Diena: 9. februāris, 2018

Imports aug un augs straujāk par eksportu

Rakstot par ārējo tirdzniecību, vissvarīgāk ir pievērst uzmanību eksportam. Loģika ļoti vienkārša — kaut ko ārzemēs pārdot ir daudz grūtāk nekā nopirkt. Mūsdienu pasaulē visi maksātspējīgie tirgi ir piesātināti ar konkurentu piedāvājumu. Priekšstati par to, ka ir vēl neapgūti un tāpēc superizdevīgi tirgi, visbiežāk neiztur sadursmi ar realitāti. Šī sadursme var izpausties, piemēram, kā šāda izvēle — no kādas dinamiskas un biznesa konsultantu cildinātas Āfrikas valsts galvaspilsētas uz lidostu doties bruņotā automašīnā vai bruņotā automašīnā ar motociklistu eskortu, par ievērojamu, kaut nenoliedzami taisnīgu samaksu.

Ja reiz prece ir pārdota, un arī nauda par to laimīgā kārtā saņemta, tad nopirkt ārzemēs nepieciešamo nav grūti. Dažkārt ir pat ļoti jāpiepūlas, lai nenopirktu. Latvija ir viens no politiski stabilajiem un maksātspējīgajiem tirgiem, kuros visi labprāt kaut ko pārdod.

Tomēr eksports ir tikai līdzeklis, nevis mērķis — tā ir iespēja tikt pie naudas, ar ko samaksāt par importu. To var uzskatīt arī par nepieciešamu ļaunumu. Varbūt mēs paši labprāt apēstu visus Latvijā saražotos biezpiena sieriņus “Kārums”, tie ir savam nosaukumam atbilstoši. Taču šāda izvēle būtu atteikšanās no iespējas saņemt par šiem produktiem naudu, kas dod pēc Latvijā vēl palikušajiem šokolādes sieriņiem uz veikalu doties nevis ar kājām, bet ar auto. Starpībai starp eksportu un importu samazinoties, Latvijas statistiķi mēdz teikt, ka ārējās tirdzniecības bilance ir “uzlabojusies”, bet to nevajag uztvert burtiski, eksports nav pašmērķis – naudas ir vairāk, toties kārumu mazāk.

Tātad par importa kāpumu nav jāuztraucas, pat ja tas ir straujāks par eksporta pieaugumu, vismaz ne šobrīd. Ja tirdzniecības deficīts strauji aug tāpēc, ka importu finansē privātā vai sabiedriskā sektora parāda kāpums, saistībām augot straujāk par uzkrājumiem, tad tas ir briesmu signāls. Taču šobrīd privātais sektors dzīvo ar lielu finanšu pārpalikumu, bet sabiedriskā sektora deficīts ir nenozīmīgs.

Pērn imports audzis par 14,5%, kamēr eksports par 10,0%, šāda starpība šobrīd nerada satraukumu. Ļoti iespējams, ka arī 2018. gadā preču imports augs straujāk par eksportu, to nosaka Latvijas ekonomikas cikls. Ļoti svarīga ir importa struktūra. No ilgtspējīgas attīstības viedokļa daudz svarīgāks par vieglo auto ievešanu ir ražošanas līdzekļu imports. Pērn strauji, par 18,3%, ir audzis imports sadaļā, kurā klasificē lielu kapitāla preču daļu – mehānismi un mehāniskās ierīces. Ļoti apsveicams ir dzelzs un tērauda importa kāpums par 25,1%. Tas tālāk tiek pārstrādāts gan tieši eksportējamos tērauda izstrādājumos, gan iemontēts mašīnās, gan izlietots ēku celtniecībai Latvijā. Ir redzamas pazīmes, ka investīcijām nepieciešamo preču importa kāpums uz gada beigām paātrinājās. Piemēram, mehānismu un mehānisko ierīču imports pret iepriekšējo 12 mēnešu vidējo auga par 34,4%. Dzelzs un tērauds lielā apjomā tiek ievesti tālākai pārstrādei, bet to importa kāpumu par 30,2% pret pērnā gada vidējo varētu izskaidrot arī augstais cenu līmenis. Mašīnbūves produktu imports kopumā auga par 10,1%, jo salīdzinoši lēni, par 6,1% auga elektrisko ierīču un elektronikas imports. Šajā sadaļā ir lielāks patēriņa īpatsvars, šo pozīciju varētu būt ietekmējuši PVN shēmu apkarošanas pasākumi.

Viegli pārsteidzošs ir pārtikas importa kāpums par 17,5%. Vairāk nekā pusi no tā veido kāpums kategorijā, kurā dominē piena produkti. Tas varētu liecināt par vietējās pārstrādes konkurētspējas mazināšanos, kas nav laba ziņa. Cita, patīkamāka interpretācija, būtu uzņēmumu specializācija Baltijas tirgū, vienlaikus audzējot importu un eksportu. Ļoti strauji, par 48,7%, audzis dzērienu imports. Tas noteikti lielā mērā veido importu tālākai pārdošanai ārzemju tūristiem un “tūristiem”, kas tīkami papildina valsts kasi, bet nav atbalstāma kā ekonomikas attīstīšanas stratēģija, jo rada nevēlamu atkarību no kaimiņvalstu budžetu graujošām nodokļu likmēm, bet kaimiņu intereses ignorēt nav ieteicams, vismaz ilgstoši.

Grūti atrast piemērotāku brīdi investīcijām

Eksports auga, pateicoties gan labiem apstākļiem eksporta tirgos, gan investīcijām eksporta nozarēs. Kā jau mūsu valstī ierasts, liela un pat pārāk liela nozīme tiek piešķirta ārējiem apstākļiem. Eksportējošo nozaru izaugsmes tempi ir krasi atšķīrušies. Piemēram, kokapstrāde auga par 2,1%, pārtikas pārstrāde par 4,3%, bet mašīnbūve vairāk nekā par 20%. Tātad situācija eksporta tirgos visdrīzāk nebija galvenais faktors. Mašīnbūvē ir bijis iespējams tāds pieaugums lielā mērā tāpēc, ka vairāki šeit strādājoši ārvalstu investori pakāpeniski īsteno savus ražošanas paplašināšanas plānus, pārceļot procesus no saistītiem uzņēmumiem citur pasaulē. Šie lēmumi nav atkarīgi no īslaicīgām svārstībām pasaules ekonomikā. Neviens ražotājs gluži vienkārši nevarētu paspēt tik strauji reaģēt. Mašīnbūves produktu eksports būtu audzis ļoti līdzīgi, ja pasaules ekonomikas izaugsme būtu saglabājusies iepriekšējā līmenī.

Lai tālāk palielinātu eksportu, tajā iesaistīto uzņēmumu vairākumam investīcijas būs nepieciešamas. Uzņēmumu darbs noieta tirgu paplašināšanā, kā arī pasaules ekonomikas cikliskā augšupeja ir turpinājusies pietiekami ilgi, lai palielinātu ražotāju interesi par ieguldījumiem ražošanas jaudas palielināšanā. Vienmēr ir risks atjēgties ar tikko palielinātu ražošanas jaudu un šī darba veikšanai uzņemtajām kredītsaistībām brīdī, kad tirgi jau sāk iet uz leju. Bizness vienmēr ir riskants, bet tomēr atrast piemērotāku brīdi investīciju veikšanai būtu grūti.

Izaugsme gan Latvijā, gan galvenajā eksporta tirgū ir spēcīga un nav signālu par iespējamu krasu tās bremzēšanos nākamo pāris gadu laikā. Rūpnieku noskaņojums Eiropas Savienībā decembrī un janvārī bija vēsturiski augstākajā punktā. Lielākā daļa apakšindeksu — tuvākajā nākotnē plānotais ražošanas apjoms, kopējais pasūtījumu portfelis, pieprasījums eksporta tirgos ir vēsturiski augstākajā līmenī. Gatavo produktu krājumi savukārt ir tuvu minimumam, bet arī tā ir optimistiska ziņa, bez šaubām. Produktu cenu gaidas ir virs vēsturiski vidējā, bet samērā nedaudz, kāpj pakāpeniski, tātad pārkaršanas riski mēreni.

 

Autors ir Luminor bankas ekonomists

FOTO: Olimpisko uguni iededz Dienvidkorejas daiļslidotāja Juna Kima

Ziemas olimpisko spēļu Phjončhanā uguni piektdien iededza leģendārā Dienvidkorejas daiļslidotāja Juna Kima, ziņo LETA.

2010.gadā Vankūverā Kima kļuva par olimpisko čempioni un parādīja pārliecinošāko sniegumu arī pēc četriem gadiem Sočos, tomēr tiesneši toreiz strīdīgi uzvaru piešķīra mājiniecei Adelīnai Sotņikovai.

Pirms tam līdz Kimai lāpu nogādāja divas dāmu hokejistes, no kurām viena bija no Dienvidkorejas, bet otra no Ziemeļkorejas. Kā zināms, olimpiskajās spēlēs dāmu hokeja turnīrā piedalīsies vienota Korejas komanda. Līdz pat pēdējam brīdim organizatoriem izdevās noslēpt, kas iedegs Olimpisko lāpu un tas nekur tā arī neizskanēja.

Dienvidkorejas prezidents Muns Džēins piektdien oficiāli pasludināja 23. Ziemas olimpiskās spēles par atklātām. Līdz ar to ir dots starts Olimpiādei, kurā piedalīsies gandrīz 3000 sportisti. Viņu vidū būs arī 34 Latvijas pārstāvji.

Atklāšanas gājienā Latvijas delegācija stadionā iesoļoja pusdivos pēcpusdienā pēc Latvijas laika. Valsts karogu nesa bobsleja stūmējs Daumants Dreiškens.

Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidents Tomass Bahs atklāšanas ceremonijā īpaši aicināja sportistus “palikt tīriem”. “Jūs varat pa īstam izbaudīt olimpisko sniegumu tikai tad, ja cienīsiet noteikumus un paliksiet tīri. Vienīgi tad jūsu mūža atmiņas būs cienījama olimpieša atmiņas,” paudis Bahs.

Kā zināms, dopinga skandālu dēļ no dalības olimpiskajās spēlēs ir diskvalificēta Krievija un šīs valsts sportisti atklāšanas ceremonijā iznāca zem olimpiskā karoga, kuru nesa nevis Krievijas pārstāvis, bet sacensību brīvprātīgā.

Tāpat Bahs slavēja Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju, kas atklāšanas ceremonijā iznāca kopā. Apvienotā Koreju delegācija iznāca ar stilizētu karogu, kur uz balta fona bija apvienota šo valstu teritorija. Bahs to nosauca kā “lielisku piemēru” un olimpisko spēļu “vienojošo spēku”.

Vējonis otrreizējai caurlūkošanai nodod grozījumus ar aizliegumu ofšoriem piedalīties iepirkumos

Valsts prezidents Raimonds Vējonis piektdien nodeva otrreizējai caurlūkošanai Saeimai grozījumus Publisko iepirkumu likumā, kas aizliedz publiskajos iepirkumos piedalīties “ofšoriem”, aģentūru LETA informēja Valsts prezidenta kancelejā.

“Jau septīto reizi Saeimā atgriežu likumu otrreizējai caurlūkošanai galīgajā lasījumā sasteigti virzītu un pienācīgi neizstrādātu priekšlikumu dēļ. Publisko iepirkumu likuma grozījumi uzskatāmi parāda, ka trešais lasījums nav īstais laiks, lai piedāvātu risinājumus, kas iepriekšējos lasījumos nav apspriesti un pienācīgi izstrādāti. Šāds sasteigts un nepārdomāts likumdošanas process nav Latvijas iedzīvotāju interesēs,” norāda Valsts prezidents.

Vēstulē Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei (VL-TB/LNNK) Valsts prezidents norāda uz trešajā lasījumā virzītajās normās par pretendentu izslēgšanu no iepirkumiem pieļautajām būtiskajām nepilnībām, kas neļaus sasniegt normu deklarētos mērķus un var radīt papildus izdevumus un zaudējumus valsts budžetam saistībā ar iespējamiem Eiropas Savienības (ES) tiesību pārkāpumiem.

Vējonis arī vērš uzmanību uz likumā ietvertajām strīdīgajām normām, kas Latvijā reģistrētus uzņēmumus nostāda nelabvēlīgākā situācijā, salīdzinot ar ārvalstīs reģistrētajiem uzņēmumiem, kuru kapitāldaļu (akciju) īpašnieki ir reģistrēti zemu nodokļu vai beznodokļu valstīs vai teritorijās.

Valsts prezidents atbalsta strīdīgo normu deklarētos mērķus, tomēr aicina pievērst uzmanību spēkā esošajam Publisko iepirkumu likumam. Publiskie līdzekļi un publiskais finansējums var tikt piešķirts tikai tādām personām, kas nomaksājušas nodokļus un izpildījušas savas saistības pret valsti. Tā ir pašsaprotama un loģiska prasība, kas ir noteikta likumā un ir spēkā jau daudzus gadus.

“Ieguldot ES fondu līdzekļus 2014.-2020.gada plānošanas periodā sabiedrības labklājības, ekonomikas izaugsmes un ilgtspējīgas attīstības sekmēšanai, nedrīkstam apzināti un mērķtiecīgi radīt priekšnoteikumus, lai valsts budžets ciestu zaudējumus, nevis iegūtu papildus ieņēmumus,” vēstulē Saeimas priekšsēdētājai norāda Valsts prezidents.

Nododot Publisko iepirkumu likuma grozījumus Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, Valsts prezidents aicina Saeimu arī izlemt jautājumu par trešajā lasījumā pieļaujamo priekšlikumu apjomu. Vējonis rosina noteikt, ka likumprojekta izskatīšanai trešajā lasījumā var iesniegt tikai tādus priekšlikumus, kas saistīti ar pašu likumprojektu vai apspriesti agrākos likumdošanas procesa posmos. Tas ļautu izvairīties no biežajām kļūdām pēdējā brīža risinājumos un uzlabotu likumu kvalitāti, kā arī sekmētu sabiedrības uzticēšanos Saeimai.

Valsts prezidenta kancelejā piebilda – ņemot vērā to, ka Valsts prezidents no 7.februāra līdz 15.februārim oficiālas vizītes ietvaros apmeklē Koreju, vēstule Saeimas priekšsēdētājai parakstīta elektroniski.

Jau ziņots, ka Saeima 1. februārī galīgajā lasījumā pieņēma likuma grozījumus, ar kuriem tiek aizliegts publiskajos iepirkumos piedalīties zemu nodokļu valstī reģistrētiem uzņēmumiem, kā arī šādiem uzņēmumiem lielā mērā piederošiem pretendentiem no Latvijas. Attiecīgos priekšlikumus bija iesniegusi Nacionālās apvienības Saeimas frakcija.

Priekšlikumu atbalstīja 46 deputāti no VL-TB/LNNK, “Saskaņas”, Latvijas Reģionu apvienības un “No sirds Latvijai”, pret balsoja seši deputāti, bet 29 deputāti – Viktors Valainis, Inesis Boķis, kā arī “Vienotības”, kā arī Zaļo un zemnieku savienības pārstāvji – balsojumā atturējās. Vēl desmit parlamentārieši balsojumā nepiedalījās.

Arī kopumā likumu galīgajā lasījumā atbalstīja vien 49 parlamentārieši, seši bija pret, bet Jānis Klaužs (ZZS) atturējās. Tikmēr 35 deputāti balsojumā nepiedalījās.

Likuma izmaiņas nosaka, ka pasūtītājs no dalības iepirkuma procedūrā izslēdz Latvijā reģistrētu kandidātu vai pretendentu, kurā vairāk par 25% kapitāldaļu jeb akciju turētājs ir zemu nodokļu vai beznodokļu valstī un teritorijās reģistrēts uzņēmums.

Tāpat no iepirkuma procedūras tiks izslēgts kandidāts vai pretendents, ja tas ir zemu nodokļu vai beznodokļu valstī un teritorijās reģistrēts uzņēmums. Šis nosacījums attieksies arī uz mazākiem iepirkumiem, kuriem nepiemēro šajā likumā noteiktās iepirkuma procedūras.

Kandidāts vai pretendents tiks izslēgts no dalības procedūrā arī tad, ja kāds no piedāvājumā norādītajiem apakšuzņēmējiem ir zemu nodokļu vai beznodokļu valstī vai teritorijās reģistrēts uzņēmums.

Grozījumi nesaņēma viennozīmīgu atbalstu, jo izskanēja bažas, ka tie varētu nebūt atbilstoši ES regulējumam. Sēdē debatēs netieši arī netika izslēgta iespēja, ka pieņemtās likuma izmaiņas varētu būt jāskata vēlreiz, ja tās tiktu nodotas otrreizējais caurlūkošanai parlamentā.

Sporta arbitrāžas tiesa noraida visu Krievijas olimpiešu apelācijas lūgumus

Sporta arbitrāžas tiesa (САS) izskatīja 45 Krievijas sportistu un divu treneru apelācijas lūgumus atcelt Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) lēmumu par viņu nepielaišanu ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā. Piektdien, īsi pirms Phjončhanas spēļu atklāšanas, CAS lēmums tika publiskots – nevienam no apelācijas lūgumu iesniegušajiem nav atļauts piedalīties olimpiskajās spēlēs, ziņo Dw.de.

CAS izbraukuma komisija uzskatīja, ka SOK nav pieļāvusi nekādus pārkāpumus, tās pieņemtais lēmums par Krievijas sportistiem, kurus vainoja dopinga lietošanā Soču olimpiskajās spēlēs 2014. gadā, nav netaisnīgs vai diskriminējošs.

CAS ģenerālsekretārs Matjē Ribs paziņoja, ka tika izpētīti kritēriji, pēc kuriem sava lēmuma pieņemšanā vadījās SOK, kad izsniedza ielūgumus Krievijas sportistiem uz Phjončhanas olimpiskajām spēlēm. Viņš norādīja – par spīti tam, ka ir apturēta Krievijas olimpiskās komitejas līdzdalība spēlēs, šos kritērijus nevar uzskatīt par nepieņemamiem, jo Krievijas sportistiem tika dota iespēja spēlēs startēt zem olimpiskā karoga.

Apelāciju lūgušo skaitā bija seškārtējais olimpiskais čempions šorttrekā Viktors Ans, Soču olimpiskais čempions biatlonā Antons Šipuļins, divkārtējais pasaules čempions slēpošanā Sergejs Ustjugovs. Portāls Delfi ziņo, ka Phjončhanas olimpiskajās spēlēs nepiedalīsies arī skeletonisti Aleksandrs Tretjakovs un Jelena Ņikitina, Marija Orlova, kamaniņu braucēja Tatjana Ivanova, slēpotāji Aleksandrs Ļegkovs, Jevgeņijs Belovs, Maksims Viļegžaņins un citi sportisti un treneri.

SOK šo CAS lēmumu uzskata par atbalstu cīņā ar dopinga lietošanu. “Mēs apsveicam Starptautiskās arbitrāžas tiesas lēmumu, kas atbalsta cīņu ar dopingu un visiem sportistiem dod skaidrību,” teikts SOK paziņojumā sociālajā tīklā Twitter.

Kāpēc jaunieši pamet IT studijas?

Katru gadu Centrālās statistikas pārvalde (CSP) publicē datus par studējošo jauniešu skaitu Latvijā, kas ir tikai kārtējais atgādinājums, ka Latvijas iedzīvotāju skaits nepieaug un izaicinājumi nākotnē gaidāmi visās nozarēs. Tā kā pārstāvu IT nozari, runāšu par to un aicinu pievērst uzmanību tai pašai statistikai un risinājumiem no darba devēja perspektīvas.

Pēc jaunākajiem CSP datiem, studijas augstākajās izglītības iestādēs šogad sāka par 5% mazāk studentu nekā pērn jeb 27,1 tūkstotis (turklāt inženierzinātņu un dabas zinātņu programmās uzņemto studentu skaits samazinājies par 8,2%), bet profesionālajās izglītības iestādēs studējošo skaits šajā mācību gadā sarucis par 7% – studijas sāka 11,6 tūkstoši audzēkņu. Līdz ar to samazinās arī absolventu skaits, kuri līdz ar universitātes absolvēšanu varētu sākt darba attiecības. Ja augstākajās izglītības iestādēs 2017. gadā studijas sāka 27,1 tūkstotis, tad absolventu skaits tajā pat gadā bija 14,6 tūkstoši studentu. Kopš 2010. gada tas ir samazinājies divas reizes. Pēc datiem nav redzams, kā absolvējošo skaitu ietekmē demogrāfiskie cēloņi un pārējie. Skaidrs ir viens – liela daļa studijas sākušo to laikā “atbirst”. Kāpēc un ko var darīt lietas labā?

Jauniešu un mācībspēku ekspektācijas nesakrīt

Cik esam iepriekš novērojuši sadarbībā ar augstskolām un arī studentiem, kas nāk pie mums praksē, ir divi viedokļi – augstskolas saka, ka pirmā kursa studenti bieži vien sagaida ko citu no studijām IT. Proti, daļai jauniešu vienīgais priekšstats par IT ir tāds, ka studiju laikā “sēdēs” sociālajās platformās, nevis strādās un radīs jaunus tehnoloģiskos risinājumus. Kad nāk atklāsme par lietu kārtību, tad vēlme studijas turpināt pazūd.

Savukārt no studentiem dzirdam, ka entuziasms par augstskolas absolvēšanu vidusposmā sarūk, redzot, ka mācības ir ļoti teorētiskas un novecojušas, un neatbilst mūsdienu tirgus prasībām. Jaunieši iet praksē dažādos uzņēmumos, sākot no 2. kursa, redz, kā strādā starptautiski IT uzņēmumi, un izdara secinājumus. Mans mērķis nav popularizēt jauniešos domu par to, ka studijas var pamest, bet gan to, kā tās padarīt visām pusēm atbilstošākas.

Informēt, izglītot, iesaistīt

Sāksim ar to, ka skolēniem skolas solā jau apzināti ir jāstāsta par mūsdienu tehnoloģijām – ne tikai par to izmantošanu, bet par to veidošanu. Programmēšanas nodarbības ir visā pasaulē pielietota aktivitāte, kā bērnos no agra vecuma veicināt šo interesi. Ja arī tas prasīs daudz laika veikt radikālas izmaiņas valsts izglītības programmā, tad skolotājiem vienmēr ir iespēja dažādot mācību procesu un informēt bērnus par jaunumiem tehnoloģijā vai organizēt interešu izglītības pulciņus. Turklāt programmēšana sekmē arī citas bērna prasmes, piemēram, loģisko domāšanu un problēmu risināšanu. Mēs, Tele2 SSC, nedaudz lepojamies, ka aizvadītajā gadā vairāk nekā 2566 skolēniem un skolotājiem nodrošinājām bezmaksas programmēšanas nodarbības un apmācības, tai skaitā mūsu pašu darbinieku bērniem.

Ja runājam par IT studentiem, būtiski ir nodrošināt viņiem iespējas savas iegūtās zināšanas aizvien vairāk izmantot praksē, veidojot vēl ciešāku sadarbību starp izglītības iestādēm un industriju. Mēs no savas puses ar prieku sagaidām ikvienu skolu vai kursu pārstāvjus, kas vēlas iepazīties tuvāk ar darbu IT uzņēmumā. Tāpat dažādu studiju programmu studentiem katru vasaru ir iespēja pieteikties apmaksātā vasaras praksē, lai pielietotu savas zināšanas praksē. Pieredzi un plašāku informāciju par nozari var iegūt arī, piedaloties dažādās interešu grupās vai jauniešu apvienībās, kas ir par informācijas nozares attīstību.

Mācīties tā, lai darbu nepārņem roboti

Latvijā strādā ļoti daudz augsti kvalificētu IT speciālistu – viņu zināšanas un ieguldītais darbs ir nenovērtējams. Nākotnē IT profesionāļiem būs jāsniedz vēl lielāka pievienotā vērtība savam darbam, lai viņa pienākumus automatizācijas ceļā nepārņemtu roboti, jo daudzas profesijas vienkārši izzudīs vai mainīsies.

Digitālajām prasmēm nākotnē būs izšķirīga nozīme jebkurā profesijā, ne tikai IT, tāpēc katra paša interesēs ir laikus domāt par to, kā es personīgi varu pilnveidoties, lai būtu uz viena ceļa ar jaunajām tendencēm. Piemēram, Pasaules ekonomikas forums lēš, ka 65% bērnu, kas patlaban mācības tikai uzsāk, vēlāk strādās profesijās, kas vēl nemaz neeksistē. Un tas ir izaicinājums mums visiem!

 

Autors ir Tele2 Shared Service Center vadītājs

Stāsts nav tikai par Krieviju. Stāsts ir arī par mums

Par “Magņitska saraksta” ieviešanu

Tādi jēdzieni kā “starptautiskais taisnīgums” var šķist abstrakti, tāpēc atļaušos būt konkrēts.

Vakardienas Saeimas lēmums bija par cilvēktiesībām. Tiesības nav nekas abstrakts vai atrauts no indivīda ikdienas dzīves. Lai gan valstu pārvaldes formas mēdz atšķirties, tomēr arī Krievija ir dalībvalsts starptautiskajās organizācijās – tādās kā ANO, Eiropas Padomē, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, kuras vieno pamatprincips – cilvēktiesības. Šīs saistības nosaka, ka ikvienam cilvēkam ir neatņemamas tiesības un pamatbrīvības.

Tās represijas, kas Krievijā veiktas pret žurnālistiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un aktīvistiem, kas vēlas izgaismot savas valdības un amatpersonu noziedzīgās darbības, ir atbalsojušās visā pasaulē. Sergejs Magņitskis – advokāts, kurš atklāja, ka Krievijas tiesībsargājošo iestāžu darbinieki piesavinājušies budžeta līdzekļus 5,4 miljardu rubļu apmērā – ir kļuvis par simbolu Krievijas šā brīža status quo. Viņš ir kļuvis par simbolu tam, kā Krievijas varas iestādes rīkojas gadījumos, kad kāds pārāk pietuvojas patiesības atklāšanai. Pēc teju gadu ilga ieslodzījuma, pēc pakļaušanas spīdzināšanai un fiziskai vardarbībai, Magņitskis mira. Ja tas būtu noticis šeit, Latvijā – ja atbildīgās personas netiktu sauktas pie atbildības, bet tā vietā saņemtu valsts apbalvojumus un gūtu pēkšņu materiālu labumu… ja cilvēks šeit tiktu tiesāts pēc arī nāves… Atļaušos teikt, ka “visa elle ietu vaļā”.

Vakar Saeima lēma par to, vai ieviest “Magņitska sarakstu” – mērķētas, politiskas sankcijas pret Magņitska lietā iesaistītajām personām.

Magņitska lieta ir tikusi apspriesta starptautiskajās organizācijās – arī Eiropas Savienībā un Eiropas Padomē, kuras attiecīgi rīkojušās un attiecīgas rezolūcijas. Lielbritānija, gan Amerikas Savienotās Valstis, gan Kanāda, Lietuva, Igaunija, ir pieņēmušas likumdošanas aktus, kuros Krievijas rīcība Sergeja Magņitska lietā atzīta par nepieņemamu, vienlaikus nosakot sankcijas pret iesaistītajām personām. Neviens no iepriekšminētajiem faktiem nav noslēpums.

Es atgādināšu, ka, skatot šo lēmuma projektu Ārlietu komisijā, deputāti bija vienisprātis, ka mēs runājam par noziedzniekiem. Mēs zinām viņu vārdus. Mēs zinām, kas ir viņu upuri. Mēs zinām, ka tādu, līdzīgu “Magņitskim”, ir vēl desmitiem.

Krievijas varas iestādes vēlas, lai Magņitska nāve nonāktu aizmirstībā. Bet, kā teicis rakstnieks Milans Kundera, “cilvēka cīņa pret varu ir atmiņas cīņa pret aizmirstību”. Mēs nedrīkstam ļaut Magņitskim nonākt aizmirstībā. Mums ir jāspēj nodrošināt, ka Magņitska lieta, un viņa spīdzinātāju vārdi tiek neizdzēšami ierakstīti kolektīvajā pasaules atmiņā kā notikums, kura atkārtošanās nav pieļaujams.

Latvijā nav vietas cilvēkiem, kuri ir tieši vai līdzatbildīgi nevainīga cilvēka spīdzināšanā un nāvē. Latvijā un pasaulē nav vietas viņu asins naudai. Viņi mūs morāli kompromitē.

Jā, Magņitska saraksta ieviešana ir nopietns solis, un tas ir spēcīgs signāls. Tā ir principiāla, politiska un asa rīcība. Lai gan ieceļošanas atļauju anulēšana un līdzekļu iesaldēšana nebūt nav uzskatāma par taisnīguma panākšanu šajā lietā, tomēr, šādu sankciju piemērošana panāks reālas un potenciāli ietekmējošas sekas tiem indivīdiem, kas līdz šim baudījuši nesodāmību Sergeja Magņitska lietā.

Un stāsts nav tikai par šodienas Krievijas varas iestāžu darbībām. Stāsts ir arī par mums.

Man šķiet, ka ir patiesības, zem kurām “parakstāmies” mēs visi. Un šīs patiesības ir nostiprinātas ANO Cilvēktiesību hartā.

Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaramību. Nevienu nedrīkst patvaļīgi arestēt. Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi, necilvēcīgi ar viņu apieties un sodīt, pazemojot viņa cilvēcisko cieņu.

Domāju, ka ikviens vēlēsies, lai šīs tiesības attiektos uz viņu personīgi, un uz ikvienu līdzcilvēku.

Mūsu kā valsts rīcība, mūsu lēmumi un principi pārējai pasaulei stāsta un skaidro to, kas mēs esam. Vai mēs vēlamies turpināt savā valstī ļaut ieceļot un darboties noziedzniekiem? Vai arī tomēr mēs esam valsts, kurai rūp cilvēktiesības, tiesiskums un taisnīgums? Ja mēs esam tādi, mums tas jāparāda ar darbiem, ar stingru nostāju un reālu principu īstenošanu dzīvē, nevis deklaratīvi un taktiski, ar dažādiem, nesaistītiem argumentiem atrunājoties no jebkādas rīcības. Pierādījās, ka mēs neesam tik vāji.

Saskaņā ar Latvijas starptautiskajām saistībām un pienākumiem cilvēktiesību un tiesiskuma ievērošanas un veicināšanas jomā, mūsu pienākums ir skaidrs. Mūsu pienākums ir nodrošināt atbildības nenovēršamību.

Magņitska saraksta ieviešanu atbalstīja trīs Latvijas augstākās amatpersonas un 60 Saeimas deputāti, kas kopā iestājās par cilvēktiesību, tiesiskuma un taisnīguma principiem un kas atcerējās par mūsu principiem un savu sirdsapziņu.

 

Autors ir Saeimas deputāts, Nacionālā apvienība

Ziemele: Mums jāveido 21. gadsimta tiesa

Pēc karstām diskusijām Tieslietu padome 5. janvārī nolēma veikt izpēti par maksātnespējas lietām, kurās laikā no 2008. līdz 2014. gadam pēc protestiem atcelti pirmās instances tiesnešu lēmumi. Uz iespējamām shēmām šajās lietās pētījumā pērnā gada nogalē norādīja žurnāls Ir.

Pēc Ir publikācijām četrpadsmit Augstākās tiesas tiesneši aicināja Tieslietu padomi risināt šo tiesu reputācijas krīzi un izveidot komisiju šo aizdomīgo lietu izvērtēšanai. Sākotnēji Tieslietu padomē dalījās viedokļi, tomēr beigās tika pieņemts vienprātīgs lēmums rīkoties. Īpaši aktīva šī rezultāta sasniegšanā bija Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tāpēc Ir pēc padomes sēdes vēlējās izvērstāk uzzināt viņas viedokli.

 

Satversmes tiesa uz Tieslietu padomi nāca ar saviem priekšlikumiem. Vai rezultāts ir tuvu tam, ko gribējāt?

Tas ir ļoti tuvu mūsu redzējumam, kā būtu jāatrisina šis sabiedrības sauciens ar jūsu [žurnāla Ir pētījuma] starpniecību. Būtiski ir tas, ka konkrētā izpēte tiks veikta — gan šo lietu, gan šī perioda — un būs neatkarīgs skatījums no malas. Protams, jēgpilni ir [izmantot] to resursu, kas ir pieejams Augstākās tiesas Analītikas departamentā — tā ir bāze. Ļoti pareizi.

Faktiski, ja jūs paskatāties vēsturiski, tas ir tāds pirmais precedents.

Kaut kas līdzīgs notika, kad nāca klajā grāmata Tiesāšanās kā ķēkis.

Tas bija pirms Tieslietu padomes ēras. Faktiski Tieslietu padomes institūts parāda savu lomu un nozīmi.

Tieslietu padomes sēdē uzsvērāt pārbaudes nepieciešamību, lai tā būtu atbilstoša līmeņa un spētu sniegt neatkarīgu novērtējumu. Vai sagaidāt, ka tā arī notiks?

Man nebūtu nekāda pamata domāt, ka nē. Vadoties no manas ļoti ilgās pieredzes ārpus Latvijas, ideālāk būtu bijis vienoties arī par kādu tieslietu jomas ekspertu ar ārpus Latvijas pieredzi, bet [tas joprojām ir] pilnīgi iespējams. Tagad jāskatās, ko varēs piesaistīt Analītikas un judikatūras departaments uz šo konkrēto analīzi. Varbūt viņi aizdomājas par mūsu pašu cilvēku piesaisti, kas ir ārpus Latvijas tomēr. Jebkurā gadījumā, gala lēmums ir labs. Jūs jau redzējāt, kā Tieslietu padomes locekļiem tā ideja attīstījās.

Evolucionēja.

Jā, un tas ir jānovērtē. Tā bija apmācību stunda procesā. Bet tas viss bija ļoti labi — tas nozīmē, ka resurss un kapacitāte Latvijā ir.

Un gribēšana?

Nu, redz, tas jau ir cilvēka dabas jautājums.

Vai tikai dabas jautājums?

Es domāju, jā. Pirmkārt, ir šausmīgi daudz darba tiesnešiem. Otrām kārtām, reālie darba apstākļi nav tie labākie. Tur abām varām — izpildvarai un likumdevējam — ļoti nopietni jāpiedomā pie tā, kā padarīt tiesu varu tādu, lai tā tiešām izvelk labākos savas paaudzes pārstāvjus. Es ne puscentimetru neatkāpjos no tā, ko mēs pateicām Satversmes tiesas spriedumā [par tiesnešu algām]. Tas ir ļoti svarīgs spriedums arī lielajos uzstādījumos. Faktiski tas, ko esmu redzējusi, no malas skatoties — nav īsti piedomāts pie tā, ka tiesu varai jābūt tikpat spēcīgai, lai tā nodrošinātu atsvaru abām pārējām varām. Tas kādam citam ir jāsaprot. Jo tiesu vara jau pati sev budžetu nepiespriež. Tur jau ir tā problēma.

Bet vai tomēr tas neiet kopā ar kvalitātes jautājumiem, par ko mēs uztraucamies? Ja redzam tiesnesi, kurš var nākt, piedodiet, divos uz darbu un uzskatīt, ka viss ir kārtībā? Vai arī šos pašus protestus maksātnespējas lietās?

Pagaidiet, tiesnesim vispār nav normēts darba laiks. Es jums piemēram varu pateikt — es nolieku bērnus gulēt un turpinu naktī strādāt. Tā esmu strādājusi Eiropas Cilvēktiesību tiesā un tā es turpinu strādāt Satversmes tiesā. Un kāpēc lai mēs domātu, ka citi tiesneši tāpat nedara? Ierēdņiem tik tiešām ir darba laiks «no — līdz».

Stāsts ir par ilgajiem lietu izskatīšanas termiņiem un kvalitāti — mēs sakām, ir liela slodze tiesnešiem. Šajā gadījumā es minēju piemēru, kur liekas, ka tiesnesis var mierīgi sešas stundas dienā darba laiku veltīt kam citam. (Runa par rajona tiesas tiesnesi Raimondu Bulu, kurš tiesas darba laikā pilna laika studiju programmā apgūst māszinības — red.)

Labi, bet tas ir viens konkrēts gadījums.

Jautājums, vai tas ir viens gadījums.

Domāju, ka noteikti tādi gadījumi varētu būt, bet tas nav absolūtais vairākums tiesnešu. Tur jūs, manuprāt, kļūdāties, jo no valsts interešu viedokļa mums visiem mērķis ir viens — Latvija kā spēcīga valsts. Es, piemēram, nekad neteiktu — tiesu vara ir nekvalitatīva. Es tādus virsrakstus neliktu kā redaktors. Es jums to noteikti pasaku. Mums ir jārunā par konkrētiem gadījumiem, par konkrētām, iespējams, tiesām, kur vēl netiek organizēts darbs efektīvi, bet tas nenozīmē, ka, izejot cauri apgabaltiesai un nonākot kasācijā, ka tā problēma netiktu atrisināta, un netiktu atrisināta pirmajā līmenī.

Ja raksts ir veltīts konkrētām problēmām, tad atbilstoši tam ir arī virsraksts.

Tiesu vara ir arī Satversmes tiesa. Tad jūs esat arī pateikuši, ka arī Satversmes tiesa savu darbu nav izdarījuši.

Nē, mēs esam pateikuši to, kas tur ir rakstīts.

Žurnāla virsraksts uz vāka bija tāds plašāks. (Pētījums par maksātnespējas shēmošanu tiesās divos turpinājumos pērnā gada nogalē tika pieteikts uz žurnāla Ir vāka. Vienā gadījumā virsraksts vēstīja “Tiesa pret likumu? Kuri tiesneši visbiežāk lēmuši par aizdomīgām maksātnespējām.” Otrā gadījumā: “Nav komentāru! Kāpēc tieslietu ministrs un AT priekšsēdētājs klusē par maksātnespējas shēmām?” — red.)

Vai Satversmes tiesai bija vēl kādi būtiski priekšlikumi, kas neparādījās gala lēmumā, kurš pārsteidzošā kārtā tika pieņemts vienbalsīgi?

Mūsu priekšlikums sastāvēja no tā, ka, protams, Tieslietu padomei ir pilnvarojums. Jo jūs dzirdējāt iepriekšējo reizi [padomes sēdes pirmajā daļā 22. janvārī] — pirmais, kas izskanēja, vai vispar Tieslietu padome var kaut ko tādu darīt? Tieslietu padome var to darīt. Mums bija juridiskais pamatojums, kas vairs šaubas neradīja šajā reizē.

Mums bija priekšlikums koncentrēties uz tām lietām, kuras jūs piesaucāt savā publikācijā, bet tas ir prātīgi — paskatīties plašāk uz to lietu kategoriju kā tādu. Jo mums jāpieiet sistēmiski šim jautājumam, kas izgaismots jūsu publikācijā. Tā kā Tieslietu ministrija un likumdevējs pie tā ir strādājis, tad ir jāsaprot, vai visas šīs lietas parāda, ka risinājumi ir atrasti, bet varbūt nē. Tur viss ir kārtībā ar konkrēto Tieslietu padomē uztaustīto risinājumu.

Par sastāvu mēs jau runājām — protams, ka tam ir jābūt neatkarīgam skatījumam. Tur jābūt ekspertiem, bet tie nebūs tikai un vienīgi no iekšienes. Mūsu skatījumā tas nebūtu pietiekami.

Esmu kopumā apmierināta. Tieslietu ministrijai tagad ir liels darbs. Par termiņiem — mums bija tēze, ka tam jānotiek pietiekami straujos tempos. Tāpēc arī bija diskusija par nākamo Tieslietu padomes sēdi [5. martā], kas tur varētu būt darba kārtībā, lai neievilcinātu šo procesu.

Tagad par šo tiesu nolēmumu pacelšanu augšā. Viens ir tas, ko dzirdēju no Bičkoviča — sabīdīt pa kaudzītēm. Vai jūs saskatāt, ka ir iespējams sniegt atbildes uz jautājumiem, tikai apskatot šos nolēmumus un nepavaicājot konkrētiem tiesnešiem, kādi bija viņu argumenti?

Var, pilnīgi noteikti.

Esmu skatījusies nolēmumus un pēc tam gājusi jautāt tiesnešiem — kāpēc jūs tā darījāt? Tas, kas ir lasāms lēmumos, nav saprotams.

Bet tā jau ir tā problēma! Ja jūs kaut ko lasāt — un tie [eksperti, kas vērtēs lēmumus] tomēr būs juridiskās kvalifikācijas cilvēki — un ja tur radīsies problēmas [saprast], kāpēc tā ir darīts, nu tad tā jau ir tā problēma!

Un kāds tad būs tas rezultāts, jūs pateiksiet — tur ir problēma?

Tas jau ir tas, ko mēs gribam zināt.

Un ko tālāk?

Nu, tad arī Tieslietu padome uz tā ziņojuma pamata lems. Varianti jau ir ļoti dažādi. Konkrēti — kas tur parādīsies? Parādīsies, kā viena lieta šķetināta. Parādīsies jocīgi neatbildēti jautājumi. Tas, kas izskanēja padomes sēdes pirmajā daļā — tagad ir nākamais tiesnešu atestācijas loks. Ir pilnīgi skaidrs, ka tai informācijai ir jānonāk tiesnešu vērtēšanas kolēģijā. Mehānismi jau ir. Protams, noilgums ir jārespektē, bet jāskatās, vai noilgums ir iestājies vai tur tomēr ir kādi disciplināratbildības elementi. Izejas uz procesiem ir vairākas. Nav tā, ka viss tikai noslēdzas ar to, ka izpētījām, konstatējam, ka ir problēmas, bet viss beidzās ar to, jo mums nav nekādas iespējas. Nē. Tāpēc es arī liku centrā [jautājumu] — jebkurā gadījumā, ar vai bez jūsu publikācijas — manuprāt, skatoties uz tiesu varu Latvijā 21. gadsimtā, viens no atslēgas mehānismiem ir tiesnešu vērtēšanas kolēģija. Tā ir jāstiprina. Jāskatās, kas tiek vērtēts, kādā veidā vērtēts. Tas ir pašā centrā.

Tieslietu padome aicināja ministriju un Tiesu administrāciju sniegt atbildes par nejaušo lietu sadales sistēmu. Vai tas nenozīmē uzdot pašiem izvērtēt savu darbu, jo viņi līdz šim ir bijuši atbildīgi par to visu? Vai te nav pretruna? Vai mēs kā sabiedrība varam cerēt, ka tur tiešām neatkarīgi tiks izvērtēts, pārbaudīts un noskaidrots?

Paņemot jūsu publikāciju, tur pārādās viena no likumsakarībām, ka ir zināms skaits tiesnešu, kuriem it kā šīs lietas nonāk vairāk nekā citiem tiesnešiem. Gan tās tiesas ir zināmas, gan tie tiesneši. Tas ir tehniski jāpārbauda. Jo Latvijā ir izveidota sistēma, ka ir jābūt pilnīgi neviena nekontrolētam lietu sadalījumam. Ja tas tā nav noticis un ir radušās kādas aizdomas, ka vienam tiesnesim vairāk kā otram — ir jānoskaidro, kāpēc. Diskusijā [Tieslietu padomē] parādījās, ka no mazajām tiesām, kur ir tikai daži tiesneši, tas tā arī varētu būt. Bet mums reāli jāsavāc informācija, to ir ļoti vienkārši noskaidrot. To pilnīgi noteikti Tieslietu ministrija var darīt. Tālāk — ko ar šiem datiem darīt, tas jau būs Tieslietu padomes kompetencē. Es domāju, ka padome ir pierādījusi, ka varēs paskatīties uz tiem datiem.

Vai rakstos publicētā informācija satur kādus būtiskus jaunumus tiesu varai?

Tas ir tāds savdabīgs jautājums, īpaši man. Pirmkārt, tas ir periods, kad es Latvijā nebiju un tās nav tās lietas, kas nāktu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu. (No 2005. līdz 2014. gadam Ineta Ziemele bija Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese — red.) Jā, mani pašu jūsu publikācija noteikti pārsteidza. Jo tajā ir viss tā savilkts kopā, ka liekas — nu, vienkārši slēdzam tiesu varu ciet un valsts to atzariņu sev vienkārši noņem nost. Jo viena lieta ir, ka mēs visu laiku… Arī Satversmes tiesā ir bijušas maksātnespējas administratoru lietas, tieši tad, kad es ienācu tiesā 2015. gadā. Viens no risinājumiem, uz kuru mēs atsaucāmies, kā tikt galā ar maksātnespējas administratoru reālo problēmu, kuru es biju dzirdējusi, bija noteikt viņiem valsts amatpersonas statusu. Sapratām — tiešām Latvijas situācijā tas ir viens no veidiem.

Satversmes tiesai arī bija pirmais skaļākais blakuslēmums par tiesnesi Bulu.

Jā, tieši tā. Bet, skatoties uz konkrētiem pirmās instances tiesu nolēmumiem dažādos maksātnespējas procesos — tas, ko jūs atradāt, es pati tādas lietas noteikti tur tā nesaskatīju. Augstākās tiesas tiesnesis Aigars Strupišs pēc tam Tieslietu padomei arī izskaidroja. Patiesībā tiesas kontrole pār maksātnespējas procesiem bija samērā ierobežota. Ja paskatās uz tiesas nolēmumiem, tiesnesis izskata to, ko maksātnespējas administrators viņam liek priekšā. Ja pareizi sapratu, tagad ir mēģināts gan paplašināt tiesas kontroli.

Bet arī tajā šaurajā ietvarā bija tiesneši, pie kuriem gāja biežāk.

Un bija tiesneši, pie kuriem negāja biežāk. Tieši tā. Nu tad tas ir tas jautājums — pie tā arī ķersies izpētes komisija vai darba grupa. Bet man pašai skatoties ir skaidrs, ka [tiesas] kontrole ir noteikta salīdzinoši šaura. Nu, tad ir jautājums, vai tiesnesis kaut kā plašāk paskatās uz savu kompetenci vai šaurāk. Tur ir vairāki jautājumi, bet ir skaidrs, ka tajā brīdī viens aizgāja pa vienu celiņu, otrs — pa otru celiņu. Tāpēc likumdevējs arī šo jautājumu risināja.

Tieslietu padomē jūs sacījāt, ka jums ir savs viedoklis par publikācijām. Vai ir kas būtisks, ko gribat pateikt?

Tas ir tas, ko sāku teikt. Runājot par konkrētiem gadījumiem un aizdomām attiecībā uz konkrētiem tiesnešiem un konkrētām tiesām — tas viss pieder pie jūsu kā žurnālistu darba. Pilnīgi noteikti. Un jebkura amatpersona var krist kā raksta subjekts, un tas ir ļoti pareizi demokrātiskā valstī. Bet ja es rakstītu, tad es ļoti uzmanītos no tādiem virsrakstiem, kas tomēr grautu šo varas atzaru nozīmību Latvijā. Kāpēc? Iemesls ir tāds, mēs esam konkrētā vēsturiskā un ģeopolitiskā situācijā. Pie kam, ņemot vērā dažādus propogandas un visādus citus jaunos, modernos instrumentus, es domāju, mums riski ir ļoti lieli. Līdz ar to tā ir visa mūsu atbildība — manējā, jūsējā. Ja mēs varētu tomēr nošķirt — mēs cienām tiesu varu tāpēc, ka mums viņa ir vajadzīga. Tāpēc, ka demokrātiskā valstī mēs vienkārši nevaram bez tiesu varas attīstīties. Tāpēc es noteikti neģenerētu tādus virsrakstus, kas spēlē arī citos vārtos, kuri te citu valstu interesēs. Proti, tas propagandas vilnis, ka Latvija ir neizdevusies valsts, kam es pilnīgi noteikti nevaru piekrist. Man liekas, tur mums visiem ir kopēja atbildība. No tā viedokļa es ļoti piedomātu.

Vai es pareizi saklausīju, ka jūs uzskatāt — tieši žurnālista izvēle virsrakstā grauj tiesu varas reputāciju nevis fakts, ka kaut kas tāds — iespējams, ļoti koruptīvi darījumi, notiek tiesās?

Nē, tas nav tas, ko es saku. Es saku: arī žurnālistam ir jādomā, uz ko tiek attiecināti šie secinājumi. Jo sanāk tā, ka tiek attiecināti uz visu tiesu varu. Es domāju, ka jūs tā nedomājat.

Nē, protams.

Tas aiziet sabiedrībā un ir neticība kā tāda tiesu varai, saprotat? Savukārt tas, kas ir konkrētajā rakstā — protams, ka izlasot jūsu rakstu, arī cilvēki domās tieši to pašu, ko jūs padomājāt un ko ielikāt virsrakstā, ka visa tiesu vara ir korumpēta. Tā ir reāla problēma. Tieši tāpēc mana pozīcija Tieslietu padomē ir tieši tāda — mums ar to ir jātiek galā pašiem un es domāju, ka mēs to varam izdarīt. Bet es domaju, ka arī žurnālistiem tieši Latvijas nacionālās drošības interesēs ir ārkārtīgi jāpiedomā pie tā. Tāpat kā deputāti mums ir dažādi, bet Saeimu mēs cienām kā likumdevēju, kā institūciju, jo mēs Latviju nevaram iedomāties bez Saeimas.

Protams, bet atgriežoties pie Tieslietu padomes — jūs redzējāt, kāda bija atšķirība viedokļos. Vai tiesu vara ir gatava un spējīga atklāti paskatīties uz problēmām un tās risināt, nevis norakt zem tepiķa?

Es domāju, jā. Tas nav viegli, to mēs redzējām. Bet tas ir normāli, ka tas nav viegli. Es domāju, ka man nav jālasa lekcija, kāpēc Latvijā pie tādas attīstības spirāles tas nav viegli. Bet mēs redzam — jā, divas dienas tas mums prasīja, pietiekami asas diskusijas, kas patiesībā ļoti labi. Mēs nonācām pie ļoti vajadzīga kompromisa, bet tas ir konstruktīvs kompromiss. Katrā ziņā Tieslietu padome, es negribētu par visu tiesu varu runāt, Tieslietu padome diskusiju rezultātā bija spējīga secināt, ka konkrētais jautājums ir jāizvērtē. Bet, saprotiet, tas jau nekad nav viegli. Nu, redziet, es tagad jums konkrēti izsaku kritiku — jums arī nav viegli to pieņemt.

Nu…

Ja ir viegli, es jūs ar to apsveicu. Cita starpā, kas man arī būtu prasījies jūsu rakstā, ja drīkstu piebilst, tur tiešām būtu ļoti lietderīgi bijis pasekot līdzi, kādi ir bijuši likumdošanas spertie soļi. Tas būtu iedevis visu to kopējo bildi, man nedaudz pietrūka šis elements. Jā, problēmas bija konstatētas. Jūs, protams, varat teikt līdzīgi kā es teicu — es arī nezinu, vai tiešām tie likumdošanas precizējumi attiecībā uz tiesu kontroles ietvaru ir pietiekami attiecībā uz tiem faktiem, kurus jūs izcēlāt, bet viņi bija jānorāda. Un tas ir ārkārtīgi svarīgi jūsu lasītājiem.

Paņemsim konkrēto lietu par tiesiskās aizsardzības procesu, kur lielākais kreditors ir no ārzonas kompānijas un tā prasījums ir nodrošināts ar Pobedu. Tieši kādu vēl precizējumu vajadzēja iestrādāt, lai tiesnesis to redzētu?

Nē, šajā gadījumā pilnīgi noteikti. Kā arī profesors Torgāns teica — šis gadījums ir acīmredzams. Tur nav jautājums ne par šaurām kompetencēm, ne plašām. Jūs man prasījāt, vai man bija kaut kādi jaunumi. Es teicu, pirmkārt, es nebiju uz vietas, noteikti nesaklausīju kaut kādas pilsētā staigājošas baumas. Maksātnespējas administratoru problēma — to mēs zinām, tā turpinās un visi tajā ir darbojušies. Attiecībā uz tiesu kontroli es redzu lietas, kas mums ir ienākušas caur maksātnespējas administratoru pieteikumiem. Visas tās lietas, protams, es nezinu, bet šis konkrētais gadījums jūsu publikācijā ir acīmredzama problēma.

Tā ir tiesas priekšsēdētāja.

Tātad mēs runājam par Tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju, kura tagad pa otram gaņģim ies cauri. Nu, tad redzēsim, ko teiks kolēģija un tad ir visi pārējie instrumenti. Instrumenti pilnīgi noteikti ir. Īpaši, ja šīs lietas turpinās.

Atkal atgriežamies pie gribas. Vai tāda ir? Man rodas jautājumi, skatoties, cik grūti nācās nonākt pie šī rezultāta.

Saprotiet, pie gribas ir jāstrādā. Deviņdesmitajos tā rasties nevarēja. Deviņdesmitie bija pilnīgi saprotama katastrofa. Tātad reāli skatoties, saksim ar 21. gadsimtu. Kur mēs esam? Mēs tik tikko varējām sākt normāli sevi sakārtot — iestājās ekonomiskā krīze. Skaitīsim varbūt no 2014. gada, kad normalitāte atgriežas. Es esmu pirmā droši vien Latvijā, kas teiks, ka gribu kvalitāti un drosmi tagad un uzreiz. Es esmu pirmā. Es to vienmēr esmu teikusi visur, kur esmu runājusi. Bet mans otrs ampluā ir tiesību filozofs un es paskatos un redzu, ka kopumā mēs šausmīgi ātrāk to mūsu attīstību nevaram [veikt]. Teiksim, mēs nevaram skriet ratiem pa priekšu, diemžēl. Man gribētos, bet nesanāk.

Zinu, ka tiesu varas pārstāvjiem ļoti nepatīk vārds «pašattīrīšanās».

Nē, nē, tas jau ir pieņemts tagad.

Vai tas nebūtu viens no veidiem, kā to panākt?

Tāpēc es saku — instrumenti jau ir. Lai pašattīrītos, ir nepieciešami instrumenti. Tā ir gan Ētikas komisija, tas ir disciplināratbildības instruments, nedod Dievs, krimināllatbildība, tas ir arī periodiskais novērtēšanas process — tā ir tā pašattīrīšanās.

Jautājums, vai tā strādā? Piemēram, četrpadsmit Augstākās tiesas tiesneši, kas rakstīja vēstuli, norāda, ka pašlaik tiesu sistēmā nav efektīva mehānisma, ar kura palīdzību pati tiesu sistēma laikus identificētu un reaģētu uz informāciju par būtiskām problēmām tiesu darbā.

Tas ir jautājums par ārpuskārtas izvērtēšanu, ir jau sagatavots grozījums likumā. Tas būtu tas savlaicīguma faktors, pilnīgi noteikti.

Arī tas ir tāds pirmais gadījums, ka, lūk, virkne tiesnešu šādu vēstuli parakstīja. Tas arī jānovērtē!

Es ļoti novērtēju.

Saprotiet, tā robeža ir ārkārtīgi smalka. Kritika un izgaismošana ir vajadzīga un tas primāri, protams, ir mediju darbs. Jums ir vieglāk, jo jūs esat no ārpuses. Mums iekšā sākt sevi kritizēt, pilnīgi noteikti ir ļoti sarežģīti. Lai arī, lūk, pirmie precedenti ir. Tātad, no vienas puses, ir kritikas aspekts. Un no otras puses ir tas, ko tiesu vara mēģinājusi tomēr darīt — varbūt baigi skaļi uz āru nesakot, ka mēs tur pamanījām, virkne tiesnešu dara to un mēs sākam virzīt caur Tieslietu ministriju grozījumus — bet tas ir ticis darīts. Nav tā, ka tagad visi nokrita Tieslietu padomei uz galvas — jūs un 14 tiesneši.

Tieslietu padomes sēdē izraisīja vislielākās diskusijas par to, ka ir veikti būtiski uzlabojumi maksātnespējas regulējumā un tiesas spriešanā. Jūs beigās arī nobalsojāt par to. Vai jūs pati tiešām piekrītat tam, ka tagad nekas tāds vairs nav iespējams?

Es nekad nevaru izslēgt, ka nekas tāds vairs nav iespējams. Bet katrā ziņā noklausoties to, ko stāstīja Tieslietu ministrijas pārstāvis, mēs noteikti nevaram teikt, ka pie šīs problēmas nekas nav darīts. Patiesībā tur ļoti daudz pie kā ir strādāts. Tās problēmas sakne jau nesakņojās tiesās, bet maksātnespējas administratoru atlases un uzraudzības procesā. Ir vesela virkne pasākumu, pie kuriem reāli ir piestrādāts un kas tagad ir stājušies spēkā. Tā tiešām ir labā ziņa. Pavisam konkrēti, ko mēs redzam — administratoriem ir valsts amatpersonas statuss, tas ir nopietni. Esi kā uz plaukstas. Tas ir ļoti labi. Jā, un tas, ko padomē pastāstīja Civillietu departamenta tiesnesis Aigars Strupišs, kurš ir šīs jomas eksperts — kāda tagad ir pārsūdzības kārtība, kā tas viss notiek. Noteikti ir lielākas iespējas uzraudzīt pirmās instances tiesas spriedumu. Protams, ir jāskatās nākamais periods. Mēs esam 2018. gadā, tas viss ir stājies spēkā pagājušā gadā — salīdzinoši nesen — un secinājumus par to, vai šis jaunais regulējums problēmu ir atrisinājis, mēs varēsim pateikt tikai pēc kāda laiciņa.

No jūsu atbildes saprotu, ka jūs galveno problēmu saskatāt likumdošanas regulējumā nevis tajā, par ko mēs ļoti bažījamies, ka tur ir bijusi iespējams negodprātīga atsevišķu amatpersonu rīcība.

Nē, tas teikums Tieslietu padomes lēmumā pirmkārt attiecas uz uzlabojumiem regulējumā, kuri ir būtiski. Un arī tiesvedībās ir būtiski uzlabojumi. Tas atbilst faktam. Nākamais — ir jāturpina strādāt pie vērtēšanas kolēģijas, pie disciplinārlietu kolēģijas, tas ir tieši tas jautājums par tiesnešiem.

Cik tiesu vara ir gatava uz pašattīrīšanos, lai cik nepatīkams tas vārds dažiem ir?

Nu, pagaidiet, par ko mēs runājam — par tiesu varu vai par konkrētiem tiesnešiem?

Sāksim ar konkrētiem tiesnešiem.

Es domāju, ka mēs runājam tieši tā — par konkrētiem tiesnešiem, kur, protams, fakti ir, ka tiesu varas sistēmā ir dažādas kvalitātes, gadījumi ir dažādi. Runāsim par to. Es domāju, tiesu varu kā tādu mēs tur nejaukšim iekšā. Es, protams, nevaru runāt kolēģu vietā, nedz citu tiesu priekšsēdētāju vietā, nedz tiesnešu vietā. Bet nav tā, ka tas termins, ko jūs lietojat — pašattīrīšanās — ka tiesneši no vispārējās jurisdikcijas tiesām to nelietotu. Piemēram, ja runājat ar Rīgas apgabaltiesu, pilnīgi noteikti ir izpratne par to, ka tādos gadījumos ir jāveic tas pašattīrīšanās process. Kādā kontekstā jūs šo jautājumu uzdodat?

Vai tiesu vara ir gatava objektīvi paskatīties uz problēmām, tajā skaitā savu kolēģu darbu, vai tomēr darbojas princips «roka roku mazgā» — pašsaglabāšanās ir spēcīgāka par sabiedrības prasītu pašattīrīšanos?

Vienmēr šāda veida jautājums ir jāanalizē caur institucionālo prizmu. Ja jūs man teiktu, ka tiesneši nevēlas veidot Ētikas komisiju, nu, tad es jums teiktu, ka mums ir problēma! Mums tā komisija ir un ir vēlme to nostiprināt. Ja jūs man teiktu, ka tiesneši noteikti negrib neko darīt ar disciplināratbildību — nav tā! Mēs pat runājam par to, ka ir jāpublisko tiesnešu vārdi, par kuriem disciplinārlietas ir ierosinātas. Un arī šodienas Tieslietu padomes lēmums kā izveidojās — no sākuma vairākums, pēc tam jau vienbalsīgums — tas tomēr mums parāda to. Saprotiet, ja bez apvainojumiem mēs spējam saprast, kas ir kas, tad lai nu ko, bet juristi mūsu valstī ir kompetenti, ļoti labi izglītoti, viņi ir jūsu lielākā auditorija, izrādās. Jūs iedomājaties!? Tātad žurnālu Ir lasa visi mani kolēģi, es arī lasu! Jā, bet tas jau kaut ko liecina! Citastarp, tā ir pilsoniski aktīvā grupa. (SKDS veiktā tiesnešu aptaujā 2017. gada decembrī tika noskaidrots, ka visbiežāk lasītais drukātais preses izdevums tiesnešu vidū ir žurnāls Ir — to lasa 21% aptaujāto tiesnešu — red.)

Bet vai tā līdz šim nav tomēr bijusi pārāk pasīva? Kāpēc man ir jāraksta par šiem gadījumiem?

Zinu, zinu, zinu! Mums ir jāstimulē šī 21. gadsimta tiesa, kas ir atvērta. Ticiet man, ja jūs uztaisīsiet salīdzināmo pētījumu, es to esmu redzējusi no Strasbūras — goda vārds, es varu pateikt, ka uz Austrumeiropas fona tas līmenis, kā mēs diskutējam, ir ļoti labs. Es tiešām esmu gandarīta. Mēs vienmēr varam censties uz ideālo un nākamreiz būs kaut kas ideālāks, bet mēs mēģinām. Ir iekšējie spēki, kas ātrāk virzās uz priekšu, ir spēki, kas varbūt ne tik ātri virzās uz priekšu, bet tiesnešiem, absolūtajam vairumam, goda vārds, sava amata goda vērtējums rūp. Viņi ļoti par to iestājas, to jūs redzējāt Tieslietu padomē. Amata gods rūp! Tas nozīmē, ka tiesu vara tomēr rūp, jo novērtē to, kāda loma ir tiesu varai Latvijas labklājības attīstībā. Kapēc mums tā labklājība ir tāda asimetriska, klibojoša — tāpēc, ka mēs neesam tiesu varai pievērsuši lielu uzmanību, arī likumdevējs. Kādā veidā to nostiprināt — gan materiāli, gan ar kādām cita veida robežām, garantijām un prasībām. Bet uz kopējā fona, es esmu tādas lietas redzējusi! Nesaukšu valstis, lai nevienu neapvainotu, bet es reāli novērtēju — mums nav tā sliktākā.

Vai jūs nepieļaujat iespēju, ka tā pretestība, kas bija redzama sākumā, varbūt kaut kādā mērā skaidrojama ar vēlmi piesegt neglītas lietas?

Redz, to es nezinu. Es, protams, arī manīju, ka nonākt līdz šim gala lēmumam nebija nemaz tik acīmredzami un viegli. Jo man tas likās tāds vienkāršs uzdevums. Kāpēc mums tie dažādie ātrumi šajā konkrētajā brīdī bija — es līdz galam to pateikt nezinu, nemāku. Varbūt tāpēc, ka… Redziet, tiesu varai pieder arī tas, ka tiesu vara ir konservatīva. Tai ir jābūt konservatīvai. Protams, 20. gadsimta tiesa tikai un vienīgi komunicēja ar spriedumu. Tas, ka Latvijā ir prasība tagad arī pēc nākamā kvalitātes līmeņa tiesnešiem, tas ir ļoti svarīgi un labi. Tātad juridiskajai izglītībai vajadzētu būt nākamjā attīstības līmenī, arī tiesnešiem, pašizglītības procesiem arī jāsniedzas uz nākamo kvalitātes līmeni, kas sevī arī ietver pilnīgi citu komunikācijas veidu ar sabiedrību. Un tas ir visas valsts interesēs, lai tiesneši komunicētu ar žurnālistiem, kopumā atrastu veidu, kā komunicēt ar sabiedrību. Kā jau es teicu, dod Dievs, lai jūs ņemtu pretī, ko Satversmes tiesa dod — pagaidām jau neviens neņem pretī. Es pieņemu, nav jau arī kapacitātes. Mēs tagad Satversmes tiesa esam reāli sākuši komunicēt un rādīt uz āru ko visu tik vien tiesu vara nevar darīt, arī pilsoniskos projektus. Es domāju, tagad arī citi kolēģi paskatīsies — ā, tā tomēr var darīt! Pārējie kolēģi paskatīsies uz šo labo praksi un var pavilkties līdzi. Tā, savstarpēji ietekmējoties, mēs varam iet uz priekšu.

Bet vai tas tomēr nav nopakaļus tam, ko mēs sagaidām, ja kaut vai paskatās tiesu varas novērtējumu?

Tiesu vara pēc visiem pētījumiem vēl ar vien tiek labāk vērtēta kā Ministru kabinets un Saeima, nav tā?

Tagad precīzi no galvas nepateikšu. Bet tie arī nav nekādi augstie. (SKDS dati liecina, ka tiesām uzticas 38% aptaujāto, kamēr Saeimai 12%, bet, piemēram, izglītības iestādēm 75% aptaujāto — red. )

Nu, lūk, tā ir mana sāpe, par ko es uztraucos. Es šos SKDS pētījumus taisītu savādāk. Var vērtēt konkrētu amatpersonu, kā dara ar Ministru kabinetu. Tiesu vadību arī — kā jūs vērtējat konkrētos priekšsēdētājus un kā jūs kopumā vērtējat tiesu varu? Šim te vajadzētu paradīties un tad jūs redzēsiet ninanses.

Jūsuprāt, rezultāts būtu labāks?

Tas būtu citādāks, daudz niansētāks un būtu interesantāk analizēt to. Tad ir vēl viena lieta, izteiktāk nekā citām varām. Ar tietu varu ir tā — vienmēr būs viena puse, kura pilnīgi noteikti ir nelaimīga. Tas nenozīmē, ka spriedums ir nelikumīgs vai nepareizs. Līdz ar to arī vērtējumos, statistikā — tie progresīvākie tiesneši var nākt ar visu milzīgo Eiropas metodoloģiju un tas spriedums ir izcils, bet tā puse, kas zaudēja, vienkārši uzskatīs, ka tas ir korumpētākais tiesnesis pasaulē, saprotat?

Es domāju, ka veidojas jau kaut kāda izpratne par to.

Pamazītiņām viņa veidojas, bet ne visur.

Vai emocionālā ziņā bija grūti šīs Tieslietu padomes sēdes ievirzīt tajā virzienā, ka tomēr ir jārīkojas?

Ko lai saka, varbūt man jau ir rūdījums. (Smejas) Man bija vairākas iespējas, ko darīt pēc gadiem ECT — piedāvājumi bija vairāki un ārkārtīgi interesanti. Es tomēr nolēmu atgriezties Latvijā. Nezinu, vai par to man kādreiz pateiks paldies vai nē, bet es atgriezos un biju gatava tam, ka būs jāstrāda daudz. Jāstrādā, lūk, lai šādos gadījumos, bet tas nav vienīgais gadījums, tomēr palīdzētu virzīties to vērtību virzienā, kuras pieder Latvijai kā eiropeiskai valstij. Bet es uz to biju gatava, šo izaicinājumu labrātīgi pieņēmu.

Nebija sajūta vienā brīdī, ka tur nekas nesanāks? Skatoties no malas, bija vairāki tādi brīži, kad likās — nekā nebūs.

Kā teicu tikko savā Humbolta lekcijā — es esmu optimiste. Es pati par sevi brīnos, bet palieku optimiste.