Stambula tepat Latvijā 6

Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Kamēr politiķi diskutē par «dženderisma ideoloģijas» kaitīgumu, Latvijā trīs gadu laikā no tuvinieka rokas mirusi 81 sieviete — 19 noslepkavoja dzīvesbiedrs

Piecus gadus Zaiga (vārds mainīts) pacieta, ka vīrs dusmu lēkmēs bērna acu priekšā viņu sit, žņaudz, spļauj virsū un citādi pazemo, taču nekad neizsauca pagasta iecirkņa policistu. Jo viņš ir vīra draugs. Pirms trim gadiem viņa ar dēliņu aizbēga, atrada darbu kādā Latvijas pilsētā un mierīgi dzīvoja, līdz saņēmās pieteikt šķiršanos. Tā vīrs viņu atrada un tagad bāriņtiesā pieprasa aizgādības tiesības pār dēlu. Bāriņtiesa piekrīt tēvam, lai gan astoņgadīgais puika nevēlas varmāku redzēt. «Kad bāriņtiesā mani kaunina, ka atņemu bērnu tēvam, un draud man pašai viņu atņemt, jūtos iemesta atpakaļ murgā,» saka Zaiga. Trīsdesmitgadniecē sakrājies milzīgs rūgtums — Zaiga uzskata, ka pagastā visi zināja, kas notiek viņu mājās, bet neviens nepalīdzēja.

Ja Latvija ratificēs Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu (tā dēvēto Stambulas konvenciju), tā nedrīkstēs pieļaut policista vienaldzību, un tai būs jāpanāk, ka bāriņtiesā spēj atpazīt vardarbības pazīmes.

Stambulas konvencijas pamatā ir konkrēta valsts pieļauta traģēdija. Kāda sieviete Turcijā no vīra varmācības cieta septiņus gadus: viņu sita, sadūra ar nazi, draudēja nogalināt. Likumsargi to zināja, bet nepalīdzēja. Kad sieviete 2002. gadā mēģināja aizbēgt, vīrs nogalināja viņas māti. Slepkavu sodīja, taču upura tuvinieki iesūdzēja Turciju Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un tā 2009. gadā atzina — valsts nenodrošināja aizsardzību pret vardarbību ģimenē. Pēc šī gadījuma Eiropas Padomes valstis izstrādāja un 2011. gadā pieņēma konvenciju, ko Turcija pati pirmā ratificēja 2012. gada martā.

Tagad konvenciju parakstījušas 45 valstis, to vidū visas ES dalībvalstis. Ratificējušas — 28. Ne Latvija. Lai gan valdība ir apņēmusies konvenciju ratificēt šogad, Saeimā trūkst politiskā atbalsta — par konvenciju ir tikai Vienotības frakcija, kuras pārstāvis labklājības ministrs Jānis Reirs daudzkārt norādījis, ka iebildumos pret konvenciju «tiek izmantoti argumenti, kuriem pamatojumu dokumentā atrast nav iespējams».

Tāpēc vēlreiz atgādināsim faktus — par ko īsti runā Stambulas konvencija?

Papīri kārtībā

«Konvencija valsts iesaistīšanos vardarbības novēršanā pavērš no «kad nogalinās, tad arī rīkosimies» uz «darām visu, lai pasargātu cilvēkus». Tā saka — valsts ir atbildīga, ka nav novērsusi vardarbību,» skaidro Labklājības ministrijas pārstāve Viktorija Boļšakova. «Vardarbība ģimenē» nenozīmē tikai vardarbību pret sievieti, tomēr sievietes un bērni cieš visbiežāk. To apliecina arī oficiālā krimināllietu statistika Latvijā, kas gan ir tikai aisberga redzamā daļa.

To, ka vardarbība ģimenē ir problēma, valdība ir atzinusi, 2016. gadā parakstot Stambulas konvenciju. Ierēdņi šajā virzienā sāka strādāt daudz agrāk, jo Latvija, tāpat kā citas dalībvalstis, piedalījās konvencijas izstrādē. Tāpēc likumi jau ir piedzīvojuši vairākus grozījumus.

Piemēram, spēkā ir prasība nošķirt varmāku no upuriem, definēta emocionālā vardarbība, aizliegts pakļaut tai bērnus. Vardarbības upuriem pienākas valsts apmaksāta rehabilitācija. Pērn to saņēma 499 upuri, to skaitā 271 bērns. Bērni šo atbalstu saņem jau kopš 2000. gada, bet tikai kopš 2015. gada — cietušās sievietes. Jau trešo gadu rehabilitācija pienākas arī varmākam, taču šo iespēju izmanto neliela daļa.

No šā gada Krimināllikumā stājas spēkā vēl divas būtiskas izmaiņas, kam jāsamazina vardarbības risks. Tagad vajāšana ir krimināli sodāma. Un policijai ir pienākums ierosināt kriminālprocesu ne tikai par smagiem un vidējiem, bet arī viegliem miesas bojājumiem. «Kopumā likumu līmenī lielu caurumu mums vairs nav,» saka Boļšakova. Taču problēmas dzīvē turpinās.

Upuri joprojām nepasargāti

«Zaigas stāsts pierāda, ka likumi nav mainījuši amatpersonu attieksmi pret upuri,» saka biedrības Marta vadītāja  Iluta Lāce. Tieši šajā organizācijā Zaiga meklēja jurista un psihologa palīdzību. Lāce uzsver — vardarbības upurus ir grūti pierunāt tiesāties, jo viņu galvenā vēlme ir beidzot sākt dzīvot «cilvēka cienīgu dzīvi».

Pērn Labklājības un Tieslietu ministrija sadarbībā ar Martu, policiju un Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociāciju sāka projektu Soli tuvāk. Lai saprastu, kāda palīdzība visvairāk vajadzīga, projektā uzrunāja 120 vardarbībā cietušas sievietes. Runāt piekrita 24, un gandrīz visas atzina negatīvu pieredzi ar policistiem. Pēc pirmā izsaukuma sievietes vairs nezvanīja policijai, jo tā upurus iztaujāja varmākas klātbūtnē un nepiedāvāja palīdzību. Vidēji ES tikai 14% sieviešu, kas cietušas no partnera vardarbības, ziņo par to policijai, Latvijā — 17%, atklāja jau 2014. gadā veikts pētījums. Latvija tajā izcēlās ar datiem, ka 50% sieviešu nav informētas par palīdzības iespējām, kamēr citviet — 19%.

Boļšakova gan skaidro, ka jau kopš 2013. gada ik gadu vidēji 40 tūkstoši eiro tiek atvēlēti, lai izglītotu policistus, sociālos darbiniekus, bāriņtiesu locekļus. Tomēr Lāce norāda: «Bieži vien varmākas ir cilvēki ar augstu amatu, turīgi, ar labiem sakariem. Un amatpersonas solidarizējas ar varmāku.»

Vairāku konvencijas prasību izpildei nepietiek ar likumu izmaiņām, vajadzīga reāla rīcība, uzsver ministrijas pārstāve. Piemēram, Latvijā nav diennakts bezmaksas palīdzības tālruņa vardarbības upuriem un nav arī centru, kuros diennakts režīmā sniegtu visu nepieciešamo palīdzību seksuālās vardarbības upuriem. Piemēram, tiesu mediķi Rīgā un pa vienam katrā reģionā strādā darbadienās līdz četriem pēcpusdienā. «Ja sievieti izvaro piektdienas vakarā, tad viņa līdz pirmdienas rītam nedrīkst mazgāties, lai saglabātu pierādījumus?» Boļšakova norāda uz absurdo situāciju. 

Konvencija arī prasa no valsts institūcijām katru reizi, kad ir aizdomas par vardarbību, veikt riska novērtējumu un sadarboties tā novēršanai. Latvijā tas nenotiek. Lai to ilustrētu, Boļšakova pastāsta par traģēdiju pērn jūnijā, kad sievieti kādā mazpilsētā nogalināja partneris. Jau iepriekš bija sākts kriminālprocess, jo vīrietis greizsirdības dēļ sabojāja sievietes mašīnu, ziņas par šo agrāk sodīto cilvēku bija Valsts probācijas dienestā, savukārt sieviete lūdza palīdzību sociālajā dienestā. «Ja visas šīs institūcijas būtu salikušas kopā informāciju un veikušas riska analīzi, iespējams, sieviete nebūtu nogalināta,» uzsver Boļšakova. «Tas nav viena likuma jautājums, konvencija prasa ieviest veselu sistēmu vardarbības riska novēršanai.» Lāce vēl piebilst, ka rīcību prasīs arī starptautiskais uzraudzības mehānisms — regulāri būs jāiesniedz Eiropas Padomei ziņojums par konvencijas prasību ievērošanu, un situāciju pārbaudīt ieradīsies eksperti.

Atliek lēmumu

Likumprojektu par konvencijas ratifikāciju valdība plānoja skatīt 22. janvārī, taču pēkšņi atlika. Neilgi pirms tam premjers Māris Kučinskis (ZZS) saņēma četru konfesiju līderu — katoļu, luterāņu, baptistu un pareizticīgo — vēstuli, kurā iebilsts pret ratifikāciju, jo konvenciju varot «izmantot, lai īstenotu dženderistu ideoloģijā pamatotu sabiedrības pārveidošanas projektu».

Šis viedoklis balstās konvencijas terminoloģijā, kas līdzās bioloģiskajam dzimumam (angliski — sex) runā par sociālo dzimumu (gender) jeb sabiedrībā valdošajiem priekšstatiem par tipiskām dzimumu lomām. Sociālais aspekts konvencijā iekļauts, jo tieši stereotipi, ka vīrietim jābūt agresīvam, bet sievietei — pakļāvīgai, pieļauj sabiedrības toleranci pret vardarbību ģimenē. Piemēram, 2016. gadā Eurobarometer aptaujā secināts, ka ES valstu vidū Latvija izceļas ar vislielāko iedzīvotāju īpatsvaru (30%), kuri uzskata — vardarbību pret sievieti «ne vienmēr vajadzētu sodīt ar likumu».

Premjers sola, ka valdība turpinās darbu pie dokumenta — pagaidām diskusiju esot bijis par maz. Ja šī Saeima neratificēs konvenciju, par to lems nākamā. Taču ANO dalībvalstis jau ieteikušas Latvijai nevilcināties, jo konvencija saistīta ar citiem starptautiskiem dokumentiem, kas valstij uzliek pienākumu cienīt katra cilvēka dzīvi un dzīvību.

Komentāri (6)

Margarita Krauca97 13.02.2018. 13.37

Nu kāpēc krist otrā gravī, kur mums Latvijā sabiedriskajā modelī vīrietim ir pieņemts -būt agresīvam , bet sievietei padevīgai. Pilnīgs blefs! Lai likumi strādātu , tie ir vienkārši jāpilda, neviena Konvencija nepalīdzēs.

+2
-1
Atbildēt

1

    tonijs > Margarita Krauca97 13.02.2018. 17.08

    Domāju ka mūsu Tieslietu ministrs Rasnačs, balstoties uz savu bēdīgo pieredzi, nepiekristu Jūsu viedoklim par Latvijas sabiedrisko modeli.

    0
    -1
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > tonijs 13.02.2018. 21.59

    Ko jūs, prokremliskie koprofāgi, pļūtītu, ja Rasnača kungs būtu iedevis sievai purnā?

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Dusma 10.02.2018. 17.51

cik negodīgi tomēr – Nagle – nu uzrakstiet – kāpēc ir tā, ka bāriņtiesa Zaigas dēlu grib atdot tēvam – nu nevar tā būt, ka bāriņtiesa grib bērnu atdot varmākam? Ja sieviete drīkst tiesāties , bet negrib – tad , kas tur ir “apakšā”? Kas ir tas, ko jūs neuzrakstiet? Vai tiešām sabiedrībai jākārto sievietes dzīve?

No šī raksta man atkal nepaliek skaidrs- kā Stambulas konvecija novērsīs varmācību ģimenēs. Ja Boļšakova saka, ka likumi nu ir bez caurumiem, tad kur problēma? Kāpēc vēl vajag konveciju? Mums taču ir visādas starptautiskas konvecijas , kuras aizstāv cilvēktiesības, bet vai tās kautkādā veidā ir nodrošinājušas, ka samazinās noziegumi? Ka Latvijā nostiprinās tiesiskums? Kādā veidā?

Te piemin sievieti , kuru nosita jūnijā, ka viņa jau meklēja palīdzību valsts iestādēs pirms savas nāves. Kā tad konvecija tagad aizstāvēs tādas sievietes? Punkcionāri turpinās naudu notriekt pa starptautiskiem komandējumiem, saņems prēmijas un piemaksas , bet kāds sausais atlikums no tā upuriem?

+2
-1
Atbildēt

1

    tonijs > Dusma 12.02.2018. 00.44

    Tas ir labi, ka gribi tikt skaidrībā. Te vēl vari palasīt par Stambulas konvenciju:
    “Konvencijā pieminētas, bet Latvijā vēl neieviestas prasības ir, piemēram, krīzes telefons, kas strādā visu diennakti, iespēja tikt pie tiesu medicīnas eksperta, tiklīdz kāds paziņo par izvarošanu (nevis pēc vairākām dienām), jāievieš regulāras informēšanas kampaņas. To visu sagaida līdz ar konvencijas ratificēšanu.

    Jau vairākus gadus pret konvencijas parakstīšanu visstingrāk iestājas Nacionālā apvienība un tās vadītā Tieslietu ministrija. “de facto” noskaidroja, ka vairākas bažas, ko sakarā ar konvenciju izsaka Tieslietu ministrija, balstītas uz nepareiziem pieņēmumiem.”
    https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/_de-facto_-latvija-jau-ieviesti-80-no-stambulas-konvencijas-normam-14190884

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

Dusma 10.02.2018. 17.58

Vismaz 5 x esmu vērsusies pēc palīdzības centrā Marta. Visas reizes esmu strupi atraidīta.
Pēdējoreiz uz turieni zvanīju, kad portālā cietušajiem,lv meklēju info, kur sameklēt juriskonsultu tieši varmācības jautājumos. Pārgurusi īgna sievietes balss man atbildēja, ka c Marta nodarbojas tikai ar cilvēktirdzniecības un seksuālu noziegumu upuriem. Ka viņu juristi ir pārslogoti un nekādu citu info viņi sniegt nespēj

Tagad lasu, ka pat visādas akcijas notikušas un kas tik vēl nē

Varbūt būtu vērtīgi publicēt centra budžetu – cik no naudiņām aiziet ne un piedarbiņos un cik un kā reālai palīdzībai upuriem.

Ja būtu referendums un būtu jābalso – man laikam būtu protesta balsojums – vai nu nē vai es atturētos

Nabadzību un beztiesiskumu, atbildīgo iestāžu bezatbildību un korumpētību šī konvecija nenovērsīs, tāpēc jēgu tās pieņemšanai es neredzu.

+1
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu