Pārdaugavas bobi Dienvidkorejā

Jānis Skrastiņš. Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Aivars Kļavis, speciāli Ir
Print Friendly, PDF & Email

Phjončhanas ziemas olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvēs 16 Rīgā būvētas bobsleja kamanas. Ar tām brauks ne tikai mūsu Oskara Ķibermaņa pilotētais divnieks, bet daudzas citas izlases — kas tāds piedzīvots pirmo reizi

Uzņēmums Bobsleja tehniskais centrs (BTC) būvē bobus jau gandrīz 20 gadus. Sākumā Latvijas izlasei. Bet pirms desmit gadiem federācija izrēķināja, ka lētāk iznāk tos iegādāties ārzemēs, un tā ražotājiem nācās meklēt pircējus starp mūsu sportistu potenciālajiem pretiniekiem. Pēdējos sešos gados uztaisītas un realizētas aptuveni 30 pašu konstruētas kamanas.

«Ar tām startē pasaules labākās bobsleja komandas. Līderi. Ieskaitot pat vienu Vācijas ekipāžu, kas principā brauc tikai ar pašu valstī ražotām kamanām,» stāsta bijušais Sarajevas ziemas olimpisko spēļu dalībnieks, pašreizējais Beļģijas sieviešu bobsleja izlases konsultants un BTC līdzīpašnieks Jānis Skrastiņš.

Viena boba izgatavošana, ja pamatdetaļas jau iepriekš uztaisītas, ilgst divus trīs mēnešus, bet jauna modeļa izstrādei, sākot no idejas un tās 3D vizualizācijas datorā līdz gatavam produktam, nepieciešams investēt vairāk nekā 50 000 eiro.

No desmitcīņnieka par pilotu

Runājot par bobsleju Latvijā, parasti kā atskaites punktu min 1980. gadu. Toreiz PSRS ģenerālsekretāru Brežņevu nokaitināja tas, ka Leikplesidas ziemas olimpiskajās spēlēs vācieši izcīnīja vairāk medaļu nekā padomju komanda, kura nemaz nepiedalījās tādā sporta veidā kā bobslejs.

Kā var būt, ka kodolvalsts, kas šauj kosmosā raķetes, nespēj uzbūvēt kaut kādas kamanas?! Un, kā jau totalitārā valstī, dots rīkojums nekavējoties šo jautājumu atrisināt.

Par jaunā sporta veida bāzes vietu izvēlēta Latvija. Šeit jau bija 630 metrus garā Cēsu kamaniņu un bobsleja trase, kā arī 1968. gadā dibinātā kamaniņu un bobsleja sporta federācija. Pirmo bobu pie mums uzbūvēja tikai 70. gadu vidū, toties jau agrāk netrūka kamaniņu sporta entuziastu. Turklāt bija slavenā rūpnīca VEF, kas centralizētās ekonomikas apstākļos spēja paveikt šķietami neiespējamo.

Tieši šīs rūpnīcas toreizējam ģenerāldirektoram Ļeņovam 1980. gadā piezvanīja no Maskavas un nepārprotami pateica, ka turpmāk VEF vajadzēs taisīt arī bobus. Tas nebija priekšlikums vai ieteikums, tā bija pavēle. Jānis Skrastiņš atceras: «Viņš šo vārdu dzirdēja pirmo reizi, tāpēc meklēja rokā trenerus un prasīja, kas tie bobi tādi ir un kas man tagad īsti jātaisa?»

Skrastiņš ir viens no pirmajiem, kas līdz ar galveno treneri Rolandu Upatnieku, inženieriem un tehnisko personālu kļuva par toreizējās PSRS izlases pamatu. Viņš bobslejā nonāca nejauši. Pabeidzis Murjāņu Sporta internātskolu, trenējies vieglatlētikā un studējis Fizkultūras institūtā. Bijis Latvijas PSR čempions desmitcīņā un septiņcīņā telpās.

Treneris Upatnieks, saprazdams, ka ar tehniku un braukšanas prasmi bobsleja lielvalstis dažu gadu laikā panākt neizdosies, meklējis spēcīgus un ātrus puišus. Galvenokārt vieglatlētu un daudzcīņnieku vidū. Tieši viņam pieder slavenais teiciens: «Latvietis laikam nekad nevarēs noskriet 100 metrus ātrāk par 10 sekundēm, toties viņš to pašu distanci noskries 11 sekundēs ar kartupeļu maisu plecos.»

Pirmajā atlasē piedalījušies vairāk nekā simt pretendentu. «Visi gāja, un es arī aizgāju,» atceras Skrastiņš. No labumiem, kas solīti izlases dalībniekiem, vilinošākā aiz dzelzs priekškara dzīvojušajiem šķita iespēja jau pavisam drīz tikt uz ārzemēm. «Pie sevis domāju — kas būs, būs. Varbūt sanāk. Un tā arī iestigu tajā bobslejā uz visiem laikiem,» viņš smejas. Pēc vairākiem testiem, ar kuriem pārbaudītas sportistu koordinācijas spējas un reakcija, viņš kļuvis par pilotu. Braukuši arī vecajā Cīrulīšu trasē Cēsīs, tomēr trenējušies pārsvarā Vācijā, Austrijā un Itālijā.

Kaut arī tehnika toreiz bijusi cita, ātrumi neko daudz nav atšķīrušies. Tāpat kā mūsdienās, atkarībā no trases tie svārstījušies starp 135—155 km/h. Salīdzinot ar šodienu, starpība var būt kādi 5 km/h.

Treniņus sākuši Īglsas trasē Austrijā, kas ir viena no lēnākajām. Un puišiem licies, ka nekas jau no tā bobsleja nav. Toties nākamajā, krietni sarežģītākajā un ātrākajā trasē Itālijā sākotnējais priekšstats apgriezies ar kājām gaisā. «Tad tikai īsti sapratām, ko nozīmē šis sports,» atzīst Skrastiņš, kurš nieka trīs gadus vēlāk Sarajevas ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja augsto 12. vietu četrinieku ekipāžās.

Bet, kamēr sportisti bija ārzemēs, VEF 2. remontu cehā, kuru vadīja inženieris Harijs Švanks, tika konstruēti un būvēti bobi. «No itāļiem PSRS nopirka trīs divnieku un trīs četrinieku kamanas. Ar divām brauca izlase, pa vienai tika aizvestas uz VEF. Lai saprastu, kā tās būvētas, kamanas izjauca, uztaisīja šablonus un meklēja risinājumus, kā bobus pilnveidot,» atceras Skrastiņš, kurš arī pašlaik strādā kopā ar Švanku, kas ir Bobsleja tehniskā centra direktors un otrs līdzīpašnieks.

Viņaprāt, šāda pieeja pilnībā attaisnojusies, jo Sarajevā jau braukuši ar pilnīgas citas konstrukcijas bobu, un tā izrādījusies ļoti veiksmīga. Sportistu galvenais uzdevums, protams, bija trenēties un piedalīties sacensībās, tomēr reizēm, jo sevišķi vasarās, arī viņi kopā ar Upatnieku līdzdarbojušies kamanu tapšanā.

«Tad arī man pašam radās idejas par to, kā bobi būtu jābūvē. Kā tos pilnveidot, un ko varētu izdarīt vēl labāk,» turpina Skrastiņš, precīzi nosaukdams pat gadu, kad šī interese par bobu būvi radusies. Tas bijis 1983.

Treneris, kas taisa kamanas

1987. gadā Skrastiņš beidza aktīvās sportista gaitas. Tad divus gadus bija PSRS izlases treneris. Vēlāk pa diviem lāgiem Latvijas izlases vecākais treneris un gandrīz 13 gadus — ASV izlases treneris un vecākais treneris. Gandrīz visu šo laiku paralēli trenera darbam nodarbojies ar bobsleja kamanu konstruēšanu un izgatavošanu. «Man nav inženiera izglītības, bet nevar teikt, ka neko nesaprotu no tehnikas,» viņš uzskata.

Līdz 1988. gadam bobsleja tehniskie noteikumi ne tuvu neesot bijuši tik stingri kā pašlaik, tāpēc ražotāji varējuši izvērsties.

«Modeļi bija daudz un dažādi. Arī nekam nederīgi,» atceras Skrastiņš. Turklāt kamanas taisītas ne tikai VEF, bet arī citviet, pat Valmierā. Tomēr 90. gados šīs aktivitātes pamazām apsīka, un 2000. gadā palika vienīgi Bobsleja federācijas tehniskais centrs. Sākumā kā neliela darbnīca VEF Spora kluba paspārnē, vēlāk — atsevišķa ražotne, kas pildīja federācijas pasūtījumus. Atraduši nelielu tukšu darbnīcu Pārdaugavā, netālu no Āgenskalna priedēm un Kristapa ielas, kur savulaik atradās pirmā 1910. gadā būvētā bobsleja trase Rīgā, viņi to piemērojuši savām vajadzībām. Tagad var tikai pabrīnīties, kā šajās sešās telpās, kur pat diviem dzīvokļiem būtu par šauru, top bobi, kurus pērk amerikāņi un ar kuriem uzvar kanādieši. Kā, piemēram, šīs sezonas pasaules kausa kopvērtējumā Džastins Kripss.

«Pirms gadiem desmit federācija no mums atteicās. Negribējām zaudēt speciālistus, kas perfekti pārzināja šīs lietas, sākumā gāja grūti,» stāsta Skrastiņš. Lai izdzīvotu, taisījuši metāla trušu būdas, pildījuši citus gadījuma pasūtījumus un vienlaikus strādājuši ar bobiem. Pirmo nopirkuši amerikāņi. Tad poļi un čehi. Skrastiņš gan uzskata, ka šie modeļi nebija pārāk veiksmīgi. Tomēr viņi nepārtraukti meklējuši jaunus risinājumus. Līdz beidzot 2012. gadā pasaules bobsleja sabiedrība ievēroja, ka Latvijā tiek ražota ļoti laba tehnika.   

Ko mūsdienās, kad šajā sporta veidā viss ir ļoti sīki un precīzi reglamentēts, nozīmē laba tehnika? «Reglamentēts patiešām viss ir sīki un precīzi. Bet parasti — no tāda izmēra līdz tādam. Un tur, tajos dažos milimetros, kas paliek pa vidu, arī ir tā sāls. Tas, ar ko atšķiras laba tehnika no pārējās,» saka Skrastiņš.

Šīs nianses esot tik smalkas, ka nereti grūti pat izskaidrot. Kaut vai attiecībā uz kamanu aerodinamiku. Atšķirībā no lielajiem ražotājiem viņiem nav savas aerodinamikas kameras, kurā pārbaudīt kamanas pēc šī būtiskā faktora, kas nosaka to ātrumu. Nav arī savas komandas, kas varētu jaunos izstrādājumus testēt. Tāpēc, kā saka Skrastiņš, jāpaļaujas uz tādām grūti definējamām lietām kā intuīcija un pieredze.

Tomēr ne visas idejas izrādās dzīvotspējīgas. «Un tad izrādās, ka nauda ieguldīta, bet kamanas nekam neder. Tā tās krājas tur blakus, šķūnī,» atzīst Skrastiņš, piekrizdams, ka par klasisku biznesu to, ko viņi dara, diezin vai varot saukt. Tāpēc kļūt par miljonāriem viņi ar Švanku necerot. Turklāt pasūtījumiem esot izteikti sezonāls un ciklisks raksturs. «Lūk, piemēram, Phjončhanā sākas olimpiskās spēles. Visiem viss sagādāts. Pasūtījumu nav un kādu laiku nebūs,» secina Skrastiņš. «Ja mēs ražotu slēpes, būtu citādi. Visa pasaule slēpo. Bet cik ir tādu, kas brauc ar bobiem?»

Tāpēc liels atspaids esot nesen iegādātā modernā CNC frēze, ar kuru tiek ražotas kamanu slieces — tās iepērkot ne tikai nacionālās izlases, bet arī citas komandas. Materiāls jāiegādājas Šveicē, un uz tā jābūt Starptautiskās Bobsleja federācijas zīmogam. Bet, tā kā slīdvirsmas rādiuss ir 4—8 milimetri un tās maina atkarībā no ledus kvalitātes, pieprasījums pēc sliecēm ir nesalīdzināmi lielāks nekā pēc bobiem.

«Tomēr, neraugoties uz šo tukšo periodu, ir jāiegulda nauda un jāstrādā pie jauniem modeļiem. Jo mums nav citas izejas. Ja reiz esam nonākuši līdz tam, ka mūsu bobi izrādījušies veiksmīgi, tad jāiet tālāk,» saka Bobsleja tehniskais centrs ideju ģenerators Jānis Skrastiņš, kurš pats gan sevi pieticīgi sauc par projektu vadītāju. Viņš plāno drīzumā pamest trenera darbu, lai pilnībā pievērstos bobiem. Skrastiņš uzskata — šajā sporta veidā gan sportistu sagatavotība, gan tehnika ir vienlīdz nozīmīga, veidojot to kopumu, kas nes uzvaru un liek uzgavilēt skatītājiem.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Tas ir interesanti. Teiksim, mēs uztaisām labi, bet austrietis nākamajā gadā uztaisa vēl labāk. Tad mēs saņemamies, un tu redzi — tas austrietis nāk un pēta mūsu bobu. Bobsleja pasaule ir diezgan šaura vide, cits citu pazīst. Gan paslavē, gan pavelk uz zoba, gan atklāti paņirdz.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Tā kā viss nepieciešams ātri un pats pēc dabas esmu fikss, nereti daudz ko sasteidzu. Uztaisu un tikai tad redzu — nebija pareizi. Ņemot vērā ieguldījumus, steiga maksā dārgi.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Bizness ir runga ar diviem galiem. Ar talantu un uzņēmību kaut ko iesākt grūti, vajadzīgs pamats, no kā atsperties. Ja pamata nav, tad nepieciešams laiks, kamēr to izveido. Bet vislabāk, ja ir kāds mentors, kas talantu ievirza īstajās sliedēs.»

Foto — Alise Šulca, Picture Agency, un AFP/LETA

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu