Viesturs Kairišs iestudējis nevainojamu operu Salome. Tikai — kālab Nacionālajā teātrī?
Pieteikta kā trešā daļa triptiham, ko sāka Raiņa Uguns un nakts un Ibsena Pērs Gints, Viestura Kairiša jaunā izrāde Salome manā skatījumā nesasniedz abu iepriekšējo uzvedumu idejisko vērienu, toties ir bauda acīm un ausīm. Tīra māksla, kas arī interpretē mākslu. Iespējams, neko līdzvērtīgu stila un skaistuma ziņā mēs šosezon vairs neredzēsim.
Izsvērts ir viss, kas redzams. Melns priekškars un «mēle», kas stiepjas skatītāju rindām pāri, zelts Nacionālā teātra portāla un ložu rotājumos, tāpat kā personāžu tērpos, un tikai viens sarkans akcents — asinis, kas izplūst no Salomes (Agnese Cīrule) nodevību neizturējušā jaunā sīrieša Narabota (Uldis Siliņš) mutes. Kopš Viesturs Kairišs par savu iestudējumu līdzautoriem izvēlējies Reini un Kristu Dzudzilo, viņa izrādes aizvien vairāk kļūst par spilgtu vizuālā teātra paraugu. Proti, telpa, aktiera atrašanās tajā, kustība, tērpi, krāsu saskaņa vai kontrasti palaikam izsaka to, ko citkārt iemiesojusi ansambļa saspēle, partnerība, psiholoģiskās nianses. Salomē, piemēram, ar minimāliem līdzekļiem sasniegts tetrarha Hēroda (Arturs Krūzkops) galma izvirtušais krāšņums — to nospēlē teātra zāles greznība. Izrādes formu uztur arī mūzika, kas skan no pirmās minūtes līdz pēdējai. Viesturs Kairišs atļāvies ekstravaganci iestudēt Oskara Vailda Salomi, «izšujot» to pa virsu Riharda Štrausa operai kā kanvai. Izrāde ilgst nepilnas divas stundas, tieši tikpat, cik opera, ko Londonas simfoniķu 1968. gada ierakstā diriģē Ērihs Leinsdorfs. Ļaujoties asociācijām, es teiktu, ka Nacionālā teātra izrādē Štrausa mūzika ir mugurkauls, bet Dzudzilo telpa kopā ar Elīnas Lutces horeogrāfiju un Oskara Pauliņa gaismām — tās daiļā miesa. Kas atlicis aktieru tiesai? Nervi un impulsi. Laimīgā kārtā «nervi» ir stipri.
Mākslinieku fantāzija radījusi stingru iestudējuma konstrukciju, ko var baudīt arī kā pašvērtību, pētot un iztēlojoties, ko izsaka katrs elements. Laipa, kas sākusies no zāles vidus, šķērso proscēnijā uzcelto paaugstinājumu un atduras aizvilktajā priekškarā, veidojot krustu. Šai horizontālajai plaknei kontrastē vertikāle — no augšējā balkona ložas uz visiem noraugās Hērods un Hērodija (Lolita Cauka), un viņu acīm Jānis Kristītājs (Gundars Grasbergs), stāvēdams parterā uz laipas, starp skatītājiem, patiešām laikam izskatās kā dziļā bedrē. Pirmā balkona ložā notiekošo komentē liecinieki — Narabots un citi tetrarha zaldāti (Jānis Āmanis, Romāns Bargais un Jēkabs Reinis).
Varoņu kustības ir minimālas, nekādas ikdienas. Decenta runa, katrs Vailda vārds (lugu tulkojusi Gita Grīnberga) sadzirdams un saprotams (runas konsultante ir Aina Matīsa, un viņas ieguldījumu nevar pārvērtēt). Viesturs Kairišs ar savu radošo konsultantu komandu iestudējis… ideālu operu. Ir tikai daži «bet»: tā nav opera, aktieri nav operdziedātāji, un tā nav viņu pārradīta mūzika. Aktieriem savi tēli jārada no citas vielas — sevis —, un, kā izskatās, režisors, koncentrējies uz vizuālo kopskatu, ļāvis katram pēc saviem ieskatiem eksistēt Štrausa mūzikas ietvarā. (Tā spēj arī traucēt, ja aktierim nākas ņemt pauzi, lai sagaidītu, kamēr ierakstā sāksies īstais dziedājums.) Tiesa, tie ir izcili aktieri, kas spēj saistīt uzmanību, šķietami nedarot neko, un radīt tēlu, ņemdami vielu paši no saviem krājumiem. Viņi visu izdara labi, taču, figurāli izsakoties, smēluši no apcirkņiem, ko piepildījuši kopā ar citiem režisoriem.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.