Četrkāršo!

Deniss Vasiļjevs Eiropas daiļslidošanas čempionātā Maskavā 19. janvārī. Foto — Jurijs Kabanovs, AFP/LETA
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Pēc 24 gadu pārtraukuma Latviju olimpiādē pārstāvēs divi daiļslidotāji — Deniss Vasiļjevs un Diāna Ņikitina. Abi trenējas Šveicē. Deniss Vasiļjevs (18) ir spēcīgs un starojošs, nupat ieguvis 4. vietu Eiropas čempionātā

Ar cukuru Deniss esot uzmanīgs. To izlasīju kādā intervijā, tāpēc vēroju, vai viņš pieskarsies kūkai. Mazu gabaliņu apēd. Tā ir Korejas karoga krāsās cienasts Latvijas Olimpiskās komitejas pasākumā, kad olimpieši tika pavadīti uz Phjončhanu. Deniss pats ir īsts cukuriņš. Smaidīgs, acis spīd. Prieks un enerģija. Uz ledus gan izskatās krietni ugunīgāks un mežonīgāks. Latviju daiļslidošanā pārstāvēs arī Diāna Ņikitina. Abus trenē šveicietis Stefans Lambjēls, kurš uz Phjončhanas olimpiskajām spēlēm dosies kā Latvijas delegācijas dalībnieks. Arī viņš bija ieradies Rīgā.

Lai arī Denisa menedžeris apsolīja, ka mūsu saruna ilgs 30 minūtes, realitāte ir cita: līdzko beidzas pasākuma oficiālā daļa, TV žurnālisti sāk Denisu «plosīt». Sekoju sportistam. «Atļaujiet man aiziet līdz vecākiem,» Deniss ledusaukstā balsī latviski palūdz un nozūd. Ne miņas no «cukuriņa». Pēc stundas viņam jau jābūt lidostā, lai dotos mājup uz Šveici. Vēl jāpaspēj saņemt oficiālos tērpus, ko dala Latvijas delegācijai. Kad tomēr esmu Denisu atkal dabūjusi rokā, lūgusi apsēsties un uzdevusi pirmo jautājumu, kāda dāma sarunu pārtrauc: «Atļaujiet taču mums viņu apģērbt, drīz lidmašīna!» Izliekamies nedzirdam un turpinām savu sarunu angļu valodā. Tā Denisam ir vieglāk, lai arī latviski viņš runā labi.

«Uzmēri, vai tev der,» ar kedām pieskrien treneris Lambjēls. Turpinot savu teikto, Deniss iestarpina, ka der labi. Stefans aizskrien. Atgriežas ar vēl vieniem sporta apaviem, jau citādiem. Deniss ir «saģērbts». Prasu Denisam, vai kādreiz dzīvē spēja iedomāties, ka pats Lambjēls, olimpiskais vicečempions, viņam kā tāda Pelnrušķīte piemērīs kurpes? Deniss smejas: «Nespēju gan. Stefans un komanda par mani ļoti rūpējas. Jauki cilvēki. Esmu viņiem pateicīgs.»

Spējas koncentrēties Denisam ir izcilas, viņš nenovirzās no sava sakāmā, kamēr apkārt ņudz cilvēki. Mugura taisna, skatiens tiešs. Un saulains. Vaicāju, kā izdodas sevi uzturēt tik labā omā. «Ik dienu nākas sevi piespiest. Vājuma pārvarēšana ir liels darbs,» saka sportists. Ne vienmēr viņš pamostas labā noskaņojumā, tāpēc nākas savākties. Režīms ir stingrs: katru dienu sešu stundu treniņš. Pirms un pēc tam vēl iesildīšanās, atsildīšanās. Brīva tikai pirmdiena.

Stefans Lambjēls ir Denisa treneris otro gadu. Deniss uzskata, ka līdz ar to dzīve no vienkārši atlēta, kurš vēlas kaut ko sasniegt, pārvērtās par profesionāli, kam svarīga katra detaļa. «Sports nav tikai manas spējas, bet arī ķermenis, tāpēc sekoju tam, lai, piemēram, ēstu veselīgi. Lai muskuļi būtu ne tikai spēcīgi, bet arī elastīgi.» Dzīvojot Šveicē, viņš sācis sekot uzturam. Sapratis, cik būtiski pēc fiziskas piepūles sadedzināt olbaltumvielas, nevis ogļhidrātus. Cik nevajadzīgs ir cukurs. «Reizēm, protams, ēdu saldumus un baudu dzīvi, neesmu jau sporta mašīna. Starp citu, man patīk gatavot, un kaislība ir tieši kūkas,» atzīstas Deniss. Viņš nelieto arī pienu saturošus produktus. Cenšas ēst vienkāršu un veselīgu pārtiku, būt atbildīgs pret vidi. «Ķermenis ir veids, kā dzīvoju, tāpēc ar to daudz strādāju,» viņš saka.

Parīze—Soči—Šamperī

Uzturs ir tikai neliela daļa, kas veido jauno daiļslidotāju. Visa pamatā mērķtiecīgs darbs. No trīs gadu vecuma. Mamma Regīna atceras, ka viņas vienīgais dēls bieži slimoja. Darbā jau sāka aizrādīt, ka viņa parādās pārāk reti. Vecāki nolēma puiku norūdīt: aizveda uz peldēšanu. Taču tur viņiem atbildēja, ka zēns ir par mazu. «Gājām prom. Sanāca iet garām Daugavpils ledus hallei. Faktiski iegājām nākamajās durvīs, ko ieraudzījām. Tur tobrīd komplektēja mazo slidotāju grupu,» atceras mamma. Denisam sports padevās, taču vecākiem ik pa laikam puika tomēr bija jāmotivē. Treniņus un sacensības apvienot ar mācībām Daugavpils Krievu licejā bija izaicinājums.

Kad Denisam bija deviņi gadi, viņš sevi pierādīja pasaules mērogā. «Mēs ar vīru sapratām, ka viss būs citādi. Gatavošanās, izmaksas, attieksme,» atceras mamma. Vecāki sāka meklēt pasaules līmeņa treneri. Atrada lietuvieti Ingrīdu Snieškieni, kura dzīvoja un strādāja Parīzē. Viņa atbrauca satikties, novērtēja Denisu, un puisis drīz vien devās trīs mēnešu mācībās uz Parīzi. Kad mamma zvanīja Ingrīdai, lai uzzinātu, kā dēlam iet, trenere vēsā mierā atbildēja: «Viss kārtībā, Deniss ar manu dēlu kopā ēd hotdogus.» Mamma, to atceroties, smejas. Viņa ir ļoti pateicīga, ka Ingrīda par Denisu piecus gadus rūpējās kā par savu bērnu.

Nākamais Denisa treneris bija Aleksejs Urmanovs Krievijā, Sočos. Viņš labāk nekā Snieškiene varēja palīdzēt iemācīties lēcienus. Deniss progresēja, bija labi rezultāti, taču trūka līdzekļu, lai piedalītos visos mačos, kas dotu iespēju kvalificēties olimpiādei. Viena sezona daiļslidotājam izmaksā ap 40 000 eiro. Uzstāšanās tērpi garajai un īsajai programmai vien izmaksā 2000 eiro.

2016. gadā 16 gadus vecais Deniss pieteicās sportistu pūļa finansējuma vākšanai vietnē Pursu.it. Tas bija kopīgs lēmums ar treneri Ingrīdu. Naudas vākšanā Denisam daudz palīdzēja līdzjutēji no Japānas: videorullītim salika titros hieroglifus un dalījās ar to tviterī. Fanu kluba administratore Sajaka e-pastā atraksta, ka iepriekš klubam sava konta nemaz nebija. Fani juta līdzi arī klātienē. Sajaka pazina treneri Ingrīdu Snieškieni, kura lūdza palīdzēt ar ziņas izplatīšanu. Izdevās savākt 32 100 dolāru. «Palīdzējām, jo esam Denisa fani kopš junioru sacensībām. Mēs zinājām, ka viņš ir īpašs slidotājs, un gribējām atbalstīt,» atceras Sajaka un brīnās, ka tik maz finansiāli iesaistījusies Latvijas valsts. Deniss taču esot lielisks sportists, mākslinieks un daiļslidošanas pasaulē kļūstot aizvien pazīstamāks! «Pateicoties Denisam, daudzi japāņi uzzinājuši, kur ir Latvija. Tajā skaitā es,» saka Sajaka.

Viņa pati strādā algotu darbu, kurā neviens nezina, ka brīvajā laikā Sajaka ar domubiedriem uztur tviterkontu un fanu klubu. Tas pulcē ap 3000 fanu, kuri aktīvi seko Denisa gaitām un sacensībās vicina Latvijas karogu. Par savāktajiem līdzekļiem Deniss varēja gan trenēties, gan vēlāk arī ārstēt traumu. 2016. gadā Lillehammerē Norvēģijā viņš jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja divas medaļas: sacensībās vīriešiem sudraba, bet komandu sacensībās — bronzu. Lillehammerē ar lekciju uzstājās Stefans Lambjēls: divkārtējais pasaules čempions, sudraba medaļas ieguvējs 2006. gada olimpiskajās spēlēs Turīnā. Lambjēls stāstīja, ko izdarījis pēc daiļslidotāja karjeras beigām. Par to, kā izveidojis skolu Šveicē un deju šovu uz ledus, kas pieprasīts visā pasaulē.

Pēc lekcijas Stefans pajautāja, vai kāds vēlas piedalīties viņa deju šovā Ice Legends. Deniss pacēla roku. Kas piesaistīja jaunajā sportistā? Stefans atceras: «Viņš konferencē daudz jautāja un interesanti. Bija skaidrs, ka daiļslidošana Denisu aizrauj.» Pēc pāris nedēļām Deniss lūdza Stefanu komentēt viņa programmu. Sekoja darbs pie Ice Legends. «Mums ir daudz kopīga: muzikalitāte un jūtīgums, labs kontakts ar skatītāju, uz ledus izteikt sevi maksimāli. Man tā bija kā atgriešanās pagātnē un iespēja atkal ieraudzīt sevi. Un Denisam bija tieši tāds pats savainojums kā man pirms desmit gadiem,» saka Stefans.

Cirkšņa pievilcējmuskuļa traumu Deniss ieguva pārslodzes un balansa trūkuma dēļ. Slidojot un trenējoties atsevišķus ķermeņa muskuļus bija izmantojis mazāk, kompensējot tos ar citiem. Ar šo traumu viņš sadzīvoja gadu. Pievilcējmuskulis daiļslidotājam var būt fatāla trauma. Lambjēls tās dēļ beidza karjeru. Viņš pazina labu fizioterapeitu Kanādā, un Deniss par saziedoto naudu devās turp.

Atgriezies Šveicē, no jauna iepazina savu muskulatūru. Trīs mēnešus neveica lēcienus. Slidoja, uzlaboja fizisko formu. «Tas bija smags darbs ārpus ledus,» atceras Deniss. Stefans kļuva par viņa treneri, tas notika it kā pašsaprotami.  Deniss atkal sāka pamazām izpildīt lēcienus un atjaunoja trīskāršo tulupu — lēcienu atmuguriski ar trim apgriezieniem. Divu gadu laikā ir progress, Deniss uzdrīkstējies izpildīt arī četrkāršo lēcienu.

«Man ir interesanti ar Denisu strādāt, jo viņš labi saprot mūziku, tās noskaņojumu. Viņš ir zinātkārs, viņam ir vēlme mācīties. Šajos divos gados esam kļuvuši par draugiem. Es lieku viņu rāmī. Un ļauju tajā brīvi gleznot,» saka Stefans.

Sakostiem zobiem

Režīms Denisam ir dzelžains. Neliels ieskats Denisa darbā redzams LTV dokumentālajā filmā Mūsējie, kad filmēšanas grupa viesojas pie Vasiļjeva Šveicē. Redzams, ka reizēm ar Denisu strādāt nav viegli. Lambjēls daudzkārt audzēkni uzmundrina. Deniss pārdzīvo, ka neizdodas lēcieni. «Denis, tu ar mani runā caur zobiem, tas nav labi ne tev, ne man. Viss būs labi, nomierinies.» Deniss atrūc: «Nē, nekas nav labi! Man nesanāk!»

Kas ir Denisa vājie punkti? Stefans viegli nopūšas: «Viņš ir gudrs puisis, bet reizē arī jūtīgs un emocionāls. Es to nesauktu par vājumu, bet spēku cīnīties pašam ar sevi, kļūstot stiprākam. Iespējams, Deniss izskatās ekstravagants un atvērts, bet ir ļoti fokusēts uz darbu. Esmu laimīgs strādāt ar viņu. Ko es gaidu ilgtermiņā? Lai iet tik tālu, cik var. Ja varēšu būt noderīgs, darīšu, cik manos spēkos.»

Deniss sevi dēvē par perfekcionistu. Viņš grib gan labi pabeigt 12. klasi, gan labi slidot. Šopavasar jānoliek eksāmeni. Viņš mācās attālināti. «Es mīlu fiziku un matemātiku, jo man patīk stratēģijas. Patīk būt organizētam. Bērnībā ar vectēvu daudz spēlēju šahu.»

Par visu vairāk viņš vēlas progresēt. «Komforts apstādina progresu, tāpēc man nav bail no kļūdām un diskomforta, jo tas motivē un rada izaugsmi,» viņš saka. Vai spēku neatņem tas, ka Deniss ir tālu prom no tuvajiem? Arī slidošana ir individuāls sporta veids. Tātad drusku vientuļš. «Nē, es nejūtos vientuļš. Es tā dzīvoju jau desmit gadus. Manuprāt, profesionālā sportista dzīve sākas tieši tad, kad viņš ir viens ar sportu. Man gan ir paveicies, jo visa komanda jauki izturas. Šis laiks man ir lielisks,» saka Deniss. Viņš vēlas turpināt trenēties pie Lambjēla Šveicē, Alpu kalnu pilsētiņā Šamperī.

Meitenes krīt skaļi

Filmas Mūsēji producents, sporta žurnālists Dāvids Ernštreits bija klāt treniņā Šveicē. Tas sākās septiņos no rīta. «Baigais darba apjoms ir Denisam. Baigais,» saka Dāvids.

Ernštreits Denisam sekoja arī pasaules čempionātā Helsinkos. Pirms gada. «Man tā bija pilnīgi jauna pasaule. Pirmoreiz redzēju meiteni daiļslidotāju nokrītam uz ledus. Skaļi. Turpat manā acu priekšā, aiz borta. Tas bija briesmīgi un izskatījās sāpīgi,» atceras Ernštreits. Helsinkos viņš vēl vairāk apjauta, cik patiesībā smags darbs un ziedošanās ir daiļslidošana. Bez fiziskās sagatavotības vēl ir emocionālā. «Daiļslidotāji ir mākslinieki. Izjūt mūziku. Spēlē uz auditoriju. Seko ovācijas, ziedi, dāvanas. Lai arī nav izdevies kāds lēciens, sēž un smaidot noklausās rezultātu.»

Ernštreits pieļauj, ka nākamajā olimpiādē Vasiļjevs varētu būt uz pjedestāla. «Man patīk viņa enerģija un spēks. Deniss ir plastisks, emocionāls un ar vīrišķīgu spriedzi,» — tā Ernštreits. Un suģestējošs, protams. Helsinkos, pasaules čempionātā pirms gada, kur Deniss ieguva 14. vietu, pēc viņa uzstāšanās hallē bija stāvovācijas.

Pērn Eiropas čempionātā Vasiļjevs izcīnīja 7. vietu, bet  2016. gadā bija 12. pozīcijā. Šogad 4. vieta. Ar visu kritienu pēc virpuļošanas gaisā četrkāršajā tulupā. Zināšanai: tulups ir zobiņlēciens, kurā starta lēciens ir no kreisās slidas gala, taču akselis lēciens no kreisās uz labo kāju, sākot atspērienu uz priekšu.

Denisa olimpiskā debija uz Korejas ledus būs 16. februārī. Līdzjutēji turēs īkšķus gan Japānā, gan Latvijā. Daugavpilī jau gadu eksistē fanu klubs ar 869 faniem no 30 pasaules valstīm. Facebook to administrē Jeļena Gerasina, pirmsskolas skolotāja no Daugavpils. «Kad uzzināju, ka japāņiem ir klubs, domāju kā tad tā, un mums nav!» Jeļena to izveidoja, un klubs strauji auga. «Denisu mīl daudzi, tāpēc ka viņš slidošanā ieliek sirdi un dvēseli. To jūt. Arī dzīvē viņš ir ļoti atklāts un vienkāršs,» saka Jeļena.

Lai mazinātu satraukumu, Deniss pirms uzstāšanās parasti zīmē. «Jo ir superstress. Ja es saku, ka esmu mierīgs, tad tas nozīmē tieši pretējo,» viņš smejas. Garīgo spēku un līdzsvara meklējumus viņš rod japāņu kultūras hagakure un popmūzikā, rokā.

Mūsu 16 minūšu saruna ar Denisu ir galā, un viņš ir paspējis nokopt arī kūkas gabalu. Atglauž cekulu un saka: «Esmu gatavs ceļam. Un olimpiādei. Jūtos motivēts un spēcīgs.» Piedalīties olimpiskajās spēlēs viņam ir liels gods, un Deniss lepojas, ka pārstāvēs mazu valsti, lai parādītu lielajām, ka var mēroties spēkiem. Cukura krāsas ledus Korejā noskrapšķēs, un Deniss griezīs piruetes līdz fināla uzvarošajam smaidam.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu