Diena: 7. februāris, 2018

Anekdotes

«Esmu pamanījis, ka līdzjutēji visbiežāk izsmej hokejistus, futbolistus un vieglatlētus.»
«Par mani gan neviens nekad neņirgājas,» atzina biatlonists, uzlicis plecā šauteni.

Krievijas sportistiem aizliegts ziemas spēlēs nest trīskrāsaino valsts karogu un dziedāt himnu. Taču viņi atraduši izeju — soļos ar sarkano karogu ar sirpi un āmuru un dziedās Internacionāli.

Iespējams, par visaizraujošāko ziemas sporta veidu varētu kļūt masu starts bobslejā.

 

Hokejs ir vieglāks sporta veids nekā daiļslidošana — hokejisti drīkst atspiesties uz nūjas.

Nolēmu sākt nodarboties ar sportu. Izvēlējos skriešanu. Pieskrēju pie datora. Sēžu. Acis skrien pa ekrānu. Un saprotu: «Sports — tas tik tiešām man der!»»

Jebkas, kas jūs nenonāvē, pēc kāda laika to mēģinās vēlreiz.

Jutos sasirdzis, tāpēc devos pie ārsta.
«Paklepojiet, lūdzu!»
«Paklepojiet vēlreiz!»
«Labi, diagnoze skaidra. Jums ir klepus!»

«Meitiņ, kas tev vislabāk patīk?»
«Frī un končas.»
«Bet no cilvēkiem?»
«Cilvēkus es neēdu!»

«Manus bērnus interesē jautājums, no kurienes viss radies?»
«Nodokļu inspektorus interesē tieši tas pats.»

Laika ziņās stāstīja, ka gaidāms liels putenis, tāpēc, dodoties ceļā, būtu vēlams līdzi ņemt lāpstu, siltu apģērbu, virvi, gaismas lukturīti, rezerves riepu. Jāatzīst, ka šodien tramvajā es izskatījos ļoti dīvaini.

Ierēdņa lūgšana dievnamā: «Kungs, es tev lūdzu tikai vienu sīkumu — neiekrist, pieņemot kukuli! Pārējo es pats sev sagādāšu.»

«Parasti sieviete izvēlas vīrieti. Vai tas nozīmē, ka viņam nav nekādas izvēles?»
«Kāpēc ne? Arī vīrietim ir izvēles iespēja: piekrist sievietes lēmumam, vai arī nepiekrist.»

«Slikti, kad tāds tukšums…»
«Dvēselē?»
«Ledusskapī!»

Paņemot rokā nūju, pērtiķis kļuva par cilvēku. Paņemot rokā divas nūjas, viņš kļuva par slēpotāju.

«Svētais tēvs, vai varat iesvētīt mūsu dzīvokli, lai tiktu vaļā no visiem grēkiem?»
«Un kur tad paši pēc tam dzīvosit?»

«Vai redzēji, kas noslaktēja manu vistiņu?»
«Neredzēju un nedzirdēju, un lai vairs nerakņājas manā dārzā!»

«Vai taisnība, ka jūs esat no Odesas?»
«Un?»
«Nekas, vienkārši runā, ka odesieši uz katru jautājumu atbild ar pretjautājumu.»
«Kas tā runā?»

Neviena cita sieviete neizjūt tik lielu pārākumu pār vīrieti kā zobārste.

«Kas mūsu ģimenē ir visrijīgākais?»
«Automašīna.»

Jeruzalemes dadži

Ceļojumi ir jaunas vietas, iepazīti cilvēki un bieži vien arī gardas un neparastas maltītes. Šajā rakstu sērijā dažādi autori dalīsies ar saviem ēdienu stāstiem. No artišoku kaislības neesmu dziedināts vēl aizvien. Koferī tos vedu no dažādām pasaules malām

Jeruzalemes artišoks ir vēsturiski izveidojies un maldinošs oksimorons, kuram ar īstajiem artišokiem (Cynara cardunculus) nav nekāda sakara. Šādi angļu valodā un varbūt vēl dažā mēlē tiek dēvēti topinambūra sakneņi (Helianthus tuberosus), kas apstākļu sakritības rezultātā mūsu puses lielveikalos ir pieejami pat biežāk nekā īsti artišoki. Maisiņā ieliktos topinambūrus kasieri parasti atpazīst uzreiz, savukārt artišoku cena viņām ilgi un dikti jāmeklē un arī tad parasti drošības pēc vēl man pārvaicā, kas šie zaļie bumbuļi tādi ir.

Taču šis stāsts būs par īstajiem artišokiem un īsto Jeruzalemi. Pirmoreiz Izraēlā nokļuvu 90. gados, labu laiku pirms 2001. gada 11. septembra, un lielākajā daļā pasaules lidostu drošības ziņā valdīja vēl visai liela vaļība — nekādas lielas bagāžas pārbaudes nenotika, bet, kad pasažieri bija tikuši savās vietās, sākās aizrautīga smēķēšana, turklāt ne tikai smēķētāju vietās lidmašīnas aizmugurē, bet visur salonā.

Par neierasti stingrajām drošības pārbaudēm, kas mūs pirms mājupceļa gaida Telavivas Benguriona lidostā, tikām brīdināti iepriekš, un tomēr tās izraisīja pārsteigumu un apbrīnu. Rūpīgi tika pārbaudīta ne tikai rokas bagāža, bet arī lielie koferi, turklāt gandrīz visi pasažieri tika iztaujāti — kur Izraēlā bijuši, ar ko tikušies, vai saņēmuši kādas dāvanas u. tml. Kā paskaidroja gide, šādi esot ticis novērsts ne viens vien terora akts. Pamanot kaut ko aizdomīgu vai nu pasažiera uzvedībā, vai bagāžas caurskates attēlos, koferus lūdza atvērt.

Pienāca arī mana kārta, un es sagatavojos uz garu izskaidrošanos. Noklikšķēja slēdži, un robežsardzes priekšā bija viss mana kofera saturs — maisiņi ar netīrajām drēbēm, kosmētikas piederumi, kāds pāris apavu, taču vairāk nekā pusi kofera aizņēma svaigi artišoki, kurus vēl iepriekšējās dienas vakarā biju nopircis Jeruzalemes Mahane Yehuda tirgū. Manas raizes izrādījās veltas. Ieraudzījusi šos Jeruzalemes suvenīrus, robežsardze zaudēja par mani interesi, novēlēja laimīgu ceļu un ļāva koferi aizvērt.

Artišoki ir dārzaugi, kuros augstais sastopas ar zemo, lielais — ar mazo. Vispirms jau tāpēc, ka tuvākais to radinieks mūsu pusē ir necilais un katrā sētmalē vasarās ziedošais dadzis, taču tieši šī dadža lapas (tā vismaz daži uzskata) ir bijušas prototips daudzus korintiešu ordera kapiteļus rotājošajām akanta lapām (pēc citas versijas tās ir Acanthus mollis lapas, bet tas nu tā). Artišoki (latviešu versijā Augusta Ģiezena atdzejojumā — dadži) minēti jau antīkajā literatūrā, Hēsioda Darbos un dienās:

«Rītstunda izved uz ceļa, kad tikko kā aususi gaisma,
Cilvēkus daudzus un daudziem vēršiem liek jūgu uz kakla.
Kad jau dadzis sāk ziedēt un skanīgā cikāde visur,
Sēdusies kokā, bez rimas sāk tricināt tīkamo dziesmu.»

Otra pretruna saistīta ar artišoku izmantošanu pārtikā, jo, ja vien artišoks netiek pasniegts «Jeruzalemes gaumē» (par to nedaudz vēlāk), gatavošanas laikā ārā jāizmet gandrīz trīs ceturtdaļas dārzeņa — šis zaudējums gan nav īpaši jūtams, jo pat pie mums nopērkamie artišoki gabalā vai pēc svara nav dārgi.

Kā jau noprotams, ar artišoku kaislību saslimu Jeruzalemē, un kopš tā laika neesmu dziedināts vēl aizvien. Koferī artišokus vēl pāris reižu esmu vedis no Izraēlas, tad no Venēcijas un reiz arī no Londonas.

Visvienkāršākais veids, kā artišokus pagatavot, ir fritēšana. Ar asu nazi artišoka galvai nogriež cietos un neēdamos lapiņu galus — aptuveni divas trešdaļas bumbuļa. Tādējādi tiek atsegtas artišoka centrā esošās neuzplaukušā zieda lapiņas, kas ir durstīgas, kā jau dadzim, — tās var veikli izskrāpēt ar tējkaroti un izmest. Lai notīrītie artišoki nesamelnētu, tos var ielikt citronūdenī. Pēc tam veselus bumbuļus iegremdē verdošā eļļā. Tie ir gatavi, kad bez piepūles iespējams izraut kādu no lapiņām.

Šādi — Jeruzalemes gaumē — pagatavotus artišokus ēd ar aijoli mērci vai majonēzi, pa vienai nolupinot lapiņas un notiesājot to mīkstos galus, bet pašās beigās apēdot arī pašu gardāko artišoka daļu jeb «sirdi».

Es gan esmu iecienījis šķērsām uz pusēm pārgrieztus artišokus novārīt sālsūdenī un pēc tam ātri apcept uz pannas kopā ar kādu drusku ķiploka. Un zinu, ka artišoku kārdinājumam ļaušos gan tad, kad pēc ilgāka pārtraukuma atkal tos ieraudzīšu mūsu lielveikalā, gan tad, ja atkal gadīsies nonākt kādā tālākā zemē un iegriezties tirgū.

Recepte (2 personām)

Četras lielas artišoku galvas
Viens citrons
Dažas daiviņas ķiploka
Olīveļļa
Sāls

Artišokus notīra, nogriežot kātus un asos lapu galus, pārgriež šķērseniski un ar tējkaroti izgrebj asās ziedlapas. Vāra katliņā ar ūdeni, kam pievienota citrona sula un sāls, līdz sirdis mīkstas. Pannā olīveļļā apcep sasmalcinātu ķiploku, tad eļļā ātri apcep artišokus, lai vietām tie būtu brūni.

Pirmizrāde

Phjončhanā debitēs jauna ziemas olimpisko spēļu disciplīna, tā dēvētais Big Air snovbords — sportisti uzņem ātrumu ļoti stāvā nogāzē un, pametot tramplīnu, gaisā izpilda dažādas sarežģītas piruetes.

Priekšsacīkstēs katrs sportists izpilda divus lēcienus, un cīņu turpina tie, kas ieguvuši visvairāk punktu. Sportists nevar atlikt savus lielākos trikus uz finālu, jo ar pārāk vienkāršiem lēcieniem var nesavākt nepieciešamos punktus iekļūšanai finālā.

Finālā katrs veic trīs lēcienus. Gala rezultātu iegūst, saskaitot kopā divu veiksmīgāko lēcienu punktus. Turklāt abos lēcienos jādemonstrē dažādas piruetes, piemēram, ja vienā lēcienā tiek mesti kūleņi uz priekšu, tad otrā lēcienā apgriezieni jāveic atmuguriski.

Agita Ābele, olimpiskā tiesnese

Kad Agita Ābele ziemas olimpiskajās spēlēs Phjončhanā satiks Latvijas daiļslidotājus Denisu Vasiļjevu vai Diānu Ņikitinu, noteikti viņiem uzsmaidīs. Fakts, ka pēc 24 gadu pārtraukuma mūsu valsts daiļslidotāji dodas uz olimpiskajām spēlēm, pavēris iespēju tajā piedalīties arī viņai. Agita Ābele ir vienīgā augstākā līmeņa Starptautiskās Slidošanas asociācijas tiesnese individuālajos un pāru slidojumos Latvijā, kas tiesājusi Eiropas un pasaules čempionātus.

Jau gandrīz 20 gadus Agita strādā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Doktora grāds pedagoģijā, maģistra grāds psiholoģijā, daudzi zinātniskie darbi un pasniedzējas darbs bruģējis ceļu līdz profesores amatam. «Akadēmiskā pieredze palīdz tiesneša darbā, jo noliek vietā pie kritērijiem, skaitļiem, faktiem un teorijas,» viņa saka. Viņas stāstītais par daiļslidošanas vērtēšanas kritērijiem šķiet līdzvērtīgs augstākajai matemātikai. No galvas jāzina ne tikai simtiem tehnisko parametru, bet ir jābūt arī lieliskai izpratnei par slidošanas prasmēm, elementu izpildījumu, priekšnesuma kompozīciju, mūzikas izjūtu. Vai tik skrupulozi vērtējot sniegumu, ir kaut mazākās iespējas aizmirsties un baudīt? «Labu, prasmīgu meistaru sniegumu arī tiesājot var izbaudīt,» saka Agita. «Taču empātija tiesnesim jānoliek malā.»

Lai gan Agita pirmo reizi brauc uz olimpiskajām spēlēm, debitanta sajūsmas viņā nav. «Ceru, ka varēšu baudīt atmosfēru, bet darbs olimpiskajās spēles ne ar ko neatšķiras no citām augsta ranga sacensībām.» Agita jau četrus gadus ir augstākās kategorijas tiesnese.

Agita ar daiļslidošanu sāka nodarboties piecu gadu vecumā. Viņa ir bijusi Latvijas čempione daiļslidošanā, taču, kad sportistei bija 19 gadu un viņa bija Sporta pedagoģijas akadēmijas studente, potītes lūzums piespieda pārtraukt karjeru. Taču izlēma kļūt par sertificētu treneri un līdz pat šai dienai palīdz citiem apgūt slidošanas prasmes. Būdama uz ledus vismaz divreiz nedēļā, arī pati izslidojas. «Katram ir sava aerobika: vienam trenažieru zāle, otram pilate vai joga, bet man — daiļslidošana,» saka Agita. Pēc viņas vārdiem, pēdējo gadu laikā daiļslidošana, tāpat kā daudzi citi sporta veidi, augstu sasniegumu līmenī pietuvojušies cilvēka maksimālo spēju robežām. Lai ilustrētu izmaiņas, viņa kā piemēru min lēcienus — kādreiz divu apgriezienu lēciens bija lielas meistarības apliecinājums, tagad augstākā līmeņa sacensībās vērtē četru apgriezienu lēcienu.

Vai daiļslidošanas tiesneši, kas visi reiz bija sportisti, spēj ko tādu, ko jaunie nevar? Agita pārliecinoši atbild: «Jā, protams! Daļa daiļslidotāju nespētu izpildīt ģeometriskās figūras. Mums bija obligāta figūru zīmēšana uz ledus, vairākas reizes jānoslido pa vienu un to pašu sliedi. Tagad to integrē soļu virknējumos.»

Ar adatu un mīlestību

Alūksnē atklāj ārzemju latviešu veidoto Stāstu segu — veltījumu Latvijai simtgadē

Viss, ko biju izdomājusi uztaisīt savā gabaliņā, jau bija atsūtīts. Lielais ozols pie lauku mājas, kur gadsimtiem dzīvojuši mūsu senči? Tāds tagad ir kādos piecos gabaliņos. Stārķis, kas katru pavasari atgriežas ligzdā mājas pagalmā? Tikpat populārs! Izlēmu — vienkārši mēģināšu šūt krustdūrienā latviešu rakstus. Redzēs, kas iznāks! Esmu pirmā sieviete savā dzimtā, kura nav darinājusi latviešu tautastērpu un rokdarbus, saka muzeja un pētniecības centra Latvieši pasaulē biroja vadītāja Marianna Auliciema. Akcijas Stāstu sega — dāvana Latvijas simtgadē iniciatore, četrdesmitgadniece, dzimusi Kanādā, bet uzaugusi Austrālijā — tur pēc dīpīšu nometnēm satikās viņas vecāki. Auseklīti un Laimas slotiņas, kas ieturēti mazliet neparastā krāsu gammā, Mariannas kvadrātiņa malās papildina stilizēti ananasi uz košzila fona. Viņas skolu Brisbenā ieskāva ananasu lauks, bet virs galvas bija mūžam zilas debesis.

Ar Latvijas vēstniecību, latviešu biedrību, skolu un baznīcas draudžu starpniecību muzejs 2016. gada rudenī aicināja emigrācijas latviešus gada garumā darināt 18 x 18 cm lielus kvadrātiņus Stāstu segai. Nu sega ir gatava. Tās ceļojums pa Latvijas novadiem sākas 8. februārī Alūksnes muzejā. Rīgā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB), Stāstu sega ieradīsies Dziesmusvētku laikā. Pēc tam līdz gada beigām turpinās priecēt cilvēkus Latvijas lielākajās pilsētās.

Akciju koordinē Amerikā dzimusī Aija Abene, kas ikdienā atbild par gidu darbu un ekspozīciju VDK muzejā Stūra mājā Rīgā. Viņa segai izveidoja pat divus auduma kvadrātiņus. Uz viena uzkopēja fotogrāfiju, kur četri Abenu bērni, ieskaitot Aiju, mammas izšūtos tautastērpos piedalās trimdas dziesmusvētkos Gotlandē. Aija šim kvadrātiņam piešuva stūrīti no sava vecā tautastērpa krekla. Uz otra kvadrātiņa uzlīmēja koka jostas fragmentu ar dzintara inkrustāciju, ko viņas tēva māte Vanda Filadelfijā pagājušā gadsimta 60. gados saņēma no Rīgā palikušās māsīcas.

Aija ar vīru — Kanādas latvieti — Latvijā pastāvīgi dzīvo kopš 2007. gada. Mariannas Auliciemas ģimenes trīs paaudzes atgriezās gadsimtu mijā. Stāstu segas akcija gan vairāk bijusi domāta likteņa biedriem, kas joprojām mīt aiz robežām, bet Marianna un Aija spontāni izlēma arī pašas ķerties pie rokdarbiem un aicināja to darīt citus Latvijā atkal iesakņojušos emigrācijas tautiešus. Viņas neslēpj, ka pirmajos mēnešos pēc akcijas izsludināšanas ārzemju latviešu aktivitāte bijusi zema, radušās bažas, vai projekts vispār izdosies.

Cilvēki acīmredzot rūpīgi pārdomāja dalību. Noslēguma fāzē pēc ilg–stoša klusuma pērnruden akcija pēkšņi iegriezās kā sniega bumba. Rīkotājas bija cerējušas uz aptuveni 500 sūtījumiem, taču saņēma 1097 kvadrātiņus no visiem kontinentiem, kur dzīvo latvieši. 564 no ASV, 188 no Eiropas, 183 no Kanādas, 117 no Austrālijas, 24 no Dienvidamerikas, 11 no Āfrikas, deviņus no Dienvidamerikas, astoņus no Āzijas valstīm, viens no Jaunzēlandes, vienam valsts piederība nav zināma. 840 kvadrātiņus iesūtījušas sievietes, 257 ir vīriešu roku darbs.

Kopienas portrets

Stāstu segas vēsture patiesībā nav tikai gadu gara. To iedvesmojis līdzīgs darinājums, ko uz V Eiropas Latviešu dziesmu svētkiem Anglijā 1982. gadā radīja rokdarbnieces no Līdsas un Bredfordas.

Vidū — krustdūrienā izšūti rombi, ārējā malā — auduma strēmeles dūraiņu formā, katra ar cita Latvijas novada dūraiņu rakstu. Gabaliņu aizmugurē — izšuvēju vārdi. Segu muzejam Latvieši pasaulē uzdāvināja Anglijas latviete Rita Jefimova, kura, starp citu, arī vecumdienas pavada Latvijā. «Kopienas pašportrets,» definē Marianna Auliciema, pēc izglītības antropoloģe,  strādājusi Kvīnslendas muzejā Austrālijā.

Tekstilmozaīkas (patchwork) segas angliski runājošo zemēs mēdz iegūt simbolisku nozīmi, tiek arī mantotas no paaudzes paaudzē. Segās iešūtie auduma gabaliņi, piemēram, no kāzu un kristību kleitām glabā atmiņas par nozīmīgiem dzīves notikumiem. Šādu segu šūšanai tradicionāli rīkoja talkas (quilting bees), kur ar sarunām un dziesmām stiprināja kopienas saites.

Pēc nostāstiem, arī latviešu rokdarbnieču kopu veidotas gabaliņu segas emigrācijā tapušas vairākkārt. Ritas draudzene Ilona Uskalis, kas tāpat no ārzemēm atgriezusies vecāku dzimtenē, 80. gados piedalījusies līdzīgas segas šūšanā La Ville au Maire pilī Francijā, latviešu tautas augstskolā Abrene. Simtgades Stāstu segai Ilona veltījusi uz Latviju atvesta Abrenes palaga fragmentiņu, kam pievienojusi vēstījumu: «Mēs, [latvieši Abrenē], mantojām simtiem linu palagu, kas bija palikuši no ogļraču bērnu vasaras nometnēm. Tos lietojām gan uz gultām, gan saplēstus lupatās, slaukot putekļus, sviedrus, asaras.»

Bet Rita Jefimova simtgades segas kvadrātiņā iestrādājusi savas mamas Elzas Slejas šūto tautastērpa krekla apkakli un piedurkņu galus. «Viņa mīlēja rokdarbus, sākot ar Jūlija Madernieka metiem, kas bija modē 30. gados. Manam tēvam [stūrmanim] tvaikoņa kabīnē šādas segas rotāja sienas. Mēs, četras meitas, pat bēgļu gaitās vienmēr bijām skaisti apģērbtas.»

Fragmenti no šatiera segām, spilvendrānām, palagiem, dvieļiem, tautastērpu brunčiem ir bieži izmantoti Stāstu segā, tā ir interesants radošas tekstilmozaīkas piemērs. Tomēr to īpašu dara stāsti.

Vēstījumu par savu saikni ar Latviju muzejs lūdza ne tikai veidot uz katra kvadrātiņa, bet arī klātpieliktā aprakstā koncentrēt aptuveni 75 vārdos. Paredzēts, ka Stāstu segas ceļojumu pa Latvijas novadiem pavadīs multimediāla prezentācija ar rokdarbnieku atsūtītajiem tekstiem. «Jūtas ir daudzslāņainas un komplicētas. Ir tiešām ārkārtīgi grūti tās reprezentēt vienā mazā gabaliņā, ja tu ļoti godīgi pieej tam,» atzīst Marianna Auliciema. Viņa viena no pirmajām atvēra akcijas dalībnieku aploksnes. Auduma gabaliņus un vēstījumus cauraudusi mīlestība pret Latviju, prieks par joprojām aktīvo saikni ar senču dzimteni, taču vairākkārt pausta arī vilšanās par nespēju veidot savu dzīvi Latvijā.

Ivars Zušēvics no ASV, piemēram, uz Stāstu segas gabaliņa aplicējis savas dzimtas vēsturiskā lauku īpašuma Auces Zutiņu 1930. gada plānu. Klātpieliktajā tekstā lepni vēstījis, ka mājas joprojām piederot Zušēvicu ģimenes locekļiem, ciltskokā ir astoņas paaudzes. Ģeoloģe Astrīde Sīlis no Kanādas kvadrātiņā izšuvusi «iežu slāņus, kas savijas no Hamiltonas Kanādā līdz Latvijai, sākot no senā pamatieža, tad ordovika, silūra un devona slāņi līdz pat jūrai un debesīm.» Katru reizi, braucot mājās no Latvijas, viņas koferī esot kāds akmens kā talismans no apciemotās senču lauku sētas. Stāstu segas kvadrātiņam zinātniece toties pievienojusi Kanādas akmeņu paraudziņus, kas katrs pārstāv citu ģeoloģisko laikmetu. «Vienīgi dzintars ir no Latvijas — izvests bēgļu laikā. Tas tagad kopā ar kvadrātiņu atgriežas tēvzemē.»

Vivita Lamberte, kas dzīvo Dublinā, savukārt izveidojusi zilas jūras fragmentiņu ar akmentiņiem un gliemežvākiem «kā sveicienu no Īru jūras Baltijas jūrai» un atklāti rakstījusi: «Atbraucu pirms 17 gadiem materiālu apstākļu dēļ. Cik tas arī būtu sāpīgi, bet cilvēks dzīvo tur, kur viņam ir labi. Latvija vienmēr sirdī paliks mana dzimtene.»

Akcijas organizatores īpaši saviļņojis kāds minimālistiks Stāstu segas gabaliņš, meitenes siluets ar bizītēm. Autore Kima Hardestija (Kim Hardesty) no ASV teikusi, ka tas veltīts Latvijas bērniem, kuri 1941. un 1949. gadā izsūtīti uz Sibīriju. «Lai arī mana mamma nebija to skaitā, bērnībā izrauta no padomju okupētās Carnikavas, viņa kļuva par emocionālu bāreni, par dreifējošu kuģi bez piestātnes. Bērnības trauma viņā bija izraisījusi tādas bailes, ka viņa apgalvoja esot aizmirsusi pat savas tēvzemes valodu.»

Vairāk nekā puse kvadrātiņu atceļojuši no Amerikas, kur Stāstu sega pagājušovasar aktīvi reklamēta latviešu nometnēs un Garezera vasaras vidusskolā. Gabaliņi veidoti arī latviskā mantojuma nometnē (Latvian Heritage camp), kas Katskiļos pie Ņujorkas tiek organizēta cilvēkiem ar latviešu saknēm, kuri vairs nerunā senču valodā. Latvijā dzimušo, Ņujorkas štatā dzīvojošo muzeja Latvieši pasaulē valdes priekšsēdi Maiju Hinkli, pensionētu biofizikas profesori, līdz asarām aizkustinājis mazmeitas darinātais kvadrātiņš, kur saikne ar Latviju aprakstīta vienā vārdā — «Omī».

«Arī ja cilvēki nevar vairs izteikties latviski, viņiem ir tik paliekošas saites ar Latviju, kas maniem itāļu vai grieķu izcelsmes vienaudžiem noteikti nav. Pat Brazīlijas latvieši, kuru senči no Latvijas aizbraukuši jau pirms gandrīz 100 gadiem, ir atsūtījuši kvadrātiņus — interesants pētījums sociologiem par identitātes jautājumiem,» izsakās koordinatore Aija Abene, pedagoģijas vēstures doktore. «Tad, kad vairs nebūs jāuztraucas par organizatoriskiem jautājumiem, gribētos uzrakstīt akadēmisku rakstu par Stāstu segu kā par identitātes marķieri.» Abene uzsver: bieži vien Otrā pasaules kara bēgļi un viņu pēcteči, definējot savas attiecības ar senču zemi, izvairās lietot terminu «emigrācija», bet jo-projām runā par «trimdu» un «trimdiniekiem» vai «trimdīšiem». Daudzi «trimdīši» veidojuši kvadrātiņus savu vecāku vai vecvecāku piemiņai, savukārt latvieši no nesenās emigrācijas gatavojuši kvadrātiņus savu bērnu vietā. «Varbūt viņi tā mēģina izstāstīt savu sāpi vai vainas sajūtu? Ir skaidrs, ka viņi mīl Latviju un viņiem trūkst Latvijas dabas vai, piemēram, pīrāgu, bet nezinu, vai viņiem trūkst mūsu valsts. Nemīlēt savu valsti — tas ir bēdīgi.»

Ārpus Latvijas patlaban dzīvo ap 370 000 latviešu. 87% dzimtenē palikušo atzīst, ka viņiem ir kāds tuvs draugs vai ģimenes loceklis, kas devies emigrācijā, vēsta muzejs Latvieši pasaulē. Tā krājumā savākts vairāk nekā 3000 eksponātu par dažādiem emigrācijas viļņiem, visvairāk — par izceļošanu pēc Otrā pasaules kara. 2007. gadā dibinātā iestāde ir privāta bezpeļņas nevalstiska organizācija ar biroju Rīgā. Tā izvērsusi visai daudzveidīgu darbību. Izstāde Latvieša koferis Stūra mājā bija daļa no Rīga — Eiropas kultūras galvaspilsēta pasākumiem 2014. gadā. 2017. gadā notika muzeja veidotās, Brazīlijas latviešiem veltītās dokumentālās filmas Vārpa: apsolītā zeme pirmizrāde. Pašlaik top atmiņu stāstu grāmata NYET, NYET SOVIET par ārzemju latviešu demonstrācijām, pieprasot Latvijas neatkarības atjaunošanu. Bet Nacionālajā bibliotēkā 7. jūnijā atklājamā izstāde Es (arī) esmu latvietis vētīs diasporas latviešu identitāti, informē Marianna Auliciema. 10 gadu laikā gan nav atrasta mājvieta muzeja pastāvīgās ekspozīcijas izveidošanai. Uz Stāstu segas kvadrātiņu iesūtītāju bieži uzdoto jautājumu, kur tā rotāsies pēc akcijas beigām, muzeja darbiniece atbild, ka tā papildinās šīs iestādes krājumu.

Ilona Uskalis (no kreisās) un Rita Jefimova Anglijā un Francijā jau 80. gados šuvušas latviskas mozaīkas segas.
Foto no privātā arhīva

Latvijas sportisti olimpiskajās spēlēs

Starts minēts pēc Latvijas laika

Foto — LOK

* Bobsleja stūmēju sastāvs līdz žurnāla drukāšanas brīdim vēl nebija skaidrs

Precīzākai informācijai var sekot Pyeongchang2018.olimpiade.lv

Spēļu kalendārs

Grafiks — Imageforum/LETA

 

Četrkāršo!

Pēc 24 gadu pārtraukuma Latviju olimpiādē pārstāvēs divi daiļslidotāji — Deniss Vasiļjevs un Diāna Ņikitina. Abi trenējas Šveicē. Deniss Vasiļjevs (18) ir spēcīgs un starojošs, nupat ieguvis 4. vietu Eiropas čempionātā

Ar cukuru Deniss esot uzmanīgs. To izlasīju kādā intervijā, tāpēc vēroju, vai viņš pieskarsies kūkai. Mazu gabaliņu apēd. Tā ir Korejas karoga krāsās cienasts Latvijas Olimpiskās komitejas pasākumā, kad olimpieši tika pavadīti uz Phjončhanu. Deniss pats ir īsts cukuriņš. Smaidīgs, acis spīd. Prieks un enerģija. Uz ledus gan izskatās krietni ugunīgāks un mežonīgāks. Latviju daiļslidošanā pārstāvēs arī Diāna Ņikitina. Abus trenē šveicietis Stefans Lambjēls, kurš uz Phjončhanas olimpiskajām spēlēm dosies kā Latvijas delegācijas dalībnieks. Arī viņš bija ieradies Rīgā.

Lai arī Denisa menedžeris apsolīja, ka mūsu saruna ilgs 30 minūtes, realitāte ir cita: līdzko beidzas pasākuma oficiālā daļa, TV žurnālisti sāk Denisu «plosīt». Sekoju sportistam. «Atļaujiet man aiziet līdz vecākiem,» Deniss ledusaukstā balsī latviski palūdz un nozūd. Ne miņas no «cukuriņa». Pēc stundas viņam jau jābūt lidostā, lai dotos mājup uz Šveici. Vēl jāpaspēj saņemt oficiālos tērpus, ko dala Latvijas delegācijai. Kad tomēr esmu Denisu atkal dabūjusi rokā, lūgusi apsēsties un uzdevusi pirmo jautājumu, kāda dāma sarunu pārtrauc: «Atļaujiet taču mums viņu apģērbt, drīz lidmašīna!» Izliekamies nedzirdam un turpinām savu sarunu angļu valodā. Tā Denisam ir vieglāk, lai arī latviski viņš runā labi.

«Uzmēri, vai tev der,» ar kedām pieskrien treneris Lambjēls. Turpinot savu teikto, Deniss iestarpina, ka der labi. Stefans aizskrien. Atgriežas ar vēl vieniem sporta apaviem, jau citādiem. Deniss ir «saģērbts». Prasu Denisam, vai kādreiz dzīvē spēja iedomāties, ka pats Lambjēls, olimpiskais vicečempions, viņam kā tāda Pelnrušķīte piemērīs kurpes? Deniss smejas: «Nespēju gan. Stefans un komanda par mani ļoti rūpējas. Jauki cilvēki. Esmu viņiem pateicīgs.»

Spējas koncentrēties Denisam ir izcilas, viņš nenovirzās no sava sakāmā, kamēr apkārt ņudz cilvēki. Mugura taisna, skatiens tiešs. Un saulains. Vaicāju, kā izdodas sevi uzturēt tik labā omā. «Ik dienu nākas sevi piespiest. Vājuma pārvarēšana ir liels darbs,» saka sportists. Ne vienmēr viņš pamostas labā noskaņojumā, tāpēc nākas savākties. Režīms ir stingrs: katru dienu sešu stundu treniņš. Pirms un pēc tam vēl iesildīšanās, atsildīšanās. Brīva tikai pirmdiena.

Stefans Lambjēls ir Denisa treneris otro gadu. Deniss uzskata, ka līdz ar to dzīve no vienkārši atlēta, kurš vēlas kaut ko sasniegt, pārvērtās par profesionāli, kam svarīga katra detaļa. «Sports nav tikai manas spējas, bet arī ķermenis, tāpēc sekoju tam, lai, piemēram, ēstu veselīgi. Lai muskuļi būtu ne tikai spēcīgi, bet arī elastīgi.» Dzīvojot Šveicē, viņš sācis sekot uzturam. Sapratis, cik būtiski pēc fiziskas piepūles sadedzināt olbaltumvielas, nevis ogļhidrātus. Cik nevajadzīgs ir cukurs. «Reizēm, protams, ēdu saldumus un baudu dzīvi, neesmu jau sporta mašīna. Starp citu, man patīk gatavot, un kaislība ir tieši kūkas,» atzīstas Deniss. Viņš nelieto arī pienu saturošus produktus. Cenšas ēst vienkāršu un veselīgu pārtiku, būt atbildīgs pret vidi. «Ķermenis ir veids, kā dzīvoju, tāpēc ar to daudz strādāju,» viņš saka.

Parīze—Soči—Šamperī

Uzturs ir tikai neliela daļa, kas veido jauno daiļslidotāju. Visa pamatā mērķtiecīgs darbs. No trīs gadu vecuma. Mamma Regīna atceras, ka viņas vienīgais dēls bieži slimoja. Darbā jau sāka aizrādīt, ka viņa parādās pārāk reti. Vecāki nolēma puiku norūdīt: aizveda uz peldēšanu. Taču tur viņiem atbildēja, ka zēns ir par mazu. «Gājām prom. Sanāca iet garām Daugavpils ledus hallei. Faktiski iegājām nākamajās durvīs, ko ieraudzījām. Tur tobrīd komplektēja mazo slidotāju grupu,» atceras mamma. Denisam sports padevās, taču vecākiem ik pa laikam puika tomēr bija jāmotivē. Treniņus un sacensības apvienot ar mācībām Daugavpils Krievu licejā bija izaicinājums.

Kad Denisam bija deviņi gadi, viņš sevi pierādīja pasaules mērogā. «Mēs ar vīru sapratām, ka viss būs citādi. Gatavošanās, izmaksas, attieksme,» atceras mamma. Vecāki sāka meklēt pasaules līmeņa treneri. Atrada lietuvieti Ingrīdu Snieškieni, kura dzīvoja un strādāja Parīzē. Viņa atbrauca satikties, novērtēja Denisu, un puisis drīz vien devās trīs mēnešu mācībās uz Parīzi. Kad mamma zvanīja Ingrīdai, lai uzzinātu, kā dēlam iet, trenere vēsā mierā atbildēja: «Viss kārtībā, Deniss ar manu dēlu kopā ēd hotdogus.» Mamma, to atceroties, smejas. Viņa ir ļoti pateicīga, ka Ingrīda par Denisu piecus gadus rūpējās kā par savu bērnu.

Nākamais Denisa treneris bija Aleksejs Urmanovs Krievijā, Sočos. Viņš labāk nekā Snieškiene varēja palīdzēt iemācīties lēcienus. Deniss progresēja, bija labi rezultāti, taču trūka līdzekļu, lai piedalītos visos mačos, kas dotu iespēju kvalificēties olimpiādei. Viena sezona daiļslidotājam izmaksā ap 40 000 eiro. Uzstāšanās tērpi garajai un īsajai programmai vien izmaksā 2000 eiro.

2016. gadā 16 gadus vecais Deniss pieteicās sportistu pūļa finansējuma vākšanai vietnē Pursu.it. Tas bija kopīgs lēmums ar treneri Ingrīdu. Naudas vākšanā Denisam daudz palīdzēja līdzjutēji no Japānas: videorullītim salika titros hieroglifus un dalījās ar to tviterī. Fanu kluba administratore Sajaka e-pastā atraksta, ka iepriekš klubam sava konta nemaz nebija. Fani juta līdzi arī klātienē. Sajaka pazina treneri Ingrīdu Snieškieni, kura lūdza palīdzēt ar ziņas izplatīšanu. Izdevās savākt 32 100 dolāru. «Palīdzējām, jo esam Denisa fani kopš junioru sacensībām. Mēs zinājām, ka viņš ir īpašs slidotājs, un gribējām atbalstīt,» atceras Sajaka un brīnās, ka tik maz finansiāli iesaistījusies Latvijas valsts. Deniss taču esot lielisks sportists, mākslinieks un daiļslidošanas pasaulē kļūstot aizvien pazīstamāks! «Pateicoties Denisam, daudzi japāņi uzzinājuši, kur ir Latvija. Tajā skaitā es,» saka Sajaka.

Viņa pati strādā algotu darbu, kurā neviens nezina, ka brīvajā laikā Sajaka ar domubiedriem uztur tviterkontu un fanu klubu. Tas pulcē ap 3000 fanu, kuri aktīvi seko Denisa gaitām un sacensībās vicina Latvijas karogu. Par savāktajiem līdzekļiem Deniss varēja gan trenēties, gan vēlāk arī ārstēt traumu. 2016. gadā Lillehammerē Norvēģijā viņš jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja divas medaļas: sacensībās vīriešiem sudraba, bet komandu sacensībās — bronzu. Lillehammerē ar lekciju uzstājās Stefans Lambjēls: divkārtējais pasaules čempions, sudraba medaļas ieguvējs 2006. gada olimpiskajās spēlēs Turīnā. Lambjēls stāstīja, ko izdarījis pēc daiļslidotāja karjeras beigām. Par to, kā izveidojis skolu Šveicē un deju šovu uz ledus, kas pieprasīts visā pasaulē.

Pēc lekcijas Stefans pajautāja, vai kāds vēlas piedalīties viņa deju šovā Ice Legends. Deniss pacēla roku. Kas piesaistīja jaunajā sportistā? Stefans atceras: «Viņš konferencē daudz jautāja un interesanti. Bija skaidrs, ka daiļslidošana Denisu aizrauj.» Pēc pāris nedēļām Deniss lūdza Stefanu komentēt viņa programmu. Sekoja darbs pie Ice Legends. «Mums ir daudz kopīga: muzikalitāte un jūtīgums, labs kontakts ar skatītāju, uz ledus izteikt sevi maksimāli. Man tā bija kā atgriešanās pagātnē un iespēja atkal ieraudzīt sevi. Un Denisam bija tieši tāds pats savainojums kā man pirms desmit gadiem,» saka Stefans.

Cirkšņa pievilcējmuskuļa traumu Deniss ieguva pārslodzes un balansa trūkuma dēļ. Slidojot un trenējoties atsevišķus ķermeņa muskuļus bija izmantojis mazāk, kompensējot tos ar citiem. Ar šo traumu viņš sadzīvoja gadu. Pievilcējmuskulis daiļslidotājam var būt fatāla trauma. Lambjēls tās dēļ beidza karjeru. Viņš pazina labu fizioterapeitu Kanādā, un Deniss par saziedoto naudu devās turp.

Atgriezies Šveicē, no jauna iepazina savu muskulatūru. Trīs mēnešus neveica lēcienus. Slidoja, uzlaboja fizisko formu. «Tas bija smags darbs ārpus ledus,» atceras Deniss. Stefans kļuva par viņa treneri, tas notika it kā pašsaprotami.  Deniss atkal sāka pamazām izpildīt lēcienus un atjaunoja trīskāršo tulupu — lēcienu atmuguriski ar trim apgriezieniem. Divu gadu laikā ir progress, Deniss uzdrīkstējies izpildīt arī četrkāršo lēcienu.

«Man ir interesanti ar Denisu strādāt, jo viņš labi saprot mūziku, tās noskaņojumu. Viņš ir zinātkārs, viņam ir vēlme mācīties. Šajos divos gados esam kļuvuši par draugiem. Es lieku viņu rāmī. Un ļauju tajā brīvi gleznot,» saka Stefans.

Sakostiem zobiem

Režīms Denisam ir dzelžains. Neliels ieskats Denisa darbā redzams LTV dokumentālajā filmā Mūsējie, kad filmēšanas grupa viesojas pie Vasiļjeva Šveicē. Redzams, ka reizēm ar Denisu strādāt nav viegli. Lambjēls daudzkārt audzēkni uzmundrina. Deniss pārdzīvo, ka neizdodas lēcieni. «Denis, tu ar mani runā caur zobiem, tas nav labi ne tev, ne man. Viss būs labi, nomierinies.» Deniss atrūc: «Nē, nekas nav labi! Man nesanāk!»

Kas ir Denisa vājie punkti? Stefans viegli nopūšas: «Viņš ir gudrs puisis, bet reizē arī jūtīgs un emocionāls. Es to nesauktu par vājumu, bet spēku cīnīties pašam ar sevi, kļūstot stiprākam. Iespējams, Deniss izskatās ekstravagants un atvērts, bet ir ļoti fokusēts uz darbu. Esmu laimīgs strādāt ar viņu. Ko es gaidu ilgtermiņā? Lai iet tik tālu, cik var. Ja varēšu būt noderīgs, darīšu, cik manos spēkos.»

Deniss sevi dēvē par perfekcionistu. Viņš grib gan labi pabeigt 12. klasi, gan labi slidot. Šopavasar jānoliek eksāmeni. Viņš mācās attālināti. «Es mīlu fiziku un matemātiku, jo man patīk stratēģijas. Patīk būt organizētam. Bērnībā ar vectēvu daudz spēlēju šahu.»

Par visu vairāk viņš vēlas progresēt. «Komforts apstādina progresu, tāpēc man nav bail no kļūdām un diskomforta, jo tas motivē un rada izaugsmi,» viņš saka. Vai spēku neatņem tas, ka Deniss ir tālu prom no tuvajiem? Arī slidošana ir individuāls sporta veids. Tātad drusku vientuļš. «Nē, es nejūtos vientuļš. Es tā dzīvoju jau desmit gadus. Manuprāt, profesionālā sportista dzīve sākas tieši tad, kad viņš ir viens ar sportu. Man gan ir paveicies, jo visa komanda jauki izturas. Šis laiks man ir lielisks,» saka Deniss. Viņš vēlas turpināt trenēties pie Lambjēla Šveicē, Alpu kalnu pilsētiņā Šamperī.

Meitenes krīt skaļi

Filmas Mūsēji producents, sporta žurnālists Dāvids Ernštreits bija klāt treniņā Šveicē. Tas sākās septiņos no rīta. «Baigais darba apjoms ir Denisam. Baigais,» saka Dāvids.

Ernštreits Denisam sekoja arī pasaules čempionātā Helsinkos. Pirms gada. «Man tā bija pilnīgi jauna pasaule. Pirmoreiz redzēju meiteni daiļslidotāju nokrītam uz ledus. Skaļi. Turpat manā acu priekšā, aiz borta. Tas bija briesmīgi un izskatījās sāpīgi,» atceras Ernštreits. Helsinkos viņš vēl vairāk apjauta, cik patiesībā smags darbs un ziedošanās ir daiļslidošana. Bez fiziskās sagatavotības vēl ir emocionālā. «Daiļslidotāji ir mākslinieki. Izjūt mūziku. Spēlē uz auditoriju. Seko ovācijas, ziedi, dāvanas. Lai arī nav izdevies kāds lēciens, sēž un smaidot noklausās rezultātu.»

Ernštreits pieļauj, ka nākamajā olimpiādē Vasiļjevs varētu būt uz pjedestāla. «Man patīk viņa enerģija un spēks. Deniss ir plastisks, emocionāls un ar vīrišķīgu spriedzi,» — tā Ernštreits. Un suģestējošs, protams. Helsinkos, pasaules čempionātā pirms gada, kur Deniss ieguva 14. vietu, pēc viņa uzstāšanās hallē bija stāvovācijas.

Pērn Eiropas čempionātā Vasiļjevs izcīnīja 7. vietu, bet  2016. gadā bija 12. pozīcijā. Šogad 4. vieta. Ar visu kritienu pēc virpuļošanas gaisā četrkāršajā tulupā. Zināšanai: tulups ir zobiņlēciens, kurā starta lēciens ir no kreisās slidas gala, taču akselis lēciens no kreisās uz labo kāju, sākot atspērienu uz priekšu.

Denisa olimpiskā debija uz Korejas ledus būs 16. februārī. Līdzjutēji turēs īkšķus gan Japānā, gan Latvijā. Daugavpilī jau gadu eksistē fanu klubs ar 869 faniem no 30 pasaules valstīm. Facebook to administrē Jeļena Gerasina, pirmsskolas skolotāja no Daugavpils. «Kad uzzināju, ka japāņiem ir klubs, domāju kā tad tā, un mums nav!» Jeļena to izveidoja, un klubs strauji auga. «Denisu mīl daudzi, tāpēc ka viņš slidošanā ieliek sirdi un dvēseli. To jūt. Arī dzīvē viņš ir ļoti atklāts un vienkāršs,» saka Jeļena.

Lai mazinātu satraukumu, Deniss pirms uzstāšanās parasti zīmē. «Jo ir superstress. Ja es saku, ka esmu mierīgs, tad tas nozīmē tieši pretējo,» viņš smejas. Garīgo spēku un līdzsvara meklējumus viņš rod japāņu kultūras hagakure un popmūzikā, rokā.

Mūsu 16 minūšu saruna ar Denisu ir galā, un viņš ir paspējis nokopt arī kūkas gabalu. Atglauž cekulu un saka: «Esmu gatavs ceļam. Un olimpiādei. Jūtos motivēts un spēcīgs.» Piedalīties olimpiskajās spēlēs viņam ir liels gods, un Deniss lepojas, ka pārstāvēs mazu valsti, lai parādītu lielajām, ka var mēroties spēkiem. Cukura krāsas ledus Korejā noskrapšķēs, un Deniss griezīs piruetes līdz fināla uzvarošajam smaidam.

Pārdaugavas bobi Dienvidkorejā

Phjončhanas ziemas olimpiskajās spēlēs Latviju pārstāvēs 16 Rīgā būvētas bobsleja kamanas. Ar tām brauks ne tikai mūsu Oskara Ķibermaņa pilotētais divnieks, bet daudzas citas izlases — kas tāds piedzīvots pirmo reizi

Uzņēmums Bobsleja tehniskais centrs (BTC) būvē bobus jau gandrīz 20 gadus. Sākumā Latvijas izlasei. Bet pirms desmit gadiem federācija izrēķināja, ka lētāk iznāk tos iegādāties ārzemēs, un tā ražotājiem nācās meklēt pircējus starp mūsu sportistu potenciālajiem pretiniekiem. Pēdējos sešos gados uztaisītas un realizētas aptuveni 30 pašu konstruētas kamanas.

«Ar tām startē pasaules labākās bobsleja komandas. Līderi. Ieskaitot pat vienu Vācijas ekipāžu, kas principā brauc tikai ar pašu valstī ražotām kamanām,» stāsta bijušais Sarajevas ziemas olimpisko spēļu dalībnieks, pašreizējais Beļģijas sieviešu bobsleja izlases konsultants un BTC līdzīpašnieks Jānis Skrastiņš.

Viena boba izgatavošana, ja pamatdetaļas jau iepriekš uztaisītas, ilgst divus trīs mēnešus, bet jauna modeļa izstrādei, sākot no idejas un tās 3D vizualizācijas datorā līdz gatavam produktam, nepieciešams investēt vairāk nekā 50 000 eiro.

No desmitcīņnieka par pilotu

Runājot par bobsleju Latvijā, parasti kā atskaites punktu min 1980. gadu. Toreiz PSRS ģenerālsekretāru Brežņevu nokaitināja tas, ka Leikplesidas ziemas olimpiskajās spēlēs vācieši izcīnīja vairāk medaļu nekā padomju komanda, kura nemaz nepiedalījās tādā sporta veidā kā bobslejs.

Kā var būt, ka kodolvalsts, kas šauj kosmosā raķetes, nespēj uzbūvēt kaut kādas kamanas?! Un, kā jau totalitārā valstī, dots rīkojums nekavējoties šo jautājumu atrisināt.

Par jaunā sporta veida bāzes vietu izvēlēta Latvija. Šeit jau bija 630 metrus garā Cēsu kamaniņu un bobsleja trase, kā arī 1968. gadā dibinātā kamaniņu un bobsleja sporta federācija. Pirmo bobu pie mums uzbūvēja tikai 70. gadu vidū, toties jau agrāk netrūka kamaniņu sporta entuziastu. Turklāt bija slavenā rūpnīca VEF, kas centralizētās ekonomikas apstākļos spēja paveikt šķietami neiespējamo.

Tieši šīs rūpnīcas toreizējam ģenerāldirektoram Ļeņovam 1980. gadā piezvanīja no Maskavas un nepārprotami pateica, ka turpmāk VEF vajadzēs taisīt arī bobus. Tas nebija priekšlikums vai ieteikums, tā bija pavēle. Jānis Skrastiņš atceras: «Viņš šo vārdu dzirdēja pirmo reizi, tāpēc meklēja rokā trenerus un prasīja, kas tie bobi tādi ir un kas man tagad īsti jātaisa?»

Skrastiņš ir viens no pirmajiem, kas līdz ar galveno treneri Rolandu Upatnieku, inženieriem un tehnisko personālu kļuva par toreizējās PSRS izlases pamatu. Viņš bobslejā nonāca nejauši. Pabeidzis Murjāņu Sporta internātskolu, trenējies vieglatlētikā un studējis Fizkultūras institūtā. Bijis Latvijas PSR čempions desmitcīņā un septiņcīņā telpās.

Treneris Upatnieks, saprazdams, ka ar tehniku un braukšanas prasmi bobsleja lielvalstis dažu gadu laikā panākt neizdosies, meklējis spēcīgus un ātrus puišus. Galvenokārt vieglatlētu un daudzcīņnieku vidū. Tieši viņam pieder slavenais teiciens: «Latvietis laikam nekad nevarēs noskriet 100 metrus ātrāk par 10 sekundēm, toties viņš to pašu distanci noskries 11 sekundēs ar kartupeļu maisu plecos.»

Pirmajā atlasē piedalījušies vairāk nekā simt pretendentu. «Visi gāja, un es arī aizgāju,» atceras Skrastiņš. No labumiem, kas solīti izlases dalībniekiem, vilinošākā aiz dzelzs priekškara dzīvojušajiem šķita iespēja jau pavisam drīz tikt uz ārzemēm. «Pie sevis domāju — kas būs, būs. Varbūt sanāk. Un tā arī iestigu tajā bobslejā uz visiem laikiem,» viņš smejas. Pēc vairākiem testiem, ar kuriem pārbaudītas sportistu koordinācijas spējas un reakcija, viņš kļuvis par pilotu. Braukuši arī vecajā Cīrulīšu trasē Cēsīs, tomēr trenējušies pārsvarā Vācijā, Austrijā un Itālijā.

Kaut arī tehnika toreiz bijusi cita, ātrumi neko daudz nav atšķīrušies. Tāpat kā mūsdienās, atkarībā no trases tie svārstījušies starp 135—155 km/h. Salīdzinot ar šodienu, starpība var būt kādi 5 km/h.

Treniņus sākuši Īglsas trasē Austrijā, kas ir viena no lēnākajām. Un puišiem licies, ka nekas jau no tā bobsleja nav. Toties nākamajā, krietni sarežģītākajā un ātrākajā trasē Itālijā sākotnējais priekšstats apgriezies ar kājām gaisā. «Tad tikai īsti sapratām, ko nozīmē šis sports,» atzīst Skrastiņš, kurš nieka trīs gadus vēlāk Sarajevas ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnīja augsto 12. vietu četrinieku ekipāžās.

Bet, kamēr sportisti bija ārzemēs, VEF 2. remontu cehā, kuru vadīja inženieris Harijs Švanks, tika konstruēti un būvēti bobi. «No itāļiem PSRS nopirka trīs divnieku un trīs četrinieku kamanas. Ar divām brauca izlase, pa vienai tika aizvestas uz VEF. Lai saprastu, kā tās būvētas, kamanas izjauca, uztaisīja šablonus un meklēja risinājumus, kā bobus pilnveidot,» atceras Skrastiņš, kurš arī pašlaik strādā kopā ar Švanku, kas ir Bobsleja tehniskā centra direktors un otrs līdzīpašnieks.

Viņaprāt, šāda pieeja pilnībā attaisnojusies, jo Sarajevā jau braukuši ar pilnīgas citas konstrukcijas bobu, un tā izrādījusies ļoti veiksmīga. Sportistu galvenais uzdevums, protams, bija trenēties un piedalīties sacensībās, tomēr reizēm, jo sevišķi vasarās, arī viņi kopā ar Upatnieku līdzdarbojušies kamanu tapšanā.

«Tad arī man pašam radās idejas par to, kā bobi būtu jābūvē. Kā tos pilnveidot, un ko varētu izdarīt vēl labāk,» turpina Skrastiņš, precīzi nosaukdams pat gadu, kad šī interese par bobu būvi radusies. Tas bijis 1983.

Treneris, kas taisa kamanas

1987. gadā Skrastiņš beidza aktīvās sportista gaitas. Tad divus gadus bija PSRS izlases treneris. Vēlāk pa diviem lāgiem Latvijas izlases vecākais treneris un gandrīz 13 gadus — ASV izlases treneris un vecākais treneris. Gandrīz visu šo laiku paralēli trenera darbam nodarbojies ar bobsleja kamanu konstruēšanu un izgatavošanu. «Man nav inženiera izglītības, bet nevar teikt, ka neko nesaprotu no tehnikas,» viņš uzskata.

Līdz 1988. gadam bobsleja tehniskie noteikumi ne tuvu neesot bijuši tik stingri kā pašlaik, tāpēc ražotāji varējuši izvērsties.

«Modeļi bija daudz un dažādi. Arī nekam nederīgi,» atceras Skrastiņš. Turklāt kamanas taisītas ne tikai VEF, bet arī citviet, pat Valmierā. Tomēr 90. gados šīs aktivitātes pamazām apsīka, un 2000. gadā palika vienīgi Bobsleja federācijas tehniskais centrs. Sākumā kā neliela darbnīca VEF Spora kluba paspārnē, vēlāk — atsevišķa ražotne, kas pildīja federācijas pasūtījumus. Atraduši nelielu tukšu darbnīcu Pārdaugavā, netālu no Āgenskalna priedēm un Kristapa ielas, kur savulaik atradās pirmā 1910. gadā būvētā bobsleja trase Rīgā, viņi to piemērojuši savām vajadzībām. Tagad var tikai pabrīnīties, kā šajās sešās telpās, kur pat diviem dzīvokļiem būtu par šauru, top bobi, kurus pērk amerikāņi un ar kuriem uzvar kanādieši. Kā, piemēram, šīs sezonas pasaules kausa kopvērtējumā Džastins Kripss.

«Pirms gadiem desmit federācija no mums atteicās. Negribējām zaudēt speciālistus, kas perfekti pārzināja šīs lietas, sākumā gāja grūti,» stāsta Skrastiņš. Lai izdzīvotu, taisījuši metāla trušu būdas, pildījuši citus gadījuma pasūtījumus un vienlaikus strādājuši ar bobiem. Pirmo nopirkuši amerikāņi. Tad poļi un čehi. Skrastiņš gan uzskata, ka šie modeļi nebija pārāk veiksmīgi. Tomēr viņi nepārtraukti meklējuši jaunus risinājumus. Līdz beidzot 2012. gadā pasaules bobsleja sabiedrība ievēroja, ka Latvijā tiek ražota ļoti laba tehnika.   

Ko mūsdienās, kad šajā sporta veidā viss ir ļoti sīki un precīzi reglamentēts, nozīmē laba tehnika? «Reglamentēts patiešām viss ir sīki un precīzi. Bet parasti — no tāda izmēra līdz tādam. Un tur, tajos dažos milimetros, kas paliek pa vidu, arī ir tā sāls. Tas, ar ko atšķiras laba tehnika no pārējās,» saka Skrastiņš.

Šīs nianses esot tik smalkas, ka nereti grūti pat izskaidrot. Kaut vai attiecībā uz kamanu aerodinamiku. Atšķirībā no lielajiem ražotājiem viņiem nav savas aerodinamikas kameras, kurā pārbaudīt kamanas pēc šī būtiskā faktora, kas nosaka to ātrumu. Nav arī savas komandas, kas varētu jaunos izstrādājumus testēt. Tāpēc, kā saka Skrastiņš, jāpaļaujas uz tādām grūti definējamām lietām kā intuīcija un pieredze.

Tomēr ne visas idejas izrādās dzīvotspējīgas. «Un tad izrādās, ka nauda ieguldīta, bet kamanas nekam neder. Tā tās krājas tur blakus, šķūnī,» atzīst Skrastiņš, piekrizdams, ka par klasisku biznesu to, ko viņi dara, diezin vai varot saukt. Tāpēc kļūt par miljonāriem viņi ar Švanku necerot. Turklāt pasūtījumiem esot izteikti sezonāls un ciklisks raksturs. «Lūk, piemēram, Phjončhanā sākas olimpiskās spēles. Visiem viss sagādāts. Pasūtījumu nav un kādu laiku nebūs,» secina Skrastiņš. «Ja mēs ražotu slēpes, būtu citādi. Visa pasaule slēpo. Bet cik ir tādu, kas brauc ar bobiem?»

Tāpēc liels atspaids esot nesen iegādātā modernā CNC frēze, ar kuru tiek ražotas kamanu slieces — tās iepērkot ne tikai nacionālās izlases, bet arī citas komandas. Materiāls jāiegādājas Šveicē, un uz tā jābūt Starptautiskās Bobsleja federācijas zīmogam. Bet, tā kā slīdvirsmas rādiuss ir 4—8 milimetri un tās maina atkarībā no ledus kvalitātes, pieprasījums pēc sliecēm ir nesalīdzināmi lielāks nekā pēc bobiem.

«Tomēr, neraugoties uz šo tukšo periodu, ir jāiegulda nauda un jāstrādā pie jauniem modeļiem. Jo mums nav citas izejas. Ja reiz esam nonākuši līdz tam, ka mūsu bobi izrādījušies veiksmīgi, tad jāiet tālāk,» saka Bobsleja tehniskais centrs ideju ģenerators Jānis Skrastiņš, kurš pats gan sevi pieticīgi sauc par projektu vadītāju. Viņš plāno drīzumā pamest trenera darbu, lai pilnībā pievērstos bobiem. Skrastiņš uzskata — šajā sporta veidā gan sportistu sagatavotība, gan tehnika ir vienlīdz nozīmīga, veidojot to kopumu, kas nes uzvaru un liek uzgavilēt skatītājiem.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

«Tas ir interesanti. Teiksim, mēs uztaisām labi, bet austrietis nākamajā gadā uztaisa vēl labāk. Tad mēs saņemamies, un tu redzi — tas austrietis nāk un pēta mūsu bobu. Bobsleja pasaule ir diezgan šaura vide, cits citu pazīst. Gan paslavē, gan pavelk uz zoba, gan atklāti paņirdz.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

«Tā kā viss nepieciešams ātri un pats pēc dabas esmu fikss, nereti daudz ko sasteidzu. Uztaisu un tikai tad redzu — nebija pareizi. Ņemot vērā ieguldījumus, steiga maksā dārgi.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

«Bizness ir runga ar diviem galiem. Ar talantu un uzņēmību kaut ko iesākt grūti, vajadzīgs pamats, no kā atsperties. Ja pamata nav, tad nepieciešams laiks, kamēr to izveido. Bet vislabāk, ja ir kāds mentors, kas talantu ievirza īstajās sliedēs.»

Foto — Alise Šulca, Picture Agency, un AFP/LETA

Ir iesaka

10. februāris. IZRĀDE. ZILĀ ISTABA LIEPĀJAS TEĀTRĪ. Desmit pāri desmit negaidītās situācijās jeb kamerkomēdija divos cēlienos un desmit istabās — tā režisors Regnārs Vaivars nodēvējis savu jauno izrādi. Piedalās aktieri Inese Kučinska, Agnese Jēkabsone, Gatis Maliks un Leons Leščinskis. Biļetes cena 5—18 €. Bilesuparadize.lv

No 10. februāra. KONCERTS. KASPARS ZEMĪTIS. VĒTRA KLUSUMĀ DAŽĀDĀS VIETĀS. Pazīstamais ģitārists dažādās Latvijas koncertzālēs rīko četrus koncertus sava jaunā albuma ieskandināšanai. Viņš uzstāsies kopā ar deju grupu Dzirnas, diriģenta Mārtiņa Klišāna vadīto Rīgas Doma zēnu kori, kamerorķestri un akordeonisti Initu Āboliņu. Katrā koncertā būs arī īpašais viesis. Biļetes cena 12—40 €. Bilesuparadize.lv

14. februāris. KONCERTS. MILKY CHANCE KONCERTZĀLĒ PALLADIUM. Dzīvespriecīgas melodijas ar nedaudz rezignētu intonāciju, mūsdienīga folkmūzika ar regeja elementiem un elektroniskiem bītiem — tā var raksturot pazīstamo vācu nu-folk apvienību, kas ar albumam The Blossom veltītu koncertu uzstāsies Rīgā. Biļetes cena 35 €. Bilesuserviss.lv

Līdz 17. martam. IZSTĀDE. LĪGA PURMALE. KAS DĀRZĀ? GALERIJA DAUGAVA. Gandrīz trīs gadus māksliniece gleznojusi darbus, kas redzami jaunajā izstādē. Purmales glezniecība ir noskaņu māksla, arī harmonija, ko cilvēks gūst saskarsmē ar dabu. Nepārejoša vērtība. Dabas smalkuma pārdzīvojumu sniedz arī jaunā izstāde. Galerijadaugava.lv

Kinojaunumi

oooo Ernests un Selestīne. Bērnu rīti kinoteātrī Kino Bize priecē ar pārdomātu saturu — filmas cenšas ne tikai izklaidēt, bet arī vēstīt vērtīgas idejas. Šīs nedēļas seansā Francijas, Beļģijas un Luksemburgas kopdarbs — lieliskā animācijas filma Ernests un Selestīne. Tas ir stāsts par lāča un peles draudzību, kaut ciltsbrāļi ir pārliecināti, ka abiem jābūt ienaidā. Gaumīgā animācijas stilā ieturēta filma nes ziņu — stereotipi nav nesalaužami, un tos ir veselīgi apšaubīt. Pēc seansa — radošā darbnīca. Kino Bize 11. februārī plkst. 11.

Labirinta skrējējs: Pretnāves zāles / Maze Runner: The Death Cure. Zinātniskās fantastikas distopija tīņu auditorijai ir norietošs aizvadīto gadu fenomens, par kura popularitāti gādāja galvenokārt Bada spēļu franšīze. Šī filma turpina 2014. gada grāvēju Labirinta skrējējs par jauniešiem, kas, totalitāras sistēmas notverti, mitinās milzu labirintā. Arī šīs filmas dienaskārtībā — cīņa pret sistēmu un kādu nāvējošu slimību. Neesmu redzējusi. Kino no 9. februāra.