Diena: 6. februāris, 2018

Par tiem, kuru balsis nesadzird

Kā būtu ar vienu gaumīgu ultimātu? Ar vienu mēģinājumu uzlikt sabiedriskās vienošanās līgumu? Par taisnīgu Latviju. Par valsti, kas ir iespēja visiem un nepieder dažiem. Iespēja ne vien tiem, kuriem palaimējies tikt iekļautiem valdošās koalīcijas partiju politiski elektorāli un socioloģiski nozīmīgi nomērītajā dienaskārtībā, kā, piemēram, 5% PVN vietējiem un attālināti vietējiem augļu un dārzeņu audzētājiem. Par tiem, kuru elektorālās mobilizācijas gatavība nav aktivizējama ar vienu vienkāršu pārējo sabiedrību ignorējošu un uz pārējo rēķina īstenotu uzsaukumu. Kā būtu, ja mēs mēģinātu vienoties par balansu?

Kā būtu, ja mēs iestātos par tiem, kuriem nav skaļu balsu tikt pārstāvētiem politiskā līmenī? Tik mazā valstī kā Latvija, tas ir daudz iespējamāk nekā ASV.

Vienošanās iespējama pie  izpratnes par problēmām. Pirmkārt, sabiedrībā kopumā, otrkārt, politiskajā pārstāvībā.

Minēšu vairākas sabiedrības grupas, kas nav izpelnījušās politiskās elites uzmanību, jo nevar piegādāt viegli sasniedzamu un organizētu vēlētāju kopumu.

1. Cilvēki ar garīga un psihiska rakstura traucējumiem. Joprojām absolūti pagrīdē iedzīta un turēta problēma un līdz ar to sabiedrības grupa. Hroniski nepietiekami finansēta, hroniski ignorēta. Ne viņiem, ne viņu ģimenes locekļiem un tuvajiem nav politiskas pārstāvības. Politiķi un sabiedrība kopumā izvēlējusies par šo labāk nerunāt, tā ignorējot milzīgu personisko ciešanu apjomu. Problēmas ekspozīcija politiskajā dienaskartībā – nulle. Elektorālās jaudas novērtējums – nulle. Cilvēku, kas piedzīvo šo problēmu, ciešanu līmenis – absolūts.

2. Viena vecāka ģimenes. Piedošanu, neietilpst demogrāfijas ultimatoru dienas kārtībā. Politiskais vēstījums – nav ko taisīt vai šķirties un audzināt bērnus mammai vai tētim vienai/-am. Pareiza un valsts atbalstīta ģimene ir vīrieša un sievietes dibināta ģimene. Ne vienkārši ģimene, bet laulāta ģimene. Pārējie neskaitās. Par pārējiem lai domā zirgs, tam liela galva. Un jā, lūdzu neaizmirsīsim, ka arī visi laulātās ģimenēs dzimušie bēbīši Latvijā nav vienādi. Jo Lielie Ultimatori tomēr vēlas, lai tie nešķīstie vecāki nolūdzas, pirms Latvijā dzimušais bēbītis tiek atzīts par Latvijas pilsoni.

3. Nabadzīgie cilvēki. Latvijā labi sokas savākt ziedojumus koncertos un akcijās, paralēli sociālajos tīkolos norādot, cik tā valsts ir slikta un politiķi zaglīgi cūkas. Bet, ja lūkojamies uz sabiedrību kopumā, mēs neesam solidāri. Nabadzīgi cilvēki tomēr tiek vainoti savā nabadzībā un tiem tiek piedēvēts slinkums un nevēlēšanās strādāt. Vienlaikus nekritiski tiek glorificēti uzņēmēji, pieverot acis uz sociālās atbildības trūkumu un reizēm arī konkurētspējīgas uzņēmējdarbības neesamību. 27 gadus pēc neatkarības atjaunošnas, no kuriem 27 gadi pavadīti visai neoliberālālas ekonomiskās politikas ietvarā, ir cilvēki, kas joprojām argumentē, ka tieši Latvjā nodokļu progresivitātei vēl nav pienācis īstais laiks. Un tad iesēžas savā  uzņēmumam it kā piederošajā luksusa auto un aizbrauc dzīvē. Piebilstot, ka minimālās algas palielināšana sagraus uzņēmējdarbību. Un tādēļ darbiniekiem no darba līguma jāpārreģstrējas uz mikrouzņēmumu.

Elektorāli nemobilizējamo un līdz ar to mazāk uzrunāto sabiedrības grupu uzskaiti varētu turpināt. ZZS administatīvi teritoriālās izpratnes par laimi vārdā par ķīlniekiem turētie dzīvot nespējīgo pašvaldību iedzīvotāji, īpaši bērni. Jaunieši, kas vispirms vēlas nostāties uz kājām, iegūt labu (!) izglītību, sākt stradāt un tikai pēc tam radīt bērnus (turklāt nevis tādēļ, ka valstij vajag, bet paši vēlas). Cilvēki pēc 50 gadu vecuma, kuriem būs vēl jāstrādā vismaz 15 gadus, bet iespējas izglītoties ir ierobežotas. Jo, piemēram, bankas vairs nedod kredītu studijām.

Vaicāsiet, kādēļ jums par to būtu jādomā? Tādēļ, lai būtu miers un drošība un nākotnes izredzes visiem mūsu bērniem. Laiks gudriem ultimātiem. Kopējā labuma vārdā.

 

Autore ir bijusī Saeimas deputāte, kustība Par!

Valdība ļauj kinooperatora Slapiņa bērniem saglabāt dubultpilsonību

Valdība otrdien aiz slēgtām durvīm mainīja pirms diviem gadiem iepriekšējā Ministru kabineta pieņemto lēmumu un ļāva barikāžu laikā bojā gājušā kinooperatora Andra Slapiņa bērniem saglabāt dubultpilsonību, ziņo LETA.

Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) pēc valdības sēdes informēja, ka ministri vienbalsīgi un bez domstarpībām pieņēma lēmumu atjaunot Slapiņa bērniem Latvijas pilsonību, ņemot vērā viņu tēva nopelnus valsts neatkarības atjaunošanā. Pēc premjera teiktā, tagad šis jautājums tiks nodots Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes kompetencē.

Pirmdien valdošās koalīcijas politiķi vienojās kinooperatora Slapiņa bērniem Annai un Andrim Slapiņiem tomēr saglabāt Latvijas pilsonību, neraugoties uz to, ka viņiem ir arī Krievijas pilsonība.

Publiski pieejamā informācija liecina, ka 2015.gada 3.novembra sēdē, kurā tika noraidīts Slapiņa bērnu lūgums saglabāt dubultpilsonību, piedalījās deviņi ministri, kuri turpina darbu arī esošajā valdībā, proti, ministri Edgars Rinkēvičs (V), Jānis Reirs (V), Rihards Kozlovskis (V), Raimonds Bergmanis (ZZS), Jānis Dūklavs (ZZS), Uldis Augulis (ZZS), Dana Reizniece-Ozola (ZZS), Dzintars Rasnačs (VL-TB/LNNK) un Kaspars Gerhards (VL-TB/LNNK).

Toreizējā valdības vadītāja Laimdota Straujuma pagaidām nav komentējusi minētā lēmuma iemeslus. Tomēr pirmdien pēc koalīcijas lēmuma mainīt viņas laikā lemto Straujuma sociālajā tīklā “Twitter” rakstīja: “Lēmums saglabāt pilsonību kinooperatora Slapiņa bērniem ļaus viņiem saglabāt saikni ar tēva dzimteni. Ja pilsonības piešķiršanai būs nepieciešams atsevišķs likums Saeimā, es noteikti balsošu ”par””.

Kā ziņots, par 2015.gadā pieņemto valdības lēmumu pirmdien ziņoja laikraksts “Diena”, kas noskaidrojis, ka valdība atbalstīja attiecīgu iekšlietu ministra Kozlovska virzītu rīkojuma projektu. Jautājumam esot bijis ierobežotas pieejamības statuss, jo tas skar konkrētas personas, tomēr pēc būtības tas neesot apspriests pat valdības sēdes slēgtajā daļā. Kā lēmumprojekts, pret kuru saskaņošanas procesā neviens nav iebildis, tas automātiski bez debatēm pieņemts kopējā lēmumu paketē.

Pilsonības likums Slapiņu gadījumā ļautu saglabāt gan Latvijas, gan Krievijas pilsonību, ja Ministru kabinets būtu devis tādu atļauju “atbilstoši svarīgām valsts interesēm”.

Pēc valdības noraidošā lēmuma Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pērnā gada 17.janvārī nolēma abiem Slapiņa pēctečiem Latvijas pilsonību atņemt. Savukārt viņi lēmumu pārsūdzēja tiesā.

Barikādes Rīgā ilga no 13.janvāra līdz 27.janvārim. To laikā bojā gāja Roberts Mūrnieks, 20.janvāra milicijas īpašo uzdevumu vienības (OMON) uzbrukumā Iekšlietu ministrijai tika nošauti iekšlietu darbinieki Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko, režisors Slapiņš, skolnieks Edijs Riekstiņš, vēlāk no gūtajiem ievainojumiem mira kinooperators Gvido Zvaigzne. 21.janvārī Vecrīgā barikāžu celtniecības laikā bojā gāja Ilgvars Grieziņš.

KNAB: Partijas vēlēšanu izdevumos nav norādījušas 80 592 eiro

Veicot politisko spēku iesniegto deklarāciju un priekšvēlēšanu aģitācijas pārbaudes, konstatēts, ka partijas vēlēšanu izdevumos nav norādījušas 80 592 eiro, bet neatļautos ziedojumos saņēmušas 37 857 eiro, liecina Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) informācija.

Partijas pagājušajā gadā pašvaldību vēlēšanu izdevumos kopumā izlietojušas 2,7 miljonus eiro. Aptuveni puse izlietota par reklāmas izvietošanu. Lielākie reklāmas izdevumi bijuši par reklāmu komerciālajā radio, laikrakstos, žurnālos un citos periodiskajos izdevumos, kā arī par reklāmu telpās un publiskās vietās, ziņo LETA.

Konstatēts, ka 19 partijas un to apvienības norādīja nepatiesas ziņas deklarācijā, kopumā nenorādot finanšu līdzekļus 80 592 eiro apmērā. Lielāko summu jeb 34 394 eiro deklarācijā nebija norādījusi “Latvijas attīstībai”.

Tāpat starp minētajiem 19 politiskajiem spēkiem ir tādi kā Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas Zaļā partija, “Vienotība”, Latvijas Reģionu Apvienība, Jaunā konservatīvā partija, “Saskaņa”, kā arī Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”.

KNAB konstatējis, ka sešas partijas pieņēma neatļautus ziedojumus no juridiskām personām 37 857 eiro apmērā. Pazīstamākās partijas ir ZZS un Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”. Šie ziedojumi partijām ir jāatmaksā valsts budžetā.

Piemēram, KNAB konstatējis, ka ZZS ir pieņēmusi neatļautu 5700 eiro ziedojumu no juridiskas personas par reklāmas izvietošanu publiskās vietās, kā arī nav norādījusi izdevumus par reklāmas izvietošanu publiskās vietās. KNAB arī konstatējis, ka attiecībā uz ZZS nav ievērota priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu noformēšanas kārtība. ZZS 5700 eiro lielo ziedojumu jau atmaksājusi valsts budžetā.

Izvērtējot partiju pārkāpumus, KNAB konstatēja, ka likuma prasības kopumā ir pārkāpušas 38 partijas. Trim no tām lietvedība administratīvā pārkāpuma lietā netika sākta pārkāpuma maznozīmīguma dēļ. Par vienu partiju lēmuma pieņemšanai lieta nosūtīta tiesai, četrām partijām tika izteikti mutvārdu aizrādījumi, savukārt 30 partijām piemēroti administratīvie naudas sodi kopumā 7610 eiro apmērā

No 1. marta – piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta

No šā gada 1. marta par divu un vairāku bērnu audzināšanu no viena gada līdz 20 gadu vecumam pabalsta saņēmējam pie ģimenes valsts pabalsta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA) piešķirs piemaksu. To paredz pērn Saeimā pieņemtie grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā.

Kā informē VSAA, piemaksas apmērs ir atkarīgs no bērnu skaita, par kuriem ir piešķirts ģimenes valsts pabalsts konkrētam pabalsta saņēmējam:

  • ja pabalsts piešķirts par 2 bērniem piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta būs 10 eiro mēnesī,
  • ja pabalsts piešķirts par 3 bērniem66 eiro mēnesī.

Par katru nākamo bērnu piemaksas apmērs būs par 50 eiro mēnesī lielāks nekā par iepriekšējo kopējo audzināmo bērnu skaitu ģimenē. Piemēram, ja pabalsts piešķirts par 4 bērniem – tas būs 116 eiro mēnesī, ja pabalsts piešķirts par 5 bērniem – tas būs 166 eiro mēnesī, utt.

VSAA norāda, ka piemaksa netiek piešķirta par katru bērnu, bet viena piemaksa par kopējo bērnu skaitu, par kuriem saņem pabalstu.

Iesniegums piemaksas piešķiršanai nav nepieciešams, jo piemaksas apmēru VSAA noteiks atbilstoši tam, par cik bērniem attiecīgajam pabalsta saņēmējam ir piešķirts ģimenes valsts pabalsts.

Tiem pabalsta saņēmējiem, kuriem ģimenes valsts pabalsts jau ir piešķirts par diviem vai vairāk bērniem, piemaksas apmēru par periodu no 2018.gada 1.marta VSAA aprēķinās un izmaksās ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. aprīlim. Tas nozīmē, ka aprīlī piemaksa tiks izmaksāta par martu un aprīli, bet turpmāk, sākot no maija, to izmaksās, katru mēnesi kopā ar ģimenes valsts pabalstu.

Turpmāk, kad ģimenē palielināsies bērnu skaits, par kuriem ir tiesības saņemt ģimenes valsts pabalstu, VSAA, piešķirot pabalstu, pārskatīs arī piemaksas apmēru vai arī to piešķirs, ja iepriekš uz to nav bijušas tiesības.

Saeimas priekšsēdētāja atbalsta Maizīša kandidatūru SAB vadītāja amatam

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) otrdienas vakarā LTV raidījumā “1:1” teica, ka atbalsta Jāņa Maizīša kandidatūru Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītāja amatam. Viņa aicināja pārāk ilgi nevilcināties ar kandidāta nominēšanu šim svarīgākajam amatam, jo, iespējams, kāds “no malas jau sāk spēlēties ar šo jautājumu”.

Maizīti politiķe uzskata par godīgu cilvēku un ir gatava atbalstīt viņu augstajā amatā. Tam esot gatavas arī Saeimas “Vienotības” un Nacionālās apvienības frakcijas, taču trešais valdošās koalīcijas partneris – ZZS – vēl nav paudis savu attieksmi šajā jautājumā.

Šā iemesla dēļ Mūrniece pauda bažas, ka, iespējams, kāds no malas jau sāk spēlēties ar šo procesu, lai virzītu kādu citu kandidātu. Konkrētus vārdus gan viņa raidījumā nenosauca. “Ar šo procesu sāk spēlēties no malas, un tas izskatās nepatīkami. (..) Šī spēle ir ar dubultu dibenu, iespējams,” sacīja Mūrniece.

Vējonis: Maizīša kandidatūra ir visnopietnākā SAB priekšnieka amatam

Valsts prezidentam Raimondam Vējonim nav iebildumu, ka Satversmes aizsardzības biroja (SAB) vadītāja pienākumus uz otro termiņu varētu uzņemties Jānis Maizītis, jo viņa skatījumā viņš ir visnopietnākā kandidatūra, kuru prezidents atbalsta, ziņo LETA.

Šorīt intervijā LTV raidījumam “Rīta Panorāma” Vējonis atzina, ka viņam neesot nekādu iebildumu, ja Maizītis SAB vadītāja pienākumus pildītu arī otrajā termiņā, tomēr gala lēmumu, protams, pieņems Saeima.

Par iespējamo Satversmes aizsardzības biroja (SAB) nākamo vadītāju Nacionālā drošības padome (NDP) spriedīs februārī, iepriekš sacīja Vējonis. Jautāts, vai, viņaprāt, pašreizējais SAB direktors Maizītis ir atbalstāms otrajam amata termiņam, Vējonis pauda, ka par iespējamajiem SAB direktora amata kandidātiem tiks lemts februāra NDP sēdē, pēc atgriešanās no valsts vizītes Korejā. “Tad arī tiks darīts zināms, jo NDP darba dienas kārtībā tas būs,” sacīja Valsts prezidents.

Arī Ministru prezidentam Mārim Kučinskim (ZZS) nav pretenziju pret SAB priekšnieka Maizīša līdzšinējo darbu, to viņš apliecināja intervijā LNT raidījumā “900 sekundes”. Tomēr viņš nekomentēja jautājumu par SAB vadītāja meklējumiem turpmākajiem gadiem, uzsverot, ka par to lemj Valsts prezidenta vadītā Nacionālās drošības padome.

Premjers gan atzīmēja, ka pirms katras pārvēlēšanas ir jāvienojas par veicamajiem uzdevumiem nākamajiem gadiem, par to būs saruna ar Valsts prezidentu un citiem padomes locekļiem.

Ja Maizīti nevirzīs uz otro termiņu SAB vadītāja amatā, tad Saeimas deputāts Gunārs Kūtris (NSL) būtu gatavs kandidēt uz šo amatu, par ko viņš paziņoja intervijā LNT raidījumam “900 sekundes”.

Liela daļa politiķu pagaidām izvairīgi komentē jautājumu par SAB vadītāju nākamajā pilnvaru termiņā, bet tie, kuri ir noformulējuši savu nostāju, pozitīvi vērtē iespēju atkārtoti uzticēt SAB vadību Maizītim.

Pašreizējais Maizīša pilnvaru termiņš beidzas maijā. Kandidātu SAB vadītāja amatam izvirza NDP, bet gala lēmumu par šo jautājumu pieņem Saeima.

Maizītis Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” paziņoja, ka viņam pagaidām nav bijuši nopietni piedāvājumi kandidēt uz vēl vienu termiņu SAB vadītāja amatā.

Maizītis SAB priekšnieka amatā tika apstiprināts 2013. gada 14. martā. Pienākumus viņš sāka pildīt tā paša gada 2. maijā. SAB direktoru ieceļ amatā uz pieciem gadiem.

Krievija apliecina “Iskander” izvietošanu Kaļiņingradas apgabalā

Krievijas Valsts domes Aizsardzības komitejas vadītājs Vladimirs Šamanovs pirmdien apliecināja informāciju, ka Kaļiņingradas apgabalā izvietoti raķešu kompleksi “Iskander”, par ko iepriekš paziņoja Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite un aizsardzības ministrs Raimunds Karoblis.

Uz aģentūras “Interfax” jautājumu, vai ziņas par “Iskander” dislocēšanu atbilst patiesībai, Šamanovs atbildējis: “Nu, esam izvietojuši – un ko nu?”.

Janvāra nogalē Krievijas Aizsardzības ministrija paziņoja, ka Kaļiņingradas apgabalā izveidota infrastruktūra raķešu kompleksu “Iskander” izvietošanai. Atzīmēts, ka 2018. gadā kompleksus “Iskander-M” saņems 152. gvardes raķešu brigāde Čerņahovskā. Iepriekš šai reģionā jau tika izvietotas Krievijas pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas “S-400”, kā arī krasta pretkuģu raķešu kompleksi “Bastion” un “Bal”, kas Krievijai dod iespēju iznīcināt mērķus gandrīz visā Baltijas jūras akvatorijā, ziņo LETA/Interfax.

Pēc Šamanova teiktā, raķešu kompleksi “Iskander” Kaļiņingradas apgabalā ir Maskavas atbildes reakcija uz militāro objektu izvietošanu kaimiņu teritorijās. Vaicāts, vai reģiona valstīm jābaidās no “Iskander” izvietošanas, Valsts domes Aizsardzības komitejas vadītājs atbildējis: “Tām jābaidās no visa, jo izvietotā ārvalstu infrastruktūra automātiski nonāk to mērķu sarakstā, kas iznīcināmi ar pirmajiem triecieniem.”

Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite un aizsardzības ministrs pavēstījuši, ka Krievija pirmdien Kaļiņingradas apgabalā izvieto raķetes “Iskander”, kas spēj nest kodollādiņus, turklāt šoreiz gatavojas dislocēt tās uz pastāvīgu palikšanu.

Kā norādījis Karoblis, iepriekš Krievija šos operatīvi taktiskos raķešu kompleksus Kaļiņingradas apgabalā dislocēja tikai uz mācību laiku, bet “šai reizē situācija ir citāda – tā ir pastāvīga dislokācija ar visu nepieciešamo infrastruktūru”. Pēc viņa teiktā, bija paredzēts, ka pirmdien dienas vidū raķešu kompleksi tiks izkrauti Kaļiņingradas ostā.

Lietuvas izlūkdienesti iepriekš norādījuši, ka “Iskander” dislocēšana Kaļiņingradas apgabalā ir potenciāli bīstama galvenokārt tādēļ, ka tos var izmantot, lai kavētu NATO sabiedroto darbību reģionā. Savukārt izmantot šīs raķetes mērķu iznīcināšanai Lietuvas teritorijā faktiski nav vajadzības, jo tam pietiktu ar jau esošo potenciālu.

Ja apliecināsies, ka raķetes “Iskander” Kaļiņingradas apgabalā tiek izvietotas uz pastāvīgu palikšanu, to varētu interpretēt kā soli situācijas destabilizēšanas virzienā, intervijā LTV raidījumam “Rīta panorāma” otrdien sacīja Latvijas vēstnieks Krievijā Māris Riekstiņš. Viņš norādīja, ka Krievija nav informējusi par šo raķešu izvietošanu, tomēr agrāk ir pausts, ka tā pārdomā iespēju attīstīt savas aizsardzības spējas Baltijas reģionā kā atbildi uz NATO spēku nostiprināšanos Baltijas valstīs un Polijā.

Vēstnieks atzina, ka raķešu “Iskander” izvietošana Kaļiņingradas apgabalā nav nekas jauns, tas noticis arī iepriekš. Vienlaikus, ir jāsaprot, vai šoreiz tas ir pastāvīgi, vai tikai uz brīdi. Ja apliecināsies, ka tas ir pastāvīgs izvietojums, NATO dalībvalstīm būs situācija jāvērtē un jāspriež, kādus atbildes soļus spert. “Šis būs vēl viens arguments, kas veicinās diskusiju par papildus spēju attīstīšanu,” teica vēstnieks.

Iedzīvotājiem arī ir jāsaprot, ka, runājot teorētiskās apdraudējuma kategorijās, Latvija jau patlaban ir līdzīgu Krievijas raķešu sasniedzamības rādiusā, teica vēstnieks. “Es neesmu tajās pozīcijās, lai teiktu, ka mēs šobrīd sajūtam tiešu militāru apdraudējumu no Krievijas puses. Domāju, ka NATO aizsardzības spējas un atturēšanas politika vairāku gadu garumā ir ļoti veiksmīgi strādājusi un arī turpinās strādāt. Es domāju, ka tas būtu patiešām pilnīgs neprāts, ja kāda no ne NATO dalībvalstīm izdomātu izaicināt jebkuras NATO dalībvalsts drošību un teritoriālo integritāti,” teica vēstnieks.

Arī Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS) intervijā LNT raidījumam “900 sekundes” norādīja, ka šī Krievijas rīcība nav pārsteigums, jo tā iepriekš ir teikusi, ka šādas dislokācijas var notikt. “Es neredzu, ka tas uzreiz nestu kādas rīcības, vai kādam būtu kas jādara, jo tas nav aizliedzams,” viņš teica.

Ballistisko raķešu sistēma “Iskander”, kas iekļauta Krievijas armijas bruņojumā kopš 2006. gada, ir paredzēta stratēģiski svarīgu objektu iznīcināšanai, un tās darbības rādiuss ir no 50 līdz 500 kilometriem, bet pēc dažiem datiem – līdz 700 kilometriem.

Būsim ar pašcieņu

Garākas pārdomas par Saeimas pieņemto Publisko iepirkumu likumu, beidzot mainot attieksmi pret “ofšoriem”

Būsim ar pašcieņu – nebaidīsim ar “vareno” Eiropas Komisiju, kas mūs tūlīt sodīs par “ofšoru” ierobežošanu saņemt nodokļu maksātāju naudu.

Nesen Saeimā pieņemtie grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas cita starpā liedz “ofšoru” uzņēmumiem piedalīties publiskajos iepirkumos, ir solis pareizajā virzienā. Latvijas interesēs ir caurskatāma nauda un paredzami nodokļu ieņēmumi, un šīs prioritātes sakrīt ar kopējo Eiropas Savienības nostāju pret zemo nodokļu valstīm un trešo valstu investīcijām.

1. februārī Saeimā galīgajā lasījumā pieņemti likuma grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kuri paredz, ka publiskajos iepirkumos ir liegts piedalīties zemu nodokļu valstī vai teritorijās reģistrētiem uzņēmumiem, kā arī Latvijas uzņēmumiem, kuros vairāk par 25% kapitāldaļu turētājs ir zemu nodokļu valstī un teritorijās reģistrēts uzņēmums. Šos priekšlikumus grozījumiem iesniedza Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”-“Tēvzemei un brīvībai”/LNNK (VL-TB/LNNK) Saeimas frakcija.

Pretēji Zaļo un zemnieku savienībai un partijai “Vienotība” es nesaskatu Saeimā pieņemto grozījumu pretrunu ar Eiropas Savienības publisko iepirkumu direktīvu.

Liegums “ofšoriem” piedalīties publiskajos iepirkumos nav pretrunā ar Eiropas Savienības publisko iepirkumu direktīvu, jo arī tur ir uzskaitīti izņēmumi, kad pretendentu var efektīvi diskvalificēt: tā līguma slēgšanas tiesības, cita starpā, nebūtu jāpiešķir tādiem ekonomikas dalībniekiem, kas nemaksā nodokļus, ir atzīti par vainīgiem nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā, korupcijā vai krāpniecībā, kura kaitē Savienības finanšu interesēm. Protams, ne obligāti visas ofšoru kompānijas ir saistītas ar netīru naudu vai nodokļu nemaksāšanu, bet reizē Latvijai ir tiesības aizsargāt savas intereses un iet soli tālāk par direktīvā noteiktajiem izņēmumiem.

Tāpat esmu kritisks par finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas (ZZS) bažām, ka Latvijai draud tiesvedība, ja prezidents izsludinās attiecīgos likuma grozījumus.

Finanšu ministre Reizniece-Ozola, iespējams, nevēlas redzēt to, lai tiktu izsludināti attiecīgie grozījumi un tāpēc, no vienas puses, uzstāj, ka prezidentam vajag izvērtēt ministrijas argumentus un, no otras, biedē pārējos ar tiesvedību pret Latviju. Realitātē visiem ir skaidrs, ka Eiropas Komisija uzreiz nesāk pārkāpumu procedūru pat tad, ja attiecīgais likums ir pretrunā ar ES likumdošanu — un šoreiz tā nav.

Ja Latvijas attiecīgajā likumā tiks konstatētas kādas pretrunas, ir iespējams tās koriģēt. Jāņem arī vērā, ka līdzīgi ierobežojumi pret ofšoru lomu publiskajos iepirkumos ir jau kādu laiku spēkā Bulgārijā un pārkāpumu procedūra nav sākta. Bažas, ka Eiropas Komisija jau ir gatavībā mums izrakstīt soda kvīti, ir absurda.

Godīgi spēles noteikumi attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem ir visu interesēs.

Aptverošs publisko iepirkumu likums ir visu interesēs — ne tikai valsts iegūst no tā, ka iepirkumos startē caurskatāmi uzņēmumi, kas maksā nodokļus. Taisnīgi spēles noteikumi nāk par labu arī godīgi konkurējošajiem uzņēmumiem un tādējādi arī sabiedrībai kopumā. Esmu gandarīts, bet neesmu pārsteigts, ka arī Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) atbalsta pieņemtos grozījumus. Ja mūsu prioritātes, kā daudz kur minēts, tiešām ir korupcijas apkarošana, taisnīga nodokļu sistēma un rūpes par godīgo uzņēmumu stimulēšanu, liegums “ofšoriem” piedalīties publiskajos iepirkumos šo visu tikai papildina.

Uz liegumu “ofšoru” uzņēmumiem piedalīties publiskajos iepirkumos aicinu skatīties plašākā kontekstā, ņemot vērā Eiropas Savienības kopējo nostāju pret zemo nodokļu valstīm un trešo valstu investīcijām.

Kopējais noskaņojums pret ofšoriem un trešo valstu investīcijām Eiropas Savienībā ir pamatoti piesardzīgs, un tas atspoguļojas Eiropas Komisijas, kā arī Padomes prioritātēs. Ja skatāmies uz pēdējiem notikumiem, Padome pirms diviem mēnešiem nāca klajā ar sarakstu, kurā tiek uzskaitītas jurisdikcijas, kas noteiktas par nodokļu oāzēm. Tikmēr Eiropas Parlamenta dienaskārtībā ir Komisijas priekšlikumus regulai, ar ko izveido satvaru ārvalstu tiešo ieguldījumu izvērtēšanai Eiropas Savienībā.

Ņemot vērā Eiropas piesardzību pret necaurspīdīgām investīcijām un negodīgiem ekonomikas dalībniekiem, ir nesaprotami, kāpēc Latvijā daži grib iet pretējo ceļu un meklē ieganstus, kāpēc mums cita starpā necensties veidot tādu sistēmu, kur no publiskajiem iepirkumiem tiek diskvalificēti negodīgie vai necaurspīdīgie uzņēmumi. Saprotot mūsu pamatojumu likumdošanas izmaiņām, es neticu, ka Eiropas Komisija ies pret savu dienaskārtību un sodīs Latviju.

Gribu redzēt, kā Junkera tā saucamā politiskā Eiropas Komisija ies pret definētajiem politiskajiem principiem un metīsies aizstāvēt “ofšoru” intereses. Arī pat ja kādu mazsvarīgu juridisku pretrunu dēļ Eiropas Komisija saskatīs Saeimas pieņemtajā likumā kādu ES kompāniju diskrimināciju, kuras tur acīmredzami nav, tad vedīsim sarunas ar viņiem. Taču pozīcija – mēs jau tā kā būtu par, bet “visuvarenā” Eiropas Komisija mūs Latviju uzreiz sodīs – ir jāizbeidz!

 

Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts, Nacionālā apvienība

Pirmpublicēts Facebook

Cenzūra, komjaunatne un hipiji – komponista Ata Priedīša atmiņas

Komponistu, jauno talantu skolotāju un muzikālo audzinātāju Ati Priedīti vairāk pazīst skolu jaunatne, it īpaši Siguldā, kur viņš bijis pulciņu vadītājs Siguldas skolēnu jaunrades namā un Siguldas Valsts ģimnāzijā, strādājis par muzikālo audzinātāju. 1996. gadā dibināts vokālais ansamblis Zibsnis. Priedītis ir arī skolēnu festivāla Mālpils ritmi dibinātājs.

Pērn pedagogs un komponists svinēja savu 65. jubileju. Atskatoties uz savu radošo dzīvi, Priedītis uzrakstījis atmiņu grāmatu par padomju okupācijas laikiem Gan jau rīts mūs atradīs. Grāmatā Priedītis stāsta arī par to, kāpēc no 1980. gada līdz 1995. gadam Latvijas Radio atteicās pieņemt ierakstiem viņa dziesmas. Tomēr vairākas no viņa kompozīcijām, sākot ar 70. gadu nogali, akceptēja Latvijas Radio mūzikas komisija. Toreiz tās tika ieskaņotas, dziesmu atskaņojumu uzticot Aijai Kukulei, Margaritai Vilcānei, Žoržam Siksnam un citiem redzamiem solistiem.

Publicējam dažus fragmentus no Ata Priedīša sarakstītās atmiņu grāmatas, kuras manuskriptu autors atsūtīja redakcijai. Tie dos ieskatu padomju varas laikā Latvijā.

 

Pirmie atklātie konflikti ar VDK

Kā zināms, čekisti kontrolēja pilnīgi visu. Atklāti sakot, mani šobrīd pat neinteresē, kuri bija tie, kas „stučīja”. Aprakstīšu tikai notikumus, kuri apliecina, ka biju kļuvis par VDK uzmanības objektu.

Pirmā nopratināšana

Protams, tā notika kā vienkārša iztaujāšana, bez kaut kāda protokola rakstīšanas. Tolaik vēl biju Daugavpils Pedagoģiskā institūta students. Un kādā sarunā nejauši pateicu, ka es kā komjaunietis esmu NULLE. Izrādījās, ka Daugavpilī tajā laikā darbojās pretpadomju pagrīdes grupa ar nosaukumu “Kā komjaunietis Nulle”. Es par šādas grupas esamību neko nezināju un atzinos, ka par to nulli pateicu pavisam nejauši, jo ne ar kādām aktivitātēm kā komjaunietis neizcēlos. Ar to arī apmēram pusstundu garā saruna beidzās.

Pēc tam gan sākās pavisam dīvainas lietas, kurām arī šobrīd nevaru atrast izskaidrojumu. Apmēram pusgadu man ik pa brīdim pienāca klāt nepazīstami vietējie puiši, katru reizi nosauca citā vārdā un centās pierādīt, ka ir mani paziņas. Tie nebija pat draudi, viņi vienkārši skatījās uz mani kā apmulsuši un centās saprast, kāpēc es viņus vairs nepazīstu.

Skaidrs, ka tā bija labi noorganizēta akcija, bet kāds bija tās mērķis – nesaprotu. Pēc pusgada mani beidzot lika mierā. Visi viltus draugi un paziņas pēkšņi pagaisa kā nebijuši.

(..)

Gari mati kā protesta forma jeb kas jūs tādus lopus te ielaida

Garo matu ēra man sākās, mācoties Smiltenes vidusskolā. Ļoti garus matus puiši tolaik neaudzēja un visu laiku balansēja uz robežas, “kā ir jāizskatās priekšzīmīgam padomju jaunietim”.

Pats īsti garus matus uzaudzēju Daugavpils institūta laikā. Būtībā varu uzskatīt, ka biju hipijs, tikai ar dažām niansēm. Narkotikas lietojis netiku ne reizi, arī nekādas hipiju bandas mums nebija. Bet, tā kā daudziem puišiem bija vairāk vai mazāk gari mati, tad no šī viedokļa mūsu kopmītne bija īsts hipiju perēklis.

Reiz pilsētas kultūras namā notika institūta komjauniešiem veltīts sarīkojums. Par tematisko daļu nav nekādu atmiņu. Atmiņas ir par to, kas notika ballītes daļā. Mums pienāca klāt daži atbilstoša izskata komjaunieši. Pirmā doma bija, ka viņi grib ar mums apmainīties pieredzē par komjauniešu darbu. Bet jau pirmais teikums bija šokējošs – “Kas jūs tādus lopus te ielaida?”

Protams, klausījāmies arī atbilstošo mūziku – bītlus ne tik daudz, vairāk gan Creedence Clearwater Revival. Viņu dziesmas nebija aizliegtas un institūta ballītēs tika spēlētas ļoti regulāri. Protams, klausījāmies arī Čikāgas piecīšus, līdz kādā dienā kopmītni apmeklēja draugi no VDK un visas lentas konfiscēja.

(..)

Ne tikai gari mati, pat apģērbs bija protesta forma

Pirmais cilvēks, kuru pazinu un kurš bija īsts pretpadomju elements, bija “Stilīgais”. Blomē kultūras namā notika ballītes, un viņš uz tām parasti nāca kļošenēs, turklāt bikšu gali patiešām bija ļoti plati. Skolā pēc tam vienmēr notika politinformācijas, kurās Stilīgais tika nosaukts ļoti nepatīkamos vārdos.

Gari mati un kļošenes ilgu laiku bija padomju varai ļoti kaitīgas lietas, un, protams, arī džinsu bikses. Tās gan tolaik oficiāli nopirkt nevarēja. Ja kādam radās iespēja džinsas nopirkt no rokas vai melnajā tirgu, viņa sociālais statuss uzreiz pieauga.

Studiju gados modē nāca arī īstais hipiju apģērbs – velveta bikses. Pret tām tāda īsta cīņa pat nesākās. Varbūt tāpēc, ka pirmais, kurš tās sāka valkāt, bija tolaik ļoti populārais Daugavpils institūta students sportists Arnolds Beinarovičs. Arī es kādu laiku izskatījos pēc īsta hipija – gari mati, puķains krekls, velveta bikses, kurpes un ģitāra.

Bet kādu laiku man izdevās citus pārsteigt arī ar kaut ko unikālu. Vecāsmātes māsa bija emigrējusi un dzīvoja Kanādā. 70. gados mums no Kanādas tika atsūtītas arī dažas paciņas. Tās gan parasti atnāca pustukšas, jo daļa no paciņu satura pa ceļam uz Latviju tika izzagta.

Kādā sūtījumā bija ļoti interesants apģērba gabals – mīksta, no zamšam līdzīga materiāla darināta sieviešu jaka zaļā krāsā. Es to sāku valkāt un jutos tiešām “kruti”. Nevienam citam studentam tādas nebija.

(..)

Dziesmas kā uzdrīkstēšanās jeb, puiši, uz Sibīriju negribat?

Padomju laikā bija ļoti daudz tautā populāru dziesmu, kuras nekad neskanēja radio un kuras tagad  sauc par galda dziesmām. Tās tika dziedātas tolaik un ballītēs, saviesīgajos vakaros, kāzās un tusiņos dzied arī tagad.

Pirmā dziesma, ko atceros no sendienām, bija “Mīļais, nesteidzies!”. Ļoti populāra bija arī “Vecpiebalgas ūdensrozes”. Vienīgā dziesma, kura skanēja radio un kuru tolaik dziedāja arī tauta, bija “Silavas valsis”. Vismaz Smiltenes apkārtnē. Varbūt tāpēc, ka dažu kilometru attālumā no Smiltenes  atrodas apdzīvota vieta Silva. Bet mūsu Smiltenes vidusskolas neoficiālā klases himna bija dziesma “Kaupēns – laupītājs.”

Kad studiju gados sākām spēlēt kāzās, repertuāru veidoja tieši šīs dziesmas. Oficiāli aizliegto dziesmu sarakstu nekad neesmu redzējis, bet zinājām, ka tās nedrīkst spēlēt dažādās skatēs, un arī oficiāli apstiprinātajā dziesmu repertuāra sarakstā šīs dziesmas iekļaut nedrīkst.

Gandrīz katrās kāzās dziedājām nu jau leģendāro dziesmu “Saldu dusu visiem maziem latvju bērniem”. Un katru reizi uzradās kāds vīrs kurš mums teica apmēram tā: “Puiši, beidziet! Vai jūs gribat uz Sibīriju?”.  Mēs, protams, turpinājām spēlēt, bet vīrs iemuka krūmos (ja kāzas bija vasarā un laukos) vai izgāja ārā, lai tikai nebūtu dzirdējis šo dziesmu!

Un dīvaini, ka mūs ne reizi nesauca uz pārrunām, ne arī pratināja. Bija tikai šie cilvēki “no tautas”, kuri mums izteica aizrādījumus vai pat draudēja.

Vēlāk, jau Gārsenes kultūras nama grupā, mēs spēlējām ļoti daudz “aizliegto dziesmu”. To teksti patiesībā bija pilnīgi nevainīgi. Vispopulārā bija dziesma “Sapņu bites”. Parasti to dziedājām dāmu deju laikā. Šīs dziesmas klejoja no viena mūziķa pie otra, to melodijas un vārdi mainījās. “Sapņu bitēm” vien ir apmēram piecas melodiju versijas. Kaut tagad ir zināms arī dziesmas komponists – Ivars Žindulis, šo dziesmu patiesībā var saukt par tautas dziesmu.

Spēlējām arī vairākas Eduarda Rozenštrauha dziesmas. Toreiz gan viņa vārds nebija zināms. Nesen centos savākt vairāk informācijas par aizliegto dziesmu autoriem, bet nekas neiznāca. Vienīgā dziesma, kurai izdevās noskaidrot iespējami visticamāko komponista vārdu, ir dziesma “Rūtīs ēnas krīt no kokiem” jeb “Pirmais valsis”. Šī dziesma radio šobrīd skan “Kokmuižas muzikantu” izpildījumā. Bet varbūtējā komponista vārds – Edmunds  Kucenčeirs. Dzīvojis un muzicējis Elkšņos – netālu no Aknīstes. Šķiet, ka ļoti daudzām dziesmām autoru vārdus neuzzināsim nekad, un tās oficiāli tiks atzītas par tautas dziesmām. Dažas no tām:

“Nepratu es tevi mīlēt”;

“Dzērves lido ceļā tālā, ceļā grūtajā”;

“Izšķirsimies tepat saulītē”.

(..)

Čekas maisu problēmas risinājums

Šķiet, ka šāda risinājuma šobrīd vienkārši nav. Cilvēki ir apmulsuši un nav gatavi uzzināt sāpīgas un reizēm pat neticamas lietas par mūsu kopējo pagātni. Tāpēc piedāvāju savu risinājuma variantu – cilvēkiem, kuriem VDK pievērsa īpašu uzmanību, pamazām pašiem rakstīt savas atmiņas. Publiskot savu redzējumu par šiem notikumiem, nenosaucot konkrētus notikumos iesaistīto  cilvēku vārdus. Kaut vai tādēļ, ka pierādīt šo notikumu patiesumu drīzāk jau vairs nav iespējams un kļūdoties var nodarīt pāri arī kādam pilnīgi nevainīgam cilvēkam.

(..)

Ata Priedīša dziesmu ieraksti Latvijas Radio šeit.