Kairišs: Es to redzēju savām acīm 28

Viesturs Kairišs. Foto: Edmunds Brencis, Picture Agency
Print Friendly, PDF & Email

Darbu beigusi oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisija. Pēc gala ziņojuma Saeimā pagājušajā nedēļā un diviem deputātu nesekmīgiem mēģinājumiem no komisijas vadības atsaukt tās vadītāju, bez frakcijas palikušo deputāti Ingunu Sudrabu (NSL), kā arī triju komisijas locekļu atsevišķo viedokļu pievienošanas ziņojumam Ir vaicāja sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem – ko no šā procesa sabiedrība var secināt?

Viesturs Kairišs. Foto: Edmunds Brencis, Picture Agency

Viesturs Kairišs, režisors: Es to redzēju savām acīm

Vernera Hercoga filmā Fickeraldo tiek stāstīts par pirmo balto cilvēku, kurš redzēja Niagāras ūdenskritumu. Kad viņš atgriezās un par to stāstīja, neviens viņam neticēja. “Kādi tev ir pierādījumi?” viņam vaicāja. “Es to redzēju savām acīm – tie ir mani pierādījumi.”

Oligarhu sarunas es redzēju savām acīm, es tās lasīju. Mani neinteresē jautājums, kā tās nokļuva presē, mani mazāk interesē oligarhu lietas izmeklēšanas kvalitāte. Vienīgais kas mani interesē, ir atbilde uz to, ko es redzēju. Jo tika aizskarts mans pilsoniskais gods. Un man tas nav tukšs jēdziens. Par savu pilsoņa godu esmu gatavs cīnīties. Savām acīm es redzēju, ka notiek plānveidīga valsts nozagšana un nodevība. Es to redzēju savām acīm, un es nesaprotu, kā man piespiest pašam apšaubīt to, ko es redzu.

Ingunas Sudrabas komisijas ziņojums pēc būtības ir tas pats, kā cilvēkam, kas stāv Niagāras ūdenskrituma pakājē, iestāstīt – tas, ko jūs redzat, nav ūdenskritums. Un, redzot ZZS augsto reitingu, saprotu, ka liela daļa Latvijas iedzīvotāju skatās uz šo ūdenskritumu un to neredz. Vai šie cilvēki ir akli? Joprojām tikai varu apelēt pie ZZS vēlētāja – atver acis! Ja gribat turpināt balsot par ZZS, tad pieprasiet no viņiem rīcību, kas tos norobežotu no acīmredzamā, no valsts nodevības ēnas. Lai to nesaskatītu, ir jāpiedzimst par Ingunu Sudrabu. Jārunā skaidra valoda – skatoties uz “oligarhu ūdenskritumu”, ir skaudri saskatāma reālā koalīcija, kas nevis formāli, bet pēc būtības valda Latvijā. Un tā ir ZZS un Saskaņas koalīcija. Jūs to neredzat? Tuvojas vēlēšanas, mēs varam šo situāciju mainīt. Ne tikai varam, mums šī situācija ir jāmaina, lai valsts nenomirtu pūšanas rezultātā savā pirmajā apaļajā jubilejā. Es aicinu nesamierināties.

Skaidrīte Lasmane. Foto: Edmunds Brencis, Picture Agency

Skaidrīte Lasmane, filozofe: Ir divi blakus ieguvumi

Būtu naivi domāt, ka pēc Rīdzenes sarunu  nonākšanas atklātībā  parlamentārās izmeklēšanas komisija nu nolaistos no augstumiem kā ilgi gaidīts varoņspēks, kurš  beidzot Latvijas valsti atsvabinātu no nelietīgi savtīgu amatpersonu sērgas un izbeigto kriminālprocesu vietā panāktu taisnīgus tiesas spriedumus. Pasaku varoņi reti nāk no politiskās elites aprindām. Krīzes situācijās tie paši uzrodas tautā līdzīgi studentam Veidenbaumam vai  žurnālistam Dainim Īvānam  un citiem trešajiem dēliem.

Ātrums, ar kādu parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadības groži tika pārliecinoši ielikti tikai vienās uzticamās rokās un atbalstam aprēķināta vienaldzīgu un klusējošu līdzsēdētāju droša skaitliskā pietiekamība, ļāva paredzēt pusgadu ilgā brauciena patieso virzienu. Tautas interesēm par labu pēc šāda pārdomātā nokomplektējuma varēja nekaitīgi pievienot klāt arī pāris patiesības meklētāju un taisnības aizstāvētāju. Galu galā kāda profesionāla palīdzība bija vēlama atskaites ziņojuma sastatīšanā.

Pašsaprotami, ka nekādu bīstamu apvērsumu augstu amatpersonu nesodītās zaglības lietā (kādi tur oligarhi!), kāda tā atklājas Ir publiskotajās sarunās, neparedzēja ne komisijas absurdais nosaukums par tikai iespējamu, ne reālu valsts sagrābšanu, ne 5 izvirzītie uzdevumi. To satura analīze atklāj, ka tajās 4 reizes atkārtojas izvērtēt, 5 reizes informācija, trīsreiz nosaukta krimināllieta Nr. 16870000911, kurai turklāt, izrādās, ir  ierobežota piekļūšana, 6 reizes lietots vārds Iespējams. Tātad komisijas galvenais uzdevums nav bijusi politiskās korupcijas izpēte un ierobežošana valstī, bet nelielu satraukumu izraisījušās „izskanējušās informācijas” dažāda veida izvērtēšana, pārbaudīšana un pats galvenais – neitralizēšana.

Vienmēr kādai darbībai ir tieši rezultāti un blakus efekti. Savs blakus ieguvums ir arī no komisijas pusgada procesa. Pirmkārt, par tiešu blakus produktu atzīstami divi neieplānoti papildu ziņojumi, kuri gan nosaukti tikai par domām. Deputāta Andreja Judina 27 lappuses izrādījušās vairāk vai mazāk neērtas kādam Rīdzenes runātājam, tāpēc uzbrukumā atkal, tāpat kā tūlīt pēc Ir nopublicētajām sarunām, laista zemisku kalpu nelielā, bet pārbaudītā un pieredzējusī armija (NRA 29.01).  Otrkārt,  kāds jauns fakts vai akcents, iespējams, būs atvēris acis nākamās, 2018. gada Saeimas vēlētāju daļai, ar skaidrību par to, kā politiskās elites virsotni balsta blīvā un pakalpīgā ierindnieku masa un lai sabiedrība intensīvāk sāktu domāt par cēloņiem, kāpēc Latvijas labklājība un valsts prestižs pieaug tik lēni. Vēlēšanu balsojumā, kā zināms, nelīdzēs ne izvairīgā postpatiesības nenoteiktība, ne gutenmorgeniskā vidus pozīcija.  Žēl tikai, ka jaunpienākušās partijas līdz šim vāji izmantojušas atklātības seansus savā labā, mazinot politiskās ainavas blāvumu.

Rinalds Gulbis. Foto: LETA

Rinalds Gulbis, politologs un mācītājs: Aktualizējies jautājums par parlamenta darba ietekmēšanu

Uzskatu, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs ir absolūti neapmierinošs, tas tiešā veidā ir diskreditējis Saeimas parlamentārās uzraudzības jēgu un būtībā parādījis, ka kopš brīža, kad prezidents Valdis Zatlers atlaida Saeimu, lai mazinātu oligarhu ietekmi tajā, nekas nav mainījies uz labo pusi. Tiešā veidā saskatāmas valsts nozagšanas pazīmes lielais komisijas vairums ir atklāti ignorējis, acīmredzamus faktus klaji noraidot, diskreditējot un mēģinot padarīt par nebūtiskiem. Kopumā komisijas darbs un tās komunikācija vēl vairāk ir iedragājusi sabiedrības uzticību Saeimai un parādījusi, ka joprojām parlamentā ir politiķi un  politiskās grupas, kas cenšas nevis radīt atklātu un caurskatāmu politisko kultūru Latvijā, bet gluži pretēji – darbojas atsevišķu personu un to radīto ietekmes grupu interesēs.

Parlamentārās izmeklēšanas komisijai vajadzētu piešķirt daudz lielākas tiesības, tai skaitā arī būt par atbalsta instrumentu tiesu varai, protams, eksistējot nodalījumam starp likumdevējas un tiesu varu. Iespējams, turpmāk parlamentārās izmeklēšanas komisijas varētu darboties pēc principa līdzīgi, kā tas ir ASV, kur parlaments izveido izmeklēšanas grupu, kas sastāv no profesionāļiem, piemēram, Roberta Millera vadītā speciālā izmeklēšanas komanda, kura izmeklē Krievijas iespējamo iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās. Tāpat izmeklēšanas komisijas locekļiem jāizvirza augstāki ētikas kritēriji, lai izslēgtu, ka personas, kurām neuzticas valsts drošībsargājošās iestādes vai kuras pašas ir minētas kādos ar izmeklējamo lietu saistītos dokumentos, nevarētu piedalīties komisijas darbā.

Uzskatu, ka būtisku iespaidu uz politiskās domas un kultūras maiņu komisijas darbs neatstās. Reizumis radītais farss par un ap komisijas darbu, kā arī tās darba rezultātiem liek domāt, ka liela daļa sabiedrības ir un būs vīlusies Saeimas kopējā darbā. Tāpat domājams, ka komisijas darbs sabiedrībā nostiprinās viedokli par šādu parlamentārās izmeklēšanas komisiju darba bezjēdzību un neefektivitāti. Apsveicams gan ir fakts, ka vēlēšanu gadā ir aktualizējies jautājums par parlamenta darba ietekmēšanu no atsevišķu, iespējams, kriminālu indivīdu ietekmi uz politiķiem, partijām un augstāko valsts lēmējinstitūciju kopumā, kas, cerams, liks izdarīt secinājumus pirms rudenī gaidāmajām vēlēšanām.

Una Bergmane.

Una Bergmane, ārpolitikas pētniece

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveides lietderība lielā mērā bija apšaubāma jau no paša sākuma. Kā zināms, žurnāla Ir publicētājās Rīdzenes sarunās piedalījušies vairāki ietekmīgi  šobrīd Saeimā pārstāvēto partiju ZZS un Saskaņa biedri, tai skaitā ZZS vairākkārtējais premjera amata kandidāts Aivars Lembergs, ZZS lauksaimniecības ministrs Jānis Dūklavs un Saskaņas frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs. Līdz ar to rodas šaubas par to, cik jēgpilna var būt šo partiju deputātu darbība parlamentārās izmeklēšanas komisijā, cik brīvi no ārēja spiediena ir viņu izdarītie secinājumi un uz cik lielu sabiedrības uzticību šī komisija vispār varēja cerēt. Galvenā kļūda kas pieļauta saistībā ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi un darbību, bija lēmums par tās vadītāju apstiprināt Ingunu Sudrabu, kura oligarhu sarunās minēta kā Krievijai tīkama premjerministra amata kandidāte. Nav saprotams, kādēļ no 100 iespējamiem kandidātiem par komisijas vadītāju tika izvēlētā tieši viena no tām retajām, kuras vārds ļoti neglaimojošā kontekstā parādās publicētajās sarunās. Bez tam izrādās, ka tā sauktās oligarhu lietas izmeklēšanas laikā KNAB četras reizes ir lūdzis Sudrabas vadītajai Valsts kontrolei veikt revīziju aviosabiedrībā airBaltic un visas četras reizes saņēmis atteikumu. Nevienu, protams, nepārsteidz, ka tagad šīs pašas kundzes vadītā parlamentāras izmeklēšanas komisija Valsts kontroles atteikumu atzīst par pamatotu.

Komisijas gala ziņojums ir pilns pretrunu: no vienas puse, tiek atzīts, ka Rīdzenes sarunās var saskatīt valsts sagrābšanas pazīmes, bet, no otras, netiek konkretizēts, kurš šo valsts sagrābšanu realizē. Kā savā atsevišķajā viedoklī precīzi norāda Andrejs Judins, komisija, no vienas puses, atzīst, ka “valsts sagrābšana” nav krimināltiesisks jēdziens, bet tanī pat laikā izmanto Kriminālprocesa likumu, lai, atsaucoties uz nevainības prezumpciju, izvairītos minēt visiem jau tāpat labi zināmos Rīdzenes sarunu dalībnieku vārdus. Tāpat gala ziņojumā tiek minēts, ka komisija konstatējusi valsts amatpersonu iecelšanas un atcelšanas ietekmēšanu, kas apdraud Latvijas Republikas Satversmē minētās tautas suverēnās varas realizāciju. Tomēr par spīti šim ļoti nopietnajam atzinumam, izlasot ziņojumu, netop skaidrs, kas tiks darīts, lai šo demokrātisko procesu sabotāžu novērstu. Jāatzīmē arī, ka komisija atsakās paust savu viedokli par to, vai oligarhu lietas izbeigšana bijusi pamatota.

Gan no Vienotības saraksta ievēlētā kustības Par! biedra Andreja Judina, gan Nacionālās apvienības deputāta Ritvara Janosna komisijas ziņojumam pievienotās atsevišķās domas ir daudz konkrētākas un precīzākas. Tajās  tiek  uzskaitītas vairākas epizodes, kurās valsts vara izmantota personīgā labuma gūšanai: Šlesera lobijs termiņa uzturēšanas atļaujām, Šlesera slēptās intereses vairākos uzņēmumos, Šlesera un Lemberga loma airBaltic īpašnieku maiņas procesā, Šlesera un Lemberga ietekme uz valsts augstāko amatu kandidātu virzīšanu, laikraksta Diena redakcionālās neatkarības ietekmēšana utt.

Lai cik pretrunīgs un vispārīgs būtu pašas komisijas gala ziņojums, tas tomēr ietver vismaz vienu būtisku secinājumu. Ziņojumā tiek skaidri pateikts, ka žurnālā Ir publicētās Rīdzenes sarunas ir daļa no tā sauktās oligarhu lietas materiāliem. Citiem vārdiem sakot, komisija ir apliecinājusi, ka publicētās sarunas ir autentiskas, nevis žurnālistu sagrozītas vai izdomātas, kā to ir mēģinājuši apgalvot sarunu dalībnieki un viņu atbalstītāji. Tāpat jāatzīmē, atbilstoši visā demokrātiskajā pasaulē respektētām normām, komisija savā gala ziņojumā nav mēģinājusi vainot žurnālistus par to rīcībā nonākušas sabiedrībai būtiskas informācijas publicēšanu.

Kopumā situācija saistībā ar oligarhu lietu šobrīd raksturojama šādi: žurnālisti ir publicējuši sarunas, kurās skaidri nolasāma vēlme izmantot valsts varas institūcijas personīgā labuma gūšanai, kontrolēt presi un sabotēt demokrātiskos procesus. Tas, ka tiesībsargājošās iestādes nav spējušas savākt pietiekoši daudz pierādījumus, lai shēmotājus krimināli sodītu, nenozīmē, ka shēmošana nav notikusi. Tā ir notikusi un mēs visi par to varam lasīt Ir publicētajos materiālos, kuru autentiskumu ir apstiprinājusi likumdevējvaras veidota izmeklēšanas komisija. Tagad katra vēlētāja paša rokās ir lēmums par to, vai 2018. gada vēlēšanās turpināt atbalstīt politiskos spēkus, kurus Rīdzenes sarunu dalībnieki pārstāv.

Oļegs Ignatjevs. Foto: LETA

Oļegs Ignatjevs, LTV žurnālists: Svarīgi jautājumi palika neatbildēti

Pēc visām peripetijām un aizdomām par politisko angažētību, ko piedzīvojusi “oligarhu lietas” PIK, bija vēl interesantāk, nekā bez šiem apstākļiem, sagaidīt tās gala ziņojumu. Ir loģiski pieļaut, ka tajā jābūt skaidriem secinājumiem un vēl skaidrākiem signāliem gan sabiedrībai, gan politiskai varai. Secinājumiem – par iemesliem, kāpēc “oligarhu lieta” ir izgāzusies, signāliem – par to, cik tālu var tad iet varas ietekmēšanā savu interešu realizēšanai.

Viena no problēmām komisijas darbā slēpjas tajā apstāklī, ka tā uzreiz ir kļuvusi par savas sabojātās reputācijas ķīlnieci. Ar ētikas normām konfliktējošs Sudrabas lēmums piedalīties komisijas darbā, kā arī iekšējie strīdi, kuru dēļ komisija atgādināja sacensību politisko ambīciju apmierināšanā -, tas viss ar zemi nolīdzināja komisijas reputāciju. Bet tā kā komisija turpināja darbu, tēlojot politisko nevainību, vēl intriģējošāks kļuva jautājums – kādēļ?

Savā ziņā tas pat palielināja sabiedrības gaidas. Proti, šajā gadījumā galaziņojumam būtu jābūt “zobainam” līdz “asins tecēšanai”, lai novērstu jebkādas aizdomas par komisijas objektivitāti un politisko nespēju atbildēt uz svarīgiem jautājumiem. Bet tad komisija iekultos otrā grāvī. Kompromiss būtu kaut vai skaidru atbilžu sniegšana uz uzstādītajiem jautājumiem vai pārliecinoši loģisks pamatojums šādu atbilžu trūkumam. Gala ziņojumā skaidras atbildes var atrast – piemēram, par tiesībsargājošo iestāžu sadarbību.

Daudz svarīgāki jautājumi gan palika neatbildēti. Piemēram, komisijas ieskatā faktu, ka Šlesers zināja par noklausīšanos, ir vērts tikai pieminēt, nevis to izanalizēt, lai saprastu, vai tas ir viens no nopietnākajiem iemesliem, kāpēc “oligarhu lietā” pietrūka pierādījumu. Protams, te rodas arī cits svarīgs jautājums: cik bieži un cik detalizēti Šlesers tika informēts par izmeklēšanas gaitu, kas, ir loģiski pieļaut, deva viņam iespēju novirzīt izmeklētājus strupceļā.

Ne mazāk svarīgs jautājums ir – kura līmeņa politisko varu ietekmējot, Šleseram bija iespēja realizēt savas intereses. Proti, kas ir tie cilvēki un kādos amatos, kuri kalpoja par ceļa rādītājiem savtīgo interešu realizēšanā? (Citādi Šlesers var izskatīties kā grēkāzis, uz kuru novelt visu vainu un atbildību.) Tas, varbūt palīdzētu komisijai paskatīties arī uz “valsts sagrābšanas” jēdzienu saturīgāk, ne tikai no zinātniska viedokļa. Aizraujoties ar definīcijas rakstīšanu, komisija piemirsusi paskaidrot, kā labad to ir darījusi.

Varēja pieļaut, ka milzīgs sabiedriskais spiediens uz komisijas darbu liks tai sarosīties un, gribot negribot, izpildīt savu darbu ja ne kvalitatīvi, tad ciešami. Bet, spriežot pēc gala ziņojuma kvalitātes, viss padarītais vairāk atgādina acu aizmālēšanu sabiedrībai. Toties jāuzmanās no Šlesera demonizēšanas. Politikā, baudot vēlētāju uzticību, atrodami tie, kas varēja kalpot par piemēru Šleseram -, ne jau viņš ir politiskās korupcijas izgudrotājs.

Problēma ir, ka komisija aiz kokiem “neieraudzīja” mežu. Šlesera gadījums izgaismo varas sistēmu, kurā ir pieņemts dzīvot po poņaķijam. Bet tad jāuzdod jautājums, cik pati komisija ir tālu no šīs sistēmas, ņemot vērā arī politiskās spēles ap Sudrabu kā PIK vadītāju.

Andris Ambainis. Foto: Lauris Vīksne, Picture Agency

Andris Ambainis, LU profesors: Vai reiz nenotirgos valsti?

Ir divas lietas, ko es sagaidītu no parlamentārās izmeklēšanas komisijas: skaidrs un viennozīmīgs nosodījums notikušajai “valsts sagrābšanai” un ierosinājumi, ko darīt, lai tas neturpinātos. Parlamentārā izmeklēšanas komisija nav tiesa un nevar kādu notiesāt, bet tā var izteikt politisku un morālu vērtējumu notikušajam un rosināt izmaiņas likumos, ja tādas ir vajadzīgas.
Diemžēl Rīdzenes sarunu saturam atbilstošu vērtējumu komisijas ziņojumā neredzu. Komisijas ziņojums ir ļoti apjomīgs (114 lappuses!), bet tikai dažās vietās redz vērtējumu, ka “Rīdzenes sarunās ir saskatāmas “valsts sagrābšanas” pazīmes”. Domāju, ka notikušais būtu pelnījis daudz asāku vērtējumu. Nav arī atbildes: ko darīt tālāk? Kā panākt, lai arī turpmāk pār valsti nevaldītu dažu cilvēku intereses? Ja tirgošanās ar ietekmi turpināsies, vai šie “tirgoņi” kaut kad nenotirgos visu mūsu valsti?
Kopumā sanāk čiks: komisija strādājusi, bet īsta rezultāta nav. Atliek mums kā pilsoņiem prasīt pārmaiņas, gan caur vēlēšanām rudenī, gan arī citos veidos.

Komentāri (28)

Aivars B. 01.02.2018. 18.58

Pareizi Kairišs Sudrabas darbību novērtē – neslēpta palīdzēšana valsts izzadzējiem. Un ZZS savukārt neslēpti atbalstīja Sudrabu. Komisijā bija arī ZZS pārstāvis – Mežulis, atbalstīja zagļus, lai viņi izspruktu sveikā.
Kāpēc ZZS tik neslēpti atbalsta valsts izzadzējus ? Paļaujas uz saviem vēlētājiem, ka tie balsos tik un tā. Viņu vēlētāji ir no laukiem, daļa zemnieki. Bēdīgs skats uz Latvijas zemniekiem. Kādreiz viņus daudzināja par nācijas mugurkaulu, savas zemes patriotiem. Bet tagad … Piemēram Brigmanis, tāds kā zemnieku līderis. No Eiropas fondu naudām bagāts palicis, bet pakalpo Krievijai, kā vien varēdams. Un visādiem Latvijas apzadzējiem. Vajadzētu to fondu naudas un atbalstu naudas dalīšanu pārskatīt. Kāpēc jāpadara bagāti Latvijas valstij nelojāli lielsaimnieki ? Maksāt fondu naudas un atbalstus tikai par pirmajiem 100 ha, un tiem, kas vēl OIK naudas saņem – nekādu citu atbalstu. Jau tā pārāk dāsni subsidēti. Tad mazajiem un vidējiem zemniekiem daudz lielāks atbalsts iznāktu, un patriotiski lauku cilvēki netiktu nostumti maliņā.

+14
-1
Atbildēt

1

    J.Biotops > Aivars B. 01.02.2018. 20.13

    “…Viņu vēlētāji ir no laukiem, daļa zemnieki…” Ilūzija, pie tam ne gluži nekaitīga.
    Zemnieki nav viendabīga masa un par dolārzaļajiem dīvanzemniekiem balso gan pilsētu “inteliģence”, gan “ofisa planktons” un visu veidu “vienkāršie darbaļaudis”, gan zaļknābaini vides aktīvisti un patrioti, kam kādu iemeslu dēļ nav pa prātam NA. Kopā sanāk pietiekoši, lai ZZS jau tagad būtu droša vieta valdošajā koalīcijā. Visticamāk – vadošā, patīk tas man vai ne.

    +2
    -2
    Atbildēt

    2

    vvilums > J.Biotops 01.02.2018. 21.41

    ZZS par savu augsto reitingu var noteikti pateikties arī kremļa visāda veida atbalstam, bet ar ko šamējie tik ļoti izpatikuši Krievijas fašistiem?

    +4
    -1
    Atbildēt

    1

    Bārdainais Signe > vvilums 01.02.2018. 21.50

    Par kādu kremļa atbalstu ir runa?Pa kiseļ TV stāstīja?

    +1
    -5
    Atbildēt

    0

    Aivars B. > J.Biotops 01.02.2018. 20.36

    Patrioti par ZZS nebalso. Balso tie, kuriem Kremļa propaganda sakompostrējusi smadzenes.
    Nav jau tikai zemnieki, tas taisnība. Bet tas, ka par zemnieku līderi viņu organizācijas ievēl prokrievisko Brigmani, skaidri parāda, ka Kremļa propaganda zemnieku galvās pamatīgu putru uztaisījusi.

    +8
    -1
    Atbildēt

    2

    altinyildiz > Aivars B. 01.02.2018. 20.48

    Latvisko partiju: NA un ZZS, vēlētājs, atšķirībā no Vienotības un JKP atbalstītājiem, “inteliģentiem”, neskatās Kiseļ TV un neklausās krievu popsu, kā Zatlers un Šlesers.

    +3
    -4
    Atbildēt

    1

    J.Biotops > altinyildiz 02.02.2018. 12.09

    Jums taisnība – priekš kam visādas kiseļTV vairs skatīties patiesiem patriotiem, ja NA un ZZS ideju kopība ar Krievzemes gara milžiem jau sen zināma un lasāma pat te vai ik stundu. Nav ko laiku tērēt. Konkrētiem uzdevumiem pieņemts izmantot citus kanālus, nevis Tv.

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    altinyildiz > J.Biotops 02.02.2018. 12.55

    Pat nevarēju iedomāties, ka dalot uzturēšanās atļaujas krieviem, Vienotība tos ievilina, lai varētu piebeigt. Par tavējo kopību ar Krievijas “gara milžiem” noskaties: https://www.youtube.com/watch?v=qcQ0g7ggcck

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

    J.Biotops > Aivars B. 02.02.2018. 12.06

    “…Patrioti par ZZS nebalso…” – Tiešām? Atgādināsiet, kurš no NA deputātiem atzinis b.Brigmani par nacionāli domājošu dižgaru? Pateicos par atbildi.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

Antons 01.02.2018. 11.35

Mums populārākās partijas ir ZZS un SC, par Sudrabas partiju nav nozīmes runāt, tā tika veidota konkrētiem mērķiem, un savu uzdevumu izpildīja.
Par šo abu partiju “jaunāko izpalīgu” NA arī skkaidrs visiem, kam ir smadzenes.
Tātad – viss ir OK, kāds vēlētājs, tā arī dzīvojam un dzīvosiem.
Ar tādu medicīnu, ar tādu politisko ētiku, pareizāk sakot, tās neesam’mību, ar tādu visaptveriošu korupciju augstākajās varas struktūrās, ar tādām tiesām, ar tādu Saeimu, kuras lielākā daļa ir vai nu nopirkta, vai iebiedēta, valstas nozagšana turpināsies pilnā sparā.
Pēc komisijas darba rezultātiem vēl kādam nav skaidrs, kurš ir īstais valsts saimnieks?
Varbūt, parunāsim par to “nacionālo ideju” un to latvju mentalitāti?
Sanāk – nacionalā ideja ir valsts nozagšana, tikšana augstā amatā ar pespektīvu pēc iespējas dārgāk pārdod savu pakalpojumu( vai tā būtu balss Saeimā, vai tiesas lēmums, utt).
Kas tur nav tikuši – liela daļa bļauj “zagļi”, bet, ne tāpēc, ka domā, ka zagt slikti, vienlārši paši to darīt nevar, tāpēc.
Mums nevajag nekādu demokrātiju, mums nevajag tiesu sistēmu, kjorupcija mums ir norma, nevis izņēmums.
Mūsu sapnis ir vagars, kurš par pārkāpumiem ieper, toties, ja tu izdari pa prātam, apbalvo – ar naudu, amatu, utt.
Tas ir mūsu ideāls. – Lemberegs, kas “zog bet, arī “ielas bruģē un citiem atmet”.
Mūsu mentalitāte( vismaz politiķiem) daudsz tuvāk NVS, Krievijas, utt, mentalitātei, nevis civilizētām ES valstīm.
Mūs pat ar Lietuvu un Igauniju vairs nevar salīdzināt, ja tur būtu publicētas tādas sarunas, tur notiktu tiesas procesi, jo viss taču tik acīmredzams.
Mums nav pilsoņu, mums ir iedzīvotāji.
Un kādu valsti ar savu trulumu, gļēvumu un pērkamību esam pelnījuši, tādā arī dzīvojam un dzīvosim.
Protams, uz visiem tas neattiecas, uz lielāko daļu gan.

+13
-3
Atbildēt

3

    kolpants > Antons 01.02.2018. 17.01

    Tas ir mūsu ideāls. – Lemberegs, kas “zog bet, arī “ielas bruģē un citiem atmet”.

    Ну почему же идеал? Просто меньшее зло по сравнению с бОльшим. Ворует? Ворует. Но что-то делает? Что-то делает.

    Ушакову с кого пример брать? С Лемберга, за которого как ни крути, но голосуют, или с Бирка, которого даже свой же избиратель прокатил на выборах в РД?

    Совсем не воровать? А почему нет, если другим можно?

    +1
    -8
    Atbildēt

    0

    p_eteris91 > Antons 01.02.2018. 14.46

    Kāpēc “” inteliģence”” pēkšņi uzbrūk ZZS? Ļoti vienkārsi– no rokām var izslīdēt MILZĪGĀS , SADZEJOTĀS DARBA SUMMAS PAR ATSEVIŠĶIEM PASŪTĪJUMIEM , KAS GĀJA CAURI AR VIENOTĪBA SUN NA SVĒTĪBU.
    Piem == Runājošie akmeņi, 100 gadei veltītais pasākums 99 % kritizētam pasākumam Gaismas pilī, dārgie vārti un vēl vesels lērums apšaubāmi darījumi. Tā pēc kārtas uz skatuves uzjoņo jauni “” varoņi “” ŌRĀTŌRI”” , KURI JŪT ASINS GARŠU( NAUDAS GARŠU AR MILZU UZCENOJUMIEM, JO VIŅU SMADZENES NETIEK PAREIZI NOVĒRTĒTAS) , SMADZENES IR PRIMITĪVAS, FAKTS- NEKUR ĀRZEMĒS PAT NEŅEM PRETIM.

    +3
    -9
    Atbildēt

    0

    Bārdainais Signe > Antons 01.02.2018. 14.17

    Protams,mūs neinteresē ne Citadeles atdošana par sviestmaizi,ne elektrības ražošana no krievu gāzes,uzliekot par to vēl OIK,ne Liepājas metalurga izputināšana,vēl nozogot valsts garantēto naudu,mums galvenais iebāzt Lembergu aiz restēm un saglabāt Vienotību pie varas,lai tie varētu tālāk putināt valsti un iedzīvotājiem likt vilties par rietumu vērtībām jau tik tālu,ka latvieši nobalsos par Saskaņu un gribēs atgriezties Maskavas pavēnī.

    +4
    -9
    Atbildēt

    0

Aivars B. 01.02.2018. 20.24

Ļoti labi, ka uzreiz vairāki Latvijas inteliģences pārstāvji pasaka , ko domā par absurdo komisijas darbu. Sabiedrībā briest arvien lielāka neapmierinātība par prokrievisku zagļu lielo ietekmi.
Agri vai vēlu tas novedīs pie pārmaiņām. Cerams, ka Saeimas vēlēšanās to redzēsim.

+10
-1
Atbildēt

1

    altinyildiz > Aivars B. 01.02.2018. 20.39

    Neapmierinātība par prokrievisku zagļu lielo ietekmi izpaužas Vienotības 3% reitingā. Cerēsim, ka sabiedrība būs pietiekami prātīga, lai vēlreiz neiebalsotu LC, Bordāna personā.

    +4
    -6
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu