Uzvarēt bankrotu

Normunds Teicāns, Jēkabpils Gaļas nama saimnieks. Strādā kopā ar dēliem — Toms vada lopkautuvi, Gatis ir Gaļas nama līdzīpašnieks un ražošanas vadītājs. Foto — Jānis Pipars, Picture Agency
Aivars Kļavis, speciāli Ir
Print Friendly, PDF & Email

Soli pa solim uzbūvējis zemnieku saimniecību un gaļas ražotni, Normunds Teicāns krīzes laikā biznesu zaudēja, tomēr pēc maksātnespējas prata atgūties un tagad kaļ jaunus eksporta plānus

Uzņēmums Jēkabpils Gaļas nams radās 2001. gadā — tā īpašniekam Normundam Teicānam piederēja zemnieku saimniecība Zasā un neliela kautuve, tāpēc gaļas tirgošanai viņš izveidoja veikalu. Pēc gadiem trim to paplašināja, pašu celtajā ēkā izveidojot arī gaļas pārstrādes un konditorejas cehu ar kafejnīcu. Kādreiz nelielais veikaliņš tagad ir pārtapis par vienu no lielākajiem un iecienītākajiem ēdināšanas uzņēmumiem Jēkabpilī ar bistro tipa kafejnīcu. Ar mājas virtuvi pilsētas autoostā. Ar picēriju un konditorejas cehu. Ar savām tortēm un banketu servisu. Tikmēr kautuve, no kuras bizness sāka augt, pirms sešiem gadiem kļuvusi par patstāvīgu uzņēmumu Biomeat.

Tiesa, pagājušajā gadā burtu «o» nosaukumā nācās nomainīt uz «a» — lai gan uzņēmums joprojām ražo bioloģisko gaļu, tomēr tikai ar to vien konkurētspējīgu produkcijas apjomu nodrošināt nevar, tāpēc jāstrādā arī ar konvencionāli audzētajiem lopiem.

«Pērn mēs gaļas namā investējām 1,8 miljonus eiro, pārbūvējot esošo ēku un paplašinot ne tikai kafejnīcu, bet arī desu un konditorejas cehus,» stāsta saimnieks Normunds Teicāns. «Tomēr produkcijas apjoma ziņā mēs joprojām nevaram sacensties ar lielajiem gaļas pārstrādes uzņēmumiem.»

Toties viņu trumpji ir sortiments un kvalitāte.  Kā jau nelielam uzņēmumam, arī Jēkabpils Gaļas namam nākas pildīt pazīstamāku zīmolu pasūtījumus. Ar pašu nosaukumu tiek realizēts ap 80% no visa saražotā.

Toties starp tiem ir tādas delikateses kā medījuma, aitas gaļas un jēru sēklinieku konservi, servelāde ar baravikām, auksti kūpināta jaunlopa gaļa, vītināta gaļa un vītinātās desas, kas mēnesi tiek nogatavinātas speciālās datorizētās klimatkamerās, kur attiecīgā temperatūrā un mitrumā tās apstrādā ar dūmiem. Tas viss nopērkams ne tikai Jēkabpilī, bet arī Rimi Klētī Rīgā, Maxima Sētā, Liepkalnos, Garšas pieturā Lielvārdē, Valmiermuižas alus veikalos un citviet, kur pircēji meklē atšķirīgus, augsti kvalitatīvus produktus no dabīgām izejvielām.

Līdzīgi ir ar Biameat kautuvi, kas savas darbības sākumā pati iepirka cūkas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, bet pašlaik vairāk tiek strādāts ar pakalpojumu sniegšanu. Liellopi tiek vesti no Igaunijas, Lietuvas, arī no Polijas un Nīderlandes, un kautuvei ir sava lopu novietne. «Es nedomāju, ka mums trūkst ambīciju, bet vispirms jādomā par tiem cilvēkiem, kas strādā gaļas namā un kautuvē. Par to, lai viņiem būtu darbs. Un pasūtījumi to nodrošina. Pēc tam var meklēt iespējas, kā pelnīt ar pašu produkcijas pievienoto vērtību,» turpina uzņēmuma vadītājs, kurš 1987. gadā pabeidzis toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultāti, sācis strādāt sovhozā Zasa par galveno celtnieku.

Pēc gadiem septiņiem, kad kolektīvās saimniekošanas sistēma pilnīgi sabruka, bijušā kopsaimniecība pārtapa paju sabiedrībā, un kādreizējie sovhoznieki par tās priekšsēdētāju ievēlēja no Lielvārdes caur Jelgavu uz Zasu atnākušo Normundu Teicānu.

«Trīs gadus izturējām. Vedām kartupeļus uz Ļeņingradu, sviestu tirgojām Centrāltirgū, bet pēc degvielas braucām uz Veļikije Lukiem. Pienu nodevām, lai gan maksāt par to nemaksāja. Gaļas lopus lielie kombināti uzpirka par kapeikām, tāpēc paši tos vedām uz Centrāltirgu Rīgā,» atceras Normunds.

Saprazdams, ka ilgi šādi nepavilks, 90. gadu vidū viņš nodibinājis savu zemnieku saimniecību Viesuļi. Pats apstrādājis zemi, tuvākā un tālākā apkārtnē uzpircis lopus, ko kāvis sovhoza bijušajās mehāniskajās darbnīcās izbūvētā kautuvē. Gaļu realizējis Jēkabpilī un vedis uz tirgu Rīgā.

2004. gadā, izmantojot ES līdzfinansējumu, vecās kautuves vietā uzbūvēta jauna. Ne tikai jaudīgāka, bet arī atbilstoša visām mūsdienu prasībām — iepriekš mēnesī varēja nokaut ap 300 lopu, bet jaunajā, kad sāka darboties cūku kaušanas līnija, desmit reižu vairāk.

Tas ļāvis ķerties arī pie gaļas nama paplašināšanas. Ēka Jēkabpilī vairākkārt rekonstruēta, ražotnes platība pieaugusi astoņas reizes. Vienlaikus meklēti arī jauni noieta tirgi, produkti  un pakalpojumu veidi.

Pagājušās desmitgades beigās sabiedrībā aizsākās diskusija, kas ir humānāk — apdullināt dzīvniekus ar strāvu vai sitienu pa galvu, ko praktizēja lielās lopkautuves, vai izmantot sentēvu metodes. Izrādījās, ka likumi, kas regulēja lopu kaušanu, nav pilnībā sakārtoti, tāpēc kaislības sita augstu vilni. Dabas draugi iestājās par apdullināšanu, zemnieki — par tradicionālo jeb musulmaņu valstīs tā dēvēto halal kaušanu, kad lopiem pārgriež rīkli un notecina asinis. Latvijā dzīvnieki šādi kauti kopš sendienām. Tradicionāli kautu lopu gaļu aizvien vairāk sāka pieprasīt ne tikai Austrumos dzīvojošie musulmaņi, ebreji visā pasaulē, bet arī Rietumeiropā. Latvijas gaļas lopu audzētājiem un pārstrādātājiem pavērās pirms tam nebijušas eksporta iespējas.

Normunds, kurš līdzdarbojās likuma tapšanā, šo jautājumu esot diezgan pamatīgi pētījis. «Es runāju gan ar veterinārārstiem, gan citiem speciālistiem, un secinājums ir viens — rīkojoties ar ļoti asu nazi, dzīvnieks tiek nokauts ātrāk un nesāpīgāk, nekā sākumā apdullinot ar sitienu vai ar elektrisko lādiņu radot šoku, neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus un epileptisku stāvokli,» skaidro uzņēmējs.    

Likumdevēji izšķīrās par labu zemniekiem, bet Normunds Teicāns, atteicies no cūkām, pārgāja uz liellopiem un aitām. Tika uzstādīta pat speciāla hamburgeru kotlešu līnija, lai varētu pildīt vērienīgu pasūtījumu no Zviedrijas. Parādījās citi klienti, kurus interesēja pēc halal metodēm kautu liellopu gaļa. Dibināti kontakti gan ar Tuvo, gan Tālo Austrumu valstīm. Vienlaikus uz Zasu braukusi pat vesela ebreju brigāde no Maskavas, kas tur strādājuši ar košera gaļu, jo šādus lopus var kaut tikai ebreji. Pēc tam šī Zasas lopkautuvē vakuumā fasētā produkcija tikusi realizēta Polijā, Vācijā, Itālijā un citās valstīs.

Liktenīgie 13 tūkstoši

Bet tad sākās krīze. «Gaļas pārstrādē nepieciešami ievērojami apgrozāmie līdzekļi. Jāiepērk lopi, degviela, vēl citas izmaksas… Mūsu gadījumā tie bija kādi 500 tūkstoši eiro. Nauda, kas atrodas apgrozībā, faktiski ražotājam vairs nav pieejama,» skaidro Normunds. «Ņemot vērā, ka produkciju realizē ar pēcmaksu, apgrozījumam krītoties, uzņēmēji sāka palikt cits citam parādā.»

Tirgotāji vien bijuši parādā 234 tūkstošus eiro. Savukārt kautuvei nebija naudas, lai norēķinātos ar pakalpojumu sniedzējiem. Centušies iespēju robežās parādus dzēst pa daļām, bet viena no vietējām loģistikas kompānijām, kurai parāds bijis kādi 13 tūkstoši, pieprasījusi visu summu uzreiz. Tādas naudas nebija. Holandieši vērsušies tiesā, un uzņēmums atzīts par maksātnespējīgu.

«Man atņēma pilnīgi visu — gaļas namu, kautuvi, saimniecību, zemi, jo līdz ar uzņēmumu maksātnespēju iestājās arī mana privātā maksātnespēja, kas ievilkās uz pieciem gadiem,» atzīst Normunds, atklāti atzīstot, ka tobrīd bijis ļoti tuvu izmisīgam lēmumam šķirties no dzīves.

Par laimi, juristi pēc ilgas un nopietnas sarunas pārliecinājuši — nekas vēl nav beidzies! Galvenais, ka uzņēmumi turpina strādāt, un ar laiku iespējams tos atgūt. Tā arī noticis. Normunds atzīst, ka visvairāk palīdzējuši draugi. Viņi izsolēs, kurās piedalījušies ne tikai vietējās, bet arī ārzemju kompānijas, no maksātnespējas administratora izpirkuši uzņēmumus. Arī zemi, ko gribējuši pirkt dāņi. Bet vēlāk tos atkal atpirkusi viņa ģimene.

Tomēr šie pieci gadi bijuši ārkārtīgi smagi. Normunds atceras — dzīvojot līdzās kautuvei un diendienā redzot, cik nesaimnieciski un nevīžīgi tur strādā pagaidu vadība, nav izturējis un gājis lamāties. Bet izsaukta policija, viņš administratīvi sodīts.

Tagad tas viss aiz muguras. Viņa bizness nu kļuvis par ģimenes biznesu. Kopš 2016. gada Normunds Teicāns atkal ir atpakaļ Jēkabpils Gaļas namā, kura līdzīpašnieks un ražošanas vadītājs ir vecākais dēls Gatis Teicāns. Kautuve piederot jaunākajam — Tomam Teicānam. Toms pašu saimniecībā audzējot arī gaļas lopus.

Vai pēc rekonstrukcijas ar Jēkabpili vien pietiks, lai pilnībā noslogotu ražotni? Sevišķi abas jaunās, datorizētās Vācijā pirktās gaļas un desu vītināšanas kameras, kā arī nupat uzstādīto konservu līniju? Tur jau tā lieta, ka nepietiks, atbild Teicāns.

«Pašlaik izmantojam tikai kādus 30% no ražotnes kopējās jaudas. Ja kāds domā — uzbūvē jaunu cehu, un pieaugs arī produkcijas realizācija —, tad viņš maldās. Tā tās lietas nenotiek. Ir jāstrādā ne tikai ražotnē, bet arī noieta tirgos.»

Tāpēc jau februārī tikšot atvērts Jēkabpils Gaļas nama veikals uz Jūrmalas šosejas pirms tilta uz Babīti. Normunds uzskata — tā esot ļoti laba vieta.

Sākts arī jauns projekts sadarbībai ar galvaspilsētas restorāniem un viesnīcām. Tas paredz svaigas gaļas sadali, kā arī cietžāvētās un vītinātās produkcijas ražošanu pēc klienta pasūtījuma.

Nākotnē paredzēts ievērojami paplašināt produkcijas realizāciju ārpus Latvijas, kas sākusies jau tagad. Pirmās esot Somija un Zviedrija. Tur ar vietējo ražotāju zīmolu jau pieejami atsevišķi Jēkabpilī tapuši produkti. Tāpēc kopumā nākotnē Normunds Teicāns raugās piesardzīgi, tomēr gana optimistiski, jo nekas sliktāks, kā bijis pagātnē, jau vairs nevar būt.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Man patīk pats process. Tas ir tāds īpašs azarts — iedarbināt un palaist jaunas lietas.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mana nelaime, ka mēģinu darīt vairākas lietas reizē, lai gan vajadzētu sakārtot un palaist vienu, tikai tad ķerties pie nākamās.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Lai šodien kaut ko sāktu, nepieciešama drausmīga pacietība. Savukārt tīri praktiski — svarīgākie ir apgrozāmie līdzekļi. Bez tiem būs smagi.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu