Ceļojumi ir jaunas vietas, iepazīti cilvēki un bieži vien arī gardas un neparastas maltītes. Sākam rakstu sēriju, kurā dažādi autori dalīsies ar saviem ēdienu stāstiem
Taizemes salā Jāunoi Andamanu jūras dienvidos izejot no pludmales viesnīcas, bija tikai divas vakariņu izvēles — pagriezties pa labi vai pa kreisi. Pavisam vienkāršā restorānā kāda puskilometra attālumā pa labi lieliski garšoja ikviens ēdiens, kuram pavāre pievienoja tamarindu — tumši brūnā pastā samaltas, pupām līdzīgas pākstis, kas aug kokos. Savukārt mazliet tuvāk viesnīcai pa kreisi stāvas koka kāpnes uzveda līdz vienkāršai lapenei ar dažiem galdiņiem un šūpuļtīklu, kurā aptuveni 30 gadus vecais saimnieks tūrisma sezonas laikā pavadīja arī savas naktis.
Apskatot viņa ēdienkarti, visdrošāk bija sākt ar zināmo — vistu sarkanā karija mērcē. «Vidēji asu vai ļoti asu?» pārjautāja saimnieks. «Vidēji.»
Un jau kādas pāris minūtes pēc pirmajām karotēm sākās īstās vakara atrakcijas! Man ļoti garšo taizemiešu, vjetnamiešu, laosiešu ēdieni, lai gan labi zinu to iespējamās blaknes — asās garšvielas var likt pasvīst. Pirmās sviedru lāses izspiežas pakauša vidū, tad mikli kļūst visi mati un ļaunākajā gadījumā pat izveidojas tērcītes uz pieres un skausta.
Ātri vien pazuda šaubas, ka šī lapenes restorāna saimnieks izmantojis svaigas un jaudīgas garšvielas un daudz. Nē, tā vairs pat nebija pakauša svīšana. Tas bija īsts ūdenskritums. Pagrābu salvetes. Pamanījis manu neražu, saimnieks atnesa vēl vienu salvešu trauku.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.