Diena: 31. janvāris, 2018

Anekdotes

«Dakter, jūs man vakar aizliedzāt ēst nakts laikā, un es apaukstējos!»
«Es neredzu sakarību…»
«Visu nakti nostāvēju pie atvērtām ledusskapja durvīm.»

«Man ir parādījušās jūtas pret tevi…»
«Tiešām?»
«Jā, tagad es jūtu, ka tava klātbūtne mani tracina.»

Ierēdnis baznīcā. «Mans Kungs, es lūdzu tev tikai vienu — neiekrist, pieņemot kukuli! Pārējo es pats sev varēšu nopirkt.»

 

«Svētais tēvs, pasakiet priekšā, kas man būtu jālūdz Dievam!»
«Lūdziet to, kā jums vēl nav. Bet, ja viss jau ir, tad lūdziet piedošanu!»

Pasūtītājs celtniekam: «Vai sienas nav pārāk plānas?»
«Normālas! Vēl taču tapetes arī būs!»

Ja par olimpisko sporta veidu atzītu slinkošanu, tad es labprāt gribētu izcīnīt 4. vietu. Kāpēc ceturto? Jo slinkums rāpties uz pjedestāla pēc medaļām.

Man ar vīru ir vienāda gaume: viņš mani uzskata par pašu labāko pasaulē, un arī es uzskatu sevi par pašu labāko pasaulē.

Ja jūs jūtat tauriņus vēderā, tas vēl nenozīmē, ka esat iemīlējies. Iespējams, jūs vienkārši esat putns.

Agrāk zinātnieki uzskatīja: jo trūcīgāks cilvēks, jo vairāk laika viņš pavada, skatoties televizoru. Taču tagad atklājies, ka viss ir otrādi: jo ilgāk cilvēks skatās televizoru, jo trūcīgāks viņš ir.

Čuguna ražošanas rūpnīca pievērsusies jaunam biznesam — tā sākusi ražot rotaļlietas. Un viņu jaunais reklāmas sauklis: «Ar mūsu rotaļlietām jūs savu bērnu vienmēr atradīsit tajā pašā vietā, kur atstājāt!»

«Kāpēc jūsu pase ir tik ļoti sasmērēta, pilsoni?»
«Tāpēc, ka to šķirsta visi, kuriem nav slinkums!»

Tētis kā pats spēcīgākais cilvēks ģimenē parasti ir pēdējais, kas izmanto zobu pastas tūbiņu.

«Ja vīrieti parasti izvēlas sieviete, vai tas nozīmē, ka viņam nemaz nav izvēles?»
«Kāpēc nav!? Arī vīrietim ir izvēle! Vari piekrist sievietes izvēlei, vai arī nepiekrist — taču tiksi izvēlēts bez savas piekrišanas.»

Ja programmētājs stāsta, ka strādā no deviņiem līdz pieciem, tas, visticamāk, nozīmē, ka no deviņiem vakarā līdz pieciem rītā.

Mazmeitiņa mācās pirmajā klasē. Skola noorganizēja ekskursiju uz govju fermu. Atgriezusies mājās, viņa paziņoja: «Tā nav taisnība, ka govis dod pienu! Tas no viņām tiek izsūknēts!»

«Vai vari noskaitīt visus desmit baušļus? Jebkādā secībā.»
«Sestais, pirmais, trešais…»

Dzimšanas dienas svinības darbavietā.
«Ko jums ieliet?»
«Man tikai gāzētu minerālūdeni, lūdzu!»
«Ir tikai negāzēts.»
«Tad lejiet šņabi!»

Garduma sviedri

Ceļojumi ir jaunas vietas, iepazīti cilvēki un bieži vien arī gardas un neparastas maltītes. Sākam rakstu sēriju, kurā dažādi autori dalīsies ar saviem ēdienu stāstiem

Taizemes salā Jāunoi Andamanu jūras dienvidos izejot no pludmales viesnīcas, bija tikai divas vakariņu izvēles — pagriezties pa labi vai pa kreisi. Pavisam vienkāršā restorānā kāda puskilometra attālumā pa labi lieliski garšoja ikviens ēdiens, kuram pavāre pievienoja tamarindu — tumši brūnā pastā samaltas, pupām līdzīgas pākstis, kas aug kokos. Savukārt mazliet tuvāk viesnīcai pa kreisi stāvas koka kāpnes uzveda līdz vienkāršai lapenei ar dažiem galdiņiem un šūpuļtīklu, kurā aptuveni 30 gadus vecais saimnieks tūrisma sezonas laikā pavadīja arī savas naktis.

Apskatot viņa ēdienkarti, visdrošāk bija sākt ar zināmo — vistu sarkanā karija mērcē. «Vidēji asu vai ļoti asu?» pārjautāja saimnieks. «Vidēji.»

Un jau kādas pāris minūtes pēc pirmajām karotēm sākās īstās vakara atrakcijas! Man ļoti garšo taizemiešu, vjetnamiešu, laosiešu ēdieni, lai gan labi zinu to iespējamās blaknes — asās garšvielas var likt pasvīst. Pirmās sviedru lāses izspiežas pakauša vidū, tad mikli kļūst visi mati un ļaunākajā gadījumā pat izveidojas tērcītes uz pieres un skausta.

Ātri vien pazuda šaubas, ka šī lapenes restorāna saimnieks izmantojis svaigas un jaudīgas garšvielas un daudz. Nē, tā vairs pat nebija pakauša svīšana. Tas bija īsts ūdenskritums. Pagrābu salvetes. Pamanījis manu neražu, saimnieks atnesa vēl vienu salvešu trauku.

Jā, vakariņas sanāca ļoti slapjas, taču nenoliedzami gardas. Nākamajā vakarā palūdzu gatavot mazāk asu. Jaunais vīrietis plati nosmaidīja un uzreiz nolika uz galda tikko atvērtu salvešu paciņu. Šoreiz sviedru bija mazāk. «Vai nākamreiz varat pagatavot vēl mazāk asu?» bikli ieminējos. Viņš sāka smieties: «Tādu kariju, kādu ēdāt šovakar, mēs dodam pavisam maziem bērniem!»

Šī vakariņu neraža neatturēja no idejas brīvdienu laikā apmeklēt arī taizemiešu virtuves skolu. Pamatzinību apgūšanu par 25 dolāriem piedāvāja kāda vietējā atraitne ar piecus gadus vecu dēlēnu. Mācības sākās ar iziešanu sievietes dārzā un nepieciešamo garšvielu saplūkšanu. Tad kopā pagatavojām vistas zupu kokosriekstu pienā, Larb Gai salātus ar apceptiem vistas gabaliņiem, baziliku, piparmētrām, sarkanajiem sīpoliem un citām garšvielām, un rīsu nūdeles Pad Thai. Kopīgi rosoties pie plīts un vēlāk pie galda, sieviete izstāstīja arī savu likteni. Bija precējusies ar britu, uz ko daudzi vietējie skatījās šķībi, jo nosoda saiešanos ar ārzemniekiem. Pārim piedzima mazulis. Vīrs aizbrauca komandējumā uz Singapūru un nejauši pārkrita, visticamāk, reibumā, pāri viesnīcas pirmā stāva balkona margām. Neveiksmīgajā kritienā lauza sprandu.

Tagad sieviete jūtas atstumta, jo vietējie darbu nedod, norādot uz «aptraipīto» godu. Vienīgais ienākumu avots ir pavārmākslas stundas tūristiem. Par laimi, privātmājas dārzs ir lekns, un tajā izaug gandrīz viss pašas patēriņam nepieciešamais. Tik mazliet jāpasniedzas, lai no zara norautu kaffir laima koka lapiņas, kas piešķir specifisku garšas niansi daudziem taizemiešu ēdieniem.

Diemžēl skolotājas līdzdotās izdrukātās receptes tagad stāv manā plauktā neskartas. Man nav dārza, kur noplūkt laima lapas. Un nav arī svaigu Austrumu garšvielu dobes. Taču tas pamudināja sākt meklēt receptes, kurās izmantojamas lielveikalos atrodamās sastāvdaļas. Laika gaitā par manu favorīti kļuvusi maltā liellopu gaļa taizemiešu gaumē. Pirmkārt, viena vai otra neliela novirze no receptes principā nemaina fantastisko garšu buķeti. Otrkārt, procesu atvieglo karija pasta, kas nopērkama jau gatava.

Protams, reizēm gadās iegrābties pliekanos štruntos. Ja vēlaties sajust īstu gastronomisku triecienu un varbūt arī sviedru lāsītes uz pakauša, pameklējiet Mea Ploy zīmola sarkanā karija pastu. Es tos pasūtu Amazon. 400 gramu plastmasas burciņas pietiks daudzām reizēm.

Malta liellopu gaļa taizemiešu gaumē

4 cilvēkiem (30 min.)

2 karotes eļļas
1 sīki sagriezts puravs
2 sakapātas ķiploka daivas
0,5 kg maltas liellopu gaļas
1 karote sarkanā karija pastas
400 ml sasmalcinātu tomātu savā sulā
400 ml kokosriekstu piena
1—2 laimi (gan rīvēta miziņa, gan izspiesta sula)
1—2 karotes Āzijas zivju mērces
Vārīti rīsi
Buntīte koriandra

Dziļā (var wok) pannā eļļā apcep puravu un ķiploku, pievieno un apbrūnina gaļu. Iemaisa tomātus un karija pastu. (Dažādu zīmolu karija asums var atšķirties. Parasti vispirms samaisu kariju un tomātus, lai nogaršojot saprastu, vai vajag vairāk asuma). Karsē dažas minūtes, kamēr aptuveni puse šķidruma iztvaikojusi. Pievieno kokosriekstu pienu, rīvēto laima mizu, laima sulu un zivju mērci. Pacep vēl dažas minūtes, kamēr masa mazliet sabiezē. Pasniedz uz rīsiem, pārkaisot ar sakapātu koriandru.

Pastardienas torpēda

ASV Aizsardzības ministrijas savāktā informācija apstiprinājusi līdz šim izskanējušās baumas, ka Krievija izstrādā vēl neredzēti jaudīgu torpēdu, kas būs apbruņota ar kodolgalviņu. Tā spēs sagraut lielas piekrastes pilsētas, vienlaikus piesārņojot apkaimi ar bīstamu radiāciju līdz pat 100 gadiem. Potenciālo postījumu dēļ ierocis nodēvēts par pastardienas torpēdu.

Ingrīda Priedīte, korespondencšahiste

Pastkartes, kur šeihs spēlē šahu ar harēmu, diemžēl šeit nav. Tā, kur mīļākais iekāpj pa logu un dāma gultā jau ir atlocījusi šaha galdiņu, arī acīmredzot aizvesta uz lauku mājām. Smiedamās Ingrīda Priedīte Rīgas dzīvoklī cilā kurpju kastēs noglabātas kartītes ar šaha gājieniem. Ingrīda ir divkārtēja Latvijas čempione «dzīvajā» šahā, PSRS un Latvijas šaha meistare. Bet korespondencšahā, kur dalībnieki savus šaha gājienus sūtīja viens otram pa pastu, — lielmeistare un pasaules vicečempione. Viņas sniegumu neparastā veidā aktualizē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāde par dzīvi pirms interneta Tev ir pienākušas 1243 ziņas.

«Korespondencšahā starp sievietēm ir daudz mazāka konkurence,» sportiste skaidro panākumus. «Laikam arī domāšana. Mihails Tāls, piemēram, nevarētu spēlēt korespondencšahu, pārāk grāmatvediska lieta.»

«Izstāstīšu, kā tās kartītes kursēja,» Ingrīda ķeras vērsim pie ragiem. «Pa pastu atnāk starta lapa. PSRS komandu čempionātā, kur arī piedalījos, startēja 15 republiku pārstāves, atsevišķas komandas bija Maskavai un Ļeņingradai. 16 pretinieces, katra no savas republikas. Jāizdara pirmie astoņi gājieni, kur man pēc izlozes ir baltās figūras. Uz visām kartītēm rakstiski iepazīstinu ar sevi: «Labdien, mani sauc Ingrīda, man ir 20 gadu, studēju ekonomiku.» Nosūtu, gaidu, kad atnāks tie astoņi gājieni, kur man ir melnās figūras.»

Šaha pulksteņa nospiešanas vietā — pasta zīmogi. 10 gājienu veikšanai paredzētas 30 dienas. Divreiz pārtērē laiku — zaudējums. Turnīram bija tiesnesis, kurš, ja gadījās kāds konflikts, tāpat ar pasta palīdzību pārbaudīja zīmogus. Kartīte, teiksim, uz Dušanbi varēja ceļot veselu mēnesi. Partija ilga trīs četrus gadus. Pasaules čempionāts, kurā Ingrīda ieguva sudrabu, risinājās no 1993. līdz 1998. gadam. «Vienreiz gadā drīkst ņemt 30 dienu atvaļinājumu. Dzimst bērni, uznāk slimības, brauc komandējumos.» Korespondencšahs bijis dzīvesveids. «Pasts Rīgā pie Saktas strādāja līdz vienpadsmitiem vakarā. Uzrakstu kartīti, auļoju, gaidu, lai darbiniece uzsit zīmogu. Blociņu, kurā rakstīju gājienus, nēsāju rokassomiņā.»

Latvijā slavenākā sieviete korespondencšahiste gan neesot Ingrīda Priedīte, bet Olita Rause, tikusi labāko desmitniekā pasaulē vīriešu konkurencē. «Nevarēja pie sievietēm spēlēt, jo jebkura partija pazeminātu viņas reitingu. Ingrīdai padomus arī bieži devuši vīrieši, kolēģi Vladimirs Bagirovs un Zigurds Lanka. Konsultēties bijis atļauts. Mūsdienās šaha partijas notiek datoros. «Starptautiskajai Korespondencšaha federācijai ir savs serveris, kartītes vairs nesūta, un partija nevelkas gadiem,» pasmaida Ingrīda. Viņa nav nospēlējusi nevienu elektronisko maču. «Atvērts ekrāns, dators visu nakti analizē. Pretiniekam tieši tas pats. Jautājums, cik tas vairs ir interesanti?»

Pieskatīt pilsētu

Lai iepretim pilij neuzceltu būvmateriālu lielveikalu Depo, jelgavnieki nolēma izveidot biedrību Jelgavas attīstībai. Pilsētai tas ir liels ieguvums, jo nu jau gadu tai ir septiņi priecīgi un gudri draugi

Piektdienas rītā pusdeviņos jelgavnieki ir gatavi intervijai. Saorganizējas zibenīgi un neīd, ka būtu par agru. Ieradušies seši no septiņiem. Tiekamies laikraksta Zemgales Ziņas telpās Jelgavas centrā, jo biedrībai Jelgavas attīstībai ir tikai virtuālās mājas Facebook/depojelgava. Tajā lasāms, ka pagājušajā nedēļā biedrība piedalījās savā pirmajā tiesas sēdē un 6. februārī solās būt spriedums par to, vai tiks atjaunota būvatļauja Depo celtniecībai iepretim Jelgavas pilij. Šā gada martā biedrība svinēs gada jubileju.

Cīnīsimies

Depo gadījums ir nedaudz līdzīgs Pāvilostas kuģim-mājai. Pirmkārt, publiska jezga sacēlās ar laika nobīdi, otrkārt, likumiski viss bija sakārtots tā, lai ēku tur drīkstētu celt. Tas, ka Lielupes krastā ieplānota celtniecība, bija zināms jau kopš 2014. gada, taču ne jau jelgavniekiem, bet gan Jelgavas domei. Zemi Lielupes krastā dome paklusām nodeva privātās rokās SIA Auras centrs, kas ir igauņu investīciju fonda EfTEN Capital meitasuzņēmums.

2016. gada augustā to uzzināja Zemgales Ziņu žurnālists Gaitis Grūtups un uzrakstīja laikrakstā ziņu. Gaitis rāda izdrukātu lapu angļu valodā, kas igauņu investora mājaslapā savulaik vēstījusi, ka Lielupes krastā tiks būvēta 16 000 m2 liela Depo ēka ar autostāvvietu 280 automašīnām.

Tās pašas dienas vakarā, pēc darba, Gaitis pieklauvēja pie kaimiņa Jāņa durvīm: «Klausies, netālu no pils taisās būvēt Depo.» Jānis Āboliņš vaicāja, ko varētu darīt, jo tas taču nav pieļaujams. Jānis ir īsts jelgavnieks, absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitāti, viņa tēvs bija universitātes profesors. «Mēs esam jelgavnieki un katru dienu lietojam šo pilsētu. Dzīvojam, braucam, ejam, elpojam, iepērkamies. Mēs nevaram būt vienaldzīgi pret šo vietu,» skaidro Jānis. Pēc pāris dienām viņš ar Gaiti sēdās automašīnā un devās uz Lielupes krastu. Nostājās vietā, kur iecerēts būvēt veikalu. Abis stāvēja un runāja. Nolēma, ka cīnīsies. «Bet kā? Tās bija tikai emocijas. Mēs bļāvām, un viss,» atceras Jānis, kurš todien feisbukā ierakstīja, ka vēlas cīnīties pret veikala celtniecību.

Ar ierakstu dalījās daudzi, pauda sašutumu. Taču pietrūka jēgpilna un konstruktīva «sašutuma». Gaitis saka: «Varējām jau aiziet pie upes ar plakātiem un protestēt, bet ko tas mainītu? Neko. Tādās lietās vajag profesionālu palīdzību.» Gaitis piezvanīja dizaineriem Ilonai un Ilmāram Drīliņiem ar lūgumu palīdzēt grafiski sakārtot Facebook lapu un izveidot kolāžu, lai varētu viegli uztvert, kur veikalu plānots celt. Drīliņi atsaucās un palīdzēja, vēlāk arī izveidoja biedrības logo. Facebook lapa tika skatīta 33 000 reižu. «Taču mums nebija stratēģiska plāna, vienkārši bļāvām,» atceras Jānis.

Zemgales Ziņu portālā ziņu par veikalu pamanīja arhitekts Vents Grietēns. Viņam nosāpēja, ka skaisto upes malu grasās saķēzīt. Grietēnam ir liela pieredze, viņš ir projektu biroja Grietēns un Kagainis līdzīpašnieks. Vents strādājis arī pie tā, lai Jelgavā būtu labiekārtota promenāde. «Lielupes krasti pēdējo gadu laikā kļuvuši sakopti, tajos parādījusies dzīvība. Tur, kur plānots veikals, vasarā ir pilns peldētāju. Kāpēc tur vajadzētu lielveikalu?» viņš jautā. Vents gan nav pret to, ka tur kaut ko būvētu, taču iebilst pret būvmateriālu veikalu. Labprātāk tur redzētu jebko citu, kas saistīts ar atpūtu ģimenei.

Vents bija tas, kurš Gaitim un Jānim pastāstīja, ka būvēt Lielupes krastā ir atļauts. Parasti šādās reizēs tiek izlikts plakāts ar detālo plānojumu un informēti kaimiņi, un veikta publiskā apspriešana. Tajā piedalījās tikai četri kaimiņi un žurnālists Gaitis Grūtups. Viņiem netika sniegta informācija, ko tieši Lielupes krastā plāno celt. Vajadzīgais ķeksītis apspriešana bija ievilkts, un Jelgavas domē process bez problēmām aizritēja tālāk. Deputātiem pirms balsojuma rādīja ieceres bildes, kas nepavisam nelīdzinājās iecerētajam Depo, un Jelgavas dome lokālplānojumu apstiprināja. Tikai pēc būvatļaujas izsniegšanas Cukura ielā parādījās plakāts par konkrēto Depo ieceri, bet šajā brīdī apspriešanas process sabiedrībai bija jau liegts.

Aktīvistiem atlika tikai pretoties, lai iepretim pilij uzceļ kaut ko pievilcīgāku par būvmateriālu veikalu. «Es nedomāju, ka galvenais ir ēka, bet gan tās funkcija. Vai tur vajag Depo? Tas paģērētu arī satiksmes pārkārtošanu, un smago transportu vajadzētu virzīt cauri dzīvojamajai zonai. Bruģēts laukums ar automašīnām blakus vietai, kur vasarā cilvēki peldas. Gribētos, lai pilsēta domā ilgtspējīgāk.» Grietēns stāsta, ka pirms gadiem pieciem viņam radās ticība, ka Jelgava atgūs ūdens malas, kas jebkurā pilsētā ir ekskluzīvas un novērtētas vietas.

Grietēns zina stāstīt, ka pirmās Depo ieceres Jelgavas būvvalde noraidījusi, jo arī viņiem šķitis, ka tik brutālai būvei Lielupes krastā nevajadzētu būt. Tomēr skiču konkursā tika dota zaļā gaisma.

Kā labus piemērus izpratnei par pilsētas un dabas mijiedarbību arhitekts min Ventspili un Saldu. Tur mēri ieklausās būvvaldēs un arhitektos. Piemēram, ar Latvijas Arhitektūras gada balvu novērtētās Saldus Mūzikas un mākslas skolas gadījumā arhitekti un būvnieki ar cieņu un pietāti izturējās pat pret nelielo Cieceres upi. «Tā, lai skaistums rada skaistumu,» saka Vents.

Kā zivis pret ledu

Pēc Venta «lekcijas» Jānis un Gaitis sašļuka. Bija skaidrs, ka jāmeklē juridiskā palīdzība, taču aplēses liecināja, ka prasības pieteikums tiesā par būvatļaujas apturēšanu izmaksātu ap 2000 eiro.

Taču pēkšņi uzspīdēja milzu veiksme. Facebook ziņu pamanīja Mārtiņš Daģis, kam ir juridiskā izglītība. Mārtiņš strādā par advokāta palīgu birojā Cobalt. Uz mūsu rīta tikšanos Zemgales Ziņās viņš ieradies uzvalkā, jo pēc sarunas dosies uz darbu Rīgā.

Mārtiņš atceras, ka 2017. gada februārī izlasījis medijos ziņu par izdoto būvatļauju. «Aizrakstīju Facebook, nezinot, kas to izlasīs. Tagad zinu, ka tas bija Jānis,» smejas Mārtiņš. Drīz vien viņš iepazinās ar krastmalas pieskatītājiem. Nolēma, ka cīnīsies tiesā. Jānis ieminējās par biedrības dibināšanu, par kuru bija dzirdējis no Jūrmalas kāpu sargātājiem. Mārtiņš bija par. Tā pagājušā gada martā dzima biedrība Jelgavas attīstībai.

Mārtiņš un Vents lika prātus kopā un iesniedza pieteikumu administratīvajā rajona tiesā Jelgavā, pieprasot atcelt būvatļauju. «Līdz tam sitāmies kā zivis pret ledu. Kopš mums ir Mārtiņš un Vents, esam stiprāki,» saka Gaitis.

Tiesā 24. janvārī biedrību pārstāvēja Mārtiņš. Tiesa skatīja aktīvistu lūgumu atcelt domes izsniegto būvatļauju. Daģis piebilst, ka biedrība nebija vienīgā, kas cīnās par Lielupes krastu. Tiesā bija vēl divi prasītāji. Viena bija Jelgavas vides draugu biedrība, kuru pārstāvēja jurists Jānis Vaits, kas tiesā par Depo teica: «Solīja, ka būs mersedess, bet mums tagad mēģina iesmērēt KIA ar miglas lukturiem.» Otri protestētāji bija Lielupes krastam tuvējās Cukura ielas un vēl divu ielu iedzīvotāji. Viņus jau 2014. gadā iekustināja Gunārs Valentīns Segliņš, kurš gan biedrībā Jelgavas attīstībai iestājās tikai pirms mēneša. Pēc formālās lokālplānojuma apspriešanas domē un ziņas, ka tiks celts Depo, viņš trīs dienu laikā iesaistīja 80 jelgavniekus savu interešu aizstāvībā. Gunārs arī atrada advokāti Agnesi Osīti, kura par simbolisku samaksu uzņēmās iedzīvotājus pārstāvēt tiesā. Gunārs ir pensionēts būvinženieris un ekonomikas maģistrs, viņam ir 75 gadi.

To, vai būs izdevies apturēt būvatļauju, sabiedrība uzzinās 6. februārī, kad tiks nolasīts tiesas spriedums. «Nav tā, ka esam pret Depo. Mēs esam par kvalitāti,» saka arhitekts Grietēns un stāsta, ka biedrība domē iesniegusi vairākas idejas, kā uzlabot vidi Lielupes krastā. Piemēram, arhitekts Ingurds Lazdiņš pa draugam biedrībai izstrādājis vīziju, ka Depo nosedz uzbērums uzkalniņš, reljefs valnis, kurā izveidotas terases. Tajās pilsētnieki varētu sēdēt, atpūsties, un upes mala paliktu zaļa. Attīstītājs gan šīs idejas nevēlas pat apskatīt. «Aizejiet uz kādu Depo stāvlaukumu Rīgā un iedomājieties netālu kādu peldam. Nav runa par veikala kvalitāti, bet to, ka katrai lietai jābūt savā vietā. Ar cieņu pret cilvēkiem,» komentē Jānis. Viņam pievienojas arī dizainere Ilona Drīliņa, sakot, ka iecerētā būve nav reprezentabla ne pēc satura, ne formas. Viņa tur gribētu redzēt koncertzāli vai restorānu. «Pilsētu var graut ar bumbvedējiem un var graut arī šādā veidā. Rundāles pilij iepretim taču arī neceļ veikalu, ir vajadzīgs kāds kilometrs, lai pili no tālienes uztvertu. Tas ir pašsaprotami,» saka Ilmārs Drīliņš.

Biedrība Jelgavas attīstībai bijusi ciemos arī pie pilsētas mēra Andra Rāviņa, kurš jelgavnieku iebildes nosaucis par emocijām. Un žurnālistam Gaitim Grūtupam vēl norādījis: «Un tu vispār klusē.» Domes argumenti par labu būvei bijuši šādi pilsēta iegūs pusmiljonu eiro gadā, un būs darbavietas. Jānis iebilst: «Bet nerēķina, ka varbūt tāpēc kāds cits veikals izputēs, vai arī daudzi strādās divās darbavietās. Viss tiek rēķināts kā Excel tabulā.» Vents papildinoši norūc: «It kā nauda izteiktu visu. Jā, mēs nevaram iebilst pret brīvo tirgu un konkurcenci, taču kaut kādu cieņu pret pilsētu, kurā vēlies to darīt, vajadzētu.»

Ja uzceltu Depo, tad, iebraucot pilsētas centrā, sagaidītu nevis uzraksts «Jelgava», bet «Depo». To vairākkārt sarunā uzsver dizaineri Drīliņi. Viņi uzskata, ka Lielupes krastā jābūt būvei, kas kvalitātes un vērtību ziņā līdzvērtīga Jelgavas pilij.

Piešķirt vērtību krastmalai. Attīstīties jēgpilni un ilgtspējīgi. Pieskatīt pilsētu. Tā savus mērķus min biedrības Jelgavas attīstībai biedri. Un neapstāties tikai pie krastmalas pieskatīšanas, bet sekot pilsētas attīstībai. Piemēram, drīzumā pānots nojaukt cietumu upes krastā. Kas tur būs pēc tam, neviens vēl nezina.

«Mēs daudz iegūstam tiekoties un runājot. Tagad esam gudrāki, pateicoties Mārtiņam un Ventam. Tāpēc jau tik maz sabiedrība protestē, jo nav zināšanu. Tikai izsaka viedokli, un ar to viss beidzas. Redz, ka nevar pretoties domei, kas dara, kā grib,» saka Ilmārs.

Agrāk biedrība tikās reizi nedēļā, tagad reizi mēnesī. Tāda protestēšana un domāšana taču bojā nervus, un vai nebūtu bijis labāk vakaros panūjot? Visi smejas: «Nebūs, kur! Krastmalu aizbūvēs! Par to jau ir stāsts, ka drīz nebūs, kur nūjot!» Vents smaida sieva arī jautājot, kāpēc piecu bērnu tēvs iesaistījies biedrībā. Taču, tieši par viņiem domājot, Vents to darījis. Lai viņiem būtu Lielupes krasts, kur peldēties. Kur pastaigāties. Lai ir dzīvība.

Portālā Manabalss.lv savākti 3935 paraksti, lai nosargātu Jelgavas pils vēsturisko ainavu. Vajadzīgi 10 000.

Vēsture vīna glāzes garumā

Atslēgu autoram Mārtiņam Ķibildam pietiek ar 15 minūtēm, lai jaunā LTV raidījuma katrā sērijā veiktu kādu jaunatklājumu. «Šķita, ka par vēsturi ir jāstāsta īsi. Bet tas nenozīmē maz»

Ik nedēļu pa sērijai, kopā — 50. Ceturtdien ēterā būs trešā! Raidījuma Atslēgas autors Mārtiņš Ķibilds nedēļas nogalē «iekadrē» plānus 1. februārim. Uz brīdi pielikts punkts Ķibilda «seriālam» Adreses par Latvijas arhitektūru un pilsētvidi. Mūsu tikšanās brīdī VFS Films tapušas jau septiņas analītiskas 15 minūšu reportāžas par zīmīgiem vēstures notikumiem pēdējos 100 gados, izpēte veikta arī nākamajām Atslēgām. «Paņēmiens ir nevis stāstīt Latvijas vēsturi lineārā secībā, sākot no 1918. gada līdz mūsdienām, bet notikumus miksēt. Katrā mēnesī, katrā gadalaikā stāstīt to, kas ir noticis tajā laikā. Būtu stulbi filmēt raidījumu par barikādēm maija ziedonī!» konceptu skaidro Atslēgu idejiskais tēvs. «Janvāra pirmās sērijas — par 1991. gada barikādēm un par Baltijas universitātes dibināšanu Hamburgā 1946. gadā, arī janvārī. Franču grupas aresti, [par ko tapusi trešā sērija], tāpat lielākoties notika janvārī, bet jau 1951. gadā. Ceturtais stāsts — par 1992. gada februāri, kad Latvijas komanda pirmoreiz pēc neatkarības atjaunošanas gāja ar valsts karogu parādē olimpiādē, Albērvilas spēlēs.»

Čekas mājā, kurā tikko iegriezāmies, filmēta 1. februāra sērija. Ko vēl jaunu par šo māju varēji pavēstīt?
Tu pareizi saki, čekas māja ir visur «atrādīta», bet es savā Atslēgu stāstā arī ļoti tur neaizkavējos. Māja ir tikai viens no daudziem pieturas punktiem stāstā par padomju pēckara represijām. Centrā ir tā sauktā Franču grupa — padsmit Rīgas intelektuāļu, kurus 1951. gada sākumā paņēma ciet… būtībā par sapņošanu. Mākslinieks Kurts Fridrihsons, Elza Stērste, Ieva Lase…

1946. gadā viņus savā  dzīvoklī Dzirnavu ielā uzņēma aktieris Arnolds Stubavs un viņa sieva aktrise Irina. Kurts Fridrihsons vēl pirms 10 gadiem bija vairākus gadus dzīvojis Parīzē, Elza Stērste studējusi Sorbonnā.

Iedomājies, mūsdienās mums, Ievai un Mārtiņam, patīk braukt uz Amsterdamu. Tad pēc 10 gadiem mēs satiekamies un gremdējamies atmiņās, lasām holandiešu grāmatas, un mūs par to paņem ciet. Absurds! Jā, Stūra māja bija pirmā vieta, kur viņus pratināja un turēja apcietinājumā, pēc tam izsūtīja uz Sibīriju. Un tikai 1956. gadā ļāva atgriezties.

Čekas mājā esot sēdējis arī tavs vectēvs. Par ko?
Jā, trīs dienas. Ne par ko. Tas arī bija 1946. vai 1947. gads.

Patiesībā es, jaunā raidījuma idejas rosināts, gribu aizdoties uz valsts iestādi, kur glabājas visi čekas dokumenti. Gribu sava vectēva lietu izpētīt.

Viņš [ģimenei] ir stāstījis negribīgi, ka viņu turēja… Un tagad es savām acīm redzu tā sauktos «skapīšus», kur cilvēks nevar ne lāgā apsēsties, ne kājās nostāties. Ja tevi tur iebāž uz diennakti, tas ir ārkārtīgi mokoši. Jā, es gribu izpētīt, kas ar viņu notika. Tālākais dzīvesstāsts vedina domāt, ka, iespējams, viņu savervēja.

Atslēgās maijā gribu izstāstīt par čekas mantojumu, par čekas maisiem. Par lietu, kas, manuprāt, ir kā pirms gandrīz 30 gadiem ielikta mīna ar laika degli, saindējusi mūsu sabiedrību. Vai nu tā ir velnišķīga sagadīšanās, vai velnišķīgi gudrs plāns — šos maisus vienkārši atstāt.

…lai viņi turpina «smirdēt».
Tieši tā! Tieciet ar šo smirdoņu galā, he-he. Ja būtu mana teikšana, es sadedzinātu visu. Nevērtu vaļā. Tur ir tikai neliela daļa [dokumentu], [aģentu] kartītes, bet nav pašu lietu. Tik daudzi nezināmie!

Man nemaz negribas uzzināt, kurš no radošās inteliģences tur būs bijis un kurš ne. Jo man ir savs skatījums uz sadarbību ar čeku. Padomju laikā bija n-tie veidi, kā cilvēks varēja sadarboties ar režīmu. Sadarbība taču bija arī būšana Komunistiskajā partijā un komjaunatnē. Darbaļaužu brīvprātīgās milicijas vienības, družiņņiki. Atceros, mans tētis arī… Sapulcējas vīri, uzliek zilas aproces un iet patruļās pa ielām. Tas bija plezīrs. Bet arī sadarbošanās.

Varēji nodarīt daudz ļaunuma līdzcilvēkiem, arī nebūdams čekas aģents. Teiksim, aktīvs komjaunietis pilnsapulcē panāca, ka no universitātes tiek izslēgts kursabiedrs. Par to, ka viņš zem galda ir lasījis, piemēram, Zentas Mauriņas sacerējumus. Partijas sapulcēs, darbaļaužu kolektīvos, vai dieniņās, kādas tik represijas nebija! Kurpretī, iespējams, čekas ziņotājs varēja tomēr nenodarīt pāri nevienam.

Čeka gan uzrāda visasiņainākos pret cilvēciskajām vērtībām vērstos noziegumus.
Bet čeku bija izveidojusi Komunistiskā partija, tā bija visa ļaunuma sakne! Un bez VDK bija arī citas represīvās iestādes: Iekšlietu ministrija, padomju armija… Kāpēc netiek nosodīts komunists, kurš ir bijis ļoti aktīvs, naidīgs un riebīgs pret saviem līdzcilvēkiem, bet nebija čekists? Dievs pasarg, tam tiešām nav nekāda sakara ar to, ka tur [čekas maisos] varētu būt mans vecaistēvs! Viņš jau sen ir zem zemes.

Kas bija tavs vecaistēvs?
Elektriķis. Kara laikā un pirmos pēckara gadus — mazas spēkstacijas pārvaldnieks Do-belniekos pie Ikšķiles. Pēc tam līdz pat pensijai — elektroceha priekšnieks Rīgas Audumā.

Uzvārdā Bruģētājs, un turklāt tas ir paša izdomāts. Mana vectēva tēvs bija Fricis Bruģis. Puika no laukiem atnācis uz Rīgu, pielicis sev otru uzvārdu, kļuvis par Frici Bruģi-Bruģētāju. Esot domājis, ka Bruģis ir tas, ko cilvēki mīda kājām, kurpretim Bruģētājs to bruģi liek, tas ir kas cēlāks.

Vai arī Adresēs bija stāsti, kas izrādījās personiskāki nekā citi?
Speciāli uz to «nespiedu». Adrešu 1. sērijā pirms vairāk nekā trim gadiem gan bija apzināti manis izvēlēta personiska adrese. Esmu dzimis Saldū, mans tētis tajā laikā tur strādāja, manas pirmās bērnības atmiņas saistītas ar Saldu.

Adresēs bija stāsts par svaigi uzcelto Saldus Mūzikas un mākslas skolu. Esi tur bijusi? Brīnišķīga! Jauni arhitekti, MADE birojs. Pirmajam raidījumam vajadzēja tādu garāku ievadu, to filmējām manas dzīves pašā pirmajā adresē, hruščovku pagalmā Revolūcijas ielā 17, tagad tā ir Rīgas iela. Pie ābeles, ko nu jau vairāk nekā pirms 40 gadiem iestādīja tētis — par godu tam, ka es piedzimu.

Vēlāk gan neesmu mēģinājis stāstus vīt ap savu personību. Nedomāju, ka esmu tik interesants. Adreses un Atslēgas ir autorraidījumi, protams, tie ir personiski — nevairos no sava viedokļa paušanas. Loģiski, ka tas, lai cik objektīvos faktos vai patiesībā balstīts, būs subjektīvs.

Starp citu, arī šogad Adreses turpināsies trīs mēnešu TV sezonā no septembra līdz novembrim.

Īss formāts, dokumentāli materiāli un tu pats. Atslēgas tevi piesaka kā ekspertu, autoritāti.
Tas, ka skatītāji ekrānā neredzēs citas «runājošas» galvas, nenozīmē, ka es viens veidoju šī stāsta saturu. Intervijas ir, tikai tās ir aizkadrā. Izpētes stadijā esmu runājis ar ļoti daudziem cilvēkiem, pētījis dažādus materiālus. Neesmu ne enciklopēdija, ne pārgudrs orākuls, kurš varētu atļauties pieķēzīt ēteru tikai ar savu viedokli. 15 minūtes ir apzināti izvēlēts, īss stāsta formāts. Normāla TV raidījuma garums sākas ar pusstundu, bet man šķita, ka par vēsturi ir jāstāsta īsi. Īsi, bet tas nenozīmē «maz».

Būtu varējis dabūt pusstundu ēterā, ja gribētu?
Vai dieniņ, mans stāstāmais jau nav 15 minūtes garš, tas būtu nožēlojami. Stāstāmais ir jāiekļauj 15 minūtēs, tā ir milzīga atšķirība. Aiz šīm 15 minūtēm ir nedēļas, reizēm mēneša izpēte.

Ja gribi kaut ko izstāstīt aizraujoši, interesanti un pietiekami koncentrēti, tev par to ir jāzina vismaz trīs reizes vairāk, nekā jebkad varēsi izstāstīt. Nedod Dievs, ja mēģināsi izstāstīt visu, ko zini! Tad būsi vienkārši apnicīgs pļāpa.

Man nebūtu problēmu par jebkuru no Atslēgu tēmām uztaisīt stundu garu raidījumu. Bet tieši tāpēc, ka vēsture daudzu uztverē ir kas garlaicīgs, apgrūtinošs, smags, ir jāatrod viegla forma. Viegla — tas nenozīmē infantila. Arī Adreses, kur pusstundā tiek izstāstīts par diviem objektiem, katram veltot tikai padsmit minūtes, ir labs piemērs, kā, nekļūstot dzeltens, triviāls un virspusējs, vari īsā veidā izstāstīt būtiskas lietas. To pašu mēģinu darīt Atslēgās.

Tas ir arī stāsts par mūsdienu cilvēku fragmentēto uztveri, YouTube paaudzi. Cilvēkus aizķer tas, kurš prot būt kodolīgs.

Padsmit gadus strādāju reklāmā, biju radošais direktors vienā no Latvijas lielākajām aģentūrām. Reklāma dod ļoti daudz gan sevis iekšējai strukturēšanai, gan izteiksmes formai. Liek izteikties kodolīgāk un daudznozīmīgāk. Personāla vadībā ir tāds termins «lifta garuma saruna». Ja trāpies vienā liftā ar priekšnieku, tev jāprot, kamēr lifts brauc līdz stāvam, kurā priekšnieks izkāpj, izstāstīt savu ideju, lai dabūtu paaugstinājumu. Pārfrāzējot «lifta garuma sarunu» manam Atslēgu konceptam, noformulēju, ka tā ir vīna glāzes garuma saruna.

Satiekoties ar kolēģiem vai draugiem mājas ballītē vai izstādes atklāšanā, saviesīgi runājam. Un tās ne vienmēr ir tukšas pļāpas, tas var būt arī kas foršs un interesants.

Raidījumā nevis kaut ko raidu, bet sarunājos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man pašam tas riktīgi interesē, saproti?

Pašā pirmajā, barikādēm veltītajā raidījumā biji savācis nepieredzēti detalizētu pasaules kontekstu šiem notikumiem. Parasti, runājot par barikādēm, koncentrējamies tikai uz «mēs to izdarījām».
Tas ir Atslēgu mērķis — katrā stāstā par it kā zināmo atrast mazliet citu skatu leņķi. Atslēgt mazākas durtiņas vai uziet «dubulto dibenu».

Lai nu par ko, par barikādēm visi zinām. Kā ir janvāris, tā Panorāma pilna sižetiem: atcere, ugunskuri… Tas viss, neapšaubāmi, ir svarīgi un personiski. Man arī toreiz bija jau 17 gadu, «liels zirgs». Gājām ar draugiem [barikādēs] ēst sviestmaizes, baigā eksotika!

Kas tajā brīdī notika pasaulē — par to esam mazāk interesējušies. Man bija tāds stereotipisks priekšstats, ka neviens mums ļoti nepalīdzēja.

Bet, vērojot dziļāk, tobrīd neviens necīnījās par Baltijas valstu neatkarību. Cīnījās par perestroikas turpināšanos. Rietumi pamatoti uzskatīja, ka ar asinsizliešanu Baltijā Gorbačovs perestroiku nogalinās. Mēs vienkārši kļuvām, sev par laimi, par ķīlniekiem, lai pere-stroika turpinātos.

Lieliem notikumiem ir tendence folklorizēties. Viedoklis ir tik nostabilizējies, ka nemeklējam neko jaunu. Tavs raidījums pierāda, ka var atrast.
Protams, var! Iedomājies, stāvam ar vīna glāzēm, sākam pļurkstēt par vēsturi. No Ziemeļkorejas diktatūras aizrunājamies līdz tēmai — Ulmaņa apvērsums. Es saku: «Bet mums taču pašiem kādreiz bija diktatūra. Ulmaņa apvērsumu visi zinām. Bet vai tu zini, ko tajā laikā, 1934. gada 15. maijā, darīja Valsts prezidents?»

Valsts prezidents vēl divus gadus pēc apvērsuma bija Alberts Kviesis. Kad Kvieša pilnvaras izbeidzās, Ulmaņa Ministru kabinets pieņēma likumu, ka Valsts prezidents un Ministru prezidents ir viena persona. Par mazāk zināmo un paradoksālo šķautni — ko apvērsuma laikā darīja Valsts prezidents — stāstīšu Atslēgās.

Ulmanis apvērsumu realizēja ar armijas un aizsargu rokām. Pēc Satversmes bruņoto spēku augstākais virspavēlnieks ir Valsts prezidents. Alberta Kvieša rokās bija Satversmes pants, ar ko varēja visu apstādināt, bet viņš to nedarīja. Un 1936. gadā, kad Alberts Kviesis pārstāja būt Valsts prezidents, Ulmanis viņu iecēla par valstij piederošās Slokas papīrfabrikas ģenerāldirektoru. Saglabājot to pašu algu, kas viņam bija kā Valsts prezidentam! Vēsture? Bet — cik aktuāli! Mūsdienās notiek tieši tas pats.

Vēl viens dzīpars, ko cenšos izvilkt cauri visiem Atslēgu stāstiem — atrast kopsakarības, kas sasaucas ar mūsdienām. Tas pats stāsts par trimdu pēc Otrā pasaules kara! Tolaik Latviju pameta apmēram tikpat daudz cilvēku, cik ir pametuši mūsdienās jau kā ekonomiskie emigranti.

Cilvēkiem, kas aizbrauca no Latvijas kara laikā, bija pilnīgi cita motivācija, tie bija politiskie bēgļi.

Skaidrs, ka prom brauca sabiedrības elite. Atskatoties uz Latvijas pēdējo 100 gadu vēsturi, visi lielie notikumi ir šķēluši nost sabiedrību no virspuses, no augšas. Tikko ir nodibinājusies neatkarīga valsts — agrārā reforma, [muižu sadalīšana]. No vienas puses, taisnīga, no otras — tā un 1939. gada vācbaltiešu repatriācija faktiski iznīcināja mūsu aristokrātiju. Bijām klasiska rietumeiropas sabiedrība. Aristokrātija nebija latvieši, bet tie bija Latvijas Republikas pilsoņi, daļa no mūsu sabiedrības, intelekta un kopprodukta. 50 000 elites cilvēku 30. gadu beigās — bams! — vienkārši vairs šeit nebija.

1940. gads, nāk iekšā komunisti. Baigais gads — atkal ķeras pie elites. Nacisti — ebreju holokausts. Turīgākā, izglītotākā sabiedrības daļa — tankš! 1944. gads, kas bēg prom? Sabiedrības krējums. Nāk atpakaļ komunisti, un ko viņi represē? Turīgākos, inteliģentākos.

Iedomājies, kāds būtu nācijas potenciāls, ja nebūtu šo cirtienu! Izklausās baisi, bet mēs esam sabiedrības pārpalikums. Tas, ka esam uzbūvējuši atkal no nulles savu valsti, esam atkal «lielo vīru» klubiņos, ir fantastisks panākums.

Nekad neielaidīšos diskusijā par to, ka mēs šeit slikti dzīvojam. Ļoti labi atceros, kā dzīvojām 1989. gadā. Neviena Rietumeiropas sabiedrība 30 gados nav uztaisījusi tādu tīģera lēcienu!

Aizvakar filmēju kārtējo Atslēgu sēriju, par perestroiku. Stāsta fokuss — Gorbačova vizīte Rīgā 1987. gada februārī. Izdomājām, ka izbraukšu to pašu maršrutu, ko toreiz viņš. Ļeņina piemineklis, Latviešu Sarkano strēlnieku piemineklis, Tautas sasniegumu izstāde, Ādaži…

Mums bija Tautas sasniegumu izstāde?
Nu, redzi! Izstāde bija Mežaparka estrādes mājā, otrajā pusē. Padomju cilvēks tur varēja apskatīties preces, kuras padomju veikalos nopirkt nevarēja. Gorbačova vizītes laikā tikko bija sākusies perestroika un glastnostj — atklātība. Un, saproti, aizved ģenerālsekretāru uz izstādi, bet… Gorbačovs par to nepriecājas! Viņš saka: ir jāstrādā labāk. Ir jāpaceļas nākamajā līmenī. Un Maskavas kinožurnāls, kas taisa reportāžu par šo vizīti, paziņo, ka visas šīs preces ir tautai nepieejams deficīts. Un visa izstāde ir pohazuha (izrādīšanās). 1987. gads, tikko vēl bija šausmīgākā stagnācija un pēkšņi — tāds «čalis» pie varas!

To pašu «Gorbačova ceļu» mūsdienās izdomāju izbraukt ar veco žigulīti. Dzintaronkulis no Baldones iedeva vienu no pirmajiem žiguļu modeļiem, 70. gadu ražojuma. Koši zils, krāsa — fantastiska! Lai gan man pašam 90. gadu vidū viena no pirmajām mašīnām bija žigulis, iekāpu un — kultūršoks. Saproti — kādreiz mums žigulis bija luksuss. Bet tas arī toreiz nebija nekas labs. Salīdzinot ar 90. gadu vācu mašīnām, žigulis bija, atvaino, sūds.

Dzintaronkulis neapvainosies?
Protams, žigulis šobrīd ir antikvāra vērtība. Bet, saproti, tā mašīna ir reāli nedroša. Normāli piesprādzēties nevar. Labajā pusē atpakaļskata spoguļa nav, un tā tālāk. To visu stāstu tādēļ, lai vēlreiz uzsvērtu, cik milzīgu darbu esam izdarījuši pēdējās desmitgadēs un cik tālu esam aizbraukuši.

Uzvarēt bankrotu

Soli pa solim uzbūvējis zemnieku saimniecību un gaļas ražotni, Normunds Teicāns krīzes laikā biznesu zaudēja, tomēr pēc maksātnespējas prata atgūties un tagad kaļ jaunus eksporta plānus

Uzņēmums Jēkabpils Gaļas nams radās 2001. gadā — tā īpašniekam Normundam Teicānam piederēja zemnieku saimniecība Zasā un neliela kautuve, tāpēc gaļas tirgošanai viņš izveidoja veikalu. Pēc gadiem trim to paplašināja, pašu celtajā ēkā izveidojot arī gaļas pārstrādes un konditorejas cehu ar kafejnīcu. Kādreiz nelielais veikaliņš tagad ir pārtapis par vienu no lielākajiem un iecienītākajiem ēdināšanas uzņēmumiem Jēkabpilī ar bistro tipa kafejnīcu. Ar mājas virtuvi pilsētas autoostā. Ar picēriju un konditorejas cehu. Ar savām tortēm un banketu servisu. Tikmēr kautuve, no kuras bizness sāka augt, pirms sešiem gadiem kļuvusi par patstāvīgu uzņēmumu Biomeat.

Tiesa, pagājušajā gadā burtu «o» nosaukumā nācās nomainīt uz «a» — lai gan uzņēmums joprojām ražo bioloģisko gaļu, tomēr tikai ar to vien konkurētspējīgu produkcijas apjomu nodrošināt nevar, tāpēc jāstrādā arī ar konvencionāli audzētajiem lopiem.

«Pērn mēs gaļas namā investējām 1,8 miljonus eiro, pārbūvējot esošo ēku un paplašinot ne tikai kafejnīcu, bet arī desu un konditorejas cehus,» stāsta saimnieks Normunds Teicāns. «Tomēr produkcijas apjoma ziņā mēs joprojām nevaram sacensties ar lielajiem gaļas pārstrādes uzņēmumiem.»

Toties viņu trumpji ir sortiments un kvalitāte.  Kā jau nelielam uzņēmumam, arī Jēkabpils Gaļas namam nākas pildīt pazīstamāku zīmolu pasūtījumus. Ar pašu nosaukumu tiek realizēts ap 80% no visa saražotā.

Toties starp tiem ir tādas delikateses kā medījuma, aitas gaļas un jēru sēklinieku konservi, servelāde ar baravikām, auksti kūpināta jaunlopa gaļa, vītināta gaļa un vītinātās desas, kas mēnesi tiek nogatavinātas speciālās datorizētās klimatkamerās, kur attiecīgā temperatūrā un mitrumā tās apstrādā ar dūmiem. Tas viss nopērkams ne tikai Jēkabpilī, bet arī Rimi Klētī Rīgā, Maxima Sētā, Liepkalnos, Garšas pieturā Lielvārdē, Valmiermuižas alus veikalos un citviet, kur pircēji meklē atšķirīgus, augsti kvalitatīvus produktus no dabīgām izejvielām.

Līdzīgi ir ar Biameat kautuvi, kas savas darbības sākumā pati iepirka cūkas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, bet pašlaik vairāk tiek strādāts ar pakalpojumu sniegšanu. Liellopi tiek vesti no Igaunijas, Lietuvas, arī no Polijas un Nīderlandes, un kautuvei ir sava lopu novietne. «Es nedomāju, ka mums trūkst ambīciju, bet vispirms jādomā par tiem cilvēkiem, kas strādā gaļas namā un kautuvē. Par to, lai viņiem būtu darbs. Un pasūtījumi to nodrošina. Pēc tam var meklēt iespējas, kā pelnīt ar pašu produkcijas pievienoto vērtību,» turpina uzņēmuma vadītājs, kurš 1987. gadā pabeidzis toreizējās Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultāti, sācis strādāt sovhozā Zasa par galveno celtnieku.

Pēc gadiem septiņiem, kad kolektīvās saimniekošanas sistēma pilnīgi sabruka, bijušā kopsaimniecība pārtapa paju sabiedrībā, un kādreizējie sovhoznieki par tās priekšsēdētāju ievēlēja no Lielvārdes caur Jelgavu uz Zasu atnākušo Normundu Teicānu.

«Trīs gadus izturējām. Vedām kartupeļus uz Ļeņingradu, sviestu tirgojām Centrāltirgū, bet pēc degvielas braucām uz Veļikije Lukiem. Pienu nodevām, lai gan maksāt par to nemaksāja. Gaļas lopus lielie kombināti uzpirka par kapeikām, tāpēc paši tos vedām uz Centrāltirgu Rīgā,» atceras Normunds.

Saprazdams, ka ilgi šādi nepavilks, 90. gadu vidū viņš nodibinājis savu zemnieku saimniecību Viesuļi. Pats apstrādājis zemi, tuvākā un tālākā apkārtnē uzpircis lopus, ko kāvis sovhoza bijušajās mehāniskajās darbnīcās izbūvētā kautuvē. Gaļu realizējis Jēkabpilī un vedis uz tirgu Rīgā.

2004. gadā, izmantojot ES līdzfinansējumu, vecās kautuves vietā uzbūvēta jauna. Ne tikai jaudīgāka, bet arī atbilstoša visām mūsdienu prasībām — iepriekš mēnesī varēja nokaut ap 300 lopu, bet jaunajā, kad sāka darboties cūku kaušanas līnija, desmit reižu vairāk.

Tas ļāvis ķerties arī pie gaļas nama paplašināšanas. Ēka Jēkabpilī vairākkārt rekonstruēta, ražotnes platība pieaugusi astoņas reizes. Vienlaikus meklēti arī jauni noieta tirgi, produkti  un pakalpojumu veidi.

Pagājušās desmitgades beigās sabiedrībā aizsākās diskusija, kas ir humānāk — apdullināt dzīvniekus ar strāvu vai sitienu pa galvu, ko praktizēja lielās lopkautuves, vai izmantot sentēvu metodes. Izrādījās, ka likumi, kas regulēja lopu kaušanu, nav pilnībā sakārtoti, tāpēc kaislības sita augstu vilni. Dabas draugi iestājās par apdullināšanu, zemnieki — par tradicionālo jeb musulmaņu valstīs tā dēvēto halal kaušanu, kad lopiem pārgriež rīkli un notecina asinis. Latvijā dzīvnieki šādi kauti kopš sendienām. Tradicionāli kautu lopu gaļu aizvien vairāk sāka pieprasīt ne tikai Austrumos dzīvojošie musulmaņi, ebreji visā pasaulē, bet arī Rietumeiropā. Latvijas gaļas lopu audzētājiem un pārstrādātājiem pavērās pirms tam nebijušas eksporta iespējas.

Normunds, kurš līdzdarbojās likuma tapšanā, šo jautājumu esot diezgan pamatīgi pētījis. «Es runāju gan ar veterinārārstiem, gan citiem speciālistiem, un secinājums ir viens — rīkojoties ar ļoti asu nazi, dzīvnieks tiek nokauts ātrāk un nesāpīgāk, nekā sākumā apdullinot ar sitienu vai ar elektrisko lādiņu radot šoku, neatgriezeniskus smadzeņu bojājumus un epileptisku stāvokli,» skaidro uzņēmējs.    

Likumdevēji izšķīrās par labu zemniekiem, bet Normunds Teicāns, atteicies no cūkām, pārgāja uz liellopiem un aitām. Tika uzstādīta pat speciāla hamburgeru kotlešu līnija, lai varētu pildīt vērienīgu pasūtījumu no Zviedrijas. Parādījās citi klienti, kurus interesēja pēc halal metodēm kautu liellopu gaļa. Dibināti kontakti gan ar Tuvo, gan Tālo Austrumu valstīm. Vienlaikus uz Zasu braukusi pat vesela ebreju brigāde no Maskavas, kas tur strādājuši ar košera gaļu, jo šādus lopus var kaut tikai ebreji. Pēc tam šī Zasas lopkautuvē vakuumā fasētā produkcija tikusi realizēta Polijā, Vācijā, Itālijā un citās valstīs.

Liktenīgie 13 tūkstoši

Bet tad sākās krīze. «Gaļas pārstrādē nepieciešami ievērojami apgrozāmie līdzekļi. Jāiepērk lopi, degviela, vēl citas izmaksas… Mūsu gadījumā tie bija kādi 500 tūkstoši eiro. Nauda, kas atrodas apgrozībā, faktiski ražotājam vairs nav pieejama,» skaidro Normunds. «Ņemot vērā, ka produkciju realizē ar pēcmaksu, apgrozījumam krītoties, uzņēmēji sāka palikt cits citam parādā.»

Tirgotāji vien bijuši parādā 234 tūkstošus eiro. Savukārt kautuvei nebija naudas, lai norēķinātos ar pakalpojumu sniedzējiem. Centušies iespēju robežās parādus dzēst pa daļām, bet viena no vietējām loģistikas kompānijām, kurai parāds bijis kādi 13 tūkstoši, pieprasījusi visu summu uzreiz. Tādas naudas nebija. Holandieši vērsušies tiesā, un uzņēmums atzīts par maksātnespējīgu.

«Man atņēma pilnīgi visu — gaļas namu, kautuvi, saimniecību, zemi, jo līdz ar uzņēmumu maksātnespēju iestājās arī mana privātā maksātnespēja, kas ievilkās uz pieciem gadiem,» atzīst Normunds, atklāti atzīstot, ka tobrīd bijis ļoti tuvu izmisīgam lēmumam šķirties no dzīves.

Par laimi, juristi pēc ilgas un nopietnas sarunas pārliecinājuši — nekas vēl nav beidzies! Galvenais, ka uzņēmumi turpina strādāt, un ar laiku iespējams tos atgūt. Tā arī noticis. Normunds atzīst, ka visvairāk palīdzējuši draugi. Viņi izsolēs, kurās piedalījušies ne tikai vietējās, bet arī ārzemju kompānijas, no maksātnespējas administratora izpirkuši uzņēmumus. Arī zemi, ko gribējuši pirkt dāņi. Bet vēlāk tos atkal atpirkusi viņa ģimene.

Tomēr šie pieci gadi bijuši ārkārtīgi smagi. Normunds atceras — dzīvojot līdzās kautuvei un diendienā redzot, cik nesaimnieciski un nevīžīgi tur strādā pagaidu vadība, nav izturējis un gājis lamāties. Bet izsaukta policija, viņš administratīvi sodīts.

Tagad tas viss aiz muguras. Viņa bizness nu kļuvis par ģimenes biznesu. Kopš 2016. gada Normunds Teicāns atkal ir atpakaļ Jēkabpils Gaļas namā, kura līdzīpašnieks un ražošanas vadītājs ir vecākais dēls Gatis Teicāns. Kautuve piederot jaunākajam — Tomam Teicānam. Toms pašu saimniecībā audzējot arī gaļas lopus.

Vai pēc rekonstrukcijas ar Jēkabpili vien pietiks, lai pilnībā noslogotu ražotni? Sevišķi abas jaunās, datorizētās Vācijā pirktās gaļas un desu vītināšanas kameras, kā arī nupat uzstādīto konservu līniju? Tur jau tā lieta, ka nepietiks, atbild Teicāns.

«Pašlaik izmantojam tikai kādus 30% no ražotnes kopējās jaudas. Ja kāds domā — uzbūvē jaunu cehu, un pieaugs arī produkcijas realizācija —, tad viņš maldās. Tā tās lietas nenotiek. Ir jāstrādā ne tikai ražotnē, bet arī noieta tirgos.»

Tāpēc jau februārī tikšot atvērts Jēkabpils Gaļas nama veikals uz Jūrmalas šosejas pirms tilta uz Babīti. Normunds uzskata — tā esot ļoti laba vieta.

Sākts arī jauns projekts sadarbībai ar galvaspilsētas restorāniem un viesnīcām. Tas paredz svaigas gaļas sadali, kā arī cietžāvētās un vītinātās produkcijas ražošanu pēc klienta pasūtījuma.

Nākotnē paredzēts ievērojami paplašināt produkcijas realizāciju ārpus Latvijas, kas sākusies jau tagad. Pirmās esot Somija un Zviedrija. Tur ar vietējo ražotāju zīmolu jau pieejami atsevišķi Jēkabpilī tapuši produkti. Tāpēc kopumā nākotnē Normunds Teicāns raugās piesardzīgi, tomēr gana optimistiski, jo nekas sliktāks, kā bijis pagātnē, jau vairs nevar būt.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Man patīk pats process. Tas ir tāds īpašs azarts — iedarbināt un palaist jaunas lietas.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mana nelaime, ka mēģinu darīt vairākas lietas reizē, lai gan vajadzētu sakārtot un palaist vienu, tikai tad ķerties pie nākamās.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Lai šodien kaut ko sāktu, nepieciešama drausmīga pacietība. Savukārt tīri praktiski — svarīgākie ir apgrozāmie līdzekļi. Bez tiem būs smagi.

Ir iesaka

1. februāris. IZRĀDE. SALOME NACIONĀLAJĀ TEĀTRĪ. Režisora Viestura Kairiša iecerētās teksta un mūzikas simbiozes triloģijas (Uguns un nakts, Pērs Gints) noslēdzošā daļa — Oskara Vailda Salomē skanēs Riharda Štrausa mūzika. Scenogrāfs Reinis Dzudzilo, kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo. Titullomā Agnese Cīrule, Jānis Kristītājs — Gundars Grasbergs. Biļetes cena 7—22 €. Bilesuparadize.lv

2. februāris. KONCERTS. IMANTA KALNIŅA CETURTĀ UN SIMFONISKAIS DŽEZS LIELAJĀ ĢILDĒ. Nacionālais simfoniskais orķestris uzstāsies kopā ar Šveices džeza grupu Vein Trio. Programmā Imanta Kalniņa Ceturtā simfonija un Vein Trio simfonisks bops džeza trio un simfoniskajam orķestrim. Diriģents Kaspars Ādamsons. Koncerts izpārdots. Bilesuparadize.lv

4. februāris. IZRĀDE. FOTOSALONS «BAGDĀDE» ĢERTRŪDES IELAS TEĀTRĪ. Jasīnam Al-Obeīdī Bagdādē pieder fotosalons, kur uzņemti tūkstošiem attēlu. Patiesā dzīve pēdējos 40 gadus irākiešiem ir bijusi postoša, taču fotosalons ļauj cilvēkam aizmirst par kara klātbūtni. Režisore Elīna Cērpa. Piedalās Jana Ļisova un aktieris Omārs Albadžare. Pirmizrāde angļu valodā. Git.lv

Līdz 15. aprīlim. IZSTĀDE. ARTISTRY. POLIJAS TĒLNIECĪBAS 100 GADI MUZEJĀ RĪGAS BIRŽA. Polijas tēlniecības centra Oroņsko darbu kolekcija — pēdējos simt gados poļu mākslinieku radītās skulptūras, telpiskie objekti, instalācijas, neona gaismas projekti un videofilmas, kas no aptuveni 2000 darbu lielā centra krājuma atvestas uz Rīgu. Lnmm.lv

Kinojaunumi

oooo Es, Tonja / I, Tonya. Skaudra, enerģiska un neprātīga — daiļslidotājas Tonjas Hārdingas biogrāfija ir viens no 2017. gada saistošākajiem kinodarbiem. Raupja un neuzskaistināta, filma ir ne tikai slavenas personības dzīvesgājuma atstāsts, bet arī traģikomisks šķiru sabiedrības portretējums. Aktrises Margo Robijas izcili atveidotā Hārdinga, nepārtraukti cenšoties sasniegt profesionālā sporta virsotnes, ir gluži vai modernā Sīzifa tēls. Aizkustinoši, patiesi un spēcīgi. Kino no 2. februāra.

oooc Tumšākā stunda / Darkest Hour. Jaunākā nodaļa Lielbritānijas biogrāfisko drāmu sāgā, kas noskaņas ziņā līdzinās seriālam Kronis vai filmai Karaļa runa. Sentimentāls, taču citādi korekts atskats uz Vinstona Čērčila agrīnajām dienām premjerministra amatā Otrā pasaules kara sākumā. Nedaudz gan pārsteidzoši, ka talantīgais režisors Džo Raits filmas mugurkaulam izvēlējies tik vieglu gājienu, proti, morālo dilemmu un drosmes apcerēšanu. Ja spējat saskatīt zem bagātīgā grima slāņa — Čērčilu spēlē Gerijs Oldmens. Kino no 2. februāra.

oooc Naidnieki / Hostiles. Neovesterns ar pārliecinošu Kristiana Beila aktierspēli un izteiksmīgiem kadriem, kas atklāj nesaudzīgo vidi un personāžu ievainojamību. Šķietami novecojušo tematiku par 19. gadsimta brutālajām attiecībām starp Amerikas varas pārstāvjiem (armiju) un pirmiedzīvotāju ciltīm var nolasīt mūsdienu sociopolitiskā klimata, īpaši ksenofobijas un diskriminācijas kontekstā. Galveno varoņu kopā mērotais ceļš ir kā simbols eksistenciālām pārdomām par cilvēku dabas pretmetiem: brutalitāti un emocionālo briedumu. Kino no 2. februāra.

5 interesanti koncerti februārī

10. februārī koncertzālē Lielais dzintars Sibēliuss un Čaikovskis. Vijolnieks Daniils Bulajevs, LSO, diriģents Gintars Rinkevičs

Februāra sākumā jādodas uz Liepāju, lai iepazītos (vai atcerētos agrāko iepazīšanos) ar komponista Platona Buravicka simfonisko darbu Viļņi. Vibrācijas. Priekšnojautas, kas neraksturīgi mūzikā bieži huligāniskajam Buravickim ir pietiekami harmonisks un apcerīgs. Otrs labs iemesls ir noklausīties Sibēliusa Vijolkoncertu, kurā solists būs brīnumbērns  Daniils Bulajevs. Skanēs arī Čaikovska Piektā simfonija, un muzikālā vadība būs diriģenta Gintara Rinkeviča rokās. Ja neizdodas aizbraukt uz Liepāju, nav jābēdā, bet jāskatās, kur savā Latvijas tūrē piestās Liepājas simfoniķi. Koncerts ir tūres atklāšana.

10. februārī koncertzālē Cēsis, 11. februārī koncertzālē Gors diriģenti Kristians Jervi, Guntis Kuzma un Baltijas akadēmiju orķestris

Baltijas akadēmiju orķestris, kurā spēlē labākie instrumentālisti no Igaunijas, Lietuvas un Latvijas mūzikas akadēmijām, vedīs Baltijas komponistu mūziku no Tallinas līdz Viļņai un piestās arī Polijā un Vācijā. Latvijas klausītājus varētu interesēt koncerti Cēsīs un Rēzeknē, kur daudzveidīgu simfonisko programmu uz maiņām interpretēs diriģenti Kristians Jervi un Guntis Kuzma. Igauņus pārstāv Arvo Perts ar Pirmo simfoniju, Gorā klausīsimies lietuviešu klasiķa Čurļoņa simfonisko poēmu Mežā, no latviešu simfonisma ņemta Pētera Vaska Lauda.

Vēl atkarībā no tā, kurā pilsētā dosities uz koncertu, dažādās kombinācijās dzirdēsit pasaules klasiku: Čaikovska fantāzijuvertīru Romeo un Džuljeta, Elgara variācijas par tēmu Enigma vai Musorgska tēlojumu Nakts kailajā kalnā.

15. februārī Lielajā ģildē Sarkisjans. Bēthovens Pārskaitļa sonātes. Vijolnieks Georgs Sarkisjans un pianists Keigo Mukava

Georgs Sarkisjans ir ne tikai LNSO koncertmeistars, bet arī artistiski spilgts, muzikāli jaudīgs solists un kamermūziķis. Kopā ar japāņu pianistu Keigo Mukavu abi vasarā devās uz Cēsīm, kur spēlēja Bēthovena nepārskaitļa sonātes. Tagad laiks pārskaitļa sonātēm (Otrā, Ceturtā, Sestā, Astotā), kuras, kā rakstīts orķestra preses relīzē, «rakstījis gados vēl visai jauns un nesen Vīnē nonācis Vācijas mazpilsētas ģēnijs».

17. februārī Mazajā ģildē Bēthovena sonātes. Pianists Antons Ļahovskis

Man vienmēr ir vēlēšanās izcelt un paslavēt mūziķu un koncertveidotāju atgriešanos pie vienkāršām un klasiskām koncerta formām. Viena tāda ir sonāšu vakars. Latvijas koncerti piedāvā koncertu sērijā noklausīties visas Bēthovena klaviersonātes, un februāra otrajā pusē savu daļu no šī uzdevuma veiks pianists Antons Ļahovskis.

Atcerēsimies, ka Piektajā Jāzepa Vītola pianistu konkursā Antons ieguva Grand Prix un skatītāju simpātiju balvu. Antons Ļahovskis spēlēs Bēthovena Trešo, Astoto, 12. un 30. klaviersonāti. Sonāšu vakaru noteikti novērtēs kamermūzikas mīļotāji, bet tā ir lieliska iespēja iepazīties ar sonātes žanru un klasisko mūziku arī mazāk pieredzējušiem klausītājiem, kuri alkst piedzīvojumu garšas.

23. februārī koncertzālē Lielais dzintars, 24. februārī Lielajā ģildē Mocarts, Šūberts, Bergs. Vīnes klasika, pianists Kristians Bezeidenhauts, Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē

Februāra izskaņu sagaidīsim ar dažādos gadsimtos dzīvojušu Vīnes komponistu mūziku. Sinfonietta Rīga un Normunds Šnē atskaņos Šūberta Trešo simfoniju un trīs daļas no Albana Berga Liriskās svītas.

Atlikušo programmas daļu orķestris veidos, sadarbojoties ar Mocarta mūzikas speciālistu, ECHO Klassik balvas novērtēto Kristianu Bezeidenhautu. Veseli divi Mocarta klavierkoncerti ar kārtas numuriem 12 un 24 Vecrīgā un Liepājā radīs Vīnes apoteozi.