Diena: 26. janvāris, 2018

Pēc balsojuma pret Sudrabas atsaukšanu “Vienotības” frakciju pamet Boķis un Valainis

Partijas Vienotība Saeimas frakcijas vadītājs Hosams Abu Meri piektdien ir pieņēmis iesniegumu no deputāta Ineša Boķa par viņa aiziešanu no frakcijas. Par to Abu Meri informēja sociālajā tīklā Twitter. Vakarā kļuva zināms, ka arī deputāts Viktors Valainis izstāsies no Vienotības Saeimas frakcijas.

“Pēc sarunas ar Boķi, esmu pieņēmis viņa iesniegumu par aiziešanu no Vienotības frakcijas. Aicinu arī Valaini izdarīt izvēli – sēdēšanu uz diviem krēsliem un laipošanu nepieļaušu!” sociālajā tīklā raksta Abu Meri, kurš pavisam nesen kļuva par Vienotības frakcijas vadītāju deputātes mandātu nolikušās Solvita Āboltiņas vietā.

Abu Meri deputātu Viktoru Valaini uzrunāja: “Vai nu Sudrabas&Co atbalsts, vai kopīgs darbs, lai izskaustu Rīdzenes  “štelmaņu” iedibinātos principus.” Valainis aģentūrai LETA apstiprināja, ka izstāsies no frakcijas un turpmāk parlamentā darbosies kā pie frakcijām nepiederošais deputāts.

Šādu Abu Meri aicinājumu partijas biedram izšķirties, kurā pusē nostāties, radīja ceturtdien Saeimā notikušais balsojums par oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājas Ingunas Sudrabas atsaukšanu no komisijas pirms galaziņojuma iesniegšanas. Par viņas atsaukšanu balsoja 43 deputāti – pārstāvji no Nacionālās apvienības, Vienotības, Latvijas Reģionu apvienības un pie frakcijām nepiederošie parlamentārieši. Pret balsoja 42 deputāti, kuri galvenokārt pārstāv ZZS, Saskaņu un bijušo frakciju No sirds Latvijai. Savukārt Inesis Boķis (V), Valdis Skujiņš (ZZS), pati Sudraba un Viktors Valainis (V) atturējās.

Ar to pietika, lai arī otrreizējā balsošana Saeimā par Sudrabas atsaukšanu neko nedotu un viņa paliktu komisijā.

Skaidrojot savu lēmumu atturēties balsojumā par Sudrabas atsaukšanu no parlamentārās izmeklēšanas komisijas, Valainis norādīja, ka negrib “piedalīties politiskajās intrigās”. “Sudrabas vadītā parlamentārās izmeklēšanas komisija ir beigusi pastāvēt, un es neredzu jēgu balsot par Sudrabas atcelšanu no komisijas priekšsēdētājas amata, ja komisija vairs neturpina darbu,” teica deputāts.

Tiesa, ķibeles tajā balsojumā piemeklēja arī pašu Abu Meri – balsojuma apkopojumā tika norādīts, ka viņš tajā nepiedalījās. Tomēr Saeimas sēdē viņš teica, ka nav nostrādājusi balsošanas pults, kad balsojis par Sudrabas atsaukšanu.

Boķis aģentūrai LETA apliecināja, ka rakstīs iesniegumu par izstāšanos no Vienotības Saeimas frakcijas. Boķis teica, ka pēc tam, kad oficiāli būs izstājies no Vienotības frakcijas, viņš turpmāk Saeimā būs gatavs sadarboties ar Zaļo un zemnieku savienības frakciju. Saskaņā ar parlamenta Kārtības rulli, politiķis oficiāli būs pie frakcijām nepiederošs deputāts.

Boķis pieļauj iespēju izstāties no partijas Valmierai un Vidzemei un iestāties vienā no Zaļo un zemnieku savienības partijām – Latvijas Zemnieku savienībā (LZS).

Savukārt Valainis pateicas Vienotībai par sadarbību un atbalstu Latvijas reģionu attīstībai. Vienlaikus politiķis norāda, ka jau ilgstoši ar kolēģiem Vienotībā ir atšķīrušās domas par Latvijas tālāko attīstību. “Vairums Vienotības deputātu redz Rīgu kā Latvijas attīstības centru. Es savukārt Latviju redzu kā sabalansētu valsti starp laukiem, reģionu centriem un pilsētām, ar līdzsvarotu skolu tīklu, veselības aprūpes sistēmu un sakārtotu infrastruktūru,” teica Valainis.

Vienotības frakcijā kopā ar no partijas aizgājušajiem kustības Par biedriem patlaban ir 22 deputāti.

Abi šie deputāti ir Vienotības sadarbības partiju pārstāvji. Boķis pārstāv partiju Valmierai un Vidzemei, bet Valainis ir Jēkabpils reģionālās partijas pārstāvis.

Latvija atgūst pirms 80 gadiem Vācijā zudušās vēstniecības grāmatas

Latvijas de iure atzīšanas dienā 26. janvārī Berlīnes centrālā bibliotēka Vācijas Ārlietu ministrijas pārstāvja klātbūtnē Latvijas vēstniecībai nodeva atpakaļ grāmatas ar pirmskara Latvijas vēstniecības Vācijā zīmogiem. Grāmatas atgriezās mājās pēc nepilnu 80 gadu prombūtnes, informē Latvijas vēstniecības pārstāvis Kaspars Adijāns.

“Neatkarīgas Latvijas valsts dibināšana pirms 100 gadiem ir cieši saistīta ar ārpolitiskā un diplomātiskā dienesta izveidošanu. Latvijas valsts starptautiskā atzīšana de iure 1921. gada 26. janvārī valstij pirmo reizi deva iespēju akreditēt diplomātus un ārzemēs atvērt savas pārstāvniecības,” saņemot grāmatas, teica Latvijas vēstniece Vācijā Inga Skujiņa. “Esmu patiesi gandarīta, ka šajā īpašajā dienā un gadā mājās atgriežas Latvijas sūtniecības Vācijā pirms gandrīz 80 gadiem zudušās grāmatas. Grāmatu atgriešanās jubilejas gada ievadā noslēdz zināmu vēsturisku apli,” teica vēstniece.

Gandarīts par notikušo bija arī Vācijas Ārlietu ministrijas pārstāvis Mihaels Fabrī (Michael Fabri).

Vēstniecība no Berlīnes Centrālās bibliotēkas kopumā atpakaļ saņēma sešas grāmatas ar Latvijas vēstniecības Vācijā zīmogu pirmajā atvērumā. Tās visas izdotas 20. gadsimta divdesmitajos gados. Bibliotēka veic izpēti, kā grāmatas nonākušas tās krājumos. Līdz šim zināms, ka tās 1945. gadā atrastas Bergungstelle 87 jeb meklēšanas punktā Nr. 87 un bijušas iekļautas kāda Dr. Runtes privātajā bibliotēkā. Bibliotēka, visticamāk, piederējusi Dr. Ludvigam Runtem, kurš ieņēmis augstu amatu nacionālsociālistu administrācijā 20. gadsimta trīsdesmitajos gados.

Latvijas pārstāvniecība Berlīnē līdz Otrajam pasaules karam atradās reprezentatīvā ēkā Burggrafenstraße 13, kas ir netālu no Vitenbergas laukuma un slavenā iepirkumu centra KaDeWe. Pēc Latvijas okupācijas Molotova-Ribentropa pakta ietvaros vācu valdība Latvijai piederošo ēku nodeva PSRS, vēlāk kara gaitā tā ēku nodeva atpakaļ Vācijai.

Berlīnes bombardēšanas laikā ēka tika pilnībā iznīcināta un atjaunotajai vēstniecībai vairs nebija iespēju atgriezties vēsturiskajās telpās.

Viena no atgūtajām vēstniecības grāmatām. Publicitātes foto

Atpakaļ saņemtās grāmatas:

Viscount D’Abernon: Ein Botschafter der Zeitwende. Memoiren. 3 Bände. Leipzig: Paul List Verlag [1929, Band 1 und 2] und [1930, Band 3];

Leopold Ranke: Französische Geschichte vornehmlich im sechzehnten und siebzehnten Jahrhundert. 3. Bd. (Reihe: Leopold Rankes Meisterwerke. 8. Bd.). München und Leipzig: Duncker & Humblot 1924;

J. A. Farrer: Die europäische Politik unter Eduard VII. München: Bruckmann [1925];

Edvard Beneš: Der Aufstand der Nationen. Der Weltkrieg und die tschechoslowakische Revolution. Berlin: Cassirer 1928.

Brigmanis: parlamentārās izmeklēšanas komisijas vispār nav vajadzīgas

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas nav vajadzīgas, piektdien LTV “Rīta Panorāmā” teica ZZS Saeimas frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, atbildot uz aktuālo jautājumu par ceturtdien galaziņojumu Saeimā sniegušās oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas ieguvumiem.

Precizējot jautājumu par parlamentārās izmeklēšanas komisijām, Brigmanis atbildēja, ka vispār šādas komisijas nav vajadzīgas, ne tikai oligarhu lietas izmeklēšanā. “Jo tās tiek veidotas uz populistiska viļņa, politiķiem ir tribīne, medijiem ir iespēja būt klāt un sekot līdzi. (..) es nevaru atcerēties, ka kādai [no izmeklēšanas komisijām] būtu bijis kāds rezultāts,” teica Brigmanis.

Tomēr deputāta ierosinājumu likvidēt šādas parlamanetārās izmeklēšanas komisijas viņš nevirzīšot, jo šīs komisijas esot “izteikts opozīcijas instruments”. Ja viņš vērsīsies pret parlamentārās izmeklēšanas komisijām, tad saņemšot pārmetumus no opozīcijas.

“Jautājumi, par kuriem komisija tika izveidota, bija aktuāli jau no 2011. gada, ja es nemaldos,” teica Brigmanis. Viņš uzskata, ka oligarhu sarunas, kas norisinājās Rīdzenes numuriņā, jau savulaik bija publiskotas un tagad atkal ieguva publicitāti, kas ne ar ko nebeidzās.

ZZS pēc rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām noteikti neveidos valdību kopā ar Saskaņu, LTV atkārtoti apliecināja Brigmanis. ZZS frakcijas vadītājs arī teica, ka vienādas pozīcijas paušana ar Saskaņu dažos Saeimas balsojumos vēl nenozīmē, ka šie abi politiskie spēki varēs darboties vienā valdībā. “Tā nebūs. Mēs koalīciju ar viņiem [Saskaņu] neveidosim,” uzsvēra Brigmanis.

Kā zināms, pagājušajā nedēļā, pateicoties ZZS un Saskaņas balsīm kā arī dažu Nacionālās apvienības deputātu nebalsošanai, oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājas krēslā izdevās palikt Ingunai Sudrabai, lai gan viņas atsaukšanu no šī amata bija rosinājuši ZZS koalīcijas partneri no Vienotības un Nacionālās apvienības frakcijām.

Savukārt jautājumā par Stambulas konvencijas ratificēšanu Brigmanis raidījumā izteicās, ka tas būtu liels solis ceļā uz ģimeņu, kurās ir divi tēvi vai divas mātes, akceptēšanu. Viņš apliecināja, ka ZZS pozīcija Stambulas konvencijas jautājumā ir skaidra, proti, politiskais spēks tās ratificēšanu neatbalsta un negrasās savu viedokli šajā jautājumā mainīt. “Priekš manis un ZZS atbildes ir skaidras. Mēs šo konvenciju neatbalstām,” izteicās politiķis, piebilstot, ka ZZS gan pēc būtības neiebilst pret konvencijas daļu, kurā pausts nosodījums vardarbībai pret sievietēm.

ZZS Saeimas frakcijas vadītājs uzskata, ka Stambulas konvencijas ratificēšana būtu nozīmīgs solis tuvāk tam, ka nākotnē Latvijā varētu tikt akceptētas viendzimuma attiecības, bet tas viņa pārstāvētajam politiskajam spēkam neesot pieņemami.

Jau ziņots, ka katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs, pēc Brigmaņa teiktā, ir deputātus pārliecinājis par šo pozīciju Stambulas konvencijas ratificēšanas jautājumā.

Labklājības ministrija (LM) sadarbībā ar citām ministrijas sagatavoja likumprojektu, kas paredz, ka Latvija ratificē Stambulas konvenciju. Latvija konvenciju parakstīja 2016.gada 18.maijā. Tagad likumprojekts saskaņots ar visām ministrijām, izņemot Dzintara Rasnača vadīto Tieslietu ministriju.

LM uzsver, ka Stambulas konvencija aizstāv gan vīriešus, gan sievietes, gan bērnus. Konvencijas veidotāji īpaši uzsvēruši ne tikai vardarbību pret sievietēm, bet arī vardarbību ģimenē kopumā, jo konvencijas dalībvalstis atzīst, ka arī vīrieši un zēni nereti tiek pakļauti vardarbībai. Konvencija nekādā veidā neietekmē viendzimuma laulību legalizēšanu, dzimuma maiņas regulējumu vai citu dzimumu jaunradīšanu. Konvencijas tvērums ir stingri ierobežots un skar tikai vardarbības novēršanas aspektus. Konvencijā noteiktās definīcijas nav piemērojamas citās dzīves jomās.

Naudas drošības jomā Latvija starp līderiem eirozonā

Piektdien publiskota jaunākā statistika par situācija naudas drošības jomā eirozonā. Latvija jau tradicionāli ir starp tām eirozonas valstīm (kopā ar Igauniju, Somiju, Kipru, Slovākiju, Lietuvu), kurās ir vismazākais viltojumu skaits, rēķinot uz vienu iedzīvotāju.

Ir pagājis pusotrs gads, kopš Latvijas Bankā darbu sāka vienotais naudas pārbaudes centrs. Ja iepriekš naudas viltojumu pārbaudes tika veiktas gan Latvijas Bankā, gan policijas struktūrās, tagad visa aizdomīgā nauda nonāk Latvijas Bankas naudas laboratorijā, kur tiek veiktas visas eiro un citu valūtu banknošu un monētu ar viltojumu pazīmēm pārbaudes. Šajā laikā ir izdevies būtiski samazināt naudas pārbaudes laiku, un pašlaik esam starp vadošajām Eiropas valstīm pēc savlaicīguma, kādā tiek pārbaudītas iedzīvotāju un naudas apstrādes uzņēmumu iesniegtās aizdomīgās naudas zīmes. Pašlaik iesniegtās viltotās naudas zīmes Latvijas Bankas naudas laboratorijā tiek pārbaudītas mazāk nekā nedēļas laikā.

Latvijā 2017. gads viltojumu ziņā ir vērtējams kā stabils. Latvijas Bankā saņemti un veikta identifikācija 1749 viltojumiem (1462 banknotēm un 287 monētām). Salīdzinot ar 2016. gadu, atklāto viltojumu summa ir samazinājusies par 5% (75,4 tūkstoši eiro salīdzinājumā ar 79,4 tūkstošiem eiro 2016. gadā), bet ekspertīzei saņemto viltojumu skaits pieaudzis par 11%, kas ir nenozīmīgi pret kopējo naudas zīmju apjomu apgrozībā un arī pret iepriekšējo gadu.

Starp Latvijā izplatītākajiem viltojumiem ir 50 eiro banknotes (ap 60%) un 20 eiro banknotes (ap 20% no kopējā saņemto viltojumu skaita). Iedzīvotājiem un uzņēmējiem būtiski zināt, ka viltojumos joprojām dominē pirmās sērijas 50 eiro banknotes, kuras ar 2017. gada pavasari pakāpeniski nomaina otrās jeb Eiropas sērijas 50 eiro banknotes.

2016. gadā kopumā Latvijā pārbaudei nosūtītas un par viltotām atzītas 1577 naudas zīmes, t.sk. 300 monētas un 1277 banknotes. 2015. gadā Latvijā tika konstatētas 1483 viltotas naudas zīmes, t.sk. 353 monētas un 1130 banknotes.

Jaunākais Eirosistēmas pārskats liecina, ka eirozonā kopumā 2017. gada otrajā pusgadā konstatēti 363 tūkstoši viltotu banknošu (2017. gada pirmajā pusgadā 331 tūkstotis viltotu banknošu, 2016. gada otrajā pusgadā – 353 tūkstoši).

Arī eirozonā kopumā visbiežāk viltotās banknotes bija ar 50 un 20 eiro nominālu (ap 85% no viltojumu skaita).

Iespēja saņemt viltotu banknoti ir ļoti maza. Viltojumu skaits joprojām ir ļoti neliels salīdzinājumā ar apgrozībā esošo īsto banknošu skaitu. Pašlaik apgrozībā ir krietni vairāk nekā 21 mljrd. eiro banknošu, kuru kopējā vērtība pārsniedz 1,1 triljonu eiro.

Gan eiro monētas, gan banknotes ir labi aizsargātas pret viltošanu, tomēr tas nenozīmē, ka cilvēki var zaudēt modrību. Iedzīvotāji un uzņēmēji aicināti iepazīt naudas zīmju dizainu un drošības pazīmes – viltojumu kvalitāte (it īpaši monētām) pārsvarā ir zema, un pietiek aptaustīt, apskatīt un pagrozīt banknoti vai aplūkot rūpīgāk monētu, lai atpazītu viltotu naudas zīmi. Aizdomu gadījumā naudas zīmes var nodot īstuma pārbaudei Latvijas Bankas kasēs Rīgā, K.Valdemāra ielā 1B, filiālē Liepājā, Teātra ielā 3, kā arī tuvākajā policijas iecirknī.

 

Autors ir Latvijas Bankas naudas laboratorijas vadītājs

 

Aptauja: Tiesām ar sabiedrību jākomunicē, bet tiesa jāspriež pēc likuma gara

Tiesām ar sabiedrību ir jākomunicē sistemātiski, bet tas nav jādara individuāliem tiesnešiem, piektdien pirms konferences “Sabiedriskā viedokļa ietekme uz tiesnešiem un tiesu sistēmu kopumā” Latvijas Radio sacīja Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone.

Tiesām noteikti ir vēlme komunicēt ar sabiedrību, un šīs komunikācijas pilnveidošana ir pārredzamā nākotnē sasniedzams mērķis, viņa teica. Tomēr žurnālisti ne vienmēr ir gatavi tiesnešus uzklausīt, savukārt, kad žurnālisti vēlas runāt ar tiesnešiem, viņiem ne vienmēr ir laiks. Tāpēc, pēc Vilsones domām, pareizāk būtu, ja ar sabiedrību sistemātiski komunicētu nevis individuāli tiesneši, bet tiesu vadība, Tieslietu padome un tiesu sistēma kopumā. “Ja mēs cieņpilni klusēsim, tad var rasties leģendas par tiesnešiem un tiesu varu,” norādīja Vilsone.

Viņa teica, ka tiesneši vēlas runāt ar sabiedrību, turklāt tiesu sistēmas uzdevums kopumā ir skaidrot savus lēmumus sabiedrībā. Vēl vairāk – ja sabiedrība pārmet tiesnešiem to, kādu lēmumu viņi vienu vai otru reizi ir pieņēmuši, tad tiesnešiem “ir tiesības reaģēt un atbildēt”. Tādā veidā paši tiesneši arī rūpētos par savu tēlu un reputāciju.

Pēc Tiesību zinātņu pētniecības institūta pasūtījuma socioloģisko pētījumu firma SKDS īpaši šai konferencei veica sabiedrības, advokātu un tiesnešu aptauju.

Aptauja, ar kuras datiem Ir iepazīstināja aptaujas veicēji, liecina, ka Latvijas iedzīvotāji vairāk neuzticas nekā uzticas tiesu sistēmai – neuzticas 42%, bet uzticas 39%.

69% aptaujāto iedzīvotāju uzskata, ka tiesu spriedumiem ir jābalstās likumos, bet 7% bija pārliecināti, ka tam jāatbilst sabiedrības viedoklim. Savukārt 14% uzskatīja, ka spriedums ir jāpieņem pēc iespējas ātrāk.

Uz jautājumu, vai tiesnesim, pieņemot lēmumu tiesu lietā, būtu jāņem vērā sabiedrības viedoklis, vairākums aptaujāto – 46% – atbild, ka būtu jāņem vērā, kamēr 37% sliecas, ka ne.

SKDS veiktajā aptaujā 42% advokātu atbild, ka pēdējos septiņos gados dažkārt esot jutuši – tiesneša spriedumu iespaidojis sabiedrības viedoklis, nevis likums. Reti to esot izjutuši vēl 18% advokātu, bet pavisam bieži sabiedrības ietekmi uz tiesas spriešanu izjūtot 9% advokātu.

Vairāk nekā puse advokātu (55%) arī apgalvo, ka savā profesionālajā darbībā izjutuši, ka politiķi vai amatpersonas izdara spiedienu uz tiesu varu un tiesnešiem. Tikpat daudz advokātu norādījuši, ka, gatavojoties tiesvedībai, neizmanto medijos pieejamās ziņas un informāciju, un viņi arī neietekmējoties no sabiedrības viedokļa. Toties 51% advokātu uzskata, ka tiesu vara esot atkarīga no izpildvaras (valdības, Iekšlietu ministrijas u.c.). Par neatkarīgu tiesu uzskata 41% advokātu.

Arī vairākums tiesnešu uzskata, ka, strādājot pie tiesu lietas, viņiem nevajadzētu iepazīties ar medijos esošo informāciju par tiesu lietām, pie kurām viņi strādā – tā domā 58% aptaujāto. Savukārt 37% uzskata, ka to vajadzētu darīt.

Lielākā daļa aptaujāto tiesnešu – 84% – uzskata, ka tad, ja tiesu lieta ir skaļa un sabiedrībai nozīmīga, tiesai būtu jāgatavo īpaša ziņa sabiedrībai par tiesas sprieduma  argumentiem šajā lietā.

Vairākums aptaujāto tiesnešu (98%) tiesu spriedīs, vadoties pēc likuma, nevis sabiedrības viedokļa vai iekšējā taisnīguma izjūtas, liecina aptauja.

 

 

 

DP aiztur personu aizdomās par spiegošanu kādas ārvalsts labā

Drošības policija (DP) aizturējusi un tiesa apcietinājusi kādu Latvijas pilsoni, kurš tiek turēts aizdomās par spiegošanu kādas ārvalsts labā, aģentūru LETA informēja DP.

Pagājušā gada 19.decembrī DP sāka kriminālprocesu pēc Krimināllikuma panta par spiegošanu, proti, par neizpaužamu ziņu nelikumīgu vākšanu nolūkā tās nodot vai to nodošanu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību vai par citu ziņu nelikumīgu vākšanu vai nodošanu ārvalsts izlūkdienestam.

Kriminālprocesā 19.decembrī DP veica aizturēšanu un kratīšanas vairākos objektos.

Šajā lietā Latvijas pilsonim piemērots aizdomās turētā statuss par spiegošanu un pēc Krimināllikuma panta par šaujamieroča vai munīcijas nelikumīgu apriti.

Aizdomās turētajam kā drošības līdzekli tiesa ir piemērojusi apcietinājumu.

Pirmstiesas izmeklēšana šajā kriminālprocesā turpinās, tāpēc DP šobrīd atturas no detalizētākiem komentāriem par izmeklēšanas gaitu.

Aizdomās turētajam par spiegošanu var piemērot brīvības atņemšanu līdz desmit gadiem.

Šics: Komisijas darbs nebija vienots un konstruktīvs

Lai gan pagājušajā nedēļā oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā nobalsojis par Ingunas Sudrabas virzīto galaziņojumu, Mārtiņš Šics (LRA), kura balss tobrīd bija izšķirīga lēmuma pieņemšanā, šoceturtdien pirms Saeimas plenārsēdes galaziņojumam pievienoja savas atsevišķās domas. Tāpat kā kolēģi deputāti Andrejs Judins (Par) un Ritvars Jansons (NA), kuri komisijas sēdē bija pret Sudrabas sagatavoto galaziņojumu.

Kam oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas galaziņojumā nepiekrīt Šics?

Viņš norāda, ka komisijas darbs kopumā nebija raits, vienots un konstrutīvs. Šics norāda, ka oligarhu lietas veiktā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izmeklēšana un deputāta izlasītais kriminālprocesa materiālos “satur valsts nozagšanas mēģinājuma pazīmes”. Lai šo lietu novestu līdz galam, pēc Šica domām, KNAB tomēr pietrūcis gribasspēka, savstarpējas sadarbības uz uzticības starp tiesībsargājošām iestādēm.

Deputāts arī uzskata, ka izmeklēšanas darbībām esot traucējusi regulāra slepenas informācijas izpaušana. Pievienotajā dokumentā Šics norāda, ka, sākot darbu parlamentārās izmeklēšanas komisijā, viņš uzsvēris, ka padziļināti pētis arī, vai KNAB darbiniekiem bija pietiekama kapacitāte šīs lietas izmeklēšanā un atalgojums. Šics norāda, ka, strādājot komisijā, “man radās sajūta, ka atsevišķiem komisijas locekļiem ir birokrātiska vēlme atrast vainīgos, kas “nopludināja informāciju”, savukārt iemesli, kāpēc tika izbeigts kriminālprocess, palika otrā plānā”. Tomēr Šics neuzskata par normālu, ka oligarhu lietas operatīvās lietas materiāli esot nonākuši atklātībā. Šica rīcībā neesot informācijas, kas šos materiālus atklāja, bet šis cilvēks, iespējams, nav gribējis, ka oligarhu lietas izmeklēšana tiek pārtraukta. Deputātam arī aizdomīgi liekas, ka krimināllietu sāka un izbeidza viena un tā pati KNAB persona – izmeklētāja Ilze Kivleniece, kura pēc tam esot saņēmusi paaugstinājumu amatā.

Šicam ir arī viedoklis par bijušo KNAB amatpersonu Jutu Strīķi, kura veica izmeklēšanu oligarhu lietā. Uzklausot viņu komisijā, Šicam nav radies iespaids, ka Strīķe spējusi patstāvīgi organizēt izmeklēšanu un novest to līdz galam. Galu galā Šics nonācis pie atziņas, ka nepieciešams “atrisināt jautājumu par kadru sagatavošanu, kvalifikācijas celšanu un par Latvijas Policijas akadēmijas atjaunošanu”.

Šics arī uzskata, ka dzīvē ir realizējies tas, par ko Rīdzenes numuriņā runāja Aināra Šlesers saistībā ar Rīgas Tirdzniecības ostas uzņēmumu pārņemšanu. Tāpat viņš uzskata, ka ir pamats domāt, ka “ir notikusi tirgošanās ar ietekmi Rīgas brīvostas valdes vēlēšanās”.

Galu galā deputāts secina, ka oligarhu krimināllietas izmeklēšanu izgāza “ne vien nekvalitatīvs izmeklētāja darbs un institūciju sadarbības trūkums”, bet arī gribas trūkums tiesībsargājošās iestādēs, “neizslēdzot politisko spiedienu uz izmeklētājiem, politisko ietekmi uz KNAB. KNAB vadītāja varaskāre un ambīcijas palikt amatā, sniedzot pakalpojumus “oligarhiem” un izbeidzot lietu, gan palīdzēja noturēties viņam pašam amatā, bet kavēja veikt savus tiešos pienākumus”.

Deputāts secina, ka ir notikusi samierināšanās ar morāli ētiskiem pārkāpumiem līdz pat klajai oligarhu atbalstīšanai, traucējot veikt operatīvās darbības vainas pierādīšanā, tai skaitā manipulējot ar Saeimas balsojumiem.

Visu deputāta Šica viedokli varat lasīt šeit.

Šica īpašais viedoklis pēc komisijas sēdes 18. janvārī – skatieties šeit.

Kādēļ citiem nevajadzētu stāstīt par sava testamenta saturu?

Aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju savu pēdējo gribu izvēlas noformēt testamenta vai mantojuma līguma formā. Pie Latvijas notāriem sastādīto testamentu skaits katru gadu pieaug vidēji par 20%, mantojuma līgumus cilvēki slēdz vidēji 100 gadījumos gadā. Pēdējās gribas rīkojums ir ļoti personisks lēmums. Diemžēl notāri ļoti bieži ir liecinieki nopietnām nesaskaņām starp tuviniekiem, un to cēlonis ir tieši aizgājēja novēlējumu saturs. Aptuveni 80% gadījumos aizgājēja tuvinieki nav apmierināti vai ir pārsteigti par testamenta saturu.

Ja cilvēks vēlas, lai viņa īpašums tiktu sadalīts citādā kārtībā, nekā paredz likums, piemēram, atstājot lielāko tiesu savas mantas ne pirmās pakāpes radiniekiem, viņš to var paust savā pēdējās gribas rīkojumā jeb testamentā. Ar testamentu cilvēks pauž  pēdējo gribu, un tā palicējiem pēc viņa aiziešanas mūžībā būtu jāciena. Diemžēl ne vienmēr tā ir. Tāpēc mantojuma lietas nebūtu ieteicams apspriest ārpus ģimenes, bet, iespējams, dažās ģimenēs ir vērts šo jautājumu detaļās necilāt arī starp vistuvākajiem radiniekiem, ja savstarpējās attiecības ir saspīlētas.

Īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad cilvēks nolēmis testamentu sastādīt un glabāt mājās, nevis pie notāra. Privāts testaments var netikt izpildīts dažādu apsvērumu dēļ. Visbiežāk šādi testamenti glabājas tikai pie personas, kas to rakstījusi, un var gadīties, ka tas mantojuma lietā var nenonākt, ja mantinieks nezina par tā eksistenci un atrašanās vietu. Tāpat tas var tikt atrasts jau pēc tam, kad mantojuma lieta jau nokārtota un manta sadalīta. Tomēr galvenie riski, kas jāņem vērā – pašrocīgi rakstītu testamentu ir ārkārtīgi viegli viltot, kā arī apzināti vai netīši iznīcināt. Ja citiem ģimenes locekļiem vai kādam no tuviniekiem ir zināms jūsu testamenta atrašanās vieta un saturs, un kādam tas rada vilšanos, tad gadījumā, ja šī persona papildus savam aizvainojumam, nav visai godprātīga, kārdinājums dokumentu “nejauši” iznīcināt var ņemt virsroku pār respektu pret jūsu izdarīto izvēli.

Savukārt pie notāra sastādītam jeb publiskais testaments ir garantija, ka tas nekur nenoklīdīs un vajadzīgajā brīdī stāsties spēkā, jo notariāli apliecināts testaments tiek reģistrēts Publisko testamentu reģistrā. Šajā reģistrā esošie testamenti ir pieejami ne tikai notāriem Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs. Tas ir īpaši būtiski mūsdienās, kad tik daudz cilvēku no Latvijas ilgstoši vai uz visiem laikiem devušies darba un dzīves gaitās ārzemēs.

Gan privātu, gan pie notāra sastādītu testamentu var mainīt kaut ik stundu, un katram jaunam mantiniekam var sacīt – esmu tev atstājis visu, kas man ir. Tuvinieku starpā var rasties nesaskaņas, un tad testaments atkal tiek mainīts. Nav noslēpums, ka tieši šādu iemeslu dēļ daudzās ģimenēs rodas konflikti.

 Tāpēc, ja, piemēram, mājas īpašniekam ir absolūti skaidrs, kam viņš vēlas savu nekustamo īpašumu atstāt, testamentam alternatīva iespēja ir mantojuma līguma noslēgšana. Atšķirība ir fundamentāla – kamēr testamentu iespējams mainīt un atsaukt bez mantinieka ziņas, mantojuma līgums ir garantija, ka mantiniekam par labu taisītais pēdējās gribas rīkojums nav vienpusēji atsaucams. Tas ir prioritārs attiecībā pret testamentu, vēlāk taisīts testaments mantojuma līgumu neatceļ. Šajā gadījumā abām pusēm, kā arī citiem tuviniekiem ir skaidrība par aizgājēja pēdējo gribu attiecībā uz tā mantu, kas tiks saglabāta mantiniekam. Mantojuma līgums mantiniekam piešķir nogaidu tiesības uz nākamo mantojumu, un šis fakts ir saistošs arī trešajām personām, ja tiek ierakstīts zemesgrāmatā kopā ar atzīmi, ka mantojuma atstājējs viņam piederošos nekustamos īpašumus var atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt tikai ar līgumiskā mantinieka piekrišanu.

 

Autors ir Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs