Judins: ir cilvēki, kas funkcionē, lai izmantotu valsti savtīgos nolūkos 62

Andrejs Judins. Foto: Gatis Rozenfelds, Picture Agency
Indra Sprance
Print Friendly, PDF & Email

Pirms oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojuma Saeimā Ir iztaujāja deputātu un komisijas locekli Andreju Judinu (Par), kuram tāpat kā viņa kolēģim parlamentārās izmeklēšanas komisijā Ritvaram Jansonam (NA) ir savas atsevišķās domas, kas pievienotas ziņojumam. Ir ar Jansonu plašāk sarunājās pirms pāris nedēļām.

 

Parlamentārās izmeklēšanas komisija lielā steigā pabeidza darbu un apstiprināja galaziņojumu. Kā jūs vērtējat sagatavoto dokumentu?

Es pats tiešām strādāju, lai izmeklēšana būtu ar efektu un gala ziņojums būtu tāds, kas atspoguļo svarīgus secinājumus. Aicināju kolēģus organizēt darbību efektīvi, aicināju cilvēkus paskaidrojumu sniegšanai. Arī gala ziņojumam iesniedzu vairākus priekšlikumus un kolēģi bija spiesti dažus atbalstīt. Līdz ar to es nevaru teikt, ka tas ir pilnīgi no A līdz Z nepareizs dokuments. Bet tam nav tādas kvalitātes, kādu varēja nodrošināt. Komisijas vairākumam pietika drosmes pateikt, ka valsts sagrābšana — ir tāds jēdziens. Viņi pat paņēma definīciju, ko es piedāvāju, nedaudz pārstrādāja, bet kopumā akceptēja ideju, ka tāda parādība pastāv. Bet mūsu uzdevums bija runāt ne tikai par parādību kā tādu,  bet arī paskatīties, vai darbības, kas atbilst valsts sagrābšanai, Latvijā notika vai nē. Vai tas, ko mēs definējam, ir saskatāms atsevišķu personu rīcībā. Un šeit komisijai nebija lielas vēlmes kādus atzinumus izdarīt. Vairākkārt tika runāts, ka ir nevainīguma prezumpcija un cilvēki ir attaisnoti. Gala ziņojumā ir gatavība runāt tā vispārīgi par valsts sagrābšanu, bet viņi [komisijas vairākums] negrib atzīt  acīmredzamus faktus, ka Rīdzenes sarunu dalībnieki mēģināja sagrābt valsti, veica darbības, lai to panāktu un viņiem bija panākumi attiecīgo mērķu sasniegšanā. Tas ir viens būtisks jautājums.

Otra būtiska lieta, runājot par krimināllietas izbeigšanu, komisijai bija jāizdara skaidrāki secinājumi. Neuzskatu, ka komisija ir pievērsusies šim jautājumam ar visu nopietnību.

Runājot par gala ziņojumu, man šķiet, ka autoriem bija svarīgi parādīt, ka daudz kas ir izdarīts, līdz ar to apjoms ir vairāk nekā 100 lappuses, bet tur daudz ir vienkārši stenogrammu kompilācijas, vispārzināmu faktu atstāstījums, bet secinājumu nav tik daudz. Visi secinājumi nav pietiekami vērtīgi, teiksim tā. Komisijai būtu jāstrādā vēl ar gala ziņojumu, lai dabūtu citu kvalitāti. Bet es redzēju ceturtdien sēdē — bija vienkārši nolemts, ka darbs ir jāpabeidz un rezultātam nav nekādas nozīmes. Es runāju ar kolēģiem, ka nav normāla situācija, ja mēs nevaram izmantot pēdējās sēdēs dzirdēto, jo nav gatavs protokols, nav gatava stenogramma, bet tas nevienu vairs neinteresēja. Kad man bija pat liegta iespēja runāt, es sapratu, ka Sudrabai bija svarīgi ievērot procedūru, bet saturs viņai nerūp.

Jūs pievienojat ziņojumam savas atsevišķās domas — kas ir būtiskākie secinājumi?

Tie ir gandrīz 100 kopskaitā un attiecas gan uz faktiem, gan kriminālprocesa kvalitāti. Es gribu runāt par lietām, apstākļiem, faktiem, kuriem komisija nav pievērsusi uzmanību. Manuprāt, ir ļoti svarīgi norādīt, kādā virzienā ir jāveic turpmākie darbi, lai situāciju mainītu. Ir atzinumi par nepieciešamību grozīt likumus.

Informācija par valsts sagrābšanu, par atsevišķiem faktiem — tas nav kaut kas ekskluzīvs. Es neuzskatu, ka tikai personām, kas veic kriminālprocesu, ir ekskluzīvas tiesības zināt informāciju par valsts sagrābšanu. Visai sabiedrībai ir svarīgi būt infomētai par faktiem, ka atsevišķas amatpersonas izmanto varu pretēji tiem mērķiem, kuriem tā vara tika dota un proti — mēģina gūt kaut kādus labumus sev, savām pietuvinātām personām un būtībā izmanto dienesta stāvokli ļaunprātīgi.

Līdz ar to man ir principiāla atšķirība viedokļos ar komisijas vairākumu. Es uzskatu, ka Rīdzenes sarunas ir jāpublisko, bet kolēģi uzskata, ka nē — tas ir liels noslēpums un lieta izbeigta. Viņi uzskata, ka arī žurnālā Ir nevajadzēja publicēt un ka nekādam turpinājumam nevajadzētu būt. Manā skatījumā tā nav kāda privāta lieta un ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība tiktu informēta. Es neuzskatu, ka [ierakstītās sarunas] jāpublisko no A līdz Z. Ja ir sensitīva informācija, kam tiešām absolūti privāts raksturs, protams, to nevajag publiskot. Bet ja cilvēki runā par uzņēmumiem, par politiskiem procesiem, vienojas par kādu darbību izdarīšanu, kas skar sabiedrību — sabiedrībai ir tiesības to zināt. Un mūsu likums to neparedz. Līdz ar to es izdalu divus jautājumus: pirmkārt, par konkrētu sarunu, konkrētā kriminālprocesā materiālu publicēšanu. Un otra lieta, es uzskatu, ka normatīvajos aktos ir jāparedz iespēja publicēt informāciju, kurai ir liela sabiedriskā nozīme. Jo patlaban, pat ja izmeklēšanas iestādes vadītājs uzskata, ka lieta izbeigta sakarā ar noilgumu vai nav pierādīta subjektīvā puse, bet viņš redz, ka darbība bijusi ļoti bīstama sabiedrībai un viņš gribētu, lai sabiedrība būtu informēta, likumā nav paredzēts mehānisms, kā tādu informāciju var publiskot. Saskaņā ar likumu, ja kriminālprocess ir izbeigts, pētnieki var iepazīties ar informāciju, bet tur nav rakstīts par publiskošanu. Bet pētnieki — tie ir juristi, kas var pētīt tieši juridiskos aspektus, bet manā skatījumā ir svarīgi, lai arī citām personām, un pirmkārt es domāju par pētnieciskajiem žurnālistiem, būtu iespēja iepazīties ar tādu informāciju un informēt sabiedrību. Manuprāt, tas ir vitāli svarīgi un šeit atbalsta no kolēģiem nebija. Tas ir svarīgs jautājums, par kuru ir jārunā.

Vai varat nosaukt, kuras amatpersonas tad ir piedalījušās valsts sagrābšanā?

Es iepazinos gan ar krimināllietu, gan operatīvās izstrādes materiāliem. Operatīvās izstrādes lieta ir valsts noslēpums un man nav tiesību nosaukt vārdus un uzvārdus, kas tajā minēti. Tomēr es gribu teikt, ka to amatpersonu loks ir plašāks nekā loks, kas tika minēts Ir publicētajos materiālos. Man personiski nav ne mazāko šaubu par tiem cilvēkiem, kas tika minēti Ir publikācijās — par to, ka Šlesers, Lembergs veica tādas darbības, kas satur valsts sagrābšanas pazīmes. Tāpat Šķēles iesaistīšanās, konsultēšana — nu, man nešķiet ticami tie viņa stāsti, ka viņš konsultēja.

Runājot par citām personām, Rīdzenes sarunās mēs redzam cilvēkus, kas nav amatpersonas, bet kas apkalpoja kā juristi, kā menedžeri bija iesaistīti attiecīgu darbību veikšanā, sniedza atbalstu. Atkal tie ir tie paši cilvēki, kas minēti žurnālā Ir. Izskanēja arī Rīgas domes amatpersonas, bet šeit svarīgi nošķirt vienu lietu — ja runājam par kriminālprocesu un spēju pierādīt viņu vainu noziedzīgos nodarījumos, tas ir viens līmenis un es tagad par to nerunāju. Es runāju par to, ka bija veiktas darbības, lai vairotu atsevišķu cilvēku iespējas, viņu ietekmi vai dotu viņiem priekšrocības. Vai prokuratūra spējīga pierādīt viņu vainu noziegumos vai nē — tas ir atsevišķs jautājums. Es runāju par to, ka vairāku cilvēku rīcībā saskatu pazīmes, kas atbilst valsts sagrābšanas nodarījuma pazīmēm.

Vai jūsu ziņojumā ir šo cilvēku uzvārdi, kuru darbībās ir saskatāmas valsts sagrābšanas pazīmes?

Es nevaru teikt, ka šis uzskaitījums ir izsmeļošs. Nu, pieņemsim, viens piemērs. Arī jūsu publikācijā tika minēts Askolds Kļaviņš. Līdz ar to aizdomas par viņa līdzdalību izskanēja — vai ir pamats uzskatīt, ka viņš tur darbojās vai nē? Varētu tādu secinājumu izdarīt, ja komisija vismaz viņu uzaicinātu uz sēdi un es varētu uzdot jautājumu, bet Sudrabas komandu tas neinteresēja un viņi neaicināja šo cilvēku. Tātad aizdomas ir par viņa līdzdalību, bet jautājums ir atklāts.

Runājot, piemēram, par [Ivaru] Gulbi, Šlesera juristu — viņš atteicās sniegt liecības kriminālprocesā. Mēs komisijā runājām par to un viņš stāstīja, ka ir pamats domāt, ka kriminālprocess varēja būt pret viņu. Ja viņš pats apzinās savu lomu minētajās darbībās, es domāju, ka viņam arī bija skaidrs, kādas intereses viņš apkalpoja un kā labā strādāja.

Es tiešām domāju, ja mēs sāktu stādīt sarakstu, kurš cilvēks kaut kādu lomu vispār spēlēja valsts sgrābšanā, šis saraksts būtu ļoti, ļoti liels, jo arī patlaban Latvijas politikā es redzu cilvēkus. Starp citu, to cilvēku uzvārdi nebija minēti publikācijās, bet, izmantojot iespēju iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, es redzu, ka tiem cilvēkiem arī bija kaut kāda, varbūt ne tik nozīmīga, bet arī tomēr loma uz valsts sagrābšanu vērstos pasākumos, līdz ar to tie saraksti var būt garāki. Taču es gribu strādāt, nevis tiesāties ar tiem cilvēkiem, kāpēc es izdarīju tādus secinājumus. Man informācijas ir vairāk nekā es diemžēl varu tagad publiskot. Nu, kad tu redzi, ka cilvēks parādās vienā espizodē kaut kādā lomā, var teikt — jā, nejauši. Es redzu uzvārdu un man ir pārsteigums — arī viņi ir šeit! Bet tad es redzu, ka aizdomas par viņu līdzdalību neapstiprinās. Uzvārdi bija, tas piesaistīja uzreiz manu uzmanību, bet es redzu, ka tie cilvēki tomēr nebija iesaistīti minētajās darbībās. Bet bija citi cilvēki, kas figurē vairākkārt, viņi dara vienu lietu, otru, trešo un tad galu galā ir pamats saprast — jā, viņi ir cilvēki no tās ekosistēmas, kas funkcionē, lai izmantotu valsti savtīgos nolūkos, lai gūtu labumu sev, pietuvinātām personām. Diemžēl tā ir realitāte.

Kas viņi ir?

Diemžēl es nevaru iet detaļās, tur ir gan ierēdņi, gan politiķi. Dažādu līmeņu politiķi.

Vai jums ir atsevišķās domas arī pie otrā komisijas darba uzdevuma — izvērtēt faktorus, kas noveda pie krimināllietas izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā?

Jā, es tam veltīju daudz laika. KNAB rīcībā bija informācija par vairākām darbībām, kuras varēja izmeklēt. KNAB nofokusējās un būtībā strādāja, lai pierādītu atsevišķus nodarījumus, bet sadarbība starp KNAB un prokuratūru, kurai bija tā lieta jāvirza talāk, bija ļoti… Es neteiktu, ka nepastāvēja. Bet pašā sākumā uzraugošajam prokuroram bija skeptiska attieksme pret iespēju pierādīt lietu un pārliecināt tiesu, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums. KNAB mēģināja pārliecināt. Bet vienlaikus KNAB mēģināja pielāgoties prokuratūras prasībām, viņi nebija tādi principiāli: tā ir, sūtīsim prokuroram un, ja prokurors neņem, tad pārsūdzēsim, nē, viņi mēģināja koleģiāli risināt jautājumus. Kāds ir iznākums? Prokurors savu viedokli nav mainījis — viņam pašā sākumā bija skepse un ar šo skepsi viss arī noslēdzies. KNAB tādu principialitāti nav demonstrējis un galu galā cilvēki, kas turpināja KNAB strādāt — ne tie, kas bija sākotnēji — galu galā arī [šo skeptisko nostāju] akceptēja.

Kā es skatos uz atteikumu uzsākt kriminālvajāšanu? Prokurors teica: es neņemšu to lietu un KNAB teica: labi, vari neņemt. Es jautāju KNAB cilvēkiem — nu, kā tas var būt, ja KNAB cilvēkiem ir [sākotnēji uzturētā] pārliecība, ka ir pamats virzīt lietu uz priekšu? No KNAB dzirdēju atbildi: viss ir kārtībā! Tāda viedokļu atšķirība var būt — prokuroram sava pārliecība, KNAB — sava, līdz ar to KNAB visu to akceptēja. Jautājums par sadarbību starp prokuratūru un KNAB ir sarežģīts. Tas bija viens no iemesliem, bet ne vienīgais. Jāsparot, kāpēc prokuratūra rīkojās šādā veidā. Kriminālprocesa likumā rakstīts, ka uz tiesu lietu var sūtīt, kad prokuroram ir pārliecība, ka viņš varēs pārliecināt arī tiesu, ka personas ir vainīgas. Tātad principā nepietiek, ka pašam prokuroram ir pārliecība, viņam ir jābūt pārliecinātam, ka arī tiesa piekritīs. Ja tiesa nepiekritīs, kādas būs sekas? Attaisnošana! Un attaisnošana mūsu Ģenerālprokuratūras izpratnē — nu, tā ir ļoti slikta lieta, tā norāda uz brāķi. Un principā tad visa sistēma strādā uz to, ka labāk un vieglāk ir [uzreiz jau pateikt], ka pierādījumu nav pietiekami daudz — vienkārši uz tā pamata neiet uz priekšu, nekā parādīt visai sabiedrībai, kas ir iegūts, un pakļaut sevi riskam, ka kāds pārmetīs, ka jūs kaut ko neizdarījāt. Šeit sanāca tā, ka prokuratūra gribēja būt ļoti droši, ka visu varēs pierādīt. Un kāds ir rezultāts? Viņi jautāja — nu, kāpēc nav tādas sarunas piefiksētas? Nu, tāpēc, ka [KNAB operatīvie darbinieki] 100% nekontrolē sarunas starp personām. Vai, piemēram, kur tieši ir informācija, kā cilvēki dalīja dividendes? Arī to neizdevās atklāt. Tas ir viens būtisks bloks [kāpēc prokuratūra atteicās virzīt lietu].

Tālāk jāņem vērā, ka nepietiek tikai ierakstīt sarunas un izņemt kratīšanu laikā dokumentus. Svarīgi visu to informāciju analizēt. Un šeit problēma, ka informāciju izņēma, kopijas uztaisīja, sējumus saražoja, bet kur ir informācijas analīze? Es redzu, šeit ir tabula skaisti izdrukāta — kāda ir struktūra uzņēmējsabiedrībām. Izskatās ļoti smuki, bet informācija bija jāanalizē. Man šķiet, ka analīze nebija pietiekamā kvalitātē. Tāpat tur bija telefonsarunu izdrukas, dienas plānotāji — kalendāri, transakcijas starp firmām, naudas pārskaitījumi — visa šī informācija bija jāanalizē, bet es neredzu tādu rūpīgu analīzi. Pašā sākumā KNAB bija cerība, ka sarunas visus pārliecinās un ātri būs notiesājošs spriedums, bet ir jāsaprot, ka arī tai otrai pusei ir savi argumenti  un mēs dzirdējām stāstus, ka viņi blefo, ka nopietni cilvēki vienkārši nāk uz Rīdzeni un taisa sacensības, kurš labākas pasakas stāstīs.

Un problēma ar prokuratūru — tā vietā, lai skatītos ar apsūdzētā acīm, ka es aizstāvu valsti un man šķiet, ka tādas pasakas nav nopietnas, prokuratūra ieņēma tādu pseidoneitrālu pozīciju: mēs pieņemsim, ka tā visa informācija var būt patiesa. Līdz ar to kāds nāk un stāsta — mēs aizgājām viesnīcā pablefot, un prokurora viedoklis: nu, jā, kas pierāda, ka tā nevarētu būt? Ja pieņemam, ka Rīdzenē kaut kāds teātra pulciņš pulcējās un cilvēki tur demonstrēja savas spējas atstāstīt kaut kādas fantāzijas un prokurors atbild — a kāpēc gan nē? Tad sanāk, ka process nevarēja virzīties uz priekšu. Man šķiet, ka šajā procesā prokuratūra bija gatava ticēt visdažādākajām versijām, kas bija par labu personām, kuras turēja aizdomās. Tā ir būtiska problēma.

Kopsavelkot, kurš ir atbildīgs par to, ka šī krimināllieta tika izbeigta primstiesas izmeklēšanas stadijā?

Manuprāt, šeit nav viens vainīgs cilvēks. Ir faktu kopums. Nav tā, ka prokuratūra slikta vai KNAB ir slikts, ja runājam par institūcijām, kas strādāja. Ir KNAB neizdarības. Piemēram, es uzskatīju, ka izmantoto operatīvās darbības pasākumu klāstam vajadzēja būt daudz plašākam. Es nedrīkstu stāstīt, ko viņi izmantoja, bet es gribu teikt — bija iespēja īstenot arī citus operatīvās darbības pasākumus, lai gūtu papildu pierādījumus. Runājot par KNAB, ir svarīga arī informācijas apmaiņa. Piemēram, parlamentārās izmeklēšanas laikā es jautāju izmeklētājiem par atsevišķām epizodēm, man viņi nevarēja neko pateikt, jo nav informēti. Un kaut gan Jurašs mums komisijā stāstīja, ka savulaik notika perfekta informācijas apmaiņa starp izmeklētājiem un operatīvajiem darbiniekiem, man ir pamats to apšaubīt. Bija arī situācija, kurā es prokuroram jautāju par atsevišķām epizodēm un prokuroram bija lielas acis — viņš neko tamlīdzīgu nav redzējis. Viņš ar operatīvo lietu nestrādāja, līdz ar to viņam tas nebija zināms. Līdz ar to es redzu vairākas darbības, kas varēja tikt izmeklētas un pierādītas, bet palika ārpus uzmanības.

Kāda rakstura tās ir?

Es nevaru atklāt informāciju, kas ir slepena. To, ko neizdarīja KNAB, noslepenoja, bet principā bija darbības, kas saistītas ar ieprikumiem valsts kapitālsabiedrībās, bija informācija par tirgošanos ar ietekmi plašāka, nekā publicēts, citi amatpersonu noziedzīgi nodarījumi, kas arī palika āpus uzmanības. Bija ar nekustamo īpašumu saistītas nelikumīgas darbības, partiju finansēšanas pārkāpumi, tur daudz kas bija. Vienīgais, es negribu teikt, ka tur visas lietas bija ar visiem pierādījumiem. Tur bija pietiekama informācija, lai sāktu vākt papildu pierādījuus, lai pratinātu cilvēkus, iegūtu papildu informāciju, bet nekas netika darīts.

Tātad principā — ir KNAB savas neizdarības, ir prokuratūrai savas neizdarības. Līdz ar to tas stāsts, ko no prokuroriem dzirdam — viņi ir labi, KNAB slikti strādāja, vai arī no KNAB bijušajiem darbiniekiem stāsti, ka viņi izdarīja visu, bet prokuratūra vainīga — nu, tam nevar pilnīgi piekrist. Jo principā gan KNAB neizpildīja visu, kas bija jāizdara, gan arī prokuratūra neizpildīja to, kas bija jāizdara. Diemžēl šāda situācija. Balto, kas izdarīja visu, nav.

Kāds ir jūsu secinājums — vai 2015. gadā lieta bija jāvirza uz tiesu?

Jā, vajadzēja celt apsūdzību, stiprināt pierādījumus un nodot tiesai. Manuprāt, bija pamats virzīt. Problēma ir kāda — vai prokuroram ir jābūt pārliecinātam par 120%, 100% vai pietiek ar 80%?

Trešais punkts paredzēja pārbaudīt publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstību krimināllietas materiāliem. Saprotu, ka komisija ir konstatējusi šo atbilstību, vai jums ir atšķirīgas domas?

Protams, es nesēdēju un katru burtu nesalīdzināju. Ja kāds mehāniski salīdzinātu tekstu, kas ir publicēts Ir un kas krimināllietas materiālos, bez problēmām varētu atrast atšķirības — kaut kur komati citādāk salikti, galotne ne tāda sadzirdēta. Piemēram, gadījums — skaitlis, nosaukta kukuļa summa, un es redzu, ka šeit ir viena summa, tur cita. Es tad speciāli pats salīdzināju un aicināju citus cilvēkus. Kāds bija secinājums? Nu, īsti nevar sadzirdēt, kā tur cilvēks izrunā. Tātad principā mans secinājums ir šāds: žurnālā Ir publicētais ir nevis no papīriem, bet audio. Informācija ir atšifrēta nevis KNAB, bet ārpus tā, līdz ar to — tehniskas atšķirības var atrast. Bet satura atbilstība ir un man nav pamata apšaubīt informācijas atbilstību. Plus saistībā ar autentiskumu — ir arī citi fakti, kas norāda, ka tādas sarunas ir patiesas un saturs atbilst. Proti, ir atsevišķi cilvēki tomēr atklāti stāstījuši, ka ir piedalījušies šādās sarunās un apstiprināja to saturu, tajā skaitā aktīvie Rīdzenes sarunu dalībnieki. Es ievērošu likumu un uzvārdus nenosaukšu, bet šādas liecības kriminālprocesā ir, viņi apstiprināja šādu sarunu faktu. Tas arī apliecina, ka šādas sarunas ir notikušas un tie dalībnieki ir cilvēki, kuri tika nosaukti žurnālā Ir un bija aicināti arī uz parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdēm.

Ceturtais uzdevums bija izvērtēt saistībā ar šo kriminālllietu izskanējušo informāciju par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interešu labā.

Varu apstiprināt — es guvu pārliecību, ka lemjot par dažādiem jautājumiem, piemēram, par biznesa attīstību, viņi vadījās no sava iespējamā ekonomiskā ieguvuma. Tas bija galvenais vadmotīvs pieņemt vai nepieņemt lēmumu. Saistībā ar termiņuzturēšanās atļaujām nav šaubu, ka Šlesers un citi cilvēki, kas bija iesaistīti, viņi skatījās ļoti ekonomiski. Tas izdevīgi, tas dos iespēju viņu biznesu attīstīt, līdz ar to Latvijas drošības intereses viņus noteikti neinteresēja. Tas pat nebija pakārtots jautājums, vienkārši no tāda redzes punkta viņi neskatījās.

Tas pats saistībā ar Uralhim [minerālmēslu termināli Kundziņsalā]. Principā par valsts drošību šie cilvēki nav domājuši, viņi vienkārši ignorē šos faktus. Man nav nekāda pamata teikt, ka viņu mērķis, lemjot šos ekonomiskos jautājumus, bija nodarīt kādu kaitējumu Latvijai, bet viņi noteikti neanalizēja un nedomāja par to, ka viņu darbība var radīt apdraudējumu valsts drošībai. Tas nebija jautājums, kas viņus interesēja.

Vai šī darbība arī tiešām radīja kaitējumu valsts interesēm?

Redziet, to nevar izmērīt. Kaitējumu var radīt katrs cilvēks, kas nav lojāls Latvijai un, pateicoties tām programmām, ir dabūjis iespēju uzturēties Latvijā. Patlaban mums nav tādas informācijas, bet mēs varam runāt par to, ka šī politika tika īstenota, ignorējot valsts drošības intereses, nevērtējot šīs interses. Vai ir reāls kaitējums, manā rīcībā nav informācijas, ka pateicoties tam kāds aģents šeit kaut ko ir izdarījis. Tāpat, runājot par ķīmisko [vielu pārkraušanas] termināli — faktiski bija norādījumi, ka tur ir apdraudējums videi, bet es lasīju žurnālā un redzēju krimināllietā, ka tur tika darīts viss, lai visi atzinumi būtu pozitīvi un tāds uzņēmums varētu strādāt. Un šis uzņēmums strādā un redzēsim ar laiku… Es ceru, ka nekas arī nenotiks. Tātad mēs runājam par riskiem, ka tie netika ievēroti, bet komisijas laikā mēs nekonstatējām konkrētu kaitējumu, kas būtu nodarīts Latvijai.

Komisijas  uzdevums bija arī izvērtēt informāciju, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un prettiesisku manipulāciju ar sabiedrības viedokli, izmantojot masu saziņas līdzekļus. Vai jums ir savi secinājumi, kas netika atspoguļoti komisijas ziņojumā?

Viens no būtiskiem secinājumiem ir, ka valsts sagrābšana ir reāls un bīstams apdraudējums Satversmes 2. pantā rakstītajam, ka vara pieder tautai. Ja daži cilvēki manipulē un vienkārši izmanto tautu, lai dabūtu varu, bet pēc tam to izmanto savām interesēm — tas ir pretrunā ar Satversmi.

Kas ir šie cilvēki?

Tie visi Rīdzenes sarunu dalībnieki, kas lēma savus saimnieciskos jautājumus. Atkal tie paši uzvārdi. Man ir pamats domāt, ka valsts sagrābšanā bija iesaistīts gan Šlesers, gan Lembergs un citas personas, kas to atbalstīja. Baidos, ka nenosaukšu visus, bet gavenie varoņi ir nosaukti žurnālā Ir.

Runājot par komisiju, es uzskatīju, ka jautājums par Satversmes apdraudējumu ir svarīgs un tam jāpievērš liela uzmanība, bet diemžēl šeit nesagaidīju atbalstu. Komisija sākumā nevarēja atrast ekspertus, tad uzaicināja Gvido Zemribo, kurš stāstīja dažādas lietas, bet tikai ne par konkrēto jautājumu. Jāatzīst, ka universitātes mācībspēki nebija aktīvi. Redzēju, ka cilvēki negrib iesaistīties diskusijās. Es negribu tagad spriest, kādu iemeslu dēļ, bet principā komisijai neizdevās iesaistīt ekspertus, līdz ar to šim jautājumam, manuprāt, nepieciešama papildu izpēte un analīze. Es ceru, ka mūsu zinātniekiem, juristiem būs iespēja un vēlme iesaistīties ar saviem skaidrojumiem un novērtēt tos riskus, ko sabiedrības interesēm rada valsts sagrābšana.

Komentāri (62)

J.šveiks 25.01.2018. 10.33

sūdraba bija kontaktpersona ar valsts nozadzējiem , viņa sev uzdoto( valsts nozadzēju) darbu godam izpildījusi, jādomā par to bus nopelnīts ienesīgs amats pēc caurkrišanas saeimas vēlēšanās. Par ekspertiem , nu tos jau komisija neizvēlas , bet atkal sistēma , godprētīgus pie šādām lietām nepiesaista , tas viss bija smalki izplānots prasts balagāns

+7
0
Atbildēt

1

    Dusma > J.šveiks 25.01.2018. 10.46

    tepat žurnālā tikko izlasīju, ka rumānņi iet demonstrācijās pret savas valsts īstenoto korupcijas legalizēšanu jaunās tiesību normās

    Mēs – latvieši ko daram – tikai šūmējamies komentāros – tas arī viss.
    Pret Sudrabas negodīgumu nav neviena paša protesta no radošās inteliģences, tās, kura brēca kā aizkauti sivēni, ka viniem vajagot valsts naudu – nu valsts iedeva – bet kāpēc ? Par ko? Lai viņi varētu rīt taukainas desas un klusēt, kamēr tautu saeima bendē nost?

    tu šveik beidz gaudot un nīdēt, galu galā – karavīrs esi – publicē te vismaz kādus kareivīgus lozungus – kā piemēram – tiesāt sudrabu par valsts nozagšanu – urrrā!! – sudrabu vienā kamerā ar lemebergu un šleseru par valsts nozagšanu – urrā !!!!

    Judins te min Kundziņsalu – tu zini kā ir elpot gaisu , kurā ir vairāk akmeņogļu putekļu kā skābeklļa? tu saproti kāpēc mums tik daudz bērnu slimo ar onkoloģiskām slimībām?

    tu saproti, ka valsts nozagšana naav vienkārši izdevīgs bizness oligarhiem , bet tā ir simtu tūkstošu tavu tautiešu mokpilna dzīve un nāve? saproti?! nē?! kuru vietu tieši nesaprati? !

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Svešinieks > Dusma 25.01.2018. 14.25

    2008. gadā VDienas lasītāji komentāros sarunājušies rīkot piketu pie Saeimas pret Loskutova atlaišanu no KNAB vadītāja amata.
    https://sveshinieks.blogspot.com/2008/07/politiskas-aritmetikas-stundas.html

    +2
    -1
    Atbildēt

    0

Dusma 25.01.2018. 10.19

Noskatījos vakardienas Tiešā runa raidījumu. Manuprāt, ka izcilākā bija Nellija Ločmele, jo viņa ļoti precīzi, tieši un konkrēti nosauca lietas vārdos, tādējādi atklājot Sudrabas -saeimas deputātes – jēlumu un gļēvumu, es pat iedrošinos teikt- nodevību pret mūsu sabiedrību. Proti, ka Sudraba kā komisijas vadītāja tā arī nav spējīga nodot sabiedrībai skaidru vēstījumu par komisijas darbu – par valsts izzadzējiem un par krīzi Latvijas tiesu sistēmā.

Uz ko mums – nodokļu maksātāiem cerēt, uz ko paļauties, ja pat saeimas deputāti paši – vairākumā izrāda atbalstu un pakalpību oligarhiem , oligarhus atbalstošajam ģenerālprokuroram, tiesnešu padomei utt.

Cilvēki turpina aizbraukt no valsts un varas elitē – es neredzu nekādus, absolūti nekādus signālus, ka šis process – valsts varas agresīva vēršanās pret pašas pisloņiem varētu – nu kaut vai apstāties, ja ne pavērsties pretējā virzienā.

Tas ir traģiski, tas patiešām ir traģiski. Saprotama lieta, ka Latvija nepaliks tukša – te savedīs vergus, kurus tad valsts vara drāzīs kā beztiesiskus lopus – tas arī viss …..

+6
0
Atbildēt

1

    Vahamurka > Dusma 25.01.2018. 15.38

    Tiešām,es arī no Sudrabas nesaklausīju ilgi gaidīto paziņojumu,ka ZZS un NA ir valsts izzadzēji,tāpēc nākamajās vēlēšanās jābalso par JKP.

    +2
    -3
    Atbildēt

    0

Antons 25.01.2018. 13.41

“Viens no būtiskiem secinājumiem ir, ka valsts sagrābšana ir reāls un bīstams apdraudējums Satversmes 2. pantā rakstītajam, ka vara pieder tautai. Ja daži cilvēki manipulē un vienkārši izmanto tautu, lai dabūtu varu, bet pēc tam to izmanto savām interesēm — tas ir pretrunā ar Satversmi”.
——————————————————–
Pat Judins, qacīmredzot, vienīgais godīgais politiķis visā komisijā, baidās nosaukt lietas īstajos vārdos.
Nav nekādi “daži cilvēki”, ir valsts nozagšanas ( sagrābšanas) sistēma, kurā iesaistīti simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku, un gan prokuratūra, gan atsevišķi tiesneši, par politiķiem vispār nerunājot, taisni politiķu pērkamība un gļēvums cīņu ar šo sistēmu padara neiespējamu, jo cīnīties ar to var, ja tikai ir politiska griba to darīt.
Nu tāpēc tāda komisija, tādi secinājumi, un tāda Lemberga, prokuratūras, utt. reakcija, pareizāk sakot, ņirdziens – stāvat pie ratiem, kā darījam, tā darīsim, lai kādas komisijas jūs neveidotu.
Ja pēc visas konmisijas Lembergs mierīgi ar kāju attaisa Saeimas durvis, un liek “tautas kalpiem” noturēt slepenu sēdi, lai aizstāvētu Lūša, tātad arī savas interses, tad tas liecina tikai par totālu šīs valsts institūciju, sākot no Saeimas un uz leju, degradāciju.
Tas, kādu morālās degradācijas līmeni sasniedzis Lembergs un visi viņa pakalpiņi, tas vispār nav aptverams.
Bet – Lembergs un pakalpiņi – NA, ZZS, utt. bauda lielas tautas daļas mīlestību, nu tad kas tas ir – neinformētība un muļķiba, vai arī visu morālo kritēriju izzušana un arī degradācija?

+6
-1
Atbildēt

1

    kolpants > Antons 26.01.2018. 11.26

    Ну, Единство в этом правовом беспределе тоже не рядом стоит, и свои пять копеек тоже добавляет, чтобы народ махнул рукой. Например, позиция МИДа по поводу выплат дополнительно к зарплатам различных премий, доплат и т.д.

    0
    -1
    Atbildēt

    1

    Antons > kolpants 26.01.2018. 12.19

    “тоже не рядом стоит…” tas vārds “tože” (arī) šeit lieks, korumpētības, pērkamības un bezprincipialitātes ziņā V tiešām nestāv blakus ne ZZS, ne NA.
    Saprotams, Āboltiņas grupas valdīšanas laikā V stipri degradējusies, bet, līdz NA vai ZZS līmenim tai vēl tālu.

    +2
    0
    Atbildēt

    1

    Vahamurka > Antons 26.01.2018. 13.27

    Anton tu izsakies ne sevišķi skaidri,no kuras puses V ir tālu līdz NA un ZZS līmenim,no augšas vai apakšas?

    +1
    -2
    Atbildēt

    1

    andrejs > Vahamurka 26.01.2018. 14.01

    no kuras puses V ir tālu līdz NA un ZZS līmenim,no augšas vai apakšas?
    —-
    Ja spriež pēc reitinga… 🙂

    0
    -2
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu