Diena: 25. janvāris, 2018

Saeimā debatēs Sudrabu vaino komisijas neefektīvā darbā

Saeimas debatēs ceturtdien izskanēja pārmetumi “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājai Ingunai Sudrabai (NSL) par komisijas neefektīvu darbu, kas esot bijis pielīdzināms cirkam.

Parlamentārietis Andrejs Judins (Par) pieļāva, ka Sudraba komisijas vadītājas amatā nonākusi tādēļ, ka nebija iespējams izbēgt no komisijas izveidošanas, tādējādi komisijas darbu padarot par farsu un neiegūstot nekādu rezultātu, vēsta LETA.

“Ziņojums ir bezzobains, patukšs dokuments, kur nav satura, bet ir vispārīgi vārdi,” ziņojumu vērtēja Judins, uzsverot, ka diemžēl Sudrabai un viņas komisijai neesot bijis svarīgi izveidot komisiju, izvērtējot valsts sagrābšanas pazīmes.

Judina ieskatā, rezultātā iegūts ne tikai slikti sagatavots ziņojums, bet arī tikusi diskreditēja parlamentārā izmeklēšana. “Sudrabai jāuzņemas atbildība par tik neefektīvu darbu,” pārliecināts Judins. “Jāatzīst, ka valsts sagrābšana nav tikai akadēmisks jēdziens, bet tas pastāv reālajā dzīvē. Saeimā ir deputāti, kas kalpo oligarhiem, kas ir ļoti, ļoti nožēlojami,” teica deputāts.

Partijas “Vienotība” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Hosams Abu Meri komisijas ziņojumu salīdzināja ar sliktu veselības stāvokļa izrakstu. Viņš uzsvēra, ka “nav ne slēdziena, ne ārstēšanas metodes, bet ir diagnoze – vēzis”. Politiķis pauda, ka Latvijā oligarhu ietekme ir slimība – vēzis ar trīs galvām, kas ir jāizoperē, taču to neviens nedara. Viņaprāt, tas liecina tikai par to, ka oligarhu ietekme joprojām ir ļoti liela.

Abu Meri atgādināja, ka “Vienotība” jau sākotnēji bija pret Sudrabas dalību komisijas sastāvā, saskatot iespējamo interešu konfliktu. Viņaprāt, Latvija savā simtgadē bija pelnījusi komisiju, kas būtu spējusi objektīvi izmeklēt šo gadījumu, taču komisijas gala ziņojums “ir nekvalitatīvs un bez rezultāta”. “Jāatvainojas iedzīvotājiem par tādu kaunu. Tas bija cirks, kas notika pus gadu,” secināja Abu Meri.

Savukārt deputāts Edvards Smiltēns (LRA) savā uzstāšanās reizē norādīja, ka lielāka vērtība tiktu iegūta, ja tā dēvētās “oligarhu sarunas” tiktu publicētas pilnā apmērā. Reizē sabiedrībai būtu noderīgi dzirdēt citas sarunas, kad ierobežotā lokā tika spriests par nepieciešamo regulējumu Kredītiestāžu likumā, par Veselības finansēšanas likumā neiekļauto normu, ka prioritāri līdzekļu jānovirza valsts un pašvaldību nevis privātajām medicīnas iestādēm. Tāpat būtu noderīgi dzirdēt politiķa Aivara Lemberga (“Latvijai un Ventspilij”) un satiksmes ministra Ulda Auguļa sarunu pēc “Latvijas dzelzceļa” meitasuzņēmuma “LDz loģistika” valdes priekšsēdētāja Vernera Lūša, aresta Lietuvā, norādīja politiķis.

Smiltēns arī pauda apbrīnu par parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājas Sudrabas ietekmi attiecībā uz konkrētiem balsojumiem Saeimā, jo “sāk lūzt [balsošanas] pultis, pazūd zālē deputāti”. Noprotams, ka politiķis šos izteikumus veltīja nesekmīgajiem balsojumiem atsaukt Sudrabu no komisijas.

Paužot Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas viedokli, tās pārstāvis Ritvars Jansons norādīja, ka sabiedrība no komisijas darba secinājumiem gaidīja skaidru un tiešu novērtējumu par kriminālprocesā izmeklētajām darbībām, kuras veicas konkrētas personas.

“Diemžēl galaziņojums šādu novērtējumu nedod. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas deputātu vairākums ētisku nosodījumu iepriekš aprakstītajām darbībām neuzskatīja par svarīgu. Nacionālā apvienība uzskata, ka no ētikas viedokļa nosodāmi ir kriminālprocesā fiksētie atsevišķu personu nodomi vai rīcība, kuros saskatāmas valsts nozagšanas pazīmes,” akcentēja Jansons.

Žurnālā “Ir” publicētās tā dēvētās “oligarhu lietas” sarunas radīja spēcīgu emocionālo fonu, debatēs partijas “Saskaņa” vārdā norādīja deputāts Igors Pimenovs. Tomēr ar emocionālo fonu esot par maz, lai attiecīgo lietu nodotu tiesai, jo nepieciešami atbilstoši pierādījumi. Viņš sacīja, ka komisija neguva pārliecību, ka publiskotie materiāli ir autentiski, tāpat arī vairāki cilvēki norādījuši, ka atsevišķu ažiotāžu raisījušos vārdus nav lietojuši.

Pimenovs arī teica, ka koalīcijas padome neesot leģitīma institūcija, jo tās nevienā valsts normatīvajā aktā nav noteikta. Reizē tās nozīme ir ļoti svarīga, tāpēc tās ietekmē esot saskatāmas valsts sagrābšanas pazīmes, norādīja deputāts.

Komisija tās apstiprinātajā galaziņojumā paudusi uzskatu, ka valsts sagrābšana un tās centieni ir ne tikai nosodāmi, bet arī var tikt sodīti. Lai arī komisija atzīst, ka “oligarhu sarunās” var saskatīt valsts sagrābšanas centienus, konkrēti atbildīgo vārdi ziņojuma secinājumos nav pieminēti.

Ziņojumā teikts, ka izmeklēšanas komisija atbalsta juristu ierosinājumu organizēt diskusiju par “valsts sagrābšanas” jēdziena iestrādāšanu normatīvajos aktos. Tāpat komisija uzskata, ka ir jāpieņem likums par lobēšanu, kas palīdzētu noteikt robežšķirtni starp atļautām, leģitīmām un neatļautām, prettiesiskām politikas ietekmēšanas metodēm.

Komisija secinājusi, ka tai nav pamata uzskatīt, ka kriminālprocesa izbeigšana pirmstiesas stadijā būtu saistīta ar procesa virzītāju politiska vai cita rakstura prettiesisku ietekmēšanu, teikts ziņojumā. Tāpat komisija dokumentā aicina Ģenerālprokuratūru izveidot tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju komisiju un veikt resorisko pārbaudi par kriminālprocesa uzsākšanas pamatojumu un pirmstiesas izmeklēšanas gaitu, izdarot secinājumus par attiecīgo amatpersonu rīcību un iespējamo atbildību.

Ziņojumā komisija uzsver, ka ir vērtējama to personu atbildība, kurām bija uzticēta valsts noslēpuma glabāšana un turēšana, nevis mediju atbildība par materiālu publicēšanu. Vienlaikus komisija uzskata, ka ir jāparedz atbildība par žurnālistu uzpirkšanu vai citādu ietekmēšanu, kā arī par apzinātām manipulācijām ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu saziņas līdzekļus.

Komisijas deputāti ziņojumā ierosinājuši izvērtēt vairāku likumu grozījumu nepieciešamību, arī lai padarītu efektīvāku kriminālatbildību par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu un uzlabotu operatīvās darbības procesus. Tāpat tā secinājusi, ka ir jāpapildina parlamentārās izmeklēšanas komisiju regulējums, lai to sēdēs varētu piedalīties arī citi Saeimas deputāti, bet padomdevēja tiesības viņiem būtu tikai uz īpaša komisijas lēmuma pamata.

Parlamentārās izmeklēšanas ziņojumam savas atsevišķās domas pievienojuši komisijas deputāti Andrejs Judins, Ritvars Jansons un Mārtiņš Šics.

Par gala ziņojumu varat lasīt arī žurnālā Ir šeit.

Arī atkārtotā balsojumā Saeima neatsauc Sudrabu no komisijas vadības

Saeimas vairākums arī šoceturtdien neatbalstīja ierosinājumu atsaukt Ingunu Sudrabu (NSL) no “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas, ziņo LETA.

Par Sudrabas atsaukšanu balsoja 43 deputāti – pārstāvji no Nacionālās apvienības, “Vienotības”, Latvijas Reģionu apvienības un pie frakcijām nepiederošie parlamentārieši. Pret balsoja 42 deputāti, kuri galvenokārt pārstāv ZZS, “Saskaņu” un jau izjukušo “No sirds Latvijai”. Inesis Boķis (V), Valdis Skujiņš (ZZS), Sudraba un Viktors Valainis (V) atturējās, bet Hosams Abu Meri (V) balsojumā nepiedalījās.

Ceturtdien skatīt šo jautājumu parlamenta sēdē rosināja NA deputāti, kuru daži pārstāvji iepriekšējā reizē nebija piedalījušies vai atturējās balsojumā par bez frakcijas palikušās Sudrabas atsaukšanu no komisijas vadības. Šoreiz par Sudrabas atsaukšanu nobalsoja arī Aleksandrs Kiršteins, Kārlis Krēsliņš, Inguna Rībena un Janīna Kursīte-Pakule.

Kā zināms, deputāti jau pagājušajā nedēļā skatīja ierosinājumu par Sudrabas atsaukšanu, bet Saeimas vairākums to neatbalstīja. Toreiz par Sudrabas atsaukšanu balsoja 39 deputāti, pret bija 25 parlamentārieši, bet vēl 18 deputāti balsojumā atturējās. Pieci parlamentārieši balsojumā nepiedalījās.

Saeimas darba kārtībā ceturdtien paredzēts Sudrabas ziņojums par komisijas darba rezultātu. Sudraba ir šīs komisijas priekšsēdētāja.

Izrādās, ka deputātam Hosamam Abu Meri nenostrādāja balsošanas pults, kad viņš pauda atbalstu Sudrabas atsaukšanai no “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas. Tāpēc tehniskais pārtraukums tika izsludināts uz 15 minūtēm, lai veiktu pārbaudi par pults darbību.

Kā ziņots, komisijas ziņojumā teikts, ka “oligarhu sarunās” var saskatīt valsts sagrābšanas pazīmes, jo atsevišķos jautājumos ir apspriestas darbības, kas var liecināt par valsts varas kā instrumenta izmantošanu personiskā ekonomiskā labuma gūšanai. Piemēram, komisija secināja, ka šīs sarunas norāda uz valsts amatpersonu iecelšanas un atcelšanas ietekmēšanu, kas ne vien apdraud sabiedrības intereses atsevišķu lēmumu pieņemšanā, bet arī var radīt būtiskus draudus Satversmē nostiprinātajam varas dalījumam.

Vienlaikus konkrētus amatpersonu vārdus komisija savā ziņojuma secinājumos nenosauc. Ziņojumā tiek uzsvērts, ka kriminālprocess ir izbeigts, jo pirmstiesas izmeklēšanas stadijā netika konstatēti vai pierādīti konkrēti noziedzīgi nodarījumi, līdz ar to visas personas no krimināltiesiskā viedokļa uzskatāmas par nevainīgām.

“Tā kā kriminālprocesa un operatīvās lietas materiāli ir klasificēta informācija, komisija atturas no to satura publiskas apspriešanas un konkrētu personu teiktā iztirzāšanas. Pretējā gadījumā Komisijas secinājumi var tikt uztverti kā nevainīguma prezumpcijas pārkāpumi,” norādīts ziņojumā.

Astoņiem VDK zinātniskās izpētes komisijas speciālistiem piešķir pielaidi valsts noslēpumam

Bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisijas speciālisti atbilst likuma prasībām, lai saņemtu speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam, secinājis Satversmes aizsardzības birojs (SAB). Tas nozīmē, ka speciālisti beidzot varēs sākt SAB telpās esošo VDK materiālu izpēti.

SAB preses pārstāve Iveta Maura aģentūrai LETA pastāstīja, ka SAB ir pabeidzis astoņu komisijas deleģēto personu pārbaudi par atbilstību likuma “Par valsts noslēpumu” prasībām.

Pārbaudes gaitā negatīva rakstura informācija nav iegūta un personas atbilst likuma prasībām, lai saņemtu speciālo atļauju pieejai valsts noslēpumam.

SAB gan lūdzis komisijas vadību precizēt un racionāli izvērtēt, vai speciālās atļaujas ir nepieciešams izsniegt visām astoņām personām, ņemot vērā, ka darbu SAB telpās ir iespējams nodrošināt vienlaikus tikai divām personām.

Maura arī informēja, ka 18.janvārī SAB ir nodevis Latvijas Nacionālajam arhīvam pastāvīgā valsts glabāšanā daļēji anonimizētu elektroniskās datu bāzes “Delta-Latvija” restaurēto versiju.

SAB uzteic Latvijas Nacionālo arhīvu par atsaucību, izpratni un veiksmīgu sadarbību. Pētniekiem informācija no datu bāzes “Delta-Latvija” būs pieejama Latvijas Nacionālā arhīva noteiktajā kārtībā.

Ārvalstu investīciju ienākšanai Latvijā liela nozīme ir kapitāla tirgus piedāvājumam

Jaunākais Ārvalstu investīciju vides indekss liecina, ka ārvalstu investoru interese par Latviju aug, tomēr pastāv vairāki šķēršļi, kas traucē valstij piesaistīt ilgtermiņa investīcijas nacionālajā kapitāla tirgū.

Lai arī vietējās biržas platformas kapacitāte un kvalitāte ir atbilstoša starptautiskajiem standartiem, tomēr trūkst piedāvājuma. Ja raugāmies vietējo investoru resursos, tad potenciālā nauda parādās gan pensiju fondos, kas ir apmēram 2-3 miljardi eiro, gan rezidentu noguldījumos bankās – aptuveni 12 miljardi, no kuriem mājsaimniecības ir ar apmēram 6 miljardu uzkrājumiem. Te rodas jautājums, kāpēc arī vietējie nav ieinteresēti piedalīties kapitāla tirgū?

Ir jāveicina lielāks biržā esošo uzņēmumu piedāvājums. Ne tikai pasaules lielākās valstis, bet arī mūsu kaimiņi šo risina ar valsts lielo uzņēmumu daļēju kotēšanu biržā. Šāds risinājums dotu arī vilkmi kopējās Latvijas ekonomikas un tautsaimniecības attīstībā. Ieguvumi ir vairāki – lielāks investīciju apjoms, labāka valsts un tās uzņēmumu reputācija, un finansējumu piesaistes risku diversifikācija.

Latvijā pašreiz ir liels uzsvars uz banku kreditēšanu, taču tas ir savienotais trauks – ja kaut kas atgadās banku sistēmā, tas var ietekmēt uzņēmumus un to attīstību. Ja ir kapitāla tirgus, kas nav cieši piesaistīts banku sistēmai, bet plašākai infrastruktūrai, tad tā nav piesaiste vienam finansējuma avotam.

Ir pieradums izmantot līdzšinējos avotus, tādēļ tā ir kultūras un uzvedības paradumu maiņa. Latvijā līdz ar dažādiem pasākumiem, kas vērsti uz ēnu ekonomikas un pelēko uzņēmumu  mazināšanu, šī kultūras maiņa pakāpeniski notiek. Sperot šādu soli, arī paši uzņēmumi parādītu, ka ir gatavi kvalitatīvam un godīgam darbam. Galvenie ieguvumi ir augstāka reputācija, jo tiek uzlabota pārvaldība, tās darbības un lēmumu caurskatāmība, kas nozīmē arī kvalitatīvāka un motivētāka darba spēka piesaistīšanu.

Tomēr svarīgi apzināt, ka nevar dzīt valsts lielos uzņēmumus kotēties vienu aiz otra biržā tikai tāpēc, ka tur var paņemt naudu. Tikai ņemšanas pēc tas nav lietderīgi. Ir jābūt skaidram mērķim, ko ar finansējumu darīt. Ir uzņēmumi, kuriem finansējums nepieciešams kādam investīciju projektam, tad biežākais risinājums ir doties lūgt valdībai paturēt daļu nopelnīto dividenžu. Šeit rodas iespēja – ja uzņēmums neprasa naudu valstij, bet tā vietā piesaista kapitālu publiskajā tirgū, tas nozīmē, ka netieši paplašinās Latvijas fiskālā telpa. Tātad netiek izmantota nauda no valsts budžeta, bet tā tiek atstāta citām valstij nepieciešamām investīcijām, un rodas fiskālās telpas ietaupījums.

Valsts pārstāvjiem būtu jābūt ieinteresētiem šo veicināt. Ja kāds uzņēmums prasa papildu līdzekļus, tad virzīt uz to, ka viens no potenciāliem finansējuma avotiem var būt daļēja akciju kotācija biržā.

Protams, parādās arī šīs idejas oponenti un pret argumentācijā cenšas izmantot bēdīgi slaveno 90. gadu situāciju vērtspapīru tirgū. Taču tas ir pavisam nepareizi, jo līdz mūsdienām vērtspapīru tirgus Latvijā ir progresējis līdz pavisam citam kvalitātes līmenim. Daļēja valsts lielo uzņēmumu akciju kotēšana biržā nav stāsts par 90. gadiem, kaut viena iemesla pēc – 90. gados uzņēmumus privatizēja un procesā notika cīņa starp dažādiem grupējumiem, kurš iegūs kontrolpaketi un varu. Šobrīd ir runa pavisam par citu mērogu – tas ir publisks starptautisks piedāvājums, kur jebkurš interesents no malas var nākt piedalīties, pieprasot visu nepieciešamo informāciju un galvenais, ka viss process ir caurspīdīgs un pārraugāms. Iesim līdzi laikam un nedzīvosim nepamatotos pagātnes piemēros!

 

Autors ir LDDK tautsaimniecības eksperts

Ierēdne: Čurā uz galvas un saka – nē, lietus līst

Par skandalozo situāciju Pāvilostas stāvkrastā ar pirms pieciem gadiem uzcelto “māju-kuģi”, kuru tiesa atzina par kuģi būvniecības stadijā, Liepājas reģionālās vides pārvaldes direktore Ingrīda Sotņikova saka: “Dzīvojam tiesiskā valstī, un, ja divas instances lemj, ka tas ir kuģis būvniecības stadijā, ko mēs varam vēl darīt? Šādu bezkaunību nebiju piedzīvojusi. Kā teiktu mana vecmamma: čurā uz galvas un saka – nē, lietus līst.”

Žurnāls Ir noskaidroja, ko par šo sabiedrības diskusijas izraisījušo būvi, kas pieder SIA Alco, saka tā īpašnieks miljonārs Argods Lūsiņš. Izrādās, viņam ideja par šādu būvi radusies, skatoties uz Hamburgas peldošajiem kuģiem. “Kanālos peld kafejnīcas, ezeros peld cilvēku priekam paredzētas kuģu būves. Izskatījās ļoti patīkami,” žurnālam atbild Lūsiņš. Viņš vēlējies tādus radīt arī Latvijā un eksportēt.

Izrādās, ka Pāvilostas stāvkrastā Ulmalē, pēc Lūsiņa apgalvotā, konstrukciju bijis iecerēts nolaist ūdenī un pārvest uz citu vietu. Kur tas būs, Lūsiņš Ir neatklāj. Žurnāls noskaidroja, ka šāda gatavas “mājas-kuģa” pārvešana nav vienkārša, jo to tagad var izdarīt tikai ar lielgabarīta celtņa palīdzību, kas maksā pietiekami dārgi.

Vēl interesantāk ir, ka pašvaldības vadītājs, Pāvilostas mērs Uldis Kristapsons, kurš amatā ir kopš 2001. gada, arī palaidis garām šīs konstrukcijas galarezultāta neatbilstību likumiem. Turklāt viņš sakās neatceramies, ka Pāvilostas novada noteikumi, kas pieņemti 2009. gadā, atļauj kuģu būvēšanu tauvas joslā, kur atrodas skandalozā konstrukcija. Kā iepriekš par “māju-kuģi” ne reizi vien ir norādījušas tiesu amatpersonas un arī valdības pārstāvji, likumīgas iespējas rīkoties un situāciju atrisināt arī pēc tiesu lēmuma par labu konstrukcijas īpašniekam joprojām ir pašvaldībai.

Tagad valdības vadītājs Māris Kučinskis ir uzdevis vides ministram Kasparam Gerhardam divu nedēļu laikā nākt ar ierosinājumiem, ko iesākt ar “māju-kuģi”.

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Par gaismu Rīgā

Beidzies Ziemassvētku eglīšu un svētku rotājumu laiks. Taču vēl mirgo aizgājušo svētku uguntiņas, un, atceroties izteikumu, ka velns slēpjas detaļās, gribu dalīties savās pārdomās. Ir mazas sīkas un nenozīmīgas lietas, kuras mums apkārt mainās, bet kurām nepiešķiram nekādu lielu vērību. Un tad vienā brīdī ieraugām, ka, ignorējot sīkas, nenozīmīgas detaļas, esam kaut ko palaiduši garām savā pārmaiņu ceļā.

Pārmaiņas ir vajadzīgas, taču ir jāseko līdzi, vai pārmaiņās nepazaudējam kaut ko no savas būtības, no tā, kā sevi saprotam, definējam un praktizējam. Darbu un lielāku problēmu gūzmā mēs aizmirstam, ka patiesi mazos sīkumos esam pateikuši par sevi, kādai kultūrai  piederam.

Ik gadu Rīgas ielas priecē ar svētku gaismām, kas pasvītro mūsu galvaspilsētas svarīgo lomu – Ziemassvētku egles dzimtenes godu. Tieši par Ziemassvētku egles vēsturisko rotu – dabiskas gaismas svecītēm – gribu runāt. Eiropas tradīcijā vēsturiski, kad sākās Ziemassvētku egles rotāšana, kā papildus svētku gaisotnes elements kļuva dabiskās svecītes. Svecīšu gaismu un smaržu mūsdienās ir nomainījušas elektriskās lampiņas. Tās modernajos laikos atgādina silto sveču krāsu un neredzamā veidā ir saskaņojusi kristīgo Rietumu sabiedrību izvēlēties sveču krāsas lampiņas Ziemassvētku dekorēšanai arī pilsētas eglēs un ielu dekoros.

Man atmiņā ir stāsti par Ziemassvētku ceļojumiem 90. gadu sākumā. Rietumeiropā galvenokārt pilsētas egles un māju rotājumam izmantoja un arī tagad izmanto siltās gaismas elektriskās gaismiņas. Auto braucēji varēja vērot, ka,, šķērsojot Vācijas-Polijas robežu, svētku lampiņu “kultūra” pēkšņi mainījās. Visā Polijas teritorijā nebija vienotas Ziemassvētku rotājumu gaismiņas, tās bija dažādas – no sveču maigā mirdzuma līdz raibiem un mirgojošiem dekorējumiem. Mazās Ziemassvētku spuldzītes pilsētas un Ziemassvētku egles dekorēšanā parāda kādu kultūras piederības robežu. It kā nieks un it kā būtu mazsvarīgi, kādā krāsā cilvēki neredzamā veidā saskaņojušies un izvēlējušies izmantot sveču gaismas krāsu elektriskajos rotājumos.

Vairākus gadus vērojot Rīgas Ziemassvētku rotājumu un salīdzinot ar citu valstu rotājumiem, var teikt – valda liela dažādība. Mēs daudzas lietas iemācāmies no Holivudas filmām, redzam vidusšķiras amerikāņu māju rotājumu šajos svētkos. Un varam salīdzināt ar tām valstīm un pilsētām Eiropā, kurās konsekventi izvēlas pilsētas gaismas dekorācijas Ziemassvētkiem sveču siltajā gaismā. Daudziem, iespējams, tieši šis gaismiņu raibums dod svētku sajūtu.

Piederu pie tiem, kuriem grūti ir pieņemt Rīgas pilsētas vadības izvēli – pilsētas rotai izvēlēties spilgti zilās un koši sarkanās krāsas. Izvēlētie krāsu toņi, protams, atdzīvina mūsu tumšos vakarus svētku gaidās, tomēr latviešiem parasti piedēvē smalku krāsu un toņu izjūtu.

Vai šāda neprasme izvēlēties Rīgai neatbilstošu gaismu ir nejūtība, kas radusies tāpēc, ka pilsētai nav galvenā mākslinieka, kurš noteiktu pilsētas tēlu šajos svētkos? Interesanti ir vērot Polijas pilsētu izmaiņas Ziemassvētku laikā, tur arvien vairāk šajos svētkos izvēlas sveču gaismas krāsas pilsētas rotājumos. Domāju, to vadījusi apjausma, ka piederība Eiropas kultūrai kaut kādā neredzamā veidā iespaido arī krāsu izvēli Ziemassvētku rotās pilsētā. Šie svētki ir gaidīti, jo siltā sveču gaisma simbolizēja Saules atgriešanos, kuru īpaši gaida ziemeļu tautas. Raibās krāsu gaismas, kuras raustās, zaigo un mirgo, tomēr ir kā svešķermenis Ziemassvētku rotājumos.  Kā daudzas lietas mājsaimniecībā, tā arī pilsētu dekorēšanā ar tām visu pasauli apgādā Ķīnas industrija.

Ķīnas industrijas klātbūtni esmu ieraudzījusi arī latviešu kapu kultūrā. Tās ir tik spēcīgas izmaiņas, kas liecina, ka mēs neesam konservatīva sabiedrība, bet dažbrīd esam tik atvērta, ka zaudējam savu seju.

Kapu kultūru esam apzinājuši un pieņēmuši, kā vienu no mūsu identitātes pamatiem un kapu apmeklējums ir ģimenes rituāls, kas veidojies gadsimtu gaitā. Tāpēc liels bija pārsteigums, ka kapos mākslīgo ziedu klājumi vairojas gads no gada.

Paaudzei, kura ir augusi ar apziņu, ka latvieši uz kapiem mākslīgos ziedus nenes, tas ir pārsteigums un neizpratne – kur mūsu identitātes un gaumes robeža? Vai pārmaiņu vēji un jaunie dzīves paradumi ir spējuši mūs tā izmainīt salīdzinoši neilgā vēstures nogrieznī?

Iespējams, šie mani vērojumi ir mazsvarīgi, mums šodien dienas kārtībā ir daudz svarīgāki jautājumi. Tomēr – kā domājat jūs?

Autore ir topošā arhitektūras maģistre

Judins: ir cilvēki, kas funkcionē, lai izmantotu valsti savtīgos nolūkos

Pirms oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojuma Saeimā Ir iztaujāja deputātu un komisijas locekli Andreju Judinu (Par), kuram tāpat kā viņa kolēģim parlamentārās izmeklēšanas komisijā Ritvaram Jansonam (NA) ir savas atsevišķās domas, kas pievienotas ziņojumam. Ir ar Jansonu plašāk sarunājās pirms pāris nedēļām.

 

Parlamentārās izmeklēšanas komisija lielā steigā pabeidza darbu un apstiprināja galaziņojumu. Kā jūs vērtējat sagatavoto dokumentu?

Es pats tiešām strādāju, lai izmeklēšana būtu ar efektu un gala ziņojums būtu tāds, kas atspoguļo svarīgus secinājumus. Aicināju kolēģus organizēt darbību efektīvi, aicināju cilvēkus paskaidrojumu sniegšanai. Arī gala ziņojumam iesniedzu vairākus priekšlikumus un kolēģi bija spiesti dažus atbalstīt. Līdz ar to es nevaru teikt, ka tas ir pilnīgi no A līdz Z nepareizs dokuments. Bet tam nav tādas kvalitātes, kādu varēja nodrošināt. Komisijas vairākumam pietika drosmes pateikt, ka valsts sagrābšana — ir tāds jēdziens. Viņi pat paņēma definīciju, ko es piedāvāju, nedaudz pārstrādāja, bet kopumā akceptēja ideju, ka tāda parādība pastāv. Bet mūsu uzdevums bija runāt ne tikai par parādību kā tādu,  bet arī paskatīties, vai darbības, kas atbilst valsts sagrābšanai, Latvijā notika vai nē. Vai tas, ko mēs definējam, ir saskatāms atsevišķu personu rīcībā. Un šeit komisijai nebija lielas vēlmes kādus atzinumus izdarīt. Vairākkārt tika runāts, ka ir nevainīguma prezumpcija un cilvēki ir attaisnoti. Gala ziņojumā ir gatavība runāt tā vispārīgi par valsts sagrābšanu, bet viņi [komisijas vairākums] negrib atzīt  acīmredzamus faktus, ka Rīdzenes sarunu dalībnieki mēģināja sagrābt valsti, veica darbības, lai to panāktu un viņiem bija panākumi attiecīgo mērķu sasniegšanā. Tas ir viens būtisks jautājums.

Otra būtiska lieta, runājot par krimināllietas izbeigšanu, komisijai bija jāizdara skaidrāki secinājumi. Neuzskatu, ka komisija ir pievērsusies šim jautājumam ar visu nopietnību.

Runājot par gala ziņojumu, man šķiet, ka autoriem bija svarīgi parādīt, ka daudz kas ir izdarīts, līdz ar to apjoms ir vairāk nekā 100 lappuses, bet tur daudz ir vienkārši stenogrammu kompilācijas, vispārzināmu faktu atstāstījums, bet secinājumu nav tik daudz. Visi secinājumi nav pietiekami vērtīgi, teiksim tā. Komisijai būtu jāstrādā vēl ar gala ziņojumu, lai dabūtu citu kvalitāti. Bet es redzēju ceturtdien sēdē — bija vienkārši nolemts, ka darbs ir jāpabeidz un rezultātam nav nekādas nozīmes. Es runāju ar kolēģiem, ka nav normāla situācija, ja mēs nevaram izmantot pēdējās sēdēs dzirdēto, jo nav gatavs protokols, nav gatava stenogramma, bet tas nevienu vairs neinteresēja. Kad man bija pat liegta iespēja runāt, es sapratu, ka Sudrabai bija svarīgi ievērot procedūru, bet saturs viņai nerūp.

Jūs pievienojat ziņojumam savas atsevišķās domas — kas ir būtiskākie secinājumi?

Tie ir gandrīz 100 kopskaitā un attiecas gan uz faktiem, gan kriminālprocesa kvalitāti. Es gribu runāt par lietām, apstākļiem, faktiem, kuriem komisija nav pievērsusi uzmanību. Manuprāt, ir ļoti svarīgi norādīt, kādā virzienā ir jāveic turpmākie darbi, lai situāciju mainītu. Ir atzinumi par nepieciešamību grozīt likumus.

Informācija par valsts sagrābšanu, par atsevišķiem faktiem — tas nav kaut kas ekskluzīvs. Es neuzskatu, ka tikai personām, kas veic kriminālprocesu, ir ekskluzīvas tiesības zināt informāciju par valsts sagrābšanu. Visai sabiedrībai ir svarīgi būt infomētai par faktiem, ka atsevišķas amatpersonas izmanto varu pretēji tiem mērķiem, kuriem tā vara tika dota un proti — mēģina gūt kaut kādus labumus sev, savām pietuvinātām personām un būtībā izmanto dienesta stāvokli ļaunprātīgi.

Līdz ar to man ir principiāla atšķirība viedokļos ar komisijas vairākumu. Es uzskatu, ka Rīdzenes sarunas ir jāpublisko, bet kolēģi uzskata, ka nē — tas ir liels noslēpums un lieta izbeigta. Viņi uzskata, ka arī žurnālā Ir nevajadzēja publicēt un ka nekādam turpinājumam nevajadzētu būt. Manā skatījumā tā nav kāda privāta lieta un ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība tiktu informēta. Es neuzskatu, ka [ierakstītās sarunas] jāpublisko no A līdz Z. Ja ir sensitīva informācija, kam tiešām absolūti privāts raksturs, protams, to nevajag publiskot. Bet ja cilvēki runā par uzņēmumiem, par politiskiem procesiem, vienojas par kādu darbību izdarīšanu, kas skar sabiedrību — sabiedrībai ir tiesības to zināt. Un mūsu likums to neparedz. Līdz ar to es izdalu divus jautājumus: pirmkārt, par konkrētu sarunu, konkrētā kriminālprocesā materiālu publicēšanu. Un otra lieta, es uzskatu, ka normatīvajos aktos ir jāparedz iespēja publicēt informāciju, kurai ir liela sabiedriskā nozīme. Jo patlaban, pat ja izmeklēšanas iestādes vadītājs uzskata, ka lieta izbeigta sakarā ar noilgumu vai nav pierādīta subjektīvā puse, bet viņš redz, ka darbība bijusi ļoti bīstama sabiedrībai un viņš gribētu, lai sabiedrība būtu informēta, likumā nav paredzēts mehānisms, kā tādu informāciju var publiskot. Saskaņā ar likumu, ja kriminālprocess ir izbeigts, pētnieki var iepazīties ar informāciju, bet tur nav rakstīts par publiskošanu. Bet pētnieki — tie ir juristi, kas var pētīt tieši juridiskos aspektus, bet manā skatījumā ir svarīgi, lai arī citām personām, un pirmkārt es domāju par pētnieciskajiem žurnālistiem, būtu iespēja iepazīties ar tādu informāciju un informēt sabiedrību. Manuprāt, tas ir vitāli svarīgi un šeit atbalsta no kolēģiem nebija. Tas ir svarīgs jautājums, par kuru ir jārunā.

Vai varat nosaukt, kuras amatpersonas tad ir piedalījušās valsts sagrābšanā?

Es iepazinos gan ar krimināllietu, gan operatīvās izstrādes materiāliem. Operatīvās izstrādes lieta ir valsts noslēpums un man nav tiesību nosaukt vārdus un uzvārdus, kas tajā minēti. Tomēr es gribu teikt, ka to amatpersonu loks ir plašāks nekā loks, kas tika minēts Ir publicētajos materiālos. Man personiski nav ne mazāko šaubu par tiem cilvēkiem, kas tika minēti Ir publikācijās — par to, ka Šlesers, Lembergs veica tādas darbības, kas satur valsts sagrābšanas pazīmes. Tāpat Šķēles iesaistīšanās, konsultēšana — nu, man nešķiet ticami tie viņa stāsti, ka viņš konsultēja.

Runājot par citām personām, Rīdzenes sarunās mēs redzam cilvēkus, kas nav amatpersonas, bet kas apkalpoja kā juristi, kā menedžeri bija iesaistīti attiecīgu darbību veikšanā, sniedza atbalstu. Atkal tie ir tie paši cilvēki, kas minēti žurnālā Ir. Izskanēja arī Rīgas domes amatpersonas, bet šeit svarīgi nošķirt vienu lietu — ja runājam par kriminālprocesu un spēju pierādīt viņu vainu noziedzīgos nodarījumos, tas ir viens līmenis un es tagad par to nerunāju. Es runāju par to, ka bija veiktas darbības, lai vairotu atsevišķu cilvēku iespējas, viņu ietekmi vai dotu viņiem priekšrocības. Vai prokuratūra spējīga pierādīt viņu vainu noziegumos vai nē — tas ir atsevišķs jautājums. Es runāju par to, ka vairāku cilvēku rīcībā saskatu pazīmes, kas atbilst valsts sagrābšanas nodarījuma pazīmēm.

Vai jūsu ziņojumā ir šo cilvēku uzvārdi, kuru darbībās ir saskatāmas valsts sagrābšanas pazīmes?

Es nevaru teikt, ka šis uzskaitījums ir izsmeļošs. Nu, pieņemsim, viens piemērs. Arī jūsu publikācijā tika minēts Askolds Kļaviņš. Līdz ar to aizdomas par viņa līdzdalību izskanēja — vai ir pamats uzskatīt, ka viņš tur darbojās vai nē? Varētu tādu secinājumu izdarīt, ja komisija vismaz viņu uzaicinātu uz sēdi un es varētu uzdot jautājumu, bet Sudrabas komandu tas neinteresēja un viņi neaicināja šo cilvēku. Tātad aizdomas ir par viņa līdzdalību, bet jautājums ir atklāts.

Runājot, piemēram, par [Ivaru] Gulbi, Šlesera juristu — viņš atteicās sniegt liecības kriminālprocesā. Mēs komisijā runājām par to un viņš stāstīja, ka ir pamats domāt, ka kriminālprocess varēja būt pret viņu. Ja viņš pats apzinās savu lomu minētajās darbībās, es domāju, ka viņam arī bija skaidrs, kādas intereses viņš apkalpoja un kā labā strādāja.

Es tiešām domāju, ja mēs sāktu stādīt sarakstu, kurš cilvēks kaut kādu lomu vispār spēlēja valsts sgrābšanā, šis saraksts būtu ļoti, ļoti liels, jo arī patlaban Latvijas politikā es redzu cilvēkus. Starp citu, to cilvēku uzvārdi nebija minēti publikācijās, bet, izmantojot iespēju iepazīties ar kriminālprocesa materiāliem, es redzu, ka tiem cilvēkiem arī bija kaut kāda, varbūt ne tik nozīmīga, bet arī tomēr loma uz valsts sagrābšanu vērstos pasākumos, līdz ar to tie saraksti var būt garāki. Taču es gribu strādāt, nevis tiesāties ar tiem cilvēkiem, kāpēc es izdarīju tādus secinājumus. Man informācijas ir vairāk nekā es diemžēl varu tagad publiskot. Nu, kad tu redzi, ka cilvēks parādās vienā espizodē kaut kādā lomā, var teikt — jā, nejauši. Es redzu uzvārdu un man ir pārsteigums — arī viņi ir šeit! Bet tad es redzu, ka aizdomas par viņu līdzdalību neapstiprinās. Uzvārdi bija, tas piesaistīja uzreiz manu uzmanību, bet es redzu, ka tie cilvēki tomēr nebija iesaistīti minētajās darbībās. Bet bija citi cilvēki, kas figurē vairākkārt, viņi dara vienu lietu, otru, trešo un tad galu galā ir pamats saprast — jā, viņi ir cilvēki no tās ekosistēmas, kas funkcionē, lai izmantotu valsti savtīgos nolūkos, lai gūtu labumu sev, pietuvinātām personām. Diemžēl tā ir realitāte.

Kas viņi ir?

Diemžēl es nevaru iet detaļās, tur ir gan ierēdņi, gan politiķi. Dažādu līmeņu politiķi.

Vai jums ir atsevišķās domas arī pie otrā komisijas darba uzdevuma — izvērtēt faktorus, kas noveda pie krimināllietas izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā?

Jā, es tam veltīju daudz laika. KNAB rīcībā bija informācija par vairākām darbībām, kuras varēja izmeklēt. KNAB nofokusējās un būtībā strādāja, lai pierādītu atsevišķus nodarījumus, bet sadarbība starp KNAB un prokuratūru, kurai bija tā lieta jāvirza talāk, bija ļoti… Es neteiktu, ka nepastāvēja. Bet pašā sākumā uzraugošajam prokuroram bija skeptiska attieksme pret iespēju pierādīt lietu un pārliecināt tiesu, ka ir izdarīts noziedzīgs nodarījums. KNAB mēģināja pārliecināt. Bet vienlaikus KNAB mēģināja pielāgoties prokuratūras prasībām, viņi nebija tādi principiāli: tā ir, sūtīsim prokuroram un, ja prokurors neņem, tad pārsūdzēsim, nē, viņi mēģināja koleģiāli risināt jautājumus. Kāds ir iznākums? Prokurors savu viedokli nav mainījis — viņam pašā sākumā bija skepse un ar šo skepsi viss arī noslēdzies. KNAB tādu principialitāti nav demonstrējis un galu galā cilvēki, kas turpināja KNAB strādāt — ne tie, kas bija sākotnēji — galu galā arī [šo skeptisko nostāju] akceptēja.

Kā es skatos uz atteikumu uzsākt kriminālvajāšanu? Prokurors teica: es neņemšu to lietu un KNAB teica: labi, vari neņemt. Es jautāju KNAB cilvēkiem — nu, kā tas var būt, ja KNAB cilvēkiem ir [sākotnēji uzturētā] pārliecība, ka ir pamats virzīt lietu uz priekšu? No KNAB dzirdēju atbildi: viss ir kārtībā! Tāda viedokļu atšķirība var būt — prokuroram sava pārliecība, KNAB — sava, līdz ar to KNAB visu to akceptēja. Jautājums par sadarbību starp prokuratūru un KNAB ir sarežģīts. Tas bija viens no iemesliem, bet ne vienīgais. Jāsparot, kāpēc prokuratūra rīkojās šādā veidā. Kriminālprocesa likumā rakstīts, ka uz tiesu lietu var sūtīt, kad prokuroram ir pārliecība, ka viņš varēs pārliecināt arī tiesu, ka personas ir vainīgas. Tātad principā nepietiek, ka pašam prokuroram ir pārliecība, viņam ir jābūt pārliecinātam, ka arī tiesa piekritīs. Ja tiesa nepiekritīs, kādas būs sekas? Attaisnošana! Un attaisnošana mūsu Ģenerālprokuratūras izpratnē — nu, tā ir ļoti slikta lieta, tā norāda uz brāķi. Un principā tad visa sistēma strādā uz to, ka labāk un vieglāk ir [uzreiz jau pateikt], ka pierādījumu nav pietiekami daudz — vienkārši uz tā pamata neiet uz priekšu, nekā parādīt visai sabiedrībai, kas ir iegūts, un pakļaut sevi riskam, ka kāds pārmetīs, ka jūs kaut ko neizdarījāt. Šeit sanāca tā, ka prokuratūra gribēja būt ļoti droši, ka visu varēs pierādīt. Un kāds ir rezultāts? Viņi jautāja — nu, kāpēc nav tādas sarunas piefiksētas? Nu, tāpēc, ka [KNAB operatīvie darbinieki] 100% nekontrolē sarunas starp personām. Vai, piemēram, kur tieši ir informācija, kā cilvēki dalīja dividendes? Arī to neizdevās atklāt. Tas ir viens būtisks bloks [kāpēc prokuratūra atteicās virzīt lietu].

Tālāk jāņem vērā, ka nepietiek tikai ierakstīt sarunas un izņemt kratīšanu laikā dokumentus. Svarīgi visu to informāciju analizēt. Un šeit problēma, ka informāciju izņēma, kopijas uztaisīja, sējumus saražoja, bet kur ir informācijas analīze? Es redzu, šeit ir tabula skaisti izdrukāta — kāda ir struktūra uzņēmējsabiedrībām. Izskatās ļoti smuki, bet informācija bija jāanalizē. Man šķiet, ka analīze nebija pietiekamā kvalitātē. Tāpat tur bija telefonsarunu izdrukas, dienas plānotāji — kalendāri, transakcijas starp firmām, naudas pārskaitījumi — visa šī informācija bija jāanalizē, bet es neredzu tādu rūpīgu analīzi. Pašā sākumā KNAB bija cerība, ka sarunas visus pārliecinās un ātri būs notiesājošs spriedums, bet ir jāsaprot, ka arī tai otrai pusei ir savi argumenti  un mēs dzirdējām stāstus, ka viņi blefo, ka nopietni cilvēki vienkārši nāk uz Rīdzeni un taisa sacensības, kurš labākas pasakas stāstīs.

Un problēma ar prokuratūru — tā vietā, lai skatītos ar apsūdzētā acīm, ka es aizstāvu valsti un man šķiet, ka tādas pasakas nav nopietnas, prokuratūra ieņēma tādu pseidoneitrālu pozīciju: mēs pieņemsim, ka tā visa informācija var būt patiesa. Līdz ar to kāds nāk un stāsta — mēs aizgājām viesnīcā pablefot, un prokurora viedoklis: nu, jā, kas pierāda, ka tā nevarētu būt? Ja pieņemam, ka Rīdzenē kaut kāds teātra pulciņš pulcējās un cilvēki tur demonstrēja savas spējas atstāstīt kaut kādas fantāzijas un prokurors atbild — a kāpēc gan nē? Tad sanāk, ka process nevarēja virzīties uz priekšu. Man šķiet, ka šajā procesā prokuratūra bija gatava ticēt visdažādākajām versijām, kas bija par labu personām, kuras turēja aizdomās. Tā ir būtiska problēma.

Kopsavelkot, kurš ir atbildīgs par to, ka šī krimināllieta tika izbeigta primstiesas izmeklēšanas stadijā?

Manuprāt, šeit nav viens vainīgs cilvēks. Ir faktu kopums. Nav tā, ka prokuratūra slikta vai KNAB ir slikts, ja runājam par institūcijām, kas strādāja. Ir KNAB neizdarības. Piemēram, es uzskatīju, ka izmantoto operatīvās darbības pasākumu klāstam vajadzēja būt daudz plašākam. Es nedrīkstu stāstīt, ko viņi izmantoja, bet es gribu teikt — bija iespēja īstenot arī citus operatīvās darbības pasākumus, lai gūtu papildu pierādījumus. Runājot par KNAB, ir svarīga arī informācijas apmaiņa. Piemēram, parlamentārās izmeklēšanas laikā es jautāju izmeklētājiem par atsevišķām epizodēm, man viņi nevarēja neko pateikt, jo nav informēti. Un kaut gan Jurašs mums komisijā stāstīja, ka savulaik notika perfekta informācijas apmaiņa starp izmeklētājiem un operatīvajiem darbiniekiem, man ir pamats to apšaubīt. Bija arī situācija, kurā es prokuroram jautāju par atsevišķām epizodēm un prokuroram bija lielas acis — viņš neko tamlīdzīgu nav redzējis. Viņš ar operatīvo lietu nestrādāja, līdz ar to viņam tas nebija zināms. Līdz ar to es redzu vairākas darbības, kas varēja tikt izmeklētas un pierādītas, bet palika ārpus uzmanības.

Kāda rakstura tās ir?

Es nevaru atklāt informāciju, kas ir slepena. To, ko neizdarīja KNAB, noslepenoja, bet principā bija darbības, kas saistītas ar ieprikumiem valsts kapitālsabiedrībās, bija informācija par tirgošanos ar ietekmi plašāka, nekā publicēts, citi amatpersonu noziedzīgi nodarījumi, kas arī palika āpus uzmanības. Bija ar nekustamo īpašumu saistītas nelikumīgas darbības, partiju finansēšanas pārkāpumi, tur daudz kas bija. Vienīgais, es negribu teikt, ka tur visas lietas bija ar visiem pierādījumiem. Tur bija pietiekama informācija, lai sāktu vākt papildu pierādījuus, lai pratinātu cilvēkus, iegūtu papildu informāciju, bet nekas netika darīts.

Tātad principā — ir KNAB savas neizdarības, ir prokuratūrai savas neizdarības. Līdz ar to tas stāsts, ko no prokuroriem dzirdam — viņi ir labi, KNAB slikti strādāja, vai arī no KNAB bijušajiem darbiniekiem stāsti, ka viņi izdarīja visu, bet prokuratūra vainīga — nu, tam nevar pilnīgi piekrist. Jo principā gan KNAB neizpildīja visu, kas bija jāizdara, gan arī prokuratūra neizpildīja to, kas bija jāizdara. Diemžēl šāda situācija. Balto, kas izdarīja visu, nav.

Kāds ir jūsu secinājums — vai 2015. gadā lieta bija jāvirza uz tiesu?

Jā, vajadzēja celt apsūdzību, stiprināt pierādījumus un nodot tiesai. Manuprāt, bija pamats virzīt. Problēma ir kāda — vai prokuroram ir jābūt pārliecinātam par 120%, 100% vai pietiek ar 80%?

Trešais punkts paredzēja pārbaudīt publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstību krimināllietas materiāliem. Saprotu, ka komisija ir konstatējusi šo atbilstību, vai jums ir atšķirīgas domas?

Protams, es nesēdēju un katru burtu nesalīdzināju. Ja kāds mehāniski salīdzinātu tekstu, kas ir publicēts Ir un kas krimināllietas materiālos, bez problēmām varētu atrast atšķirības — kaut kur komati citādāk salikti, galotne ne tāda sadzirdēta. Piemēram, gadījums — skaitlis, nosaukta kukuļa summa, un es redzu, ka šeit ir viena summa, tur cita. Es tad speciāli pats salīdzināju un aicināju citus cilvēkus. Kāds bija secinājums? Nu, īsti nevar sadzirdēt, kā tur cilvēks izrunā. Tātad principā mans secinājums ir šāds: žurnālā Ir publicētais ir nevis no papīriem, bet audio. Informācija ir atšifrēta nevis KNAB, bet ārpus tā, līdz ar to — tehniskas atšķirības var atrast. Bet satura atbilstība ir un man nav pamata apšaubīt informācijas atbilstību. Plus saistībā ar autentiskumu — ir arī citi fakti, kas norāda, ka tādas sarunas ir patiesas un saturs atbilst. Proti, ir atsevišķi cilvēki tomēr atklāti stāstījuši, ka ir piedalījušies šādās sarunās un apstiprināja to saturu, tajā skaitā aktīvie Rīdzenes sarunu dalībnieki. Es ievērošu likumu un uzvārdus nenosaukšu, bet šādas liecības kriminālprocesā ir, viņi apstiprināja šādu sarunu faktu. Tas arī apliecina, ka šādas sarunas ir notikušas un tie dalībnieki ir cilvēki, kuri tika nosaukti žurnālā Ir un bija aicināti arī uz parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdēm.

Ceturtais uzdevums bija izvērtēt saistībā ar šo kriminālllietu izskanējušo informāciju par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interešu labā.

Varu apstiprināt — es guvu pārliecību, ka lemjot par dažādiem jautājumiem, piemēram, par biznesa attīstību, viņi vadījās no sava iespējamā ekonomiskā ieguvuma. Tas bija galvenais vadmotīvs pieņemt vai nepieņemt lēmumu. Saistībā ar termiņuzturēšanās atļaujām nav šaubu, ka Šlesers un citi cilvēki, kas bija iesaistīti, viņi skatījās ļoti ekonomiski. Tas izdevīgi, tas dos iespēju viņu biznesu attīstīt, līdz ar to Latvijas drošības intereses viņus noteikti neinteresēja. Tas pat nebija pakārtots jautājums, vienkārši no tāda redzes punkta viņi neskatījās.

Tas pats saistībā ar Uralhim [minerālmēslu termināli Kundziņsalā]. Principā par valsts drošību šie cilvēki nav domājuši, viņi vienkārši ignorē šos faktus. Man nav nekāda pamata teikt, ka viņu mērķis, lemjot šos ekonomiskos jautājumus, bija nodarīt kādu kaitējumu Latvijai, bet viņi noteikti neanalizēja un nedomāja par to, ka viņu darbība var radīt apdraudējumu valsts drošībai. Tas nebija jautājums, kas viņus interesēja.

Vai šī darbība arī tiešām radīja kaitējumu valsts interesēm?

Redziet, to nevar izmērīt. Kaitējumu var radīt katrs cilvēks, kas nav lojāls Latvijai un, pateicoties tām programmām, ir dabūjis iespēju uzturēties Latvijā. Patlaban mums nav tādas informācijas, bet mēs varam runāt par to, ka šī politika tika īstenota, ignorējot valsts drošības intereses, nevērtējot šīs interses. Vai ir reāls kaitējums, manā rīcībā nav informācijas, ka pateicoties tam kāds aģents šeit kaut ko ir izdarījis. Tāpat, runājot par ķīmisko [vielu pārkraušanas] termināli — faktiski bija norādījumi, ka tur ir apdraudējums videi, bet es lasīju žurnālā un redzēju krimināllietā, ka tur tika darīts viss, lai visi atzinumi būtu pozitīvi un tāds uzņēmums varētu strādāt. Un šis uzņēmums strādā un redzēsim ar laiku… Es ceru, ka nekas arī nenotiks. Tātad mēs runājam par riskiem, ka tie netika ievēroti, bet komisijas laikā mēs nekonstatējām konkrētu kaitējumu, kas būtu nodarīts Latvijai.

Komisijas  uzdevums bija arī izvērtēt informāciju, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un prettiesisku manipulāciju ar sabiedrības viedokli, izmantojot masu saziņas līdzekļus. Vai jums ir savi secinājumi, kas netika atspoguļoti komisijas ziņojumā?

Viens no būtiskiem secinājumiem ir, ka valsts sagrābšana ir reāls un bīstams apdraudējums Satversmes 2. pantā rakstītajam, ka vara pieder tautai. Ja daži cilvēki manipulē un vienkārši izmanto tautu, lai dabūtu varu, bet pēc tam to izmanto savām interesēm — tas ir pretrunā ar Satversmi.

Kas ir šie cilvēki?

Tie visi Rīdzenes sarunu dalībnieki, kas lēma savus saimnieciskos jautājumus. Atkal tie paši uzvārdi. Man ir pamats domāt, ka valsts sagrābšanā bija iesaistīts gan Šlesers, gan Lembergs un citas personas, kas to atbalstīja. Baidos, ka nenosaukšu visus, bet gavenie varoņi ir nosaukti žurnālā Ir.

Runājot par komisiju, es uzskatīju, ka jautājums par Satversmes apdraudējumu ir svarīgs un tam jāpievērš liela uzmanība, bet diemžēl šeit nesagaidīju atbalstu. Komisija sākumā nevarēja atrast ekspertus, tad uzaicināja Gvido Zemribo, kurš stāstīja dažādas lietas, bet tikai ne par konkrēto jautājumu. Jāatzīst, ka universitātes mācībspēki nebija aktīvi. Redzēju, ka cilvēki negrib iesaistīties diskusijās. Es negribu tagad spriest, kādu iemeslu dēļ, bet principā komisijai neizdevās iesaistīt ekspertus, līdz ar to šim jautājumam, manuprāt, nepieciešama papildu izpēte un analīze. Es ceru, ka mūsu zinātniekiem, juristiem būs iespēja un vēlme iesaistīties ar saviem skaidrojumiem un novērtēt tos riskus, ko sabiedrības interesēm rada valsts sagrābšana.