Ramona Salmiņa, palīdz paliatīvās nodaļas pacientiem • IR.lv

Ramona Salmiņa, palīdz paliatīvās nodaļas pacientiem

Ramona dažādiem labdarības projektiem pievienojas jau vismaz piecus gadus. Palīdz atkarībās nonākušajiem Bruknas muižā, iesaistās vasaras nometņu rīkošanā bērniem. Viņa uzsver, ka ne dramatiski pārdzīvojumi pašas dzīvē uz to pamudinājuši — viņai vienkārši sagādā prieku citiem palīdzēt. Foto no Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas fotoarhīva
Gunita Nagle

Patiesībā Ramona (26) palīdz tiem, kuri dzīvo. Kāda sieviete, ar kuru viņa iepazinās Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļā, teica: «Cilvēks pat tad, kad zina, ka drīz mirs, dzīvo.» Tā arī ir! Ramona, jau piekto mēnesi apciemojot vēža slimniekus, kuri nav izārstējami, pārliecinās, ka daudzi no viņiem ir dzīvespriecīgi. Nav arī tiesa, ka viņi ir vientuļi. Daži ir noslēgušies sevī, tomēr vairumam ir radi un draugi, kuri viņus apciemo. Bet tik un tā dienas slimnīcā rit tik vienmuļi, ka viņi priecājas redzēt Ramonu. Vienu no 42 brīvprātīgajiem, kuri kopš pērnā gada septembra biedrības Svētās ģimenes māja un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas kopējā projektā sniedz atbalstu smagi slimajiem.

Ramonai bieži jautā, kāpēc viņa pieteicās šim darbam. «Kāpēc vajadzīga motivācija, lai darītu kaut ko labu?» Ramona apžilbina ar vienkāršu pretjautājumu. Vēlāk viņa atklāj, ka tic Dievam un vēlme palīdzēt varbūt pat ir īpašs aicinājums.

Taču septembrī pirmo reizi ejot uz Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļu, vienmēr par sevi pārliecinātā un komunikablā Ramona bija sabijusies. «Bija bailes, vai varēšu atbalstīt, vai man nebūs emocionāli grūti. Bet tad aptvēru, ka domāju par sevi. Es taču neeju sevis, bet to cilvēku dēļ, kas tur ārstējas!» Tā Ramona sevi iedrošināja. Šaubas izčabēja jau pirmajā reizē. «Satiku brīnišķīgu onkuli, un mums izvērtās jauka saruna. Onkoloģijas centrā esmu satikusi dažādus cilvēkus, bet nekad neesmu aizgājusi depresīvā noskaņojumā vai asarām acīm. Drīzāk bijušas prieka asaras, jo esam izsmējušies un izrunājuši. Brīnišķīgi iepazīties ar cilvēkiem, kuri dzīvo šodienai. Izjūtu vislielāko cieņu pret viņiem.»

Katrs brīvprātīgais pats izlemj, cik bieži doties uz slimnīcu. Ramona strādā par projektu vadītāju un spēj darbus saplānot tā, lai vienu darbdienas pēcpusdienu nedēļā būtu slimnīcā. Iemanījusies atpazīt, kurš no palātās sastaptajiem ir gatavs sarunai: «Eju pie cilvēkiem, ar kuriem izveidojas acu kontakts. Daži grib paši kaut ko pastāstīt, tad es klausos. Ja cilvēks vēlas uzzināt kaut ko no manis, pastāstu, kas jauns pasaulē. Tēmas ir dažādas. Ir arī runāts divas stundas tikai par suņiem un kaķiem.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu