Diena: 24. janvāris, 2018

Dusmu gads

Pirms simt gadiem Somijā uzliesmoja asiņains un nežēlīgs pilsoņu karš. Dzīvību zaudēja desmitiem tūkstošu, ieslodzītie mira bada nāvē, pat pusaudžiem tika izpildīts nāvessods. Kā pēc tam saliedēt sabiedrību, kuru sašķēlis tāds naids?

Helsinku strādnieku armija 1918. gada 26. janvārī bija ieņēmusi pozīcijas Siltsāri rajonā, tikai pāris kilometrus no galvaspilsētas sirds. Tā gaidīja signālu.

Krievijas impēriju tobrīd bija pārņēmis pilsoņu karš. Tikai divus mēnešus agrāk, pasludinot neatkarību, no tās atšķēlās Somijas lielhercogiste, līdz tam impērijas autonomais reģions. Iepriekšējās vēlēšanās parlamentā vairākumu bija zaudējis kreisais spārns, kuru pārstāvēja sociāldemokrāti, un tagad Somijas valdību kontrolēja konservatīvi labējās partijas. Ļeņins mudināja somu kreisos sacelties. Politiskā vardarbība, kas uzliesmoja vispārēja streika laikā novembrī, pierādīja, ka mērenie spēki vairs nekontrolē Somijas darbaļaužu kustību.

Tieši šādos apstākļos Siltsāri rajonā izvietotās pusmilitārās sarkano vienības bija gatavas dot izšķirošu triecienu, lai paši tiktu pie varas nupat izveidotajā valstī. Un tas sākās pulksten 11 vakarā — Helsinku Strādnieku nama tornī tika iedegts sarkans lukturis. Tas bija signāls revolūcijas sākumam.

Šie sarkanarmieši ātri pārņēma stratēģiski svarīgākos objektus Helsinkos. Valdības locekļiem vispirms izdevās aizbēgt un paslēpties, taču vēlāk viņi tika arestēti. Kad tā dēvētā Baltā gvarde, kura pārstāvēja konservatīvi labējo intereses, sāka pretsitienu sarkanajiem, nežēlīgs karš ātri vien pārņēma visu valsti.

Nākamajos četros mēnešos no sarkanarmiešu rokām dzīvību zaudēja aptuveni 20 000 cilvēku — lielākoties asiņainās tīrīšanās un izpildot nāvessodus. Bet, kad vēlāk virsroku guva Baltā gvarde, ieslodzījuma nometnēs nomira vairāk nekā 10 000 gūstā krittušo sarkanarmiešu, lielākoties no bada un slimībām.

Ar šo traumu Somija atkal saskaras tagad, atceroties pirms simt gadiem uzliesmojušo pilsoņu karu. Jauni vēstures portāli, izstādes, teātra projekti un pat mobilās lietotnes atgādina par 1918. gada četros mēnešos piedzīvotajām šausmām. Lai tam tiktu pāri, luterāņu baznīca rīko seminārus sabiedrības saliedēšanai. Visu politisko partiju pārstāvji apsolījuši piedalīties piemiņas pasākumā, ko 26. janvārī rīko Somijas parlamentā. Daudzi citi piemiņas pasākumi iecerēti visā valstī.

Taču šī sāpīgā vēsture ir devusi dažas vērtīgas mācības: arī tādā sabiedrībā, kuru sašķēlis naids, līderi spēj atrast ceļu kopējas nākotnes veidošanai. Jo pēc asinspirts tika atrasti kompromisi un nostiprināta demokrātija. Kad divas desmitgades pēc pilsoņu kara izcēlās jauns pasaules karš, Somijas tauta jau bija vienota un spēja saglabāt neatkarību.

«Sabiedrība prasa atriebi»

Sarkano un Balto gvardu vienības sākotnēji tika izveidotas kārtības uzturēšanai, jo pēc atšķelšanās no Krievijas valstī vairs nebija leģitīmas armijas un policijas. Baltie arī uztraucās, ka uz Somiju varētu pārvelties vardarbīga revolūcija, kas bija sākusies Krievijā. Tāpēc 1918. gada janvārī Senāta priekšsēdētājs Pērs Svīnhūvuds piešķīra baltajiem gvardiem oficiālu valsts armijas statusu.

Strādnieku kustības mērķis bija vienlīdzīgāka sabiedrība — sava veida sociālistiska utopija. Tā to raksturo somu vēstures profesors Perti Hāpala no Tamperes Universitātes. «Piemēram, viņi prasīja, lai visi ražošanas līdzekļi kalpotu tautas interesēs. Tas nenozīmēja, ka valstij būtu jāpārņem tie savā kontrolē, bet gan — visi darba augļi būtu sadalāmi vienlīdzīgi.»

Hāpala norāda, ka pasaule līdz tam vēl nebija piedzīvojusi nevienu labu vai sliktu sociālistiskā režīma piemēru. «Par baiļu rūgšanu parūpējās sarkanie. Cilvēki ar bažām klausījās stāstos, ka baltie nomērdēs viņus badā un bērniem pat nebūs apavu.»

Vēsturnieks uzskata, ka lēmums par revolūcijas sākšanu bija pamatots maldīgos aprēķinos. «Sarkanajiem ticēja, ka spēs viegli pārņemt savā kontrolē lielākās pilsētas, un iesākumā tā arī notika. Taču esmu pārliecināts, ka neviena puse nesaprata, pie kā tas galu galā novedīs.»

Somijas Literātu apvienība tagad ir atvērusi portālu, kurā pubilcēti arhīva materiāli par 1918. gadu. Un viens no stāstiem atklāj noskaņojumu, kas valdīja pēc pārdzīvotā kara. Somijas bagātākais vīrs Hjalmars Linders laikrakstā Hufvudstadsbladet publicēja satraucošu viedokļrakstu: «Sarkano neprātu ir aizvietojos balto terors. Tādu iespaidu rada nāvessodu izpildīšana, jo upuri tiek nonāvēti vietās, kur nekāda vardarbība pirms tam netika piedzīvota.»

«Gūstekņu nometnēs ieslodzītie mirst kā mušas,» rakstīja Linders. «Šādā naidā tiek izprovocēts naids, kura aizmiršanai būs nepieciešamas vairākas paaudzes.» Linders ierosināja: 70 000 gūstā kritušo sarkano būtu jāatbrīvo pēc dažiem gadiem.

Savu komentāru viņa rakstam bija pievienojusi žurnāla redakcija, dodot ieskatu tā brīža noskaņojumā. «Neviens nedrīkst izrādīt žēlsirdību tādiem cilvēkiem kā šie sarkaniem noziedznieki, kuri ir pastrādājuši tik briesmīgas neģēlības. Sabiedrības aizskartās tiesiskuma jūtas sauc pēc atriebības.»

Lindera paustā kritika viņam pašam nenāca par labu. Jūtot pieaugošo nepatiku, uzņēmējs pārdeva savus īpašumus un pārcēlās uz ārzemēm. Pēc dažiem gadiem Francijā viņš izdarīja pašnāvību.

Tikmēr politiķi jau bija sākuši gatavoties kompromisiem. Drīz pēc tam piedzīvotais bija apbrīnojams pagrieziens.

«Daudziem 20. gadsimtā piedzīvotiem pilsoņu kariem parasti seko izrēķināšanās. Turpretī Somijā tikai vienu gadu pēc kara beigām zaudētāji tiek pie plašākām tiesībām, kādas jelkad viņiem bijušas,» norāda vēsturnieks Hāpala.

Tūkstošiem sarkano gūstekņu saņēma amnestiju. Daudzas reformas likumos, par kurām tika panākta vienošanās jau pirms kara, beidzot tika īstenotas. Beidzot pie tiesībām vēlēt pašvaldības tika ikviens pilsonis neatkarīgi no turības līmeņa. Tādā veidā kreisais spārns tika pie lielākas teikšanas.

«Prezidents Karlo Stolbergs deklarēja, ka cilvēki, kuri iesaistījās dumpī, nedrīkst pārvērsties par Somijas izstumto šķiru. Tā vietā viņus vajadzētu vēl vairāk integrēt sabiedrībā,» stāsts Tamperes Universitātes vēstures docents Marko Tika.

Tā kreisais spārns pie politiskās varas galda atgriezās nekavējoties. Pirmās pašvaldību vēlēšanas notika jau 1918. gadā. 1919. gadā sociāldemokrāti kļuva par lielāko partiju parlamentā, bet 20. gados tikai iesaistīti valdības darbā.

Sanāca tā, ka pie galvenās teikšanas tika mērenie spēki no abiem krasi atšķirīgajiem spārniem. Hāpala skaidro, ka Somijā nebija tāda politiska spēka, kurš spētu pārvaldīt valsti, nepiekrītot nekādiem kompromisiem. Turklāt spiedienu uz Somiju izdarīja arī Rietumu valstis. «Rietumi nepiekrita balto radikālistu idejai nonākt Vācijas ķeizara paspārnē. Ja somi izstrādās demokrātisku konstitūciju, tie var cerēt uz palīdzību no ārvalstīm un jauniem tirdziecības kontaktiem. Šāds spiediens nāca no Anglijas, ASV un Zviedrijas,» skaidro Hāpala.

Ne visi par to bija laimīgi. Galēji labējās kustības 20. un 30. gados jutās nodotas, saka vēsturnieki. Piemēram, «20. gados dzima jauna Lapua kustība ar pārliecību, ka brīvības karš vēl nav beidzies, ņemot vērā faktu, ka visi sociālisti ir uz brīvām kajām,» stāsta Hāpala.

Taču pēc divām desmitgadēm izrādījās, ka valsts izdzīvošana lielā mērā ir atkarīga tieši no saliedētības. Kad 1939. gadā sākās padomju invāzija jeb tā dēvētais Ziemas karš, padomju propaganda centās pielabināties strādniecībai, saucot Somijas līderus par apspiedējiem. Taču šī taktika izgāzās. «Tas nebija Ziemas karš, kas saliedēja somus. Sabiedrības saliedēšanās bija notikusi jau agrāk. Tagad arī kreisais spārns nolēma aizstāvēt sabiedrību, kura pirms tam bija akceptējusi viņus pašus. Integrācija bija noslēgusies un vairs neradīja nekādas problēmas,» skaidro Hāpala.

Simt gadu debatēs

Nebūtu pareizi teikt, ka sabiedrība bija saliedēta pilnībā. Ideoloģiskās domstarpības turpināja izpausties sadzīviskās lietās — atšķirīgi sporta klubi, teātri, sabiedriskās organizācijas un kooperatīvi bija ikdiena.

Kā jau minēts, Somijas karš ilga tikai četrus mēnešus, taču debates par tā nosaukumu turpinājušās nākamos simt gadus. Tikai tagad, atzīmējot kara simtgadi, Valsts kanceleja un prezidents nolēmuši sākt lietot neitrālāku terminu «pilsoņu karš», lai gan pirms tam ilgus gadus skolas vēstures grāmatās un oficiālajos dokumentos tas tika dēvēts par «Brīvības karu». Šis termins bija kā norāde uz to, ka baltgvardi panāca Somijas neatkarību no Krievijas, padzina krievu armiju un sakāva vietējos sarkanos. Zināmā mērā tika noniecināts fakts, ka baltgvardi cīnījās arī pret saviem līdzpilsoņiem.

«Tieši tāds pamatojums kara laikā tika piedāvāts baltgvardiem: mēs cīnāmies pret krieviem un aizstāvam neatkarīgu Somiju,» skaidro Hāpala.

Tātad tas bija Somijas neatkarības karš? Hāpala un Tika šādam skaidrojumam nepiekrīt.

Jo abas karojošās puses saņēma atbalstu no ārvalstīm. Sarkanajiem ieročus piegādāja Krievija, viņu rindās karoja arī krievi. Savukārt Vācijas armija atbalstīja baltgvardus, piedaloties uzbrukumā sarkano pozīcijām Somijas dienvidos.

Hāpala neuzskata, ka sarkanie iebilda pret Somijas neatkarību. «Viņu mērķis bija neatkarīgas strādnieku republikas izveidošana.» Līdz ar to nav jēgas spekulēt par to, vai sarkanās Somijas mērķis bija pievienoties Padomju Savienībai, jo pašas Padomju Savienības 1918. gadā vēl nemaz nebija.

Vēsturnieks Tika norāda, ka līgums starp somu baltgvardiem un Vāciju patiesībā ierobežoja Somijas neatkarību, zināmā mērā piešķirot tai vācu protektorāta statusu. Par laimi, tam nebija nekādu tālejošu seku, jo pati Vācijas impērija sabruka pasaules karā.

Taču debates turpinās. Bijušais vēstnieks un prezidenta padomnieks Alpo Rusi, kas tagad ir viesprofesors Vītauta Dižā Universitātē Kauņā, kritizē terminu «pilsoņu karš». Nesen komentārā somu avīzē Iltalehti viņš to raksturoja kā bruņotu konfliktu starp lieliniekiem un nāciju, kura vēlas atdalīties no Krievijas.

Kopēja traģēdija

Baltgvardu versija par 1918. gada notikumiem sabiedriskājā telpā dominēja līdz 60. gadiem, kad tika piedzīvots lūzums. Vēsturnieks Tika uzsver, ka to liela mērā ietekmēja viena grāmata — Vaino Linna romāns Zem Polārzvaigznes (Väinö Linna. Täällä Pohjantähden alla).

«Sarkanos pirms tam uztvēra kā vienkārši nodevējus, noziedzniekus un slepkavas. Taču grāmata piedāvāja citu kara interpretāciju. Linna piešķīra sarkanajiem pašcieņu, par kuru pirms tam nebija minēts nevienā skolu vēstures grāmatā,» saka Tika. «Sarkanie ir daļa no daudzu ģimeņu vēstures, um daudziem tieši šī grāmata izskaidroja viņu lomu vēsturē.»

Traumas pārvarēšanā nozīmīga loma joprojām ir māksliniekiem. 2008. gadā, atzīmējot kara 90. gadadienu, liels pasākums tika sarīkots Tamperē — ielu teātra un drūmas ceremonijas sajaukums. Aktieri inscenēja kaujas pilsētas centrā, bet pēc tam notika plašs, kluss gājiens, kurā cilvēki soļoja, tērpušies vēsturiskos kostīmos, tā atainojot īstus indivīdus Tamperes kaujās. Daudzi no gājiena dalībniekiem bija vietējie politiķi. Noslēgumā visi kopā dziedāja valsts himnu.

«Tagad pilsoņu karš tiek uztverts kā kopēja traģēdija. Domāju, ka tā uzskata vairākums,» saka Hāpala.

Somijas raidorganizācija YLE nesen pasūtīja aptauju, lai noskaidrotu iedzīvotāju attieksmi pret 1918. gada karu. Rezultāti liecina, ka gandrīz visi tagad dod priekšroku neitrālam kara apzīmējumam. Tikai 10% joprojām to sauc par Brīvības karu, bet 5% izvēlējās revolucionāru terminu «šķiru cīņa».

Aptaujā arī tika uzdots jautājums — kuras karojošās puses nostāja bija «pareizāka»? 33% izvēlējās baltgvardus, 16% — sarkanos, bet lielākā daļa respondentu neizvēlējās nevienu.

Trešdaļa somu uzskata, ka 1918. gada vēstures notikumi joprojām «šķeļ sabiedrību» vai «ļoti šķeļ sabiedrību».

Tāpēc nav brīnums, ka savās Jaungada uzrunās gan Valsts prezidents, gan premjerministrs pauda cerību, ka somi spēs tikt pāri vēstures problēmām kā vienota nācija.

«Mums ir jāsaņemas drosme būt godīgiem pret vēsturi, jo tikai godīgums rada pamatus savstarpējai uzticībai. Spēcīga sabiedrība spēj tikt galā arī ar sāpīgām lietām. Mums ir jāpieņem pagātne tāda, kāda tā ir,» teica prezidents Sauli Nīniste.

Daudzi cilvēki vēlas godināt savu senču varonību un upurus, bet ne vienmēr ir viegli pieņemt, ka patiesība, iespējams, ir cita.

Vēsturnieks Hāpala norāda, ka somi pirms simt gadiem principā varēja izvairīties no asinspirts. «Pirms sākās karš, dienām un nedēļām notika pārrunas par situācijas stabilizēšanu, taču tās beidzās nesekmīgi. Neviena puse nebija gatava kompromisiem, katrs centās aizsargāt savas intereses. Un, ja es tagad saku, ka politiskas kļūdas pieļāva abas puses, tad sanāk — šajā stāstā varonis nav neviens.»

Cīnās arī latvieši

Somijas pilsoņu karā neliela loma bija arī latviešu sarkanajiem strēlniekiem. 1918. gada februārī aptuveni 200 latviešu ieradās Somijā, lai palīdzētu sarkanajiem. Tie bija pārstāvji no 6. Tukuma strēlnieku pulka, kas tobrīd bija bāzēts Petrogradā (tagad — Sanktpēterburga).

Vēsturnieks Āpo Roseliuss izpētījis, ka latvieši no Petrogradas ieradās bruņuvilcienā. Tieši ar latviešu un viņu bruņuvilciena atbalstu somu sarkanarmiešiem izdevās iekarot Mentiharju pilsētiņu Somijas dienvidos. Tomēr jau pēc nedēļas strēlnieki atgriezās Petrogradā. Roseliuss uzskata, ka iemesls bijušas domstarpības, kas uzvirmoja starp latviešu strēlniekiem un somu sarkanarmiešiem.

Nav balto, kas izdarīja visu

Komisijas gala ziņojumu neatbalstīja deputāti Andrejs Judins (Par) un Ritvars Jansons (NA), kuri Saeimā iesnieguši savas atsevišķās domas. Jansona viedokli Ir plašāk atspoguļoja intervijā pirms dažām nedēļām, tagad izvaicājam Judinu — viņš uzrakstījis apjomīgākos papildinājumus ziņojumam

Kā vērtējat komisijas ziņojumu?
Komisijas vairākumam pietika drosmes pateikt, ka ir tāds jēdziens — valsts sagrābšana. Bet viņi negrib atzīt acīmredzamus faktus, ka Rīdzenes sarunu dalībnieki mēģināja sagrābt valsti un viņiem bija panākumi šo mērķu sasniegšanā.

Par krimināllietas izbeigšanu komisijai bija jāizdara skaidrāki secinājumi. Būtu jāstrādā vēl ar gala ziņojumu, lai dabūtu kvalitāti. Bet [komisijas vadītājai Ingunai] Sudrabai bija svarīgi ievērot procedūru, saturs viņai nerūp.

Kādi ir būtiskākie secinājumi jūsu ziņojumā?
To ir gandrīz 100, un tie attiecas gan uz faktiem, gan kriminālprocesa kvalitāti. Ir atzinumi par nepieciešamību grozīt likumus.

Neuzskatu, ka tikai personām, kas veic kriminālprocesu, ir ekskluzīvas tiesības zināt informāciju par valsts sagrābšanu. Visai sabiedrībai ir svarīgi būt infomētai par faktiem, ka atsevišķas amatpersonas izmanto varu pretēji mērķiem, kuriem tā dota, mēģina gūt kādus labumus sev, pietuvinātām personām. Līdz ar to uzskatu, ka Rīdzenes sarunas ir jāpublisko. [Ne] no A līdz Z —  ja ir sensitīva informācija, kam absolūti privāts raksturs, to nevajag publiskot. Bet, ja cilvēki runā par uzņēmumiem, par politiskiem procesiem, vienojas par darbībām, kas skar sabiedrību, — sabiedrībai ir tiesības to zināt. Likums to neparedz. Līdz ar to es izdalu divus jautājumus: pirmkārt, par konkrētu sarunu, kriminālprocesa materiālu publicēšanu. Otrkārt, normatīvajos aktos ir jāparedz iespēja publicēt informāciju, kurai ir liela sabiedriskā nozīme. Ja kriminālprocess ir izbeigts, pētnieki var iepazīties ar informāciju, bet nav teikts par publiskošanu. Pētnieki — tie ir juristi, bet ir svarīgi, lai arī citām personām, pirmām kārtām žurnālistiem, būtu iespēja iepazīties un informēt sabiedrību. Šeit atbalsta no kolēģiem nebija.

Kuras amatpersonas ir piedalījušās valsts sagrābšanā?
Es iepazinos gan ar krimināllietu, gan operatīvās izstrādes materiāliem. Operatīvā lieta ir valsts noslēpums, man nav tiesību nosaukt vārdus, kas tajā minēti. Tomēr gribu teikt, ka to amatpersonu loks ir plašāks, nekā tika minēts Ir publicētajos materiālos. Man nav ne mazāko šaubu par tiem cilvēkiem, kas tika minēti Ir publikācijās, — par to, ka Šlesers, Lembergs veica tādas darbības, kas satur valsts sagrābšanas pazīmes. Tāpat Šķēles iesaistīšanās, konsultēšana — man nešķiet ticami viņa stāsti, ka viņš konsultēja.

Runājot par citām personām, Rīdzenes sarunās redzam cilvēkus, kas nav amatpersonas, bet kas apkalpoja kā juristi, menedžeri. Tie ir cilvēki, kas minēti Ir. Izskanēja arī Rīgas domes amatpersonas, bet šeit svarīgi nošķirt — kriminālprocess un spēja pierādīt viņu vainu, tas ir viens līmenis, un es tagad par to nerunāju. Es runāju par to, ka bija veiktas darbības, lai vairotu atsevišķu cilvēku iespējas, viņu ietekmi vai dotu viņiem priekšrocības.

Ja mēs sāktu veidot sarakstu, kurš cilvēks kaut kādu lomu vispār spēlēja valsts sagrābšanā, šis saraksts būtu ļoti, ļoti garš, jo arī patlaban Latvijas politikā es redzu [šos] cilvēkus. Man informācijas ir vairāk, nekā varu tagad publiskot. Es redzu [operatīvajā lietā] uzvārdu, un man ir pārsteigums — arī viņi ir šeit! Bet tad redzu, ka aizdomas par viņu līdzdalību neapstiprinās. Bet bija citi cilvēki, kas figurē vairākkārt, dara vienu lietu, otru, trešo, un tad galu galā ir pamats saprast — jā, viņi ir no tās ekosistēmas, kas funkcionē, lai izmantotu valsti savtīgos nolūkos. Diemžēl tā ir realitāte.

Kas viņi ir?
Diemžēl es nevaru iet detaļās, tur ir gan ierēdņi, gan politiķi. Dažādu līmeņu politiķi.

Vai jums ir savas domas par faktoriem, kas noveda pie krimināllietas izbeigšanas?
Tam veltīju daudz laika. KNAB rīcībā bija informācija par vairākām darbībām, kuras varēja izmeklēt. KNAB fokusējās, lai pierādītu atsevišķus nodarījumus, bet sadarbība starp KNAB un prokuratūru bija ļoti… Pašā sākumā uzraugošajam prokuroram [Mārim Lejam] bija skeptiska attieksme pret iespēju pierādīt lietu. KNAB mēģināja pārliecināt, bet vienlaikus mēģināja pielāgoties prokuratūras prasībām. Viņi nebija principiāli: ja prokurors neņem, tad pārsūdzēsim. Viņi mēģināja koleģiāli risināt jautājumus. Kāds ir iznākums? Prokurors teica: es neņemšu to lietu, un KNAB teica: labi, vari neņemt.

Jāsaprot, kāpēc prokuratūra rīkojās šādi. Kriminālprocesa likumā rakstīts, ka lietu var sūtīt uz tiesu, kad prokuroram ir pārliecība, ka viņš varēs pārliecināt tiesu, ka personas ir vainīgas. Tātad principā nepietiek, ka pašam prokuroram ir pārliecība, viņam jābūt pārliecinātam, ka arī tiesa piekritīs. Ja tiesa nepiekritīts, kādas būs sekas? Attaisnošana! Un attaisnošana mūsu Ģenerālprokuratūras izpratnē ir ļoti slikta lieta, norāda uz brāķi. Un principā tad visa sistēma strādā tā, ka labāk un vieglāk ir [pateikt], ka pierādījumu nav pietiekami daudz — vienkārši neiet uz priekšu, nekā pakļaut sevi riskam.

Vēl jāņem vērā, ka nepietiek tikai ierakstīt sarunas un izņemt dokumentus kratīšanās. Svarīgi visu informāciju analizēt. Man šķiet, analīze nebija pietiekamā kvalitātē. Pašā sākumā KNAB bija cerība, ka sarunas visus pārliecinās un ātri būs notiesājošs spriedums, bet jāsaprot, ka arī otrai pusei ir savi argumenti — mēs dzirdējām stāstus, ka viņi blefo, ka nopietni cilvēki vienkārši nāk uz Rīdzeni un taisa sacensības, kurš stāstīs labākas pasakas.

Un problēma ar prokuratūru — tā vietā, lai skatītos ar apsūdzētāja acīm, ka es aizstāvu valsti un man šķiet, ka tādas pasakas nav nopietnas, prokuratūra ieņēma pseidoneitrālu pozīciju: mēs pieņemsim, ka tā var būt patiesība. Ja pieņemam, ka Rīdzenē pulcējās teātra pulciņš un prokurors atbild — a kāpēc gan ne? —, tad process nevarēja virzīties uz priekšu. Prokuratūra bija gatava ticēt visdažādākajām versijām, kas bija par labu aizdomās turētajām personām. Tā ir būtiska problēma.

Kopsavelkot, kurš ir atbildīgs par lietas izbeigšanu?
Manuprāt, šeit nav viena vainīga cilvēka. Ir faktu kopums. Ir KNAB neizdarības. Piemēram, bija iespēja īstenot arī citus operatīvās darbības pasākumus, lai gūtu papildu pierādījumus. Redzu arī vairākas darbības, ko varēja izmeklēt un pierādīt, bet tās palika ārpus uzmanības.

Kāda rakstura tās ir?
Es nevaru atklāt informāciju, kas ir slepena. To, ko neizdarīja KNAB, noslepenoja, bet principā bija darbības, kas saistītas ar iepirkumiem valsts kapitālsabiedrībās un tirgošanos ar ietekmi plašāk, nekā publicēts, citi amatpersonu noziedzīgi nodarījumi, kas arī palika āpus uzmanības. Bija ar nekustamo īpašumu saistītas nelikumīgas darbības, partiju finansēšanas pārkāpumi, tur daudz kas bija. Vienīgi es negribu teikt, ka visas lietas bija ar visiem pierādījumiem. Tur bija informācija, lai sāktu vākt papildu pierādījumus, pratinātu cilvēkus, bet nekas netika darīts.

Tātad principā gan KNAB neizpildīja visu, kas bija jāizdara, gan prokuratūra neizpildīja to, kas bija jāizdara. Diemžēl balto, kas izdarīja visu, nav.

Kāds ir jūsu secinājums — vai 2015. gadā lieta bija jāvirza uz tiesu?
Jā, vajadzēja celt apsūdzību, stiprināt pierādījumus un nodot tiesai. Manuprāt, bija pamats virzīt. Problēma ir kāda — vai prokuroram ir jābūt pārliecinātam par 120%, 100% vai pietiek ar 80%?

Komisijai bija jāpārbauda publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstība krimināllietas materiāliem. Komisija ir konstatējusi atbilstību, vai jums ir atšķirīgas domas?
Protams, es nesēdēju un katru burtu nesalīdzināju. Ja kāds mehāniski salīdzinātu tekstu, kas publicēts Ir un kas krimināllietas materiālos, varētu atrast atšķirības — kaut kur komati citādi salikti, galotne ne tāda sadzirdēta. Piemēram, nosaukta kukuļa summa, un es redzu, ka šeit ir viena, tur cita. Es speciāli pats salīdzināju, nu, īsti nevar sadzirdēt, kā cilvēks [ierakstā] izrunā. Mans secinājums: Ir publicētais ir nevis no papīriem, bet audio. Informācija ir atšifrēta nevis KNAB, bet ārpus tā, līdz ar to tehniskas atšķirības var atrast. Bet satura atbilstība ir, un man nav pamata apšaubīt informācijas atbilstību. Un arī citi fakti norāda, ka sarunas ir patiesas. Cilvēki tomēr ir atklāti stāstījuši, ka piedalījās šādās sarunās, un apstiprināja to saturu, tajā skaitā aktīvie Rīdzenes sarunu dalībnieki. Es ievērošu likumu un uzvārdus nenosaukšu, bet šādas liecības kriminālprocesā ir.

Komisijas uzdevums bija arī izvērtēt nacionālās drošības apdraudējumu.
Varu apstiprināt — guvu pārliecību, ka, lemjot par biznesa attīstību, viņi vadījās no sava ekonomiskā ieguvuma. Tas bija galvenais vadmotīvs. Saistībā ar termiņuzturēšanās atļaujām nav šaubu, ka Šlesers un citi iesaistītie skatījās ļoti ekonomiski. Tas izdevīgi dos iespēju attīstīt viņu biznesu. Latvijas drošības intereses viņus noteikti neinteresēja. Tas pats saistībā ar Uralhim [minerālmēslu termināli Kundziņsalā]. Man nav nekāda pamata teikt, ka viņu mērķis bija nodarīt kādu kaitējumu Latvijai, bet viņi noteikti neanalizēja, ka viņu darbība var radīt apdraudējumu valsts drošībai.

Vai šī darbība tiešām radīja kaitējumu?
To nevar izmērīt. Kaitējumu var radīt katrs cilvēks, kas nav lojāls Latvijai un, pateicoties tām programmām, ir dabūjis iespēju uzturēties Latvijā. Patlaban mums nav tādas informācijas, bet varam runāt par to, ka šī politika tika īstenota, ignorējot valsts drošības intereses.

Vērtējot Satversmes pārkāpumus un prettiesisku manipulāciju ar sabiedrības viedokli, kādi ir jūsu secinājumi?
Valsts sagrābšana ir reāls un bīstams apdraudējums Satversmes 2. pantā rakstītajam, ka vara pieder tautai. Ja daži cilvēki manipulē un vienkārši izmanto tautu, lai dabūtu varu, bet pēc tam to izmanto savām interesēm, tas ir pretrunā ar Satversmi.

Jautājums par Satversmes apdraudējumu ir svarīgs, bet komisijā diemžēl nesagaidīju atbalstu. Jāatzīst, universitātes mācībspēki nebija aktīvi, komisijai neizdevās iesaistīt ekspertus, līdz ar to jautājumam nepieciešama papildu izpēte. Ceru, ka zinātniekiem, juristiem būs iespēja un vēlme novērtēt riskus, ko sabiedrības interesēm rada valsts sagrābšana.

Apsudraboti!

Valsts sagrābšana ir principā nosodāma, un tās pazīmes saskatāmas arī Rīdzenes sarunās, taču Ingunas Sudrabas vadītā parlamentārās izmeklēšanas komisija nevienam oligarham neko nevēlas pārmest

Triecientempā — septiņpadsmit minūtēs — deputāti Inguna Sudraba (NSL), Igors Pimenovs (Saskaņa), Ainārs Mežulis (ZZS) un Mārtiņš Šics (LRA) agrā 18. janvāra rītā panāca, ka tiek pieņemts parlamentārās izmeklēšanas komisijas gala ziņojums oligarhu lietā. Pusgadu strādājusī un 9360 eiro iztērējusī komisija pēdējo reizi steidzami sapulcējās tikai pusstundu pirms Saeimas sēdes, kurā bija jālemj arī par Sudrabas atsaukšanu no komisijas, jo beigusi pastāvēt viņas frakcija. Ar Saskaņas, ZZS un Nacionālās apvienības gādību Sudraba gan saglabāja amatu izmeklēšanas komisijā, kaut arī likums paredz, ka tajā jādarbojas frakciju pārstāvjiem.

Neviena oligarha vārds komisijas secinājumos nav atrodams, tāpat kā nosodījums viņu darbībām, kas atklājās Ir publiskotajās Rīdzenes sarunās. Kā pēc steidzīgi pieņemtā lēmuma sacīja Sudraba, kura pati bija piesaukta Rīdzenes sarunās kā Maskavā izvēlēta Latvijas valdības vadītāja: «Tikai klaigāšana par to, ka ir oligarhi un ar viņiem ir jācīnās, kā jūs redzat, 30 gadu garumā neko Latvijā nav izmainījusi.» Pēc Sudrabas domām, vispirms Latvijas iedzīvotājiem pašiem esot jāmainās. «Ir jāizmainās pašai attieksmei cilvēkos pret valsti, pašiem pret sevi, un jāsāk katram ar sevi.»

Arī komisijas sekretārs Šics, kurš pēdējā pusgada laikā pārsvarā bija uzticams sabiedrotais Sudrabas, Pimenova un Mežuļa koalīcijai, nevēlējās atbildēt uz jautājumiem par valsts sagrābēju identificēšanu. «Man ļoti jāatvainojas!» Šics aizšmauca no atbildes, jo esot jāsteidzas uz Saeimas sēdi. Līdzīgi izvairījās arī deputāts Mežulis, kurš pats savulaik bijis Aināra Šlesera līdzgaitnieks, bet viņa pašreiz pārstāvētais politiskais spēks veido apvienību ar vienu no Rīdzenes sarunu varoņiem — Aivaru Lembergu. «Ko jūs gribat panākt no manis — lai es esmu gudrāks nekā tiesa vai prokurors? Viņi atzina, ka nav neviens to izdarījis. Loģiski,» saka Mežulis. Arī deputāts Pimenovs, kura biedrs Jānis Urbanovičs piedalījies Rīdzenes sarunās, nevienu valsts sagrābēju nespēja nosaukt. «Ticiet man — es nevairos no atbildes,» Pimenovs solīja rūpīgāk izlasīt paša nupat apstiprināto gala ziņojumu un vēlāk sniegt atbildi. Taču arī uzrunāts pēc vairākām dienām Pimenovs atzina, ka nevienu uzvārdu viņš nenosaukšot. «Tas būtu vieglprātīgi un bezatbildīgi.»

Cits rezultāts pusgadu ilgās parlamentārās izmeklēšanas laikā sanācis deputātam Ritvaram Jansonam (NA). Viņš komisijas gala ziņojumam pievienojis atsevišķās domas, kurās no ētikas viedokļa nosoda oligarhu lietas izmeklēšanā fiksēto personu nodomus un rīcību, saskatot tajā valsts nozagšanas pazīmes. «Manuprāt, valsts nozagšanas pazīmes ir saskatāmas bijušā Saeimas deputāta Aināra Šlesera darbībā, kas tika izvērsta ar nodomu attīstīt termiņuzturēšanās atļauju iegūšanu ar investīciju palīdzību viena konkrēta privātā biznesa projekta interesēs,» norāda Jansons. Viņš arī uzskata, ka oligarhu lietas izmeklēšanu neveicināja tas, ka Ģenerālprokuratūra neizveidoja izmeklēšanas grupu, lai palīdzētu KNAB šajā valstiski nozīmīgajā lietā savākt juridiski neapstrīdamus pierādījumus.

Atsevišķas domas ziņojumam pievienojis arī deputāts Andrejs Judins (Par), secinājumos skaidri norādot uz personu atbildību: «Ainārs Šlesers, Aivars Lembergs un citi Rīdzenes sarunu dalībnieki ir veikuši darbības, kas atbilst valsts sagrābšanas pazīmēm.» Judinam ir arī visplašākais ziņojums papildus komisijas apstiprinātajam ar kopumā 87 secinājumiem un priekšlikumiem.

Kopumā parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbs bijis spraigs. Lai arī formāli, toties pirmo reizi atbildēt uz jautājumiem par šo tēmu Saeimas komisijā bija spiests ekspremjers Andris Šķēle. Izmeklētāji viņu oligarhu lietā vispār nebija pratinājuši. Uz konkrētiem jautājumiem atbildes sniegt bija spiests arī Aivars Lembergs, kurš citādi publiskajā telpā cenšas uzturēt viedokli, ka Ir publiskotās sarunas uz viņu neattiecas, jo neesot veikta to fonoskopiskā ekspertīze. Atbildes sniegt nācās arī oligarhu lietas galvenajam varonim Aināram Šleseram un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem: Rīgas vicemēram Andrim Amerikam, uzņēmējam Viesturam Koziolam, Ralfam Kļaviņam, Jānim Maršānam, juristam Ivaram Gulbim un Lattelecom šefam Jurim Gulbim. Tāpat izvaicāta tika virkne Dienas mediju koncerna amatpersonu un noslēgumā arī par izmeklēšanu atbildīgās bijušās un esošās valsts amatpersonas. Kas no tā visa sanācis gala ziņojumā, lasiet nākamajā atvērumā.

Ko secināja komisija?

1. Valsts sagrābšana ir politiski un morāli nosodāma.  Atbalsta diskusiju par jēdziena iekļaušanu normatīvajos aktos.

«Valsts sagrābšana ir politiskā korupcija, kas izpaužas kā apzināta valsts amatpersonu rīcība normatīvo aktu, administratīvo aktu un politisku lēmumu pieņemšanā vai to pieņemšanas procesu ietekmēšanā, lai gūtu sev vai sev pietuvinātām personām ekonomisku labumu.»

«Valsts sagrābšana un tās centieni ir ne tikai morāli un politiski nosodāmi, bet arī var tikt sodīti saskaņā ar Krimināllikuma un Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normām, konstatējot minētajos normatīvajos aktos paredzēto nodarījumu sastāvu.»

«Rīdzenes sarunās var saskatīt «valsts sagrābšanas» pazīmes, jo atsevišķos jautājumos ir apspriestas darbības, kas var liecināt par valsts varas kā instrumenta izmantošanu personiskā ekonomiskā labuma gūšanai.»

2. Ir publiskotās Rīdzenes sarunas atbilst lietas materiāliem.

«Komisijai nav pamata apšaubīt, ka publiskotās Rīdzenes sarunas veido daļu no kriminālprocesa un operatīvās lietas materiāliem.»

«Tiesībaizsardzības iestāžu pienākums ir noskaidrot, kādā veidā kriminālprocesa materiāli un operatīvās lietas materiāli ir nonākuši publiskajā telpā, un saukt vainīgās personas pie atbildības.»

 

3. Oligarhu kriminālprocess izbeigts bez prettiesiskas ietekmēšanas. Starp izmeklēšanas traucēkļiem nosaukti: ierakstīto sarunu daļēja publicēšana 2011. gada oktobrī Pietiek.com, KNAB iekšējie konflikti un darbinieku atlaišana, KNAB vadītāju nesagatavotība, darbinieku neadekvāti zemās algas, nepietiekama sadarbība ar citiem dienestiem.

«Komisijai nav pamata uzskatīt, ka kriminālprocesa izbeigšana pirmstiesas stadijā būtu saistīta ar procesa virzītāju politiska vai cita rakstura prettiesisku ietekmēšanu.»

«Komisija aicina Ģenerālprokuratūru izveidot komisiju no tiesībsargājošo iestāžu pārstāvjiem un veikt resorisko pārbaudi, kuras ietvaros pārbaudīt kriminālprocesa uzsākšanas pamatojumu un pirmstiesas izmeklēšanas gaitu, izdarot secinājumus par amatpersonu rīcību un iespējamo atbildību.»

4. Termiņuzturēšanās atļauju dalīšana sākta bez pienācīgas drošības risku izvērtēšanas.

«Laikā, kad tika ieviestas termiņuzturēšanās atļaujas apmaiņā pret investīcijām nekustamā īpašumā un kapitālsabiedrībās, pirms likuma grozījumu pieņemšanas Saeima nebija pienācīgi pārliecinājusies, vai tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā ir pietiekami resursi nacionālās drošības apdraudējuma risku izvērtēšanai.»

«Nepietiekama termiņuzturēšanās atļauju pieprasītāju izvērtēšana notika no 2012. līdz 2015. gadam. Drošības policija pašlaik spēj pilnvērtīgi izvērtēt iespējamos apdraudējumus nacionālajai drošībai un riskus attiecībā uz konkrētiem pieteicējiem.»

5. Mediju prettiesiska iekemēšana ir liels drauds demokrātijai.

«Ir jāparedz atbildība par žurnālistu uzpirkšanu vai citādu ietekmēšanu, kā arī par apzinātām manipulācijām ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus.»

«Latvijā ir vairāki mediji, kas nepilda objektīvas žurnālistikas uzdevumus, bet kalpo politiķu publisko attiecību veidošanas uzdevumiem, jo īpaši reģionālo mediju segmentā.»

«[Komisija aicina] Saeimu izvērtēt Koalīcijas padomes atbilstību Satversmei.»

 

Ko komisija neizdarīja un kādas kļūdas pieļāva?

1. Nenosauca valsts sagrābējus. Lai gan atzina, ka valsts sagrābšana nav juridisks (krimināltiesisks) jēdziens un tas galvenokārt izmantojams politisko procesu izvērtēšanā, komisija savu vērtējumu tomēr nepauda, aizbildinoties ar juridiskiem apsvērumiem.

«Visas personas, kurām kriminālprocesā bija tiesības uz aizstāvību, no krimināltiesiskā viedokļa uzskatāmas par nevainīgām. Tā kā kriminālprocesa un operatīvās lietas materiāli ir klasificēta informācija, komisija atturas no to satura publiskas apspriešanas un konkrētu personu teiktā iztirzāšanas. Pretējā gadījumā komisijas secinājumi var tikt uztverti kā nevainīguma prezumpcijas pārkāpumi.»

 

2. Nesaskatīja prokuratūras līdzatbildību lietas izčākstēšanā.

«Publiskajā telpā izskanējušie pārmetumi ģenerālprokuroram saistībā ar kriminālprocesu ir vērtējami kā juridiskas nekompetences izpausmes (atsevišķos gadījumos arī kā dažu personu publiskās atpazīstamības veicināšanas pasākumu sastāvdaļa).»

3. Neatbalstīja Rīdzenes sarunu publiskošanu.

«Komisijas ieskatā atsevišķa likuma pieņemšana par kriminālprocesa materiālu publicēšanu nav attaisnojama. (..) Ar materiālu publicēšanu var tikt nepamatoti kultivēts viedoklis par personu vainu, un tas var būt iemesls attiecīgajām personām izvirzīt prasības pret valsti par nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpšanu.»

4. Pavirši un kļūdaini izvērtēja Dienas pārdošanu un satura ietekmēšanu.

«Komisija nekonstatē, ka būtu notikusi laikraksta Diena izdevēja īpašnieku vai patieso labuma guvēju slēpšana ar mērķi prettiesiski manipulēt ar sabiedrisko domu. Komisijai nav pamata secināt, ka laikraksta Diena izdevējs būtu bijis tāds īpašnieks vai patiesais labuma guvējs, kurš nav norādīts publiskos reģistros.»

«Komisija nekonstatē konkrētus faktiskus laikraksta Diena redakcionālās neatkarības apdraudējumus, prettiesisku satura ietekmēšanu vai cita veida manipulāciju ar sabiedrisko viedokli.»

5. Noslēpa būtisku parlamentārās izmeklēšanas informāciju. Noslepenojot sēdi, kurā tika izvaicāti bijušie KNAB vadošie darbinieki Juta Strīķe, Juris Jurašs, Jaroslavs Streļčenoks un ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, komisija liedza sabiedrībai iepazīties ar šo būtisko personu paskaidrojumiem. Tie nav citēti arī gala ziņojumā, tā izkropļojot komisijas noskaidroto faktu un viedokļu kopainu.

6. Pieļāva interešu konfliktus un likumpārkāpumus komisijas darbā.

Pieaicinātie eksperti Ārija Meika­liša, Aivars Borovkovs, Pēteris Gruziņš agrāk bijuši vai nu saistīti ar izmeklētajām personām vai pasludinājuši negatīvu viedokli par komisijas nepieciešamību jau pirms tās dibināšanas.

Prokurors Māris Leja, kura uzdevums komisijā bija sekot, vai atklātā informācija neliecina par noziegumiem, atradās interešu konfliktā, jo bija oligarhu krimināllietas uzraugošais prokurors, kurš iesaistīts lietas izbeigšanā.

Lai gan likums paredz kriminālatbildību par apzināti nepatiesiem paskaidrojumiem komisijai, prokuratūra to nekontrolēja. Piemēram, noskaidrojot, ka patiesībai neatbilst Aināra Šlesera apgalvojums par prezidenta Valda Zatlera lūgto atbalstu pārvēlēšanai, prokuratūra nesaskatīja «apzinātumu» Šlesera izteikumos, un viņam par melošanu komisijai nebūs jāatbild.

«Es būvēšu kuģi»

Pāvilostas stāvkrastā uzbūvēto kuģi-māju īpašnieks sola aizvākt, bet Saeima labošot likumu robus, lai šādi gājieni neatkārtotos

Pastaigāties gar jūru. Tik vienkārša bija Kursas Laika žurnālistes vēlme šā gada sākumā. Ulmalē, deviņus kilometrus no Pāvilostas, viņas uzmanību piesaistīja māja pašā stāvkrastā. Tik tuvu jūrai ēkas būvēt liegts. Redakcijā viņa to pastāstīja kolēģim, kurš noskaidroja, ka būve pieder SIA Alco un tās īpašnieks ir miljonārs Argods Lūsiņš. Izbrīnīja fakts, ka tā uzcelta jau pirms pieciem gadiem. Kāpēc agrāk neviens neziņoja par nelegālu mājas celtniecību? Liepājas vides pārvaldē Kursas Laiks uzzināja atbildi: tā neesot māja, bet gan kuģis būvniecības stadijā, kuram tur stāvēt esot atļāvusi tiesa.

Uzceļ mēra acu priekšā

Būvniecība sākās 2011. gada vasarā. Pāvilostas mērs Uldis Kristapsons atceras, ka saņēma zvanu — Ulmalē tuvu krastam tiek ievesti būvmateriāli. Tajā pašā dienā devās apskatīt. Kristapsons pats dzīvo Ulmalē un, protams, zināja, ka zeme šajā vietā pieder Lūsiņam. «Es piezvanīju viņam un vaicāju: kas te notiek? Nekas nav saskaņots ar pašvaldību, ar būvvaldi! Saņēmu atbildi: es būvēju kuģi. Lūsiņš arī atteicās no mana piedāvājuma būvēt kuģi ostas teritorijā, kur parasti to dara, jo ir visa vajadzīgā infrastruktūra,» atceras Kristapsons.

«Es taču uzreiz sapratu, ka tas nebūs nekāds kuģis,» mērs stāsta, tāpēc ziņojis Liepājas vides pārvaldei, kas 2011. gada 28. novembrī ieradās vietu apsekot. Sastādīja protokolu par Aizsargjoslu likuma pārkāpumu — neatļautu konstrukciju kāpās aptuveni 10 metru attālumā no krasta —, noteica 300 latu sodu. Taču īpašnieks apstrīdēja pārvaldes lēmumu tiesā, uzrādot dokumentus, ka tas ir būvniecības stadijā esošs kuģis, un pamatojot, ka tādu drīkst turēt tauvas joslā, kura gar jūru ir 20 metru platumā. Liepājas administratīvā tiesa 2013. gada februārī lēma par labu Lūsiņam. Tā apstiprināja, ka Zvejniecības likums ļauj būvēt peldlīdzekli tauvas joslā, kaut arī tā pārklājas ar 300 metrus plato kāpu aizsargjoslu, kurā jebkādu konstrukciju izvietošanu ierobežo Aizsargjoslu likums. Tiesa aizrādīja, ka likuma normas esot neprecīzi formulētas un nevarot «viennozīmīgi secināt, ka ar jēdzienu «konstrukcija» tiek saprasts arī kuģis būvniecības stadijā», tāpēc neesot pamata īpašnieku sodīt.

Vides pārvalde spriedumu pārsūdzēja, taču aprīlī zaudēja arī apelācijas instancē Kurzemes apgabaltiesā. Tā gan atzina kuģi par konstrukciju (atsaucoties uz Vikipēdiju), taču norādīja — tas atrodas tauvas joslā, kur ne Zvejniecības likums, ne pašvaldība neaizliedz būvēt kuģus. Šis lēmums bija galīgs un nepārsūdzams. Liepājas reģionālās vides pārvaldes direktore Ingrīda Sotņikova stāsta, ka esot izdarījusi visu, kas bijis viņas spēkos. «Dzīvojam tiesiskā valstī, un, ja divas instances lemj, ka tas ir kuģis būvniecības stadijā, ko mēs varam vēl darīt? Šādu bezkaunību nebiju piedzīvojusi. Kā teiktu mana vecmamma: čurā uz galvas un saka nē, lietus līst,» — tā pārvaldes direktore.

Atbildību par lietu tiesā uzņēmās Valsts vides dienesta (VVD) Rīgas juristi. Uz jautājumu, kāpēc jau pēc pirmās instances neziņoja medijiem un neprotestēja par robu likumos, VVD preses pārstāve rakstiski atbild: «Valsts pārvaldē katra iestāde darbojas atbilstoši savai kompetencei, tāpēc VVD bija saistošs Latvijas Jūras administrācijas izsniegtais apliecinājums, ka ir sākta peldlīdzekļa būvniecība. Tāpat bija saistošs tiesas spriedums, ka jūras tauvas joslā kuģa būvniecība ir atļauta. Nebija pamata apšaubīt šo institūciju darbību.»

Latvijas Jūras administrācija (LJA) ir vienīgā valsts iestāde, ar kuru kuģim-mājai ir «attiecības». Tā bija izsniegusi atļauju būvēt peldlīdzekli. Apsekošana notikusi 2011. un 2012. gadā pēc īpašnieka uzaicinājuma. Parasti tā dara, ja vēlas pēc būvniecības pabeigšanas to reģistrēt kuģu reģistrā, taču abos gadījumos krastā konstatētas pontonu konstrukcijas, kas līdzinājušās peldlīdzeklim, stāsta LJA pārstāve Sarma Kočāne. Standarta projekts no Ukrainas tapis firmā Sudokompozit, kā autors norādīts kāds Pļaka. Būvniecības stadijā peldlīdzeklis var atrasties kaut mūžīgi — tas jāreģistrē kā pabeigts tikai tad, ja plānots ar to jau kuģot pa ūdeņiem.

Neatceras noteikumus

Pāvilostas mērs stāsta, ka pēc tiesas lēmumiem centies protestēt pret absurdo situāciju — rakstīja vairākus iesniegumus Zemkopības ministrijai, VARAM un Saeimas komisijām, Tautsaimniecības un arī Juridiskajai. «Saņēmu atbildi no Saeimas, ka piekrīt par nesakārtoto likumdošanu, pretrunām Aizsargjoslu un Zvejniecības likumā. Un apliecinājumu, ka tiešām nav liegts būvēt kuģus tauvas joslā,» atceras Kristapsons. Domē joprojām neesot neviena dokumenta par šī kuģa-mājas eksistenci, tagad tie pieprasīti no LJA.

Vaicāts, kāpēc nepiesaistīja medijus jau pēc pirmā tiesas sprieduma, mērs atbild: «Dzīvojam tiesiskā valstī, un lemj tiesu vara. Jā, es tām ticu. Medijus? Man nav vajadzīga reklāma.»

Pēc mēra domām, tauvas joslā nevajadzētu remontēt un būvēt kuģus. «Varētu to ļaut mazu laivu piekrastes zvejniekam, bet ne jau būvēt kuģus tauvas joslā.» Kristapsons uzskata, ka ēkai stāvkrastā nav jābūt. Līdzīgas domās ir Jānis Grundbergs, kurš Pāvilostas būvvaldi vada otro gadu. Taču viņam nav ideju, kā pierādīt, ka šai būvei nav jāatrodas stāvkrastā.

Tomēr pašvaldībai ir likumīgas iespējas pašai rīkoties arī pēc nelabvēlīgā tiesas lēmuma. Proti, kopš 2014. gada ir grozīts Zvejniecības likums, un tagad tas paredz — laivu un kuģu pārziemošana, būve un remonts jūras tauvas joslā atļauts tikai tad, ja nav pretrunā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu. Jau 2013. gadā tiesa konstatēja, ka Pāvilostas novada noteikumi, kas pieņemti 2009. gadā, atļauj kuģu būvēšanu tauvas joslā. Vai šie noteikumi ir vēlāk grozīti, Ir neizdevās novada domē noskaidrot, jo mērs Kristapsons nevarēja atcerēties un apšaubīja, ka vispār tikuši pieņemti tādi 2009. gada noteikumi. Domi viņš vada no 2001. gada.

Lūsiņu iedvesmo Hamburga

Kas tālāk notiks ar kuģi-māju? Mērs zina stāstīt, ka Lūsiņš plānojis to iecelt jūrā, vilkt uz Jūrmalu un būvi pārdot. To apliecina arī autoceltņu un pacēlāju iznomātājs SIA Arsava direktors Artūrs Maslovs. Kuģi esot iespējams iecelt jūrā. Kontaktā ar Lūsiņu gan vairāk bijis viņa kolēģis Aleksandrs Lukašuks, kurš pa telefonu Ir stāsta, ka pirms diviem vai trim gadiem bijis Ulmalē izpētīt, kā 35 x 15 metrus lielo konstrukciju var iecelt ūdenī. Varot piebraukt no krasta, tad vajadzīgs 220 tonnu ceļamkrāns un tas maksātu ap 6000 eiro, var arī no jūras puses tad 750 tonnu celtņa noma izmaksātu 120 tūkstošus eiro. «Viņš [Lūsiņš] mūs izsauca pirms diviem trim gadiem, jo teica, ka ir plāns to vest prom un pārdot. Izmantot kā restorānu, tāpat kā Lielupē. Jā, mēs sadarbojāmies arī saistībā ar to māju,» stāsta Lukašuks. Runa ir par peldošo konstrukciju pie Līvu akvaparka Lielupē, kur vasarā ir restorāns. «Viņš ir okei džeks. Būtu man nauda, es arī tādas mājas kaut desmit celtu,» saka Lukašuks un piebilst, ka mazais celtnis esot uz vietas, bet lielais, kas varētu iecelt māju no jūras puses, šobrīd esot iznomāts Zviedrijā uz diviem gadiem. Otra tāda pakalpojumu sniedzēja Latvijā neesot.

SIA Alco pārstāvis advokāts Viktors Tihonovs skaidro, ka Pāvilostas būve esot likumīga un sekmīgi varot peldēt vajadzības gadījumā. Pats Argods Lūsiņš uz telefona zvaniem neatbild, bet ar Tihonova starpniecību piekrīt sniegt rakstiskas atbildes. Tajās skaidro, ka ideja par šādu būvi radusies, jo iepatikušies peldošie kuģi Hamburgā. «Kanālos peld kafejnīcas, ezeros peld cilvēku priekam paredzētas kuģu būves. Izskatījās ļoti patīkami,» raksta Lūsiņš. Viņš vēlējies līdzīgus radīt Latvijā un arī eksportēt. «Šo projektu ir redzējuši vācieši, kuriem tas ļoti patika — pat ļoti vēlējās nopirkt,» komentē Lūsiņš. Ulmales peldošo konstrukciju esot plānots nolaist ūdenī un pārvest uz citu vietu, kad būšot pabeigti attiecīgie sagatavošanās un saskaņošanas darbi. Kur tas būs, viņš neatklāj. Vaicāts, vai nav kauna plosīties tauvas joslā un stāvkrastā, Lūsiņš atbild — nekādi vides postījumi neesot nodarīti. «Konstrukcija ar zemi saskaras tikai astoņos punktos — nav nekāda zemē iebetonēta vai citādi izveidota pamata, nenodarot nekādu kaitējumu.»

Valdības vadītājs Māris Kučinskis pirmdien uzdeva vides ministram Kasparam Gerhardam divu nedēļu laikā nākt ar ierosinājumiem, ko iesākt ar kuģi-māju. Savukārt otrdien Saeimas Tautsaimniecības komisija uzdeva vairākām ministrijām norādīt uz nepieciešamajām likumu izmaiņām, lai šādas situācijas vairs nevarētu atkārtoties.

Publisks farss

Saeimas Nacionālās drošības komisijas jaunā priekšsēdētāja Inese Lībiņa-Egnere bažījas, ka «čekas maisus» izmantos gan pret SAB direktoru Jāni Maizīti, gan priekšvēlēšanu kampaņā

Saeimas priekšsēdētājas biedre Inese Lībiņa-Egnere 17. janvārī kļuva arī par Saeimas Nacionālās drošības komisijas (NDK) vadītāju. Kad divas dienas pēc viņas ievēlēšanas jaunajā amatā satikāmies restorānā Neiburgs, izrādījās, ka turpat dažus galdiņus tālāk kopā ar diviem darbabiedriem no Ārlietu ministrijas pusdieno viņas bijusī partijas biedre Solvita Āboltiņa, kura ir nolikusi Saeimas deputātes mandātu un atgriezusies diplomātiskajā dienestā un kuru Lībiņa-Egnere nomainīja komisijas vadītājas amatā. Varbūt Latvija ne, taču Vecrīga ir tik tiešām maza.

Tomēr par Ingunu Sudrabu runājam daudz vairāk nekā par Āboltiņu. Dienu iepriekš Saeimas vairākums neatbalstīja priekšlikumu atsaukt no izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju, kurai vairs nav savas frakcijas, ko pārstāvēt komisijā. Jo 13. janvārī viens no atlikušajiem pieciem No sirds Latvijai deputātiem Ringolds Balodis paziņoja, ka viņam esot kauns par «publisko farsu», ko izvērsusi komisijas vadītāja, un izstājās no frakcijas, kura līdz ar to pārstāja pastāvēt.

«Baloža kungs izvēlējās iespēju par sevi atgādināt, viņam publicitāte ir svarīga,» Lībiņa-Egnere teic, kad lūdzu novērtēt, kāpēc tik prominents tiesību speciālists pamanījis Sudrabas farsu tikai dažas dienas pirms komisijas pilnvaru beigām. Bet Saeimas balsojumu viņa vērtē kā tiesisko nihilismu. «Iespējams, kādām personām ļoti patīk, kā Sudrabas kundze ir vadījusi šo komisiju, un tā bija iespēja viņai pateikt paldies par darbu,» viņa min.

Komisijas pilnvaru termiņš bija līdz 21. janvārim, tomēr tai vēl ir jānolasa ziņojums Saeimā, kur par to notiks debates. «Kamēr tas nav izdarīts, komisija darbu nav beigusi, un arī pēc tam komisija pēc likuma vēl nedēļu strādā. Divas nedēļas ir ilgs laiks politikā,» norāda NDK jaunā priekšsēdētāja. Taču kādiem acīmredzot bijis ļoti svarīgi «Sudrabas kundzi noturēt amatā».

Tomēr viņa neuzskata, ka balsojums bijis «perfekti sakārtots». (Saskaņa vienoti balsoja pret, ZZS atturējās, un iznākumu izšķīra Nacionālās apvienības pieci deputāti — divi nebalsoja, bet trīs vispār nebija reģistrējušies balsojumam.) Viņasprāt, vieniem patika, kā Sudraba vadīja komisiju, citiem viņas bija vienkārši žēl, tomēr, «domāju, kāds no balsotājiem bija arī runājis ar kādu, kurš piedalījās komisijas sēdē». «Nebūsim naivi — oligarhu komisija strādāja pēc noteikta scenārija, un rezultāts, padarot to visu par farsu, ir bijis mērķis, un tas ir sasniegts.»

Vai komisija ir izvērtējusi arī apdraudējumus nacionālajai drošībai un «oligarhu sarunu» atsevišķu dalībnieku iespējamo darbošanos citu valstu interesēs? «Es negaidīju no šīs komisijas tādu mērķi,» saka Lībiņa-Egnere. Pat vairāk — «zinot komisijas sastāvu, negaidīju neko». Līdz ar to no komisijas ziņojuma negaidot atbildes uz šiem jautājumiem. Lasīšot to kopā ar atsevišķajiem viedokļiem, kurus sagatavojuši divi komisijas locekļi Andrejs Judins (Par) un Ritvars Jansons (NA), jo «gribu redzēt to kopainā».

Vaicāta par galvenajiem apdraudējumiem Latvijas drošībai, NDK jaunā priekšsēdētāja uzsver, ka Saeimas vēlēšanu gadā apdraudējums varētu būt ne tikai kiberuzbrukumi, bet arī «naudas ietekme, viltus ziņas, kaut kādas kampaņas, jaunu politisko spēku rašanās — esam jau dzirdējuši, ka Ždanoka atgriežas». Viņasprāt, Latvijā līdz šim varējām uzskatīt, ka mūs īpaši neskar globālie drošības riski, «varbūt tāpēc, ka mūsu drošības iestādes dara daudz». Būtu nelāgi, ja priekšvēlēšanu laikā politiķi populistiski vērstos pret drošības iestādēm, piemēram, pret Satversmes aizsardzības biroja direktoru Jāni Maizīti, kuram maijā beigsies pirmais termiņš amatā, viņa atgādina.

«Es gribētu, lai komisijā viņam ir atbalsts, jo es viņam pilnībā uzticos,» Lībiņa-Egnere saka par SAB direktoru. Arī sarunās ar citu valstu vēstniekiem viņa pārliecinājusies, ka Latvijas sabiedrotie ļoti atzinīgi izsakās par sadarbību ar Maizīti. Viņa piebilst, ka ļoti augstu vērtējot Maizīti arī kā izcilu juristu, kurš savulaik daudz izdarījis ģenerālprokurora amatā. «Šobrīd neredzu, kāpēc viņu nevarētu apstiprināt otrreiz.»

Atgādinu, ka 2010. gadā ģenerālprokuroram Maizītim «Aivars» jeb Aivars Lembergs «sadeva pa rīkli», kā oligarhi lielījās sarunās Rīdzenē, un varbūt gribētu sadot arī tagad. Kandidātu Saeimai iesaka Nacionālās drošības padome, bet tās vadītājs prezidents Raimonds Vējonis ir izteicies — viņš atbalstot Maizīti, tomēr kandidātam esot jābauda Saeimas vairākuma uzticība. Vai prezidentam ir iemesls bažīties, ka balsojums par Maizīti varētu būt līdzīgs kā nule par Sudrabu — Saskaņa «pret», ZZS atturas, NA aizbildinās ar «čekas maisiem», kurus it kā Maizītis neļaujot publiskot?

«Nemācēšu interpretēt, ko Vējoņa kungs ir domājis — vai konsultācijas ar visām Saeimas frakcijām vai kādas citas.» Ja šādas konsultācijas notiks, Vienotības frakcija skaidrošot, «kāpēc redzam, ka Maizīša kungs ir ļoti labs savā amatā», un viņa cerot, ka ZZS «tomēr ir arī Valsts prezidenta partija un valstiski pieies šim jautājumam».

Lībiņa-Egnere atzīst, ka jautājums par «čekas maisiem» ir, iespējams, «veids, kā kaitēt Maizītim». «Bez šīs čekas maisu košļāšanas īsti nekā jau nebija, ko viņam publiski pārmest.»

Viņa uzskata, ka publiski nepateiktais, tomēr labi redzamais iemesls nepatikai pret Maizīti varētu būt SAB atteikumi virknei politiķu un amatpersonu izsniegt atļaujas darbam ar valsts noslēpumu. «Tas skar gan politiķus, gan uzņēmējus, kuri vēlas iegūt industriālo drošības sertifikātu un piedalīties nozīmīgos būvniecības projektos. Tas ir gana svarīgi.» Tā varētu būt «redzamā daļa», bet par «aisberga neredzamo daļu es šobrīd nevaru neko komentēt, man nekas tāds nav zināms».

Diemžēl «čekas maisus» politiķi izmantos arī priekšvēlēšanu kampaņā, viņa prognozē. VDK dokumentu izpētes komisija acīmredzot nebūs paveikusi tai uzdoto darbu izvērtēt VDK aģentu kartotēku, un «Saeimai būs jāizdomā kaut kāds risinājums, ko darīt, ja likums nav izpildīts».

Turklāt NA ir iesniegusi Saeimā jaunu likumprojektu par «čekas maisiem», kas paredz nodot SAB glabāto VDK arhīva daļu Nacionālajam arhīvam tieši tad, kad komisijai ir jāsniedz ziņojums. «Solījums no NA īstenībā bija tik «zaļu» likumprojektu neiesniegt.» «Nezinu, baisi tas ir,» atzīst NDK priekšsēdētāja un secina: «Baidoties no tā, ka netiks izpildīts likums, nodrošinām, ka tas [tiešām] netiks izpildīts.» Viņasprāt, tā esot «varbūt ne ļaunprātība», bet darbības imitācija, «lai varētu vismaz saviem vēlētājiem atskaitīties».

Lībiņa-Egnere nevērtē optimistiski arī iespējas pirms vēlēšanām ierobežot Maskavas propagandas kanālu izplatītās viltus ziņas, kā to sāk darīt citās rietumvalstīs. Kaut gan ir pārliecināta, ka «jāatrod risinājums viltus ziņām arī ar likumu», vēlēšanu gadā tas esot «diezgan nereāli, jo ļoti baidos par vārda brīvības jautājumu».

Vai pēc vēlēšanām situācija būs labāka? «Man ir bailes, ka ne, gluži pretēji.» Vienotības deputāti un ministri esot «ar dziļu un reālu sapratni par valsts drošību», bet — «kas nāks viņu vietā?» Viņa pati kandidēšot Vienotības sarakstā. Taču, vispirms pateikusi — «esmu pārliecināta, ka Vienotība būs nākamajā Saeimā» —, pēc brīža pieļauj: «Ja Vienotība netiks ievēlēta, es varu strādāt savā profesijā.»

Vai, viņasprāt, balsojums par Sudrabu parādīja iespējamo koalīciju nākamajā Saeimā? «Tā ir viena no iespējamajām koalīcijām, varbūt arī iespēja vēlētājiem mācīties no šī balsojuma,» viņa teic. Aizrādu, ka vēlēšanas tikai rudenī. Viņa domīgi bilst: «Aizmirsīs? Jā, iespējams.»

Ēdienkarte

Jēra gaļas harčo ar kinzu
Tvaicēta laša fileja ar karamelizētām cigoriņu lapām, saulē kaltētu tomātu risoto un apelsīnu mērci
Svaigēdāju Pina Colada
Ūdens

Izgaismojas

Gandrīz trešdaļa VL—TB/LNNK deputātu izvairījās balsot par Sudrabas atcelšanu

Inguna Sudraba sešus mēnešus pabija oligarhu sarunu izmeklēšanai izveidotās Saeimas komisijas vadītājas amatā, un nu viņai kļuvis skaidrs — valsts ir nozagta.

Kā viņa to zina?

Viņai nav piešķirta pielaide valsts noslēpumam, Sudraba sūkstās intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei, un «priekš manis personīgi tas ir viens no rādītājiem, ko traktēt kā valsts nozagšanas tiešāko pierādījumu».

Kas vainīgs?

Tauta.

«Nevis šovi, ķengāšanās un nomelnošana par to, ka valstī ir oligarhi, izmainīs situāciju valstī», viņa pamācīja žurnālistus pēc pagājušās nedēļas komisijas sēdes. «Ir jāizmainās pašai attieksmei cilvēkos pret valsti, pašiem pret sevi, un jāsāk katram ar sevi.»

Šādus secinājumus gan neatradīsit komisijas oficiālajā ziņojumā, kuru tikai dažas minūtes agrāk bija lielā steigā pieņēmusi tās valdošā koalīcija — Sudraba kopā ar viņu atbalstošajiem Saskaņas, ZZS un Latvijas Reģionu apvienības deputātiem. (Plašāku informāciju par ziņojumu, kuru šo ceturtdien skatīs arī Saeima, lasiet citviet šajā Ir numurā.)

Taču Sudrabas dvēseles kliedzieni skaidri parāda, kāpēc tieši viņai bija jākļūst par izmeklēšanas komisijas vadītāju. Aizkulišu oligarhiskās politikas bīdītāji droši vien cerēja, ka sabiedrībā vēl no valsts kontrolieres laikiem būs saglabājušās nelielas ilūzijas par viņu kā taisnības cīnītāju (un tas nekas, ka it kā pedantiski precīzā Sudraba dzina uz priekšu ziņojuma tekstu, kurā atrodamas dažnedažādas kļūdas). Viņas aizvainojums pret tiesībsargātājiem par pielaides neizsniegšanu, personiskā ieinteresētība oligarhu lietas izmeklēšanas diskreditēšanā, jo pati pieminēta sarunās kā Maskavai vēlama premjerministre, kā arī saites ar augstām Krievijas amatpersonām — arī tas viss viņu padarīja par labu kandidāti attiecīgo cilvēku acīs. Taču uzticības pamats acīmredzot ir pat dziļāks par šīm ārējām pazīmēm, un to viņa nepārprotami attaisnoja komisijas pēdējā darba sēdē, panākot tāda ziņojuma pieņemšanu, kurā neviens valsts nozadzējs netiek minēts vārdā, un pēc tam pārmetot tautai, ka mēs neesam pietiekami izdarījuši, lai mainītu situāciju valstī.

Tik vērtīgu kadru nedrīkst atstāt apsmieklam, un tāpēc ir loģiski, ka drīz pēc tam arī Saeimā saslēdzās oligarhu koalīcija, lai nepieļautu Sudrabas atcelšanu no amata.

Šādam solim bija neapšaubāms likumisks pamats. Izmeklēšanas komisijās tiek pārstāvētas frakcijas. Iepriekšējā nedēļā, kad to pameta jau trešais deputāts, Saeimā bija pārstājusi pukstēt Sudrabas No sirds Latvijai, un tās deputāti bija jāatsauc no visām komisijām, kurās dalība ir pēc frakciju principa. Par to gan jābalso plenārsēdē, taču citās komisijās viss notika, kā vajag. Pēc pašu iniciatīvas Gunārs Kūtris un Aivars Meija tika atsaukti no Mandātu un ētikas komisijas, ar plaša politiska spektra atbalstu tika ierosināta un atbalstīta Ringolda Baloža izslēgšana no Nacionālās drošības komisijas.

Savukārt Sudraba bija jānosargā. Lai gan par viņas atcelšanu nobalsoja 39 deputāti un pret tikai 25, pārsvarā no Saskaņas, Sudraba savu amatu saglabāja, jo gandrīz visi ZZS deputāti bija starp tiem 18, kuri balsojumā atturējās, un līdz ar to priekšlikums tika noraidīts.

Kārtējo reizi ir iemesls norādīt uz balsojuma «atturas» kropļojošo ietekmi uz Saeimas balsojumiem — šoreiz tas ļauj vismaz nedaudz nomaskēt ZZS un Saskaņas faktisko sadarbību. Tomēr koalīcija starp ZZS un Saskaņu, par kuru Lembergs runāja jau Rīdzenē, reāli pastāv, kad jābalso par abiem spēkiem svarīgākiem jautājumiem.

Taču nedrīkst aizmirst Nacionālās apvienības smalko spēli. Divas NA deputātes — Janīna Kursīte-Pakule un Inguna Rībena — nebalsoja, bet vēl trīs šīs partijas deputāti — Aleksandrs Kiršteins, Kārlis Krēsliņš un Imants Parādnieks —, kā Saeimā saka, «izrāva kartiņas». Vēl tikai septiņas minūtes iepriekš viņi bija reģistrējušies un balsoja par Balodi, bet jautājumā par Sudrabu viņu vārdi balsojuma izdrukā vispār neparādās. Šie pieci deputāti veido gandrīz trešo daļu no VL—TB/LNNK frakcijas. Ja viņi būtu nobalsojuši kopā ar saviem frakcijas biedriem, tad «par» būtu 44 balsis — par vienu vairāk nekā 43, kas atturējās vai balsoja pret Sudrabas atcelšanu no amata. Īpatnēja sagadīšanās, vai ne?

Daudzi smagi nopūtīsies un sāks ņurdēt, ka Saeimā jau viss ir «sakārtots» un no tās izmeklēšanas komisijas nekādas jēgas nebija.

Tā būtu kļūda.

Dīvainā kārtā Sudrabai ir zināma taisnība, lai gan ne tā, kā viņa to bija domājusi. Mums visiem kaut kas jādara, lai šo oligarhisko sistēmu mainītu, taču tas nenozīmē sekot Sudrabas padomam, aizmirst par oligarhiem un klusi meditēt par tiesiskumu sevī. Viss, kas saistīts ar Rīdzenes sarunām un to rezultātā izveidoto parlamentārās izmeklēšanas komisiju, lieliski izgaismo varas mehānismus un īstās sadarbības saites Latvijas politikā. Vitāli svarīgus jautājumus izšķir de facto ZZS un Saskaņas koalīcija ar, ja nepieciešams, rafinētu Nacionālās apvienības piespēli.

Ja gribat šo sistēmu mainīt, sāciet jau tagad domāt par vēlēšanām oktobrī.

Komentārs 140 zīmēs

Baznīca pret ES? Katoļu arhibīskapa ietekmē varam palikt vienīgā ES valsts, kas neratificēs konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu.

Rumāņi protestē pret korumpantiem. Desmitiem tūkstošu Bukarestē izgāja ielās pret valdības plāniem apgrūtināt korupcijas izmeklēšanu.

Haosiņš Vašingtonā. Partiju nespēja vienoties par budžeta likumu uz trim dienām apturēja daudzu ASV valdības iestāžu darbu.

Mūžības ķertie

Tieslietu padomei būs jāpieņem lēmums par negodīgajiem kolēģiem

Tieslietu padome pirmdien piecas stundas sprieda, ko darīt ar apšaubāmos maksātnespējas procesos iesaistītajiem tiesnešiem, un nolēma rīkot vēl vienu sēdi. Problēma ir sistēmai mokoša nevis tāpēc, ka būtu jauna, bet gan tāpēc, ka par to beidzot ir jārunā. Uzreiz daļai lēmēju klasiskā «zivs galvas» un «vārna vārnai» situācija. Viņu atbilde: visas problēmas bijušas tik sen, ka jau novērstas.

Ne visi tieslietu sistēmā tā domā. Izvērtēt kolēģu rīcību maksātnespējas procesos lūdza paši tiesneši, to skaitā 14 Augstākās tiesas tiesneši vēstulē Tieslietu padomei.

To darīt viņus mudināja žurnāla Ir pētījumi par simtiem uzņēmumu adrešu maiņu pirms maksātnespējas procesiem, kā rezultātā daudz maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības lietu it kā nejauši nonāca pie itin šaura tiesnešu loka, kuri par tām pieņēmuši, maigi sakot, dīvainus lēmumus. Tiesu uzraudzībā plauka un zēla melnais maksātnespējas «bizness», kura rezultātā Latvijas tautsaimniecība laikposmā no 2008. līdz 2014. gadam vien zaudējusi 665 miljonus eiro, kā 2016. gadā aplēsts Ārvalstu investoru padomes un Deloitte pētījumā.

Nav iemeslu šaubīties, ka tiesneši ir saprātīgi domājošas būtnes un redz acīmredzamo. Bijušais AT tiesnesis, Latvijas Universitātes profesors Kalvis Torgāns mūsu žurnālā nupat rakstīja, ka Ir apkopotā statistika «uzrāda neticamu «nejaušību» virkni, kurā brāķi ražo vairāki konkrēti nosaukti tiesneši», un aicināja: «Sauksim lietas īstajos vārdos — te ir iespējama korupcija!» Arī AT tiesneši vēstulē padomei uzsver, ka ir «pamatotas šaubas par atsevišķu kolēģu profesionalitāti».

Valsts prezidents Raimonds Vējonis pagājušonedēļ AT priekšsēdētājam Ivaram Bičkovičam Pilī paziņoja: «Sagaidu, ka Tieslietu padome rīkosies, lai sabiedrībai izskaidrotu publiski izskanējušo informāciju par vairāku tiesnešu apšaubāmu rīcību maksātnespējas lietās.» Tieslietu padome pirmdien vēl nepiepildīja šīs gaidas.

Administratīvās apgabaltiesas tiesnese Lauma Paegļkalna padomes sēdē gana skaidri formulēja tai darāmo: pirmkārt, saprast sistēmas problēmas, otrkārt, vērtēt kolēģus, par kuriem ir šaubas. AT Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa uzskata, ka var vērtēt arī tiesisko regulējumu, taču ar to vien būtu par maz. «Es nesaprotu šīs bailes ieskatīties konkrētās lietās,» viņa teica. Un ieteica «maksātnespējas lietu auditu» konkrētiem tiesnešiem.

Taču arī tiesu sistēmas vadītāji ir racionāli domājoši un saprot, ka vērtēt konkrētu tiesnešu konkrētus lēmumus nozīmētu ieraudzīt acīmredzamo un, kā teic Torgāns, nosaukt lietas īstajos vārdos — iespējams, pat par korupciju. Tas nozīmētu atzīt arī savu profesionālo nekompetenci.

Ir pētītie tiesneši, par kuru lēmumiem maksātnespējas lietās ir nopietnas šaubas, ir saņēmuši Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas pozitīvu vērtējumu. Bet tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs jau gadiem ir apgalvojis, ka problēmas tieslietu sistēmā vispār un maksātnespējas administrēšanā konkrēti esot sena pagātne un vēl senāk novērstas.

(Cik «sena pagātne» tā patiesībā ir, otrdien atgādināja prokuratūra, celdama apsūdzības pērn apcietinātajam maksātnespējas administratoram Mārim Sprūdam, kura «biznesa» partneris Aigars Lūsis līdz pagājušā gada vasarai bija Rasnača Nacionālās apvienības ģenerālsekretāra vietnieks.)

Kad Ir pagājušā gada nogalē vēlējās pavaicāt Rasnačam, ko Tieslietu ministrija dara, lai neatkārtojas simtiem miljonu zaudējumi maksātnespējas shēmās, ministrs interviju atteica, bet ministrija rakstiski atbildēja, ka organizē mācības tiesnešiem, un arī normatīvajos aktos esot veikti uzlabojumi.

AT priekšsēdētājs Bičkovičs pirmdien skaidroja, kāpēc no neprofesionāliem vai korumpētiem tiesnešiem sistēma nevarot attīrīties. Jo, raugi, «pašattīrī-šanās nav juridisks termins, kuram ir piemeklējama procedūra», viņš gluži vai pārfrāzēja oligarhu aizstāvju mantru, ka Krimināllikumā neesot panta par «valsts nozagšanu».

Vairākkārt uzsvēris, ka padomei tā ir «pirmā reize», kad «jāmeklē atbilde» (pats Bičkovičs gan nav pirmo reizi uz jumta — savulaik pats ir atsaucis paša iesniegtu protestu par nelikumībām Sprūda administrētā lietā), AT priekšsēdētājs pavēstīja, ka viņam esot arī labā ziņa: «Tā ir pagātne.»

«Nu, redziet, mēs jau runājam par noilgumu,» atbalsoja aizgājušā laika mūžīgais piesaucējs Rasnačs. Sistēmas vadītāji izvēlas nevis saukt lietas īstajos vārdos, bet gan, ja citējam aktuālu skandālu, skatīties uz māju un teikt, ka tas ir kuģis. Tomēr šķiet, ka tiesnešiem pašiem klusēšanas noilgums varētu būt beidzies un iestājusies tagadne. Varbūt ne visiem — arī pirmdien sēdes laikā daži izmēģināja blēdībās pieķertu politiķu banālo aizbildinājumu, ka «tēma aktualizēta» tāpēc, ka gaidāmas Saeimas vēlēšanas.

Taču Tieslietu padomei būs jāpieņem lēmums, ko darīt ar kolēģiem, par kuriem ir aizdomas, ka viņi ir daļa no krāpnieciskām shēmām. Arī lēmums nedarīt neko jeb turpināt «apzināt» problēmu un «veikt uzlabojumus aktos» būtu lēmums. Tikai tad jārēķinās ar tiesnešu darba zemā novērtējuma sabiedrībā turpmāku krišanos. Tagad tiesu varas prestižs ir pavisam skaidri tiesnešu pašu ziņā.

Komentārs 140 zīmēs

Aizturēt Lemberga puisi Latvijā nevar? Starptautiskais orderis LDz Loģistika šefa Lūša aizturē­šanai, ko izpildīja Lietuvas tiesīb­sar­gātāji, bija spēkā arī Latvijā.

Bīstama politika. NATO valsts Turcija sākusi militāru operāciju pret ASV atbalstītajiem kurdiem Sīrijā.

Staļins Krievijā dzīvs! Kultūras ministrija aizliegusi Krievijā izrādīt britu komēdiju Staļina nāve.

Piemin Asiņaino svētdienu

Lielinieki aicina veidot bruņotu Sarkano gvardi, bet Kārlis Ulmanis dalās ar ASV iekrāto lauksaimniecības pieredzi

Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības kursos 17. janvārī ar lekciju uzstājās agronoms Kārlis Ulmanis, stāstot par lauksaimniecības nozīmi valstī un atjaunošanu pēc kara. Ulmanis dalījās ar zināšanām, kuras bija apguvis dažādās augstskolās un praktiskajā darbā emigrācijas laikā ASV. Prom no Latvijas viņš bija spiests doties pēc iesaistīšanās sabiedriskajās aktivitātēs 1905. gada revolūcijas laikā un atgriezās tikai 1913. gadā pēc amnestijas izsludināšanas.

Šajās dienās publicēts Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku 2. kongresā Valmierā spriestais par nepieciešamību lielinieku kontrolētajā teritorijā dibināt bruņotu darba tautas organizāciju Sarkanā gvarde. Debatēs tika uzsvērts, cik nozīmīgs līdzšinējos notikumos bijis fakts, ka liela tautas daļa ir apbruņota, jo tas neesot ļāvis kontrrevolucionārajiem spēkiem novērst lielinieku nākšanu pie varas. Laikā, kad norisinās armijas demobilizācija, esot svarīgi aizstāt armiju ar visas tautas apbruņošanu, bet, kamēr tas neesot iespējams, jāpulcina revolūcijai uzticīgie biedri un no viņiem jāveido Sarkanā gvarde, kā tas jau izdarīts lielajās Krievijas pilsētās. Kongresa pieņemtajā rezolūcijā bija norādīts, ka Sarkanās gvardes vienībām jādarbojas saskaņā ar vietējām padomēm un Latvijas Sociāldemokrātijas (lielinieku) pārstāvjiem. Divas nedēļas vēlāk publicētā uzaicinājumā sūtīt pārstāvjus uz Sarkanās gvardes padomes sēdi Cēsīs lasāmi vārdi, kas precīzi raksturo lielinieku aktīvistu uzskatus: «Ik viens, kas iet citu ceļu, tas nav ar mums, kas nav ar mums, tas ir pret mums.»

22. janvārī (9. janvārī pēc vecā stila) lielinieku kontrolētajā Latvijas teritorijā pieminēja 1905. gada 9. janvāra jeb Asiņainās svētdienas notikumus, kad Sanktpēterburgā tika ievainoti un nogalināti simtiem strādnieku protesta gājiena dalībnieku. Šī diena ar Iskolata rīkojumu bija atzīta par revolūcijas svētku dienu un brīvdienu. Miestos un pilsētās rīkoja demonstrācijas un mītiņus. Piemēram, Rūjienā gājienā esot piedalījušies ap 5000 cilvēku, kuri, soļojot orķestra pavadībā, nesuši ap 20 sarkano karogu. Par kārtību gādāja vietējā Sarkanās gvardes vienība.

Apsudraboti!

Metāls, stikls, koks, plastmasa. Tagad arī oligarhi! Viltīgā metode — pārklāt virsmu ar glītu dārgmetāla kārtiņu — ļauj īstenot spožas dizaina idejas, bet pēdējā pusgadā «apsudrabošana» mūspusē kļuvusi arī par politisku darbību. Tā piesedz izmeklēšanas izgāšanu, savtīgu varas izmantošanu un cenšas vismaz uz brīdi uzfrišināt izdilušu politisko bleķi.

Ingunas Sudrabas vadītā izmeklēšanas komisija pēc sešu mēnešu darba, triju oligarhu, viņu partneru, oponentu un atbildīgo likumsargu iztaujāšanas ir pieņēmusi gala ziņojumu. Secinājums: valsts sagrābšana principā ir problēma, tā saskatāma arī Rīdzenes sarunās, bet konkrēti neviens par to nav atbildīgs, pat ne morāli un politiski. Komisija noslēdz darbu, apsudrabotos oligarhus noliekot uz plauktiņa — kā suvenīrus no ceļojuma uz mītisku valsti, kura pati sevi ir sagrābusi. Vēlēšanas rādīs, cik noturīgs ir šis apsudrabojums.