Diena: 24. janvāris, 2018

Ir iesaka

26. janvāris. IZRĀDE. JERUZALEME DAILES TEĀTRA LIELAJĀ ZĀLĒ. Dzīves baudītāja Džonija Bairona alkas pēc mežonības un nepakļaušanās sistēmai atdzīvojas viņa stāstos par idealizēto senatnes pasauli. Taču kāds no šiem stāstiem varētu izrādīties patiesība? Džonija Bairona lomā Juris Žagars. Režisore Laura Groza-Ķibere. Biļetes cena 5—22 €. Bilesuparadize.lv

26. janvāris. IZRĀDE. CERĪBU EZERS AIZSALIS JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA MAZAJĀ ZĀLĒ. Režisora Vladislava Nastavševa stāsts par mēģinājumu izrauties no radošā strupceļa ar personiskās pieredzes palīdzību — atmiņām par vecmāmiņu, pirmo mīlestību un draudzību. Lomās Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Marija Linarte un Āris Matesovičs. Biļetes cena 15—22 €. Jrt.lv

No 30. janvāra. IZSTĀDE. VIJA CELMIŅA. VIENPADSMIT DARBI UN FILMA NACIONĀLĀ MĀKSLAS MUZEJA KUPOLA ZĀLĒ. Mākslinieces astoņdesmitās jubilejas gadā muzejs iepazīstina ar visiem tā krājumā esošajiem Celmiņas darbiem — vienpadsmit grafikas lapām. Šos darbus vienkopus muzejs vēl nekad nav eksponējis. Izstādes laikā tiks demonstrēta dokumentālā filma Vija Celmiņš. Teritorija. Lnmm.lv

27. janvāris. KONCERTS. SINFONIETTA RĪGA. BĒTHOVENA VIJOĻKONCERTS UN PASTORĀLĀ SIMFONIJA LIELAJĀ ĢILDĒ. Ar Stradivāri darināto vijoli rokās vijolnieks Koļa Blahers sajūsmina ar smalki izkoptu toni un vērīgu interpretāciju. Koncertā kopā ar Sinfonietta Rīga skanēs krievu komponistes Jeļenas Firsovas kompozīcija Leaving un Vīnes klasiķa Vijolkoncerts un Sestā simfonija. Biļetes cena 10—25 €. Bilesuparadize.lv

Kinojaunumi

ooooo Trīs paziņojumi pie Ebingas Misūri štatā / Three Billboards Outside Ebbing, Missouri

Dramaturģiski nevainojama drāma, kurā katrs elements strādā emocionāli piesātinātas kopainas veidošanā. Režisors Mārtins Makdona (Reiz Brigē un Septiņi psihopāti) neiztiek bez sev raksturīgā melnā humora, taču tas uzspicē tikai atsevišķus mirkļus, nenomācot vispārējo atmosfēru. To savukārt pārpludina smacējoša atziņa par izmisīgu cīņu ar varas «leviatānu» — šoreiz Amerikas vidienē, kur noslepkavotas meitas māte mēģina rast taisnību. Galvenajā lomā — nesalaužami spēcīga Frānsisa Makdormanda. Kino no 23. janvāra.

oooo Svētā brieža nogalināšana / The Killing of a Sacred Deer

Šobrīd aktuālajos kinovērojumos par buržuāziju un varu grieķa Jorga Lantima (Omārs) distopiskā drāma izceļas ar neparedzamiem sirreālisma motīviem. Sengrieķu leģendās attāli balstītais stāsts par upurēšanu ir absurds un teatrāli iestīvināts, ļaujot skaidri nolasīt ironiju par filmā redzamo varoņu liekulību un divdabību. Komforta zonu satricinošs darbs ar Nikolu Kidmenu un Kolinu Farelu īpatnām karikatūrām līdzīgās lomās. Kino no 26. janvāra.

oooo Slepenie dokumenti / The Post

Stīvena Spīlberga vēsturiskā drāma par izdevuma The Washington Post 70. gadu sākumā publicētajiem Vjetnamas kara dokumentiem darbojas ne tikai kā pārdomāts izklaides lieldarbs, bet arī kā uzmundrinājums negodīgu ziņu un politikas laikmetā. Neaprobežojoties tikai ar laikmeta stilā ieturētām dekorācijām, bet arī cenšoties izprast tā kontekstu, Spīlbergam ir padevusies intriģējoša žurnālistikas drāma ar skaidri saprotamām idejām un viegli ciešamu patosa piešprici. Aktieru tandēma galvgalī Toms Henkss un Merila Strīpa. Kino no 26. janvāra.

oooo Telma / Thelma

Šobrīd, iespējams, vispazīstamākā norvēģu režisora Joahima Trīra (Reprīze un Oslo, 31. augusts) jaunākais darbs ir psiholoģiska drāma, kas apvieno skandināviski tumšas noskaņas ar Austrumu misticismu. Stāstā par titulvarones pašatbrīvošanos Trīrs katru detaļu ietērpj pārdabiskā simbolismā, kas vietumis var šķist pārspīlēts, taču ne tādā mērā, lai traucētu filmu izbaudīt kā spriedzes pilnu trilleri un juteklisku, emocijām piesātinātu pieaugšanas stāstu. Kino no 26. janvāra.

Jaunākās grāmatas

MĀKSLA. ILZE KONSTE. STAĻINA GARĀ ĒNA LATVIJAS TĒLOTĀJĀ MĀKSLĀ. 1940—1956. IZDEVNIECĪBA NEPUTNS. Pētījums aptver laiku no 1940. gada, kad Latviju okupēja PSRS, līdz 1956. gadam, kad izskanēja Staļina personības kultu atmaskojošās runas. «Esmu centusies izgaismot samezgloto, politiski un sociāli slideno tēmu par Staļina valdīšanas gadiem Latvijas vizuālajā mākslā,» raksta autore. Apgāda cena 30 €.

BĒRNIEM. BIZE UN NEGUĻA. IZDEVNIECĪBA LIELS UN MAZS. Bilžu grāmata veidota pēc tāda paša nosaukuma animācijas filmas motīviem. Lotes Eglītes scenāriju adaptējusi Inese Zandere, ilustrācijas veidojis Reinis Pētersons. Kad Bizes vecākiem piedzimst vēl viens bērniņš, viņa jūtas atstumta un vientuļa. Meitene aizvien vairāk laika pavada ar savu iedomu draugu Neguļu. Apgāda cena 9,50 €.

ROMĀNS. JŪNASS BONJĒRS. NOZAGT HELIKOPTERU UN NAUDU. APGĀDS LASĪTAVA. Zviedru autora kriminālromāns balstīts uz patiesiem notikumiem — zādzību, kad laupītājus noķēra, bet nauda netika atrasta. 2009. gada septembrī 20 minūšu laikā garnadži ar helikoptera palīdzību no dārgumu glabātavas Stokholmā nozaga vienu miljardu Zviedrijas kronu. Kā tas notika, izlasāms šajā kriminālromānā. Apgāda cena 15,90 €.

Vilipsōna anekdōti

Grāmatas Ārprātija piedzīvojumi stāstiņi brīžam saprotami visiem, brīžam tikai autoriem

Anekdotes (no grieķu anekdoton — nepublicēts, neizdots), kā lasāms vārdnīcās, ir īsi, atklāsmes uzplaiksnījumiem līdzīgi pastāstiņi par kādu personu vai notikumu. Pretēji padomju laikā dzimušajam priekšstatam anekdotes mērķis ir nevis tikai smieklu izraisīšana, bet gan kādas vispārinātas un par konkrēto tekstu bieži vien plašākas patiesības atklāšana. Citiem vārdiem sakot, anekdote ir stāstiņš ar zināmu viedokli, kas var būt, bet var arī nebūt ar noteiktu morāli.

Vilipsōna jeb Ārprātija vai Ārpija, pasīvā dekadenta (kopā ar mākslinieku Robertu Koļcovu) jeb mākslinieka Aivara Vilipsona, grāmatā lasāmie teksti, kas tapuši ciešā sadarbībā ar rakstnieci Noru Ikstenu, pilnībā atbilst šādam anekdotes žanra aprakstam un ir gan tās pievilcības noslēpums, gan reizēm arī vājuma izpausme.

Īsos, anekdotiskos zibšņos veidotais Ārpija stāsts kārtots hronoloģiski secībā, bērnības un agras jaunības ainas vēl iespējams tvert kā klasisku autobiogrāfisku vēstījumu ar laikmetam (20. gadsimta 60.—70. gadi) atbilstošām situācijām un detaļām, savukārt tālāko notikumu atšifrēšanā vēstītājs lielu palīdzību nesniedz un atstāj mūs vienatnē ar bieži vien tikai sev un saviem laikabiedriem zināmo un pašsaprotamo. Brīžiem kopiespaids ir tāds, it kā tu būtu ieradies svešā ballītē, kur mājastēvs klāsta savus piedzīvojumus un varbūt pat uz sienas demonstrē diapozitīvus, taču viņa stāstījums ir piebārstīts ar nepazīstamiem vārdiem, un no attēliem pretī raugās pārsvarā nepazīstamas sejas.

Viena no šādām pašsaprotamībām, piemēram, ir dienests padomju armijā un ar to saistītas norises, kas jaunākos laikos dzimušam lasītājam varētu likties tikpat nesaprotamas kā tekstā atstātie netulkotie un latīņu burtiem transkribētie izteicieni krievu valodā: Vešč mešok, govno vopros, Pikaso otdihajet, moraļnoje podrivnoje ģeistvije, ličku nado obmižķ u. tml. Zināms, ka zemsvītras piezīmes bieži vien neglābjami sabojā stāsta ritmu un plūdumu, taču saprotamības labad būtu bijis iespējams grāmatas beigās pievienot kaut vai nelielu skaidrojošo vārdnīcu.

Grāmatas satura pilnvērtīgai uztveršanai nenāktu par ļaunu arī 20. gadsimta pēdējās desmitgades un 21. gadsimta sākuma Rīgas populārāko krogu ģeogrāfijas un gaisotnes pārzināšana. Bruņojies ar šādu pieredzi, lasītājs, tāpat kā es, ātri vien varētu ieslīgt nostalģiskā apcerē par laikiem, kad Pulkvedim neviens neraksta tik tikko bija atklāts, kad Vecrīgā darbojās Slepenais eksperiments, kafejnīcā M6 kāds allaž spēlēja zoli, turklāt publiskās vietās un klubos bija atļauts smēķēt tā, ka melns gar acīm griežas. 

Trešā zināšana, ko it kā pašsaprotami pieprasa grāmatas autors, jau sniedzas pāri mūsu individuālajai pieredzei un varēšanai, jo paredz, ka lasītājam būtu jābūt informētam ne tikai par notiekošā vēsturisko un kulturālo kontekstu, bet arī par paša Vilipsōna privātās dzīves peripetijām. Čakliem bulvārpreses lasītājiem varbūt arī būs palicis atmiņā, ka autors reiz bijis precējies ar mākslinieci Kristiānu Dimiteri, un tāpēc teātrī strādājošās Ķoščas (sievasmātes — krievu val.) tēls ir aktrise Vija Artmane, taču ir pagrūti iztēloties, kā šos pašus tekstus uztvertu lasītājs bez jebkādas priekšzināšanas. Piemēram, lūk, šādu stāstu par atgriešanos no kultūras dienām Oslo: «Ā[rprātijam] līdzi Tēta papes čemodāns, pilns ar safenderētiem pelnutraukiem (kā nekā pirmoreiz ārzemēs). Tomēr viņš gāja vēl tālāk, čemodānā bija arī dizainisks podu tīrītājs no kajītes. Podu tīrītāju Ārpijs uzdāvināja Ķoščai. Vēlāk Ķošča teātrī Paulam stāstīja, ka znots viņai nopircis ārzemēs podu tīrītāju. Mazā Berta teica — nevis nopirka, bet nospēra. Pauls grozīja galvu — kas tas par znotu?»

«Kā jau minēts, Ārprātijs it bieži Ozirisā pie bāra letes alkohola reibumā pieskicēja dažādas idejas, lai tās neaizlidotu prom,» lasāms pēdējā no grāmatā iekļautajām anekdotēm. Tieši zīmējumi un dažādi pieskicējumi, kas iekļauti grāmatā visai lielā apjomā, manuprāt, ir aizraujošākā tās daļa. Lai arī bez datējuma, tā sniedz ieskatu mākslinieka acs un rokas veiklības ģenēzē un attīstībā, sākot no agras bērnības, tad cauri visādām juvenīlijām un tā līdz pat šodienai. Mākslinieka atpazīstamais rokraksts parādās visai agri, tāpat viņa zīmējumos gandrīz allaž klātesošais ironiski seksuālais nospriegojums un sekošana tādiem meistariem kā Sigismunds Vidbergs, Kārlis Padegs, Boriss Bērziņš. Ārprātija teksti, kā jau daždien ilgstošā laika periodā atkārtota un slīpēta mutvārdu folklora, vietām cieš no pārāk lielas pašsaprotamības, turpretim daudzas no grāmatā iekļautajām skicēm piesaista tieši ar savu kaislīgo dzīvelīgumu, nepabeigtumu un atvērtību varbūtībām, tāpēc ir žēl, ka attēls un krāšņo anekdošu teksts lasītājam par prieku nenonāk vēl ciešākā sazobē.

Vilipsōns. Nora Ikstena. Ārprātija piedzīvojumi. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 10,07 €.

Ilūzija par diženumu

Nameja gredzens — sirēnu dziesma latviešu kino

Izklaidējošs patriotisms Holivudas ietvarā — režisora Aigara Graubas nu jau ceturtais tandēmā ar producentu Andreju Ēķi tapušais kopdarbs Nameja gredzens stingri turas pie iepriekšējo filmu noskaņas un stāstniecības metodēm. Un kālab gan ne — pie dzimtenes mīlestības jūtām apelējošie darbi ar Stīvena Spīlberga stāstiem piemītošu patosu un eksaltāciju allaž ir spējuši uzrunāt skatītāju pulkus. Tie savukārt nekad nav bijuši mazi, piemēram, Graubas un Ēķa iepriekšējais kinodarbs Sapņu komanda 1935 (2012) pirmizrādes gadā kļuva par astoto kinoteātros visvairāk skatīto filmu, konkurējot ar ārvalstu grāvējiem. Pieņemu, ka arī Nameja gredzenu gaida līdzīgi panākumi — filmas veidotāji ir atjautīgi pratuši iepriekšējo darbu pretrunīgos vērtējumus pārvērst par intereses (vai drīzāk ziņkārības) kāpinātājiem. Taču polemika, protams, nepavisam nav vienīgais garants, lai filmu pamanītu, — rūpīga reklāmas kampaņa (ar kreščendo pirms pirmizrādes) un citi notikumi, piemēram, filmas tērpu izstāde Nacionālajā bibliotēkā (no 25. janvāra), ir viens no vietējā kino izplatīšanas veiksmes stāstiem.

Gadsimtu ķausis

Lai gan Aigara Graubas režijas spējas gadu gaitā ir pilnveidojušās, Nameja gredzena stāsta pavērsienos ir ne mazums klupienu un nepilnību. Piemēram, simboliskā Nameja jeb valdnieku gredzena nozīmība filmā tiek piesaukta tikai epizodiski, tā arī nepamatojot, kālab krustnešiem varas sagrābšanai tik ļoti nepieciešams šis noslēpumainais aksesuārs. Gluži vai ironiskā un, pieņemu, neapzinātā kārtā gredzena «spēku» atsver filmas fināls. Neatklāšu detaļas, lai nesabojātu skatīšanos, taču noslēguma ainas, par spīti visam, ir dramaturģiski pārdomāts un izdevies gājiens. Atļaušos gan spekulēt, ka vēsturnieku un 13. gadsimta pārzinātāju reakcija uz šīm (un daudzām citām) epizodēm svārstīsies no pārsteiguma līdz šausmām, tomēr jāatgādina, ka spēlfilmas pienākums nav skrupuloza detaļu rekonstrukcija. Taču, saprotams, tās nevar būt klajā pretrunā ar laikmeta iezīmēm. Līdz ar to nereti šķiet, ka veidotāji, apzīmējot filmu kā leģendu, šo robežu ir padarījuši pārāk plūdenu: kostīmi atgādina eklektisku stilizāciju, mistrojot elementus no krasi atšķirīgiem gadsimtiem, bet strupie, frāžainie dialogi — Ahileja papēdis — vairāk liek domāt nevis par 13. gadsimtu, bet gan ausis svilinošu interneta žargonu.

Štampu gūstā

Lai arī līdz šim daudz dzirdēts par filmas vērienu, tas visvairāk attiecināms tieši uz vietējo spēlfilmu kontekstā lielo budžetu (2,5 miljoni eiro) un plašo aktieru ansambli — titullomu spēlē jaunais zviedru aktieris Edvīns Endre (seriāls Vikingi), Nameja izredzēto Laugu atveido talantīgā lietuviešu aktrise Aiste Diržūte (Sangailes vasara), savukārt no vietējo aktieru vidus pasaku tēlu cienīgas pārvērtības ir piedzīvojuši, piemēram, Andris Keišs, Elīna Vāne un Ivo Martinsons īpaši ekspresīvā (pusvikinga?) lomā. Vērienīguma sajūtu veicina arī dažas gleznaini panorāmiskas ainas un komponista Riharda Zaļupes ievelkošā mūzika, kas savijas ar precīzi izskaitļoto montāžu. Taču lielākā nelaime ir tā, ka Nameja gredzenā šie elementi funkcionē tikai kā krāšņs ietvars rēnam un jēgas ziņā izfilētam stāstījumam. Un šī defekta cēlonis nav ne filmas piederība izklaides kino, nedz veidotāju dotā priekšroka klasiskās stāstniecības paradigmām, bet gan raupjš scenārijs, kurā pārāk daudzas detaļas (skati, lietas, filmas varoņu darbības) nevis kalpo stāstam un tajā iekļaujas, bet pilda tikai dekorāciju funkcijas. Ticu, ka filmas sniegto nacionālpatosa sajūtu — balzamu gandrīz katra latvieša dvēselei —  ir iespējams «iedarbināt» arī ar kinematogrāfiski kvalitatīvākiem rīkiem. Cits jautājums — vai filmas veidotāju interesēs ir tos meklēt?

ooo

Nameja gredzens. Rež. Aigars Grauba. Kino no 17. janvāra.

Kafkas eksāmens

JRT izrāde Processultramaratons, ar kuru režisors netiek galā

Izrādes apskats gribot negribot jāsāk ar kontekstu: Franča Kafkas romāns Process ir viens no būtiskākajiem 20. gs. literatūras darbiem; izrādes režisors Mārcis Lācis pazīstams pamatā neatkarīgo teātru cienītājiem, un viņam patīk melnais humors; galvenajā lomā jauns aktieris Toms Veličko. Intriģējošs kokteilis, lai arī uzreiz jāatzīst — kombinācija izrādījusies ne pārāk baudāma.

Lai saprastu, kāpēc, jāsāk ar romānu. Kafkas Procesam nav sižeta, ja par tādu neuzskata anotācijai līdzīgo «ierēdnis Jozefs K. pamostas, saprotot, ka ir apcietināts, un sākas viņa tiesas process». Sižeta līmenī tas arī viss, turklāt K. nekad nesaprot, kas un par ko viņu tiesā. Taču ne jau detaļas ir būtiskas.

Process ir personisks darbs, ko iespaidojušas paša rakstnieka traumas. Vācvalodīgs čehu ebrejs 20. gs. sākumā — tā ir sarežģīta identitāte, it īpaši jau jūtīgam, trauslam cilvēkam. Kafka ļoti mocījās, nespējot sevī atrisināt pretrunas starp modernu un tradicionālu dzīvesveidu, sekularitāti, ortodoksālu jūdaismu, kristietību, čehu, vācu un ebreju kultūrtelpām, savu identitāti un ģimenes gaidām… Viņš nespēja dzīvot tā, kā grib citi, un nespēja nejusties vainīgs, ka dzīvo tā, kā grib pats.

No šīs sarežģītās pieredzes izauga stils, kurā atrodami ekspresionisma, absurda, eksistenciālisma, sirreālisma aizmetņi, tāpēc Process faktiski ir spogulis, kurā sevi atpazīst, mazākais, 20. gs. pirmajai pusei piederīgi ļaudis. Protams, drūms spogulis: Kafkas darbos aiz ikdienišķās realitātes aizslēpusies cilvēkam fundamentāli naidīga pasaule. Kāda ir šī naidīguma daba, par to skaidrību negūst ne lasītājs, ne autors, lai arī dažādiem lasītājiem būtiskākās var šķist dažādas tā šķautnes — Procesu mēdz uzskatīt par 20. gs. totalitāro režīmu paredzējumu, par psihoanalītisku darbu, romānu par garīgajiem meklējumiem, par sociālās nevienlīdzības degradējošo dabu, par… Nemainīgs visos lasījumos saglabājas tas, ka cilvēks sistēmu nav spējīgs uzvarēt. Taču Kafka nevaino sistēmu. Tā ir arī Procesa tēma: likums ir tirānisks, nesaprotams, neizbēgams, bet, līdzīgi kā Dostojevska varoņi (Kafka sevi atzina par Dostojevska gara radinieku), K. pieņem, ka viņa sods ir pelnīts.

Lāča izrādes veiksmīgākā daļa ir tās vizuālais noformējums. Ar scenogrāfa Artūra Arņa palīdzību režisors skatuves telpā uzbūvējis istabu, kuras trīs sienas izraibinātas durvīm un atvilktnēm, savukārt MAREUNROL’S kostīmos dominē sadomazohistiski elementi. Tēls ir spilgts un ilustrē režisora publiski pausto pārliecību, ka Process stāsta par valsts birokrātiskā aparāta antihumāno dabu. Tātad — valsts jūs visus… (ievietojiet, lūdzu, paši kādu piemērotu necenzētu izteicienu). Šāds uzstādījums atbilst tam, ko par Lāča teātri zinām no viņa iepriekšējiem iestudējumiem — tā ir rotaļīga anarhija melnā humora mērcē. Kafkam pat ļoti piemērota, ja tikai Lācis trīsarpus stundas garajā iestudējumā no šī pirmā iespaida spētu izaudzēt kādu stāstu. Bet nespēj.

Izrāde, manuprāt, rāda, kāda ir atšķirība starp uzvaru sporta dienas stafetē un ultramaratonu. Šis Lācim ir pirmais iestudējums, ko nav iespējams interpretēt kā šarmantu joku, bet kurā jārāda tehniskas spējas un intelektuālais potenciāls darbā ar materiālu. Nav, aiz kā aizslēpties, — Process neprecizitātes nepiedod. Bet režijas plāna, šķiet, nav bijis. To rāda, piemēram, potenciāli izcili transformēties spējīgā scenogrāfija (lielisks līdzeklis subjektīvās varoņa uztveres izmaiņu ilustrācijai), ko Lācis izmanto tikai atšķirīgu darbības vietu iezīmēšanai — gulta parādās advokāta dzīvoklī, galds bankā utt. Sadomazohistiskās attiecības kā tēls tiek pilnībā aizmirsts jau pēc pirmās pusstundas. Taču nekā cita režisora piedāvājumā nav.

Kas atliek? Īsā distancē piesiet aci aktierdarbiem — mazās epizodēs ķermeņu lokanību un humora izjūtu demonstrē Ivars Krasts, Reinis Boters, Klāvs Mellis, Inga Tropa, arī jaunpienācēja Anna Nele Āboliņa. Spožs ir Andra Keiša Advokāts — robots/vampīrs. Bet šīs etīdes paradoksālā kārtā nevis palīdz, bet novērš uzmanību no tā, kam iestudējumā vajadzētu būt galvenajam — proti, K., jo tieši ar viņu jau kaut kas (kas?) notiek. Toms Veličko katrā ziņā neko nenospēlē. Vai iestudējumā bija skaidrs, ko spēlēt? Vai aktieris spētu to nospēlēt? Šie jautājumi paliks neatbildēti. Var būt, ka Veličko ir talantīgs, gaidīsim viņa satikšanos ar pieredzējušāku režisoru. Tāpat kā Lāča satikšanos ar mazprasīgāku materiālu.

oo

Process. Rež. Mārcis Lācis. Nākamās izrādes 16., 17., 18. februārī. Biļetes cena 15—22 €. Jrt.lv

Senās cīņas nebeidzas

Vēsturnieks Mareks Tamms bija līdzautors grāmatai par viduslaiku Igauniju, kas kaimiņvalstī izraisīja milzīgu skandālu, un tagad piedāvā provokatīvu skatu arī uz neatkarības simtgades svinībām

Izrādās, krustnešu ar uguni un zobenu atņemtā brīvība gruzd zemapziņā ne tikai latviešiem. Jaunākās paaudzes igauņu viduslaiku vēsturnieks Mareks Tamms konstatējis, ka arī viņa tautai, iespējams, svarīgākais stāsts par savu identitāti ir gadu simteņiem ilgusī cīņa par brīvību. Tamms decembrī Rīgā piedalījās konferencē par Livoniju, kad Ir devās viņu intervēt.

Kāpēc mums 21. gadsimtā būtu jāinteresējas par Livoniju?
Vēsturei, tajā skaitā viduslaiku Livonijas vēsturei, nav nepārprotamas nozīmes mūsdienās. Nevajadzētu uzskatīt pagātni par mūsu veidotāju, jo patiesībā ir tieši otrādi — tagadnē pastāvīgi radām pagātni, kura mums šķiet piemērota, leģitimē mūsu izvēles un piešķir jēgu rīcībai. Šādā ziņā notiek nemitīga pagātnes pārveidošana. Vēsturniekus apsūdz vēstures pārrakstīšanā, bet tieši to vēsturnieki ir darījuši jau no pašiem pirmsākumiem. Vēsture ir kultūras forma, caur kuru sabiedrība izprot sevi.

Par Livoniju ir vērts domāt, jo šī pagātne palīdz izprast mūsu tagadējo stāvokli un plānot nākotni. No vienas puses, vēsture ir sociālā atmiņa, kas palīdz iztēloties pašiem sevi, rada identitātes sajūtu. Taču vēsture ir arī akadēmiska disciplīna. Tā ir ļoti svarīga sabiedrībai, jo nepieciešams pēc iespējas daudz uzticamas informācijas par pagātni. To atklāj vēsturnieki. Tas ir ļoti svarīgs ieguldījums sabiedrības debatēs par jautājumiem — no kurienes mēs nākam? Uz kurieni ejam? Tomēr jācenšas nesajaukt šīs divas attieksmes pret pagātni. Viena ir sabiedrības kolektīvā attieksme. Otra ir akadēmiska un individuāla, tā sastāv no pagātnes atstāto pēdu rūpīgas izpētes.

Tātad vēsturnieka darbs ir nodrošināt, lai sociāli izveidotās konstrukcijas neaizpeld pārāk tālu prom no realitātes?
Tieši tā! No vienas puses, vēsturniekam jāpiedāvā pēc iespējas precīza informācija par pagātni, no otras — kritisks skats uz kolektīvi veidotajiem pagātnes tēliem. Man šķiet, nekad nepienāks brīdis, kad sabiedrībā pastāvošā kolektīvā pagātnes izpratne pilnīgi sakritīs ar akadēmisko izpratni un pētījumiem. Varbūt tām pat nevajadzētu pilnībā sakrist.

Kāpēc?
Es neticu, ka eksistē sabiedrība, kas var dzīvot atbilstoši akadēmiskajām zināšanām. Akadēmiskās zināšanas ir nepilnīgas, tās nekad nav pabeigtas, tās ir, iespējams, nepareizas. Savukārt sabiedrībai ir nepieciešami iedvesmojoši stāsti un piemēri, kurus vēsturnieki parasti nepiedāvā. Tāpēc nebūtu jāsapņo par sabiedrību, kas pilnībā balstās tikai uz zinātniskiem pierādījumiem. Tas nekad nenotiks. Tas būtu sava veida akadēmiskais totalitārisms.

Kāds šobrīd Igaunijā ir iedvesmojošs, sabiedrībā izplatīts Livonijas tēls?
Mūsdienu igauņu attiecībās ar Livoniju parādās būtiska divdomība. No vienas puses, tas ir vismokošākās verdzības laiks, kurā brīvība un neatkarība it kā tika iznīcināta, zeme pārvērsta par vācu un dāņu koloniju, un igauņu iezemiešu stāvoklis bija ļoti slikts. Var teikt, ka igauņu nacionālā identitāte ļoti lielā mērā veidota, pamatojoties uz pretestību šiem septiņsimt verdzības gadiem, kā tos tautā sauc.

No otras puses, viduslaiku Livonija ir igauņu eiropeiskās identitātes vēsturiskais sākumpunkts. Tas kļuvis sevišķi svarīgi pēdējās desmitgadēs, kad pamatojam savu piederību Eiropas Savienībai, Rietumu pasaulei, izmantojot viduslaiku kristīgā perioda mantojumu. Tāpēc Livonijai ir ļoti interesanta, paradoksāla nozīme.

Uzskatu, ka visa igauņu kolektīvā pagātnes izpratne balstās ļoti vienkāršā stāstā, kuru esmu nosaucis par «lielo cīņu par brīvību». Šis stāsts izskaidro lielāko daļu Igaunijas vēstures. Tas sākās ar Livonijas dibināšanu, krusta karu periodu, vietējo virsaišu un cilšu sakāvi. Tad gadsimtu gaitā bijuši dažādi zemnieku dumpji pret vācu kungiem, līdz beidzot 1919.—1920. gada Neatkarības karā mēs kaut kā atriebām [visas pārestības]. Tas ir paradoksāli, jo Neatkarības karš bija pret komunistisko Krieviju, nevis Vāciju, tomēr mēs Igaunijā tik ļoti nesvinam uzvaru pār sarkano Krieviju, bet gan pār baltvāciešu landesvēru. Cēsu kauju datumu svinam kā «uzvaras dienu». Tas ir ļoti ironiski, jo šis militārā ziņā salīdzinoši maznozīmīgais notikums tiek svinēts kā lielā uzvara karā, kurš bija pret austrumu kaimiņu, nevis pret vāciešiem. To izskaidro ideja, ka notikusi gadsimtiem ilga cīņa pret vāciešiem — iekarotājiem un kolonizētājiem.

Mācību grāmatās parādās tā pati ideja: notikusi nepārtraukta cīņa par brīvību. Tas balstās pieņēmumā, ka kopš viduslaikiem ir nepārtraukti pastāvējusi ideja par neatkarību. Es ļoti apšaubu, ka viduslaikos varēja būt ideja par valstiskumu un nacionālo neatkarību, taču cilvēki tam stipri tic. Tas ir mūsu vispievilcīgākais un spēcīgākais stāsts.

Latviešu populārā vēstures izpratne ir līdzīga. Taču mums ir arī vēsturnieki, kuri nosaukuši «septiņsimt verdzības gadus» par mītu. Vai līdzīga diskusija notikusi arī Igaunijā?
Jā. Mums ir jauna viduslaiku vēsturnieku paaudze, kura ir gana aktīva, ar starptautiskām saitēm. Mums [2013. gadā] bija interesanta pieredze, kad šī jaunā sešu septiņu vēsturnieku grupa laida klajā jaunu viduslaiku Igaunijas vēsturi. Tas bija otrais sējums jaunā, vispārējā Igaunijas vēsturē. Mēs tam piegājām diezgan naivi — gribējām uzrakstīt viduslaiku Igaunijas vēsturi kā daļu no Livonijas vēstures un kā daļu no Eiropas vēstures. Tas bija apmēram 500 lappušu garš akadēmisks teksts. Centāmies izvairīties no vēlā 19. un agrā 20. gadsimta romantiskās valodas, tajā skaitā izteicieniem par «700 verdzības gadiem» vai senajām «brīvības cīņām». Runājām par krusta karu, kristietības ieviešanu, iekarošanu.

Jau no iznākšanas brīža grāmata izraisīja publisku skandālu. Avīzēs galvenie virsraksti un TV ziņu programmās pirmās ziņas gandrīz nedēļu bija par šo grāmatu. Milzīga interese, arī ļoti kritiska reakcija, jo mēs aizskārām vārīgu vietu. Nedarījām to apzināti vai mērķtiecīgi, bet mes dekonstruējām [sabiedrībā izplatītos] naratīvus un metaforas, un mūs apsūdzēja nacionālās vēstures nodevībā. Ļoti strauji jautājums tika politizēts, jo daudzi diskusiju dalībnieki piederēja tobrīd pie varas esošajai konservatīvajai partijai. Viņi teica, ka Igaunijā rakstītai vēsturei jāaizstāv igauņu intereses, bet mēs piedāvājām kaut kādu eiropiešu vai globālo skatpunktu. Tas neesot pamatoti, jo — ja igauņi paši neklāstīs savu viedokli, kas tad to darīs? Parādījās desmitiem viedokļu rakstu, iesaistījās arī daudzi citi vēsturnieki. Man tas bija jauna perioda sākums — solis pretī relaksētākām attiecībām ar nacionālo vēsturi. Ir runa par 700 gadus veciem notikumiem — kāpēc mums par tiem būtu jācīnās? Kāpēc nevarētu vienkārši censties saprast, kas tolaik notika, nevis uzturēt kādu ļoti personisku attieksmi un atbildību par to, ka mūsu sentēvi cīnījās pret vācu iebrucējiem.

Jūsu Rietumeiropas kolēģi, viduslaiku vēsturnieki, noteikti būtu pārsteigti, dzirdot par šādu kaismīgu sabiedrības interesi.
Tieši tā. Mums ir bijušas sarunas, viņi ir greizsirdīgi. Viņiem gribētos lasīt par saviem viduslaiku pētījumiem lielāko avīžu pirmajās lappusēs. (Smejas.) Dažus gadus pirms tam es komentārā rakstīju, ka senās brīvības cīņas ir beigušās. Izrādās, kļūdījos. Tās turpinās.

Latvijā senprūši vēl aizvien ir izplatīts jēdziens sabiedrības diskursā. Tiek atgādināts, ka viņi izmira, un mums var draudēt tas pats liktenis.
Mūsu gadījumā negatīvais piemērs ir lībieši. Mēs sākām gandrīz no vienlīdzīgām pozīcijām, bet kur tagad ir lībieši?

Kas bija minētās grāmatas vispretrunīgākie apgalvojumi vai secinājumi?
Viss grozījās ap krusta karu periodu, runa bija par vārdu izvēli. Mēs gribējām sniegt skatu no ārpuses un nenostāties ne vienā, ne otrā pusē. Šī perspektīvas izmaiņa daudziem radīja vislielāko traumu. Mūs apsūdzēja, ka pārstāvam nevis igauņu, bet Eiropas perspektīvu. Kopā ar [kolēģi] uzrakstījām ievadu un nolēmām likt vārdu «senči» pēdiņās. Daudzus cilvēkus tas ļoti satrauca. Kāpēc pēdiņas? Viņi taču ir mūsu senči! Bet nav nemaz tik skaidrs, vai cilvēki, kas dzīvoja Igaunijā pirms 700 gadiem, tiešām ir mūsu priekšteči.

Daudz kas ir noticis pa starpu. Ir jārada zināma distance, tā ir lietas būtība. [Sabiedrības pieņemtā] naratīva rāmjos mēs turpinām viņu sākto cīņu. Taču mēs [vēsturnieki] gribējām šajā stāstā ielikt pārtraukumu. Mums nebūtu vēsture jāpēta kā stāsts par identitāti, bet kā akadēmisks stāsts, kuru rakstām, lai mēģinātu saprast, kas pagātnē notika, nevis lai radītu mums šodien svarīgus emocionālus stāstus.

Viens no būtiskiem konflikta punktiem ir jautājums, ko etniskā identitāte nozīmēja viduslaikos, cik lielā mērā var runāt par šejienes iedzīvotājiem kā latviešiem vai igauņiem. Kāds ir jūsu skats?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums viduslaiku kontekstā. Noteikti bija kāda etniskā identitāte, bet tā nebija nacionālā identitāte [modernā izpratnē] — tā bija cieši saistīta arī ar citām identitātēm, piemēram, sociālo statusu. Pēc Livonijas iekarošanas svarīgākās atšķirības nebija starp igauņiem un vāciešiem, bet starp zemniekiem un pilsētniekiem, dižciltīgajiem un garīdzniekiem. Ir daudzi piemēri, kad mainās identitātes — cilvēki ar igauņu saknēm pārvācojas. Tas bija vienīgais veids, kā veidot karjeru. Bija arī jāmaina valoda no igauņu uz lejasvācu. Identitātes mainījās, un sociālās, reliģiskās, lingvistiskās un etniskās identitātes bija savītas kopā.

No nacionālās vēstures rakstīšanas viedokļa ir likts pārāk liels uzsvars uz šo vienu elementu — etnisko identitāti, kuru bieži uzskata par protonacionālo identitāti. Avotu trūkums arī ir problēma. Mums ir tikai ziņas no ārpuses — no cilvēkiem, kas te ieradās vai pat rakstīja no tālienes. Viņi izmantoja dažādus etnisko grupu nosaukumus diezgan pavirši. Ko tas nozīmē, ja Indriķa hronikā dažas ciltis tiek apzīmētas kā lībieši, igauņi vai latgaļi? Vai tie ir etniski apzīmējumi? Dažkārt viņš apzīmē ar vienu vārdu ciltis no dažādām etniskām grupām. Turklāt šie etniskie nosaukumi laika gaitā mainījās. Ir liels terminu jūklis.

Pretstatā latviešiem, [kuri veidojās no vairākām grupām — kuršiem, zemgaļiem, latgaļiem], igauņi bija homogēnāki. Tomēr te pastāvēja milzīga kulturāla un lingvistiska dažādība.

Varam būt gluži pārliecināti, ka uz salām un piekrastē dzīvojošie cilvēki nevarēja saprast tos, kas dzīvoja zemes vidienē.

Šī situācija saglabājās gadsimtiem ilgi, un runāt par «igauņu valodu» varam tikai no 18. vai 19. gadsimta, kad tā tika izveidota lielā mērā luterāņu mācītāju — vāciešu — darba rezultātā. Viņi sāka tulkot Bībeli igauniski un rakstīt pirmās gramatikas grāmatas. Pat lasot Indriķa hroniku, redzam, ka dažādas Igaunijas teritorijā dzīvojošas ciltis veidoja dažādas alianses un cīnījās cita pret citu. Tāpēc ir grūti teikt, ka cīnījās vācieši pret igauņiem. Bija igauņi, kas cīnījās blakus vāciešiem vai latviešiem vai dažkārt pat krieviem.

Bija ļoti sarežģīta situācija, un modernie termini «vācieši», «igauņi» vai «latvieši» situāciju tik ļoti novienkāršo, ka beigās vairs nevar saprast, kas faktiski notika. Tā noteikti nebija nacionāla cīņa par neatkarību. Varas robežas bija pavisam citādas, un tās bieži mainījās.

Jūs piedalāties konferencē par Livoniju, kuras nosaukums ir Valsts pirms valsts. Cik lielā mērā ir pamats uzskatīt Livoniju par Latvijas vai Igaunijas valstiskuma priekšteci?
Livoniju noteikti nevar uzskatīt par īstu valsti. Tā atkal ir retrospektīva interpretācija. Mums kopš 20. gadsimta sākuma ir valstiskums un tāpēc konstruējam ģenealoģiju, lai šo jauno valsti padarītu vēsturiskāku, cēlāku, svarīgāku. No otras puses, varam runāt par Livonijas valstiskumu viduslaiku izpratnē. Vācu ordenis vadīja šo zemi, bija varas struktūra, hierarhija, nodokļu sistēma.

Tomēr Livonija atšķīrās no citām viduslaiku valstīm, jo tā bija dalīta starp dažādiem [varas centriem]. Lielākais zemes īpašnieks un svarīgākais «spēlētājs» bija Vācu ordenis, bet bija arī bīskapijas, daži svarīgi reliģiski ordeņi. Livonija bija mazu viduslaiku valstu konglomerāts. Tās liktenis lielā mērā bija atkarīgs no varas līdzsvara starp šiem dažādajiem varas centriem, dažbrīd arī tādām pilsētām kā Rīga un Tallina. Tā bija ļoti nestabila valsts struktūra, kurai nav nekāda sakara ar mūsu idejām par 20. gadsimta nacionālu valsti, tomēr kaut kā vairākus gadu simteņus tā spēja funkcionēt.

No akadēmiska vēsturnieka viedokļa — kāds ir mūsdienu Igaunijai un Latvijai atstātais Livonijas mantojums?
Vārds «mantojums» nav neitrāls. Tas netiek cauri laikiem nodots, bet mēs atlasām, savā ziņā izgudrojam to, kas mums šobrīd šķiet nepieciešams. Dažādos laikos tikuši uzsvērti dažādi Livonijas «mantojuma» aspekti. Vienkāršākā atbilde: Livonijas materiālās liecības. Tas varbūt mazāk redzams Latvijā, bet ļoti manāms Tallinā, kur vēl šodien var pastaigāties viduslaiku urbānā telpā. Taču viduslaikos tika radīta arī reģionālā identitāte. Pats fakts, ka mēs ticam — Igaunijai un Latvijai ir spēcīga reģionālā identitāte —, nāk no šī perioda.

Tam ir vienkāršs skaidrojums: šī bija katoļu kristīgās kultūrtelpas robeža. Sevišķi vēlākajos viduslaikos viņi ļoti labi apzinājās, ka ir antemurale — katoļu pasaules tālākais bastions blakus pareizticīgajai Krievijai. To ir grūti pierādīt, bet man šķiet, ka tajā laikā radītā identitāte — ka esam tālākais Eiropas civilizācijas bastions — ir gadu gaitā saglabājusies un vēl aizvien ietekmē mūsu domāšanu. Narvas upe jau agrajā 13. gadsimtā tiek rakstos pieminēta kā kultūras robeža. Mēs vēl aizvien domājam, ka tur beidzas Rietumu civilizācija un sākas cita civilizācija.

Kā Igaunija gatavojas simtgadei un kā jūs raugāties uz šīm svinībām?
Gatavošanās notiek jau gadiem, tas ir ļoti svarīgi. Internetā ir atrodamas kalendārs, man šķiet, ka visa 2018. gada garumā notiks kādi pieci pasākumi dienā. Protams, ne tikai kulturāli, akadēmiski un muzikāli pasākumi Igaunijā, bet ir arī vesela programma pārējai pasaulei.

Spēcīgā vēlme svinēt šo jubileju gan Igaunijā, gan Latvijā, manuprāt, atspoguļo zināmu iekšēju valstiskuma trauslumu. Mēs ļoti labi zinām, ka ne Igaunija, ne Latvija nav simt gadus bijušas neatkarīgas valstis. Patiesībā, ja runājam strikti vēsturiski, varētu svinēt valsts 50 gadu pastāvēšanu, jo pusi no šiem 100 gadiem aizņem dažādas okupācijas, pārsvarā padomju. Tas ir mēģinājums iedzīvotājus mierināt, es pat teiktu, mēģināt izdzēst padomju posmu no mūsu vēstures. Tas mani nedaudz satrauc. Nezinu par Latviju, bet Igaunijas gadījumā šķiet, ka simtgades svinības sevišķi neuzrunā krieviski runājošos iedzīvotājus. Tās ir svinības igauņiem.

Taču, ja lasa paziņojumu, ar kuru tika pasludināta Igaunijas neatkarība, tas tika adresēts visiem iedzīvotājiem. Man šķiet, ka nevajadzētu vilkt vienlīdzības zīmi starp Igaunijas valsti un igauņu nāciju.

Manī rodas bažas, ka svinam nevis Igaunijas valsts, bet igauņu nācijas simtgadi. Tas ir maldinoši gan tāpēc, ka igauņu nācija ir krietni vecāka — tās saknes ir 19. gadsimtā, gan tāpēc, ka tas izslēdz citas nācijas un etniskās grupas, kas ir piedalījušās Igaunijas vēsturē un valstiskumā.

Manuprāt, būtu jāpasvītro, ka svinam tieši Igaunijas neatkarīgās valsts simtgadi.

Beigšu ar muļķīgo jautājumu: kurā pilsētā tika iededzināta pirmā Ziemassvētku eglīte — Rīgā vai Tallinā?
Uz to patiesībā ir viegli atbildēt, jo tas pieder sociālajai atmiņai, nevis vēsturei. [16. gadsimtā] nebija nekādu Ziemassvētku eglīšu, tātad tā netika iedegta ne Rīgā, ne Tallinā. Toreiz tika dedzināta pavisam cita koka suga pavisam citiem mērķiem, tam nebija nekāda sakara ar Ziemassvētkiem. Taču tas ir mīts, kas jau desmitiem gadu ticis kritizēts, tomēr turpina atgriezties. Galu galā, tas saistīts ar mārketingu, un kā vēsturniekam man uz to nav atbildes — jums jāprasa PR speciālistam, kurš efektīvāk šo ideju «pārdod» citiem.

5 viduslaiku liecinieki

Karjas baznīca. Mazais Sāmsalas dievnams celts 13. gadsimta beigās ar sevišķi bagātīgu akmens tēlu rotājumu

Tallinas vecpilsēta. Tās šodienas izskats ir daudz parādā modernā laika pārbūvēm, tomēr pretstatā Rīgai tā saglabājusi lielāko daļu savas viduslaiku struktūras

 

Hermena Rodes altāris. Greznākais mākslas darbs, kas Nigulistes baznīcā saglabājies no viduslaiku Livonijas. To gatavoja Lībekas meistars Hermens Rode un atveda uz Tallinu 1481. gadā

Padises cisterciešu abatija. Viens no vislabāk saglabātajiem klosteriem Igaunijā. To 14. gadsimta sākumā izveidoja no Daugavgrīvas padzītie cisterciešu mūki

Lībekas pilsētas tiesības. Diemžēl Igaunijā nav saglabājies daudz viduslaiku kodeksu. Visinteresantākais ir uz pergamenta viduslejasvācu valodā 1282. gadā rakstītās Lībekas pilsētas tiesības

CV

Dzimis 1973. gadā Tallinā
1998. gadā beidza Tartu Universitāti ar grādu vēsturē un semiotikā
1999. gadā iegūst maģistra grādu viduslaiku pētniecībā Ecole des Hautes Etudes en Sciences Sociales Parīzē
2009. gadā iegūst doktora grādu viduslaiku vēsturē Tallinas Universitātē
Kultūras vēstures profesors Tallinas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē
Igaunijas Pētniecības padomes priekšsēdētāja vietnieks
Piecu grāmatu un vairāk nekā 60 zinātnisku rakstu autors

Kļūdas labojums

Žurnāla 11. janvāra numurā Kalvja Torgāna rakstā Tieslietu sistēmai jārīkojas kļūdaini minēts, ka Augstākajā tiesā nav saņemta Ģenerālprokuratūras atbilde uz tiesas nosūtīto blakuslēmumu lietā Nr. SPC-27/2014, kurā lūgts izvērtēt iespējamos noziegumus. Patiesībā prokuratūra sniegusi atbildi trīs dienu laikā. Tās saturs liecina — AT lēmums pārsūtīts policijai. Torgāns komentē situāciju: «Ģenerālprokuratūra ir darbojusies operatīvi kā labs pastnieks. Bet vai tādu atbildi gaidīja AT deviņi tiesneši? Vai prokuratūrai nav plašākas iespējas? Jau pagājuši vairāk nekā trīs gadi, taču nekas konkrēts sabiedrībā nav parādījies par to, kā beigusies vai virzās izmeklēšana, kurā prokuratūras aktīvu līdzdalību tika mēģināts panākt.»

Radars pasaulē

Eirozonas finanšu ministri pirmdien apstiprināja 6,7 miljardu eiro maksājumu Grieķijai no trešās starptautiskā aizdevuma programmas. Grieķija kopš 2010. gada ir saņēmusi miljardiem eiro trijos starptautiskos aizdevumos. Trešā glābšanas programma, kuru pašlaik finansiāli atbalsta ES valstis, bet ne Starptautiskais Valūtas fonds, ilgs līdz 2018. gada augusta beigām. Grieķija pēc tam cer pilnībā atgriezties pie tirgus finansēšanas.

Sestdien Turcija sāka sauszemes operāciju kurdu kaujinieku padzīšanai no Afrīnas pilsētas Sīrijas ziemeļrietumos. Turcijas operācijas Olīvas zars mērķis esot izveidot «drošu zonu» Afrīnā, kur pašreiz atrodoties aptuveni 8000—10 000 kaujinieku. Turcijas rīcība radījusi papildu spriedzi ne tikai konfliktu plosītajā Sīrijā, bet arī sarežģījusi Turcijas un ASV attiecības. Kurdu grupējumu, pret kuru vērsās Turcija, atbalsta ASV un ar to sadarbojas cīņā pret teroristiem Daesh.

Vācijas Sociāldemokrātiskā partija ārkārtas kongresā svētdien nobalsoja par oficiālu sarunu sākšanu «lielās koalīcijas» izveidē ar Merkeles vadītajiem konservatīvajiem.

Dienvidkoreja un Ziemeļkoreja vienojās ziemas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā Phjončhanā soļot zem «Vienotas Korejas» karoga un sacensībās startēt ar apvienotu sieviešu hokeja komandu. Ziemeļkoreja uz olimpiskajām un paraolimpiskajām spēlēm plāno sūtīt 550 cilvēku delegāciju. Nav zināms, cik daudzi no viņiem būs sportisti.

ASV viceprezidents Maiks Penss pirmdien ieradās divu dienu vizītē Jeruzalemē. Viņš solīja ASV vēstniecību uz Jeruzalemi pārcelt līdz 2019. gada beigām.

ES iepazīstināja ar stratēģisku programmu — visam iepakojumam ES dalībvalstīs līdz 2020. gadam jābūt otrreiz pārstrādājamam. Plāns paredzēts plastmasas atkritumu pārstrādāšanai un šāda iepakojuma samazināšanai dalībvalstīs.

Ukrainas parlaments pagājušajā nedēļā apstiprināja Krievijas atbalstītāju okupētā Donbasa un Krimas reintegrācijas likumu, kurā Krievija nosaukta par agresorvalsti.

Desmitiem tūkstošu cilvēku sestdien izgāja demonstrācijās Bukarestē un citās Rumānijas pilsētās, lai protestētu pret politiķu mēģinājumiem apgrūtināt augsta līmeņa korupcijas gadījumu izmeklēšanu. Valdošā Sociāldemokrātu partija tieslietu reformā no pierādījumu klāsta piedāvāja svītrot videoierakstus ar kukuļa nodošanu, un kukuļņemšanā apsūdzētajiem nebūs arī jāpavada laiks pirmstiesas arestā.

Spēcīgajā vētrā Vācijā, Nīderlandē, Beļģijā un Itālijā pagājušajā nedēļā gāja bojā 12 cilvēki. Nīderlandes meteoroloģijas dienests pavēstīja, ka vēja ātrums valsts dienvidos sasniedzis pat 39 m/s. Savukārt Vācijas dienests informēja, ka šī bijusi spēcīgākā vētra Vācijā kopš 2007. gada. Ziemeļvācijas augstākajā kalnā Brokenā vēja ātrums sasniedza 56 m/s.

Japānas slēpošanas kūrortā otrdien izvirda Siranes vulkāns, izraisot lavīnu. Viens cilvēks gāja bojā, bet 16 tika ievainoti. Tajā pašā dienā ASV Aļas-kas štata un Kanādas Britu Kolumbijas provinces piekrasti satricināja 7,9 magnitūdas stipra zemestrīce. Tās epicentrs atradās 280 km uz dienvidaustrumiem no Kodiakas Aļaskā desmit kilometru dziļumā.

Lidot bija droši

Nīderlandes aviācijas drošības konsultāciju firma paziņoja, ka 2017. gads bijis drošākais pasažieru komercpārvadājumu gads kopš datu reģistrācijas sākuma. Pēdējo 20 gadu laikā visā pasaulē samazinās tādu lidmašīnu avāriju un nelaimes gadījumu skaits, kurās iet bojā cilvēki.

Radars Latvijā

Pēc piecas stundas ilgas sēdes Tieslietu padome pirmdien nenonāca pie vienotas nostājas, kā vērtēt šaubīgu maksātnespējas procesu iztiesāšanu. Tā dēvēto ceļojošo firmu lietas laikā no 2008. līdz 2014. gadam izpētīja žurnāls Ir, konstatējot, ka šīs lietas pārsvarā skatīja šaurs tiesnešu loks. Daļa padomes aicināja vērtēt konkrētos tiesu gadījumus un sniegt sabiedrībai skaidrojumu. Otra daļa bija pret tiesnešu «raganu medībām». Lēmuma pieņemšanu atlika uz padomes sēdi februāra sākumā.

Ministru kabinets otrdien piekrita no 2019. gada 1. septembra vispārējās izglītības iestādēs sākt pakāpenisku pāreju uz mācībām latviešu valodā. Pāreja jānoslēdz 2021./2022. mācību gadā. Jaunais mācību valodas regulējums paplašinās mazākumtautību jauniešu iespējas.

Latviju Phjončhanas olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā februārī pārstāvēs 35 sportisti deviņos sporta veidos, paziņoja LOK. Salīdzinājumā ar iepriekšējām ziemas spēlēm Latvijas delegācija ir mazāka tāpēc, ka šoreiz nepiedalīsies hokeja komanda.

Piektdien Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa sāka skatīt Latvenergo kukuļošanas un naudas legalizācijas lietu, kas saistīta ar Rīgas 2. termoelektrostacijas pārbūvi. Uz apsūdzēto sola sēdās 12 cilvēki, arī bijušie uzņēmuma augstākie vadītāji Kārlis Miķelsons un Aigars Meļko.

Par Saeimas Nacionālās drošības komisijas jauno priekšsēdētāju mandātu nolikušās Solvitas Āboltiņas (V) vietā komisija pagājušajā nedēļā ievēlēja Inesi Lībiņu-Egneri (V).

Pēc sabiedrības sašutumu izraisījušā Kursas Laika žurnālistu atklājuma par jūras krastā uzcelto ēku, kas atzīta par kuģi, gan valdības vadītājs, gan vides ministrs pieprasīja atbildīgajiem dienestiem un pašvaldībai sniegt paskaidrojumus un priekšlikumus, ko darīt ar nelegālo būvi kāpu joslā Pāvilostas novadā.

Saeima otrreiz caurlūkoja Valsts prezidenta neizsludinātos tiesu varas likuma grozījumus un atbalstīja ierosinājumu par tiesu priekšsēdētāju amata termiņa ierobežošanu. Turpmāk tiesu priekšsēdētājs amatā varēs būt ne ilgāk kā uz diviem termiņiem.

Oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisija pagājušajā nedēļā strīdos pieņēma gala ziņojumu. Tajā teikts, ka oligarhu sarunās saskatāmas valsts sagrābšanas pazīmes. Komisija iesaka «valsts sagrābšanas» jēdzienu ietvert normatīvajos aktos.

Katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankēvičs pārliecinājis ZZS neatbalstīt Stambulas konvenciju. Baznīcai ir iebildumi pret konvencijā noteikto «sociālā dzimuma ideoloģiju». Pirmdien konvencijas jautājumu vajadzēja skatīt MK komitejā, bet no darba kārtības tas bija izņemts. Latvija ir pēdējā Stambulas konvenciju neparakstījusī ES dalībvalsts.

Atlūgumu uzrakstījušo a/s Latvijas Dzelzceļš meitasuzņēmuma LDz Loģistika valdes priekšsēdētāju Verneru Lūsi, kura aizturēšanai bija izdots Eiropas aresta orderis, meklēja gan Polija, gan Lietuva. Pēc aizturēšanas Lietuvā Lūsis iesniedza atlūgumu, taču saglabāja LDz Loģistika rīkotājdirektora amatu. Publiski izskanējis, ka aizturēšana saistīta ar PVN shēmām un degvielas kontrabandu. Lūša nonākšanu LDz saista ar Aivara Lemberga interesēm.

Miris bijušais Saeimas deputāts un Pasaules brīvo latviešu apvienības vadītājs Uldis Grava (1938—2018). Viņš bija arī Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors un partijas Jaunais laiks ģenerālsekretārs.

Mazāk studentu

Pēdējo 10 gadu laikā, samazinoties iedzīvotāju skaitam, studentu skaits ir sarucis par 43,8 tūkstošiem jeb 35%, liecina CSP jaunākie dati. 2017./2018. akadēmiskajā gadā studentu ir 81,6 tūkstoši. Gada laikā studējošo skaits ir samazinājies par 1,6%. Šajā mācību gadā Latvijas augstākās izglītības iestādēs studijas sāka 27,1 tūkstotis studentu, kas ir par 5% mazāk nekā pērn.

Kas ir Latvijas students?

43% apgūst sociālās un humanitārās zinātnes,
24,9% apgūst inženierzinātnes un dabaszinātnes,
55,9% ir sievietes,
55,4% pirmkursnieku studijas sākuši par personīgajiem līdzekļiem.
Studenti izglītību iegūst 54 augstākās izglītības iestādēs — 29 augstskolās un 25 koledžās.

Nedēļas citāts