Diena: 24. janvāris, 2018

Nilu Muižnieku EP cilvēktiesību komisāra amatā nomainīs bosniete Mijatoviča

Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja (EPPA) trešdien par Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāri izraudzījusies bijušo Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pārstāvi vārda brīvības jautājumos Duņu Mijatoviču. “Komisāre ievēlēta uz sešiem gadiem, mandāts sāksies 1.aprīlī,” pavēstīja EPPA.

Par Bosnijas un Hercegovinas mediju tiesību eksperti Mijatoviču nobalsojuši 107 deputāti. EPPA ziņotājs Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu izpildes jautājumos francūzis Pjērs Īvs le Borns saņēma 103 balsis.

Balsošanas pirmajā kārtā otrdien nevienam no kandidātiem neizdevās izcīnīt uzvarai nepieciešamo balsu vairākumu. Balsošanā trešdien uzvarēja kandidāte, kas saņēma lielāko balsu skaitu.

Līdz šim Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāra amatā sešus gadus atradās Latvijas pārstāvis Nils Muižnieks.

Sociālajā tīklā Twitter Muižnieks apsveic Mijatoviču ar augsto amatu un norāda, ka viņa būs ceturtā EP cilvēktiesību komisāre.

Miruši trīs nozīmīgi vīri Latvijas kultūrā – kinorežisors, komponists un fotogrāfs (papild.)

Šajā nedēļā no Latvijas kultūras lauka zuduši trīs nozīmīgi cilvēki – miris kinorežisors un rakstnieks Aivars Freimanis, komponists Aleksnadrs Kublinskis un fotogrāfs Vilhelms Mihailovskis, ziņo LETA.

Aivars Freimanis dzimis 1936.gada 8.februārī Jelgavā. Viņš tika beidzis Dobeles 1.vidusskolu, studējis Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē no 1955. līdz 1957.gadam, kur viņa kursabiedri bija vēlākais kinokritiķis Vents Kainaizis, dzejnieks Imants Lasmanis, aktieris Uldis Pūcītis. Studiju laikā publicējies almanahā “Jauno Vārds”, piedalījies Rakstnieku savienības jauno autoru seminārā.

Savas karjeras laikā režisors studijas pārtraucis un strādājis par žurnālistu laikrakstā “Padomju Jaunatne”, bet drīz pēc tam redaktore Aina Adermane piedāvāja Freimanim rakstīt tekstus kinožurnāliem “Padomju Latvija”.

Freimaņa debija režijā bija “Pilsēta paceļas spārnos” (1963). Pēcāk veidojis filmas “Krasts” (1963), “Ceļamaize” (1963), “Gada reportāža” (1965), “Kuldīgas freskas” (1966), “Hepenings ar M.Z.” (1987), “Ābols upē” (1974), “Puika” (1977), “Dzīvīte” (1989) un “Ligzda” (1995).

Freimanis bijis scenārija autors vai līdzautors visām savām spēlfilmām, arī lielākajai daļai dokumentālo filmu. Režisors arī rakstījis humoristiskus stāstus un izdevis grāmatas “Puikas gads” (1984), “Sorento stāsti” (1988), “Šmerļavudas stāstiņi” (1994), “Ūdensvīra intīmie stāstiņi” (1997), “Vienos ratos ar slavenībām” (2012) u.c.

2012.gadā Freimanis saņēmis balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā.

Vilhelms Mihailovskis

Mūžībā aizgājis fotomākslinieks Vilhelms Mihailovskis, apstiprināja Latvijas Fotogrāfu savienības valdes pārstāvis Arno Marnics.

Fotomākslinieks savas karjeras laikā saņēmis vietējus un starptautiskus fotomākslas apbalvojumus, arī “World Press Photo” balvu “Golden Eye”, Amerikas Fotogrāfijas biedrības PSA (Photographic Society of America), FIAP (Starptautiskā Fotomākslas federācija), BFFK, VENUS zelta medaļas. Viņam kā pirmajam no Padomju Latvijas tika piešķirts FIAP ekselences tituls.

Mihailovskis ir arī režisora Herca Franka veidotās dokumentālās filmas “Augstākā tiesa” līdzautors.

Fotogrāfs Vilhelms Mihailovskis. Foto: Ieva Lūka, LETA

1996.gadā viņš kļuva par Mārtiņa Buclera prēmijas laureātu. Par fotoalbumu “Lidojums” 2000.gadā tika apbalvots ar “Zelta ābeles” prēmiju, 2006.gadā kļuvis par Cicerona prēmijas laureātu un 2007.gadā – par Rīgas balvas laureātu. 2010.gadā mākslinieks kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku.

Fotomākslinieks radījis vairākus vērienīgus darbus: no 1969.gada līdz 2007.gadam tapis 100 darbu cikls “Vecrīga”, no 1971.gada līdz 2013.gadam – 530 darbu cikls “Dzīve kā realitāte”, no 1985.gada līdz 1986.gadam – “Augstākā tiesa”, kurā ietilpst 80 darbu, no 1998.gada līdz – 2013.gadam – “Lidojums” ar 350 darbiem, bet no 1975.gada līdz 2013.gadam – “Portrets” ar 500 darbiem.

Autora vārds minēts 55 prestižos fotomākslai veltītos izdevumos – albumos, monogrāfijās, enciklopēdijās -, kas izdoti deviņās pasaules valstīs. Mihailovska darbi atrodas Francijas, Šveices, Vācijas muzejos, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā, Latvijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijās.

Mihailovskis, sagaidot Latvijas simtgadi, Latvijas Nacionālajam arhīvam 2015.gadā dāvināja autorfotogrāfijas no savām kolekcijām “Manas 365 dienas”, “Vecpilsēta” un “Portreti”.

Atvadīšanās no Mihailovska notiks 27.janvārī plkst.13 Pļavnieku kapos.

Aleksandrs Kublinskis

Trešdien miris komponists un pianists Aleksandrs Kublinskis.

Kublinskis dzimis 1936.gada 11.septembrī. Kā liecina aģentūras LETA arhīvs, komponists mācījies klavierspēli Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā un Latvijas Valsts konservatorijā pie profesora Valerija Zosta. Otrajā kursā Kublinskis studijas pameta un sāka pianista darbu koncertturnejās Smoļenskas filharmonijas mākslinieku grupā. 1957.gadā uz trim gadiem mobilizēts dienestam artilērijas pulkā, pēdējo dienesta gadu aizvadot Baltijas kara apgabala Dziesmu un deju ansamblī.

1966.gadā ar dziesmu “Noktirne” sākas Aleksandra Kublinska komponista popularitāte. 1970.gadā viņa vadībā tiek izveidots ansamblis “Jūrmalas balsis”, bet 1972.gadā notika pirmie Kublinska autorkoncerti.

Astoņdesmitajos gados Kublinskis strādājis par slavenās Leonīda Zahodņika vokālās studijas pianistu VEF Kultūras un tehnikas pilī, vēlāk koncertējis privāti un pavadījis dažādus dziedoņus koncertturnejās.

Sadarbojies ar dažādiem dzejniekiem, bet visvairāk ar Astrīdu Tabūni un Arnoldu Auziņu. Starp lielākajām komponista veiksmēm tiek minētas dziesmas “Zemeņu lauks”, “Kamēr vari, tikmēr dari”, “Ai, gundegas, ai”, “Sapņu sala”, “Špingālīši Vecrīgā”, “Vasarai aizejot” sadarbībā ar “Eoliku”. No aptuveni divsimt sacerētajām dziesmām vairāk nekā puse veltītas jūras tēmai. Ieskaņotas ir apmēram 130 melodijas. Kopš 1996.gada Kublinskis ir pensijā.

Kublinska autobiogrāfija “Albatross” izdota 1995.gadā, savukārt 2003.gadā komponists saņēmis Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu par ieguldījumu latviešu mūzikas attīstībā.

Anekdotes

«Kur ir tas vīrietis, kas mani mīlēs tādu, kāda esmu?
«Es esmu šeit!»
«Nē, tu es nabags!»

Nakts ir tumša un pilna šausmām, bet, par laimi, ir ledusskapji, kuri dod gaismu un ir pilni ar dažādiem patīkamiem solījumiem.

Paradokss: uzraksts uz asfalta «Es tevi mīlu!» spēj nostāvēt desmit gadus, bet ceļu joslas ir jāpārkrāso katru gadu.

 

Tirgū.
«Kur ražotas šīs sporta kurpes?»
«Vācijā!»
«Bet, skatieties, iekšpusē ir zīmogs, ka Ķīnā!»
«Normāliem cilvēkiem — Vācijā, pārāk ziņkārīgiem — Ķīnā!»

Bērnībā mani aizveda pie acu ārsta. Kā jau vecāki bija pieļāvuši, man izrakstīja brilles. Taču neviens neiedomājās, ka es vienkārši nezinu alfabētu.

Meistars rūpnīcā apmāca jaunu mācekli.
«Redzi kloķi?»
«Jā.»
«Astoņos no rīta ieslēdz, bet sešos vakarā izslēdz. Saprati?»
«Nē.»
«Atkārtoju. Redzi kloķi?»
«Jā.»
«Astoņos no rīta ieslēdz, bet sešos vakarā izslēdz. Saprati?»
«Nē.»
«Vēlreiz atkārtoju. Redzi kloķi?»
«Jā.»
«Astoņos no rīta ieslēdz, bet sešos vakarā izslēdz. Saprati?»
«Vecīt, tu stulbs esi?! Es tev trešo reizi saku — nesaprotu!»

Saproti nu sievietes… Vispirms baida mammu, ka izies pie vīra, bet pēc tam baida vīru, ka atgriezīsies pie mammas!

«Ja vīrietis apgalvo, ka viņš ir mājās pats galvenais, tas nozīmē, ka viņš nav precējies.»
«Nav ne tikai precējies, viņam pat kaķa nav mājās!»

Es nekādi nespēju saprast viena aktiera izrādi. Bet viens kasieris lielveikalā — tas jau ir par daudz!

Rīts. Alus krogā ienāk kāds piepampis vīrs: «Labrīt, dakter!»

Apģērbs, kurš vairs nav tik tīrs, lai kārtu skapī, bet nav tik netīrs, lai mestu veļas grozā, laipni lūgts uz krēsla atzveltnes!

Man ir tāda sajūta, ka ķermenis no rīta grib izstaipīties, jo instinktīvi vēlas kaut ko sevī pārraut, lai vispār nekur nebūtu jāiet.

Satiekas zilonis un kamielis.
Zilonis vēlas panerrot kamieli: «Kāpēc tev uz muguras ir divas krūtis?»
Kamielis: «Ar tādu seju kā tev es vispār nevērtu vaļā muti!»

Nevaru ciest situācijas, kad ierodos pie kāda ciemos un saimnieki sāk man uzdot daudz muļķīgu jautājumu — ko tu vēlies?, kas tu esi?, un vai tā ir pistole?

Kāpēc mana veļasmašīna vairs nesūknē ūdeni? Un vēl būtiskāks jautājums — kur palicis mans kāmītis?

«Mani bērnībā baidīja: ja pazaudēšu pasi, tad kāds uz mana vārda noformēs kredītu, izprecinās un pārdos verdzībā.»
«Ar mani tā arī notika, tikai mana pase nekad nav pazudusi.»

Nevaru ciest, kad ubagi uz ielas manu acu priekšā krata plastmasas krūzītes ar naudu! Vai tiešām jāpierāda, ka viņiem ir vairāk naudas nekā man!?

Kā pārnakšņot zem sniega

Tiklīdz Ģirta Plūmes abi bērni pamana, ka tētis kārto pārgājienam telti un guļammaisus, viņi metas salikt lietas savās mugursomās. Kas jādara, lai nakšņošana teltī ziemā būtu visai ģimenei priecīgs un ilgots pasākums?

Laiks, kad termometra stabiņš ir zemāks par diviem, bet nenoslīd zemāk par pieciem grādiem, ir ideāls nakšņošanai teltī. Nav ne odu, ne mikluma, kas sagandē pārgājienu citos gadalaikos. Visapkārt tīrs, dzestrs un atspirdzinošs gaiss. Sniegs sasnidzis pietiekami, lai, ejot pa mežu, bērni atrastu kupenas, kurās izdauzīties. Ģirts Plūme kopš bērnības, kad vecāki kopā ar atvasēm devās uz copi, pieradis nakšņot teltī gandrīz jebkuros laika apstākļos. Izveidojot savu ģimeni, viņam bija būtiski turpināt atpūsties kā ierasts — dabā. Atšķirībā no vecākiem viņš nemakšķerē, bet kopā ar sievu un bērniem slēpņo jeb spēlē visā pasaulē populāro ģeolokācijas spēli. Taču pirms vai pēc slēpņa atrašanas uzslej telti, salasa žagarus un iekur ugunskuru. Gadalaikam nav nozīmes, arī ziemā.

Sagādā visu siltumam

Lauras un Ģirta Plūmju ģimenē aug divi bērni — septiņgadīgais Matīss un piecus gadus vecā meita Ance. Gan vienam, gan otram bija trīs mēneši, kad vecāki viņus pirmo reizi paņēma līdzi pārgājienā pa mežu, kurā ģimene nakti pārlaida teltī. Brīvdienas mežā bērniem ir pašsaprotamas.

Nakšņošanas vietas Plūmju ģimene izvēlas vienkārši — vai nu Baldones mežos, kas ir netālu no mājām, vai kāda slēpņa tuvumā. Vislabprātāk ģimene ceļojot pa Kurzemi. Ģirts iesaka telts vietu izvēlēties, izmantojot lietotnēs Dodies!, Dabas Tūrisms vai LVM Geo Mobile atrodamo informāciju. Pēc tās var uziet gan interesantas apskates, gan nakšņošanai piemērotas vietas. Iespējams, pirmajai reizei vislabāk atrast vietu, kuras tuvumā iespējams novietot auto. Lai mantas var ērti un ātri nēsāt šurpu, turpu.

Nesteidzīgai atpūtai mežā ziemas vakarā jāsaģērbjas silti: bērniem vislabāk noder kombinezoni, lielajiem — kalnu slēpošanai paredzētais apģērbs. Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst cepures, siltus cimdus un divus pārus vilnas zeķu. Nakšņošanai vajadzīga siltā veļa, zeķes un cepure, lai neapsegtas galvas dēļ viss ķermenis nesāktu atdzist.

«Labs inventārs, ar kuru pirmā reize nebūs sabojāta, kalpo ilgi un labi. Bet maksā daudz,» jautāts par telti un guļammaisiem, atklāti pasaka Ģirts. Viņš zina, ko runā, — strādā tūrisma preču veikalā. Taču paša pieredze liecina, ka nekādu īpašo telti nevajag. Der tā pati, kas izmantota vasaras pārgājienos vai laivu braucienos. «Ja nav spēcīga vēja un telts konstrukcija to atļauj, mietiņus var arī nebakstīt sasalušajā zemē. Pietiek virves nostiprināt pie zemiem koku zariem vai ierakt sniegā,» iesaka Ģirts.

Lai nakšņošana būtu ērta un silta, jāparūpējas par vismaz divās, vēlams vairākās kārtās saliktiem tūrisma paklājiņiem. Jo biezāks klājums uz telts grīdas, jo labāka aizsardzība no zemes aukstuma. «Ja nav īpašu ziemas guļammaisu, der tie paši, kuros lienat vasarā. Tikai tad katram vajag pa diviem tādiem guļammaisiem un kādu siltu, foršu mājas segu, ko uzsegt virsū,» saka Ģirts. Viņš iesaka arī ieliet karstumizturīgās pudelēs siltu ūdeni un ielikt tās guļammaisos, pirms pašiem tajos līst. «Kad vakarā pie ugunskura gana vakarēts, siltā veļa mugurā, zeķes kājās, cepure galvā, lienam guļammaisos un ejam gulēt!»

Ko dzird ziemas naktī

«Visas pūles ir tā vērtas, izjūtot atslābumu vakarā pie ugunskura. Fiziski jūtams, kā pazūd ikdienas smagums ar visām domām. Sēdi pie ugunskura, cep desiņas, vāri tēju. Skaties ugunī, pazāģē malku,» smaidot stāsta Ģirts. «Un kāds prieks ir no rīta ieraudzīt, ka pa nakti ir uzsnidzis sniegs un pārvērtis telti sniega kupenā!»

Viņš stāsta, ka, guļot ziemas naktī, var saklausīt tādas skaņas, kādu citos gadalaikos nav. Var dzirdēt, kā sniegpārslas — pak, pak, pak — atsitas pret telts audumu. Vējam nav lapu, kur aizķerties, tāpēc tas grabina mazus koka zariņus. Tālumā ūjina pūces, pār telti pārlaižas vārnas. Dzīvnieki gan piesargājas tuvoties vietai, kur ir svešādā divkājaino un uguns smarža. Ja nu vienīgi kāda ziņkārīga lapsa pieskrien paošņāties, vai nav kas nočiepjams. Nav ne odu, ne ērču.

«Maniem bērniem tas patīk,» saka Ģirts. «No rīta tikai pirmajās piecās minūtēs ir grūti saņemties, lai izlīstu ārā no siltajiem guļammaisiem un vilktu kājās vēsos zābakus. Kad saņemas, viss ir kārtībā. Mēdz gadīties, ka bērni pirms vecākiem ir iztrausušies no guļvietas, saģērbušies kombinezonos un skraida riņķī, meklēdami pagalītes, vai rušina ugunskuru.»

Taču, ja pirmajā reizē jūt, ka nepatīk, nevajag sevi mocīt ar pārbaudījumiem! Salieciet mantas mašīnā un brauciet mājās! Varbūt pirmajai reizei pietiek ar vakarēšanu pie ugunskura. Galvenais ir nepazaudēt vilkmi atpūsties dabā.

Nakšņošanai ziemā vajag:

siltas drēbes;
telti vai tentu;
ziemas guļammaisu vai divus vasaras guļammaisus, arī biezu segu;
tūrisma paklājiņus kārtīgai siltumizolācijai, kas pasargā no zemes aukstuma;
metāla katliņu vai krūzi, ko nav žēl ielikt ugunskurā, lai uzvārītu ūdeni tējai;
rokas vai pieres lukturīšus;
gāzes degli nav vērts ņemt līdzi, jo aukstumā slikti strādā, labāk paņemt divas šķiltavas vai sērkociņus, lai ēdienu varētu pagatavot uz uguns vai oglēs;
zāģi vai cirvīti ugunskura malkas sagatavošanai.

Nenakšņo mežā, ja…

…ir stiprs vējš.  Grūti gan telti uzsliet, gan ugunskuru iekurt. Turklāt vējš dzesē. Šķiet, ka ir vēsāks nekā patiesībā.
…ja daudz un stipri snieg. Ja iebrauc mežā un pa nakti kārtīgi sasnieg, no rīta var arī neizbraukt no meža.
…ja temperatūra ir zemāka par 15 grādiem. Ideāli laika apstākļi nakšņošanai ziemā teltī ir no -2 līdz -5 grādiem. It īpaši, ja tāds laiks ir pieturējies divas trīs dienas.

Ramona Salmiņa, palīdz paliatīvās nodaļas pacientiem

Patiesībā Ramona (26) palīdz tiem, kuri dzīvo. Kāda sieviete, ar kuru viņa iepazinās Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļā, teica: «Cilvēks pat tad, kad zina, ka drīz mirs, dzīvo.» Tā arī ir! Ramona, jau piekto mēnesi apciemojot vēža slimniekus, kuri nav izārstējami, pārliecinās, ka daudzi no viņiem ir dzīvespriecīgi. Nav arī tiesa, ka viņi ir vientuļi. Daži ir noslēgušies sevī, tomēr vairumam ir radi un draugi, kuri viņus apciemo. Bet tik un tā dienas slimnīcā rit tik vienmuļi, ka viņi priecājas redzēt Ramonu. Vienu no 42 brīvprātīgajiem, kuri kopš pērnā gada septembra biedrības Svētās ģimenes māja un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas kopējā projektā sniedz atbalstu smagi slimajiem.

Ramonai bieži jautā, kāpēc viņa pieteicās šim darbam. «Kāpēc vajadzīga motivācija, lai darītu kaut ko labu?» Ramona apžilbina ar vienkāršu pretjautājumu. Vēlāk viņa atklāj, ka tic Dievam un vēlme palīdzēt varbūt pat ir īpašs aicinājums.

Taču septembrī pirmo reizi ejot uz Onkoloģijas centra paliatīvās aprūpes nodaļu, vienmēr par sevi pārliecinātā un komunikablā Ramona bija sabijusies. «Bija bailes, vai varēšu atbalstīt, vai man nebūs emocionāli grūti. Bet tad aptvēru, ka domāju par sevi. Es taču neeju sevis, bet to cilvēku dēļ, kas tur ārstējas!» Tā Ramona sevi iedrošināja. Šaubas izčabēja jau pirmajā reizē. «Satiku brīnišķīgu onkuli, un mums izvērtās jauka saruna. Onkoloģijas centrā esmu satikusi dažādus cilvēkus, bet nekad neesmu aizgājusi depresīvā noskaņojumā vai asarām acīm. Drīzāk bijušas prieka asaras, jo esam izsmējušies un izrunājuši. Brīnišķīgi iepazīties ar cilvēkiem, kuri dzīvo šodienai. Izjūtu vislielāko cieņu pret viņiem.»

Katrs brīvprātīgais pats izlemj, cik bieži doties uz slimnīcu. Ramona strādā par projektu vadītāju un spēj darbus saplānot tā, lai vienu darbdienas pēcpusdienu nedēļā būtu slimnīcā. Iemanījusies atpazīt, kurš no palātās sastaptajiem ir gatavs sarunai: «Eju pie cilvēkiem, ar kuriem izveidojas acu kontakts. Daži grib paši kaut ko pastāstīt, tad es klausos. Ja cilvēks vēlas uzzināt kaut ko no manis, pastāstu, kas jauns pasaulē. Tēmas ir dažādas. Ir arī runāts divas stundas tikai par suņiem un kaķiem.»

Brīvprātīgo darbība Austrumu slimnīcā sākusies tik veiksmīgi, ka labā ziņa par to ātri izplatījusies un projektam pieteikušies vēl 20 cilvēku. Koordinatore Saiva Luste no Svētās ģimenes mājas lūdz pa tālruņa numuru 29607792 pieteikties vēl interesentus, lai izveidotos brīvprātīgo kustība smagi slimu pacientu atbalstam citās slimnīcās. Ramona aicināt visus citus nodoties labdarībai neuzdrošinās. Palīdzēt citiem — tā esot liela atbildība, vieglprātībai te nav vietas. Tomēr laika gaitā Ramona redzējusi daudzus, kas grib darīt, bet šaubās. «Šaubas gan vajadzētu pārvarēt! Ja izdara kaut mazumiņu, bet ar lielu mīlestību, pasaule kļūst labāka.»

Ramona reizi pa reizei kā brīvprātīgā dodas strādāt Bruknas kopienā un atceras kādu sarunu ar priesteri Andreju Mediņu. Viņš teicis: «Zini, Ramona, kad tu iemācīsies dot ar patiesu mīlestību, tu pat negaidīsi paldies!» «Pagāja laiks, līdz es to iemācījos,» viņa atzīst. «Bet tikai tad, kad to iemācās, var patiesi un no sirds palīdzēt.»

Brauc bez šofera

Latvijas zinātnieki rada mākslīgā intelekta risinājumu, kas jebkurai automašīnai ļauj kļūt gudrai un braukt bez cilvēka palīdzības. Lai to panāktu, mašīna jātrenē un jāskolo gluži kā cilvēks

Uz aizmugurējā sēdekļa nedroši iekārtojas satiksmes ministrs Uldis Augulis un ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, bet vadītāja sēdeklī sēžas pētnieks Ingars Ribners. Sudrabpelēka Mazda ar rūsas mežģīnēm riteņu arkās lēnām sāk ripot, lai gan Ingars nepieskaras ne stūrei, ne pedāļiem. Patiesībā tikpat labi ministri būtu varējuši sēdēt divatā un automašīnas priekšējie sēdekļi varētu būt tukši. Tikai piesardzības labad Elektronikas un datorzinātņu institūta pētnieks pavada ministrus ceļā. Biķernieku trases apli mašīna spēj izbraukt bez cilvēka palīdzības — tikai ar iepriekš ieprogrammētu maršrutu. Kāda bija ministru reakcija? «Tādi mazliet sabijušies viņi tur sēdēja,» par pērnā pavasara notikumiem pasmaida institūta pētnieki.

Bezpilota automašīnas ir karsta tēma visur pasaulē. Pie šādiem risinājumiem strādā inovatīvā elektromobiļu kompānija Tesla, tehnoloģiju gigants Google un citas lielas korporācijas. Ar daudz pieticīgāku budžetu pie bezpilota auto risinājumiem strādā arī Latvijas zinātnieki Dzērbenes ielā izvietotajā Elektronikas un datorzinātņu institūtā. «Lai viņi atbrauc pie mums un palaiž tās mašīnas tādā dienā kā šodien. Tās nekur neaizbrauks. Mašīnām vajag redzēt ceļa baltās līnijas, bet te viss balts, un līnijas ceļa malās ne vienmēr ir. Un kad automašīnas sāks kratīties pa bedrēm, sapratīs, ka kaut kas nav kārtībā,» par tehnoloģiju milžu radītajiem konkurentiem smaida institūta direktors un vadošais pētnieks Modris Greitāns. Zinātniekus apciemojam vēsā janvāra dienā, no gaisa krīt skaistas, lielas sniegpārslas. Vai pašu radītais risinājums spēs pabraukt pa sniegotu ceļu, viņi pārliecināsies drīzumā — tests paredzēts tuvākā mēneša laikā.

Arī mašīnas mācās

Ņemu rokās PlayStation datorspēlēm līdzīgu pulti, kas iesprausta portatīvajā datorā. Stāvot mašīnas ārpusē un kustinot pults «prieka puļķi» (joystick) jeb kursorsviru, atbilstoši griežas automašīnas stūre. Lai cik maigi cenšos pieskarties vadības svirai, stūre veikli apmet loku ap savu asi — kustības sanāk asas. Visticamāk, tāpēc ka īkšķim trūkst datorspēļu rūdījuma. Nospiežot vienu no pults pogām, mašīnas motors ierēcas un tahometra stabiņš priekšējā panelī uzlec līdz diviem tūkstošiem dzinēja apgriezienu minūtē — poga atbild par gāzēšanu. Trešā vadības poga neizdveš ne skaņu, lai arī cik reizes to spiežu, — tās ir bremzes.

Vairāk nekā tonnu smagā automašīna pārvēršas ar pulti darbināmā rotaļlietā, kas paklausīgi reaģē uz pirkstu kustībām. Šis ir vienkāršākais no trim veidiem, kā darbināmas bezpilota automašīnas Elektronikas un datorzinātņu institūtā. Ministri Augulis un Ašeradens paļāvās uz iepriekš ieprogrammētu maršrutu, kuru automašīna paklausīgi izpildīja — pulti rokās neviens neturēja.

Taču visprogresīvākās veids, kā vadīt bezpilota automašīnu, ir mākslīgais intelekts jeb dziļā mašīnmācīšanās. Automašīnai tiek norādīts sākuma un beigu punkts, bet lēmumu par to, kādu marš-rutu izvēlēties un kā braukt, mašīna pieņem pati. Auto iespējams apmācīt arī ceļu satiksmes noteikumu ievērošanā, luksofora gaismas, ceļa zīmes, ātruma ierobežojumi un nevietā uz ceļa izlēkuši gājēji — to visu mašīna var ņemt vērā bez cilvēka palīdzības. «Viņai tiek iemācīts, kā braukt ir pareizi un ka, piemēram, nobraukt no ceļa ir nepareizi,» skaidro zinātnieks Greitāns.

Par automašīnas mācībām zinātnieki runā gandrīz vai kā par suņu skolas treniņiem, uz kuriem saimnieki ved savus mīluļus. Mašīna mācās no paraugiem. Ir jādodas izbraukumā pa pilsētu ar ieslēgtu videokameru. Ar neironu tīkla palīdzību mašīna mācās no šofera rīcības konkrētās situācijās. Ja luksoforā iedegas dzeltenā gaisma, šoferis bremzē. Atkārtojot šādu darbību vairākas reizes, mašīna saprot, ka tā šādās situācijās ir atbilstoša rīcība. «Mašīna nesaprot, ka tā ir dzeltenā gaisma, bet tā redz, ka bildē kaut kas tāds parādās un es bremzēju. Tā saprot, ka līdzīgās situācijās jārīkojas tāpat,» skaidro pētnieks. Kas notiktu, ja ielas malā parādītos gājējs ar dzeltenu lietussargu? «Ja tā nebūtu pietiekami apmācīta atšķirt luksoforu no citas dzeltenas gaismas, mašīna bremzētu,» profesors salīdzina, ka mašīnas mācās līdzīgi kā bērni. «Tikai bērni to izdara ātrāk.» Lai iemācītu mašīnai konkrētu rīcību, nepieciešami tūkstoši, pat miljoni piemēru. Bērns to pašu apgūst no krietni mazāka piemēru daudzuma, viņš skaidro. «Tas ir strīdīgs jautājums,» azartiski iedegas komandas pētnieks Krišjānis Nesenbergs. Ja bērnam rāda vienu piemēru, viņš uz to skatās ilgāku laiku, uztverot kādu miljonu kadru. Vai tas ir tikai viens piemērs vai miljons piemēru?»

Skaidrs, ka zinātnieku vidū vienprātības nav un vēl jāiegulda daudz darba, lai iemācītu mašīnai atpazīt visas iesējamās situācijas, ar kādām var nākties sastapties uz ielas. Taču skaidrs arī tas, ka automašīnu var trenēt dažādiem pētnieku nospraustiem mērķiem —  drošai braukšanai, ekonomiskai braukšanai vai jebkam citam. Elektronikas un datorzinātņu institūts, piemēram, trenē mašīnas sacensībām.

Entuziasti

Latvijas komanda jau divreiz — 2011. un 2016. gadā — piedalījusies Eiropas Komisijas atbalstītajā konkursā Grand Cooperative Driving Challenge, kas notika Nīderlandē.

Tās nav tradicionālas sacensības, kur būtiskākais ir ātrums, — sudrabotā Mazda izmēģinājuma braucienos kustas ar 15 kilometriem stundā — sprinteris Huseins Bolts to apdzītu bez iesildīšanās. Pērn Ingars Ribners mēģinājis braukt ar ātrumu 70 kilometru stundā, tomēr mašīna bijusi pārāk nestabila. Jo lielāks ātrums, jo asākai jābūt mašīnas reakcijas spējai. Lai šāda traukšanās būtu droša, nepieciešams uzlabot sistēmas algoritmus.

Sacensībās tiek vērtēts, kā dažādu autoru radītās automašīnas spēj sadarboties uz ceļa — sazināties un reaģēt. Piedalīties sacensībās var augstskolas un zinātniskās institūcijas, kuras pirms tam izturējušas atlasi — tikai automašīnas, kuru «gudrība» novērtēta kā pietiekama, drīkst nostāties uz starta līnijas. Līdz ar Latviju startēja komandas no Francijas, Spānijas, Zviedrijas, Vācijas un Nīderlandes.

Viens no pārbaudījumiem bija krustojuma izbraukšana tā, lai nevienai mašīnai nav jāgaida uz citu. Tām jāsaprot, kad ātrums jāsamazina, lai krustojumu izbrauktu secīgi, nevienam netraucējot un neliekot gaidīt. Cits pārbaudījums bijis uz šosejas, kur no divām joslām jāizveido  viena — pēc rāvējslēdzēja principa. To visu mašīnām jāpaveic pašām — bez šoferiem pie stūres.

Latvijas zinātnieki saņēmuši uzslavas par izveidoto lietotāja saskarsmi ar mašīnu un sistēmas arhitektūru, kā arī lielu apbrīnu par spēju pielāgot mašīnas autonomai braukšanai ar salīdzinoši  nelielu naudas summu. Citi Eiropas zinātnieki darbojoties autobūves kompāniju paspārnē, bet latviešiem finansējums bezpilota auto vadības risinājumiem nāk no valsts pētījumu programmas SOPHIS. Trīsarpus gados pētniecībai, izstrādei un darbinieku algām tērēti 150 tūkstoši eiro. Pārējās komandas latviešus uzlūkojot kā entuziastus.

Kā tas darbojas?

Tas, ka elektromobiļi mācās atpazīt luksofora signālu krāsas un ceļa zīmes, nebūtu pārsteidzošs jaunums, taču ievērības cienīgs ir fakts, ka Elektronikas un datorzinātņu institūtā darbs notiek ar automašīnām, kurām jaudu dod parastā — benzīntankos iepildāmā — degviela. Kopš 2010. gada pēc pazīstamā latviešu zinātnieka Leo Seļāvo iniciatīvas tika sākts darbs pie nu jau cienījamu vecumu sasniegušās Mazda automašīnas pārveides, bet rudens beigās kompānija LMT institūtam nopirka jaunu KIA, kļūstot par zinātnieku sadarbības partneri.

Lai ar datoru būtu iespējams vadīt tradicionālu mašīnu, algoritmu meistariem bija vajadzīgi papildspēki. Rīgas Tehniskās universitātes meistari palīdzēja tehniski pārbūvēt mašīnu. Mehānisms, kas regulē degvielas padevi, tiek vadīts ar elektrību, bremzes tiek darbinātas ar motoriņu, kas no priekšpuses pavelk pedāli, un arī stūrei pievienots elektromotors.

Ja šofera sēdeklī sēž pilots, kurš kādā brīdī grib pārņemt mašīnas vadību, viņam atliek pieskarties stūrei vai pedāļiem — sistēma atslēdz darbu. Mašīnā ir arī liela, sarkana poga. Gluži tāda pati, kādu karikatūristi attēloja kodolpogu uz ASV prezidenta Trampa galda pēc lielīšanās Ziemeļkorejas līderim Čenunam. Šī krīzes poga vajadzības gadījumā atslēdz autonomo braukšanu.

Aprīkot mašīnu, lai tā būtu vadāma attālināti, nav dārgi — to var izdarīt par dažiem tūkstošiem eiro. Visdārgākais ir ar sensoru palīdzību piešķirt tai maņas. Piemēram, speciāls radars, kas ar gaismas palīdzību nosaka attālumu līdz objektiem, un precīza pozicionēšanas sistēma maksā apmēram 30 tūkstošus eiro katra.

Pasaules elpa

«Visi šausmināsies — zinātniekiem dod naudu, lai spēlētos ar mašīnītēm,» iesmejas institūta direktors Modris Greitāns, kad pamanu komandas darba telpās trīs nelielas ar pulti darbināmas automašīnas. Līdzīgas tām, kas atrodamas bērnu spēļmantu plauktos. Testēt kooperatīvos braukšanas algoritmus ar abām institūta rīcībā esošajām mašīnām būtu riskanti. «Nedod Dievs, ja algoritmā ir kļūda un tās saskriesies — tas būtu sāpīgi,» palikšanu bez divām vienīgajām projektam atvēlētajām mašīnām skaidro direktors. Šī iemesla dēļ testēšana notiek ar spēļu auto, kas aprīkoti ar lielajām mašīnām līdzīgām «smadzenēm». Visas trīs mašīnas spēj savā starpā sazināties un braukt, neuzskrienot cita citai virsū. Modeļi ir 18 reizes mazāki salīdzinājumā ar īstajām automašīnām, un drīzumā institūtā plānots izveidot tāda paša mēroga pilsētas modeli vairāku simtu kvadrātmetru platībā. Tas ļaus mašīnām braukt, imitējot īstu satiksmi. Viens no mazo mašīnu algoritmiem jau pārnests uz lielo auto, un zinātnieki secinājuši — tas strādā, jāpieslīpē tikai nianses.

Darbs pie bezpilota automašīnas izveides neizdotos bez Latvijas start-up uzņēmuma Pilot Automotive. Viņu veikums ļauj gudro sistēmu piemērot jebkurai parastai automašīnai, kādas vien redzamas uz ielas. Jaunuzņēmums dibināts Singapūrā, jo tur esošajā tehnoloģiju akseleratorā Enchant 2016. gadā Pilot Automotive izdevās piesaistīt 50 tūkstošu dolāru investīcijas. 2017. gada vasarā viņi turpināja darbu prestižajā Jaguar Land Rover inkubatorā ASV, kur cer izstrādāt sensoru risinājumu, kas maksātu tikai apmēram tūkstoti dolāru.

Lielu palīdzību Elektronikas un datorzinātņu institūta pētniekiem sniedz arī Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Universitātes doktoranti, kas pieslēdzas dažādu risinājumu uzlabošanā.

Kopš 2010. gada palīgu skaits strauji mainījies. Komandas dalībnieki sauc pētnieku vārdus, kas nu devušies zinātniskajā darbā uz ārzemēm vai pārvilināti darbam industrijā. «Latvijas zinātnē cilvēki maz noturas,» piebilst pētnieki. Komandā patlaban darbojas lielisks piecnieks. Bez Ingara Ribnera, Krišjāņa Nesenberga un Modra Greitāna te strādā arī Nauris Dorbe un Aleksandrs Ļevinskis.

«Tas nav viegls jautājums,» Modris Greitāns iegrimst pārdomās, vaicāts, kad bezpilota automašīnas varētu nonākt ikdienas satiksmē. «Viena pieeja, kas izskan Eiropā, ir tāda, ka izzudīs atšķirība starp privāto un sabiedrisko transportu,» pētnieks zīmē ainu, kurā bezpilota automašīnas cilvēki izsauks gluži kā taksometru Taxify lietotnē, norādot sava ceļojuma sākuma un beigu punktu. «Mobilitāte būs kā serviss,» viņš uzskaita rūpes, kas šādā gadījumā atkristu, — apdrošināšana, mašīnas remonts, tehniskā apskate, degvielas uzpilde.

Skaidrs, ka šādām tehnoloģijām nāk līdzi arī riski. Hakeri var ielauzties pat vissarežģītākajās sistēmās. «Drošība ir pasaules problēma,» piekrīt pētnieks Krišjānis Nesenbergs.

Tikmēr īpaši pielāgotu mobilo sakaru tīklu autonomo testu trasei Rīgā plāno piedāvāt LMT sadarbībā ar Nokia. Testa trasē būs viedās pilsētas infrastruktūra — gudrie luksofori un datorredzes kameras. «Līdz ar 5G attīstību savienoto auto tehnoloģijas attīstīsies ļoti strauji, un Latvijai ir labas iestrādes, lai mēs kļūtu par nākotnes transporta infrastruktūras kompetenču centru,» cer Latvijas Mobilā telefona viceprezidents Ingmārs Pūķis.

Šausmīga blēde!

Bērnu grāmatu autore Luīze Pastore (31) uz Londonas grāmatu tirgu pavasarī dosies ar apziņu, ka latviešu grāmatas britiem spēj dot jaunus plašumus

Simpātiska, slaida gaišmate, kura pusaudžu gados sapņoja kļūt par rakstnieci, jau 20 gadu vecumā izdeva pirmo grāmatu, bet nu ir viena no četriem latviešu autoriem, kuri pārstāvēs savu valsti Baltijas literatūrai veltītajās dienās Londonas grāmatu tirgū aprīlī. Tā ir Luīze Pastore.

Patlaban rakstniece izmēģina, kā ir apavienot grāmatu rakstīšanu un gadu un divus mēnešus vecās meitiņas audzināšanu. Lai cik dīvaini tas šķistu, viņas atziņa — rakstīt bērniem ir vieglāk, ja personīgās pieredzes ar viņiem nav.

Luīze Kultūras akadēmijā studējusi kultūras menedžmentu, kādu laiku mācījusies arī Dānijā. Aizvien rakstījusi līdztekus algotam darbam — kultūras pasākumu rīkošanai. 11 gadu laikā izdotas astoņas Luīzes grāmatas. Piecas no tām — sērijā Mākslas detektīvi, ko rakstniece veido kopā ar mākslinieci Elīnu Brasliņu. Bērniem saprotamā valodā tās vēsta par slavenu latviešu māk-slinieku darbiem. Rudenī jāiznāk jaunākajai — par abstraktā ekspresionisma izcilību Marku Rotko. Luīzes grāmatā viņa darbu noslēpumu pēta mazajiem lasītājiem labi pazīstamā meitene Poga un puika Teo. Aprīļa sākumā divkārt gada balvu literatūrā par grāmatām bērniem ieguvušo Luīzi gaida cits liels notikums: Baltijas literatūras dienās Londonā notiks viņas Maskačkas stāsta angliskā tulkojuma svinīga atvēršana. Latviešu rakstniece cer sastapt mazos britu lasītājus, jo «bērni ir iedvesmojoši», kā rāda viņas pieredze, regulāri tiekoties ar 8—12 gadus vecajiem lasītājiem Latvijas skolās. Intervijā Luīze stāsta, kas ir galvenais, ko viņa vēlas vēstīt Londonā, kā arī izstāsta, kāpēc raksta tieši bērniem.

Ko gaidāt no Londonas grāmatu tirgus?
Tā ir iespēja aizbraukt uz vēl vienu vietu, kas ir tālāk nekā Līvāni vai Jēkabpils. Satikt iedvesmojošus cilvēkus. Gan Līvānos bērni ir iedvesmojoši, gan arī Londonā. Iepazīt jaunus lasītājus un arī nelasītājus man ir vienlīdz interesanti. Tad braukšu mājās un kaut ko jaunu uzrakstīšu. Rakstnieka galvenais uzdevums tomēr ir rakstīt, nevis nodarboties ar mārketingu.

Savā Instagram profilā rakstāt, ka Londona ir jūsu mīļākā pilsēta. Ar ko tā jūs fascinē?
Esmu galējību cilvēks: man patīk pilnīgi lauki, kuros pazūdu, un tieši tāpat es pazūdu Londonā. Rīga izmēros ir mazpilsēta, te visi cits citu pazīst. Pasaules lielpilsētās mani fascinē iespēja būt nekam. Sākt no nulles ar katru jaunu cilvēku, kuru satieku. Ar katru jaunu cilvēku, ko iepazīsti, tev ir iespēja attīstīties, uzzināt ko jaunu. Vēl man Londonā patīk multikulturālisms. Pat pēc Brexit multikulturālisms aizvien ir šīs pilsētas zīme. Brexit tomēr zosādu uzdzina: Lielbritānijā dzīvo mani tuvinieki, draugi, zinu, ko cilvēki no Austrumeiropas jūt un domā. Tomēr multikulturālisms Londonā aizvien ir. Man tā pietrūkst Latvijā.

Studējot esmu dzīvojusi Dānijā. Tas man palīdzēja apzināties gan to, ar ko Eiropā atšķiros kā latviete, gan arī, cik ļoti Latvijā pietrūkst atvērtības citādajam.

Ar ko latvieši atšķiras no citām Eiropas nācijām?
Dānijā izjutu, cik augsts ir dzīves un komforta līmenis. Knuts Hamsuns rakstīja par badu [1890. gadā iznākušajā romānā Bads], bet mūsdienās skandināviem nav par to jādomā. Nav uztraukumu, kas ar tevi notiks. Allaž jūties drošībā, jo valsts parūpēsies. Tā ir brīnišķīga sajūta. No otras puses, tā mazina cīņu par savu vietu pasaulē, kas raksturīga latviešiem. Mēs cīnīsimies par sevi. Nekad neieslīgsim komfortablā pārliecībā, ka varam atslābt. Iespējams, tieši tāpēc mēs kā nācija sasniegsim vairāk, jo cenšamies. Grūtības ir ļoti labs katalizators.

Jūsu pirmā grāmata iznāca, kad bijāt tikai 20 gadus veca. Kā izdevās «uztaustīt» mūsdienu bērnu iztēles pasauli? Viņi jūsu grāmatu lasīja ar lielu interesi.
Mani šis jautājums vēl aizvien nodarbina. Toreiz, kad sāku rakstīt, bērnu auditorija man neinteresēja tik ļoti kā tagad. Taču es sapratu, ka literatūra bērniem ir vienīgais izteiksmes līdzeklis, kā varēju pateikt to, ko vēlos. Idejas, ko gribēju nodot citiem, strādāja tikai bērnu literatūras ietvarā. Pieļauju — ja tagad mēģinātu runāt par mākslu ar pieaugušajiem, mani īpaši nopietni neuztvertu. Arī pati sevi es neuztvertu nopietni. Tiklīdz runāju [savās grāmatās] ar bērniem, situācija mainās. Bērnu iztēles pasaulei ir atvērtākas robežas nekā pieaugušo.

Vai jūs varētu kā Harija Potera autore Džoanna Roulinga — pievērsties arī pieaugušo literatūrai?
Es viņu ļoti labi saprotu. Viņai ir idejas, ko nespēj izteikt vienā lauciņā. Tāpēc izsaka tās citā. Pagaidām nevaru teikt ne «jā», ne «nē» pieaugušo literatūrai. Nezinu, kādas idejas pie manis laika gaitā atnāks.

Kopš jums ir meita, vai labāk saprotat, ko bērni gribētu lasīt?
Man bērniņš pieteicās salīdzinoši vēlā vecumā. Agrāk bieži dzirdēju izteikumus, kā varu zināt, kas bērniem nepieciešams, ja esmu bezbērnu autore.

Nejauks mēģinājums diskriminēt.
Tagad, kad man ir bērns, izkristalizējusies atbilde: cilvēkiem bez bērniem ir vieglāk bērniem rakstīt. Raksti iztēlotam bērnam, tādam kā ideālam. Tas ne vienmēr sakrīt ar realitāti. Bērni ir forši, bet var būt arī neforši. Tāpat kā pieaugušie. Cilvēkiem ir dažādas rakstura šķautnes.

Iespējams, agrāk es rakstīju sev — savam iekšējam bērnam. Galvenais bija kritērijs: vai mans iekšējais bērns grib to lasīt? Joprojām man pašai ir ļoti svarīgi, lai rakstīt nav garlaicīgi. Citādi tas pārvērstos par darbu. Es negribu grāmatu rakstīšanu pārvērst par darbu! Es to gribētu darīt pat tad, ja man būtu izvēle: doties atvaļinājumā uz Tenerifi vai rakstīt.

Vai saprast mūsdienu bērna iztēli attīstītu tehnoloģiju ielenkumā ir grūti?
Viens no jaunākajiem britu pētījumiem par bērnu lasīšanas paradumiem ir tāds, ka 8—12 gadus veci bērni aizvien biežāk atgriežas pie drukātajām grāmatām. Ir nepieciešama atslodze no elektronikas. Drukātu grāmatu bērni uztver kā vēl vienu interesantu lietu, ko darīt. Ir dziesma Video Killed the Radio Star. Patiesībā neviens nevienu nenogalina. Viss pastāv līdzās.

Es neesmu skeptiska pret tehnoloģijām. Reizēm gan, kad aizbraucu uz tikšanos ar bērniem skolās, viņi runā «ķīniešu valodā» [par tehnoloģijām] — daudz ko nezinu.

Es domāju, ka jaunie rakstnieki [no divdesmitgadnieku paaudzes] rēķinās ar tehnoloģiju pasauli, kurā dzīvo bērni. Viņiem tas ir dabiski. Taču nepieciešami arī tādi autori kā es, kuri iepazīstina bērnus ar vēsturi: kas notika pasaulē, pirms viņi tajā ienāca.

Īstenībā esmu šausmīgs blēdis. Mana metode ir bērnus apmānīt. Visforšākais ir brīdis, kad aizbraucu uz kādu skolu un pirmajās rindās ir nosēdināti zēni, kuri neklausa, kuriem neinteresē šis pasākums. Telefoni viņiem diemžēl atņemti, un viņi spiesti atsēdēt. Šie skeptiskie bērni, kuri turklāt pastāsta, ka nelasa grāmatas, man ir liels uzmundrinājuma avots. Ir interesanti viņus apmānīt. Iestāsīt, ka šis pasākums nebūs par lasīšanu. «Es tikai gribu ar jums izspēlēt spēli!» Tās gaitā viņi spiesti izlasīt manis dotos materiālus, citādi nesanāktu spēle, un pat nepamana, ka ir arī kaut ko uzzinājuši, piemēram, par latviešu māksliniekiem. Beigu beigās no mazajiem «heiteriem» viņi kļūst par maniem draugiem. Varbūt vēlāk lasīs vēl!

Vai atceraties sašutumu sociālajos tīklos par kādu fotogrāfiju, kurā britu pusaudži bija redzami mākslas muzejā sēžam ar saviem telefoniem? Kā vēlāk izrādījās, muzejs bija izveidojis lietotni, kurā par katru mākslas darbu varēja izlasīt vairāk, un bērni savos telefonos to aizrautīgi darīja.
Es domāju, ka mēs varam tehnoloģijas padarīt par mācību instrumentu, kas bērniem ir interesants. Nevis strostēt, iedzīt viņos šaubas par sevi kā labu un vērtīgu cilvēku. Tas ir mūsu, pieaugušo, uzdevums: iemācīt, kā ar tehnoloģiju palīdzību var kļūt gudrāks.

Grāmatas ir tikai jūsu pašas ideja, vai reizēm nāk kā piedāvājums uzrakstīt par kādu tēmu?
Dažādi. Ja man tiek izteikts piedāvājums un pirmajās piecās minūtēs saprotu, kā par to rakstīt, piekrītu. Piemēram, ideja par mākslas grāmatu sēriju bērniem radās mākslas zinātniecei Laimai Slavai no izdevniecības Neputns. Jā, es nodomāju, ļoti interesanti!

Vai idejas grāmatai rodas arī sarunās ar bērniem?
Ir bijušas dažas reizes, kad gribējies ideju viņiem «nozagt»! Bērni ir ļoti asprātīgi. Domāju, kā izmantot kādas meitenes, ja nemaldos, no Līvāniem, ideju manai grāmatu sērijai Mākslas detektīvi. Man tur darbojas takšelis Komats.

Tas resnais taksītis?
Jā! Meitene no Līvāniem ieteica, ka Komatam nepieciešams draugs Punkts, kopā viņi būtu izmeklētāju tandēms Semikols.

Kurš no jūsu grāmatu tēliem ir visnepaklausīgākais, tāds, par kuru grūti rakstīt?
Manos mākslas detektīvos ir meitene Poga, tāda nepaklausīga. Viņa ir tik neparedzama! Šobrīd mums ar viņu ir sarežģītas attiecības, jo viņa ir grūtā attīstības posmā. Pati esmu bijusi šajā dzīves situācijā, pusaudžu gados, un spēju ar Pogas problēmām identificēties. Mani Poga neuztrauc tik daudz kā cits tēls šajos detektīvos — Teo. Viņš ir ļoti paredzams. Gribas pabakstīt: dari citādi! Viņš man saka: nē, esmu racionāls un darīšu lietas pareizi!

Poga un Teo ir bērni, kuri sērijas Mākslas detektīvs ietvaros izaug. Viņi sākotnēji ir 6—7 gadus veci. Jaunajā grāmatā par Marku Rotko, ko tagad rakstu, viņi jau sasnieguši pubertāti. Viņiem piemīt spēja ceļot laikā ar mākslas palīdzību. Kā detektīvi viņi atklāj mākslas noslēpumaino pasauli.

Vai tas, ka pati esat studējusi kultūru, tomēr ne mākslas zinātni, traucē vai palīdz rakstīt?
Ja es būtu pārāk gudra mākslas teorijā, nekas labs nesanāktu. Saprotu bērnus, kuri [par mākslas darbiem] nezina neko.

Grāmatā par Rotko esmu iekļāvusi savu vienaudžu, bērnu un dažādu citu muzeja apmeklētāju  mīļāko izteicienu «es arī tā mācētu!». Kā aizbraucu uz Rotko muzeju Daugavpilī, dzirdu to katru reizi! Atspēros no šīs frāzes, lai izpētītu un paskaidrotu, kāpēc tomēr mēs tā nemācētu un kāpēc Rotko tiek uzskatīts par īpašu mākslinieku.

Kā rakstāt tagad, kad mājās gadu vecs mazulis, kurš prasa uzmanību?
Es jau varētu žēloties, cik grūti ir sievietei rakstniecei, bet, nē, man nav daudz grūtāk kā jebkurai citai sievietei un arī tēviem! Mums visiem ir vienlīdz grūti un vienlīdz viegli.

Protams, jebkuram radošam cilvēkam zināmas grūtības ir. Lai es kaut ko uzrakstītu, man sevi apzināti jāpadara ļoti jūtīgu. Nevaru pārslēgties no ikdienas loģistikas uz rakstīšanu — tad nekas nesanāks. Ja mani rakstīšanas stāvoklī kaut kas iztraucē, nav konflikta vai trača, bet iekšēji kaut kas sagriežas. Tāpēc rakstīšana nozīmē labu plānošanu. Man ir viena diena nedēļā, kad varu rakstīt.

Uz jūsu rakstāmgalda stāv Mac un ūdens pudele. Nekādas bohēmas, nekārtības, sevis plosīšanas pazīmju!
Varētu jau, bet nav laika! Varbūt agrākos laikos bohēmu radošā darbā uzturēja izredzētības sajūta — ka tu drīksti. Patiesībā vienkārši vajadzīga profesionalitāte. Es nekavēju termiņus un vēlos tādu pašu attieksmi pretī. Esmu no neērtajiem māksliniekiem, kuri aizstāv savas tiesības.

Esat pārliecināta par savu vērtību?
Man vajadzīgas iekšējās karsējmeitenes, lai rakstītu. Bailes no neizdošanās ir nenormālas. Smieklīgākais, ka katru reizi liekas: nē, tik grūti nekad nav bijis! Tad iekšējās karsējmeitenes saka: nē, atceries, tu arī pie iepriekšējās grāmatas tā juties!

Vai gadu vecajai meitiņai lasāt priekšā? Ir grāmatas, kas viņai patīk? Vai mazuļiem jālasa priekšā?
Lasu viņai kopš divu mēnešu vecuma. Nevienu brīdi nav bijusi sajūta, ka bērns nesaprot, kas tiek darīts. Bērnu uztveru kā mazu lokatoru, kuram visas maņas atvērtas. «Es esmu ienākusi pasaulē, un šajā pasaulē lasa grāmatas.» Nav tāda vecuma, ar kuru sākt. Grāmatām vienkārši jābūt bērna pasaulē, gluži tāpat kā brokastīm. Apzināti mājās visur novietoju grāmatas. Arī vannasistabā. Meita var paskatīties, paspēlēties.

Kas ir svarīgais, ko, braukājot pa Latvijas skolām, esat sapratusi par mūsdienu bērniem?
Esmu novērojusi, ka pilsētas bērniem, kuriem vairāk iespēju gan tapt izklaidētiem, gan arī apmeklēt dažādus pulciņus, impulsu ir mazliet par daudz. Reizēm bērnam vajag ļaut garlaikoties. Pašam izdomāt, kā pavadīt dienu. Pati jūtos slikta mamma, ja visu laiku ar bērnu nedarbojos. Taču to nevajag — pārspīlēti nodarbināt.

Savukārt tālākajos Latvijas nostūros reizēm jūtos ekskluzīvi — ka esmu šeit kā rakstniece atbraukusi. Tas ir sāpīgi, jo visiem bērniem kultūrai būtu jābūt brīvi pieejamai lielos daudzumos. Ja tā nav, problēma ir tāda, ka zūd zinātkāre uzzināt.

Kāda pati bijāt kā bērns?
Biju ļoti radošs bērns. Daudz garlaikojos, dzīvoju savās fantāzijās. Dzīvoju Siguldas novada Allažos. Ar māsām augām ļoti labā, rūpīgā ģimenē. Piedzimu Padomju Savienībā, bet pieaugu brīvā Latvijā. Atceros, kā tēvs brauca uz barikādēm, kā manas sakrātās kapeiciņas pēkšņi kļuva bezvērtīgas. Stabila darba pieaugušajiem vairs nebija, jo izjuka kolhozs. Zagļi no veļas striķa zaga pat apakšbikses. Tādi bija 90. gadi, bet pieaugušie tik un tā teica, ka šis laiks ir labāks nekā pirms tam.

Ja «čekas maisos» izrādīsies daudz Atmodas varoņu, tas jūs satricinās?
Es personīgi ne attaisnoju, ne nosodu viņus. No māksliniekiem vienmēr cer, ka viņi būs tautas sirdsapziņa. Ja viņi izrādās cilvēki, kuri izdarījuši nepareizas izvēles, vērtē skarbāk nekā citus laikabiedrus.

Esmu cita paaudze, kurai nav bijis tādu izaicinājumu. Es, protams, varu domāt — nemūžam tā nerīkotos! Taču tādā situācijā neesmu bijusi.

Visvairāk čekas aģentu nodarītais jāvērtē viņu laikabiedriem. Par manu paaudzi ir sajūta: izvērtējam notikušo un ejam tālāk! Godīgi sakot, mums jau apnicis par to runāt un domāt.

Par ko jums, dodoties uz Londonu aprīlī, būs vislielākais prieks?
Ka mēs — Baltijas valstis — esam uzmanības centrā. Mūsu uzdevums kā rakstniekiem būs parādīt, kādi esam. Notiks publiskas diskusijas par dažādām tēmām. Priecājos, ka man un citiem latviešu rakstniekiem tieši tajā laikā iznāks tulkojumi angļu valodā.

Britu grāmatu tirgus ir ļoti noslēgts, tulkoto grāmatu tikai 2—4%. Līdzīga noslēgtība arī vācu, franču valodās. Tās ir lielas valodas, savā ziņā pašpietiekamas. Mūsu uzdevums būs aiziet un parādīt citu perspektīvu literatūrā. Lai britu pasaule kļūst plašāka. Neesam «mazie latvietīši, kuriem jājūtas pateicīgiem, ka iztulkoti angliski». Mums ir, ko dot lielajām valodām!

Viss sākās ar steiku

Taisām restorānu! Tā pirms 15 gadiem pieredzējušajam pavāram Rolandam Čīmam ierosināja sieva Inga, kad atbrīvojās telpas ēkā, kur viņa bija strādājusi par puķu pārdevēju. Tagad Steiku Haoss ir pārstāvēts trijās vietās Rīgas centrā, klāt nācis restorāns KID* un godalgotais Muusu, arī Muusu Terase

Mūsu ģimene. Linda, Agnese, Arita — varu nosaukt aptuveni 20 darbiniekus, kas ir mūsu administrācijā. Katram ir savs «objekts», bet rūp viss. Tā ir vislielākā veiksmes atslēga — ar šiem vārdiem biznesa īpašnieki Inga Čīma ar dzīvesbiedru Rolandu nodod sarunas grožus jaunākajai kolēģei Lindai Dzirnei, deleģē viņu arī fotosesijai. 2008. gadā pieņemta viesmīles darbā vienā no grupas restorāniem, Steiku Haosā Audēju ielā, pēc pusgada enerģiskā meitene jau uzdienēja par zāles pārzini, pēc diviem gadiem — sāka vadīt KID* un Steiku Haosu Tērbatas ielā. «Vēl pēc trim gadiem mani ielika vadīt lielāko Steiku haosa restorānu Līvu laukumā, kas var uzņemt 300 cilvēku. Piektdienās, sestdienās tas vienmēr ir pilns. Vēl pēc gada jau pievienojos adiministrācijas blokam, vadīju visus restorānus. Atbildu par izbraukumu ēdināšanu, attīstību un mārketingu. Tajā brīdī bija astoņi restorāni, pašlaik — seši. Trīs Vecrīgā un trīs centrā,» lietišķi stāsta Linda. «Trīs Steiku Haosi, KID*, Muusu un Muusu Terase Andrejostā.»

Runājot par birokrātisko pusi, patiesībā zem Cantus grupas jumta patvērušies ne tikai vairāki restorāni, bet arī vairāki uzņēmumi — tā vieglāk pārskatīt katra restorāna finanšu plūsmu. Kamēr daudzi prestiži Rīgas restorāni tikko spēj savilkt kopā galus, Cantus grupas iestādes strādā ar peļņu.

Čīmas par tikšanās vietu izvēlējušies profesionālajā vidē augsti vērtēto, vēsturiskā 18. gadsimta ēkā Skārņu ielā iekārtoto un finansiāli veiksmīgo Muusu. Taču viņu restorānu biznesa pirmsākumi meklējami Steiku Haosā Līvu laukumā, kas šopavasar svinēs 15. jubileju.

Bērnu vārdu pirmie burti

«Mans vīrs ir pavārs no 17 gadu vecuma. Kad ar viņu iepazinos, gaidīju restorāna darba laika beigas, lai var kopā tālāk doties,» iesmejas Inga. Rolands karjeru sācis elitārajā restorānā Tallina tagadējā Dzirnavu un Valdemāra ielas stūrī. Piecas ēdamzāles, viena no tām — padomju nomenklatūrai, ar atsevišķu piebraukšanu un ieeju, viņš atceras. «1980. gadā mēs apprecējāmies, tātad Rolands Tallinā strādāja jau no 1978. vai 1979.gada. Pagājušajā gadsimtā,» secina Inga.

90. gados viņas dzīvesbiedrs ar kompanjoniem izveidoja ēstuvi Rozmarija Aleksandra Čaka un Lāčplēša ielas stūrī. «Bistro tipa, arī Narvesenam un Rimi gatavojām salātus. Tonnām!» Inga tikmēr strādāja par pārdevēju puķu un suvenīru veikalā Ezerciems Līvu laukumā. Tajā pašā ēkā, kur tagad jau 15 gadus atrodas restorāns Steiku Haoss. «Pirms tam tur bija Baltā roze, un, kad tā atstāja telpas, es vīram sacīju: taisām restorānu!»

Čīmas sevi pieteica Latvijā vēl neapgūtā restorānu nišā, steiku nozarē. «Steiki man pašam patika, un arī vislabāk mācēju tos gatavot,» atzīst Rolands. Inga papildina: «Vīram ir ļoti spēcīgas sajūtas tieši par gaļas gatavošanu. Tās par 110% ir mantojis mūsu vecākais dēls Kaspars, [kurš tagad arī pievienojies šim biznesam]. Tajā laikā, kad sākām, Latvijā dominēja šašliki, Austrumu virtuve. Mēs gribējām būt pirmā Steakhouse (steiku māja). Bet valodas inspekcija teica — ja jums būtu 50% ārzemju kapitāla daļu, tad varētu likt angļu vārdu, taču dibinātāji ir divi latvieši — nē. Kāpēc tā? Pilnīgs haoss! Tā mēs arī palikām pie Steiku Haosa

Otra līnija, ko restorāna filozofijā iezīmējis Čīmu ģimenes galva: interjerā maksimāli jābūt vecām lietām. «Izpirkām šujmašīnu kājas, ko likt zem galdiem. 500 šujmašīnu kāju tikai mums vien!» viņi saskatoties smejas. 2003. gada maijā atvēruši pirmo, pēc tam jau ik pa gadam — jaunu Steiku Haosu. Tērbatas, tad arī Audēju ielā.

Bijusi doma formulu «retro plus steiks» izmēģināt arī citviet, varbūt Igaunijā, tomēr apstājušies pie Rīgas. «Nemākam menedžēt no attāluma. Pat uz Jūrmalu negājām, likās par tālu. Tu jau fiziski nevari izbraukāt, vienā dienā izstaigāt visus restorānus. Protams, uz savu komandu paļaujamies, bet vajag paskatīties. Varbūt neredz, ka kāda lampiņa ir izdegusi. Ne jau tīšām, vienkārši rutīnā palaiž garām. Mums visur jābūt klāt. Svarīgos brīžos vienmēr ar vīru esam kopā ar komandu,» uzsver Inga.

Kopš 2010. gada Čīmām ir arī KID*, nosaukums veidots no viņu trīs bērnu vārdu pirmajiem burtiem: Kaspars, Ieva un Dāvis. «Viegls, veselīgs, demokrātisks. Bet koncepts joprojām ir veselīgums. Neliela izvēle, pilnīgi svaigi produkti, veselīgi pagatavoti, ēdieni ar mazāku daudzumu kaloriju, arī veģetārie,» uzskaita Inga. No sākotnējiem trim KID*, kas vieni no pirmajiem Rīgā piedāvāja tagad tik populāros brančus, palicis viens. «Ir restorāni, kas neizdzīvoja. Ribs&Rock, Figaro Grēcinieku ielā,» Inga runā bez rūgtuma. «Nevis neizdzīvoja, bet, piemēram, KID* Pulkveža Brieža ielā mēs pārdevām. Kaut gan varbūt nevajadzēja,» pieslēdzas Rolands.

Kristāla lustrām un baltiem galdautiem dekorēto Figaro, tāpat kā jaunās paaudzes iecienītos KID* restorānus, ietekmēja ekonomikas krīze. Strauji kritās pieprasījums, jo šajos restorānos ēda vietējie, bilst Linda Dzirne. Steiku Haoss turējās pietiekami labā līmenī — tūristi turpināja braukt. Divi Vecrīgas Steiku Haosi ir izteikti tūristu restorāni. «Visspēcīgākais joprojām ir Līvu laukuma Steiku Haoss. Pieprasīts, cilvēki tur atgriežas pat pēc 10 gadiem. Paliekoša vērtība! Protams, mēs paši esam auguši šajā laikā, ir lielākas iespējas iegūt labu gaļu. Mums steiku kartē ir gaļa no dažādām valstīm. Bet arī Latvijas vietējais bullis, ko paši nogatavinām Tērbatas ielas Steiku Haosā, ir brīnišķīgs. Tur cilvēki var arī nopirk jēlu steika gaļu gatavošanai mājās, ir izveidojies savs pastāvīgo klientu loks. Nogatavināšanas skapji tūdaļ būs arī pārējos restorānos.»

Iecienījis Igaunijas prezidents

«Muusu ir mūsu lepnums,» — tā dzīvesbiedri Čīmas runā par restorānu vienā no Vecrīgas aktīvākajām tūristu ielām, kas atvērts pirms četriem gadiem. Tā «atvase» ir pagājušopavasar atklātā Muusu Terase Andrejostā. «Gribējām sakopot labāko, ko mākam. Zināšanas, šajos gados uzkrātās vērtības ielikt vienā vietā. Uztaisīt augsta līmeņa restorānu. Serviss, ēšana, viss vienkopus.» Telpu renovāciju 1720. gada ēkā vadīja Barbara Bula, interjeru veidoja māksliniece Anda Ozoliņa. Labu laiku pirms restorāna atklāšanas darbam bija sarunāts talantīgais jaunais šefpavārs Kaspars Jansons.

Muusu ar diviem «u» licies stilīgs risinājums ārzemnieku dēļ. «Vai tikai igauniski tas kaut ko nenozīmē? Igaunijas prezidents vairākas reizes brauca šurp, arī uz Muusu Terasi Andrejsalā,» ieminas Rolands.

Atverot Muusu, viņi saaicinājuši kopā spēcīgākos darbiniekus no visiem saviem restorāniem. «Kā jau Inga teica, komanda ir galvenais spēks,» turpina Linda Dzirne. «No 160 mūsu restorānu darbiniekiem kādi 50 būs kopā nostrādājuši vismaz piecus gadus, arī jau no pašām pirmajām dienām Līvu laukuma Steiku Haosā. Daudz šai sfērai! Grila pavārs, miesnieks gaļas cehā, pat trauku mazgātājas un apkopējas! No maija līdz oktobrim, kad Vecrīgas restorāniem parādās terases un atveras Jūrmalas atpūtas vietas, darbinieki vienkārši pazūd. Latvijā ir lielas problēmas ar restorānu darbaspēku. Šobrīd labie darbinieki tiek izķerti, jādomā, kā viņus noturēt. Arī Muusu Terasi atvērām brīdī, kad visi darbinieki bija izķerti. Mobilizējāmies. Kaspars [Čīma] brīžiem stāvēja aiz bāra un lēja alu, Inga pārkārtoja mēbeles, Rolands risināja tehniskos jautājumus, es kopā ar personāla daļas vadītāju apkalpoju galdiņus, finansiste Agnese pieņēma rezervācijas. Uzrakstām WhatsApp grupās: «Restorāns pilns, nāciet, kas var!» Komandai tāds spēks, ka cilvēki atnāks un darīs, ko vajag.» Koncernā vadībai ir vieglāk. «Ja saslimst trauku mazgātāja, uzrak-sti restorānu vadītājiem: kurš var palīdzēt uz rītdienu un parītdienu ar trauku mazgātāju? Vienmēr kāds atrodas. Bieži ir tā, ka Vecrīgā viens pavārs skrien uz otru restorānu aizņemties citronus vai šķīvjus,» pasmaida Linda. «Protams, cilvēkiem ir pienācīgi jāsamaksā. Bet ir jābūt arī attieksmei. Ja tev nebūs foršas sajūtas, nākot uz darbu, nebūs foršas atmosfēras, cik ilgi strādāsi?»

Latvijas topa restorāni gan servisa, gan ēdienu kvalitātes ziņā ir labā Eiropas līmenī. Muusu ir tik populārs, ka strādā tikai ar rezervācijām, tiek uzmeklēts arī no ārzemēm. Lai dabūtu galdiņu piektdienai vai sestdienai, jārezervē nedēļu iepriekš.

«Cenšamies reizi gadā aizbraukt pieredzes apmaiņā. Esam bijuši slavenajā restorānā Noma Dānijā, El Celler de Can Roca un Mugaritz Spānijā, četru dienu tūrē Londonā, kur apmeklējām arī steiku restorānus. Esam sūtījuši savus šefpavārus iedvesmoties un stažēties,» stāsta Linda.

Darbaspēka deficīta un nodokļu sloga dēļ jaunu restorānu atvēršana patlaban netiekot apsvērta, bet Cantus grupa mēģinās attīstīt izbraukuma banketu nišu. «Kaspars [Čīma] gan pašlaik vairāk cīnās Latvijas Restorānu biedrībā, kur ļoti aktīvi ir arī Ēriks Dreibants, Oskars Skara, Jānis Jenzis. Eiropā ir tikai piecas valstis, kur ēdināšanai ir piemērota augstākā PVN likme, un Latvija ir viena no tām. Latvijā pat viesnīcām ir 12%, bet restorāniem — 21% PVN. Kaut kas ir jāmaina, lai valsts nenogremdētu restorānus,» nopūšas Linda.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Inga Čīma: «Manis pašas enerģija un azarts, kas neļauj apstāties. Bet šobrīd mans dzinējspēks ir mana komanda.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Inga Čīma: «Visas savas kļūdas uztveru kā mācības!»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Inga Čīma: «Nebaidīties kļūdīties. Jo vairāk kļūdies, jo vairāk iemācies! Svarīgi izmantot šo mācību, nevis tikai gausties par neveiksmēm.»

Tieslietu padome par reputācijas krīzi: vairākums locekļu sliecas atbalstīt rīkošanos

Tieslietu padomes sēdē pirmdien vēl netika pieņemts lēmums, vai un kā risināt tiesu reputācijas krīzi, ko raisīja žurnāla “Ir” pērnā gada nogalē publiskotais pētījums par prettiesiskiem tiesnešu lēmumiem maksātnespējas lietās. Taču aptaujājot visus padomes locekļus, “Ir” konstatēja —  vairākums locekļu sliecas atbalstīt ierosinājumu aktīvai rīcībai ar mērķi sniegt sabiedībai atbildes par konkrētiem publiski izskanējušajiem tiesnešu nolēmumiem.

“Vārds “attīrīšanās” nav juridisks termins, kuram ir piemeklējama procedūra. Ja runājam par nepieļaujamību strādāt negodprātīgiem, nekvalificētiem tiesnešiem, tas ir ļoti labs uzstādījums, bet — tas ir jādara ar tiesiskiem līdzekļiem,” Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Tieslietu padomes vadītājs Ivars Bičkovičs pirmdien pauda pēc piecas stundas ilgās sēdes.

Pēc visu viedokļu uzklausīšanas un Tieslietu ministrijas skaidrojuma par pēdējo gadu laikā veiktajām izmaiņām normatīvajos aktos, sēdē tika pasludināts pārtraukums līdz 5. februārim, lai dotu laiku formulēt visus priekšlikumus rakstiski. Kā vēlāk žurnālistiem skaidroja Bičkovičs, padome pirmo reizi nonākusi šādā situācijā un, lai pieņemtu izpildāmu lēmumu, “jāsaprot, ko mēs īsti runājam un kādu uzdevumu mēs dodam šai institūcijai – komisijai vai darba grupai”.

Aicinājumu izveidot īpašu komisiju vai darba grupu ar mērķi izvērtēt “Ir” pētījumā atklātās, kā arī LTV un TV3 raidījumos apspriestās maksātnespējas problēmas, decembrī vēstulē  Tieslietu padomi izteica 14 AT tiesneši, taču pagājušajā nedēļā citi tiesneši iebilda pret šo iniciatīvu.

Atgādināsim, ka “Ir” pētījums atklāja — septiņu gadu laikā kopš krīzes vairāk nekā 800 uzņēmumu neilgi pirms maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības pieteikšanas ir mainījuši juridisko adresi, tā nonākot konkrētās tiesās. Tie ir aptuveni 10% no visiem procesiem. Bieži vien šīm firmām ir vērtīgi aktīvi un miljonos mērāmas parādsaistības, tāpēc notiek arī negodīgas shēmas kreditoru apkrāpšanai. Turklāt daudzas “ceļojošās” firmas nonāk pie šaura tiesnešu loka: “Ir” saskaitīja 19 tiesnešus, kas katrs izskatījuši 10 vai vairāk šādu aizdomīgu procesu.

Uz Tieslietu padomes sēdi pirmdien bija atnākusi daļa no tiesnešiem, kas parakstīja aicinājumu rīkoties un arī atsevišķi AT Civillietu departamenta tiesneši, kas neatbalsta komisijas izveidi. Piemēram, AT Administratīvo lietu departamaneta vadītāja Veronika Krūmiņa norādīja, ka pašreizējās “reputācijas krīzes gadījumā no Tieslietu padomes un tiesnešiem tiek gaidīti ne tikai priekšlikumi sistēmas kā tādas uzlabošanai, bet arī konkrētas atbildes konkrētajās lietās — vai šī šaubu ēna, kas ir mesta pār konkrētiem tiesnešiem, vai tā ir pamatota vai nav pamatota.” Tāpat Krūmiņa pauda, ka nav svarīgs instruments, ko Tieslietu padome izvēlēsies  — vai tā būtu darba grupa, komisija vai kaut kādi citi veidi, taču galvenais ir rezultāts, lai tiktu noskaidrota patiesība konkrētajās lietās. Tas būtu arī solis pretī tiem tiesnešiem, pār kuriem ir mesta šaubu ēna, jo šādā veidā būtu iespējams atbrīvoties no tās.

Savukārt  AT Civillietu departamenta priekšēdētāja Edīte Vernuša informēja, ka neuzskata komisijas izveidi par lietderīgu. Viņa arī nepiekrīt “Ir” konstatētajam, ka AT pastāv viedokļu sadursme šajā jautājumā. “Tas ir atkal tāds skaļš epitets, lai pievērstu uzmanību. Mums nav viedokļu sadursmes. Pirmā vēstule uzskata, ka ir vajadzīga komisija. Mēs jau nesakām — nē, nevajag. Mēs izklāstām, ko redzam, kas šajos tālajos gados ir darīts, kā radās problēmas, kā tika risinātas un sakām — mūsu ieskatā nav lietderīgi dibināt šādu komisiju.” Tiesnese piebilda, ka “mūsu valstī šī tendence uz komisijām ir ārkārtīgi izplatīta. Tiek izveidotas komisijas, tās enerģiski strādā, un ar ko tas beidzas — mēs īpaši redzam pēdējā laikā.”

Tāpat Vernuša sacīja: “Lasīju horoskopā, ka šodien nevajag daudz runāt, tomēr gribu pateikt. Ja zinošs jurists televīzijā runā par shēmām, tad lūdzu — ir instrumenti, dodieties uz priekšu, ejiet tur, kur ir jāiet, lai tie, kam ir jāmeklē, arī meklētu tās shēmas. Esmu pārliecināta, ka neviena komisija šīs shēmas… Komisijai nebūs vispār tādu rīku, kā to visu atrast un izdarīt. Tāpēc ir tiesībsargājošās institūcijas.”

Sēdē viedokli pauda arī tiesneši, kuriem bija atšķirīgs viedoklis no pirmajiem un otrajiem. Piemēram, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone atbalsta lietu izpēti, bet nedomā, ka tas jādara komisijai. “Ļoti svarīgi, lai mēs izanalizētu katra šī tiesneša atceltos nolēmumus un izdarītu secinājumus — vai tur ir sistēmiskas problēmas vai kļūdas, kas atkārtojas. Bet es aicinātu nevis veidot komisiju, bet mums ir Augstākajā tiesā Zinātniski analītiskais departaments, kas veido arī tiesu prakses apkopojumu. Piesaistīt šo zinātniski analītisko departamentu, varbūt arī mācībspēkus ar autoritāti — piemēram, profesoru [Kalvi] Torgānu, kas ir gan tiesnešu, gan juristu vidē ļoti cienīta persona ar ļoti plašām zināšanām. Noteikti varam palūgt arī kādam rajona tiesnesim, kas ir strādājis šajā laika posmā.”

Tieslietu padome, kurai jālemj par tālāko rīcību, ir koleģiāla institūcija ar būtisku lomu sistēmas politikas veidošanā. Tajā ir astoņi pastāvīgie locekļi — institūciju un nozares organizāciju līderi — un septiņi no tiesnešu vidus ievēlēti locekļi.

Lai fiksētu padomes viedokļus, “Ir” noskaidroja visu tās locekļu attieksmi par 14 tiesnešu vēstulē pausto ierosinājumu. No 15 padomes locekļiem pret komisijas vai darba grupas izveidi pirmdien skaidri izteicās mazākums — četri. Starp astoņiem pastāvīgajiem locekļiem negatīvi noskaņoti bija divi  — AT priekšsēdētājs Bičkovičs un ģenerālprokurors Kalnmeiers, bet tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs savu attieksmi šajā jautājumā skaidri neformulēja. Savukārt padomē ievēlēto tiesnešu vidū viedokļi dalījās. Publicējam šo viedokļu apkopojumu.

Bičkovičs: tā ir pagātne!

AT priekšsēdētājs neuzskata, ka komisijas veidošana būtu labākais risinājums. “Es uzskatu, ka mēs varam aprobežoties un mums ir jārīkojas ar tiem instrumentiem, kas ir mūsu rīcībā.”  Tiesnešu darbs esot jāvērtē un jāanalizē tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā. “Es esmu par aktīvu rīcību,” pauda Bičkovičs, taču labākais veids, kā pieķerties “šo lietu kustināšanai”, esot pa daļām. Jautājums par aplamo vai kļūdaino tiesu nolēmumu atcelšanu esot “pa lielam izdarīts”. Savukārt jautājums par lietu nonākšanu šaurā tiesnešu lokā tiekot risināts. Tāpat tikšot rūpīgāk atlasīti jaunie tiesneši. Jēgu pārskatīt publiski izskanējušo lietu nolēmumus Bičkovičs nesaskata. Tāpat norāda, ka prokuratūras protestu skaits šajās lietās pēdējo gadu laikā strauji samazinājies un situācija kopumā ir uzlabojusies. “Tā labā ziņa  – šī situācija, kas mums ir zīmēta par laika posmu no 2008.-2014. gada sākumam,  tā ir pagātne,”  pauda Bičkovičs. Viņaprāt, “visi ir vienisprātis par to.” Uz “Ir” norādīto, ka visi pētījumā apskatītie tiesneši turpina darbu, AT priekšsēdētājs skaidroja — neesot juridiski korekti lietot vārdu “attīrīšanās” attiecībā uz tieslietu sistēmu.

“Ja runājam par tiesnešu publiskajā telpā lietoto terminu attīrīt no tiesnešiem, nu, tad juridiski tas noteikti nav korekts nosaukums, jo Satversme paredz divas situācijas, kad tiesnesi var atcelt no amata. Pirmkārt, tas ir krimināllietā notiesājošs spriedums. Otra situācija ir disciplinārkolēģijas lēmums. Līdz šim neviena no šīm situācijām nav piemērojama vai pielietojama attiecībā pret publiskajā telpā nosauktajiem tiesnešiem,” uzsvēra Bičkovičs. No viņa teiktā izriet, ka disciplinārprocedūras šajos jautājumos vairs nav ierosināmas, bet par kriminālprocesiem “šodien ģenerālprokurors arī visai skeptiski izteicās, ka viss tas, kas bija pamatoti rosināts, tas ir pārbaudīts un izdarīts.”

 

Ineta Ziemele: veselais saprāts liek rīkoties

Satversmes tiesas priekšsēdētāja uzskata: “Tas ir jādara gan tiesu varas spēka un pašcieņas nolūkos, gan arī sabiedrības interesēs. Jo nav jau nekādas jēgas, ja sabiedrībā plūst informācija, kuru varbūt var apšaubīt no dažādiem aspektiem. Tas absolūti nav valsts interesēs. Līdz ar to par tik nopietnām šaubām jomā, kas jo īpaši ir vajadzīga Latvijas ekonomikas attīstībai, protams, ka tiesu varai pašai ir jāpārbauda, kas tad tur ir noticis. Vēl jo vairāk Tieslietu padomei ir jākomunicē par šīs izpētes, pārbaudes rezultātiem. Tas ir pilnīgi normāli — veselais saprāts diktē šādu soli.”

 

Dzintars Rasnačs: izpēte jāveic AT

Tieslietu ministrs padomes sēdē skaidru viedokli par vai pret komisijas veidošanu nepauda, klātienē uz “Ir” jautājumu atteicās atbildēt, bet rakstiski atsūtīja šādu viedokli: “Nepieciešams veikt padziļinātu tiesas pieņemto nolēmumu izpēti tajās maksātnespējas procesa un tiesiskās aizsardzības procesa lietās, kurās pēdējo piecu gadu laikā (2013 — 2017) Augstākās tiesas Civillietu departaments kā augstākas instances tiesa ir apmierinājusi ģenerālprokurora vai Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurora iesniegtos protestus. Neatkarīgi no subjekta formas un nosaukuma – tiesu nolēmumu izpēte jāveic Augstākās tiesas struktūras ietvaros ar maksātnespējas jomas ekspertu un mācībspēku pieaicināšanu. Tieslietu ministrija ir gatava deleģēt pārstāvjus – maksātnespējas jomas ekspertus – dalībai šajā izpētes darbā. Šis jautājums tiks izlemts 5.februārī.”

 

Gaidis Bērziņš: jāatrod kaut kāds formāts

Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs padomes sēdē atbalstīja tiesnešu izvērtēšanu, bet pirms tam “Ir” komentēja:Man šķiet, kaut kādā formātā vairāki jautājumi būtu jāvērtē. Par formātu droši vien būs jāizšķiras.”

Tieslietu padomes sēdes noslēguma daļā sacīja: “Uzklausot kolēģus, jāsaka, ka kopumā ir nepārprotami skaidrs, ka šo konkrēto tiesnešu izvērējumam ir jābūt.”

 

Kalnmeiers: instrumenti jau ir

Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers sēdē uzsvēra, ka protesta iesniegšana par tiesneša lēmumu pati par sevi neliecina par iespējamiem pārkāpumiem. “Šie iemesli ir visdažādākie. No tehniska rakstura kļūdām, jā, līdz pat šaubīgiem lēmumiem, kur varētu arī domāt – ir vai nav bijis tīšs likuma pārkāpums.”

Uz “Ir” jautājumu, vai Kalnmeiers atbalsta komisijas vai darba grupas izveidi konkrētu maksātnespējas nolēmumu vētīšanai, ģenerālprokurors atbildēja noliedzoši: “Es domāju, ka Augstākās tiesas rīcībā, visas tiesu sistēmas rīcībā ir pietiekoši daudz instrumentu, lai bez šādas speciālas komisijas izvērtētu konkrētu tiesnešu rīcību, vai viņš ir pieļāvis kādus likumpārkāpumus un vai šie pieļautie likumpārkāpumi bija apzināti vai neapzināti. Instrumentu ir pietiekoši, tos principiālāk vajag pielietot.”

“Ir” noskaidroja arī pārējo Tieslietu padomes locekļu viedokļus, lūdzot atbildēt uz jautājumu, vai viņi atbalsta 14 Augstākās tiesas tiesnešu vēstulā pausto ierosinājumu par komisijas vai darba grupas izveidi, lai izvērtētu pētījumā atklātos nolēmumus?

 

Jānis Rozenbergs: atbalstu kā sabiedrisko attiecību projektu

Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs: “Te būtu jānošķir, kāds ir šīs komisijas darbības mērķis. Iepazīstoties ar Tieslietu padomes darbības kompetenci, es atļaujos nedaudz apšaubīt, vai kāds juridiski saistošs rezultāts būtu iespējams. Ja runa ir par tiesu varas prestižu vai tiesu varas sabiedriskajām attiecībām, no šī viedokļa komisijas darbība un rezultāts varētu būt nozīmīgs. Problēma ir identificēta, tā ir vēsturiska problēma par periodu, kas ir līdz desmit gadu atpakaļ. Sniegt autoritatīvu viedokli: vai šīs konkrētās publikācijās apskatītās tiesu lietas maksātnespējas jomā izskatās slikti nespeciālistiem vai izskatās slikti arī speciālistiem? Vai tur ir problēmas, kas ir saistītas ar dažādu likuma izpratni vai vienkārši ar tiesneša acīmredzamu nekompetenci, kas varētu vedināt domāt arī tālāk par tiesneša objektivitātes trūkumu? Šādā griezumā komisijas darbs, manuprāt, būtu atbalstāms un veicams. Es domāju, ka atbilžu sniegšanai, pirmkārt, sabiedrībai šāda komisija varētu tikt veidota, bet bez īpašām cerībām, ka tam varētu būt kādas konkrētas juridiskas sekas. Kā sabiedrisko attiecību projekts, noteikti atbalstāms.”

 

Jānis Skrastiņš: sabiedrībai ir jāsniedz atbilde

Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētājs uzskata: “Protams, šis jautājums ir jāizpēta un sabiedrībai ir jāsniedz atbilde. Tīri juridiskā analīze sabiedrībai nelīdz. Vai tā ir komisija vai vienkārši izpētes grupa, šīs atbildes ir jāsniedz, lai tiktu skaidrībā – vai tā ir tiesnešu nezināšana vai kāda apzināta rīcība. Tas būtu jānoskaidro un sabiedrībai jāpaskaidro. Vai šie lēmumi tapuši likuma nepilnību vai kādu citu iemeslu pēc.”

 

Andris Spore: komisiju daudz, rezultāta nav

Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētājs: “Es gribu uzklausīt visus viedokļus. Mums ir tik daudz institūciju un tik daudz komisiju, tikai tā rezultāta nav. Ja šīs komisijas izveide kaut kādā veidā rezultēsies ar labu konkrētajā situācijas risinājumā, tad — jā, es būtu par.”

 

Ināra Garda: nav lietderīgi

Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnese neredz komisijas veidošanas lietderīgumu: “Man viedoklis ir līdzīgs kā Vernušas kundzei, jo mēs šo jautājumu esam skatījuši departamenta sanāksmē.”

 

Adrija Kasakovska: vajag neatkarīgu vērtējumu

Tukuma rajona tiesas priekšsēdētāja uzskata: “Ir jāveido komisija vai darba grupa, vai kā mēs to sauktu. Mēs šodien varam secināt, ka daudz kas ir darīts,  daudz kas ir konstatēts — kas ir bijis par pamatu tam, kā ir attīstījušās un skatītas maksātnespējas lietas. Un ir palicis tāds pavisam neliels gabaliņš – atbildēt uz jautājumus, kas ir bijis šajās konkrētajās lietās kontekstā ar to pamatu, kas ir pētīts [žurnālā]. Manuprāt, katram no tiesnešiem, kurš ir bijis pieminēts šajā pētījumā, pašam vajadzētu būt ieinteresētam, lai ir no malas viens neatkarīgs veidoklis – ko es esmu darījis pareizi, ko neesmu darījis pareizi. Man liekas, lielākajā daļā gadījumu — mana pārliecība ir tāda — , tam secinājumam vajadzētu būt, ka [lēmumi] atbilda tai situācijai, tai juridiskajai interpretācijai un judikatūrai, kas bija tajā laikā.”

 

Zigmunds Dundurs: pietrūkst komunikācijas

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesis neatbalsta priekšlikumu veidot izvērtēšanas komisiju. “Publiski paustajām aizdomām, ka šie tiesneši ir negodprātīgi vai iesaistīti kādās shēmās vai ir tik nekompetenti, ir iztrūkusi komunikācija starp sabiedrību, masu medijiem un tiesnešiem par to, kāda ir tiesneša loma maksātnespējas procesos. Tie ir likumos noteikti pienākumi, kas ir jādara tiesnesim.

Par piemēru jūs publikācijās esat minējusi AT atceltos nolēmumus, kuros ir atcelti pirmās instances tiesnešu lēmumi, bet jūs ne ar pušplestu vārdu neesat minējusi to, ka AT skatīja daudz plašākus materiālus nekā tie bija pirmās instances tiesnešiem. Vai pirmā instances tiesa, ja viņai būtu tikpat daudz šo te materiālu, vai viņa lemtu tā kā nolēma? Nu, tas šobrīd ir retorisks jautājums.

Mans uzskats, ka galvenā problema ir komunikācijas trūkums. Es neatbalstu to, ka tiesneši izvairās no sarunām, cērt durvis priekšā un saka — es nerunāšu ar masu medijiem. Šāda pieeju es neatbalstu, tiesnešiem bija jāiet, jāskaidro. Ja būtu bijusi šī komunikācija, manuprāt, ļoti daudzas lietas būtu citādā gaismā skatāmas. Vismaz tāda ir mana pārliecība.”

 

Sandra Strence: man nav viedokļa

Rīgas apgabaltiesas tiesnese, kas uz laiku pilda Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājas pienākumus, atzina: “Man nav personiskā viedokļa. Indras kundze, man šodien dzimšanas diena, nebojājiet man viņu, lūdzu, ja?”

Savukārt uzrunā Tieslietu padomē pauda atbalstu Satversmes tiesas priekšsēdētājas ierosinājumam veikt konkrētu lietu izpēti, taču lai izpēte būtu anonīma. “Kā tiesu lietas bez konkrētiem uzvārdiem un tā tālāk un ar vienu mērķi — vai iniciētajām problēmām, kas ir šajos apmierinātajos protestos parādījušās, ir sniegts risinājums,” pauda Strence. Viņasprāt, tas būtu konstruktīvs risinājums, “bez kaut kādām raganu medībām.”

 

Andris Strauts: jūtams vēlēšanu tuvums

Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs uzskata, ka atbildes jāsniedz Tieslietu ministrijai. “Tieslietu ministrijai ir vesels departaments, kas nodarbojas ar šādām pārbaudēm. Viņiem ir gan resurss, gan augsts specializācijas līmenis. Ja kaut kas pietrūkst, viņi var pieaicināt specālistus, ekspertus.”

Tiesnesis padomes sēdē pauda viedokli, ka raksti par šiem jautājumiem tiesās tiekot publicēti pirms vēlēšanām, tāpēc viņam uzdevām papildu jautājumu, vai viņam šis pētījums šķiet politiskais pasūtījums? Strauts atbildēja: “Tas ir mans personīgais viedoklis. Es savilku paralēles ar 2012., 2013. gada vēlēšanām un ar 2017., 2018. gadu. Es tikai varu spriest, ko jūs pasniedzāt. Manā redzējumā šī komunikācija ir vienpusēja, un tā nav veikta sabiedrības interesēs.”

 

Ilze Freimane: jātiek skaidrībā

Administratīvās rajona tiesas priekšsēdētāja atbalsta komisijas veidošanu. “Jā, es noteikti atbalstu. Te jau izskanēja viedoklis, ka pirmkārt, tas reāli ir vienīgais veids, kā tiesnesim [noņemt šaubu ēnu], ja šaubu ēna krīt — vai viņš varēja rīkoties savādāk vai nevarēja? Var izvērtēt lietas materiālus.

Nebūtu [jautājums] sasaistāms ar termiņiem par tiesnešu disciplinārlietas ierosināšanu un tiesnešu profesionālās kvalifikācijas novērtēšanu. Jā, disciplinārlietu ierosināt nevar. Bet var izvērtēt, kurā periodā tas bija. Pieņemsim, ja ir kāda neprofesionāla rīcība [bijusi] iepriekšējā novērtēšanas periodā, tad tas ir pamats, lai pastiprinātu uzmanību pievērstu aktuālajam novērtēšanas periodam. Vai tās ir kļūdas vai tās ir sistēmiska rakstura, vai nejauša rakstura?

Tas, kas mani dara bažīgu — tās ir tikai vienā instancē skatāmas lietas, nolēmumi tikai protesta kārtībā ir atceļami, tad vai tiešām šis procesuālais instruments, ģenerālprokurora protests, ir pietiekošs prakses vienveidošanai? Kādēļ šie ceļojošie parādnieki vai administratori [maina adreses] — man nav pamata apgalvot, ka vienmēr tur ir nelikumīgas darbības apakšā. Ir pilnīgi normāli, ka viedokļi par tiesību aktu piemērošanu atšķiras un tad būtu svarīgi, lai ir procesuālie instrumenti, kā praksi vienveidot. Ja pagaidām tas ir tikai ģenerālprokurora protests, ar ko var nonākt līdz Augstākajai tiesai, kas var sniegt arī savu veidokli par tiesību normu interpretāciju, man līdz galam nav pārliecības, ka tas [instruments] ir pietiekams.”

Inguna Helmane: tiesnešiem sevi ir jāattaisno

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas zemesgrāmatu nodaļas tiesnese atbalsta komisijas veidošanu. “Es atbalstītu komisijas veidošanu tieši tāpēc, ka uzskatu — šiem tiesnešiem, kā teica arī tiesnese Veronika Krūmiņa, ir sevi jāattaisno. Sanāk tā, sabiedrības priekšā. Varbūt šajā darba grupā vai komisijā būtu iespējams uzklausīt šos tiesnešus, jo neviens no viņiem nav nekādu publisku attaisnošanos sniedzis. Tas būtu nepieciešams. Jo es domāju, ka daudziem ir ko teikt un šī šaubu ēna tiešām ies līdzi visu karjeras laiku. Un tad būtu jāinformē un objektīvi sabiedrībai viss šis veidoklis jāsniedz.”