Filma Sauc mani savā vārdā — ne viss vērtīgais ir priekpilns
Vēls, nedaudz pēc pusnakts. Uz kino ekrāna lēni rit itāļu režisora Lukas Gvadanjīno jaunākās filmas Sauc mani savā vārdā (Call Me by Your Name) beigu titri, zālē esošie ilgi aplaudē un pēc tam vēl uzkavējas, veroties ekrānā, it kā aizmirsuši par to, ka vēlie seansi jāatstāj ar skubu, lai pagūtu uz pēdējo sabiedriskā transporta reisu. Šādi filma bija nohipnotizējusi publiku Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā, kur pērn piedzīvoja pirmizrādi.
Taču Sauc mani savā vārdā nav pirmais Gvadanjīno darbs ar šādu spēku. Arī viņa zināmākās lentes — baudpilno kulinārijas ainu un jutekliskā erotisma caurvītā filma Es esmu mīlestība (2009), tāpat kā dramaturģiski maķenīt remdenais, taču vizuāli nevainojamais Žaka Derē Baseina ekranizējums Saules apžilbinātie (2015) — līdzīgi ievilka savā varā, ļaujot atainotās tekstūras gluži vai sajust ar tausti. Šajā filmā Ziemeļitālijas saule un pastorālās ainavas ir smalks, dažbrīd pat pārāk perfekts ietvars skaistam stāstam par pirmo reizi salauztu sirdi, kas balstīts Andrē Asimana romānā ar tādu pašu nosaukumu. Savukārt paša Gvadanjīno daiļradē filma graciozi noslēdz ar iepriekšējiem darbiem sākto ciklu jeb «iekāres triloģiju».
Idille
Filmas stāsta centrā ir akadēmiķu ģimene un ciemiņš viņu villā — ar enigmātisku kinozvaigznes harismu apveltīts amerikāņu students Olivers (Ārmijs Hammers), kurā iemīlas pāra septiņpadsmit gadus vecais dēls Elio (talantīgais Timotijs Šalamē). 20. gadsimta 80. gados norisošā darbība, izslēdzot ārpasauli un ignorējot sociālos ietvarus, pilnībā fokusējas uz abu puišu savstarpējām attiecībām — sākotnēji rezervētām, bet noslēgumā tuvām un maiguma pilnām. Šīs norobežošanās dēļ Gvadanjīno var pārmest pašpietiekamību, tomēr tas ir apzināts solis, lai filmas vēstījumu koncentrētu uz abu varoņu attiecībām, nevis apcerētu to, kā tālaika, iespējams, krietni aizspriedumainākā sabiedrība reaģētu uz faktu, ka šī vasaras romance noris starp diviem vīriešiem. Jo, galu galā, filma nav par seksuālo orientāciju, bet gan pirmo mīlestību, emocionālo pieaugšanu un to, ka ne visas pieredzes, kas veido mūsu personību, ir priekpilnas. Tieši šis aspekts un Gvadanjīno smalki gleznieciskais vides atainojums filmai piešķir pārlaicības sajūtu, darbu piepulcinot itāļu kinograndu filmām, kam tas noskaņas ziņā tik ļoti līdzinās.
Tikai nedaudzi režisori pēc, piemēram, Vitorio de Sikas 70. gadu oskarotās drāmas Finci-Kontini dārzs ir spējuši uz ekrāna uzburt tādu idilli. De Sikas filmas stāsts (par ebreju aristokrātu ģimenes bezrūpīgo dzīvi no ārpasaules nošķirtā villā, kad pie varas nāk totalitāra ideoloģija), līdzīgi Gvadanjīno, norises vietas norobežojumu izmanto kā simbolu. Abu režisoru atainojumā šīs vietas ir kā cilvēcisko vērtību svētnīcas, kurās netraucēti var plaukt patiesas attiecības un kur var kultivēt gara bagātību.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.