Izrāde kā kardiogrammas līnija

No kreisās: Dace Eversa — Melnā Jātniece, Zane Leimane — Maziņais. Foto — Matīss Markovskis
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Par karu var stāstīt no upuru vai izdzīvotāju viedokļa. Valmieras teātra izrādes Meža meitas režisors Mārtiņš Eihe, cerams, izvēlējies otro iespēju

Mārtiņa Eihes iestudējumus bieži vien ir grūti analizēt kā mākslas faktu. Gan Mana māsa Dailes teātrī (izrāde par garīgi atpalikuša cilvēka vietu un iespējām mūsdienu Latvijā), gan Taņas dzimšanas diena (Ģertrūdes ielas teātrī sarīkota «jubileja» ar ķilavmaizītēm un neprognozējamām ciemiņu runām) ir radītas, lai veiktu pētījumu vai modelētu noteiktu situāciju, kurā mēs, skatītāji, esam līdzdalībnieki, nevis vērotāji. Sociālais vai politiskais mērķis ir nesalīdzināmi svarīgāks par, sacīsim tā, estētiskām lietām.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Jums jābūt drukātā vai elektroniskā žurnāla abonentam. Abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesat abonents, aicinām abonēt. Abonējot elektronisko žurnālu, neatkarīgi no abonementa termiņa, saņemsiet piekļuvi rakstam nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu