Toms Veličko (24), vienīgais jaunais aktieris, ko Jaunajā Rīgas teātrī izvēlējies Alvis Hermanis, ir enerģijas bumba. Viņa tumšo un skumjo pusi pagaidām var tikai nojaust. Varbūt tā iezīmēsies Jozefa K. lomā Kafkas Procesā, kas Mārča Lāča režijā šonedēļ piedzīvos pirmizrādi
Teātra sadzīvē — jo īsts teātris ir kā ģimene, bet ģimenei ir sadzīve — būtiska nozīme ir kopējai humora sajūtai. «Galvenais, ka viņš saprot jokus un spēj uztvert mūsu jokošanās stilu un toņkārtu,» jauno kolēģi uzteic JRT aktrise Baiba Broka. Toms esot ļoti dabiski ienācis teātrī, ar pietiekamu respektu, bet bez pārliekas pietātes pret «vecajiem monstriem». Kuri, starp citu, paši viņu pamanījuši un ieteikuši Alvim Hermanim. «Ievēroju viņu Sapnī vasaras naktī, jo viņam uz Nacionālā teātra lielās skatuves izdevās pilnīgi noturēt skatītāju uzmanību, turklāt — ar klusumu, ar pauzi, ar ļoti nelielu tekstu,» atceras Ģirts Krūmiņš. «Ap viņu bija tā aura, ietekme, kas sniedzas tālāk par pašu cilvēku. Un pieredze, kas nav atkarīga no gadiem. To dod talants.»
Toms ir Vaidavas puika, par teātri ne zinājis, ne gribējis zināt, kamēr Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, gatavojoties žetonu vakaram, ticis pie lomiņas Blaumaņa Ļaunajā garā. To ar ģimnāzistiem iestudēja Valmieras teātra aktieri Krišjānis Salmiņš un Oskars Morozovs. Kad «nobrucis» viens no klasesbiedriem, Toms dabūjis palielo Mantrauša lomu. «Tad es maucu! Pilnīgi uz intuīciju.» Jādomā, ka «maukts» bija pamatīgi, jo pēc tam Krišjānis teicis: nu, ja gribi iet uz aktieriem, tad vari mēģināt. Un Toms mēģināja.
Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova vadītajam aktierkursam, kas pērn beidza studijas, bija krietni daudz diplomdarbu, kuros varēja ieraudzīt katru no jauniešiem un viņus visus kopā. «Tas ir kurss ar augstu pašnovērtējumu labā nozīmē,» saka režisors Reinis Suhanovs, kurš ar viņiem Valmieras teātrī iestudējis lugu Labie bērni. «Un ar kādu atdevību viņi strādā! Visu izlaiž caur sevi, tas, ko redzam, ir viņu materiāls un viņu stāsts.» Jādomā, ka šīs īpašības — pašapziņa un atdevība darbam — ļāvušas topošos aktierus pamanīt vēl pirms studiju beigšanas. Saņemtas Spēlmaņu nakts nominācijas, bet Alise Danovska dabūjusi arī Gada jaunā skatuves mākslinieka balvu. Un viņi tikuši pie darba labos teātros. Nu jau teatrāļiem itin labi zināma ne tikai Alise, bet arī Kārlis Reijers, Igors Šelegovskis, Elīna Dambe — lai neņem ļaunā pārējie, kam lielās lomas vēl priekšā. Toms nācis no stipra un saliedēta kursa.
Tomēr man arī, pirmo reizi redzot kursu Elmāra Seņkova iestudētajā Sapnī vasaras naktī, starp citiem uzreiz acīs iekrita tieši viņa blondais, smīnīgais Paks, elfu valdnieka Oberona rokaspuika, kas brīvi dzīvojās gan savā pasaulē, gan paguva koķetēt ar zālē sēdošajiem. Pēc tam uzpazinu viņu kā Ričardu III itāļu masku komēdijas stilā iestudētajā Šekspīra lugas versijā. Šis Ričards bija azartisks spēlmanis, maiņveidis un štukotājs. Ar ko viņš atšķiras starp spēcīgajiem kursabiedriem?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.