Diena: 16. janvāris, 2018

Paraugdemonstrējums

Oligarhu sarunu izmeklēšanas komisija parādīja, kā strādā valsts nozagšana

Premjerministram Mārim Kučinskim nebija taisnība, kad viņš pēc Ingunas Sudrabas ievēlēšanas par oligarhu sarunu parlamentārās izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju pērn jūlijā programmatiski paziņoja, ka «komisija ir beigusies, vēl nesākusies». Šāds mērķis īstenots tikai daļēji — Sudrabai un sistēmai izdevies panākt, ka komisija nav veikusi tai uzdoto.

Toties komisija sešus mēnešus uzskatāmi un pārliecinoši demonstrēja, kā strādā valsts nozagšana. Jo tā nudien nav tikai dažu veču parunāšana viesnīcā, kā par Rīdzenes sarunām mēģināja skaidrot Lembergs, Šlesers un Šķēle, kurus visus trīs atkal varējām apskatīt Saeimā. Sekmīgai valsts nozagšanai vajag pulku izpildītāju visos līmeņos no Saeimas līdz tiesībsargāšanas iestādēm un tiesām. Un noder arī tas, ka drošības iestādes vaļīgi attiecas pret likuma ievērošanu, kā liek minēt šīs komisijas darbības laikā atklātais, ka Drošības policijas bijušais priekšnieka vietnieks Juris Leitietis esot izpaudis kādu neizpaužamu informāciju Šlesera līdzgaitniekam Krišjānim Peteram.

Komisijai bija pieci Saeimas doti uzdevumi: 1. izvērtēt 2016. gada decembrī izbeigtajā krimināllietā esošo informāciju par iespējamu valsts nozagšanu; 2. izvērtēt faktorus, kuri noveda pie lietas izbeigšanas; 3. pārbaudīt publiski izskanējušās informācijas atbilstību krimināllietas materiāliem; 4. izvērtēt iespējamo nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamo darbību citu valstu interesēs; 5. izvērtēt prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus.

No šiem uzdevumiem īsti nav izpildīts pat pirmais. Tikai atsevišķi deputāti lasīja arī KNAB operatīvās lietas materiālus, bet priekšsēdētāja pati sešu mēnešu laikā tā arī nesaņēma pielaidi valsts noslēpumam, lai drīkstētu ar tiem iepazīties. Kaut gan bija solījusi, ka atstās komisijas vadītājas amatu, ja pielaidi nesaņems, komisija 18. janvārī būs beigusi darbu, pirms viņai droši vien būtu jāuzzina, ka to nesaņems.

Tomēr vismaz «publiski izskanējušās informācijas» jeb žurnāla Ir publicēto valsts nozadzēju sarunu atbilstību krimināllietas materiāliem vismaz «kaut kādā mērā» neapstrīd arī Sudraba. Taču «faktorus, kuri noveda pie lietas izbeigšanas», priekšsēdētāja bija atstājusi lielākoties lietu uzraudzījušā prokurora un ar oligarhiem tā vai citādi saistītu pieaicināto «tiesību ekspertu» vērtēšanai. Un gala ziņojuma sākotnējā projektā bija secināts, ka manipulācijas ar sabiedrisko viedokli neesot notikušas.

Īpaši iespaidīgs komisijas diriģentiem padevies priekšnesums par «atsevišķu personu iespējamo darbību citu valstu interesēs», kas komisijai bija jāpārbauda. Sudraba pati sarunās Rīdzenē minēta kā Maskavā izraudzīta kandidāte Latvijas premjerministres amatam, ir draudzējusies ar bijušo Krievijas Federālā drošības dienesta vadītāju un bija iecienījusi gan Jaunā viļņa saietus, gan arī Krievijas vēstniecības rīkotus pasākumus. Tātad valsts nozadzēju ieskatā bija ideāli piemērota, lai diskreditētu jebkādu izmeklēšanu par valsts sapakošanu pārdošanai, ko viņi plānoja Rīdzenē. Varam secināt, ka Saeimas vairākumam tas šķiet esam labs veids, kā vērtēt drošības apdraudējumus Latvijas valstij.

Sekmīgas valsts nozagšanas priekšnoteikums ir sabiedrības priekšstats, ka, pirmkārt, «visi politiķi ir zagļi», un, otrkārt, tur «neko nevar darīt». Komisijas vairākums apņēmīgi strādāja, lai pierādītu vismaz otro. Andrejs Judins (Par) un Ritvars Jansons (NA) palika mazākumā ar savu atsevišķo viedokli vai visos svarīgākajos komisijas darba jautājumos.

Sudraba tagad secina, ka valsts «dalīšanas un pārdalīšanas» procesi nav beigušies arī šodien. Taču, lai tas mainītos, viņasprāt, esot «jāaug cilvēku apziņai», lai viņi nevis izmanto valsti sava labuma gūšanai, bet gan «domā par iedzīvotājiem».

Domā jau gan, vismaz par dažiem iedzīvotājiem, kuriem gadījies iekrist, dalīšanas un pārdalīšanas darbus darot.

Piemēram, Magoņa lietā par pusmiljona eiro kukuļa saņemšanu Limbažu tiesas tiesnesis Kārlis Jansons pirmajā sēdē septembrī nolēma atdot Magonim atpakaļ pusi no 400 tūkstošu eiro drošības naudas, bet nupat otrajā — atļaut viņam izbraukt no valsts un vēl dažas lietas, kuras ieteica apsūdzēto advokāti. («Nu, mēs ar tiesnešiem strādājam,» bijušais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds savulaik Rīdzenē ziņoja Šleseram.)

Magonis nu strādā Krievijas uzņēmuma RŽD loģistika meitasuzņēmumā Euro Rail Trans, kura valdē ir Šlesers. Droši vien arī Sudraba būs sev nopelnījusi kaktiņu šajās dalīšanas struktūrās, ja atkārtoti ietapt Saeimā viņai neizdotos. Lojālas «šoferu meitas» mafija neuzmet.

Citiem «iedzīvotājiem» jeb, kā viņus nodēvējis Sudrabas partijas biedrs Gunārs Kūtris, «bļāvējiem internetā» iespēja sniegt savu vērtējumu gan oligarhu, gan viņu Saeimas vairākuma joprojām darītajam valsts nozagšanai būs šoruden Saeimas vēlēšanās. Kučinska partijas biedrs Augusts Brigmanis gan apgalvo, ka viņa vēlētājiem «šī tēma absolūti neinteresē». Tomēr citiem Latvijas neatkarība varētu būt svarīga.

Komentārs 140 zīmēs

Spēriens gulošam. Noticis hakeru uzbrukums Nacionālā veselības dienesta informācijas sistēmai un E-veselībai.

Darbu nezūdamība. Tiesa apķīlājusi bijušā Krājbankas valdes priekšsēdētāja, tagad Rīgas domes deputāta Mārtiņa Bondara īpašumus un bankas kontus.

Dzelžains gals. Maksātnespējīgā Liepājas metalurga mantu pārdos izsolēs.

Tiesa apķīlājusi Bondara bankas kontus un īpašumus

Tiesa apķīlājusi Rīgas domes deputāta Mārtiņa Bondara īpašumus un bankas kontus, lai varētu piedzīt 15 miljonus eiro ar “Latvijas krājbanku” saistītā civilstrīdā, otrdien vēsta “TV3” ziņas.

Raidījums ziņo, ka pret Bondaru rudenī piemērots prasības nodrošinājums, tādējādi apķīlājot visus Bondaram piederošos īpašumus, kā arī viņa algu. No savas 1000 eiro lielās mēneša algas Rīgas domē Bondars saņem minimālo algu, pārējā daļa tiek ieturēta kā garantija 15 miljonus eiro lielās prasības nodrošināšanai.

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa pērnā gada jūnijā nosprieda solidāri piedzīt 15 miljonus eiro no septiņiem bijušajiem “Latvijas krājbankas” valdes locekļiem, aģentūru LETA iepriekš informēja sabiedrisko attiecību konsultants Oskars Fīrmanis.

Bijušie “Krājbankas” valdes locekļi esot bez pietiekama saimnieciska pamatojuma izsnieguši vairākus aizdevumus Seišelu salās un Kiprā reģistrētām komercsabiedrībām un pārņēmuši to nodrošinājumus.

“Latvijas krājbankas” administrators “KPMG Baltics” prasību pret bijušajiem bankas valdes locekļiem par zaudējumiem, kas bankai radušies laikā līdz maksātnespējas procesa sākšanai, cēla 2015.gadā.

Notiesājošais lēmums ir pārsūdzēts Rīgas apgabaltiesā, kur tas tiks skatīts 24.aprīlī, tad arī tiesa varēs lemt par prasības nodrošinājuma atstāšanu spēkā vai atcelšanu, liecina tiesu kalendārā pieejamā informācija.

(precizēta 1. rindkopa)

Mājām, ceļiem. Un kaķīšiem

Cēsu uzņēmuma Balticfloc veiksmi patlaban galvenokārt «bruģē» celulozes piedeva asfaltam un ekovate ēku siltināšanai. Taču ekoloģiskās mājdzīvnieku pakaišu granulas zooveikalos nākotnē varētu izkonkurēt importa preci

Milzīgas papīra ķīpas: veci laikraksti un žurnāli, tipogrāfiju atgriezumi. Uzņēmuma Balticfloc saimnieks Edžus Cābulis satiekoties ieminas, ka parasti tik lielu makulatūras daudzumu ražošanas telpās neuzkrāj. Apstākļu sakritības dēļ esam ieradušies ciemos laikā, kad rūpnieciskajā teritorijā Cēsu nomalē gadījies elektrolīnijas bojājums. Kamēr to novērš, darbs papīra otrreizējā pārstrādē apstājies. Edžus komanda arī gaida, kad cehā varēs salikt vēl vienu ražošanas līniju, kas jau piegādāta. Pirmā pat septiņu dienu, 24 stundu maiņu ritmā nespējot tikt galā ar strauji pieaugušo pieprasījuma apjomu.

2016. gadā Balticfloc, kas no 2010. līdz 2014. gadam bija strādājis testa režīmā, piedzīvoja strauju izrāvienu. Apgrozījums gandrīz pieckāršojās, pirmoreiz uzņēmuma darbības laikā parādījās peļņa.

Pērn finanšu rādītāji turpināja augt. Diplomi pie sienas Edžus birojā liecina, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera Cēsu uzņēmumu pagājušogad nominējusi Sprīdīša balvai, viņu ražotās pakaišu ekogranulas mājdzīvniekiem un celulozes piedevu asfaltam LIAA apbalvojusi ar atzinības rakstu kategorijā Importa aizstājējprodukts, bet Cēsu novada dome — nominācijā Inovācija.

Itāļu zirdziņš papīra pakaišos

Gados jaunais Balticfloc valdes priekšsēdētājs par makulatūras pārstrādi iedomājies jau studiju gados LU Ekonomikas fakultātē. Cēsnieks augstskolas pēdējos kursos sācis piepelnīties, pārdodot no ārzemēm ievestas rūpnieciskās iekārtas, arī dažādus pakotājus un malējus. Pats labprāt padarbinātu šādas mašīnas, kaut ko ražojot. Pētījis internetā, ko dara nišas uzņēmumi Vācijā un Skandināvijā. Uzdrošinājies sākt.

«Papīrs tiek malts dažādās frakcijās. Jaunus produktus neizgudrojām, bet bija pašiem jāsaprot tehnoloģijas. Vai tu vari to uztaisīt un atrast tirgu,» uzsver Edžus. «Tad izdevās ļoti izdevīgi nopirkt veselu rūpnīcu teritorijā, kur atrodas arī metālapstrādes un iekārtu būves uzņēmumi.» Tā 2010. gadā dibinātais Balticfloc tika pie telpām bijušajā Cēsu autoremonta rūpnīcā, ko tautā sauc ARZA.

«Sākums bija lēns. Iegūt pilnu ražošanas ciklu ir grūts darbs. Tu jau esi ieguldījis naudu, bet vēl jāņem «no malas» — elektroinstalācijām, transportiera lentēm. Ar to nodarbojos 3—4 gadus.»

Makulatūras pārstrādes produktu — ekovati ēku siltināšanai — jau gatavoja rūpnīca Daugavpilī. Pieprasījums gan tepat Baltijā, gan Skandināvijā bija liels, tāpēc Balticfloc 2015. gadā izvēlējās sākt ražošanu tieši ar to. Bija sarūpētas arī atbilstošas iekārtas. Nākamais ražojums — tā dēvētās hidrosējas materiāls mulča. «Papīrs, ko izmanto zāliena stādīšanā. Lielā mucā sajauc papīru ar ūdeni, pievieno vajadzīgās minerālvielas, sēklas, tad ar speciālām šļūtenēm apsēj lielas platības,» intriģējoši stāsta Edžus. «Mulča veido plānu kārtiņu, caur kuru putni neizknābā sēklas, tā arī var labi regulēt mitrumu. «Kokteilim» mēdz pievienot arī īpašu līmi, tad tas labi turas pat ļoti stāvās nogāzēs.» Pamatā mulča Cēsīs tiek ražota eksportam — uz Beļģiju, Vāciju un Skandināviju, kur ir daudz šādu nogāžu, kā arī Itāliju, kur klimata dēļ zālājam mēdz būt grūti ieaugties. Latvijā to vairākus gadus pēc kārtas izmantoja Lemberga hūtē Ventspilī, joprojām — Getliņu izgāztuvē, lai absorbētu un slāpētu atkritumu smakas.

«Vēl nebijām atpelnījuši ieguldījumus, kad pievērsāmies asfalta piedevai,» stāstu turpina Edžus. «Jā, visu augstas intensitātes ceļu, lielo maģistrāļu klājumiem jau 30 gadus liek klāt samaltu papīru! Tas ir specifikācijā ierakstīts. Šādā ceļu materiālā ir palielināts ķepīgā bituma daudzums. Lai tas transportēšanas un ceļu ražošanas laikā nenotecētu, tiek pievienota celulozes šķiedra, kas bituma masā veido tādu kā režģi.»

Pēc asfalta piedevas «palaišanas» Balticfloc sāka ražot arī papīra granulas. «Makulatūras produktus, ja tie nav granulu veidā, ir neizdevīgi vest lielos attālumos. Lieli transporta izdevumi uz mazu apjomu!» pamato uzņēmējs. «Toties saspiestā, granulu veidā 10 tonnu kravas vietā var ielikt 24 tonnas. Granulas Eiropā veido tikai kādi desmit ražotāji, tas ir liels know-how, ko mēs ilgi «kodām», beigās sanāca.»

Jaunā tehnoloģija aptuveni pirms gada ļāva sākt arī pakaišu ražošanu mājdzīvnieku turēšanai un tualetes kastēm, ko Edžus draudzīgi dēvē par «kaķu granulām».

«Pirms mums jau Latvijā kāds tos bija mēģinājis ražot, tas pat bija ES atbalstīts projekts, taču doma nebija saknē pareiza — ražot granulas no nepietiekami uzsūcoša biroja papīra un mazā apjomā,» viņš piebilst.

Papīru granulēt esot pavisam kas cits, nekā granulēt koku. Kokam ir dabiskā saistviela, lignīns, kas notur granulas kopā, bet papīram tā nav. Tām nedrīkst būt nepatīkamu piedevu, jo tad kaķis tās nelietos. Tās arī nedrīkst būt cietas, tām jābūt ļoti uzsūcošām. Taču granulām nav labi būt arī pārāk mīkstām, jo tad pie dzīvnieka kājām pielīp mazās pūciņas. Šīs granulas uzņēmums pagaidām ražo tikai eksportam. Dažādos tirgos gan esot dažādas prasības. «Zirgkopjiem uz Itāliju sūtām ļoti cietas granulas. Tur uzsūkšanas spēja nav tik noteicoša, vienkārši zirgkopis grib, lai zirdziņš stāv nevis koka, bet papīra granulās. Balansējam,» ar veselīgu humoru nozares specifiku uztver Edžus. «Uzsūktspēju testējam tepat birojā. Ar blenderīti samiksēju kaudzīti un paturu ūdenī. Nosveru, cik tā sver pirms un pēc mērcēšanas ūdenī. Viss ir matemātiski! Tīrai šķiedrai uzsūktspēja var būt pat 1200% no granulu svara.»

Pavisam zaļa domāšana

Uzņēmums vēl ir mazs, tikai 10 darbinieku, birojā — Edžus un sekretāre. Plānos ir ne tikai komandas palielināšana ražošanas telpās, bet arī mārketinga speciālistu piesaiste. Diemžēl jauniem, perspektīviem Cēsu kadriem problēmas sagādā krievu valoda, kas jāpārvalda, lai kontaktētos ar piegādātājiem. 1988. gadā dzimušais Edžus paspējis to iemācīties, bērnībā skatoties televīzijā multfilmas. Pagaidām viņš vienpersonīgi ir iekšā visos procesos. «Par kaķīšiem zinu visu, par asfaltu arī,» smejas. «Pirmajam šīs nozares klientam [ceļu būvniekam] Lemminkainen Latvija Berģos pirmajās ražošanas dienās visu laiku stāvēju klāt, uz objektu braucām, uz ceļarulli skatījos. Paldies viņiem!»

Diemžēl Latvijas ceļu nozarē ražotājs uzdūries sistēmiskām problēmām. «Katrā asfalta rūpnīcā par asfalta piedevas iepirkšanu ir atbildīgs savs cilvēks. Esmu vairākas reizes saskāries ar tradicionālo uztveri — ražošanas vadītājs grib bonusu par to, ka viņš ņem manu preci. Ceļu uzņēmums zaudē 10 000 eiro gadā tāpēc, ka neņem no manis par 20% zemāku cenu, pērk no ārzemēm. Bonusu sistēma! Attaisnojumi interesanti: mēs neesam testējuši jūsu produkciju. Saku: visa Latvija jau ražo asfaltu ar mūsu piedevu, kur ir problēma, varam jums iedot testa partiju! Ārzemēs ne ar ko tādu neesmu saskāries.»

Balticfloc gadā pārstrādā 1000 tonnu dažādu papīru. «Kaķu granulām», piemēram, der tikai avīžu papīrs, kam ir ļoti augsta uzsūktspēja. Nav noslēpums, ka makulatūras avīžu proporcija ik gadu kļūst arvien mazāka. Tomēr uzņēmuma vadītājs zina, kur tās iegūt. Latvijā sadzīves atkritumu šķirošanas jomā vēl ir daudz risināmu jautājumu, bet otrreiz lietojamā papīra šķirošanas uzņēmumi pastāv, ir arī firmas, kas iepērk papīru no tipogrāfijām un privātpersonām. Ir papīra piegādātāji no Eiropas, citām Baltijas valstīm un Austrumiem. «No Skandināvijas vai Vācijas nav jēgas pirkt, jo tur šis papīrs ir tik daudz reižu pārstrādāts, ka tam vairs nav nekādas vērtības, uzsūkšanas spējas un pūkainības,» secina Edžus.

Viņa paša sirdi no augošā ražojumu klāsta visvairāk sildot substance, ar ko uzņēmums sāka darbu, — ekovate. «Visiem mūsu produktiem nāk klāt zaļā domāšama, bet ekovatei — visizteiktāk. Pasīvās mājas, kurās tā tiek izmantota, ir dzīves filozofija, gribas to popularizēt. Papīra granulas, ko kaķītis piečurā, cilvēki vienkārši izmetīs, asfaltā pārstrādātais papīrs vairāk ir tehnoloģija, bet, kad savu mājokli siltini, tas ir paliekoši.»

Uzņēmums nākotnē turpināšot eksperimentēt ar matariāliem, Edžus stāsta, rādīdams daudzkrāsainas granulas, kam pievienots bitums un kokšķiedra. Pavirpina pirkstos sasmalcinātu kaņepju šķiedru un kartonu. Jaunā līnija ļaus nodalīt ekovates un granulu ražošanu, uz pusi palielinās jaudu. Balticfloc stratēģis izsaka bažas, ka šībrīža telpās gan vietas visam drīz varētu nepietikt. Edžum pašam spēku tik straujai ekspansijai dod jaunība un sporta rūdījums. Viņš ir vēsturiskās autoremonta rūpnīcas vārdā nosauktās futbola komandas FC ARZA aizsargs un kapteinis. Lai arī augstskolas laikā vasarās izmēģinājis pastrādāt aiz valsts robežām, dzīvi un uzņēmējdarbību veidot grib tikai dzimtajās Cēsīs.

«Nepatīk, ka kvalificētie jaunieši bieži labāk brauc uz ārzemēm zemenes lasīt, nekā attīsta sevi Latvijā. Bagāts tāpat neviens nav atbraucis. Varbūt man ir citāds priekšstats, bet es attīstību redzu kā izaugsmi — tu nevari uzreiz visu dabūt. Arī mana uzņēmējdarbība pašreiz nav stāsts par peļņu. Viss tiek ieguldīts attīstībā.»

Dzinējaspēks, kas liek darboties biznesā

Tas varētu būt saistīts ar sportu — neatsveramu manas ikdienas sastāvdaļu. Sevis attīstīšana, pierādīšana, sāncensība, augšana gan kā uzņēmuma vadītājam, gan kā uzņēmumam un kolektīvam kopumā.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Otto fon Bismarks ir teicis: «Tikai idiots mācās no savām kļūdām. Gudrais mācās no citu kļūdām.» Skaitiet mani pie idiotiem! Man patīk savas kļūdas! Grūti gan uzsvērt kādu — palikušas tikai zināšanas un pieredze.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Katrs profesionālis reiz bijis iesācējs. Nevajadzētu baidīties būt iesācējam, bet vairāk skatīties uz to kā iespēju kļūt profesionālim. Arī grāmatu plauktā dažas grāmatas ir biezākas par pārējām.

 

 

Kļūda 404

Meklējot informāciju internetā, paziņojums «404 Not found» nozīmē, ka gadījusies specifiska kļūme — lai gan saziņa ar serveri notikusi veiksmīgi, vajadzīgo saturu tomēr nav izdevies atrast. Jāturpina meklēt!

Biju iecerējusi sleju sākt pavisam citādi, bet šī žurnāla kārtas numurs — 404 — uzjundīja asociācijas ar nupat aprakstīto meklēšanas kļūdu. Protams, tā ir nejauša sakritība, ka tieši 404. numura galvenā tēma ir tiesu sistēmas reakcija uz pagājušā gada nogalē Ir pētījumā atklātajiem sistemātiskajiem likumpārkāpumiem un maksātnespējas shēmošanu tiesās. Tomēr šī sakritība sanākusi gluži simboliska, jo līdzšinējo sistēmas reakciju diezgan trāpīgi apraksta tieši kļūdas paziņojums «404 Not found». Klusums. Atteikumi komentēt. Problēmas noliegums.

Taču beidzot tas sāk mainīties! Ļoti iepriecina fakts, ka godprātīgi tiesneši paceļ savu balsi un nav gatavi samierināties ar situāciju, kad atsevišķu «melno avju» dēļ cieš visas tiesu sistēmas reputācija. Četrpadsmit Augstākās tiesas tiesneši ir pieprasījuši Tieslietu padomei rīkoties — veidot izpētes komisiju, kas vērtētu aizdomīgās maksātnespējas lietas, aizraktos līdz kļūdu cēloņiem un piedāvātu sistēmiskus uzlabojumus. Ierosinātāji ir cienījami profesionāļi ar labu, gados rūdītu slavu — viņu vidū bijušais AT priekšsēdētājs Andris Guļāns, AT Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja Veronika Krūmiņa, atbalstu pauž arī viens no mūsu tieslietu sistēmas «tēviem» Egils Levits.

Tieslietu padomei, kuras sastāvā ir visas tieslietu jomas svarīgākās amatpersonas, 22. janvārī jālemj, ko darīt. Atbilde vairs nevar būt «404».

Anekdotes

Ja regulāri skatāties televizoru, noteikti būsit pamanījuši, ka labie puiši vienmēr uzvar sliktos. Ja vien tās nav ziņas.

«Kaptein, man ir divas ziņas!»
«Bocman, nestiep garumā, sāc ar labo!»
«Mūsu kuģi ir pametušas visas žurkas!»

«Vai tu varētu nogalināt cilvēku?»
«Nē.»
«Kāpēc?»
«Šodien eju ar sievu uz kino. Varbūt tad rīt?»

 

Pica — tā ir apļa diagramma, kura demonstrē, cik picas tev vēl ir palicis.

«Vakar mani sakoda suns!»
«Traks droši vien?»
«Nē, normāls. Vai tad es traku suni raustītu aiz astes?!»

Kāds puisis parasti iepazinās ar tādām meitenēm, par kurām šausmās bija puiša vecāki. Taču reiz viņš mājās pārveda Lienīti un teica: «Mammu, iedomājies — Lienīte nepīpē, nedzer un nelieto lamuvārdus!»
Mamma sajūsmā: «Tā ir taisnība, Lienīt?»
«Jā.»
«Un kāpēc nepīpē un nedzer?»
«Ai, apnika.»

Vienīgais, kas manī izpaužas radoši, ir krīze.

Mani augšējie kaimiņi aizraujas ar stepa dejošanu. Kaimiņi pa labi ir jauns pāris, kas visu laiku skaļi strīdas, bet pa kreisi — regulāri dzen sienās naglas. Sakiet, kā lai šādos apstākļos spēlē bungas!?

Reti kurš zina, bet Senajā Grieķijā cilvēki visu laiku staigāja, ietinušies palagos, jo nakšņoja tur, kur pagadījās.

«Vai jums patīk peldēt?»
«Jā.»
«Kādā stilā — brīvajā vai brasā?»
«Uz piepūšamā matrača.»

Man jau tāpat dažādu problēmu gana, bet tagad vēl mans kaimiņš loterijā laimēja auto!

«Es saņēmu sūtījumu no pagātnes!»
«Par ko tu runā?!»
«Man pienāca telegramma!»

Draudzene ierosināja — varbūt parunāsim par mūsu nākotni? Es pusstundu stāstīju par teleportēšanos, lāzeriem un magnētiskajiem laukiem. Kā vēlāk izrādījās, es ne tā biju sapratis jautājumu.

Talantīgs cilvēks rīkojas pareizi un prātīgi, bet ģeniāls cilvēks — spontāni un radoši.

Sarunājas divi draugi.
«Es nesen klātienē satiku meiteni, ar kuru veselu mēnesi biju sarakstījies internetā.»
«Un kā?»
«Es līdz tam nebiju novērtējis, cik prasmīgi viņa māk izmantot fotošopu.»

«Dakter, vai jūs spējat amputēt sirdsapziņu?»
«Jā, bet tikai ar priekšapmaksu!»

«Vakar sieva mani aizsūtīja uz veikalu!»
«Un kā?»
«Tu pat iedomāties nevari, kā tur viss pa šiem desmit gadiem mainījies!»

Mani tracina situācija, kad esmu noguris un vēlos atlaisties dīvānā, bet izrādās, ka es jau guļu.

Armijas vajadzībām tika iepirktas dāmu somiņas, jo izmēģinājumos atklājās, ka somiņās satilpst vismaz divreiz vairāk lietu nekā parastajās armijas mugursomās.

Imants Zarembo, labākās datorspēles izstrādātājs

Labākā datorspēle Latvijā ir tapusi Rēzeknē. Rezrog ir spēle, kas pagājušajā nedēļā ieguva titulu Gada spēle 2017. Uz ceremoniju Rīgā tās izstrādātājs Imants (30) neieradās, bet nosūtīja kolēģi. Imants dzīvo Rēzeknē un telefonsarunā stāsta, ka par balvu ir priecīgs. Rezrog ir pirmā datorspēle, ko viņam izdevies ievirzīt starptautiskā tirgū. Pie tās izveides rēzeknieši strādāja gandrīz trīs gadus. Komanda vienubrīd izauga pat līdz astoņiem cilvēkiem. Imants pats domāja spēles mehāniku, taču grafiku kolēģi no Imantam piederošā uzņēmuma Soaphog.

Tā kā viņš pats ir lomu spēļu žanra cienītājs, tad arī Rezrog tapa tieši tajā. «Mēs gribējām, lai mūsu spēle izskatās kā galda spēle, bet ir spēlējama digitāli. Sajaucot žanrus un stilus, ieguvām Rezrog,» stāsta Imants. Spēles nosaukumam nav īpašas nozīmes. Tas radās «prātā vētrā», komandas biedriem izsakot idejas un par labāko balsojot. Bija svarīgi, lai nosaukums izrunājams arī ārpus Latvijas.

Rezrog ir pasaule, kurā notiek spēles darbība: gan uz zemes, gan pazemē. Spēles mērķis, protams, ir uzvarēt ļaunos. «Ļaunais burvis sūta savus monstrus pārņemt Rezrog zemi. Lai viņus atvairītu, tās iemītnieki cīnās. Viņi var sevi uztrenēt, aprīkot un iegūt jaunas spējas, lai zemi nosargātu,» spēli ieskicē Imants.

Pirms diviem gadiem ar spēles demo versiju Imants devās uz datorspēļu izstādi Gamescom Ķelnē, lai meklētu izdevējus. Atrada. Kasedo Games sāka spēles mārketingu, un, kad 2017. gada 31. maijā Imants to ievietoja digitālo spēļu izplatīšanas platformās Steampowered.com un Gog.com, uzreiz bija pircēji. «Šī ir mūsu pirmā lielā, komerciālā spēle. Kad to sāka lietot, sapratām savas tehniskās kļūdas. Ātri tās labojām, publicējām uzlabotu versiju,» atceras Imants. Izdevējs parūpējies par spēles tulkošanu astoņās valodās. Lielākais Rezrog tirgus ir Ziemeļamerikā. Šobrīd ir pārdots ap 6000 kopiju, vienas spēles cena ap 10 eiro.

Imants ir liels gudrinieks: bakalaurs kā programmētājam, maģistrs kā sistēmanalītiķim un doktors Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, kur pētīja semantiskās tehnoloģijas. Tas ir veids, kā autonomas mašīnas sazinās savā starpā. Imants gribētu to integrēt videospēļu izstrādē. Multimediji un videospēles ir viņa pamatdarbs — Soaphog veido interaktīvas lietotnes, ko izvieto muzejos, mācību iestādēs un stendos.

Siltumam un priekam

Kad ne tikai kalendārs, bet arī termometrs liecina — ziema ir klāt, laiks karstam un aromātiskam dzērienam pēc pastaigas svaigi dzestrajā vējā

Vienkāršākais un ierastākais variants, protams, ir tēja ar citronu un medu vai kārtīgs groks. Tomēr, ja sakārojas kādu neierastāku sildošu dzērienu, vienlaikus paturot skaidru saprātu, lūk, daži priekšlikumi iedvesmai. Sastāvdaļu proporcijas ir aptuvenas, jo — kas vienam salds, otram var būt par skābu. Tāpēc īstais samērs katram jāatrod pašam. Lai silti!

1. Ābolkūka glāzē

Katliņā liek divus vidējus, nomizotus un gabaliņos sagrieztus saldskābus ābolus, 50 g brūnā Demeraras cukura, 2 tējkarotes malta kanēļa, šķipsnu sāls, 200 ml ūdens. Uz vidējas liesmas karsē, līdz āboli mīksti. Maisījumu sablendē, pievieno 200 ml uzkarsēta piena un 50 ml saldā krējuma, vēl nedaudz sablendē. Nekavējoties lej glāzēs, dekorē ar putukrējumu, pārkaisa kanēli un pasniedz.

Foto — Dace Salmane

2. Pelašķu tēja ar kadiķīti

Katliņā uzvāra 300 ml pelašķu tējas, pievieno 3 tējkarotes miezerī viegli saspiestu kadiķogu, atstāj ievilkties zem vāka 10 minūtes. Nokāš, lej atpakaļ katliņā, pievieno 100 ml cidoniju sulas un medu vai brūno cukuru pēc garšas. Ja šķiet pārāk stiprs, pievieno ūdeni. Uzkarsē, lej glāzēs. Ieber katrā glāzē pa kādai kadiķogai un pasniedz. Divi zaķi ar vienu šāvienu — klepus nenāks ne tuvumā, un tik garšīgi!

Foto — Dace Salmane

3. Ziemas Piña colada

Lej katliņā 100 ml ūdens, 100 ml kokosriekstu piena, 200 ml ananasu sulas un viena neliela citrona sulu. Maisot uzkarsē uz vidējas liesmas, ja nepieciešams, pievieno cukuru. Lej glāzēs, dekorē ar ananasa šķēlīti, pasniedz. Izdzer. Prasa papildporciju.

Foto — Dace Salmane

4. Roždzērvene

Katliņā lej 300 ml ūdens, 100 ml dzērveņu sulas, 20 ml rožu sīrupa un puscitrona sulu. Uzkarsē, lej glāzēs, bauda. Ja vēlas — dekorē ar kaltētām rožu ziedlapiņām (ēdamām). Šis būs īstenām lēdijām un pasaku būtnēm, jo smaržo reibinoši.

Foto — Dace Salmane

5. Lavandas možumdzēriens

Uzvāra 400 ml ūdens, pievieno 2 ēdamkarotes zaļās tējas lapiņu, 50 ml lavandu sīrupa (vai 2 ēdamkarotes lavandas ziedpumpuru, tikai noteikti pārtikai paredzētos), 1 neliela citrona sulu un 1/3 šī citrona miziņas, 50 g ingvera (sagriezts plānās šķēlītēs), atstāj zem vāka ievilkties vismaz 5 minūtes. Pievieno medu pēc garšas, pasniedz. Un var doties nākamajā pastaigā!

Foto — Dace Salmane

6. Mohito tēja

Uzvāra 400 ml stipras piparmētru tējas, nokāš, pievieno 1—2 laimu sulu un brūno cukuru pēc garšas. Dekorē ar laima šķēlītēm un svaigām piparmētru lapiņām.

Pasniedz, un gaisā jau virmo doma par vasaru.

Atbilde deviņdesmitajiem

Dānis Stigs Stasigs dokumentēja Maskavas forštati 1992. gadā. Pagājušovasar atgriezās, lai ar jaunākajām tehnoloģijām pieliktu punktu šim darbam. Rezultāts vēl līdz 21. janvārim apskatāms Latvijas Fotogrāfijas muzejā

Esmu uzņēmis šīs fotogrāfijas pirms 25 gadiem. Ja tu tur atpazīsti kādu cilvēku, lūdzu, pasaki man to! Ar bilžu albumu, kurā bija ielikta šāda informācija krievu valodā, pagājušovasar Rīgā, Maskavas priekšpilsētā, pārvietojās dāņu fotogrāfs Stigs Stasigs (57). Viņš, fotogravīras konsultants Dānijas Karaliskajā tēlotājmākslas akadēmijā, gatavojies akcijai kā mākslas projektam. Minēto aicinājumu pat drukājis ar rakstāmmašīnu, eBay nopircis vecu padomju papīru, kāds Latvijā bija apgrozībā 90. gadu sākumā.

Bijušo PSRS viņš pazina gana labi, kopš 1988. gada dāņu fotoaģentūras uzdevumā ir strādājis Armēnijā, Gruzijā, Magadanā Sibīrijā, Sanktpēterburgā, protams, Maskavā un arī Rīgā. Fotografējis krustu atjaunošanu Rīgas Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrālei, kur padomju laikā bija iekārtots planetārijs, asiņainos 1991. gada janvāra notikumus Baltijas valstīs. «Jocīgi, ka ne tikai manās vecajās fotogrāfijās, bet arī atmiņās viss bija melnbalts… No PSRS vai no Latvijas es neatceros nekādas krāsas. Vienīgais, kas izlec, — sarkanās Kremļa zvaigznes,» viņš domīgi ierunājas.

«Kad 2017. gada vasarā atgriezos Maskačkā, uzreiz pamanīju — tur ir parādījies ļoti daudz grafiska «trokšņa», spožu krāsu. Pat tramvaji kļuvuši koši zili. 1992. gadā tie bija mierīgi dzelteni un sarkanbrūni, pilnīgi saplūda ar vecajām mājām, bet tagad traucas kā citplanētieši. Un visas jaunās mašīnas, reklāmas…! Vecā Maskačka joprojām atrodas turpat, bet vairs nav fiziski ieelpojama kā 1992. gadā, ir ieraugāma tikai mazos lodziņos.»

Stigam pirms 25 gadiem Maskačkas iepazīšanai uzradās ekskluzīvi daudz laika. Starptautiskajai labākā jaunā fotožurnālista balvai, ko viņš bija saņēmis, līdzi nāca prāva naudas summa. Profesionālis izlēma iepauzēt stresaino darbu fotoaģentūrā. Sapņoja nopirkt vecu militāro džipu un, kamēr vēl nav dzimuši bērni, ar sievu Šarloti aizceļot postpadomju nekurienē.

Kāpēc nekur neaizbraucāt, bet gan uz gadu aizķērāties Rīgā?
Bijām plānojuši šeit sākt mūsu ceļojumu, taču Šarlotei pēkšņi piedāvāja labu darbu dāņu tūrisma firmā. Tagad to sauc Via Hansa.

Izlēmām palikt. No sākuma īrējām dzīvokli, pēc tam privātmājas stāvu Teikā. Džipa vietā nopirkām vecu zaļu žiguli. Šķiet, uz Maskačku mani aizsūtīja fotogrāfs Aivars Liepiņš. Laikam, lai uz brīdi tiktu no manis vaļā. (Smejas.) Ar viņu biju iepazinies caur Ilmāru Znotiņu, ko satiku jau iepriekš Kopenhāgenā. Izmantoju šo puišu laboratoriju, katru piektdienu nopirku viņiem un sev «piektdienas alu»… Ilmārs joprojām ir viens no maniem labākajiem draugiem.

Tajā laikā Rīgas ielās laikam nestaigāja daudz ārzemnieku.
Jā, vienīgi daži diplomāti, bet viņi bija varen garlaicīgi. (Ironiski smiekli.)

1992. gada janvārī ierodoties Rīgā, sajūta bija kā provincē. Nekas nenotiek, ko gan es šeit darīšu? Iepriekšējo reizi, kad pabiju Rīgā, 1991. gada janvārī, te gan bija, ko fotografēt. Lieli, dinamiski notikumi, barikādes un cilvēki!

Tad lēnām sāku fotografēt Maskačku.

Tikpat kā neviena auto. Bruģētas ieliņas. Cilvēki valkā vecu, bezkrāsainu apģērbu. Īsta laika mašīna! Dāņi, kam nesen rādīju šīs fotogrāfijas, minēja: piecdesmitie gadi? Nē, deviņdesmitie! Fotogrāfus tiešām aizrauj tādas eksotiskas lietas. Ciniski izsakoties: tas, kas nav pārāk labs cilvēkiem, ir labs fotogrāfijai.

Kad [pirms diviem gadiem] sāku apstrādāt šīs fotogrāfijas izstādei, aizdomājos: kāds fotogrāfs tad es biju tajā laikā? Varbūt biju cilvēku personisko traģēdiju kolekcionārs? Es taču sēdēju ar viņiem uz soliņa, smēķēdams cigaretes, pats kļūdams depresīvs. Taču dvēseli sildīja doma — jau rīt varu nopirkt biļeti atpakaļceļam, ja tas viss sāk palikt par traku.

Protams, laiks pēc neatkarības atgūšanas izrādījās smags visiem Latvijā, bet Maskačkas iedzīvotāji bija dubultā ievainojami: krievvalodīgi pensionāri, čigāni… Pēkšņi viņiem vairs nebija naudas elementārai izdzīvošanai. Katrs centās kaut ko pārdot.

Manā atmiņā 90. gadi gan ir trūcīgs, bet arī ļoti optimistisks laiks.
Nē, viņi likās pilnīgi zemē iedzīti, neredzēja nākotni. Es to manīju, lai gan mūsu nelielā komunikācija sastāvēja tikai no tā, ka es viņiem devu cigaretes un kapeikas. Protams, viņi mani pieņēma šo cigarešu dēļ, laikam arī patika, ka es par viņiem interesējos. Neviens no viņiem nestrādāja.

Man vajadzēja piezemēties šajā atmosfērā. Radīt pašam notikumus: vīrietis iekāpj autobusā, sieviete šķērso ielu…

Pēc gada atgriezdamies Dānijā, steidzīgi meklēju darbu, šīs fotofilmas vienkārši iegūla manā arhīvā. Milzīga, nekārtīga negatīvu kaudze. Man tā bija pagātne.

Tai pieskāros tikai 2015. gadā, kad sieva atgādināja: «Nāk PSRS sabrukšanas 25. jubileja, tev kaut kas ir jādara!»

Piezvanīju kādam puisim un apjautājos, kā negatīvus vislabāk ieskenēt. Viņš teica: «Neskenē, es tev palīdzēšu.» Ierādīja, kā tos pārfotografēt. Tik ātri! Sākumā pat nebiju domājis pievērsties Maskačkai, jo man bija daudz fotogrāfiju no visas bijušās PSRS. Mēneša laikā digitalizēju 7000 uzņēmumu. Un tur pēkšņi izlīda Maskačka. Viena bilde te, otra tur, pusfilma, vesela… Pamanīju, ka tās rakstītas ar pavisam citu «gramatiku». Kā klusa dzeja. Kā mierīga klaviermūzika, ko nevar lietot kopā ar trauksmaino padomju materiālu.

Varbūt tāpēc, ka pats jau kļūstu vecs, es tur varēju saskatīt skaistumu, ko nesaredzēju 1992. gadā, kad biju vitāls un agresīvs. Pamanīju, ka esmu fotografējis daudz brīvāk, nekā to darīju iepriekš. Tagad liekas, ka Maskačka ir bijusi labākais periods manā fotogrāfa dzīvē. Man piederēja brīvība. Ne tikai tā dēvētā mākslinieka brīvība. 1992. gadā neviens man nevarēja piezvanīt vai uzrakstīt e-pastu. Par manu pasauli kļuva Maskačkas cilvēki, ar kuriem pavadīju daudz laika. Bet, protams, tā bija izolācija, man brīžiem sametās sevis žēl.

«Ko es daru šeit?»
Jā, ko es daru? Dānijā arī ir sociālās problēmas, bet ne tik brutālas. Tas viss iespiežas tevī. Pat tad, kad atsāku strādāt ar šo materiālu, vienā brīdī tā visa kļuva par daudz.

Tad satiku Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāju Mairu [Dudarevu], lai runātu par izstādi. Ieraudzīju, kādā vecā mājā atrodas muzejs. Tā nav moderna balta kvadrāta galerija. Un mani 1992. gada attēli arī ir tādi vecmodīgi. Mierīgi ar tiem varētu piepildīt divas muzeja izstāžu telpas. Bet nodomāju: tad tas viss kopumā izskatīsies pēc tālas vēstures. Pēc kaut kā, kam nav nekāda sakara ar tagadējo laiku. Taču fotogrāfija tikmēr ir mainījusies no analogas, melnbaltas uz krāsainu un digitālu! Un arī es esmu mainījies gan kā cilvēks, gan kā fotogrāfs! Man vajadzētu radīt kaut ko jaunu, lai tomēr cilvēkiem norādītu — tās problēmas, ko redzat vecajās bildēs, nav izgaisušas. Šie cilvēki sēž uz ielas aukstumā varbūt pat tikai 100 metrus no muzeja.

Klaidoņi? Tie paši, kas 1992. gadā?
Jā, daži no viņiem.  Paņēmu veco Leica kameru, bet man nekas nesanāca. Jo nebiju lietojis šo aparātu 15 gadus. Tāpat kā ar ģitāru — ja neesi ņēmis to rokā kaut vai pusgadu, tev atkal jātrenējas.

2017. gadā Leica vairs nebija daļa no manis kā agrāk. Pat pastaigāt es vairs nespēju tik ilgi kā toreiz. Sasodīts, ko lai tagad daru?

Izlēmu no 1992. gada attēliem izveidot albumu, uzfilmēt video. Paņēmu līdzi sievu, ļoti izpalīdzīgi bija arī jaunieši no [organizācijas] Free Riga. Ar riteņiem braucām pa Maskačku un, ja redzējām kaut kur apsēdušos cilvēkus, apstājāmies, parādījām viņiem albumu. Tas uzreiz mainīja atmosfēru! Ja tu vienkārši pieej pie četrotnes, kas dzer uz soliņa, atmosfēra var būt nedaudz agresīva. Bet, skatoties albumu, gandrīz izgaist dzērums. «O — tā taču ir mana dzīve!» Viņi sāk atcerēties, sāk stāstīt stāstus. Ja ļoti paveicas — atcerēties cilvēkus.

Tolaik, kad staigāju viens, īpaši labi nerunādams krieviski, neko daudz nesapratu no notiekošā. Pēkšņi nonācu daudz intīmākā telpā. Tad sāku satikt cilvēkus, ko esmu fotografējis. Tas bija lieliski!

Bērnus, kas ir vecajās bildēs?
Jā, šis puisis, piemēram, ir gangsteris. (Stigs rāda zēnu kādā no fotogrāfijām.) 1996. gadā nonācis cietumā par laupīšanu. Vēlāk izceļojis uz Angliju, tagad atgriezies. Es uz ielas viņam iedevu cigareti un atvainojos, ka slikti runāju krieviski. Bet viņš man atbildēja angliski, jo bija iemācījies. Parādīju viņam albumu, šo pašu bildi, un viņš iesaucās: «Nē, nevar būt! Tas esmu es.» Un šī bija viņa vecmāmiņa, babuļa. Un viņa māsa. Viņi visi ir čigāni. Vecmāmiņa Daugavpils ielā kādreiz dzina kandžu. Māsa arī pabijusi cietumā — gan par nelegālu samogona pārdošanu, gan par to lietu uzpirkšanu un pārdošanu, kas bija atņemtas cilvēkiem «Razģevalkā»*. Tu taču zini tuneli Daugavpils ielas galā?

Kur cilvēkus apzaga?
Jā, naktī ieejot «Razģevalkā», ārā iznāksi kails! Babuļai bija labs bizness — mantas apmaiņai pret samogonu. Gangsteris man teica: ««Razģevalka» 90. gados bija pati bīstamākā vieta Rīgā.»

Un jūs tolaik par to nenojautāt?
Jā. [Pagājušovasar] pat satiku cilvēku, kas bija laupījis «Razģevalkā» tajā laikā, kad es fotografēju Maskačku. Jānis, viņš nomira rudenī. No skata ļoti patīkams vecs vīrs ar vienu kāju, sēdēja ratiņkrēslā. Apjautājos viņam par «darbu» «Razģevalkā», ko viņš bija veicis kopā ar Edgaru un Igoru: «Tātad jūs atstājāt cilvēkus kailus?» — «Nē,» viņš atbildēja. «Mēs tikai paņēmām viņu apavus.» (Smejas.) Protams, viņi ņēma arī naudu un pulksteņus, bet viņiem esot bijusi sava profesionālā ētika: neuzbrukt bērniem un sievietēm.

Kad uzzināju par Jāņa nāvi, noskumu. Man taču viņam vēl bija 100 jautājumi!

Kāds cits izstāstīja par [manis fotografēto] ebreju vīrieti, kuru visi nezin kāpēc sauca par Mazo Ļeņinu. Maskačkā visiem bija iesaukas.

Tātad 2017. gadā beidzot sapratāt, kam bijāt pieskāries pirms 25 gadiem?
Es pat nebiju zinājis par [Maskavas priekšpilsētas] ebreju geto! Esmu uzņēmis jauku bildi, kur bērni spēlējas kādā skvērā, bet tagad tur ieraudzīju mūri no sinagogas pamatiem. Toreiz tur vēl nebija monumenta. Tagad, skatoties uz bērniem, arī domās redzu ebrejus, kas tika dzīvi sadedzināti 1941. gada 4. jūlijā. Šis stāsts vairs nelaiž vaļā.

Domāju: un ko lai daru ar «ebreju lietu», kas ir tik milzīga? To nepieminēt izstādē būtu augstprātīgi. Tā izlēmu fotomuzeja augšstāva zālē veidot ekspozīciju, kas ir absolūti atšķirīga no apakšstāva fotogrāfiju izstādes. Tās nolūks ir parādīt, ka vecais Maskačkas stāsts turpinās. Ka tās ir cilvēku dzīves, nevis tikai melnbaltā fotogrāfija.

Ar Free Riga puišiem runājām, ka arī šādus stāstus ir svarīgi savākt — tāpat kā senos laikos, kad cilvēki vāca tautasdziesmas un pasakas.

Latvijā biju saticis puisi, kas ir uztaisījis Overly lietotni (ar to var mobilajā telefonā vērot daudziem izstādes objektiem pievienoto papildinformāciju, fotogrāfijas vai videomateriālu — red.). Viņš teica: «Lieliski, tu vari to lietot!»

Bet šeit [no drona uzņemtā attēlā] var redzēt pilsētplānošanu. To, kā cilvēki [Maskačkā] patiesībā staigā, ir izveidojuši savus «īsceļus». Sava veida protests pret to, ko no viņiem vēlas varas iestādes. Man vienmēr interesē redzēt, kā cilvēki, kaut vai miermīlīgā veidā, iebilst pret sistēmu.

Jaunās tehnoloģijas tātad deva iespēju izvērstāk pastāstīt par vecajām fotogrāfijām?
Jā, Overly lietotne visu mainīja.

Cilvēkiem gribēju sniegt ieskatu arī savā darbā: tāds detektīva vai žurnālista darbs. Arī izstādes apmeklētājiem sanāk «pastrādāt» ar mani kopā. Daudz tiešāka pieeja lietām! Tiklīdz tu attēlu ierāmē, tas kļūst par mākslu, par kaut ko attālinātu. Es to gribēju mainīt.

Izstādē gan var arī apskatīt manas fotogravīras [ar Rīgas motīviem], ļoti vecu, laikietilpīgu fototehniku, kādu lietoja 19. gadsimta 40. gados. Man ir meistardarbnīca, kurā strādāju šādā tehnikā. Attēlus izdrukāja kolēģi, kuri mākslas drukas jomā ir slaveni visā pasaulē.

Un skaties, tepat blakus ir [nofotografēta] grāmata, ko kādā ebreju slēptuvē [Maskačkā] atrada Free Riga. Zukunftsglaube — tulkojumā «ticība nākotnei».

Simboliski.
Jā. Kad es to ieraudzīju, domāju — tas taču nav iespējams!

Izstādē ir arī cigarešu paciņa: kad strādāju Maskačkā, man katru rītu bija jāpērk četras tādas, lai izdalītu. Nē, ne jau 1992. gada cigaretes. Kosmos, Mir, tās joprojām var uziet Maskavas ielā.

Bet te — stikla lauskas no gangstera Volvo. Kāds teica, ka viņš ir tur un tur un viņa mašīna ir sasista. Es turp devos, un nebija ne viņa, ne mašīnas, tikai šie stikli. Es tos savācu. Viņu satiku vēlāk, sēžam pie dzelzceļa stacijas. Viņš joprojām ir viena no apkārtnes autoritātēm.

Ko šī atgriešanās nozīmēja jums pašam?
Tikai tagad sapratu, ka visu laiku tomēr biju gribējis pabeigt šo projektu, uzlikt tam vāku. 1992. gadā tas nebija iespējams. Tagad es varu internetā meklēt informāciju, uzzināt par geto un ebreju vēsturi. Kaut vai staigāt pa Maskačku ar Google Maps — viss ir kļuvis tik vienkārši!

Mani patiešām pārsteidza, cik kompleksi ir stāsti, kas izlīda ārā no vecajām fotogrāfijām. «Razģevalka», geto un pat Brīvības pieminekļa glābēja Vera Muhina, kura, izrādās, ir dzimusi rajonā, ko es fotografēju!

Kas no šī visa ir svarīgs un kas nav? Protams, es varētu izstāstīt ļoti strukturētu stāstu par Maskačkas kriminālo sistēmu, bet tā būtu tikai neliela daļa no visa. Tāpat kā tavā dzīvē un manā — nav striktas līnijas, nekas nav vienkārši.

1992. gadā biju strādājis kā vientuļais vilks, bet tagad man bija vesela komanda, kurā pat iesaistīju dzejnieku Sergeju Timofejevu. Ļoti atšķirīgs process, cilvēki, kas piedāvā dažādus risinājumus. Tā izrādījās liela dāvana — šeit atgriezties!

Vai izstādes atklāšanā redzējāt to veco krievu vīrieti uzvalkā? Viņš vēlējās spiest man roku, klāstīja, ka Maskačkā ir pagājusi viņa jaunība. Ka es viņam esot atdevis atpakaļ kādas atmiņas. Mana sieva bija vērojusi, kā viņš kopā ar draugu rūpīgi apskatīja katru lietu, abi krietnu pusstundu par to runāja. Kas gan var būt labāks!

Kopenhāgenā es neko tādu nepiedzīvotu. Kāds man pateiktu: «O, tu gan esi labs fotogrāfs!» Okej.

* Ģērbtuve — no krievu val. Pazemes gājēju tunelis, kurā cilvēkus aplaupīja.

Grūtākais uzdevums — palikt mierā

Toms Veličko (24), vienīgais jaunais aktieris, ko Jaunajā Rīgas teātrī izvēlējies Alvis Hermanis, ir enerģijas bumba. Viņa tumšo un skumjo pusi pagaidām var tikai nojaust. Varbūt tā iezīmēsies Jozefa K. lomā Kafkas Procesā, kas Mārča Lāča režijā šonedēļ piedzīvos pirmizrādi

Teātra sadzīvē — jo īsts teātris ir kā ģimene, bet ģimenei ir sadzīve — būtiska nozīme ir kopējai humora sajūtai. «Galvenais, ka viņš saprot jokus un spēj uztvert mūsu jokošanās stilu un toņkārtu,» jauno kolēģi uzteic JRT aktrise Baiba Broka. Toms esot ļoti dabiski ienācis teātrī, ar pietiekamu respektu, bet bez pārliekas pietātes pret «vecajiem monstriem». Kuri, starp citu, paši viņu pamanījuši un ieteikuši Alvim Hermanim. «Ievēroju viņu Sapnī vasaras naktī, jo viņam uz Nacionālā teātra lielās skatuves izdevās pilnīgi noturēt skatītāju uzmanību, turklāt — ar klusumu, ar pauzi, ar ļoti nelielu tekstu,» atceras Ģirts Krūmiņš. «Ap viņu bija tā aura, ietekme, kas sniedzas tālāk par pašu cilvēku. Un pieredze, kas nav atkarīga no gadiem. To dod talants.»

Toms ir Vaidavas puika, par teātri ne zinājis, ne gribējis zināt, kamēr Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, gatavojoties žetonu vakaram, ticis pie lomiņas Blaumaņa Ļaunajā garā. To ar ģimnāzistiem iestudēja Valmieras teātra aktieri Krišjānis Salmiņš un Oskars Morozovs. Kad «nobrucis» viens no klasesbiedriem, Toms dabūjis palielo Mantrauša lomu. «Tad es maucu! Pilnīgi uz intuīciju.» Jādomā, ka «maukts» bija pamatīgi, jo pēc tam Krišjānis teicis: nu, ja gribi iet uz aktieriem, tad vari mēģināt. Un Toms mēģināja.

Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova vadītajam aktierkursam, kas pērn beidza studijas, bija krietni daudz diplomdarbu, kuros varēja ieraudzīt katru no jauniešiem un viņus visus kopā. «Tas ir kurss ar augstu pašnovērtējumu labā nozīmē,» saka režisors Reinis Suhanovs, kurš ar viņiem Valmieras teātrī iestudējis lugu Labie bērni. «Un ar kādu atdevību viņi strādā! Visu izlaiž caur sevi, tas, ko redzam, ir viņu materiāls un viņu stāsts.» Jādomā, ka šīs īpašības — pašapziņa un atdevība darbam — ļāvušas topošos aktierus pamanīt vēl pirms studiju beigšanas. Saņemtas Spēlmaņu nakts nominācijas, bet Alise Danovska dabūjusi arī Gada jaunā skatuves mākslinieka balvu. Un viņi tikuši pie darba labos teātros. Nu jau teatrāļiem itin labi zināma ne tikai Alise, bet arī Kārlis Reijers, Igors Šelegovskis, Elīna Dambe — lai neņem ļaunā pārējie, kam lielās lomas vēl priekšā. Toms nācis no stipra un saliedēta kursa.

Tomēr man arī, pirmo reizi redzot kursu Elmāra Seņkova iestudētajā Sapnī vasaras naktī, starp citiem uzreiz acīs iekrita tieši viņa blondais, smīnīgais Paks, elfu valdnieka Oberona rokaspuika, kas brīvi dzīvojās gan savā pasaulē, gan paguva koķetēt ar zālē sēdošajiem. Pēc tam uzpazinu viņu kā Ričardu III itāļu masku komēdijas stilā iestudētajā Šekspīra lugas versijā. Šis Ričards bija azartisks spēlmanis, maiņveidis un štukotājs. Ar ko viņš atšķiras starp spēcīgajiem kursabiedriem?

Spēlēšanas prieks, saka viens no kursa vadītājiem Elmārs Seņkovs. «Tā ir viņa dominējošā īpašība, kas var arī traucēt. Reizēm viņš tā aizspēlējas, ka pazaudē būtisko un savā spēles priekā var aizmirst par partneri. Viņš ir tik ekspresīvs, īsta enerģijas bumba, ka grūtākais uzdevums, ko viņam var dot, — būt mierā. Un viņam tik ļoti patīk spēlēt, ka ir grūti uzķert, kur tad ir… viņš pats. Retu reizi, noguris, iegrimis sevī, tad viņš ir pats. Toms ir gaišs puisis, pa studiju gadiem tā arī nav pavīdējis neviens tumšs traips, dies zina, cik dziļi viņš tos ir noglabājis. Viņa ampluā ir gaišais klauns. Bet skumjā zona arī viņam ir. Un cerams, ka kāds režisors to atklās. Tāpēc es ļoti gaidu Procesu

Līdz šim Toms paguvis nospēlēt vienu no latviešu strēlniekiem, revolūcijas vadoņa sargiem Pēdējā Ļeņina eglītē. Franca Kafkas Procesā, ko JRT iestudē Mārcis Lācis, Tomam ir galvenā — Jozefa K. loma. Sarunājamies mēģinājumu zālē, uz galda guļ sasvītrots Procesa eksemplārs. Un enerģijas bumba viņš patiešām ir — mierā ne mirkli, skraida, tik tikko ierakstam sasniedzams, rokas pa gaisu, un gandrīz visu laiku mēs smejamies.

Kādas tev bērnībā bija spēles?
Mums bija tāda smuka ābele maziem ābolīšiem — cukurīši tie nebija… Mēs katrs atradām savu stūrīti tajā kokā un spēlējām, ka apakšā ir lava. Visi dzīvojas pa koku, un tad viens krīt, un visiem jāskrien glābt!

Jo apakšā ir lava!
Jā! Es dodos pakaļ savam draugam, jo viņš krīt un kliedz: glāb! Un es nevaru noturēt, un tajā brīdī vēl kāds krīt… Viss bija pa jokam, bet tajā brīdī mēs pilnīgi ticējām. Es biju tur tik ļoti iekšā! Un, protams, štābiņi. Meži Vaidavā bija visapkārt.

Tu tā varēji iet mežā? Vecāki atļāva?
Nu… Varbūt viņi nezināja… Es izeju pagalmā, pa logu var redzēt — mamma taisa ēst… Labi, ejam! Man ļāva darīt visu ko, bet tieši es biju tas prātīgais starp sīčiem. Es pat pīpēt nesāku, kad tas bija populāri manā draugu lokā. Varbūt tā bija manu vecāku taktika. Mēs ar brāļiem esam ļoti brīvi audzināti.

Man ir divi brāļi — septiņus un piecus gadus vecāki. Renārs ir profesionāls mūziķis, skolotājs Valmieras Valsts ģimnāzijā, vada savu kori. Vidējais brālis Ivo aizrāvies ar mašīnām. Parasti mani pieskatīja vecākie brāļi. Viņi mani mocīja! Man tikai nesen izstāstīja, ka abi sēdējuši virtuvē, smērējuši maizītes, jo vecāki ir darbā. Es netiku līdz galda malai, un tad šie uzsmērējuši maizīti un metuši man zemē. Un es ņēmu no zemes un ēdu. Tā viņi ar mani «izpildījās»!

Bet tas jau pieder pie lietas! Ko citu komandēsi?
Pēc tam jau bija forši, ka ir vecākie brāļi. Man kā jaunākajam ļoti daudz palīdzēja… Sākumā dara pāri un pēc tam izpērk savus grēkus!

Tagad viņi nāk skatīties tavas izrādes?
Nāk.

Un vecāki?
Vecāki ir redzējuši mani uz skatuves. Ļeņinā gan vēl ne. Bet viņi brauca uz skolas izrādēm. Tikai ir dīvaini ar viņiem pēc tam runāt: viņi tik un tā redz mani, nevis tēlu.

Tev pašam patīk tagad skatīties izrādes?
Jā, bet es vairs nevaru darīt to normāli. Parasti sāku redzēt sevi kādā lomā, kā es to darītu.

Kāda bija sajūta, pēc Zirgu pasta zālītes spēlējot Sapni vasaras naktī uz Nacionālā teātra lielās skatuves?
Patīkama! Yesss! Man arī loma bija tāda, ka vajadzēja paņemt skatītāju. Man nebija nekāda ceturtā siena. Paks redz, kā skatītāji skatās, pasmejas kopā ar viņiem. Bija pāris teksti, ko es Elmāram piedāvāju, — no Betmena filmas. Mēs vienojāmies, ka Paks varētu būt tāds Džokers, kas grib mainīt dzīves garlaicību. Tad viņam atkal paliek kādu žēl, tad atkal gribas izdarīt kādu nejaucību. Mēs izlēmām, ka Pakam nav ne dzimuma, ne seksuālas pievilcības. Bet viņš mēģina saprast, kas tas ir! Pēta, kāpēc bučo šeit, nevis šeit!

Un tavs tēvocis Vaņa?
Vai… Man izrāde ļoti patika, tomēr labi, ka vairs nav jāspēlē. Es vispār nezinu, kā es to nospēlēju. Man bija 23 gadi, un es mēģināju nospēlēt 47 gadus vecu lauku veci. To pieredzi nevar tā vienkārši…. Es no savas pieredzes to tekstu izprotu pavisam citādi nekā viņš, laukos strādājot. Negulēju kādas desmit dienas pirms pirmizrādes. Tad pagriezu tā, ka Vaņa arī nebija astoņas dienas gulējis, dzēris. Uz skatuves bija labi, bet mājās aizejot… No tās lomas bija grūti aiziet. Mēs ar Emīlu [Krūmiņu, kas spēlēja Vaņu citā sastāvā] viens otram palīdzējām, bet veidojām katrs savu tēlu citādi. Es atradu konkrētu, jūtīgu cilvēku, ko mēģināju spēlēt. Māra teica — jā, viņš tieši tāds arī ir. Pie Māras Ķimeles es tur pa īstam sevi atvēru.

Kas ir pats galvenais, ko esi iemācījies no saviem kursa vadītājiem?
No Māras — meklēt dziļumu, ne tikai lugā, bet arī sevī. Mums bija mēģinājumi, kad mēs četras stundas nosēdējām runādami. Īpaši Tēvocī Vaņā. Mēs runājām par dzīvi, par sāpīgām tēmām, atklājām lietas, ko neviens nezināja. Tieši Māra bija tā, kas ļāva mums sevī atvērt emocijas, kas bija dziļi slēptas. Viņa mācīja kontrolēt emocijas ar domāšanu. Māra mūs pagrūda, lai mēs nebaidītos atvērties, iedeva brīvību.

Māra bija tā emocionālā. Viņa jau arī ir tāds hipijs. Citi mūs bieži sauca par neaudzināto hipiju kursu. Māra bija traka ar idejām! Viņas lauku mājās bēniņos mēģinājām Brehta Kuražas māti.

Elmārs iemācīja precizitāti. Pie viņa gāja vēl grūtāk. Jo viens ir izdarīt ar visām «iekšām», otrs — atcerēties zīmējumu, struktūru un nākamreiz izdarīt tieši tāpat, atkārtot to variantu, taču nevis atspēlēt, bet iziet cauri ar tām pašām emocijām, spēt savienot kopā domu, emocijas, kustības, tekstu… Pat to, kas loģiski neiet kopā. To mums mācīja Elmārs. Viņš bija tas racionālais. Kā teica Mihails Gruzdovs, savienojot galvu un sirdi, rodas kaut kas jauns, nezināms. Man ļoti patika, ka bija viņi abi.

Jūs dabūjāt strādāt arī ar delartiskās komēdijas — improvizētā itāļu masku teātra — speciālistu Dāvidu Džovanzanu. Kā ir spēlēt ar masku?
Daudz drošāk! Maska aizsedz minimāli, bet drošība ir pilnīga! Tā, ka tu nospēlē un pats nesaproti, ko esi izdarījis. Tu esi paslēpies, cits cilvēks. Tu vari darīt un runāt, ko pats nemūžam nedarītu!

Es par to rakstīju arī savā bakalaura darbā — mums vajadzēja izvēlēties vienu lomu un to aizstāvēt, un es paņēmu Ričardu III. Ar masku ir baigi dīvaina lieta: uzliec, un tev pazūd robežas! Atrod balsi, stāju, trīs četras lietas, kas tam tēlam patīk. Pēc tam rakstīju bakalaura darbā, kā reālpsiholoģijā saglabāt šo delartes vieglumu un brīvību. Ričardā viss notika improvizējot. Tev visu laiku jābūt vaļā: partneris kaut ko izdara, un man uz to jāatbild. Tur tā brīvā vaļa! Tas ir brīnišķīgi.

To delartes brīvību tu pēc tam izmantoji Pēdējā Ļeņina eglītē?
Jā, tur arī ir maska — tas baltais grims paslēpj, un vairs nav jādomā, kā atrast kaut ko, kas neesmu es. Es paņēmu no delartes trīs lietas — smaidu līdz ausīm, cerību un skatu uz augšu. Vairāk arī neko nevajag.

Vai tev ir kāds, nu, ne elks, bet mākslinieks, uz kuru skatoties, tu domā — tā es gribētu?
Man tie elki ir parādījušies tieši tagad, kad es aktierus, uz kuriem agrāk skatījos no malas, iepazīstu tuvāk, saprotu, kādi tie ir cilvēki. Viņi man ir kļuvuši gandrīz vai par elkiem. Ne tikai par to, ko dara uz skatuves, bet kādi ir dzīvē. Ģirts [Krūmiņš] zvana: Tom, man tev ir variants. Andris [Keišs], Vilis [Daudziņš], visi ir tik atsaucīgi. Viņi vēro, palīdz. Viņi ir cilvēki bez robežām! Iepazīstot es vērtēju viņus vēl augstāk. Labi, skaisti, enerģētiski, dzīvi mīloši cilvēki. Un, to redzot, man ir tā: ā-ā-ā, es arī tā gribu!

Vai jums pašiem, ansamblim kopumā, ir savs stāsts, ko jūs Pēdējā Ļeņina eglītē spēlējat? Jo savu mūžu neesmu piedzīvojusi, ka ikvienam, kam izrāde patīk, tajā ir pilnīgi cits stāsts.
Uldis [Tīrons, režisors] nāca ar konkrētām idejām: viņš zināja, ko viņam vajag, un visas ainas jau bija izdomātas. Mēs darījām, un viņš reizēm pat neteica, kāpēc. Mēs arī neprasījām un mēģinājām paši saprast, kas tas ir. Vēl joprojām ir kādas ainas… Mēs jau neredzam, kā tas izskatās no malas, kādu informāciju skatītājs paņem. Es atrodos savā tēlā, man ir sava doma, es apmēram saprotu, ko cilvēkiem vajadzētu saņemt, bet, vēlāk dzirdot, ko cilvēki saka, es saprotu, cik viss ir daudznozīmīgi un kā viena lieta var iet kopā ar citu. Tā ka nevaru teikt, ka mums, visam ansamblim ir viens kopējs «mesidžs».

Tu jau gan redzi, kas notiek, kā spēlē Vilis Daudziņš.
Šajā ziņā loma ir ļoti pateicīga: es gandrīz visu laiku skatos pa lodziņu. Kā Vilis darbojas… Vilis ir kaut kāds brīnums. Es visu laiku biju klāt, visu laiku skatījos, kā viņš līdz tam nonāk, ka spēlē Ļeņinu tik… nezinu… precīzi… izjusti… tik dzīvi.

Man joprojām nav atbildes, kā viņš to dara. Jau no otrā trešā mēģinājuma varēja redzēt, ka viņš dara līdz galam, pa īstam. Maska jau parādījās tikai  kādu nedēļu pirms pirmizrādes. Divas stundas viņam to liek. Viņš piecos sāk grimēties.

Kā tev liekas — vai mākslinieka kvalitāte ir atkarīga no tā, kāds viņš ir cilvēks?
Man liekas, jā. Tie, kas dzīvē sevi visvairāk sit, mākslā palaiž sevi vaļā. Kad mūs uzņēma kursā, kāds pavaicāja, kāpēc tieši mēs tikām. Un Māra teica, ka viņi, cik nu tas iespējams trijās eksāmenu dienās, meklējuši labus cilvēkus. Mēs lielākoties visi esam no laukiem, ne no Rīgas. Mārai galvenais bija atrast sirsnīgus cilvēkus — par teātri neko nezina, bet acis deg.

Man šobrīd ļoti aktuāls ir teikums — mīli, tad viss arī būs. Skan salkani. Bet es to izprotu tā: mīlestība pret darbu, pret cilvēkiem, pret lietām — mīlestība pret datoru! — tas ir tas, kā tu uztver dzīvi. Es mēģinu tā arī dzīvot.

Tad man gribas jautāt, vai tu esi kādreiz tā kārtīgi norāvies. No Māras, no Elmāra, vienkārši uz ielas?
Ja noraujies, tad jau esi kaut kur aizšāvis garām. Jādomā, kāpēc es gadījos tur, kāpēc notika tā.

Es šovasar biju Latgalē, un man nākamajā dienā vajadzēja parakstīt te līgumu. Mēs cietām avāriju. Tas arī ir tāds norāviens no dzīves. Visi izdzīvojām, tikām cauri ar sīkām traumām. Bet tas lika aizdomāties. Varbūt tā ir zīme, ka es kaut ko nedaru pareizi?

Nebija pēc tam bail iet parakstīt līgumu?
Bija!!!

Vai tu gaidi darbu ar Alvi Hermani?
Es par to īpaši nedomāju. Koncentrējos darbam, mēģinājumam. Mēģinājumi man patīk pat labāk par izrādēm. Jo — ko nozīmē «iestudēt»? Studēt, mācīties! Ieurbties, lai saprastu. Esmu pietiekami ziņkārīgs, un mani ļoti interesē urbties darbā.

Ir iesaka

18.-20. janvāris. KONCERTIZRĀDE. GAISMAS RAKSTI LATVIJAS NACIONĀLAJĀ BIBLIOTĒKĀ. Simtgades gada atklāšana. Multimediālās izrādes idejas autors un muzikālais vadītājs Kaspars Putniņš, režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Voldemārs Johansons. Piedalās Latvijas Radio koris, Jānis Šipkēvics, Miķelis Putniņš, Asnate Rancāne, Guntars Prānis, Ieva Nīmane, Anda Eglīte, aktieri un dejotāji. Skatītāji brīvi pārvietosies telpā, neizmantojot sēdvietas. Biļetes cena 30 €. Bilesuparadize.lv

18. janvāris. IZRĀDE. PROCESS JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA LIELAJĀ ZĀLĒ. Sirreāls detektīvs — tā izrādes žanru apzīmē režisors Mārcis Lācis. Izrāde veidota pēc Franca Kafkas tāda paša nosaukuma romāna. Birokrātisko labirintu alegorija sākas brīdī, kad galvenais varonis Jozefs K. pamostoties tiek apcietināts. Iemesls netiek atklāts, taču tiesas prāva jau rit savu gaitu. Galvenajā lomā Toms Veličko. Biļetes cena 15—25 €. Jrt.lv

22. janvāris. KONCERTS. TRĪS OSOKINI OPERĀ LATVIJAS NACIONĀLAJĀ OPERĀ. Uz vienas skatuves spēlēs trīs izcili pianisti no vienas dinastijas — profesors Sergejs Osokins un viņa dēli Andrejs un Georgijs Osokini. Simtgadei veltītā koncerta pirmajā daļā skanēs Jāņa Zālīša, Pētera Vaska, Ādolfa Skultes un Jāzepa Vītola skaņdarbi, otrā daļa būs veltīta dejas valdzinājumam. Koncerts izpārdots. Bilesuparadize.lv

20. janvāris. KONCERTS. LATVIEŠU SIMFONISKĀS MŪZIKAS LIELKONCERTS LIELAJĀ ĢILDĒ. Alfrēda Kalniņa, Jāņa Ivanova, Jāņa Mediņa, Jura Karlsona un Ādolfa Skultes skaņdarbi un Jēkaba Jančevska Skaņdarba orķestrim pirmatskaņojums (veltījums Latvijas simtgadei). Piedalās Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris, LNSO un Liepājas Simfoniskais orķestris. Solists čellists Kristaps Bergs. Diriģenti Modests Pitrens, Atvars Lakstīgala, Guntis Kuzma. Biļetes cena 10—25 €. Bilesuparadize.lv