Kangeris: Dodiet mums direktīvu! 6

VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas vadītājs vēsturnieks Kārlis Kangeris. Foto: Evija Trifanova, LETA
Māra Miķelsone
Print Friendly, PDF & Email

Vai bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes zinātniskā komisija ir gatava līdz 31. maijam, kā to paredz likums, sagatavot valdībai zinātniski pamatotu slēdzienu par VDK dokumentiem? Publiskajā telpā pēdējos mēnešos vairāk bijis dzirdams dialogs starp komisijas vadītāju Kārli Kangeri un Satversmes aizsardzības biroju (SAB), pērnā gada beigās plašākai sabiedrībai nesaprotama viedokļu cīņa starp Kangeri un izglītības ministru Kārli Šadurski par darbu ar slepenības režīma dokumentiem. Tajā pašā laikā komisijas vadītājs medijiem izpaudies, ka VDK aģentu kartotēka ir jāpublisko, turklāt bez komentāriem.

Komisijas gatavību kompetenti izstrādāt galaziņojumu decembrī valdībā apšaubīja Izglītības ministrija, norādot, ka “komisija ir veikusi virkni pētījumu par VDK darbību, līdz šim tā nav veikusi savu galveno uzdevumu — veikt zinātnisko izpēti un uz tās pamata sagatavot zinātniski pamatotu slēdzienu par dokumentu autentiskumu, tiesisku pamatu radīt tiesiskās sekas, par kārtību, kādā nosaka sadarbību ar VDK, sniegt zinātniski pamatotas rekomendācijas par dokumentu turpmāko pieejamību un izpēti un VDK darbības kaitējuma izvērtējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem”. Šāds ziņojums nepieciešams, lai Tieslietu ministrija varētu sagatavot un Ministru kabinets līdz šā gada 31. oktobrim izdot noteikumus par VDK dokumentu publisku pieejamību — kādā apjomā un kārtībā tas notiks.

Izpētes vietā, pēc ministrijas secinātā, un tam intervijās medijos piekritis arī SAB priekšnieks Jānis Maizītis, notiek publiska komisijas vadītāja viedokļu paušana par publicējamās informācijas apjomu un kārtību.

Ir jautājumus par komisijas darbu e-pasta vēstulēs uzdeva septiņiem no 23 komisijas locekļiem, bet atbildes sniedza tikai divi — pieaicinātais pētnieks Ilmārs Poikāns un pērn darbu komisijā sākušais Ivars Ījabs. Vēsturnieks Jānis Taurēns atsūtīja atbildi, ka “komisijas vadība sniegs Jums vienotu atbildi”. Pagājušajā nedēļā Ir ar jautājumiem devās pie komisijas priekšsēdētāja vēsturnieka Kārļa Kangera.

 

Pirms trim gadiem tikāmies un intervijā par komisijas darbu teicāt: pirmais ir nospraust darbības plānu, vadlīnijas. Vai tas izdevās? Vai komisijai bija sava pētniecības programma?

Kad sākām komisijas darbu [2014. gadā], konsultējos ar daudziem — ar [Induli] Zālīti [no Totalitāto seku dokumentēšanas centra – TSCD], [Jāni] Kažociņu [bijušo Satversmes aizsardzības biroja vadītāju]… Zināšanas man no veciem laikiem bija un ir. Bija arī runas, ka uz šo problēmu vajag skatīties plašāk: vertikāli no kompartijas uz leju, uz VDK. Un tad arī sākām prasīt, ka vajag skatīt kompartijas struktūras, ministrijas un tamlīdzīgi, lai šo jautājumu redzētu plašumā.

Mums bija darba plāns, pēc kā skatīties — VDK vēsture Latvijā, VDK dokumenti — apzināt, kur kas atrodas, analizēt VDK struktūras, palīgorganizācijas, segorganizācijas, aģentu piesaistīšanu, klasificētās VDK darbības [laikā no] 1940.—1941. gads, 1941.—1944. gads, (..) upuri un represētie un tamlīdzīgi. Tas viss — dažādās klasifikācijās: VDK — nomenklatūra, VDK — baznīca, VDK — skolas, VDK — Rīgā, VDK — medicīnā. Pēdējā apakšpunktā bija Latvijas valsts struktūras — VDK mantojums. VDK pārņemšana 1991. gadā. Iekšlietu ministrija, Latvijas drošības struktūras šodien, grāmatu un dokumentu iznīcināšana un atslepenošana, tiesas un sadarbības partneru konstatēšana.

Ja runājam par VDK un sadarbību ar citām organizācijām, tad nākošais solis bija — apzināt, vai arhīvos kaut kas ir. Vai to jautājumu vispār var pētīt, piemēram, VDK un augstskolas. Skatījāmies pēc arhīva rādītājiem, vai ir materiāls, ko pētīt, piemēram, Latvijas Universitātes 1. daļa. Kur tie dokumenti atrodami, vai tie ir pietiekami nozīmīgi, lai uzsāktu pētniecības darbu. Apzinot šo visu, plānojām pētniecību. Darbs nebija tik vienkāršs un nav tik daudz pētnieku, kuri to darbu grib.

Otra lieta ir tā, ka ievilkās laiks no komisijas izveidošanas līdz darbības uzsākšanai (komisiju ar valdības rīkojumu izveidoja 2014.gadā — red.). Tur pagāja vairāk nekā gads, sākām darboties 2015. gada oktobrī. Ja formāli mums darbs bija jāsāk 2015. gada 1. janvārī, tad sakarā ar pārcelšanu uz Tieslietu ministriju un visām nesaskaņām tur un atkal pārcelšanu atpakaļ uz Izglītības ministriju, un piesaistīšanu Latvijas Universitātei, tas process ieilga. (2014. gada 20.  augusta valdības rīkojums nosaka, ka komisijas darbu administrē Izglītības un zinātnes ministrija. 2014. gada 10. decembrī rīkojumu grozīja, par administrējošo iestādi nosakot Tieslietu ministriju, savukārt ar 2015. gada 7. aprīļa grozījumiem par administrējošo iestādi atkal noteica IZM. Ministrija un Latvijas Universitāte 2015. gada 11. septembrī noslēdza līgumu par bijušās VDK dokumentu zinātnisko izpēti, par zinātniskā izpētes procesa īstenošanas nodrošināšanu un ar to saistīto izdevumu segšanu un administrēšanu no IZM šim mērķim piešķirtā valsts budžeta finansējuma — red.)

Pirmajos pētījumos daļēji izmantojām tos cilvēkus, kuriem jau bija iestrādes. Pēc šī plāna varējām tikai daļēji sākt strādāt. Pirmajā [komisijas izdotajā] sējumā, kas iznāca 2016. gada sākumā, bija iesaistīti 23 pētnieki.

Vai jūsu izveidotais darbības plāns bija vēsturiskās izpētes plāns, nevis tas, ko valdība formulēja, izveidojot jūsu vadīto komisiju?

Ko Ministru kabinets formulēja?

Izpētīt VDK materiālus, nākt ar saviem priekšlikumiem, noteikt VDK nodarīto materiālo un morālo kaitējumu Latvijas sabiedrībai un valstij.

Tas nav Ministru kabineta — tas ir likumā rakstīts.

Labi, bet tas ir noteikts kā komisijas uzdevums.

Jā, bet mēs jau to darām. Mēs jau to varēsim galarezultātā ierakstīt — mums ir jāredz visa tā lieta struktūrā. Ja atgriežamies uz pēdējo mēnešu notikumiem, kad politiķi prasīja, ka mums jāpēta VDK kartotēka. Nekur jau tas nav rakstīts, nekur jau tas nav noteikts, kas mums ir jādara. 2015. gada augustā mēs savulaik prasījām, kad bija mūsu pirmā konference Jūrmalā, [es] skaidri uzskaitīju visus tos trūkumus, kas ir, veidojot komisiju: 1) netika piešķirta nauda, 2) netika noteikti pētniecības uzdevumi un virzieni, 3) netika noteikts arī, ka būtu jāinformē citas iestādes, ka tām būtu jānāk mums palīgā ar šo jautājumu kārtošanu.

Mēs darbojāmies, kā to jautājumu vislabāk saredzējām un kā to vislabāk varēsim risināt.

Tomēr pētniecības virzienu noteikšana bija atkarīga no jums kā komisijas vadītāja.

Mēs sarunājām vairāki. Mēs skatāmies lietas, kā sabiedrība tika iespaidota, kā veidojās kontrole, un to jau mēs vairāk vai mazāk esam arī darījuši. 10 000 kartiņas [VDK] Delta datubāzē, 40 000 cilvēku uzskaitīti, bet nav jau tā, ka te būtu milzīgi sensacionālas lietas, ko pētīt — tas to un to izspiegoja…

Kāpēc tikai nesen sākāt ņemties ar VDK aģentu kartotēku?

Mums jau VDK kartotēka nekad nav bijusi prioritāte.

Bet kāpēc?

Pirmkārt, kartotēku mēs zinām — kā tā izskatās. Vārds, uzvārds, segvārds, vervēšanas datums, vervētājs, tautība utt. Tas ir apmēram viss, kas ir uz kartiņas, nekas būtisks nav. Kartiņas kļūst interesantas tikai kopā ar citiem materiāliem. Ja mums ir tie citi materiāli, tad tā lieta kļūst interesanta. Tad varam pateikt — tas izspiegoja to. Deltā ir 10 000 ziņojumu. Tur parādās tikai segvārds. Okei, ja zinām segvārdu, kartotēkā varam sameklēt īsto vārdu. (..) Mums neviens te neuzticas. Nocitēšu [Induli] Zālītes kungu, kuram visi uzticas (lasa no papīra lapas): “Aģentūras kartotēka nebūt nav tā nozīmīgākā dokumentu daļa, kuru mēs izmantojam savā darbā. Latvijā plašākā dokumentu bāze par padomju laiku atrodama Latvijas valsts arhīvā, un tur mēs galvenokārt strādājam, dažos pētījumos izmantojam aģentūras kartotēku galvenokārt kā papildu informācijas avotu, to kombinējot ar citiem VDK vai kompartijas dokumentiem. Neapšaubāmi, arī pati kartotēka ir bijusi pētījumu objekts. Tajā esošā informācija ir analizēta, formalizēta utt. Bet no šīs informācijas nav iespējams izdarīt globālus secinājumus. Tai vairāk ir statistisks raksturs.”

Strādājot ar [VDK ierosinātajām] krimināllietām, mēs jau ļoti labi zinām, kā tas izskatās. Krimināllietas jau būtībā ir strādāšana ar to kartotēku. Tas ir kartotēkas papildinājums. Esam 300 vai 400 [VDK] krimināllietas izskatījuši. Ļoti labi zinām, kas notiek.

Ja gribam dot kādu slēdzienu par kartotēku, tad politiķiem mums vajadzēja pateikt no sākta gala: izvērtējot kartotēku, uzrakstiet par katru kādu īsu biogrāfiju vai tamlīdzīgi. Tad mums vajadzēja dot uzdevumu pētīt kartotēku, ne vispārēju uzdevumu izpētīt VDK dokumentus un dot atskaiti.

Tas strīds pēdējos divos trijos mēnešos bija par to, ka mēs nepētījām to kartotēku vai neejam pie [SAB vadītāja] Maizīša kunga skatīties tās lietas, kas viņam tur ir.

Jūs taču to varējāt darīt, sadalot darbus triju gadu laikā.

Tik vienkārši nav. Mēs ar Maizīša kungu tikāmies 2015. gada martā pie [valdības vadītājas Laimdotas] Straujumas kundzes. Toreiz pacēlās jautājums, ka varētu divus vai trīs cilvēkus sūtīt uz TSDC, bet viņiem būtu jākļūst par TSDC/SAB darbiniekiem. Tāds risinājums mums nebija pieņemams. Jo pētniecībā ir jāskatās no brīvības. Negribētu, lai Latvijā ievieš šitādu situāciju —  ja tu gribi kaut ko pētīt, tad tev jākļūst par kaut ko citu. (SAB patiesi 2015. gadā, kad komisija sūdzējās par naudas un darba vietas trūkumu, lai darbs varētu sākties, piedāvāja TSDC izveidot divas štata vietas pētniecībai, taču tas nekad nav īstenojies, jo SAB informē, ka komisija uz šo ierosinājumu nekad nav atbildējusi — red.)

Kāpēc tagad mums vairs par tādiem neprasa kļūt? Tā situācija ir mainījusies uz labo pusi. Toreiz tā nebija.

Otrkārt, kad runājām ar Maizīša kungu, viņš teica, ka Delta datubāze ir novecojusi, ar to ir grūti strādāt, tā ir lēna. Tad 2015. gada 3. jūlijā mums bija liela sanāksme — no Izglītības ministrijas, Tieslietu ministrijas, Valsts arhīva, un toreiz piedāvāja — okei, datubāze ir lēna, mēs varētu finansēt to aktualizāšanu, jo mēs vēl nebijām sākuši strādāt, mums [komisijai] bija līdzekļi. Bet toreiz nekas no tās Delta datubāzes programmas uzlabošanas, lai varētu ātri strādāt, nesanāca. Rēķināju, ko tur viens vai divi cilvēki var izdarīt! Bet nepieņemams ir tas, ka tev ir par kaut ko jākļūst, lai tu varētu strādāt.

Pēdējā laikā visur Latvijā prasīja drošības pielaidi — SAB, Iekšlietu ministrijā, policijas koledžā, kur ir VDK materiāli. Policijas koledžā mēs negājām, jo tur ir tikai pavēles, pavēļu kopijas.

Esat medijiem izteicies, ka jūsu ieteikums būs publicēt VDK dokumentus ar visiem vārdiem, bet bez komisijas komentāriem.

Mēs esam par atklātību, ka visi VDK dokumenti ir jādara publiski pieejami. Ja būs runa par t.s. VDK čekas kartotēku, mans viedoklis ir, ka to arī vajag publicēt. To izlems Ministru kabinets. Tas būs ieteikums.

Vai komisijas locekļi arī tam piekrīt?

Daļēji, mēs jau vēl balsosim. Bet principā tā tas ir, jo par to kartotēku var dažādi runāt, sabiedrībā ir dažādi viedokļi.

Jūsu doma ir, ka vajadzētu publicēt arī aģentu vārdus? Lai gan lietu un ziņojumu nav šeit?

Neskatoties uz to. Jo tagad runā, vai cilvēks apzināti sadarbojies vai ir piespiests — to jau mēs nevaram pierādīt. Otrkārt, ja arī mums būtu tie dokumenti, personāllietā, kas ir Maskavā, arī nav rakstīts, ka cilvēku piespieda. Viņš bija tur, viņam lika parakstīt, viņš parakstīja. Tur nebija teikts — es viņam ieliku pa purnu un viņš parakstīja (smejas).

Mans uzskats: kas ir kopsaucējs tai kartotēkai? Vienīgais kopsaucējs kartotēkai ir, ka tā ir VDK izveidota aģentu kartotēka.

Būs citi argumenti, kas runās pret publicēšanu — ko teiks bērni, ko teiks citi? Mans uzskats ir — ja cilvēks ir tur bijis, viņš atbild pats par savu piederību, neviens cits.

Runāju ar premjera [Māra Kučinska] juridisko padomnieci, kura teica — nāciet ar ieteikumu atvērt un tā, lai nevienam tas nekaitē. Nedomāju, ka tādu Zālamana lēmumu mēs atradīsim.

Ko tad jūs valdībai ieteiksiet?

Mēs par visām dokumentu grupām dosim savu atsauksmi. Sākot ar visiem dokumentiem, kas atrodas Nacionālajā valsts arhīvā, krimināllietām, filtrāciju lietām, ārzemju braucieniem. Kam tie dokumenti der un ko ar tiem var iesākt. Vai tiem vajadzīgs kāds speciāls statuss, to visu mēs varēsim [pateikt]. To visu arī pateiksim.

Attiecībā uz SAB dokumentiem ir tā — tur tik daudz to lietu nav. Esmu izvērtējis tās lietas un, piemēram, to, ko varētu nopietni darīt vai pētīt, nav tik daudz. Vai par konspiratīviem dzīvokļiem. Operatīvās lietas tur nav ko pētīt. Dzimtenes nodevēji — tas būtu interesanti. Tad lidosta Rīga, ārzemju speciālistu izspiegošana, kas te brauca, personu novērošana. Būtībā no visām šīm te kartotēkām [tas], ko es nezinu, ir VDK operatīvo lietu žurnāli — kas tajos ir iekšā, es nezinu. Tos neesmu redzējis un neviens nav tuvāk aprakstījis. Ja kādi mūsējie ies [uz SAB], prasīšu, lai paskatās. Te ir, piemēram, [lietas] no Ventspils — kādi kuģi iebrauc. Tas pētniecībai neko nedod. Ir operatīvās lietas par cilvēkiem, biezas, bet tas neko pētniecībai nedod. [VDK] vāca materiālu par kaut kādiem spekulantiem. Mēs pētījām visu [kompartijas] nomenklatūru un mēģinājām izdibināt visus čekistus [tur]. Tad arī tur varētu kādus vārdus atrast. Bet nav tā, ka šīs lietas ir tādas, ka jāskrien un jāskatās. Par Rīgas pilsētu, piemēram, ir tikai divas mapītes ar 31 lappusi. Ko te daudz pētīsi par Rīgu?

Jūs klausoties, liekas, ka jūs pieejat šo dokumentu izpētei kā vēsturnieks, nevis valdības izveidotas komisijas vadītājs ar tās uzdevumiem.

Kā vēsturnieks un pētnieks, jo mums ir jāskatās uz dokumentu būtību, uz dokumentu izpēti, un to mēs arī veicam un tādā veidā nāksim.

Bet valdība deva nedaudz citu uzdevumu — nākt klajā ar ieteikumiem, lai šo VDK dokumentu jautājumu noņemtu no sabiedrības dienaskārtības.

Mēs jau varēsim dot tikai ļoti mazu ieskatu visā šitajā. Līdz šim mums ir pabeigti 72 pētījumi. Jau izdotajos četros [komisijas pētījumu] sējumos ir 55 raksti. Tad vēl nāks rinda. 17 [raksti] vēl ir iesniegti. [Tie ir] pētījumi par tematiem. (Skaita, kādi vēl būs pētījumi.)

Gan vēstures doktors Ainārs Lerhis savā publikācijā Delfos, gan Izglītības ministrija ziņojumā valdībā IZMinfozin_301117_VDK-1 pērnā gada decembrī saka — komisija nav nodarbojusies ar to, ar ko tai patiesībā bija jānodarbojas.

(Paceļ balsi) Pasakiet mums, kur ir Izglītības ministrija devusi mums norādījumus, kas mums jādara, kas mums ir jāpieņem! Ar nevienu vārdu!

Tad tas bija jūsu kā komisijas vadītāja lēmums, ko jūs pētāt, kā rīkojaties?

VDK kartotēkā, un es jau nocitēju jums Zālīti — tur nekas būtisks nav. Ja viņi [Izglītības ministrija, valdība] būtu gribējuši, lai pēta VDK kartotēku, tad būtu pateikuši. Dariet to!

Jūs labāk par mani zināt, ka VDK dokumentu klāsts ir plašāks par kartotēku, bet tieši šī čekas kartotēka ir tā sensitīvākā daļa, kas joprojām tracina sabiedrību.

Otra lieta ir pieeja pie šīs kartotēkas. Maizīša kungs līdz 30. novembrim teica, ka jūs netiksiet klāt pie kartotēkas, varu rakstiski parādīt. (No Izglītības ministrijas ziņojuma valdībā 2017. gada decembrī — SAB kopš 2014. gada 13. oktobra ir aicinājis komisiju iepazīties ar SAB TSCD rīcībā esošo fondu aprakstiem, taču komisija ir ieradusies iepazīties ar fondu aprakstiem tikai 2017. gada 12. septembrī. Komisijas locekļi atstāja SAB telpas, pilnībā neiepazinušies ar fondu aprakstiem. SAB ir sagatavojis fondu aprakstu kopijas un 2017. gada 25. oktobrī ar kurjeru nogādāja komisijas priekšsēdētājam K. Kangerim personīgi. Līdz šim neviens no komisijas pētniekiem nav vērsies TSDC ar konkrētu pētījuma tēmu — red.)

Ko Šadurska kungs apgalvo — pētiet to, ko nevar [izpētīt]. Vispār tas Šadurska ziņojums, es nezinu, tas ir tāds… Kas ir galvenais uzdevums? Ja mums kāds būtu pateicis! Es kādreiz teicu, ka nav noformulēts mums uzdevums un mēs skatīsimies pēc iespējām, ko var pētīt un darīt. Ja būtu Šadurska kungs pateicis, bet viņi visu laiku taisījās no mums vaļā atkratīties, [Izglītības] ministrija, nodeva Tieslietu ministrijai un atpakaļ, un tagad arī negrib neko darīties. Ja būtu tas uzdevums noformulēts kaut kur, tad varbūt mēs patiešām būtu atraduši kādu, kurš arī gribētu kļūt par darbinieku [TSDC], bet tāds [uzdevums] jau nebija noformulēts. Kamēr nelaiž klāt pie kartotēkas, un Maizīša kungs arī pēdējās reizes teica, ka bez slepenības pielaides netiks klāt pie kartotēkas, tad tā runāšana tagad ir vēl trakāka — jums nedos dokumentus, kur ir minēti personu vārdi. Tas bija 13. novembra ziņojumā Šadurska kungam, bet tikai divas nedēļas vēlāk [SAB] mainīja savu uzskatu, ka dos mums visu. Jāskatās ir loģiski, mēs jau arī neesam glupi, stulbi cilvēki, kas nesaprot. (SAB tiem komisijas locekļiem, kurus tā deleģēs strādāt SAB telpās, prasīja aizpildīt pieejas valsts noslēpumam aptaujas anketa, lai Drošības policija veiktu drošības pārbaudes procedūru. Tā ir obligāta drošības prasība, par kuru SAB komisiju informēja jau ar 2014. gada 13. oktobra vēstuli — red.)

Atgriežoties pie pamatjautājuma, Izglītības ministrija savā informatīvajā ziņojumā secina, ka komisija nav veikusi galveno uzdevumu, lai uz izpētes pamata sagatavotu pamatotu slēdzienu par VDK dokumentu autentiskumu, izvērtētu tiesiskās un sociālās sekas. Ko jūs uz to varat teikt? Kādas būs juridiski tiesiskās sekas, ja ieteiksiet publiskot VDK kartītes? Kādas var būt tiesiskās sekas kartotēkas publicēšanai?

Tās jau ir prognozes, tas nav mūsu uzdevums.

Bet kā citādāk?

Tā kā [izglītības ministrs Kārlis] Šadurskis raksta, ka mums Tieslietu ministrijai kaut kas jāiesaka, [tā] nekas nav. Mums galaziņojums ir jāsniedz tikai Ministru kabinetam. (Saskaņā ar VDK likuma pārejas noteikumiem Ministru kabinets līdz 2018. gada 31. oktobrim izdod noteikumus par VDK dokumentu publisku pieejamību noteiktajā apjomā un kārtībā pēc to zinātniskās izpētes. Par noteikumu projekta sagatavošanu atbildīgā iestāde ir Tieslietu ministrija — red.)

Tad ko jūs varēsiet ieteikt valdībai?

Ka visiem VDK dokumentiem ir jābūt publiski pieejamiem. Bet par publicēšanu ir cits jautājums — tur ir personas datu aizsardzība jāievēro un citādi jautājumi. Mūsu uzskats — ja dokuments ir arhīvā, tad katram cilvēkam ir jābūt tiesībām ar to iepazīties.

Ja grib citas lietas skatīties [arhīvā], tad jāsaņem pētniecības atļauja, tā tas ir visur pasaulē. (Arhīvu pieejamību regulē nacionālā likumdošana. Nacionālais arhīvs ir valsts iestāde, un valsts nosaka tā izmantošanas principus. Savukārt Personas datu aizsardzības likums nosaka, ka informācija var būt pieejama pētniecībai, taču tiek ierobežota zināmu datu publiskošana. Otrais līmenis ir informācija, kas satur valsts noslēpumu. Šāda satura lietas var glabāties arhīvā un vienlaikus būt pieejamas tikai ierobežotam cilvēku lokam red.) Un to visu var ierakstīt likumos. Bet Latvijā pēdējā laikā problēma, kad runājām ar SAB, ir tādi MK noteikumi no 1995. gada — tajos ir teikts, ka 20 gadus pēc VDK likvidēšanas visi dokumenti ir žurnālistikai un sabiedrībai pieejami. Tā ka 2011. gadā visiem bija jābūt pieejamiem pētniecībai. Bet [valdība] izdeva jauno likumu un veco iesaldēja. Maizīša kungs uzskata, ka šie noteikumi ir novecojuši un mums ir jāgaida uz jauno personu datu aizsardzības likumu, ko pieņemšot Saeimā maijā vai tamlīdzīgi (Maija beigās ES stāsies spēkā Vispārējās datu aizsardzības regula — red.). Datu valsts aizsardzības [inspekcija] uzbrauc [mums] — kāpēc jūs pētījāt. Tā problēma kļūst nepatīkama, jo ES datu regula kaut kad stāsies spēkā. Un tai regulā ir 153. punkts, kas nosaka, ka katra valsts nosaka izņēmumus žurnālistikā un pētniecībā, lai šī datu aizsardzības regula būtu [katrā valstī] brīvi interpretējama. Tad jūs paņemat Saeimas mājaslapu un atšķiriet to likumu, un tajā neviena vārda neatradīsiet par žurnālistiku vai pētniecību. Tāpēc mūsu uzskats ir, ka ar to jauno datu aizsardzības likumu mēģinās te ieviest kaut kādu cenzūras iestādi.

Vai jūs mēģinājāt noskaidrot, kāpēc Datu valsts inspekcija jums uzbrauca?

Es nezinu! Uzbrauca [Latvijas] Universitātei. Viņi [SAB] visu laiku atsaucas uz datu aizsardzību. Mēs jau sastopamies ar to realitātē. Kā Maizīša kungs to interpretē — ar personas vārdiem mēs [dokumentus] nerādīsim (SAB skaidro, ka komisija ar dokumentiem varēja strādāt, bet neko no tā nedrīkst iznest ārā no telpām. Arī personu vārdi likuma izpratnē ir aizsargājami — red.)

Savulaik teicāt, ka darbam TSDC sūtīsiet divus pētniekus, bet nekas nenotika. Kas tie bija? Kas pētīs šogad, ja SAB dos pielaidi dokumentiem?

Esam astoņus vai deviņus [pētniekus] pieteikuši.

Nosauciet vārdus!

Gaidīsim, kad būs pielaides [darbam SAB]. Kā viņi [SAB] izvērtēs [iesniegtos dokumentus]. (Dienu pēc intervijas Kangeris telefoniski atklāja, ka sākotnēji SAB telpās bija taisījies strādāt viņš pats un viņa vietniece komisijā Kristīne Jarinovska — red.)

Ko jūs vēl gribat līdz maijam pagūt izdarīt?

Mums ir jādod apraksts, ziņojums par tiem dokumentiem. No tiem daudzajiem, ko es nezinu, ir [tikai] tā viena grupa. Tur mēs aizsūtīsim, lai [komisijas] cilvēki dara. Jāizpēta ir VDK operatīvo lietu reģistrācijas žurnāli — mēs nezinām, kā tie izskatās.

No pētniecības — Delta datubāze būtu svarīgākais, kas ir vajadzīgs. Tur ir 10 000 ziņojumi, 40 000 personu uzskaites kartītes. Izvērtējot šo te visu, es varētu pateikt, kā Latvijā [VDK darbi] sadalījās, kādas personas tika novērotas, izsekotas, bija uzskaitē un tamlīdzīgi. Šī te datubāze būtu labi. Bet, tā kā mēs to datubāzi prasām no 2015. gada, bet vēl neesam dabūjuši, [tagad] beidzot sola, ka dabūsim, mēs šito Latvijas inventarizācijas darbu nevarējām izvest. (Datubāze atrodas SAB telpās, tāpēc darbam ar to bija vajadzīga īpaša pielaide. Tagad datubāze drīz nonāks Nacionālajā arhīvā un būs pieejama pētniekiem, norāda SAB — red.) Tas bija tāds sapnis. Tur būtu jāstrādā daudz cilvēkiem, lai to inventarizētu. Tas pētniecībai būtu vajadzīgs kā pamats Latvijas VDK inventarizācijai. SAB tikai gadu vēlāk [VDK datubāzes digitalizācijai] pieņēma naudu no Tieslietu ministrijas. Un sāka to datubāzi pārstrādāt, lai tā būtu pētniecībai pieejama. Tas viss aizkavējās.

Bet jāskatās ir — vai tev ir jākļūst par [SAB] darbinieku tai fāzē. [Ainārs] Lerhis saka — ej un strādā. Kļūsti par darbinieku. Es esmu Rietumos audzis un tam nepakļaujos. Ja sāksi pakļauties, tad citur arī piegriezīs skrūvītes. Nē, par TSDC darbiniekiem mēs nekļūsim! Es zināju, kā tā datubāze izskatās, ir nozīme dabūt to visu, lai varētu klasificēt pēc vārdiem. Un tagad viņi [SAB] vairs neprasa, lai mēs par tādiem [darbiniekiem] kļūstam.

Tagad tie astoņi deviņi komisijas cilvēki to pagūs izpētīt?

Mēs prasījām, lai viņi to datubāzi nodod Nacionālajam arhīvam. Bet tur ir problēma, ka nodod tādā veidā, ka visi vārdi būs noslepenoti. No pētniecības viedokļa tas atkal nav pieņemams. Ja saka — laist to publiski, tas labi, bet no pētniecības viedokļa mums vajag, lai datus var pārbaudīt. Tas nav īsti pārdomāts un atrisināts.

Un kādu atzinumu tad jūs par šiem slepenajiem dokumentiem galu galā varēsiet iesniegsiet valdībā — vispārīgu aprakstu?

Ko var izvilkt no tiem dokumentiem. Ko var parādīt no tiem dokumentiem, ko ar tiem iesākt.

Ko trīs gadus tad pētīja komisija?

Mums bija lielais [pētījumu tēmu] saraksts, pēc tam meklējām pētniekus. Mēs devām priekšlikumus pētniecībai. Ir lietas Nacionālajā arhīvā: VDK un baznīca, labi materiāli, VDK un zinātne — arī, VDK 1. daļas Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātē. Ar radošo inteliģenci sākam strādāt, bet VDK un uzņēmumi… Tur mums diemžēl nav [izpētes]. Visu nevaram nosegt. Mēs parādīsim, kā šī struktūra strādāja. Mēs neesam varējuši izpētīt tā saukto profilaksi, kā tas notika. Jo VDK raksta, ka “šogad veikti 300 profilaktiskie pasākumi”. Kā tas īsti notika, cik daudz un kurās aprindās?

Sakiet, cik kopumā pētnieku strādāja komisijas uzdevumā?

37 cilvēki ir veikuši darbus. Tapuši 72 raksti. Ceturtdien (11.janvārī — red.) būs sēde — tad redzēs, kā līdz maijam varam [tikt galā ar uzdevumu].

No Izglītības ministrijas dokumenta zināms, ka komisijas gada budžets ir 250 000 eiro. Kopumā pa trim gadiem iztērēti nepilni 745 000 eiro. Kam šo naudu esat tērējuši?

Atskaites ir LU Vēstures institūtā, man ir tikai plāni (cilā papīrus). Caurmērā vienam pētniekam esam maksājuši starp 3000 un 7000 eiro gadā. Atkarībā no pētījuma. Sākumā lēmām, ka [pētniekam] bija jāiesniedz raksts uz 60 000 zīmēm. Tagad pārgājām uz autorlīgumiem un tie ir 3000 eiro pusgadā. Mēs maksājam vairāk nekā Vēstures institūtā vai tamlīdzīgi. Tādā ziņā daudzi mūs skauž, ka ir lielāks budžets nekā kādam [citam] institūtam. Ir stipendijas studentiem 1200 eiro, kamēr viņi dara darbu. Piemēram, 2016. gadā 118 000 eiro atalgojumos aizgājis.

Ir izdoti četri pētījumu sējumi. Kāpēc par tiem nav nevienas recenzijas akadēmiskajos izdevumos?

Ir, ir.

Nē, nav.

Ir, ir. Rakstiem ir iekšējās recenzijas — divi iekšējie recenzenti. Uz ārpusi [ar recenzentiem] nav laika [strādāt].

Kāds ir jūsu priekšstats, kā sabiedrībai Latvijā vajadzētu izlīgt ar pagātni?
To viņi mums nekad nav teikuši. Tikai pēdējā laikā par izlīgumu runā.

Mana vīzija vienmēr ir bijusi, ka vajag būt atklātam pret pagātni un cilvēkam atklātam pret sevi. Jo būtībā tie repesīvie mehānismi te ir daļēji noregulēti — VDK darbinieki [Latvijā] nevar ieņemt zināmus valsts amatus un tamlīdzīgi. Bet Latvijā tas mehānisms īsti nevar strādāt. Kompartija bija augstākā vadošā struktūra un VDK bija pakļauta [tai]. Ja kaut kas [Latvijā] bija aizliegts [ieņemt amatus], tad tas bija [attiecās uz] VDK darbiniekiem. Kompartija ir izņemta ārā [no likumiem], un tāpēc Latvijā neredz, nav mēģinājumu uzstāties pret valsti. Saka — te visi cilvēki ir maza sabiedrība, viens otru pazīst. Tie, kas ir komunistu pusē, kas ir sveikā izgājuši cauri, negrib citiem skādēt, kuri arī bija sistēmas locekļi. Tā ir sava veida kaut kāda solidaritāte. Otrkārt, tā pāreja [no padomju sistēmas uz neatkarību] Latvijā bija nemanāma. Šeit politiskā pāreja bija gluda, cilvēki nemanīja. Ir strīds tikai par tiem nabaga 4000 aģentiem, bet VDK štata darbinieki [tagad] dzīvo, cepuri kuldami.

Tāpēc [runājot par VDK aģentu kartotēku] — vai nu atver vai ne. Kaut kādai laipošanai neredzu nozīmes.

Tad ko darīt ar galaziņojumu un čekas maisiem?

Atvērt visu vai nē. Nekādus starpvariantus. Ir pagājuši 26 gadi un visu laiku ar to [čekas maisiem] ķēpājas. Tagad arī to jautājumu pacēla politiķi. Ne jau mēs.

Mēs gribējām, lai [kāds pētnieks] uzraksta par Čehoslovākiju [bet neviens to neuzņēmās]. Tur divtūkstošo gadu sākumā nopublicēja visus [VDK] dokumentus. Sabiedrībā bija šūmēšanās, bet Latvijā tā nav tik plaša. Austrumvācijā ir nopublicēti visi aģentu vervēšanas apraksti. Kā pārbaudīt tās [aģentu] liecības? Tur ir zināma sistēma un metodika. Bet operatīvās lietas ir materiāls, ko vāca par cilvēku, par mani arī ir tāda lieta, bet tā nav Latvijā. Tad mēs publicējam [VDK kartotēku] un dodam katram iespēju izteikties. Var darīt arī kā Austrumvācijā — tur katrs par sevi var uzrakstīt viedokli, ka nepiekrīt tam, un to pieliek klāt kartotēkai arhīvā.

Kā jūs prognozējat, kas notiks sabiedrībā, ja to visu tā publiskos? Jau tagad pēc dzejnieka Rokpeļņa atzīšanās par sadarbību ar VDK sākusies villošanās Rakstnieku savienībā.

Mēs nevaram prognozēt. Mans uzskats ir — lai cilvēki izplūkā matus un būs miers. Vai nepublicēt, bet darīt dokumentus pieejamus pētniecībai, nevis tā, kā ir tagad, kad tie glabājas SAB.

Mēs zinām, kāda ir kartotēka, bet individuālos likteņus mēs nevaram izskaidrot. Maizīša kungs solīja [komisijas cilvēkiem, kuri kārto pielaides klasificētai informācijai] uz mēneša beigām pielaides.

No sākta gala bija jābūt direktīvām, kā pētīt, bet tā nebija.

Varbūt valdība gaidīja, ka jūs kā neatkarīgas komisijas vadītājs pats visu izlemsiet?

Es taču nevaru [to] dot. Mums vajadzēja valdības direktīvu, kas nosaka mums darbības virzienu un dod institūcijām norādījumus, ka mums ir jādod dokumenti. Tas nekad nebija. Gājām pie citiem, kas mūs pieņēma kā cilvēkus no ielas, nevis valdības izveidotu komisiju. Tā tas bija. Arī Maizītis tad [mūs] citādi uztvertu.

Mūsu cilvēkiem arī bija slepenības piekļuve. Es nevienu nedeleģētu, ka viņam ir jākļūst par [kādas iestādes] līdzstrādnieku. Tas ir zināms princips — nekļūt par darbinieku.

Liekas, ka jūs šai VDK dokumentu pētniecībai esat vairāk piegājis kā zinātnieks, nevis valdības izveidotas komisijas vadītājs ar konkrētiem sasniedzamiem uzdevumiem.

Es piegāju tam kā zinātnieks, visus trīs gadus. Kad mani aicināja [kļūt par komisijas vadītāju], negribēju iet uz komisijas vadību.

Kā tad jūs nonāksiet līdz tam ziņojumam? Kurš to rakstīs?

Ceturtdien (11. janvārī — red.) runāsim, kā to aprēķināt — morālo un materiālo zaudējumu, [ko nodarījusi VDK Latvijai un sabiedrībai]. Morālo nevar aprēķināt. Var pateikt, cik cilvēku ir represēti, cik varētu būt — tādi skaitļi mums ir. Bet sīkāk par aprakstiem runāsim ceturtdien komisijā. Nākamos trīs mēnešus rakstīsim ziņojumu.

Mēs [savam ziņojumam] gribējām ņemt Čehoslovākijas modeli par piemēru, bet neviens nepieteicās to izpētīt. Lietuvā [VDK dokumentus] arī nopublicēja. Igaunijā nopublicēja, un nekas nebija. Latvijā ir grūti pateikt, kā būs. Viss atkarīgs no preses, no pašiem cilvēkiem. Es publiskotu — atvērtu slūžas.

Piektdien Ir vaicāja Kangerim, kā komisija sadalīja darbus galaziņojumam. Kangeris atbildēja, ka ceturtdien komisijai bijusi gara sēde un darbi turpinās. Tomēr lielāka skaidrība par tiem būšot 18. janvārī, kad komisija atkal sanāks apspriesties.

 

VDK dokumentu zinātniskās izpētes komisijas paveiktais

Līdz 2017. gadam izdoti 4 zinātnisko pētījumu sējumi ar 55 rakstiem

Vēl nepublicēti 17 raksti (bija paredzēts izdot 5. un 6. sējumu)

Pētījumus veica 37 cilvēki

Finansējums

2015., 2016. un 2017. gadā Izglītības un zinātnes ministrija pārskaitīja Latvijas Universitātei komisijas darba nodrošināšanai kopumā 744 727 eiro.

Komentāri (6)

Drosma 26.01.2018. 11.20

http://www.bbc.com/travel/story/20180125-georgias-surprising-shrine-to-stalin

Šokējoši – bet tā ir – arī mēs šodien 21.gs neatkarīgā Latvijas valstī daram visu maksimalo lai saudzētu čekistus, čekas ziņotājus un kolaborantus, bet nespējam,negribam, baidamies runāt par čekas un čekas ziņotāju upuriem – viņu un viņu tuvinieku ciešanām šodienas Latvijā

jā – drausmīgi !

+2
0
Atbildēt

0

ierados 21.01.2018. 14.08

Kangera kungs negaidīti plaši izprot jēdzienu “zinātnisks”. Viņš grib aizskart neskaramo kastu, proti, PSKP un tās vietējo filiāli LKP, t.i., pētīt kompartijas darbības VDK kontekstā. Tas jau, biedri, ir par daudz!! Kurš to būtu domājis, ka atradīsies kāds, kurš nesamierināsies ar “zinātnisku” patiesību, kāda ir mūsu patiesība. Un tā ir: 1) tajos maisos ir toksiskie atkritumi pēc vētrainās komunisma celtniecības, kas var sagandēt mūsu labsajūtu “vētrainajā” kapitālisma celtniecībā. 2) kamēr kremlis nav atzinis PSKP antihumāno totalitārisma politiku un to nososdījis, kaut kāda LPSR filiāle nav tiesīga par šo tēmu virināt muti. Ļeņiniskās kompartijas mantojums ir svētā govs, pie tam rietumu kreisajās pļavās tā itin braši cilā ragus. 3) Tādēļ visas ar šo saistītās lietas jānorok dziļi un uz ilgāku laiku, kas zin, kad tās atkal būs topā un pie krūts braši spraužamas. 3) Mūsu patiesība ir vienīgā zinātniskā patiesība, uz to mēs vienmēr pastāvam un lai neviens neiedomājas “zinātniski” lūrēt gar visiem stūriem un no visādiem skatpunktiem. Lai gala slēdziens būtu gatavs noteiktajā laikā un tam jāsatur vienīgā patiesība: “tas ir štrunts, rullējam tālāk”. Labu veiksmi, tovārišči!

+2
0
Atbildēt

0

Drosma 16.01.2018. 13.23

Latvijā čekas ziņotājiem papildus pensijām piešķir mūža stipendijas … Polijā ….

jā – NA – kuri kūrē VKKF naudiņu – paldies , ka atveriet mums acis un ļaujiet saprast , cik stipra ir kremļa – čekistu – oligaru vara Latvjā

http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/769098-polija_samazina_pensijas_bijusajiem_komunistiska_rezima_slepenpolicijas_virsniekiem

+2
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu