Tas vecis uz ugunsmūra 7

Cirtas līdz pleciem, rožu vainags galvā, viena roka pietur garo apmetni, otra aicinoši pastiepta uz priekšu — romantiskais varonis vissaldākajā priekšstatā! Viena no pirmajām Eduarda Smiļģa lomām profesionālā teātrī — princis Normunds Aspazijas lugā Guna jeb Sidraba šķidrauts (Apollo teātris, 1910). Foto no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma
Edīte Tišheizere
Print Friendly, PDF & Email

Nekas nav tā, kā izskatās — latviešu teātra leģendas Eduarda Smiļģa dzīves ceļā divas rūpīgas pētnieces atradušas faktus un parādījušas kontekstus, kas līdz šim nebija izcelti

Teātris ir gaistoša māksla, bet cilvēku atmiņa — īsa. Diez, cik daudzi no Jaunā Rīgas teātra apmeklētājiem zināja, kas īsti ir tas sirmais vecis, kas no Lāčplēša ielas ugunsmūra ekstātiski raugās pāri horizontam? Ir taču pagājis vairāk nekā pusgadsimts, kopš Eduarda Smiļģa, visu laiku varenākā latviešu režisora, nāves. Tāpēc īsti laikā nāk divu teātra vēstures pētnieču Ritas Rotkales un Agras Straupenieces kopīgi uzrakstīta grāmata ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš. 1886—1966. Jo leģendas ir ne tikai jārada, bet arī jāuztur. Kā uguns.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Jums jābūt drukātā vai elektroniskā žurnāla abonentam. Abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesat abonents, aicinām abonēt. Abonējot elektronisko žurnālu, neatkarīgi no abonementa termiņa, saņemsiet piekļuvi rakstam nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu