Ģēnija autobiogrāfija sirreālisma ietvarā
Traks ceļojums pagātnē — tā gribētos dēvēt čīliešu režisora Alehandro Hodorovska (88) Nebeidzamo dzeju, autobiogrāfisku stāstu par viņa dzīvi, ģimeni un, galvenais, sastapšanos ar mākslu. Taču, paradoksāli, paša Hodorovska filmogrāfijā šis ir viens no rāmākajiem un jutīgākajiem darbiem, kas ir kā turpinājums 2013. gada filmai Realitātes deja.
Režisors, kurš 20. gadsimta 70. gados «uzspridzināja» gan kino «andergraundu», gan skatītāju prātus ar sirreālo vesternu Kurmis (El Topo) un skarbu satīru par patērēšanas un reliģijas kultu Svētais kalns (The Holy Mountain), tagad «ar saviem darbiem vēlas dziedēt». Lai arī Hodorovska fantāzija vēl aizvien rada mežonīgus brīnumus daudzās mākslas jomās, viņš vairs nav šerpais bezkompromisu ekscentriķis, kādu pasaule pazina.
Šīs atšķirības ieviesa dzīve — 90. gados traģiski nomira viens no režisora dēliem, bet agrākā, ķerti ambiciozā iecere veidot Franka Herberta zinātniskās fantastikas romāna Kāpa ekranizāciju izkūpēja gaisā; producenti nebija gatavi piekāpties nosacījumiem, ka Salvadoram Dali par katru minūti, kad viņš ir redzams uz ekrāna, būtu jāmaksā 100 tūkstoši dolāru, vai tam, ka filma būtu 14 stundas gara.
Taču ar šo un iepriekšējo filmu režisors atgriežas savā «sākumpunktā» — bērnībā un jaunībā, kad, juzdamies despotiskā tēva nospiests un apkārtējo nepieņemts, viņš atklāja mākslas pasauli kā glābiņu un aicinājumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.