Būs karsti!

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Pēteris Strautiņš
Print Friendly, PDF & Email

Pēc četru gadu perioda, kurā cenu līmenis gandrīz nemainījās, tas ir, inflācija vidēji bija 0,2%, pērn tā ievērojami pieauga, sasniedzot 2,9%. Ja iepriekšējos gados augošo algu ietekmi līdzsvaroja krītošās izejvielu cenas, tad pērn abi faktori jau strādāja vienā virzienā. Notikumi pasaules izejvielu tirgos pērnā gada beigās un šā gada sākumā diemžēl nes sliktas ziņas cenu stabilitātes cienītājiem. Sagaidāms, ka 2018. gadā vidējā inflācija būs vēl par dažām procenta desmitdaļām lielāka, ap 3,2%.

Pagājušā gada laikā pasaules ekonomikas izaugsme paātrinājās. Saskaņā ar t.s. IKP nowcast jeb operatīvo datu indeksu, pasaules kopprodukta pieauguma temps gadu mijā sasniedzis ap 5%. Tas līdzinās vidējam rādītājam vairāku gadu periodā pirms globālās finanšu krīzes, kas noveda pie milzīga izejvielu cenu kāpuma.

Kā savā jaunākajā pasaules ekonomikas apskatā vēsta Pasaules Banka, globālā ekonomika tuvojas pilnai jaudu noslodzei. Viens no efektiem – šā gada sākumā izejvielu cenas strauji augušas pat attiecībā pret citām valūtām kāpjošā eiro izteiksmē.

Jo īpaši strauji sadārdzinās industriālie metāli. To ietekme uz patēriņa cenām nav tik tieša un ātra kā naftas gadījumā, bet to nevar ignorēt. Naftas cena šā gada sākumā pārsniedza 68 dolārus par Brent naftas barelu, augstāko līmeni kopš 2015. gada.

Pasaules tirgos ir arī no cenu stabilitātes viedokļa vēlami notikumi. Starptautiski tirgojamo piena produktu cenas gada 2.pusē samazinājās, slavenais “sviesta burbulis” ir plīsis, bet vājpiena pulvera cenas ir zemākajā līmenī kopš 2009. gada. Šīs līknes netieši ietekmē piena produktu cenas veikalos – pat, ja tām ir visai attāls sakars ar ražošanas izmaksām, tās novelk robežu, zem kuras ražotājiem un tirgotājiem nav izdevīgi cenas  samazināt. Tieši piena un tā produktu cenu straujais kāpums bija saistībā ar inflāciju pērn Latvijā vispamanāmākais notikums. Piena, siera un olu cenas 2016. gadā pazeminājās. 2017. gadā notika pretējais, cenu kāpums sasniedza kulmināciju septembrī (14,9%), bet decembrī šo produktu gada inflācija jau noplaka līdz 11,7% un turpinās samazināties.

Par laimi, atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm Latvijā pagaidām ir salīdzinoši mērena pakalpojumu cenu inflācija, kura pērn bija drīzāk lejupslīdoša. Visa patēriņa groza cenu kāpums 2017. gada decembrī bija tieši tāds, kāds bija gadu iepriekš jeb 2,2%. Savukārt pakalpojumu cenu gada inflācija samazinājās no 3,4% 2016. gada decembrī līdz 2,6% jaunākajos datos. Tieši šī cenu indeksa komponente vislabāk liecina par ekonomikas iekšējo temperatūru.

Šis pavērsiens liek vēl skeptiskāk raudzīties uz bieži lietoto, bet visnotaļ strīdīgo vārdu salikumu “darbaspēka trūkums”. Uzņēmumi vienmēr vēlēsies vairāk augsti kvalificētu darbinieku, kuri ir gatavi strādāt par algām, kas ir pēc iespējas zemākas.

Gandrīz visā periodā pēc neatkarības atgūšanas darba devēju situācija ir bijusi labvēlīga, ir bijis drīzāk darbavietu, nevis darbinieku trūkums. Taču tieši darbinieku, nevis darbavietu trūkums ir uzskatāms par normālu stāvokli ekonomikā.

Tautsaimniecībai neizbēgami būs jāpielāgojas strādāt gribošo un varošo cilvēku laika ierobežojumam, šis laiks Latvijā kļūs arvien dārgāks. Līdz ar to darba tirgus noteiks, kuri uzņēmumi un nozares turpinās attīstīties, kuri nē. Ekonomika šobrīd it kā taustoties meklē algu līmeni, kas spēj nodrošināt pozitīvu migrācijas bilanci. Pakalpojumu cenas, kas lielā mērā atspoguļo darbaspēka izmaksu līmeņu atšķirības, Latvijā ir tikai nedaudz vairāk nekā puse no ES vidējā līmeņa. Tas tā nevar turpināties mūžīgi. Cenu līmeņu atšķirības ir spoguļattēls algām, kas līdz šim nav bijušas pietiekamas depopulācijas novēršanai.

 

Autors ir bankas Luminor ekonomists

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu