Diena: 10. janvāris, 2018

Izdevēji un LŽA iebilst pret preses brīvību apdraudošiem labojumiem pašvaldību likumā

Latvijas Preses izdevēju asociācija (LPIA) un Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) kategoriski iebilst pret likumprojekta “Grozījums likumā “Par pašvaldībām”” tālāku virzību, jo uzskata, ka pēdējā brīdī iesniegtais anonīmu autoru priekšlikums apdraud neatkarīgās preses ilgtspēju Latvijā. Tādu paziņojumu trešdienas vakarā izplatīja organizācijas.

Kas bija noticis? Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā otrdien izskatīja grozījumus attiecīgajā likumā. Pērn komisija izveidoja darba grupu, kur mēnešiem ilgi diskutēja par tā sauktajiem pašvaldību izdotajiem biļeteniem. Domstarpības ir starp pašvaldībām, kas uzskata, ka šie biļeteni informē iedzīvotājus un tās var izdot šādus izdevumus. Savukārt LPIA un žurnālistu organizācijas, tāpat kā Konkurences padome norāda, ka šie izdevumi par nodokļu maksātāju naudu imitē neatkarīgu presi, izspiežot no tirgus jau tā novājinātos reģionālos laikrakstus. Darba grupā panāktais kompromiss paredzēja, ka pašvaldības ir tiesīgas izdot drukātus informatīvos izdevumus, kuros informētu tikai par savu funkciju izpildi un kuri būtu pieejami bez maksas, bet ne biežāk kā reizi mēnesī, trešdien ziņo Latvijas Avīze.

Otrdien komisijai grozījumi bija jāapstiprina pirms otrā lasījuma, bet līdztekus darba grupas izstrādātajiem grozījumiem deputātiem tika piedāvāts arī kāds anonīms uz lapiņas sagatavots “alternatīvais priekšlikums”, raksta avīze. Tas paredzēja, ka pašvaldības var pašas noteikt savu informatīvo izdevumu izdošanas biežumu, pieņemot attiecīgus saistošos noteikumus. “Šāda norma ir daudz elastīgāka un juridiski korektāka,” paskaidroja komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs (S).

Par iesniegto priekšlikumu, kura autoru nevarēja nosaukt ne komisijas vadītājs, ne par likumprojektu atbildīgais deputāts Juris Šulcs (V), bija sašutis LPIA izpilddirektors Guntars Līcis, kā arī Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Jānis Eglītis.

Trešdienas vakarā LPIA un LŽA izplatīja savu paziņojumu, kurā kategoriski iebilst pret šo anonīmo grozījumu tālāku virzīšanu izskatīšanai otrajā lasījumā Saeimas sēdē. “Abas profesionālās organizācijas bija skaidri formulējušas savu nostāju – likumā noteikt, ka informatīvais izdevums iznāk ne biežāk kā reizi mēnesī. Organizācijas ir sašutušas, ka alternatīvais priekšlikums – bez iesniedzēja autora un pamatojošās argumentācijas – iepriekš netika publiskots, un tiek virzīts tālāk steigā un ignorējot nevalstisko organizāciju iepriekš skaidri formulēto viedokli,” teikts paziņojumā.

“Likumprojekta tālāka virzīšana ir klajā pretrunā ar grozījumu veikšanas mērķi un norāda uz pašvaldību visatļautību un iespējamiem draudiem demokrātisku mediju pastāvēšanai,“ uzsver LPIA valdes priekšsēdētājs Guntars Kļavinskis. Arī LŽA valdes priekšsēdētāja Rita Ruduša uzsver, ka pašvaldību avīzes būtiski apdraud kvalitatīvas žurnālistikas ilgtspēju reģionos. “Pēdējā brīdī iesniegtais priekšlikums ir pacēlis varas turētāju cinisma latiņu, “ piebilst Ruduša.

Kā zināms, laikraksts “Bauskas Dzīve” pērn vērsās arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā par Latvijas rīcību, ļaujot pašvaldībām izdot savus laikrakstus, kuri imitē neatkarīgu presi.

Anekdotes

Mani ļoti izbrīna cilvēki, kuri ziemas laikā savā automašīnā brauc ar cepuri galvā. Kad ieskatos uzmanīgāk, pamanu, ka viņi brauc kopā ar savu mammu.

Kolēģu saruna darbā, atceroties gadumijas svinības.
«Man tik ļoti ir apnikusi Jaungada nakts vienveidība — katru gadu viens un tas pats, viens un tas pats! Tāpēc šogad nolēmu lauzt stereotipus un paeksperimentēt — rasolā iemaisīju cita veida majonēzi!»

Strādāju policijā. Nesen no darba mūsu nodaļā aizgāja kāda jauna sieviete. Ar darba pienākumiem viņa tika galā ļoti labi, arī alga bija pieklājīga. Taču sāka sūdzēties, ka vairs nespēj katru dienu valkāt vienu un to pašu apģērbu.

 

«Kur palicis mans kažoks?» sašutis kāds klients ķīmiskajā tīrītavā.
«Nezinu gan,» atbild apkalpotāja. «Iespējams, kamēr mēs iztīrījām pilnīgi visus traipus, nekas no tā vairs nebija palicis pāri.»

Filmās redzu, ka sievas parasti silti smaida, kad vīrs pie vakariņām sev ielej glāzīti degvīna. Es esmu izmēģinājis piecas sievas un 40 pudeles, un kaut kas tajā visā nesakrīt…

Ja vīrietis ir gatavs izpatikt visām sievietes iegribām, tas nozīmē, ka viņš viņu mīl.
Ja sieviete ir gatava izpatikt visām vīrieša iegribām, tas nozīmē, ka viņa šo vīrieti ir dzemdējusi.

Kad sieva prasa: «Ko vēlies vakariņās?», es nekad nespēju uzminēt.

Bērna smiekli ir viena no skaistākajām skaņām pasaulē, ko jūs jelkad esat dzirdējis. Ja vien tas nenotiek trijos naktī, jūs esat viens pats mājās, un jums nav bērnu.

Ja jums ir ļoti ātri jānokļūst kādā vietā, paķeriet līdzi ugunsdzēšanas aparātu. Neviens neuzdrošināsies aizkavēt skrienošu cilvēku ar ugunsdzēšanas aparātu rokās.

Pirms sākt pārdzīvot par kāda cita izteiktu viedokli vai par to, ka kāds varētu būt tevī vīlies, vērts pajautāt sev: vai dzīves jēga tiešām slēpjas tajā, lai visu laiku attaisnotu citu cerības un vēlmes?

Dzīve ir kā lielveikals: ņem, ko vēlies, taču atceries, ka priekšā vienmēr būs kase! Par visu nāksies samaksāt!

Mājdzīvniekam ir jābūt klusam un rāmam, lai neradītu liekas raizes saimniekam. Lūk, piemēram, pūces izbāzenis.

Vai sports jums ir profesija vai vaļasprieks? Man tas ir kanāls televīzijā!

«Dakter, kaimiņi sauc mani par psiho, jo es dievinu cīsiņus!»
«Muļķības, man arī patīk cīsiņi.»
«Ooo, lieliski! Nāciet man līdzi, es jums parādīšu visu savu kolekciju!»

«Es neēdu zivis.»
«Kāpēc?»
«Zivis čurā jūrā.»
«Tāpat kā bērni…»
«Bērnus es arī neēdu.»

Starp lasītmīļiem

Vai esi dienām staigājis ar domu par kādu izlasītu grāmatu? Vai stāstījis par tikko izlasīto visiem sastaptajiem paziņām. Lasītāju klubs sniegs iespēju apspriest lasīto domubiedru lokā

Grāmatnīcas MrPage Lasītāju klubam grūti paiet garām. Katru otro otrdienu garāmgājēji var vērot sanākšanas pa Miera ielas veikaliņa plašajiem logiem. Sasēduši ap lielo galdu, kluba dalībnieki pārrunā izlasīto līdz pat vēlam vakaram, stāsta viena no grāmatnīcas saimniecēm Alise Avota. Viņa pati ir aktīva Lasītāju kluba dalībniece, izlaidusi tikai vienu nodarbību, kad apslimusi. «Un arī uz to reizi es materiālu biju izlasījusi.»

Katra sanākšana tiek izziņota nedēļu iepriekš grāmatnīcas Facebook lapā, un visi interesenti var doties uz MrPage, iemaksāt astoņu eiro dalības naudu un saņemt kluba vadītāja Henrika Eliasa Zēgnera sagatavoto lasāmpaciņu. Drukātu. «Esam grāmatmīļi un lasītmīļi,» saka Alise. Tāpēc arī lasāmpaciņas ir papīra formātā. «Tās ir mazas, bet svarīgas lietas.» Sagatavotais materiāls nav pārāk apjomīgs, tomēr rūpīgi atlasīts. Izlasāms stundas, pusotras laikā. Tie ir trīs autoru darbi, vienmēr dzeja un romāna fragments vai stāsts. «Viņš mūs skolo,» par Zēgneru, kuru grāmatnīcas saimnieki uzrunājuši vadīt klubu, saka Alise. Lasītāji uzzina par jauniem un ne tik populāriem žanriem un autoriem, aktuālāko laikmetīgajā literatūrā, paplašina redzesloku.

«Mums noteikti nav snobisks lasītāju klubs.» To apmeklē gan vidusskolēni, gan piecdesmitgadnieki. Ar dažādiem sociālajiem foniem, interesēm. Nodarbības savā starpā nav saistītas, bet lielākoties tie, kas sāk nākt, arī turpina, stāsta Alise. Daži nāk tikai klausīties, tomēr lielākā daļa aktīvi iesaistās apspriešanā. «Ir bijis tā, ka man nepatīk materiāls, bet sarunas man vienmēr ļoti patīk. Negribas, lai tas kļūst par pienākumu vai apgrūtinājumu. Grūtību mums tāpat pietiks, te nākam priecāties.»

Savukārt pirmdienās MrPage sanāk Jauno lasītāju klubs. Noteikumi tie paši, bet mērķis nedaudz citāds — lasītprieka un fantāzijas rosināšana. Pusotru stundu garajā nodarbībā notiek ne tikai sarunas par lasīto, bet ar tēmu saistītas spēles un dažādas aktivitātes kopā ar kluba vadītāju, Valmieras teātra aktieri Kārli Arnoldu Avotu. Viena no bērnu visvairāk iemīļotajām spēlēm — advokāti un prokurori. Viedoklis, kurš jāaizstāv, tiek izlozēts, tāpēc var gadīties, ka lasītājam jāaizstāv tas, kam pats nemaz nepiekrīt. «Bērni trenē empātiju.»

Sarežģītas idejas

«Kaut arī es daudz lasu un ar draugiem runājos par izlasīto, bija posms, kurā man bija uznākusi sajūta, ka daiļliteratūrai esmu sākusi veltīt pārāk maz laika, tāpēc jutos nelaimīga,» par lēmumu organizēt lasīšanas pulciņu jeb Grāmatu ballīti stāsta dzejniece Katrīna Rudzīte. Sākumā tam nebija ne laika, ne spēka, tomēr bija sajūta kā Andrusa Kivirehka stāstā: «Darbs prasās padarāms.» Katrīna ievietoja aicinājumu Facebook. Interese bija, un septembra beigās Tējas namiņā pulciņa biedri tikās, lai pārrunātu Džo Voltones darbu My Real Children. «Par nākamajā mēnesī lasāmo darbu turpmāk balsoja speciāli izveidotā Facebook grupā. Ieteikt var jebko — ar noteikumu, ka tā ir daiļliteratūra un lai teksts būtu pieejams elektroniski.»

Grāmatu ballīte — tie ir cilvēki, kurus prieks satikt un kuru viedoklī interesanti klausīties. «Es pati lielākoties savus draugus labprāt satieku katru atsevišķi, jo ļoti nogurstu no sociālām situācijām, kas ietver nepieciešamību komunicēt ar daudziem cilvēkiem vienlaikus, un te nu kaut kā man ir izdevies izveidot vidi, kurā ir jākomunicē ar vairākiem cilvēkiem uzreiz un es jūtos komfortabli un droši, tā kā man šis pasākums ievērojami maina priekšstatu pašai par sevi.»

Grāmatu ballīte nav vienīgais lasītāju klubs, kuru Katrīna koordinē. Viņa šobrīd rīko arī Facebook grupas Feministu forums lasāmpulciņu, kurā tiek lasīti un apspriesti feminisma teksti. Ideja par tā rīkošanu nav viņas. «Pirms kāda pusotra gada kādam cilvēkam, kas šajā grupā darbojās, radās ideja, ka interesenti varētu satikties dzīvē — lasīt tekstus un par tiem sarunāties. Tā mēs trijos piegājienos izlasījām Karolas Giliganas grāmatu In a Different Voice.» Pulciņš turpināja pastāvēt, bet Katrīna aizbrauca apmaiņas semestrī un vairs nevarēja piedalīties. Kad atgriezās, tas bija pajucis. Viņa nolēma to atjaunot. «Gribēju, lai šis brīnišķīgais pasākums turpina eksistēt.»

Par lasītāju pulciņa jaunumiem interesenti saņem ziņas e-pastā. Atšķirībā no Grāmatu ballītes šis ir publisks lasītāju klubs, par kuru interesējas daudzi, lai gan regulāro dalībnieku skaits ir neliels. Te tiek apspriesti darbi un sabiedrībā būtiskas idejas, kuras citādi varbūt nesaņemtos apspriest. «Šobrīd esam atraduši diezgan veiksmīgu formātu — idejas, kuras mēs apspriežam, ir pietiekami sarežģītas, tajā pašā laikā vide ir neformāla, un tas ir labs balanss.»

Virtuālais klubiņš

Ja negribas klātienē tikties ar citiem lasītājiem, pastāv iespēja iesaistīties arī virtuālā grāmatu apspriešanā. «Rakstniecības un mūzikas muzeja lasītāju klubs pirmsākumos pirms gadiem sešiem septiņiem darbojās ierastajā formātā — tās bija regulāras lasītāju pulcēšanās muzeja telpās, lai pie tējas tases dalītos domās par aktuālajām grāmatām latviešu literatūrā,» stāsta Lasītāju kluba veidotājs Aivars Madris. Situācija mainījās, kad muzeja telpās sākās rekonstrukcija un jaunās telpas vairs nebija piemērotas pasākumu rīkošanai.

Lasītāju kluba darbība tika atjaunota virtuālajā vidē — muzeja mājaslapā. «Cenšamies ar zināmu regularitāti — vismaz reizi divos mēnešos — piedāvāt iespēju latviešu jaunākās literatūras cienītājiem izteikt savu viedokli un uzdot interesējošos jautājumus pašiem grāmatu autoriem.» Šādā formātā apspriestas vēstures romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts grāmatas, vairāku autoru debijas darbi un jaunākie dzejas krājumi. «Grāmatu izvēle ir stipri subjektīva, ko nosaka kluba veidotāju Aivara Madra un Arta Ostupa gaume, tomēr cenšamies aptvert, mūsuprāt, svarīgāko un interesantāko.» Lai paplašinātu Lasītāju kluba apvāršņus, tiek izvēlēta arī muzeja mēneša grāmata. 2018. gadā plānots piedāvāt ieskatu muzeja krājumā esošajos materiālos un grāmatās, kuras var lasīt muzeja lasītavā.

Kafijotāju sērga

Britu parlamenta komiteja saviļņojusi savas valsts kafejnīcu industriju, ierosinot ieviest jaunu nodokli vienreiz lietojamām karsto dzērienu krūzēm. Ieteiktais nodokļa apmērs ir 25 pensi (28 eirocenti) jeb aptuveni 10% papildus tipiskai kafijas cenai ātrās apkalpošanas kafejnīcās. Jaunās nodevas nolūks ir lauzt patērētāju ieradumus, jo izrādās, ka krūzītes rada lielu slogu videi, un patērētāji par to nemaz īsti nezina.

Linda un Daniils, izveidojuši Skolens.lv

Skolotāju istaba ir tukša. Linda un Daniils iecerējuši tajā sarunu, jo Rīgas Valsts 1. ģimnāzija (RV1Ģ) ir viņu skola. Abi te mācās no 7. klases. Šobrīd jau ir 12. klasē un — klasesbiedri.

Daniils runā vairāk, un viņa ceļš līdz ģimnāzijai ir neierastāks kā Lindas. Mācījies krievu plūsmas skolā, taču gribējis iestāties RV1Ģ. Izdevās un ar ļoti labiem rezultātiem matemātikas iestājeksāmenā. «Pirmās nedēļas skolā bija grūtas valodas dēļ, it īpaši bioloģijā. Joprojām nepareizi izrunāju plato un šauro «e»,» Daniils smejas. Toties spēcīgs viņš ir IT jomā, ko iecerējis studēt. Pēdējais viņa «priekšnesums» bija ģimnāzijas Ziemassvētku ballē — viņš izveidoja elektronisko biļešu sistēmu.

Kad Lindai radās ideja par Skolens.lv, protams, viņa prasīja padomu Daniilam. Viņš ir lapas izstrādātājs, Linda — koncepta un tekstu autore. «Ideja radās, kad sastapos ar grūtībām matemātikā. Palūdzu klasesbiedreni paskaidrot. Viņa to izdarīja ļoti saprotami. Apjautu, ka vislabāk iemācīt var tie, kuri vēlas otram palīdzēt,» atceras Linda. Uzklausījis ideju, Daniils ieteica veidot atsevišķu lapu. Linda bija pieticīgāka, iniciatīvu sākotnēji plānojot Facebook. Tieši tobrīd, pērnā gada pavasarī, organizācija Junior Achievement Latvija aicināja veidot skolēnu firmas. Daniils un Linda pieteicās, un tapa Skolensskolenam.lv. Mājaslapā reģistrējās tie, kuri palīdzētu citiem. Par to tika pieprasīta samaksa no lietotājiem. Tagad, kopš Skolens.lv ir biedrība, viss ir bezmaksas. Testa versijā pārsvarā tie bija RV1Ģ skolēni. «Kāda mana skolasbiedrene labi palīdzēja vācu valodā piektklasniecei no citas skolas. Ejot jau tik labi, ka meitene var pat runas konkursos piedalīties,» smaida Linda.

Skolēnu firmas var darboties tikai mācību gadā, tāpēc pērn vasarā portāls nedarbojās. Oktobrī Linda un Daniils nolēma, ka idejai ir lielāka nākotne, un nodibināja biedrību, kas var darboties visu gadu. Tagad Skolens.lv ir platforma, kurā ikviens var atrast sev palīgu mācībās. «Nevis kāds izrisinās uzdevumu priekšā, bet parādīs, kā to izdarīt. Jēgpilni. Un ilgtermiņā,» ideju skaidro Linda. Skolens.lv šobrīd ir 30 «pasniedzēju» profilu. Lai tiktu pie savējā, izmisušajam skolēnam portālā pat nav jāreģistrējas, tikai jāaizraksta pasniedzējam un jācer, ka drīz izlasīs. Samaksa par to netiek prasīta, ja vien skolēns pats nevēlas pateikties.

Skolens.lv ambīcijas ir kļūt par platformu jauniešiem. Jau tagad tas ir kā sludinājumu dēlis. Visvairāk lasītais ir RV1Ģ skolnieces blogs, kurā viņa apraksta savas gaitas apmaiņas programmā Islandē.

Gaiss kā degviela

Automašīnas, ko darbina gaiss! Tas vairs nav sapnis, kopš izgudroti mazie un ņiprie pneimobiļi. Latvijas studentu skrūvētie braucamie jau startējuši starptautiskajās autosacīkstēs, gāžot no uzvarētāju pjedestāla deviņkārtējos čempionus ungārus

Ar Māri Ciršu tiekamies Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Laboratoriju mājā. «Ēkā, kurai uz jumta helikopters,» viņš telefonsarunā precizē vietu. Smaidīgais un enerģiskais students sagaida mūs autodarbnīcā. Smalka auguma puisis kopā ar motociklista aizsargtērpu, ar kuru kāpj uz sava pneimobiļa, nesver vairāk par 65 kilogramiem. Tas ir viņa trumpis, lai veiksmīgi startētu sacensībās — automobilim ar pilotu jāsver pēc iespējas mazāk, lai tas ātrāk brauktu. Īpašas diētas gan neesot. «Ar velosipēdu daudz braucu, nesanāk to svaru dabūt.»

RTU automobiļu laboratorijā sagatavoti divi pneimobiļi — viens mašīnas tipa, otrs — vairāk motociklam līdzīgs. Māra veikums ir močveidīgais braucamrīks, un pagājušajās sacensībās 2017. gada maijā tas izcīnīja gada labākā pneimobiļa titulu, apsteidzot deviņkārtējos čempionus ungārus. Savu pneimobili Māris vada sacensību trasē, projektē un skrūvē kopā, neiztiekot bez komandas atbalsta. Moto un auto ir viņa kaislība. Tas būtu skaidrs ikvienam, kurš dzirdētu viņa bikšu kabatā ieliktā telefona zvana melodiju — populārā teleseriāla Kobra tituldziesmu.

Pneimobiļi patiešām gūst enerģiju braucienam no gaisa. Sacensībās tiek izmantoti desmit litru slāpekļa baloni, bet to vietā tikpat labi varētu būt kompresora gaiss. No balona gaiss plūst caur spiediena regulēšanas sistēmu un drošības vārstiem, kam seko plūsmu daļa, kas padod gaisu uz pneimocilindriem, kuros elektronika regulē vārstus. Tālāk katras komandas uzdevums ir atrisināt, kā viņi pārtaisa lineāro kustību rotācijā, tādējādi iekustinot riteņus.

Starptautiskās pneimobiļu sacensības notikušas jau desmit reižu, bet Latvijas komandas tajās piedalās divus gadus. Tradicionāli sacensības notiek Ungārijas pilsētā Egerā, parkā netālu no slaveniem vīna pagrabiem. Sacensību rīkotājs Aventics katrai studentu komandai bez maksas dod pneimatikas aprīkojumu un desmit litru slāpekļa balonu. Pārējais komandām jāsagādā pašām. Rīkotāja dotais aprīkojums ir vairāku tūkstošu eiro vērtībā, taču, lai braucamo uzbūvētu, ar to vien nepietiek.

Komandai izdevies piesaistīt sponsorus, kas apgādā arī ar gultņiem un citām detaļām, taču daudz ko vajag pirkt pašiem. «Cilindros kāds simtiņš aiziet, vārsti kaut ko maksā, velodetaļas kādus septiņus simtus, plastmasas arī maksā,» Māris skaita līdzi. Kopumā bez sponsoru atbalsta esot ieguldīti aptuveni divi tūkstoši eiro, nerēķinot savu darbu un rūpīgi sekojot līdzi izmaksām. «Krāsu pirku par savu naudu, tāpēc ļoti taupīju,» Māris datorā rāda bildi ar pneimobiļa virsbūves detaļu, kuras malas ir oranžas, bet vidus tukšs. «Vidū līmēs numuru, tur var nekrāsot.»

Īpaši daudz palīdzēja Automobiļu katedras laboratorijas vadītājs Jānis Rudzītis, kurš pneimobilī ieguldījis savus līdzekļus.  Darbs pie «gaisa motocikla» RTU laboratorijā noritēja no rīta līdz vēlam vakaram. «Pēdējo mēnesi gājām prom no universitātes tikai tad, kad apsargs nāca iekšā un lūdza iet prom,» saspringto laiku atceras Māris.

Tas vainagojies ar panākumiem. Māra projektētais pneimobilis izcīnīja pirmo vietu divās no trim disciplīnām — paātrinājuma disciplīnā jeb dragreisā, kur spēja uzrādīt vislielāko ātrumu — 51,92 kilometrus stundā, un ilgizturības konkursā, kur ar vienu pilnu balonu mobilis nobrauca 7,7 kilometrus garu distanci, otrās vietas ieguvējus vāciešus atstājot 200 metrus aizmugurē.

Kāda bija viņu veiksmes atslēga? «Nokrāsot pneimobili apelsīnu krāsā. Nopietni! Galvenais ir attieksme, ar kādu pieej darbiem. Nevis — ai, gan jau būs labi. Bet maksimāli!» Turklāt Ņūtons visu esot pateicis priekšā jau pirms 300 gadiem — pneimobilis jātaisa pēc iespējas vieglāks. Lai samazinātu svaru, Māris apvirpoja pat katru skrūvīti. Rezultātā mocis svēra 62 kilogramus.

Svarīgi arī, lai braucēja svars ir mazs un nav bail azartiski laisties trasē. Pneimobilis sacensībās ieskrienas līdz pat 50 kilometriem stundā. «Uz līkumiem, kad tas sagāžas slīpi, brīžiem tirpiņas skrien pār muguru,» stāsta Māris, kuram moči un ātrums patīk.

Pie pirmā mopēda viņš tika 16 gadu vecumā — Rīga 16. Tagad nopircis Honda CBR 600. «Drusciņ ātrāks,» viņš smejas. Izsaku cerību, ka viņš ar jaudīgo moci brauc prātīgi, bet Māra sejā smaids nepazūd: «Prātīgi ir mans otrais vārds.»

Par abām pirmajām vietām (dragreisā un ilgizturībā) Māra komanda saņēma balvas — katrs pa diviem flekšiem. Balvas visās disciplīnās izrādījās vienādas. Taču to izdevās vērst par labu, jo Polijas komanda bija ieguvusi divas otrās vietas — katrs pa divām urbjmašīnām. Viņi labprāt piekrita vienu no tām iemainīt pret fleksi. «Puišiem tās ir labas lietiņas, bet šogad mēs cīnīsimies par miljonu,» sarunai pievienojas pneimobiļu meistaru lielākais atbalstītājs, pasniedzējs Jānis Rudzītis. Uzvarētāja balva būs viens miljons ungāru forintu. Pārvērsta eiro, summa gan kļūst pieticīgāka — ap 3000 eiro.

Māris gan cīņā par šo vairs nepiedalīsies — pagājušās sacensības viņam bija pēdējās. «Viņam dzīves apnikums,» Māri pavelk uz zoba laboratorijas vadītājs Rudzītis.

Nē, patiesībā nākamgad močveidīgie pneimobiļi sacensībās vairs nebūs atļauti. Organizatori izlēmuši, ka drošāk braukt tikai ar mašīnām līdzīgajiem pneimobiļiem, kuros ir gan drošības jostas, gan stieņi. Ļoti daudz laika jāiegulda, lai izstrādātu pilnīgi jaunu modeli, Māris stāsta un neslēpj: «Piedalīties nav interesanti, man gribas uzvarēt.»

Nitišam par lēnu

«Mēs nebraucam pa pirmajām vietām, bet nobraucam no A līdz Z,» stāsta otrs Latvijas pneimobiļu entuziasts — Latvijas Lauksaimniecības universitātes metālapstrādes mašīnu pasniedzējs Mārtiņš Ziemelis. Vēl pagājušajā gadā viņš pats brauca sacensībās kā students, bet šogad plāno braukt līdzi kā pasniedzējs, lai gan doktorantūras studijas nav galā un students viņš joprojām skaitās.

«Tas bija 2015. gada oktobris, kad mana institūta direktors sēdē teica, ka uz fakultāti atnācis tāds projekta piedāvājums. Viņš ar smīnu teica: Mārtiņ, tev ir garlaicīgi, varbūt vēlies piedalīties projektā,» sarunbiedrs atceras pirmo reizi, kad izdzirdēja par pneimobiļiem. Tobrīd pat nenojauta, kas tie tādi. Aizgāja mājās un sāka pārmeklēt internetu. YouTube bija ievietoti video no sacensībām Egerā. «Paskatījos, papētīju un — āķis lūpā,» smaida Mārtiņš.

Saprašanas, kā pneimobili uzbūvēt, īsti nebija. Mēģināja izlobīt, kas saprotams no publicētajiem video, lasīja 50 lapas garo sacensību nolikumu un sāka projektēt. Aizbrauca uz izstādi, kur savu pneimobili izrādīja Lietuvas komanda. «Sapratu, ka esmu daudz ko nepareizi izdarījis. Aizbraucu mājās un sāku no sākuma.» Projekts un visa nepieciešamā dokumentācija sacensību rīkotājiem jāiesniedz līdz 31. decembrim, tāpēc pie rasējumiem Mārtiņš pirms diviem gadiem pavadīja visus Ziemassvētkus. Janvāra vidū organizatori apstiprināja saņemtos rasējumus, deva zaļo gaismu būvniecībai un nodeva pneimatikas ierīces, kas pieprasītas dokumentācijā. To, kā pneimobilis izskatīsies, Mārtiņš zināja jau pašā sākumā. Kopā ar kolēģi Krišjāni Galiņu nolēma, ka braucamais būs Latvijas karoga krāsās un ar tautiskiem rakstiem. Pneimobiļa krēslu rotā gar malu iešūta skaista prievīte. Krēslu polsterēja un ar rokām apšuva Mārtiņa māsa Baiba Ziemele. Pirmajā gadā komanda saņēma daudz komplimentu, diemžēl balvu par skaistāko dizainu tā arī neieguva. Mārtiņš domā — tiesneši nav noticējuši, ka studenti to izdarījuši paši.

Iepriekšējās sacensībās pērn Mārtiņš uzbūvēja vēl vienu pneimobili, mācoties no pieļautajām kļūdām, tāpēc pie starta līnijas stājās divi LLU braucamie. Ar otrās automašīnas projektēšanu Mārtiņam jau veicās vieglāk. Līdz februārim viņš meklēja sponsorus, kas varētu atbalstīt pneimobiļa būvniecību, un līdz maijam braucamais bija gatavs. Mārtiņš rēķina, ka kopējā mobiļa vērtība ir ap 10 tūkstošiem eiro, liekot klāt arī ceļa izmaksas komandai. Sešus tūkstošus saņēmuši pneimatikas ierīcēs no Aventics, četri tūkstoši — pārējie izdevumi. «Tas ir, nerēķinot ne manu darbu, ne to, ka mājās dedzinu elektrību un ņemu skrūvītes no sava plaukta,» Mārtiņš precizē.

Vislielāko palīdzību devusi Jelgavas dome. «[Mērs Andris] Rāviņš pats pabeidzis «mehus», un tā ir viņa sirdslieta. Astarte mūs abus gadus atbalstījusi un Leax Baltix, Signum un citi,» Mārtiņš uzteic atbalstītājus. «Nezinu, kā ir citās fakultātēs, bet pie mums «mehi» ir ļoti draudzīgi savā starpā. «Mehs» «mehu» nepamet nelaimē, vienmēr mēģina palīdzēt. Uz to arī izejam, kad mēģinām sponsorus atrast,» stāsta Mārtiņš, kurš pats tērpies melnā fakultātes džemperī. Uz tā muguras rakstīts: «Ej, sadedz, spīdi!»

Katrs pneimobilis tiek radīts atbilstoši pilota augumam. Tam jāpieguļ kā uzvalkam, salīdzina Mārtiņš. Kad Mārtiņš ieraušas mašīnā, drošības stienis atduras pret galvu — galvenais pilots ir īsāks un vieglāks. «Esmu gandrīz kārtīgs latvietis,» par sevi pajoko automobiļa projektētājs. Kārtīgs latvietis ir arī pats pneimobilis. Tā svars ir 142 kilogrami. «Viņam jānomet nost. Motoru pārprojektēsim,» plānus nākamajām sacensībām maijā kaldina Mārtiņš. Tāpat viņš grib attīstīt inovāciju, kas jau pērn izmantota, bet vēl jānoslīpē — liekts, nevis taisns zobstienis, kas ļauj pārnesumkārbu iebūvēt motorā un tādā veidā iegūt lielāku ātrumu. Visticamāk, nākamajā gadā šo nošpikos vēl kāda komanda, bet «es lepojos ar to, ka biju pirmais».

Pirmais modelis, tikko uzbūvēts, svēra 69 kilogramus, taču pēc pārbūvēm, kas uzlaboja tā stabilitāti, svars izauga līdz 130 kilogramiem. «Tas arī ir par daudz,» secina Mārtiņš.

Galvenie pneimobiļa montēšanas darbi norit Mārtiņa mājās — lauku saimniecībā Jelgavas apkārtnē. «Man patīk strādāt manā vidē, ko pats esmu izveidojis,» viņš paskaidro, kāpēc darbam neizvēlas universitātes darbnīcu. Abus gadus pneimobiļu būvē palīgā pieslēgušies studenti. Īpaši vēlas izcelt Mārtiņu Jansonu un Kārli Uzkuru — bez viņiem tas nebūtu izbraucis no garāžas. «Pa dienu viņi palīdzēja universitātē skrūvēt veco modeli, kaut kad arī uz lekcijām aizgāja un pa naktīm būvēja šo jauno pie manis garāžā,» viņš stāsta, cik intensīvi noticis darbs. Studenti rindā nestāv, lai iesaistītos projektā, — īpaši grūti ir atrast pilotu, jo tam jābūt ar mazu augumu, prasmi braukt un drosmi. «Šīs mašīnas nekur nav testētas, katra ir unikāla. Piemēram, pilots Rūdolfs Lejnieks pagājušajā gadā sacensībās brauca uz diviem riteņiem. Atsaldētība. Tā sacensībās ir vajadzīga,» azartisks ir Mārtiņš.

Automašīnas ir viņa kaislība jau kopš astoņu gadu vecuma, kad vectēvs uzdāvināja zapiņu, abi likuši to kopā. Drošības pēc pārbaudu, vai neesmu pārklausījusies. Astoņu? Vai 18 gadu vecumā? «Nē, 18 gadu vecumā man jau bija žigulis. Ā, nē, laikam jau golfs.»

«Es cienu un apbrīnoju Andri Dambi. Ja kāds man par šo maksātu, katru dienu varētu cīnīties un darīt. Vienu brīdi domāju, ka jāsūta Dambim CV — varbūt pieņems par apkopēju,» Mārtiņš stāsta. Viņa pneimobili iemēģinājusi arī Latvijas rallijkrosa zvaigzne Reinis Nitišs. «Teica, ka par lēnu priekš viņa, bet tā jau forši.»

Vai pneimobiļiem ir potenciāls izaugt par ikdienas mašīnām? «Varu atbildēt ar pretjautājumu. Vai pirmās mašīnas, kas tika ražotas, tērēja piecus litrus degvielas uz 100 kilometriem? Kravas mašīnas tērēja pat 100 litrus uz 100 kilometriem,» Mārtiņš atgādina auto vēsturi un izsaka cerību — attīstot tehnoloģiju, būtu iespējams palielināt nobraucamo distanci. Turklāt šādus auto varētu izmantot laboratorijās, braukt pa rūpnīcu teritorijām. Tikpat labi pneimobilis var braukt uz priekšu, barojoties no kompresora gaisa. «Ko viņš izpūš ārā, varam mierīgi elpot, tas nerada nekādu piesārņojumu,» iededzies Mārtiņš.

Tas vecis uz ugunsmūra

Nekas nav tā, kā izskatās — latviešu teātra leģendas Eduarda Smiļģa dzīves ceļā divas rūpīgas pētnieces atradušas faktus un parādījušas kontekstus, kas līdz šim nebija izcelti

Teātris ir gaistoša māksla, bet cilvēku atmiņa — īsa. Diez, cik daudzi no Jaunā Rīgas teātra apmeklētājiem zināja, kas īsti ir tas sirmais vecis, kas no Lāčplēša ielas ugunsmūra ekstātiski raugās pāri horizontam? Ir taču pagājis vairāk nekā pusgadsimts, kopš Eduarda Smiļģa, visu laiku varenākā latviešu režisora, nāves. Tāpēc īsti laikā nāk divu teātra vēstures pētnieču Ritas Rotkales un Agras Straupenieces kopīgi uzrakstīta grāmata ES. Eduarda Smiļģa dzīves ceļš. 1886—1966. Jo leģendas ir ne tikai jārada, bet arī jāuztur. Kā uguns.

Viņš sēja garu

Kāpēc mums šodien būtu jāzina, kas ir tas vecis no fotogrāfa Gunāra Bindes 1965. gadā tapušās bildes? «Tāpēc, ka viņš ir vienīgais latviešu režisors, kurš ir radījis savu teātri un noteicis tā virzību vairāk nekā 40 gadus. Tāpēc, ka viņš sajuta laika prasību, bet gāja tai pa priekšu,» atbild Rita Rotkale. «Viņš dzīvoja ārkārtīgi mainīgā pasaulē, pie dažādām varām, un spēja mainīties laikam līdzi. Pašās dzīves beigās, kad šī spēja — just laiku un apsteigt to — zuda, viņš sabruka.»

«Tāpēc, ka viņa galvenais uzdevums bija sēt garu,» saka Agra Straupeniece. «Ieklausies tajā vārdā: sēt! Ja tu sēj, tu domā uz priekšu. Tu rēķinies ar visu, kas var notikt, bet zini — tev būs raža. Ko mēs šodien varam pateikt par viņa režiju?… Bet mēs varam redzēt gara sēšanu. To lielo mērķi, to vertikāli. Jo gars ir cilvēka domu pasaule, iekšējā vērtību sistēma un priekšstats par to, kādai vajadzētu būt pasaulei, lai tā būtu laba.»

Grāmata ir tik smiļģiska, cik vien tas iespējams. Sākot ar nosaukumu: divi lielie burti «ES» jau ilgi pirms kļūšanas par Eiropas Savienības latvisko saīsinājumu bija Smiļģa firmas zīme — pašapziņas apliecinājums. Tā viņš parakstīja savas skices, zīmītes, režijas eksemplārus. Lappušu kantes ir apcirstas — jo tādas bijušas arī Smiļģa grāmatas: viņš necieta nolocītus stūrus un, līdzko lapa vairs nelikās kārtīga, nežēlīgi ar kabatas nazi nogrieza «cūkausis».

Vāki ir naktszili — tieši šis piesātinātais tonis bijis Smiļģim vismīļākais. Tajā bijušas arī tapetes viņa Āgenskalna palaco — to fragments slīd gar grāmatas muguriņu. Un vēl uz vāka ir pavisam neredzēts Smiļģa attēls melnā lakā: ja raugās tieši virsū, tas pat īsti nav saskatāms. Ir jāmaina gaismas krišanas leņķis, lai aiz spīduma ieraudzītu mierīgu seju un stāvu — tā ir reta fotogrāfija, kur Smiļģis nepozē, bet vienkārši raugās pāri upei. «Cieši paraugoties, kārtīgi papētot, arī viņa dzīvē ļoti daudz kas izrādās pavisam citāds, nekā sākumā izskatījās,» saka Rita Rotkale. Tieši Smiļģa dzīve, nevis daiļrade, bijusi izpētes mērķis un kodols.

Vij rozes ap galvu

Tēva, izbijuša karavīra un krietna amatnieka, un dziļi mīlētās un respektētās mātes virzīts, Eduards iegūst savam laikam labu tehnisku izglītību, iepazīst darbu fabrikā Motors no pašiem pamatiem līdz pat konstruktoru birojam.

Ap jaunā 20. gadsimta sākumu viņam ir interesants darbs, vērā ņemama alga, smalks mētelis ar zvērādas apkakli, valdzinošs skatiens un donžuāna slava. Kā viņam trūkst? Citas dzīves un gara plašuma, un to viņš iepazīst teātrī.

Tolaik teātra spēlēšana ir latviešu lielā aizrautība. Nemaz ne tik sen kā atļauts organizēties dažādās biedrībās, un katra no tām uzskata par nepieciešamu spēlēt arī teātri. Eduarda Smiļģa vārds sastopams daudzos amatierteātra spēlētāju sarakstos, līdz viņu un nākamo Eiropas teātra skatuves zvaigzni Mariju Leiko starp pārējiem pašdarbniekiem pamana profesionālis, varoņlomu tēlotājs Rūdolfs Bērziņš un uzaicina spēlēt «īstā» teātrī. 1907. gadā Smiļģis debitē Apollo teātrī ar Kozinska lomu Šillera Laupītājos.

Nākamajos gados viņš, nepārtraukdams darbu fabrikā, pagūst spēlēt vai visos teātros, ko varētu dēvēt par profesionāliem. Saglabājusies bilde no prinča Normunda lomas Aspazijas Sidraba šķidrautā, kas pārsaukts galvenās varones vārdā par Gunu (1910). Tas nav skats no izrādes, jo tālaika fototehnika neļauj uzņemt kustību. Jaunais censonis ir ieradies fotodarbnīcā un pozējis, iejuzdamies tēlā. Cirtas līdz pleciem, rožu vainags galvā, viena roka pietur garo apmetni, otra aicinoši pastiepta uz priekšu — romantiskais varonis vissaldākajā priekšstatā! Ak dies, cik tāls ceļš līdz tam vecim ar traģisko skatienu.

Viņš spēlē arī Lāčplēsi Uguns un nakts pirmuzvedumā, ir Raiņa Indulis un Uldis lugā Pūt, vējiņi! (Šīs lomas Smiļģis tēlo, angažēts pirmajā, vēsturiskajā Jaunajā Rīgas teātrī, kas īrē telpas Romanovu ielā 25, kur pēc tam mitīs citi kolektīvi, kas nozīmīgi pārbīdījuši latviešu skatuves mākslas latiņu — Daile, Jaunatnes teātris, JRT.) Topošais aktieris mācās no režisora Alekša Mierlauka, no saviem kolēģiem. Viņš droši vien vairs nav tas saldais varonis, kas «vij rozes ap galvu», tomēr arī Jaunajā Rīgas teātrī Eduards Smiļģis krīt ārā no kopskata, ir par skaļu, par plašu tābrīža reālistiskajam spēles veidam. Viņam ir sava, cita skatuves patiesība, kurai vēl nav pienācis laiks.

Starp citu, kā savas fabrikas pārstāvis, viņš apceļo Krievijas Pievolgas rūpnieciskās pilsētas, nonāk Maskavā un visur, kur vien iespējams, skatās izrādes. Viņš ir redzējis izcilo skatuves reformatoru Konstantīna Staņislavska un Gordona Kreiga iestudējumus. Smiļģis interesējas ne tikai par aktiera darbu, daudz lielākā mērā viņu interesē teātris kā mākslu kopums, kā vieta, kur aktierim palīdz tehnika un progress. Droši vien viņa iztēlē jau ir nākamā Dailes teātra aprises.

Karš, revolūcija un sekas

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Smiļģis kopā ar savas dzīves liktenīgo sievieti Bertu Āboliņu — sievietes Smiļģa dzīves grāmatā ir milzīga un nepārvērtējama nodaļa! — dodas uz Petrogradu. Krievijā Staņislavskis ir radījis jauna veida teātri, viņam ir audzēkņi, kas izaug, sāk dumpoties un iet tālāk. Viens no tādiem ir Vsevolods Meierholds, kas plosās Petrogradā tieši tad, kad tur ierodas Smiļģis. Karš dzemdē revolūciju, no revolūcijas izaug jauna māksla. 20. gadsimta pirmās divas desmitgades ir laiks, kad pasaules teātra centrs nepārprotami ir Krievijā. Smiļģis ir tur klāt. Tas ir brīdis, kad māksla ir tik politiska un angažēta, cik vien iespējams, jo — ir lieli mērķi un augsti ideāli. Tie izrādīsies par rūgtiem maldiem, bet pagaidām Meierholds vada kustību Teātra oktobris, iestudē izrādes proletariātam un staigā pusmilitārā ādas jakā.

Eduarda Smiļģa dzīvē revolūcija ieraksta ļoti noslēpumainu lappusi ar tālejošām sekām. Viņš arī iesaistās Krievijas politiskajos notikumos un 1918. gadā uz kādu laiku pat kļūst par Ārkārtējās komisijas (krievu valodas saīsinājumā — čeka) slepeno lietu sekretāru un vada kuģu izkraušanas darbus Arhangeļskā. Padomju laikā par šo viņa dzīves posmu nerunā. Taču grāmatas autores vēl perestroikas gados paguva tikt līdz Arhangeļskai un arhīvā, materiālu kalnus pārrokot, atklāja gan to, kāpēc šis darbs bijis tik svarīgs, gan to, ka tas beidzies, kad Smiļģis… dezertējis. Izrādās, viņš vadījis Anglijas un Francijas sūtīto palīdzības kravu nogādāšanu zemes iekšienē — Krievija no kara bija izstājusies, noslēdzot ar Vāciju Brestas mieru, bet atsūtītos labumus tomēr vēlējās paturēt. Šajās operācijās acīmredzot notika daudz kas tāds, kam liecinieku nedrīkstēja būt. Un kādā brīdī Smiļģim nekas cits neatlika, kā ņemt kājas pār pleciem — pārāk tuvu viņš atrodas bīstamām lietām. Taču var nojaust, ka kopš šiem revolūcijas laikiem Smiļģim Krievijā ir palicis kāds augstu stāvošs sargeņģelis, pie kura vērsties pēc palīdzības īpaši smagās situācijās.

1920. gadā Eduards Smiļģis ne bez piedzīvojumiem atgriežas Latvijā. Fotogrāfija saglabājusi viņa to gadu tēlu — ar bārdu apaudzis vīrs pusmilitārā frencī. Tā jau arī ir, jauna teātra dibināšana ir cīņa. Bet viņam ir uzticams sabiedrotais — mākslinieks un skatuves dekorators Jānis Muncis, kas paguvis mācīties paša Meierholda vadītajos scēnisko uzvedumu meistarības kursos.

Laužam skatuvi un telpu!

Smiļģis un Muncis tika izbraukuši no Rīgas, kas bija Krievijas impērijas Baltijas guberņu industriālais un kultūras centrs. Pēc kara viņi atgriežas Rīgā, kas sarežģītās politiskās un militārās peripetijās kļuvusi par galvaspilsētu jaunai, neatkarīgai valstij — Latvijas Republikai. Un tas ir ļoti būtiski, jo viņi ceļ jaunu teātri jaunā valstī. Dailes teātri.

Nenoliedzami, gan Smiļģis, gan Muncis sāk sava teātra modeļa radīšanu, būdami spēcīgā krievu avangarda mākslas iespaidā. Taču šos iespaidus viņi izmanto ļoti selektīvi. Dailes teātra radītājus vispirms interesē formas problēmas: atteikšanās no naturālisma teātra mākslā jebkurās tā izpausmēs, aktieris kā attīstīts «instruments» režisora rokās, skatuves telpas pārveidošana, jaunu attiecību iedibināšana starp auditoriju un radītājiem. Vai Smiļģis tad arī vēl ir politiski angažēts mākslinieks? Visticamāk, ne.

Latviešu teātra zinātnes klasiķe Lilija Dzene raksta: «Revolūcija kā milzīgs masu uzvedums ar traģismu un komikas elementiem uz plašās Krievzemes skatuves ieaužas Smiļģa priekšstatos nevis kā politiski izanalizēta parādība, bet kā liela vēriena kustība, kurā arī viņš ir bijis viena skata organizētājs.» Arī Muncis, allaž saukdams sevi par Meierholda skolnieku, 20. gados noteikti norobežojas no politikas kā mākslas objekta. Viņu mērķis ir runāt par lielām, vispārcilvēciskām kaislībām, radīt jaunu, labāku mākslas pasauli, kur valdītu visspēcīgs aktieris, bet viņam palīdzētu zinātnes un tehnikas sasniegumi.

Smiļģis un Muncis radikāli pārveido skatuvi, tās grīda tiek salauzta vārda tiešā nozīmē, radot podestu un lūku, un dažādu kustīgo skatuves elementu sistēmu. Tā ir klaviatūra aktierim liela mēroga «simfoniju» atskaņošanai. Savukārt distance starp skatītāju zāli un skatuvi tiek samazināta, jo abās skatuves pusēs no avanscēnas kāpnes ved tieši uz parteru, tādējādi ļaujot aktieriem iet publikā, kas nereti tiek arī darīts.

Tas ir smags, bet brīnišķīgs radīšanas laiks, kad Smiļģis ap sevi pulcina domubiedrus. Arī Felicitu Ertneri, kas dresē aktierus un liek viņiem lidot tā, kā tas vajadzīgs Smiļģim — «viena kāja vienā skatuves pusē, otra — jau pretējā». Un Dailes teātra pirmo piecu gadu darbs vainagojas ar Grand Prix Parīzes Dekoratīvās mākslas izstādē. Tad viņu ceļi šķiras. Muncis aizbrauc uz Ameriku studēt, Smiļģis nu jau kopā ar Oto Skulmi turpina pilnveidot Dailes teātri. Un dara to visos laikos — kad notiek Kārļa Ulmaņa apvērsums, Baigajā gadā, Otrā pasaules kara gados, padomju okupācijā. Jo tas ir viņa teātris.

Nekas nav tā, kā izskatās

«Ilgus gadus eksistēja priekšstats, ka Smiļģim jau labi gāja visos laikos,» saka Rita Rotkale. «Ne viņš bija izsūtīts, ne represēts. Bet tas ir tikai virspusējs priekšstats. Iedziļinoties kopsakarībās, daudzi fakti atklājas pavisam citā gaismā. Cik reižu Smiļģis nav bijis uz pašnāvības robežas!»

Eduarda Smiļģa lielais dārgums ir laulībā ar Bertu dzimušie dēli Eduards un Zigurds. Karam sākoties, Eduards dodas prom ar padomju armijas daļām. Tikai krietni pēc kara vecāki saņem paziņojumu, ka dēls «kritis varoņa nāvē». Jā, Smiļģim ir augstas pazīšanās, bet ko tas līdz? Vācu okupācijas laikā viņš nedrīkst nekur meklēt sarkanarmieša Eduarda pēdas. Lai glābtu jaunāko dēlu Zigurdu, zēnu ar spilgtām mākslinieka dotībām, Smiļģis sūta viņu tālāk no briesmām, studēt Vīnē.

Arī Zigurda pēdas pazūd, atstājot tikai minējumus: vai viņš negribot iesaistīts kādā no vācu slepeno dienestu vienībām, vai — daudz prozaiskāk — gājis bojā, kad 1944. gadā sabiedroto bumbvedēji noslauka no zemes virsas Drēzdeni. Tikai pēc Staļina nāves vecāki drīkst ar Sarkanā Krusta palīdzību meklēt, kāds bijis Zigurda liktenis. Bet laiks ir zaudēts, un atbilde tā arī neatrodas. Nepalīdz pat «sargeņģelis».

Toties viņa roka saskatāma citā notikumā, kas, sastatot ar vēstures kontekstu, nu izskatās pavisam citādi. 1950. gada sākumā pēkšņi no Maskavas pienāk pavēle, ka Eduardam Smiļģim, cienījamam māksliniekam un nopelniem bagātam režisoram, kas pa to laiku jau kļuvis par Staļina prēmijas laureātu, steidzami jābrauc stažēties uz padomju valsts galvaspilsētu. Komandējums tiek noformēts pāris dienu laikā — tik steidzama ir nepieciešamība «pārkvalificēties»! Taču, kamēr Smiļģis «studē» Maskavā, kur viņam teātra aprindās ir laba slava un neviens negrasās viņu pāraudzināt, Rīgā tiek apcietināta tā sauktā Franču grupa, kur ir pietiekami daudz Eduardam Smiļģim tuvu cilvēku…

Pēdējais trieciens Smiļģa garam ir lapiņa pie teātra ziņojumu dēļa — ar 1964. gada 3. jūliju datēta LPSR Kultūras ministrijas pavēle par atbrīvošanu no galvenā režisora pienākumiem. Neviens nav uzdrošinājies pateikt viņam to acīs. Smiļģis lapiņu noņem, četrkārt saloka un atlikušos divus savas dzīves gadus nēsā uzvalka krūškabatā, līdz papīrs pavisam izdilst no biežās pārlasīšanas. Kā Jāzeps savu ērkšķi, kas iedūries kreklā — saka grāmatas autores.

Ierakstīts mākoņos

Kā iespējams divatā sarakstīt grāmatu? «Pavisam vienkārši,» nosmejas Agra Straupeniece. «Ir tāda lieta kā «mākonis». Tajā glabājas mūsu kopējais dokuments, un mēs rakstām katra savu tekstu. Es ar zaļiem, Rita ar ziliem burtiem. Jautājumi, komentāri, iebildes — ar sarkaniem. Kad esam panākušas vienošanos un teksts ir pabeigts, pārvēršam burtus melnus.»

Ja Smiļģis varētu iedomāties šo skatu, tik iederīgu 60. gadu zinātniskās fantastikas literatūrā! Divas dāmas sēž katra savā Rīgas pusē pie ekrāna, bet kaut kur mākonī virknējas vārdi, taisni tā, kā dzejā — drīz zili, drīz zaļi, drīz sarkani. Viņam noteikti būtu paticis.

Zem franču karoga, ar Latvijas sastāvdaļām

Viss svaigs: internacionālā prese, kruasāni, augļu sula. Durvis atvērtas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Šādi Cadets de Gascogne spējis konkurēt un pārspēt Rīgas smalkmaizīšu vietas

Ja nedaudz uzkavēsities kādā no franču kafejnīcu tīkla Cadets de Gascogne mājīgajām vietām, noteikti sastapsit īpašnieku Bernāru Filipi Laranē. Lai arī uzņēmums algo šoferi, sportiskais saimnieks pats ar velosipēdu visu gadu apbraukā sešas kafejnīcas Daugavas labajā krastā Rīgā, veikdams steidzamas piegādes. Interesanti vērot, kā pat intervijas laikā kafejnīcā Ģertrūdes ielā, iepretim Barona centram, francūzis ātri reaģē uz situāciju. Te aizskrien palīgā pie letes stāvošajām meitenēm apkalpot apmeklētājus. Te, neatraujoties no sarunas, zibenīgi aizver stikla durtiņas vitrīnai, kur salikti kruasāni un kūkas. Kāds vīrietis Bernāram nodod vairākus žurnāla Marie Claire eksemplārus franču valodā. Paziņa piekritis izdevumu atvest no Francijas, jo to ļoti neizdevīgi abonēt Latvijā, skaidro Bernārs.

Gadā preses iegādei Cadets de Gascogne kafejnīcām tiekot atvēlēts vairāk nekā 10 000 eiro! Financial Times, Times Magazine, New Yorker, Cosmopolitan, Vogue, Paris Match, nemaz nerunājot par vietējiem izdevumiem dažādās valodās — tik bagātīgs klāsts nav sastopams nevienā līdzīgā Rīgas iestādē.

Jaunākā internacionālā prese, tikko cepts kruasāns, svaigi spiesta sula, laba kafija, franču vīna glāze vai Latvijas balzama mēriņš… Darba laiks no plkst. 7 līdz 22, raita apkalpošana un patīkama atmo-sfēra, pat iespēja uzspēlēt klavieres — tie ir ingredienti panākumu formulai, kas Bernāram uz pusēm ar Robertu Vincentu Reinhardu Bejelēru ļāvusi Rīgā atvērt vienu kafejnīcu pēc otras un būt finansiāli veiksmīgiem.

Apavi, kūdra, konditoreja

Kompanjona Roberta Bejelēra mamma ir latviete, bet tulūzieti Bernāru Laranē uz Latviju atveda pilnīga nejaušība. 1992. gadā, izkāpis no Baltic Express vilciena ceļā no Varšavas uz Tallinu, jaunais franču puisis Rīgā pavadīja pusi dienas. Atgriezās 1994. gadā, dodoties uz Sanktpēterburgu. «Ar biznesa partneri vedām vīnu pārdošanai Krievijā, pirms Šengenas zonas izveidošanas uz katras valsts robežas bija jāgaida pat ne stundām, bet dienām ilgi. Ceļš bija slikts, un mūsu auto saplīsa. Apstājāmies Rīgā, lai to saremontētu. Tāds aukstums! Jau aprīļa sākums, bet temperatūra līdz -10, domājām, ka vīns mašīnā sasals. Palikām Rīgā, bet to tāpat neizdevās pārdot, jo mums nebija vajadzīgo papīru,» šo avantūru Bernārs tagad var pieminēt kā kuriozu virteni.

Tomēr jau drīz viņš ieradās Latvijā uz ilgāku laiku. Ievērojis, ka šajā reģionā ir grūtības nopirkt kvalitatīvus apavus, uzņēmīgais francūzis tos sāka importēt no savas dzimtenes, kur tolaik vēl darbojās apavu fabrikas. Ap 1997. gadu šīs fabrikas masveidā slēdza, Bernārs atgriezās Francijā tukšām rokām. Lai nopelnītu starta kapitālu citam biznesam, sāka tirgot ūdenssūkņus — te noderēja viņa inženiera izglītība. Ar Latvijā iegūto kontaktu starpniecību saņēma uzaicinājumu pārdot Francijā mūsu purva kūdru dārzkopības vajadzībām. «Vienu gadu nodarbojos ar to, tad mans šībrīža biznesa partneris piedāvāja kopā taisīt franču maiznīcu,» viņš atceras. «Protams, man garšo kruasāni, un katram jau bizness ir jāsaista ar to, kas patīk pašam.»

1999. gadā abi Latvijā reģistrēja uzņēmumu, kas reāli sāka strādāt 2000. gada beigās. Līdzīpašnieki ir uzauguši Gaskoņas reģionā, tāpēc franču maiznīcu romantiski nosauca karaļa Luī XIII leģendārā karapulka vārdā, kas 17. gadsimtā tika formēts Gaskoņā.

Pirmā ceptuve Piņķos Rīgas pievārtē itin nemaz neatgādināja šī brīža Cadets de Gascogne kafejnīcas, tās ražojumus no ielas varēja nopirkt pa pieticīgu lodziņu.

Piedāvājumā vēl nebija kūku, taču kruasāni un klasiskās šokolotīnes, smalkmaizītes ar ieceptu šokolādes stienīti, — gluži tādas pašas kā Francijā. Knifus latviešu meistariem ierādīja no Francijas uzaicinātais beķeris Dominiks Ekāls. «Par laimi, 2000. gadā cilvēki Latvijā jau zināja, kas ir kruasāns, nebija tik grūti tos pārdot,» apgalvo Bernārs. «Līdz mūsu ceptuves izveidošanai es gan šeit nebiju ēdis labas kvalitātes kruasānu. Mēs jau arī nebijām vienīgie, kam iešāvās galvā franču maiznīcas vai delikatešu veikala ideja — tas nav nekas oriģināls —, bet mums vienīgajiem ir izdevies būt tik sekmīgiem. Tallinā neesmu redzējis neko līdzīgu, Viļņā kādam francūzim pieder daudz mazāks bizness.»

2001. gadā sākās jauns attīstības posms. Cadets de Gascogne atvēra kafejnīcu Vecrīgā iepretim Bastejkalnam, kas veiksmīgi darbojas joprojām. Nākamā — maiznīca Ģertrūdes ielā 30, kuras apmeklētāju zāle gan ir visai neliela, bet plašā virtuve ļauj apgādāt pārējās tīkla kafejnīcas ar svaigu mīklu. Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, Piņķu ceptuve vairs neatbilda drošības standartiem, vajadzēja to slēgt, stāsta Bernārs. Uzņēmuma attīstību piebremzēja arī straujais īres cenu kāpums, ko apstādināja tikai ekonomiskā krīze. 2009. gadā viņiem izdevās atvērt klientu ļoti iecienīto kafejnīcu pie Barona centra, 2011. gadā — vēl vienu, Berga Bazārā, bet  2012. gadā — Krišjāņa Valdemāra ielā. Mēģinājums kafejnīcu iedzīvināt arī t/c Spice diemžēl cietis neveiksmi, toties rentabla izrādījās 2015. gadā atklātā iestāde Brīvības ielā pie Dailes teātra.

Gardāki nekā Francijā

«Apgrozījums jau ir pārsniedzis miljonu eiro un ar katru gadu pieaug par 5—7%. Sekojam Latvijas ekonomikas pieaugumam, kas arī 2017. gadā ir bijis labs!» priecājas tīkla līdzīpašnieks.

«Kāpēc mums viss ir izdevies tik gludi? Mūsu kruasāni vienkārši ir garšīgi. Tas nav stāsts tikai par Latviju. Arī Francijā dažkārt sev uzdodu jautājumu, vai cilvēki patiešām paši nogaršo to, ko viņi cep. Tas ir likums — ēdiens ir regulāri jānogaršo. Dažreiz jau pēc izskata var pateikt, vai kruasāns ir labs. Citiem, kas Latvijā ir mēģinājuši atvērt franču maiznīcas, acīmredzot bizness nav izdevies tāpēc, ka viņi vienkārši nepagaršo.»

Laba kruasāna mīklai dāsni jāpievieno sviests, Cadets de Gascogne katru mēnesi izlieto ap tonnu. To piegādā Cesvaines piens. «Starp citu, pēc pievienošanās ES sviesta kvalitāte Latvijā ir uzlabojusies, jo tagad tam vairs nedrīkst pievienot margarīnu, kas, protams, ir daudz neveselīgāks,» stāsta Bernārs. «Jā gan — mūsu uzņēmuma sākumā sviests bija pat 3—4 reizes lētāks nekā tagad, brīvajā tirgū cena strauji pieauga. Par laimi, pēc pēdējā kāpuma sviesta cenas ir stabilizējušās, patlaban pat mazliet nokritušās. Ja to pieaugums būtu turpinājies, mums arī nāktos celt cenas.»

Miltus Cadets de Gascogne iepērk no Dobeles Dzirnavnieka, raugu gan nākas importēt no Francijas. Vietējais raugs arī īsti nav atbildis viņu prasībām. Šo pašu iemeslu dēļ uzņēmums arī, piemēram, kamambēra sieru pasūta tikai Francijā.

«Mēnesī izlietojam 700—1000 kilogramu siera. Arī ļoti daudz augļu — līdz trim tonnām mēnesī,» neslēpj saimnieks. «Spiežam ne tikai apelsīnu un ananasu, bet vienīgie Rīgā — arī granātābolu sulu.»

Pašmāju dārza un meža ogu bagātība ļauj klientiem piedāvāt brīnišķīgas smalkmaizītes, kādas nemaz nevarot dabūt Bernāra dzimtenē. «Čībiņas» ar upenēm, jāņogām, mellenēm un zilenēm Francijā sanāktu tik dārgas, ka neviens konditors nevarētu atļauties tādas cept. «Latvija ir perfekta zeme kūku meistariem!» — to apstiprinājis arī franču kulinārs, kas pirms trim gadiem pieaicināts uzlabot Cadets de Gascogne kūku sortimentu. Arī tādas kvalitātes kruasānus, kādus viņi piedāvā rīdziniekiem, Francijā izķertu vienā mirklī, apgalvo Bernārs. Kruasānu dzimtenē šo gardumu ne tikai vairs negatavojot mājās, bet pat kafejnīcās 90% gadījumu ik rītu visas dienas vajadzībām cepot no saldētām sastāvdaļām, kas ražotas industriāli. Bieži vien ekonomijas nolūkā sviestam tiek pievienots margarīns.

Cadets de Gascogne beķeris rauga mīklu taisa ik dienu, katra no tīkla kafejnīcām kruasānus pēc vajadzības krāsniņā cep visas dienas garumā. «Nezinu, kur jūs Parīzē vēl ko tādu atradīsit!» atkal iesaucas Bernārs un iezīmē vēl pāris atšķirības. Francijā kruasānus parasti ēd no rīta līdz plkst. 11, bet Latvijā — līdz pat vakaram. Vispopulārākie ir kruasāni ar siera un šķiņķa pildījumu, kādi Francijā nav modē. «Arī makarūnus taisām lielākus un, protams, lētākus nekā Francijā,» piebilst saimnieks.

Pat kafejnīcu publika esot atšķirīga, daudz raibāka nekā līdzīgās vietās Francijā — no veciem cilvēkiem līdz pat tīneidžeriem. Bernāra dzimtenē dažādas paaudzes tik ļoti nemaisās savā starpā. Turklāt Cadets de Gascogne apmeklē vairāk sieviešu nekā vīriešu, arī kafejnīcu darbinieces ir galvenokārt sievietes.

Par darbinieku trūkumu uzņēmums nevarot sūdzēties. «Vienkārši ir jāmaksā pietiekami liela alga, kādu nosaka tirgus. Protams, tā ir lielāka par minimālo,» lakonisks ir Bernārs. Un patiešām  ārzemniekam par uzņēmējdarbību Latvijā nav sakāms neviens slikts vārds? «Nē, viss ir vienkārši, dokumentu kārtošana ir viegla, man nav, par ko sūdzēties,» viņš smaidot māj ar galvu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Laba atmosfēra darbā, labi kolēģi. Tas ir ļoti svarīgi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Trīs nedēļas pirms banku krīzes sākuma 2008. gada augustā gandrīz paņēmām ļoti neizdevīgu kredītu jaunas kafejnīcas atvēršanai. Paldies ēkas īpašniekam, kurš uzlika tik augstu īri, ka to nevarējām pacelt! Kopš tā laika man ir alerģija pret kredītiem.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Kafejnīcas īpašniekam regulāri ir jāpagaršo, kas tiek vārīts vai cepts. Neticami, bet bieži tā nenotiek.

Būs karsti!

Pēc četru gadu perioda, kurā cenu līmenis gandrīz nemainījās, tas ir, inflācija vidēji bija 0,2%, pērn tā ievērojami pieauga, sasniedzot 2,9%. Ja iepriekšējos gados augošo algu ietekmi līdzsvaroja krītošās izejvielu cenas, tad pērn abi faktori jau strādāja vienā virzienā. Notikumi pasaules izejvielu tirgos pērnā gada beigās un šā gada sākumā diemžēl nes sliktas ziņas cenu stabilitātes cienītājiem. Sagaidāms, ka 2018. gadā vidējā inflācija būs vēl par dažām procenta desmitdaļām lielāka, ap 3,2%.

Pagājušā gada laikā pasaules ekonomikas izaugsme paātrinājās. Saskaņā ar t.s. IKP nowcast jeb operatīvo datu indeksu, pasaules kopprodukta pieauguma temps gadu mijā sasniedzis ap 5%. Tas līdzinās vidējam rādītājam vairāku gadu periodā pirms globālās finanšu krīzes, kas noveda pie milzīga izejvielu cenu kāpuma.

Kā savā jaunākajā pasaules ekonomikas apskatā vēsta Pasaules Banka, globālā ekonomika tuvojas pilnai jaudu noslodzei. Viens no efektiem – šā gada sākumā izejvielu cenas strauji augušas pat attiecībā pret citām valūtām kāpjošā eiro izteiksmē.

Jo īpaši strauji sadārdzinās industriālie metāli. To ietekme uz patēriņa cenām nav tik tieša un ātra kā naftas gadījumā, bet to nevar ignorēt. Naftas cena šā gada sākumā pārsniedza 68 dolārus par Brent naftas barelu, augstāko līmeni kopš 2015. gada.

Pasaules tirgos ir arī no cenu stabilitātes viedokļa vēlami notikumi. Starptautiski tirgojamo piena produktu cenas gada 2.pusē samazinājās, slavenais “sviesta burbulis” ir plīsis, bet vājpiena pulvera cenas ir zemākajā līmenī kopš 2009. gada. Šīs līknes netieši ietekmē piena produktu cenas veikalos – pat, ja tām ir visai attāls sakars ar ražošanas izmaksām, tās novelk robežu, zem kuras ražotājiem un tirgotājiem nav izdevīgi cenas  samazināt. Tieši piena un tā produktu cenu straujais kāpums bija saistībā ar inflāciju pērn Latvijā vispamanāmākais notikums. Piena, siera un olu cenas 2016. gadā pazeminājās. 2017. gadā notika pretējais, cenu kāpums sasniedza kulmināciju septembrī (14,9%), bet decembrī šo produktu gada inflācija jau noplaka līdz 11,7% un turpinās samazināties.

Par laimi, atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm Latvijā pagaidām ir salīdzinoši mērena pakalpojumu cenu inflācija, kura pērn bija drīzāk lejupslīdoša. Visa patēriņa groza cenu kāpums 2017. gada decembrī bija tieši tāds, kāds bija gadu iepriekš jeb 2,2%. Savukārt pakalpojumu cenu gada inflācija samazinājās no 3,4% 2016. gada decembrī līdz 2,6% jaunākajos datos. Tieši šī cenu indeksa komponente vislabāk liecina par ekonomikas iekšējo temperatūru.

Šis pavērsiens liek vēl skeptiskāk raudzīties uz bieži lietoto, bet visnotaļ strīdīgo vārdu salikumu “darbaspēka trūkums”. Uzņēmumi vienmēr vēlēsies vairāk augsti kvalificētu darbinieku, kuri ir gatavi strādāt par algām, kas ir pēc iespējas zemākas.

Gandrīz visā periodā pēc neatkarības atgūšanas darba devēju situācija ir bijusi labvēlīga, ir bijis drīzāk darbavietu, nevis darbinieku trūkums. Taču tieši darbinieku, nevis darbavietu trūkums ir uzskatāms par normālu stāvokli ekonomikā.

Tautsaimniecībai neizbēgami būs jāpielāgojas strādāt gribošo un varošo cilvēku laika ierobežojumam, šis laiks Latvijā kļūs arvien dārgāks. Līdz ar to darba tirgus noteiks, kuri uzņēmumi un nozares turpinās attīstīties, kuri nē. Ekonomika šobrīd it kā taustoties meklē algu līmeni, kas spēj nodrošināt pozitīvu migrācijas bilanci. Pakalpojumu cenas, kas lielā mērā atspoguļo darbaspēka izmaksu līmeņu atšķirības, Latvijā ir tikai nedaudz vairāk nekā puse no ES vidējā līmeņa. Tas tā nevar turpināties mūžīgi. Cenu līmeņu atšķirības ir spoguļattēls algām, kas līdz šim nav bijušas pietiekamas depopulācijas novēršanai.

 

Autors ir bankas Luminor ekonomists

12. janvāris. IZRĀDE. MEŽA MEITAS VALMIERAS DRĀMAS TEĀTRĪ. Izrādes pamatā Sanitas Reinsones pētījums — stāsts par sešām sievietēm, kuras pēc Otrā pasaules kara slēpās mežā. Režisors Mārtiņš Eihe. Izrāde tiks spēlēta īpaši izveidotā telpā — bunkurā zem Lielās skatuves. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

12. janvāris. IZRĀDE. APSOLU NACIONĀLĀ TEĀTRA AKTIERU ZĀLĒ. Jaunā dramaturga Andra Ūdra luga ir stāsts par trim rīdziniekiem, kas satiekas pilsētas nomalē, lai apraktu līķi. Šī tikšanās maina viņu dzīvi. Kamēr draugi rok bedri, atklājas notikumi, kuri apglabāti viņu sirdsapziņās. Režisore Daiga Kažociņa. Biļetes cena 18 €. Bilesuparadize.lv

13. janvāris. IZRĀDE. ZIEMASSVĒTKI KONCERTZĀLĒ GORS. Populārās Sanktpēterburgas folkgrupas Otava Yo un teātra Pežo kunga ceļojošās lelles kopīgi veidotā izrāde ir košs un muzikāli krāsains stāsts visai ģimenei. Izrādes pamatā ir kristiešu tradīcijas un krievu tautas mūzika. Biļetes cena 13—19 €. Bilesuparadize.lv

14. janvāris. KONCERTIESTUDĒJUMS. ERNANI NACIONĀLAJĀ OPERĀ. Verdi operas koncertuzvedums pulcēs izcilus māksliniekus — operzvaigznes Dināru Alijevu un Andreasu Baueru, pirmo reizi Rīgā viesosies baritons Franko Vasallo un tenors Liks Robērs. Diriģents Daniels Orens, viens no labākajiem Verdi mūzikas interpretiem. Biļetes cena 20—150 €. Bilesuparadize.lv