«Tu ar politiku taisīji sev naudu, Ainār!»

Indra Sprance
Print Friendly, PDF & Email

Oligarhi runā, bet izmeklētāji un prokurori… būtībā nesadzird. To var secināt, uzzinot viesnīcā Rīdzene noklausītās sarunas, uz kurām balstīta slavenā oligarhu lieta. Kāpēc valsts nespēja apsūdzēt ietekmīgos politbiznesmeņus Aināru Šleseru, Aivaru Lembergu un Andri Šķēli? Ir publisko Rīdzenē runāto, lai sabiedrībai ir iespēja spriest gan par oligarhu, gan izmeklētāju veikumu

Oligarhu lieta pirms sešiem gadiem sākās ar skaļu pieteikumu – Rīgas lielākais ostas uzņēmums, iespējams, slepeni pieder politikas smagsvariem Aināram Šleseram, Andrim Šķēlem un Aivaram Lembergam. Saeimas atteikums Šlesera kratīšanai pat kļuva par simbolisku iemeslu parlamenta atlaišanai 2011. gada vasarā. Tagad divu oligarhu uzvārdi jau oficiāli ir redzami Rīgas Tirdzniecības ostas (RTO) īpašnieku ķēdītes galā, bet skaļā krimināllieta ir izčākstējusi. Decembrī KNAB ar prokuratūras piekrišanu to izbeidza, jo neatrada pierādījumus.

Taču Ir kļuvusi zināma informācija, kas liek apšaubīt likumsargu darba kvalitāti. Runa ir par tā sauktajām «oligarhu sarunām» – Šlesera noklausīšanos viesnīcā Rīdzene, ko korupcijas apkarotāji veikuši no 2009. gada līdz 2011. gadam. Šīs politiķu un biznesmeņu sarunas kalpoja par pamatu oligarhu lietai, kurā Šleseru turēja aizdomās par tirgošanos ar ietekmi, lēmumu pieņemšanu sev slēpti piederošu uzņēmumu labā, neatļautu piedalīšanos mantiskos darījumos un izvairīšanos no deklarācijas iesniegšanas, savukārt Lembergu – par tirgošanos ar ietekmi, bet pret Šķēli kriminālprocess vispār netika vērsts.

Rīdzenes sarunās fiksēti ļoti daudzi lēmumi un notikumi. Piemēram, Šlesers ar airBaltic vadītāju Bertoltu Fliku izkārto darbu savai māsai. Ar Krājbankas vadītāju Mārtiņu Bondaru apsver, kuru satiksmes nozares uzņēmumu kontus pārcelt uz šo banku, lai palīdzētu tai risināt likviditātes problēmas pēc Parex kraha. Ar ministru Dūklavu pārrunā, kā izdevies Saeimā izgāzt ģenerālprokuroru Maizīti un dabūt cauri valdības atļauju izcirst kokus Jūrmalas kāpās savas mājas būvēšanai. Ar Lembergu spriež, kuru likt par «savu» Valsts prezidentu, lai atkal nesanāk kā ar Zatleru. Apkopo Dienas iegādes izmaksas un komandē, kādi žurnālisti jāizmet no Dienas un kādi sižeti jāsaorganizē LTV. Taču svarīgākais – sarunas pārliecinoši norāda uz oligarhu slēptiem biznesa darījumiem un liek jautāt, kāpēc likumsargi nav centušies vai spējuši tos juridiski pierādīt?

Sarunu saturs Ir kļuvis zināms no avotiem, kas lūdz savu identitāti neatklāt. Pēc rūpīgas izvērtēšanas Ir publisko tos sarunu fragmentus, kas satur sabiedrībai būtisku informāciju par iespējamu noziegumu slēpšanu, politiskās varas izmantošanu savtīgos nolūkos un meliem vai ciniskām varas spēlēm, kas domātas vēlētāju muļķošanai.

1. Rīgas Tirdzniecības osta: kā legalizēties?

Šlesers 2010. gadā un 2011. gada sākumā aktīvi plāno īpašumtiesību legalizēšanas shēmu divos uzņēmumos, kuri ārzemēs reģistrēti uz viņa biznesa partneru vārda – Piejūras investīcijas, kas oficiāli pieder Šveicē reģistrētai Viestura Koziola firmai Zein Holding, un Jaunrīgas attīstības uzņēmums, kura īpašnieks ir Norvēģijā reģistrētā Turmuda Stēnes Johansena firma Portpro. Abi biznesi ir ļoti vērtīgi – Jaunrīgas attīstības uzņēmumam pieder lielas platības Andrejsalā, kur iecerēta vērienīga nekustamo īpašumu attīstīšana, un pats Šlesers kādā sarunā aizrautīgi skaidro, ka ekskluzīvās teritorijas vērtība tuvā nākotnē būs 500 miljoni eiro, savukārt Piejūras investīcijas kontrolē trešo daļu uzņēmumā Rīgas Tirdzniecības osta, kas ar kravu pārkraušanu pelna miljonus.

«Man ir nepieciešams šito jautājumu sakārtot. (..) Man ir nepieciešams kaut vienā vietā parādīt savu dalību,» 2011. gada janvārī saka Šlesers. Apsvērti tiek dažādi varianti, to skaitā reģistrēt Kiprā jaunu firmu, caur kuru tad Šlesera uzņēmums Avadel pārņemtu īpašumtiesības. «Kāpēc tā Kipra ir vajadzīga – tāpēc, ka tad uzreiz tā Norvēģijas puse neatklājas, jo neviens jau neredz, jo tai Kiprai teorētiski var piederēt vēl kaut kas,» saka Šlesers. Viņš skaidro: «Visi redz, ka ir pēc tam juridiski Avadels iegādājies Kipru, bet kas tur Kiprai pieder īsti – nu, par to jau sarežģītāk ir iegūt informāciju.»

Īpašumu legalizēšanas shēmas pamatā ir vairākos miljonos mērāmi aizdevumi, ko Šlesers iepriekš noformējis savam draugam Koziolam – parādu neatdošanu var izmantot, lai Šlesera izveidota struktūra pārņemtu Koziola daļas. Shēmu plānots īstenot caur nākotnes opciju līgumiem un iesaistīt Rietumu bankas aizdevumu, jo Šleseram nepieciešams vēl arī reāls miljons, ko samaksāt Johansenam, kurš vēlētos no krīzē iestrēgušā Rīgas projekta iziet. Plāna izstrādē tiek apspriesti arī vairāki kavēkļi, piemēram, biznesiem ir atšķirīgi auditori un tāpēc process var sarežģīties. Šlesers arī nevēlas pieļaut, ka nogaidīšanas periodā uzņēmumi atrastos bankas kontrolē, jo «divi gadi ir pārāk ilgs laiks». Nav arī viegli izdomāt, kurš kļūs par jaunā ārzonas uzņēmuma izkārtni. Piemēram, kādā no sarunām Šlesers atzīst, ka RTO vadītājam Ralfam Kļaviņam «nevajadzētu eksponēties» jaunajā struktūrā. «Es domāju, ka ir jāpaliek pie varianta, ka banka taisa kopuzņēmumu ar privātpersonu, kas nav Ralfs Kļaviņš. Ir jānozīmē, piedod, nu jebkurš cilvēks,» saka Šlesers. Uz to Koziols saka: «Tu padomā, bet jebkurš jauns cilvēks rada papildu riskus. Nav jau to cilvēku. Tu pats zini, kā ar cilvēkiem iet.»

Daudzkārt apspriežot shēmas īstenošanu ar Koziolu, Kļaviņu un juristu Ivaru Gulbi, detaļas laika gaitā tiek grozītas un slīpētas, bet divas lietas paliek nemainīgas. Viena ir Šlesera vēlme pēc diviem gadiem iznākt gaismā kā biznesa īpašniekam, un otra ir apņēmība noformēt slēptās vienošanās tā, lai šo īpašumtiesību iegūšanas fabula sabiedrībai vēlāk izskatītos ticama un formāli atbilstu interešu konflikta aizliegumiem, kas uz Šleseru ir attiecināmi kā satiksmes ministru un domes vicemēru, Rīgas brīvostas valdes vadītāju. «Šis ir tas moments, kurā es esmu gatavs uzņemties arī atbildību, konsekvences,» saka Šlesers.

Pārējie kolēģi – gan Koziols, gan Kļaviņš cenšas Šleseru atrunāt, jo nākšana atklātībā būtu politiska pašnāvība. «Kliegs un bļaus, ka tu, būdams ministrs, plānoji, ka tu kādreiz kļūsi īpašnieks, un tu pieņēmi lēmumus savā labā,» sarunā 2011. gada janvārī saka Koziols. Viņš atgādina: «Ainār, tu pieņēmi dafiga visādus lēmumus, dafiga! (..) Tava vājā vieta ir tieši šī te, ka tu ar politiku taisīji sev naudu.»

Kļaviņš norāda, ka no 2004. līdz 2011. gadam «ir septiņi gadi, kuru ietvaros ir pieņemti desmitiem dažādi lēmumi» un Šleseram «izgaismojoties», «pārējie džeki distancēsies no tā visa». Koziols piekrīt: «Tieši tā, un pārējie visi būs baltā zirgā, kaut gan viņi būs pieņēmuši vēl vairāk lēmumus nekā tu». Šlesers tomēr paliek pie sava, un visi turpina meklēt risinājumus.

Pavisam atklāti par sev piederošajiem uzņēmumiem 2010. gada novembrī Šlesers Rīdzenē runā ar uzņēmēju Ivo Zonni. Stāsta, kā ticis pie RTO un saimnieko Zaķusalā. «Man ir visādi projektiņi, kuri vēsturiski sākti. Un viens no tiem ir Zaķusala, bet viņš ir iesaldējies uz ilgu laiku,» stāsta Šlesers.

Tas esot privāts uzņēmums, kuram pieder 12 hektāru Zaķusalā. «Tur ir mums viens norvēģu uzņēmums, kurā es piedalos arī – 50%, otri 50% ir vēl vienai struktūrai.» Šlesers arī ieskicē, kā ticis pie ostas uzņēmuma. «Tā kā es satiksmes sektorā sēdēju, nu, būtu ļoti dīvaini, ja es nesaprastu, kur tur ir perspektīvas.» Savulaik ar norvēģu uzņēmumu Varner iesaistoties nekustamo īpašumu biznesā Rīgā, viņi noslēguši vienošanās ar ostu par Andrejsalas zemēm un izpirkuši daļas daudzās privātās kompānijās, kas tur darbojušās. «Mēs reāli izpirkām dafiga kompānijas privātas. Vajadzēja pirkt vēl, vēl un vēl, un gala rezultātā tika nopirktas kompānijas, kas nodarbojas arī ar transporta biznesu. Tāpatās RTO. Kad pirkām, tas bija mazs uzņēmums,» atklāj Šlesers. Viņš palepojas, ka pēdējo gadu laikā uzņēmumu izdevies attīstīt, apgrozījums pieaudzis desmitkārt un tiek investēts arī jaunos projektos, piemēram, Riga Fertilizer Terminal kopuzņēmumā ar krieviem. «Es koncentrējos uz to, ka šitas ir pamatbizness – jāuzbūvē viens ķīmijas kravu terminālis, viens konteineru terminālis, pa diviem gadiem no nulles uzcēlām līdz 50 tūkstošiem gadā, graudu termināli uzbūvējām.»

Viņš lielās, ka drīz RTO apgrozīs 150 miljonu gadā. «Tāds ir mērķis. Pa druskai neko nevar izdarīt. Man tur pietiekami lielas, kā saka, daļas tajā struktūrā ir, viņa darbojas kā pulkstenis, vilcienu sastāvi nāk iekšā.»

Citās sarunās Šlesers skaidro, kāpēc 2011. gada sākumā veicis izmaiņas RTO vadībā – viņam pietuvinātais Helmuts Kols ģimenes apstākļu dēļ pārcēlies uz Ķīnu, bet valdē viņa vietā stājies bijušais Satiksmes ministrijas valsts sekretārs Jānis Maršāns. «Es viņu ieliku,» Šlesers skaidro vienam no RTO grupas menedžeriem, dzelzceļa pārvadātāja Baltijas Tranzīta servisa vadītājam Ivaram Sormulim. «Viņš daudz neko nedarīs, bet no viņa sausais atlikums varētu būt labāks nekā dažiem citiem.» Un RTO vadītājam Kļaviņam skaidro, ka turpmāk regulāri tiksies trijatā: «Mums vajadzētu uztaisīt kopīgu tikšanos ar Jāni, un uz priekšu vajadzēs reizi nedēļā tā arī nākt kopā trijatā,» saka Šlesers. «Ideja ir tāda – jāuzliek ir jautājumi, un tad mēs apskatāmies, ko man vajag palīdzēt, nevis tā, ka viņš [Maršāns] iet un tur kā aklais mēģina. Jo mans uzdevums ir tāds – vajag Uģi [Magoni, Latvijas Dzelzceļa vadītāju] pasaukt? Pasaucam. Vajag Maču [Gunti, LDZ Cargo vadītāju], vajag kādu no domes – viss, saliekam!» Turpmāko valdes pienākumu sadali Kļaviņam viņš raksturo šādi: «Tu vairāk esi «hozjaistveņņiks», a Jānis tomēr nāk no ierēdniecības, viņš to lietu pārzina drusku savādāk – «nomenklaturščiks».» Maršāna uzdevums esot komunikācija ar ierēdņiem un, «tikko kāds tur čakarē, tā uzreiz ziņot, un es attiecīgi pieslēdzos un skatos, kā mēs to risinām», skaidro Šlesers. Kopš vājā starta 10. Saeimas vēlēšanās un Rīgas domes atstāšanas Šleseram ir vairāk brīva laika, un viņš skaidro, ka pats varēs aktīvāk pieslēgties biznesa lietu kārtošanai. «Aivars – kā saka, mana tēma, Nils – mana, bet uzliksim cilvēkus, viss, ir svarīgi, lai tas strādā,» Šlesers uzmundrina Kļaviņu, kurš ir norūpējies par vairāku attīstības projektu gaitu.

Sarunas liecina, ka biznesa jautājumu risināšanā iesaistās arī Šķēle. Piemēram, 2009. gada februārī Šlesers informē Kļaviņu par savu tikšanos ar Andri un dod norādes kāda jautājuma virzīšanai brīvostas valdē. «Vajag tūlīt virzīt uz valdes sēdi,» saka Šlesers. Konkrētās problēmas risināšanā piedalīšoties Andris. «Tas nav tavs, tas ir viņa jautājums. Nu, tā nav tava svara kategorija,» pamāca Šlesers. Viņš arī atklāj, ka «nākamnedēļ Andris tiksies ar Južiļinu» un «ideja tāda, ka RTO par pašizmaksu pārņem» Krievijas partneru daļu kādā uzņēmumā. RTO valdes priekšsēdētājs piekrītoši novelk «mm». Visticamāk, runa ir par biznesa projektu Kundziņsalā, ko sākotnēji bija iecerējis Krievijas miljardieris Vitālijs Južiļins, bet 2010. gadā tam iznomāto zemi pēkšņi atvēlēja RTO, kas vēlāk sadarbībā ar Krievijas uzņēmumu Uralhim uzcēla šeit minerālmēslu pārkraušanas termināli.

Faktiskā situācija

Ipašnieku slēpšana Lihtenšteinā vai Šveicē un Piejūras investīciju shēmas ir pagātne – tagad ne tikai Šlesers, bet arī «Rīgas puisis» Šķēle dalību RTO neslēpj. Kopš 2016. gada reģistrā oficiāli redzams, ka 60% ostas uzņēmuma pieder a/s MCH investīcijas, kas tālāk pa ķēdīti uz pusēm pieder Šķēles un Šlesera ģimenes uzņēmumiem, turklāt Šlesers ir MCH valdē. RTO ir vēl divi īpašnieki – pa 20% daļu pieder Ralfa Kļaviņa firmai Latmorporttrans un firmai Ostas parks, kurā saimnieko Aivara Lemberga dēlam pazīstamais Jānis Lācis.

Politbiznesmeņu uzņēmums turpina pumpēt naudu – tā peļņa kopš 2008. gada sasniedz 63,8 miljonus eiro. Laikā, kad Šlesers vadīja Rīgas brīvostas valdi, tā pieņēma virkni lēmumu RTO interesēs, kas saistīti ar zemes iznomāšanu, atlaidēm, ostas robežu maiņu.

2011. gada janvārī Šlesers ar Koziolu un Kļaviņu apspriež, kā caur ārzonas shēmu legalizēt īpašumtiesības firmās Piejūras investīcijas un Jaunrīgas attīstības uzņēmums

Šlesers: Viestur, man ir nepieciešams šito jautājumu sakārtot.

Koziols: Ainār, davaj, mēs taču šeit sēžam, lai to atrisinātu. Mēs vienkārši liekam uz galda visus plusus un mīnusus, lai tev palīdzētu.

Šlesers: Jebkurā gadījumā šis ir tas moments, kurā es esmu gatavs uzņemties arī atbildību, konsekvences un gala rezultātā arī ja…

Kļaviņš: Man ir godīgs jautājums – a pārējie kolēģi, teiksim, to publisko?

Šlesers: Nē, nu redzi… Ar to Rīgas puisi esmu runājis, un viņš zina, ka es pēc divi gadi gribētu…

Koziols: Viņš arī neies līdzīgi?

Šlesers: Es domāju, ka ne. Jo tur ir drusku atšķirība. Viņam taču ir savas organizācijas, viss. Man ir nepieciešams kaut vai vienā vietā parādīt savu aktīvu dalību. Viņam tur nav nepieciešams. (..) Bet jautājums ir tāds: Ralf, tātad tu nevarētu būt kāda iemesla pēc?

Kļaviņš: Es pilnīgi noteikti nevarētu būt tajā vietā, kurā ir gan Jaunrīga, gan RTO. Varētu būt versija, ka es dēļ tā, lai nokrontrolētu banku, varētu palikt Piejūras valdē un ar kaut kādu mazu dalību Piejūrā, kur es varu bankai sasiet rokas, lai viņi neieliek savu menedžeri un kaut ko tur neizdomā darīt sliktu to divu gadu laikā. Tā ir tā funkcija, ko es reāli varu izpildīt.

Šlesers: Nē, bet banka jau nevar… viņa var par to ostas struktūru, bet viņa nevar par Jaunrīgu piekrist, jo tur tas aiziet garāks…

Kļaviņš: Tāpēc te ir jautājums, vai tomēr nevajag uztaisīt divas paralēlas lietas? O.K., caur Kipru, ne caur Kipru, pa taisno. Viens priekš Piejūras daļām, otru struktūru – priekš Jaunrīgas.

Koziols: Nav problēmas, nav problēmas.

Kļaviņš: Jo viņas salikt vienā it kā varbūt ir vienkāršāk tāpēc, ka tur ar vienu rāvienu tie [aizdevumu] cipari izcirkulē, bet mēs jau tūlīt redzam, ka tie cipari ir jādala. Un jādala viņi diezgan precīzi, lai nebūtu nodokļu konsekvences ne tajā Zeinā, ne teiksim…

Šlesers: Vēl viens no variantiem – Avadelam ir izdevība pateikt, ka, piemēram, ir iegādāts uzņēmums, nestāstot, kas tur vēl ir.

Koziols: Paga, bet nu kā tad kliegs un bļaus, ka tu, būdams ministrs, plānoji, ka tu kādreiz kļūsi īpašnieks un tu pieņēmi lēmumus savā labā. Ainār, tu pieņēmi dafiga visādus lēmumus, dafiga! Kliegs un bļaus, un tev nav variantu, ka tu tiksi ievēlēts, Ainār, piedod! Es tev atklāti atbildu, tā būs – tici man. Tas ir tas, kas cilvēkus tracina, Ainār. Tā ir tava vājā vieta. Pārējās vietas tev visas ir stiprās, bet tava vājā vieta ir tieši šī te, ka tu ar politiku taisīji sev naudu. Nu, un to tev kliegs un bļaus, un viss, cauri – aizmirsti par ievēlēšanu!

Kļaviņš: Un parējie džeki distancēsies no tā visa.

Koziols: Tieši tā, un pārējie būs baltā zirgā visi, kaut gan viņi būs pieņēmuši vēl vairāk lēmumus nekā tu.

Kļaviņš: Viņi mērķtiecīgi iet uz distancēšanos.

Koziols: Tev Dombura raidījumā pavaicās, viņš izvilks ārā konkrētus lēmumus, kas tajā laikā tika pieņemti, konkrētus lēmumus.

Kļaviņš: No 2004. gada līdz 2011. gadam ir septiņi gadi, kuru ietvaros ir bijuši pieņemti desmitiem dažādi lēmumi, tajā skaitā par «krasteni», tajā skaitā par [ostas teritoriju] robežām…

Koziols: Juridiski jau viss būs korekti, Ainār, bet tevi neievēlēs. Tas būs labs variants, kā tavai politiķa karjerai pielikt punktu, arī taisnība. Davaj, es būšu priecīgs, būsi labs biznesa partneris, super! Tā, Ainār, ir tā lieta. Mēs gribam palīdzēt – izdarīt, lai ir korekti, lai ir gan tas, gan tas, lai ir viss kārtībā.

2. Minerālmēsli Kundziņsalā: krovj s nosu!

Visā izmeklētāju noklausītajā laikā Šlesers ir cieši iesaistīts RTO biznesa jautājumos – Rīdzenē regulāri ierodas RTO vadītājs Kļaviņš ar detalizētiem ziņojumiem par uzņēmuma aktualitātēm, finansiālo situāciju, problēmām ar darījumu partneriem un jauno projektu virzību. Interesantākā sarunu daļa ir tieši attīstības lietas, piemēram, Kundziņsalas minerālmēslu terminālis vai problēmas ar piestātņu projektu Krievu salā.

Svarīgs RTO biznesa pavērsiens ir sadarbība ar Krievijas minerālmēslu ražošanas gigantu Uralhim, kas pieder vienam no bagātākajiem Krievijas miljardieriem Dmitrijam Mazepinam. 2009. gada nogalē tiek publiskota vienošanās par kopuzņēmuma Riga Fertilizer Terminal dibināšanu (krieviem pieder vairākums, bet RTO – 49%). Oligarhu sarunas ļauj saprast šī darījuma aizkulises.

Šlesers ar Kļaviņu novembrī apspriež kopuzņēmuma dibināšanu, kas nemaz nerit tik raiti. «Es it kā to procesu mēģinu mazliet bremzēt, jo es saprotu, ka ne visi kolēģi, kā teikt, vēl ir devuši savu [atbalstu],» Kļaviņš ziņo Šleseram. Aizvakar esot ticies ar Aivaru, kurš projektu atbalstot, taču naudu ieguldīt negrib. Katrai pusei jāinvestē 2,4 miljoni eiro. Kļaviņš ir pārliecināts, ka projekts ir izdevīgs, turklāt tā izgāšana subjektīvu iemeslu dēļ dotu ļoti negatīvu signālu Krievijas pusei. Kļaviņš līgumu ar Uralhim esot nosūtījis arī Andrim, taču pagaidām ar viņu nav ticies. Šlesers atbild, ka tiksies ar Andri pats. «Es esmu par, jo viņi [Uralhim] šeit ir iekšā un tad uzreiz dod vilkmi visam pārējam,» pozitīvs ir Šlesers.

Drīz decembrī Kļaviņš ziņo Šleseram, ka Mazepins it ticies ar Krievijas vicepremjeru Sečinu (Putina tuvāko līdzgaitnieku – red.), kurš sākumā bijis skeptisks par projektu Rīgā, bet Mazepins tagad esot pārņēmis personisku kontroli. Tāpēc tagad esot pēdējais brīdis nolēkt no projekta, saka Kļaviņš, bet, ja to uzņemas, tad viss būs jāizdara līdz galam, pat ja atļauju kavēšanas gadījumā nāktos veikt nelikumīgu būvniecību. Abi sarunbiedri ir nobažījušies par to, ka projektu var nobremzēt konkurējošais uzņēmums Alpha Osta, kura lielākais īpašnieks ir ASV dzīvojošais Igors Sokols – tas esot ieradies Rīgā ar visu bandu un piedraudējis, ka te būšot FSB un visiem purnus izšķaidīs.

Minerālmēslu termināļa tēma uzpeld ik pa laikam, projekts ir komplicēts. Rīdzenē runātais liecina, ka visa oligarhu trijotne par to lemj – 2011. gada februarī Ainārs ar Aivaru klātienē un Andris pa telefonu saskaņo laiku, kad visi tiksies ar Mazepinu.

Ir jāvirza arī dažādu atļauju saņemšana būvniecībai, tāpēc Šlesers pieslēdzas problēmām ar pilnu krūti. Kļaviņš ir noraizējies par iespējamām problēmām saņemt visas atļaujas, bet Šlesers mierina, ka negatīvu atzinumu nebūs. «To mēs nepieļausim, ne-pie-ļau-sim!» Šlesers saka 2011. gada februārī. Ralfam būšot jāsatiekas ar LPP/LC deputātu, Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas vadītāju Vjačeslavu Stepaņenko, kuram Šlesers uzticēs atbildību par projekta virzību domē. «Tu pasaki – šis ir tas projekts, par kuru Putins teica, ka šis ir ļoti svarīgs projekts,» pamāca Šlesers. Lai viss ietu gludi, Šlesers informē arī savā vietā domē atstāto Andri Ameriku, saorganizējot kopīgu tikšanos ar RTO valdes locekļiem Kļaviņu un Maršānu. Ameriks gan stīvējas, ka negrib runāt tik plašā lokā, bet Šlesers uzstāj – vēlas, lai cilvēki Rīgas domē ir lietas kursā. «Šitas ir mans jautājums. Prioritārais jautājums. (..) Mēs jau te varam vienoties, bet kādam jāstrādā arī ir, ikdienā jāskrien ar dokumentiem.» Jaunā minerālmēslu termināļa būvniecības projektam visās pašvaldības struktūrās esot jāsaņem zaļā gaisma. «Andri, šito jautājumu mums ir jāatrisina – krovj s nosu,» saka Šlesers. Ameriks atbild, ka nav problēmu – «lai Askolds [Kļaviņš, Vides pārvaldes direktors] skraida. Samaksā viņam naudu, lai viņš skraida». Ameriks visam nevarot izsekot līdzi, tāpēc Šlesers nolemj «no domes pielikšu kā politiski atbildīgo» Stepaņenko, kuru uzreiz arī sazvana un dod uzdevumus.

Kļaviņš stāsta Amerikam, ka galvassāpes sagādā arī domes Attīstības departamenta ierēdņi, kas cenšoties ierobežot RTO attīstību Andrejsalā. Ameriks skaidro, ka ierēdņus regulē mēra Nila Ušakova biroja vadītāja Iveta Strautiņa (tagad mēra kundze), tāpēc abi ar Šleseru vienojas, ka viņš savedīs kopā Maršānu un Strautiņu.

Problēmas rada arī piestātņu projekts Krievu salā, kur buksē ES finansējuma piesaiste un pašiem oligarhiem ir iekšēja rīvēšanās, jo Aivars spēlējot «savu spēli». Šlesers ir nobažījies – ja Eiropas Komisija neakceptē projekta finansējumu, tādā gadījumā «čtob ņe projebaķ vse ģengi, jāizdomā, kur likt, kā citiem projektiem pārdalīt». Ameriks mierina, ka projekts tiks apstiprināts, bet, ja tomēr ne, tad satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS) piedāvājot naudu brālīgi sadalīt ar Ventspili un Liepāju, bet Rīgai no tās tiktu puse. Par to Šlesers galīgi nav mierā. «Mana pozīcija ir principiāla – visa nauda paliek ostā.(..) Ja ne, tad tas tiek uztverts par metienu lielā apmērā,» un sola izrunāt pats visu pa tiešo ar Auguli un Lembergu, lai šajā lietā nebūtu nekādu «sabojāto telefonu».

Faktiskā situācija

Par termināļa saskaņošanu atbildīgie cītīgi pastrādāja, 2011. gada vidū visas atļaujas bija saņemtas un būvniecība varēja sākties. 2013. gada decembrī termināli svinīgi atklāja, televīzijas ziņās klātesošo vidū grozījās arī Lembergs un Šlesers. 2009. gadā dibinātais kopuzņēmums Riga Fertilizer Terminal, kurā 51% pieder Uralhim un 49% RTO, kopš darba sākšanas 2014. gadā pelna saimniekiem aptuveni sešus miljonus eiro gadā.

2011. gada februārī Šlesers ar Ameriku un RTO valdes locekļiem spriež, kā pašvaldības iestādēs jāsaskaņo minerālmēslu terminālis Kundziņsalā.

Šlesers: Es saucu Ralfu. Tagad atnāks arī Maršāns. Es pateicu, lai viņi uzliek jautājumus – kas ir ar pilsētu…

Ameriks: Man vispār nepatīk ar daudziem runāt.

Šlesers: Paklausies, Andri, paga, paga. Es Maršānu šajā gadījumā no savas puses esmu deleģējis. (..) Šis ir mans jautājums, man viņš ir svarīgs – lai tu būtu lietas kursā. (..) Šis ir prioritārais jautājums, un tāpēc es gribu, lai visu kopīgi sadalītu. Mēs jau ar tevi varam runāt, bet kādam jau arī ir jāstrādā. (Sarunai pievienojas abi vadītāji, Kļaviņš informē par problēmām Andrejsalā un Uralhim termināli Kundziņsalā.) (..)

Kļaviņš: Otra precīzā lieta, kas šodien notiek, ir IVN [Ietekmes uz vidi novērtējuma] procedūra Uralhim terminālim.

Šlesers: Tas ir svarīgi.

Kļaviņš: Tātad ziņojums IVN ir sagatavots un šobrīd izsūtīts visām tām institūcijām, kurām procedūra paredz. Jānim [Maršānam] ir šīs vēstuļu kopijas, tur ir vesels bars ar domes institūcijām tai skaitā un ne tikai, no kurām prasās kā minimums ne negatīvs vērtējums.

Šlesers: Šito jautājumu mums ir jāatrisina krovj s nosu.

 

Ameriks: Nu, lai Kļaviņš skraida. Ne šitas Kļaviņš, bet Askolds [Vides pārvaldes priekšnieks]. Samaksājiet viņam naudu, lai viņš skraida!

3. airBaltic: tas ir mans projekts

AairBaltic ir bieži apspriests Rīdzenes sarunās. Nacionālās lidsabiedrības vadītājs Bertolts Fliks, kas 2009. gada janvārī nopirka airBaltic akciju paketi no SAS, turpmākajos gados mērķtiecīgi attīstīja biznesu privātā mazākuma akcionāra interesēs. Rīdzenes sarunas atklāj šo darījumu aizkulises – airBaltic pārņemšana ir Aināra projekts, kuram finansējuma piesaisti nodrošinājis Andris, un vēlāk, kad problēmās nonākušais bizness slīd laukā no rokām, pieaicināts tiek arī Aivars.

2009. gada februārī – neilgi pirms tam, kad Šlesers kā satiksmes ministrs paraksta jauno airBaltic akcionāru līgumu ar Flika kompāniju Baltijas Aviācijas sistēmas, – abi tiekas Rīdzenes numuriņā un pārrunā līguma detaļas, valsts puses juristu saskatītās problēmas. Šlesers norāda, ka jaunais akcionāru līgums ir jāveido pēc principa, ka valsts kļūs par mazākuma akcionāru lidsabiedrībā, jo Flikam ir jācenšas iegūt vairākumu, papildus nopirktajām akcijām izmantojot arī uzņēmuma obligāciju konvertēšanu.

Šlesers dod norādes Flikam, kāda pozīcija viņam jāieņem turpmākajās sarunās ar valsti. «Tev vajadzēs pateikt, ka tu gribi konvertēt [obligācijas], ka tu gribi pārņemt, ka tu vēl neesi sameklējis naudu, bet ka tu to izdarīsi,» pamāca Šlesers. Fliks stāsta, ka brauc uz Šveici tikties ar Andri: «Gribu saprast, kur viņš stāv, kāda ir viņa pozīcija visās lietās.»

Tobrīd neskaidrības ir par nākamo valdību un arī satiksmes ministru – pēc Ivara Godmaņa (LPP/LC) demisijas premjera amatam ir nominēts Valdis Dombrovskis (Jaunais laiks). Šlesers aplēsis, ka vēl aptuveni nedēļa ir laika, kurā var uztaisīt akcionāru sadarbības līgumu. «Svarīgi ir, ka menedžments nāk no mums, nevis no valsts,» uzsver Fliks. «Tas jā, tas viss paliek,» atbild Šlesers.

2010. gada beigās airBaltic ir finansiāli ļoti smagā situācijā, gads noslēdzas ar lieliem zaudējumiem, kompānijai trūkst naudas. Vladimirs Antonovs, caur kura Latvijas Krājbanku iepriekš finansēts airBaltic, vēlas izmantot grūto situāciju un kļūt par līdzīpašnieku, bet Rīdzenes sarunas atklāj, ka Šlesers (tobrīd opozīcijas deputāts Saeimā) izmisīgi cenšas nepieļaut biznesa atdošanu.

Decembrī Šlesers lūdz padomu draugam, Mono grupas vadītājam Mihailam Uļmanam – kā izturēt Antonova spiedienu? Uļmans skaidro, ka Fliks ir slikti vadījis kompāniju, faktiski uzbūvējis finanšu piramīdu un Antonovs nemaz neesot tas peļamākais partneris – drīzāk baņķieris esot situācijas ķīlnieks, jo airBaltic var sagrūt un viņš aizdoto naudu zaudēs. Normālas bankas tādu darījumu vispār nefinansētu un pārkreditēties iespējams tikai, «ja Andris pa saviem kanāliem pierunās vai dos kaut kādas savas garantijas». «Citu variantu nav,» Uļmans rezumē, norādot uz lielajiem zaudējumiem un to, ka pašam airBaltic nekas nepieder.

2011. gada februāra sākumā Šleseram ir nopietna saruna ar Lembergu, kurā airBaltic ir centrālais jautājums. Viņš izvērsti skaidro, kā no 2004. gada ir strādājis ar šo tēmu: atvilcis Ryanair uz Latviju, tad airBaltic bijuši zaudējumi, un viņš radījis apstākļus, lai varētu nopirkt SAS daļas – piesaistīts Antonovs, Andris esot palīdzējis. «Tagad tas ir, kā saka, mans projekts, kuru es esmu virzījis. Man liekas gana veiksmīgi, un Fliks tomēr arī veiksmīgi to visu izpildīja,» stāsta Šlesers. Attīstības iespējas šim biznesam esot «ārprātīgas», taču tagad vēl nepieciešama nauda. Šlesers piedāvā Lembergam uztaisīt struktūru Luksemburgā pēc pilnīga konsensa formāta, kur Antonovam jāsaņem ceturtā daļa un «mums» jāpatur trīs ceturtdaļas. «Doma ir tāda – uztaisīt bloku, kurā ir četri vienādi pārstāvji – viens, divi, trīs un, kā saka, galvenais menedžeris. Ļoti godīgi,» piedāvā Šlesers. Saucot daļu procentus, Šlesers soli pa solim izklāsta versiju, kurā tiktu pārņemti arī valstij piederošie 52% airBaltic akciju, sadalot tos četrās vienādās daļās un tad apvienojot ar BAS akcijām, no kurām pusi jau kontrolē Antonovs. Lembergs piekrīt, «bet kā pie tā nonākt? Jo tas ir jāpērk, tur jau nevar tā par skaistām acīm.» Šlesers skaidro, ka «kopīgiem spēkiem ir jāatrod, lai tā cena ir zemāka, bet tik, cik vajadzēs naudu, mēs sakārtosim».

Lembergs piekrīt, taču uzsver, ka vēlas kaut ko maksāt. «Lai tu mani saprastu: viss tas ir labi, bet man vienā jaukā brīdī atkal kāds atnāks un teiks – a kā tu te nokļuvi? Kā tu te nokļuvi kaut kādā kompānijā X?» saka Lembergs. «Man viņam vajag pretī – rekur, redzi, es samaksāju tik un tik. Var teikt – daudz, maz un tā [tālāk]. A savādāk teiks – vot, bļaģ, viņš tur izkārtoja šito te, un viņam iedeva pret kukuli. Nahuj, man tas neder!» saka Lembergs, kuram principiāli svarīgi esot samaksāt kaut ko. «Tie nevar būt 5 lati, bet tie nevar būt 10 miljoni.» Turklāt visu vēloties darīt oficiāli, ar pārskaitījumu, argumentē Lembergs: «Tas nav Rīgas Centrālais terminālis, kas nahuj neinteresē īpaši nevienu, i to kāds var paskatīties. (..) A šitas te, kas lidinās pa gaisu, kur visas terorisma kontroles un tā tālāk…»

Abi vienojas meklēt risinājumu un pārrunā, kas varētu veikt airBaltic novērtējumu. Lembergs rosina apdomāt kādu starptautisku auditoru vai advokātu firmu, «ar kuru labi var strādāt» un kas pēc Satiksmes ministrijas pasūtījuma veiktu novērtējumu.

Februāra vidū Šlesers atkal apspriež risinājumus ar Fliku – stāsta, ka ir bijusi saruna ar Aivaru un ir atrasts modelis. Viņš strostē Fliku, ka tas jau gatavs piekāpties sarunās ar Antonovu, un pamāca, ka beidzot ir jāsāk domāt ar galvu. Fliks sūdzas, ka vajadzējis jau sākumā skaidri vienoties ar Antonovu un atdot viņam ceturto daļu biznesa, bet tagad, kad viņiem naudas trūkuma dēļ «pagājušā gada beigās bija jākrīt ceļos», būs jāzaudē puse. Šlesers saka, lai Fliks beidz raustīties, jo Antonovs nav vienīgais naudas avots un neesot iemesla viņam «uzdāvināt pusi biznesa». Zīmē Flikam priekšā shēmu, kā tiks pārstrukturēts īpašnieku sadalījums, un piekodina, lai Fliks to vēlāk pārzīmē ar savu roku, ejot uz sarunām ar Krājbanku. Esot svarīgi, lai «pilsonis Aivars tiek precīzi iezīmēts, jo viņš atbalsta».

Faktiskā situācija

Valstij ir izdevies joprojām paturēt kontroli airBaltic un paglābt kompāniju no bankrota, taču tas maksājis ļoti dārgi – valsts ieguldījusi lidsabiedrībā vairāk nekā 200 miljonus eiro. Neskaidrības par patieso airBaltic privāto līdzīpašnieku ir pavadījušas lidsabiedrību kopš 2009. gada, kad SAS vietā par mazākuma akcionāru (47,2%) kļuva aviokompānijas vadītāja Bertolta Flika firma Baltijas Aviācijas sistēmas (BAS). Šlesers šajā procesā aktīvi iesaistījās – tieši viņš kā satiksmes ministrs ieteica valstij par 67  miljoniem eiro nepirkt SAS akcijas 2008. gada nogalē. Tad par pircēju pieteicās Fliks, ņemot kredītu Latvijas Krājbankā un radot aizdomas par oligarhu aizmuguri darījumam. 2009. gada martā Šlesers kā demisionējušās valdības ministrs par labu Flikam parakstīja jaunu akcionāru līgumu, kas ļāva viņam brīvi saimniekot uzņēmumā un stipri ierobežoja valsts kontroli. Izmantojot to, Fliks turpmākajos gados izveidoja ar BAS saistītu firmu tīklu, atstājot airBaltic kā tukšu čaulu, kam vairs nepiederēja pat lidsabiedrības preču zīme.

Aviokompānijai nonākot finanšu grūtībās, 2010. gada beigās pusi BAS akciju pārņēma Bahamās reģistrēts Taurus fonds, kas saistīts ar Krājbankas īpašnieku Antonovu. BAS centās pilnībā iegādāties airBaltic, taču pēc oligarhu lietas ierosināšanas 2011. gada vidū atklātībā nāca aizdomas par oligarhu interesēm kompānijā. 2011. gada nogalē, izmantojot Latvijas Krājbankas maksātnespēju, valdība iegādājās BAS piederošās lidsabiedrības daļas, tā beidzot atgūstot kontroli airBaltic, taču bijušie īpašnieki izvērsa tiesāšanās karu pret valsti. Tikai 2015. gadā tas noslēdzās ar mierizlīgumu, kura sarunās personīgi iesaistījās Šķēle un kas valstij izmaksāja deviņus miljonus eiro.

Kopš 2016. gada airBaltic flotes modernizēšanai atkal ir piesaistīts mazākuma akcionārs (20%) – sākotnēji vācu investors Ralfs Dīters Montāgs-Girmess, bet šogad viņa daļas pārpirka dāņu miljonārs Larss Tūsens. Investori noliedz, ka aiz viņiem stāvētu vietējie oligarhi.

2011. gada februārī Šlesers ar Lembergu apspriež, kā pilnībā pārņemt airBaltic

Šlesers: Aivar, paklausies, es tev gribu drusku izstāstīt to bekgraundu par Boltiku. 2004. gadā es tur sāku ņemties… Ryanair atvilku, jo SAS čakarēja mūs un tur nekas nenotika. Tajā brīdī, kad bija milzīgie zaudējumi un visi pārējie sūdi sākās, SAS saprata, ka viņš nafig negrib vairs tur stūrēt… Patiesībā es tur drusku piestrādāju, pavisam atklāti, radīju apstākļus, ka viņi saka… Un tajā brīdī, protams, bija jāatrod nauda. Antonovam kaut ko vajadzēja no manas puses, es ar viņu tikos, vienojos, un mēs piesaistījām kaut kādus līdzekļus, gala rezultātā varēja nopirkt to visu SAS daļu. Nu, lūk, bet tā būtība ir tāda, ka SAS daļa jau ir 100% kontrole, tu pats saproti – viņa tika izveidota jau dibināšanas laikā, ka menedžments nekad Latvijā nav bijis. Nu, vot, tas viss ir attīstījies. Tagad tas ir, kā saka, mans projekts, kuru es esmu virzījis. Man liekas gana veiksmīgi, un Fliks tomēr arī veiksmīgi to visu izpildīja. Es redzu to, ka mēs varam attīstīt ārprātīgi. Un, protams, bija nepieciešama vēl nauda, tur Andris arī palīdzēja kārtot kaut kādas naudas. Tagad es piedāvāju variantu, kas, man liekas, tevi apmierinātu daudz labāk… Es to pateicu Andrim, es to pateicu Flikam. (..) Tā doma ir tāda – uztaisīt bloku, kurā ir šī daļa, kas mums ir, un šī [airBaltic valsts daļas]. Uztaisīt, ka ir četri vienādi pārstāvji. Viens, divi, trīs un, kā saka, galvenais menedžeris. Ļoti godīgi, kā saka, 25, 25 un 25. Viena kompānija, kas tiek uztaisīta ar pilnīgu konsensusu. Es piedāvāju – salikt kopā viens vesels, kopīga kontrole, kas visdrīzāk tiek uztaisīta Luksemburgā. Un mana tā doma ir tāda, ja šeit tīri matemātiski visu vairs nedalām, tad sanāk… Antonovam ir jāsaņem vot šitā daļa – ne vairāk.

Lembergs: Cik?

Šlesers: Viena ceturtā daļa, ne vairāk. Un jāpieskaita pie šitā te, kur pretī mums ir, kā saka, ja tās ¾ daļas, kas kopā sastādītu 39,525%.

Lembergs: Tu saki četrās vienādās, bet te jau nesanāk četras. Kurā vietā ir tās četras?

Šlesers: Mēs uztaisām kompāniju, kurai kopā tīrā veidā ir 63,125%.

Lembergs: Āaa, āaa. Labi, sapratu. Es visu saprotu.

Šlesers: Būtiski ir tas, lai apvienotu kopā, lai nedalītu, kas ir kas. Un tad, kā teikt, es šajā gadījumā uzņemos atbildību tavā priekšā, ka tur viss būs precīzi uzlikts plāns un tā tālāk. Man liekas, ka tas ir godīgi un pareizi, ko?

 

Lembergs: O.K., piekrītu, bet kā pie tā nonākt? Jo tas ir jāpērk, jo tur jau nevar tā par skaistām acīm.

Šlesers: Protams, kopīgiem spēkiem ir jāatrod, lai tā cena ir zemāka šeit, bet tik, cik vajadzēs naudu, mēs sakārtosim šajā jautājumā. (..)

Lembergs: Bet vienalga, kaut kas ir jāmaksā. Lai tu mani saprastu: viss tas ir labi, bet man vienā jaukā brīdī atkal kāds atnāks un teiks – a kā tu te nokļuvi? Kā tu te nokļuvi kaut kādā kompānijā X? Man viņam vajag pretī – rekur, redzi, es samaksāju tik un tik. Var teikt – daudz, maz un tā… A savādāk teiks – vot, bļaģ, viņš tur izkārtoja šito te, un viņam iedeva pret kukuli. Nahuj, man tas neder!

Šlesers: Nē, redzi, tur jau ir kredīti, piedod. Tam pašam BAS jau ir reāli kredīti.

Lembergs: Vienalga! Man tas ir principiāli svarīgi, jo, saproti, tie nevar būt 5 lati, bet tie nevar būt 10 miljoni.

Šlesers: Protams.

Lembergs: Saproti, ja. Būtu pietiekami liels piķis jāsamaksā, ar pārskaitījumu, lai viss oficiāli. Tā ir publiska kompānija – nozīmīgs spēlētājs, ir svarīgi, kā tas tiek strukturēts… Tas nav Rīgas Centrālais terminālis, kas nahuj īpaši neinteresē nevienu, i to kāds var paskatīties, ja tur nāk kravas. A šitas te, kas lidinās pa gaisu, kur visas terorisma kontroles un tā tālāk.

Šlesers: Es piekrītu, izejam tam cauri, bet gala mērķis – mēs ejam uz šito.

Lembergs: O.K., es piekrītu.

4. Zaķusala: Tramps, Lužkovs un uzturēšanās atļaujas

Viens no biznesa projektiem, kam Rīgas dome Šlesera laikā izrādījusi labvēlību, ir kopā ar Koziolu bīdītā nekustamā īpašuma attīstīšana Zaķusalā. Gan Šlesers, gan Koziols aktīvi rosās investoru piesaistei – tiek uzrunāts gan Tramps Amerikā, gan Lužkovs Krievijā. Piemēram, 2011. gada februārī sarunā ar Koziolu Šlesers skaļi rēķina, ka Zaķusalas attīstīšanai «mums vajag 100 investorus pa 100 tūkstošiem», ko var sagādāt caur uzturēšanās atļauju programmu, ar kuras ieviešanu Šlesers ļoti lepojas arī daudzās citās sarunās. Šlesers domā, ka krievu investoru piesaisti Zaķusalai sekmētu ciešāka sadarbība ar Rietumu banku, savukārt Koziols atgādina, ka abiem labāk tomēr sekmējies naudu pelnīt projektos ar mazāku dalībnieku skaitu. «Jo mazāks kompots, jo labāk esam izgājuši ārā.» Tagad «kolhozs» Dienā esot «pizģec vienkārši».

Koziols ziņo Šleseram, kā viņam gājis Londonā, kur aizbraucis tikties ar iespējamo investori Jeļenu Baturinu, Lužkova sievu. «Mēs runājām ar viņu kā čomi,» par tikšanos ar miljardieri Londonas viesnīcā stāsta Koziols. Baturinai esot interese ieguldīt, jo projekts Rīgā būtu iespēja dabūt naudu prom no Kremļa. Tikt pie kontaktiem esot palīdzējis tas, ka Koziols nointervējis Lužkovu žurnālam Sestdiena.

Šlesers rezumē, ka «vismaz viens labums no tās Dienas ir». Tāpat februārī Šlesers kādam investoru pārstāvim stāsta, ka viņam ir vienošanās ar Trampu – tas gatavs Zaķusalā taisīt Trump Plaza Riga. Šlesers esot Ņujorkā ticies ar Trampu, un tas atzinis, ka Rīgā esot labākais zemes variants.

Faktiskā situācija

Pie Zaķusalas projekta darbojas firma Zakusala Estates, kurai Rīgas dome uz 55 gadiem bez konkursa iznomāja 12,6 hektārus, lai būvētu viesnīcas un dzīvojamās mājas.

2007. gadā izstrādāto vērienīgo projektu apturēja krīze, bet vicemēra Šlesera laikā dome firmai 2009. gadā pārdeva zemesgabalu par 1,3 miljoniem latu, vienlaikus atsaucot prasību noteiktā termiņā pabeigt iestrēgušo projektu. Šajā firmā Šlesers un Koziols kādu brīdi bija oficiāli redzami līdzīpašnieki, taču vēlāk viņu vietā parādījās Norvēģijā dibināta kompānija Tritan Group. Izmeklētāji uzskatīja, ka Šleseram slēpti pieder vismaz 24% šajā firmā.

Tagad īpašnieks ir cita norvēģu firma ZE-Holdings, kam pieder 25% daļu. Iepriekš «norvēģi» kontrolēja pusi, bet 2014. gadā daļu pārdeva otram īpašniekam, būvfirmai Merks. Pēc Merka pasūtījuma pērn izstrādāta jauna teritorijas attīstības vīzija un šopavasar sākta lokālplānojuma izstrāde.

5. Kā «sapakot» Rīgas domi

Daudz uzmanības Rīdzenes sarunās 2009. un 2010. gadā vicemērs Šlesers velta Rīgas pašvaldībai – plāno, kā vērtīgos aktīvus apsaimniekot, kur ielikt kāju uz interesantiem īpašumiem. 

Piemēram, 2009. gada decembrī Šlesers tiekas ar Lattelecom šefu Juri Gulbi, pārrunā publiskos iepirkumus un biznesa attīstību. Šlesers stāsta, ka runājis ar Nilu, esot jāsaliek plāns, kā «sakārtot» visus jautājumus. «Tagad sanāk, ka tur visi – Gundars Bojārs kaut ko dara, kaut ko vēl kāds dara, (..) beigās katrs saka: jā, es runāju ar Nilu, es runāju ar Aināru, bet ko viņi īstenībā dara, to neviens nezina,» stāsta Šlesers. Viņaprāt, «labāk paņemt vienu menedžmentu – kontroli» un tāpēc jāizstrādā plāns. «Tad mēs sazīmējam un uzliekam tādu ilgtermiņa programmu, jo Rīgas dome, ja šoreiz mēs varam sapakot, nu, tad tas ir kaut kas liels tomēr,» Šlesers saka, piesaucot salīdzinājumu ar dārgu un jaudīgu datoru, ar kuru nav jēgas tikai internetā sērfot, ja var apkalpot Pentagonu. Abi vienojas, ka Gulbis šādu plānu saliks. Šleseram ir arī tālāka vīzija attiecībā uz telekomunikāciju nozari, kur pēc 10. Saeimas vēlēšanām viņš gribētu panākt vienošanos ar skandināvu īpašniekiem. «Variants tāds. Nu, atdodam viņiem to LMT, uztaisam dīlu, kā mēs savācam Lattelecom, izdomājam, kā mēs varam sakārtot to visu. Un tas ir jāizdara uzreiz pirmajā gadā pēc vēlēšanām – izdzīt cauri, ja,» saka Šlesers, jo Lattelecom viņš redz kā uzņēmumu, kas konsolidētu biznesu visā reģionā.

2010. gada martā Šlesers dod uzdevumu arī jaunajai Rīgas Ūdens valdes priekšsēdētājai Dagnijai Kalniņai: «Uzņēmums jāsapako tā, lai mēs to visu kontrolējam.» Viens konkrēts jautājums, kas jārisina, – atteikšanās no Rīgas Ūdens līdzīpašuma tiesībām Siemens uzstādītajā TEC, kas no kanalizācijas biogāzēm ražo siltumu un enerģiju, jo projekta privātie īpašnieki tagad mainoties un vēlas pārņemt pilnu kontroli.

Aktuāls ir jautājums par pašvaldības kopuzņēmumu veidošanu, būtiskas jomas nododot politiķu izvēlētās privātās rokās. Tā 2010. gada martā Šlesers tiekas ar Dalkia pārstāvi Latvijā Guntaru Kokoreviču un spriež par kopuzņēmuma veidošanu, lai pārņemtu Rīgas Siltumu. Šlesers skaidro, ka proporcijai jābūt 51% pret 49% domes labā, taču šis jāuztver kā pilotprojekts. «Mēs pēc vēlēšanām jebkurā gadījumā runāsim par nākamajām tēmām – ūdens, satiksme,» saka Šlesers. Ja ar Rīgas Siltumu izdodas «veiksmes stāsts un domei ir 51, tad tikpat labi šitas uzņēmums var iegādāties 49% arī Rīgas Satiksmes, Rīgas Ūdens, jo, pēc definīcijas, tas ir domes uzņēmums, un pēc tam mēs varam – čuh! vienā brīdī…» skaidro Šlesers. Kokorevičs rosina Šleseram pašam Francijā izrunāties ar māteskompānijas bosiem. «Es varu aizbraukt uz vīkendu, vienkārši, netīšām tur kādā restorānā satikties,» piekrīt Šlesers.

Kokorevičs ir norūpējies par politisko situāciju pēc vēlēšanām, jo «kretīns» un «pilnīgs idiots» premjerministrs Dombrovskis sākot ārzemju investoriem no malas labi izskatīties. Ainārs mierina, ka viņam ar Andri ir plāns kopīgam startam vēlēšanās. Kokorevičs izsaka atbalstu, jo Vienotības pļurkstētājus, kas «pat saviem sponsoriem neko nav izdzinuši par labu», viņš neieredzot un, «bļāviens, nezin ko esmu gatavs izdarīt, lai viņi netiktu, – lai nāk krievi, vienalga kas, lai tikai nenāk viņi».

Jāpiebilst, ka pret Rīgas Siltuma kopuzņēmumu ar Dalkia 2010. gada sākumā asi protestēja Vienotības ekonomikas ministrs Artis Kampars, nosaucot to par slēptu privatizāciju, un projekts tika apturēts. Taču pašvaldība kopuzņēmumu idejas nav atmetusi. 2014. gadā ar Kokorevičam piederošu firmu Enerģijas risinājumi izveidots Rīgas Siltuma kopuzņēmums Rīgas BioEnerģija, lai būvētu jaunu šķeldas katlumāju. Kaut gan valsts iebilda pret šo projektu kā ekonomiski neizdevīgu, Rīga to šogad sāka būvēt. Kopsabiedrības modeli Rīga plāno ieviest arī atkritumu apsaimniekošanā, faktiski uz 20 gadiem nododot viena komersanta rokās šo biznesu. Tajā pārliecinoši lielākais spēlētājs šobrīd ir Clean R – arī šis uzņēmums pieder Kokorevičam, bet tā saknes saistītas ar Šķēli.

2010. gada oktobrī jau pēc Saeimas vēlēšanām Šlesers tiekas ar uzņēmēju Ivo Zonni un klāsta gan savas biznesa idejas Zaķusalā, gan dod ievirzi darbībai Rīgā. «Mans priekšlikums, kas attiecas uz tevi, – es domāju, ka vajag paņemt Rīgas Namus, un ir jāapskatās, ko tur var izdarīt. Otra interesanta tēma, par Rīgas mežiem. Tur vajadzētu iziet cauri, kuras ir tās zemes, ko perspektīvā attīstīt, kur ir vērts ielikt kāju durvīs,» saka Šlesers. Būtībā vajagot «uztaisīt sava veida biznesa auditu, kas tur ir, ko var izdarīt, kādus objektus nākotnē var apsaimniekot», un «nevis skriet līdzi Martinsonam, bet izdomāt kaut ko paralēli» un neatstāt domes politiku «visādiem jaunupiem». Zonne gan ir nobažījies par attiecībām ar Ameriku. «Es nezinu, kas ir Amerikam pret mani, bet mums ar viņu nav nekādas tur attiecības. Viņš jau baidās, jo es visu to shēmu zinu ar tiem Štramiem un tiem…,» saka Zonne. Viņš arī interesējas, vai Ameriku «neparaus līdzi Štrama krimināllietā» – procesā, kur par kukuļņemšanu bargi tiesāja Rīgas Attīstības departamenta vadību, kas kukuļus bija devuši tālāk politiķiem. Šlesers domā, ka ne.

Kāpēc izgāzās krimināllieta?

Nav pierādījumu – tā divos vārdos var raksturot KNAB un prokuratūras atbildes uz Ir jautājumiem, kāpēc oligarhu lieta izgāzusies. Neviena atbildīgā KNAB amatpersona nebija gatava klātienes intervijai, savukārt lietu uzraugošais prokurors Māris Leja atzīst – traucējuši vairāki apstākļi. Pirmkārt, informācijas nopludināšana par operatīvajiem pasākumiem jau tūlīt pēc to sākšanas 2009. gada februārī. Kā noskaidroja Ir, šajā procesā bija iesaistīta kāda KNAB darbiniece un viņas vīrs, kā arī augsta līmeņa tā laika LPP/LC politiķis – Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Dzintars Jaundžeikars. Tieši Jaundžeikars informējis Šleseru par viņa noklausīšanos drīz pēc KNAB operatīvo darbību sākuma. Par to Jaundžeikars jau 2012. gadā ir saņēmis sodu – 14 tūkstošus latu un divarpus gadu liegumu ieņemt amatus valsts pārvaldē. 

Pēc Lejas domām, otrs sprungulis izmeklēšanai – daļēja Rīdzenes sarunu nopludināšana portālā Pietiek.com drīz pēc kriminālprocesa ierosināšanas. Trešais – deputāta imunitāte Šleseram, kas liedza veikt negaidītas kratīšanas.

Neraugoties uz Jaundžeikara brīdinājumiem, Šlesers turpināja sarunas Rīdzenes numuriņos, taču daudzos sarunu pavedienos likumsargi pārkāpumus nav saskatījuši. Piemēram, oligarhu iespējami slēptās īpašumtiesības airBaltic vispār nopietni netika pētītas. «Šīs sarunas ir pārāk vājas,» pamato Leja. Arī sarunās apspriestā Šlesera firmu legalizēšanas shēma, lai arī sākta īstenot (kā vēlāk izmeklēšanā konstatēts), pati par sevi neko nepierādot. «Ja jūs nepierādāt to, ka viņš bija slēptais īpašnieks uz sarunu brīdi, tad šī shēma var tikt interpretēta tikai tādā nozīmē, ka Šlesers vēlas iegūt šīs kapitāldaļas juridiski,» skaidro Leja. Lai pierādītu slēptās īpašumtiesības, esot bijis jāsavāc pārliecinošāki pierādījumi, ka juridiskais īpašnieks savas tiesības neizmanto, bet tās izmanto Šlesers, skaidro Leja.

Arī liecinieku liecības nav devušas gaidīto. «Nopratinot tik, cik mēs nopratinājām, neviens, neviens šādu faktu neapliecināja,»  saka Leja. «Ja tur arī kaut kas cits ir bijis, kriminālprocesā ar to mēs neko neizdarīsim – tad mums ir jāpierāda, ka visi liecinieki snieguši apzināti nepatiesas liecības.» Vai bez sarunām vispār bija vēl kaut kas, kas pierādīja oligarhu slēptās īpašumtiesības? «Es nevarētu teikt kategoriski, ka nebija nekas bez šīm sarunām, bet, ja arī bija, tad ļoti vāji,» atbild Leja. Pēc viņa teiktā, Šveicē pēdas neizdevās uziet, taču kaut kas varētu būt atrasts kratīšanās Norvēģija. Tomēr Lejas ieskatā tie esot netieši pierādījumi, ar kuriem uz tiesu iet nevarot. Kādi tie ir, Leja nekonkretizē: «To jūs pajautājiet KNAB.»

Ar ko ziņu nesniegšana amatpersonas deklarācijā atšķiras deputāta Daiņa Liepiņa (kurš par to notiesāts) un Aināra Šlesera gadījumā? Šlesers nebija deklarējis aptuveni astoņu miljonu eiro aizdevumus Koziolam, dārgus pirkumus ārvalstīs un dažādus pārskaitījumus, bet kriminālprocess arī šajā sadaļā ir izbeigts. Leja skaidro – Šlesera gadījumā trūcis tiešs nodoms, tā bijusi kļūda.

Nav iespējama kriminālatbildība arī par 10 lēmumiem, ko Šlesers kā Rīgas vicemērs un brīvostas vadītājs pieņēmis par labu izmeklētāju pētītajiem uzņēmumiem, ja reiz nav pierādītas Šlesera īpašumtiesības tajos.

Prokurors Leja rezumē, ka šajā lietā izmeklētājiem pietrūcis veiksmes. «Tas, cik laba pierādījumu bāze būs savākta, ir atkarīgs ne tikai no izmeklētāja, ne tikai no uzraugošā prokurora darba, bet arī no veiksmes. Un šajā gadījumā diemžēl šīs veiksmes nebija.» Savu personīgo ieguldījumu šajā kriminālprocesā Leja atsakās vērtēt, tāpat kā ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, kurš norāda uz izmeklētāja un viņa tiešā priekšnieka atbildību par procesa virzību.

Šlesers, Šķēle un Lembergs neatsaucās vai noraidīja Ir aicinājumu sniegt intervijas par šo tēmu.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu