Kas bija pretošanās kustības īstie varoņi? 119

Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Uldis Neiburgs. Foto: Ieva Lūka, LETA.
Gunita Nagle

Vēsturnieks Uldis Neiburgs atklāj iepriekš nepētītas detaļas par Latvijas pretošanos okupācijas varām Otrā pasaules kara laikā.

Nesen izdotā Ulda Neiburga grāmata pārliecinoši pierāda, ka Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV bija daļa no pretošanās kustības. Tādi kā diplomātijas partizāni, kas kara gados nemitīgi atgādināja Rietumiem, ka Latvija ir okupēta. Dažkārt pat labi zinot, ka viņu nosūtītie dokumenti, deklarācijas un memorandi iegulst valstsvīru atvilktnēs bez īpašas vērības. Neiburgs uzskata, ka nevajadzētu būt pārlieku politkorektiem — jāatzīst, ka ASV un Lielbritānija cīņā pret nacistisko Vāciju sadarbojās ar citu, ne mazāk noziedzīgu režīmu — totalitāro lielvalsti PSRS.

Kas Otrajā pasaules karā Latvijā bija pretošanās kustība?

To jādefinē, ņemot vērā mazākā ļaunuma principu. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju mazākais ļaunums bija nacistiskā Vācija, lielākais — Padomju Savienība. PSRS bija pirmā, kas okupēja un likvidēja Latvijas valstiskumu. Sadarbība ar nacistiem daudzu uztverē bija sadarbība ar ienaidnieka ienaidnieku, ar otro okupantu. Mums nebija tādas skaidrības kā Rietumeiropā — sakausim nacistus un iegūsim brīvību. Visu laiku bija jāpatur prātā, ka draud otrreizēja padomju okupācija. Tāpēc mums lielākoties nebija aktīvas bruņotas pretošanās nacistiem. Nebija mērķa vājināt Vācijas militāro spēku, jo nebija neviena cita, kas varētu novērst PSRS armijas tuvošanos Latvijai. Latvijas sūtnis Zviedrijā Voldemārs Salnais, kura darbība līdz šim nav pietiekami augstu novērtēta, rakstīja, ka «sadarbība ar nacistiem ir pieļaujama, cik tālu tas netraucē tautas vitālajām interesēm».

Otrkārt, okupācijas režīma smagums ietekmē pretdarbību. Ja režīms ir ļoti smags un neizturams, cilvēkiem nav izvēles iespēju — viņi pretojas. Nacistiskais režīms latviešiem asociējās ar kara apstākļiem, grūti panesamiem, bet — tajos bija iespējams izdzīvot. Turpretī padomju okupācija šķita briesmīgākais, kas iespējams. Tāpēc arī cilvēki nepretojās nacistiskajam režīmam tā, kā Rietumeiropā vai arī, piemēram, Polijā vai Baltkrievijā.

Ko jaunu šajā pētījumā atklājāt?

Esmu dziļāk un plašāk izpētījis faktus, kas līdz šim vēstures pētījumos pieminēti vienā teikumā, piemēram, ASV un Zviedrijas lomu bēgļu laivu organizēšanā. Līdz šim bija priekšstats, ka visi Latvijas Centrālās padomes politiskie dokumenti sasnieguši Rietumus un tam bijusi liela nozīme. Es esmu izsekojis, kur šie dokumenti nonāca, un atklāju, ka tam nebija izšķiroša nozīme jautājumā, atzīt vai neatzīt Latvijas otrreizējo okupāciju.

Ir arī dažas odziņas, piemēram, Latvijas sūtņa ASV Alfrēda Bīlmaņa pavēle jeb izraksts no Latvijas sūtniecības Vašingtonā pavēļu grāmatas par Ārkārtējo pilnvaru nesēja — Latvijas sūtņa Lielbritānijā Kārļa Zariņa atcelšanu no amata. Bīlmanis tā rīkojās, saņēmis ziņu, ka Anglijas valdība svītrojusi Zariņa vārdu no pilntiesīgo sūtņu saraksta. Bet patiesībā Zariņš turpināja savu darbu, tikai nedaudz citā statusā.

Otrs atradums ir Paula Kalniņa deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu. Tā parakstīta 1944. gada 8. septembrī Rīgā, kad notika pēdējā Latvijas Centrālās padomes (LCP) vadības sēde Rīgā. Ilggadējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš deklarāciju parakstīja kā Valsts prezidenta vietas izpildītājs. Pēc kara trimdā neviens no sēdes dalībniekiem par šo dokumentu īpaši nav izteicies. Bet es kopā ar vēsturnieku Kārli Kangeri pirms diviem gadiem to atradu Zviedrijas Valsts arhīva filiālē. Mēs zinājām, ka šāds dokuments ir, jo LCP aktīva dalībnieka Leonida Siliņa arhīvā atradām tā norakstu.

Kāda bija šī dokumenta jēga, ja visi Latvijas Centrālās padomes vadītāji jau 1944. gada vasarā sāka emigrēt, kas liecina — bija mazas cerības uz neatkarības atjaunošanu?

Dokuments pierāda, ka LCP neuzskatīja sevi tikai par pretošanās kustību, tā sevi uzskatīja par Latvijas valsts leģitīmu pārstāvi. Arī Pauls Kalniņš nesekmīgi centās doties bēgļa gaitās uz Zviedriju, bet nonāca Vācijā. Bija doma sagrābt kādu teritoriju Kurzemē, noturēties kaut vai nedēļu, lai sagaidītu sabiedroto palīdzību. Tagad tas var šķist naivi un iluzori, bet Salnais ļoti aktīvi sazinājās ar dažādām Somijas un Zviedrijas institūcijām, lai mēģinātu iegūt latviešiem ieročus.

Jautājums — vai politiskā elite domāja par valsts vai savas dzīvības glābšanu? Grūti atbildēt. Jāpiekrīt Salnam, ka bija cilvēki, kuru dzīvības bija jāglābj, jo viņu pienesums pat trimdā neatkarības idejas uzturēšanā varēja būt lielāks nekā tad, ja viņus iesloga koncentrācijas nometnē vai aizved uz Sibīriju.

No otras puses, LCP vadītāji parakstīja memorandus un deklarācijas, bet kur viņi bija, kad Latvijā norisinājās holokausts vai mobilizācija leģionā? Kur tad bija tie Latvijas pārstāvji, kuri iestājās pret noziegumiem vai nelikumībām? Tāpēc es uzskatu, ka mums vairāk jārunā par reāliem darba darītājiem, ne tikai par tiem, kas parakstījuši vienu vai otru dokumentu. Slaveno LCP memorandu [kurā 1944. gada 17. martā tā 188 parakstītāji pieprasīja atjaunot Latvijas suverenitāti un izveidot Latvijas valdību] parakstījuši tikai mazāk nekā desmit no tiem LCP biedriem, kas pirms kara bija piederīgi kādai politiskajai partijai. Pēc LCP vadības arestiem 1944. gada aprīlī vienīgais, kurš nebaidījās kaut ko darīt, bija kapteinis Kristaps Upelnieks no LCP militārās komisijas. Daudz vairāk būtu jārunā arī par cilvēkiem, kuri strādāja Ventspils sakaru grupā: Arturs Arnītis, Oskars Alksnītis, Kārlis Frišenfelds, Osvalds Bileskalns. Viņi organizēja bēgļu pārvešanu, rīkojoties nesavtīgi.

Cik rūpīgi izpētīta bēgļu pārvešana uz Zviedriju?

Ir savāktas bēgļu liecības, kurās nav ne vārda par amerikāņu un zviedru iesaistīšanos šajā akcijā, jo bēgļi to nemaz nezināja. Nākotnē Latvijas Okupācijas muzejā būtu labi izveidot izstādi, kurā izteiksmīgi parādīti šo bēgļu pārcēlāju likteņi. Piemēram, Eduarda Andersona stāsts (pārvadāja bēgļus uz Gotlandi, līdz 1945. gada oktobrī padomju čeka viņu arestēja, 1947. gadā sodīja ar nāvi — red.). Arī Osvaldam Bileskalnam čeka piesprieda augstāko soda mēru. Vai cilvēkiem nav jāzina par Pēteri Jansonu, kurš, riskējot ar dzīvību, pārveda gandrīz 30 bēgļu laivas no Latvijas uz Zviedriju?

Vajadzētu salikt kopā informāciju no čekas krimināllietām, vācu un zviedru dokumentiem, trimdinieku un okupētajā Latvijā palikušo atmiņas. Tie bija jauni latviešu čaļi, kas ne no kā nebaidījās. Tāpat krastā bija cilvēki, kas strādāja, jo bēgļus vajadzēja kaut kur izmitināt un pabarot. Tas stāstu par 4500 bēgļiem, ko pārveda uz Zviedriju, padarītu cilvēcīgāku.

Mums ir diezgan daudz tādu varoņu, bet mēs pārlieku maz par viņiem esam runājuši. Viens no šiem glābējiem teica, ka bija jāizdomā, kas labāk — nošaut frontē vienu sarkanarmieti vai pārvest vienu latvieti uz Zviedriju. Šie cilvēki uzskatīja, ka labāk glābt, nevis atņemt dzīvības.

Vai Latvijas sūtņi Zviedrijā, Lielbritānijā un ASV, kuri visus kara gadus mēģināja Rietumus pārliecināt par to, ka PSRS ir okupējusi Latviju un nepieciešama Latvijas valsts atjaunošana, nebija tādi kā diplomātijas partizāni? 

Es izvirzu tēzi, ka viņu rīcība, informējot par notikumiem okupētajā Latvijā Rietumvalstis un sūtot ziņas no Rietumiem uz Latviju, ir sava veida pretošanās kustība.

Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis un sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš bija oficiāli atzīti sūtņi un tā arī varēja strādāt, bet Salnais Stokholmā darbojās kā privātpersona, jo Latvijas sūtniecību bija pārņēmusi PSRS. Bet bez viņa nekas nenotiktu. Latvijas pretošanās kustību un Rietumu sabiedrotos saistīja Voldemārs Salnais. Viņam bija kontakti ar amerikāņu, britu, zviedru ārlietu resoru un izkūkdienestu darbiniekiem.

Pateicoties Salnm, LCP dokumenti nonāca ārzemēs. Viņš īstenībā arī ierosināja izveidot LCP. Vai viņu var nosaukt par partizānu? Varbūt drīzāk par tādu kā pionieri, kas strādāja pavisam citos apstākļos kā pirms kara. Diplomātu attieksme pret okupāciju bija atšķirīga. Piemēram, Bīlmanis un Zariņš kategoriski nosodīja sadarbošanos ar nacistisko režīmu. Salnais bija pielaidīgāks, viņš saprata, ka cilvēkiem Latvijā kaut kā nacistiskās okupācijas laiks jāpārdzīvo.

Mūsu sūtņi nepārtraukti informēja sabiedrotos par notikumiem Baltijā un, piemēram, ASV Valsts departamentam nosūtīja Baltijas valstu pretošanās kustību kopīgo deklarāciju. Vai tam bija jēga, ja — kā tagad zinām — , sabiedrotie negribēja saniknot Padomju Savienību?

Es grāmatā citēju Bīlmaņa vēstuli 1945. gada pavasarī, kurā viņš uzskaita visu, ko darījis — izklāsta, cik formālas bijušas atbildes, bet viņš arī uzsver, ka neredz citu ceļu kā tikai turpināt šādi strādāt, cerot uz ģeopolitiskām izmaiņām nākotnē. Bet mūsdienās, manuprāt, nevajadzētu būt pārlieku politkorektiem un jāatzīst, ka ASV un Lielbritānija cīņā pret nacistisko Vāciju sadarbojās ar citu, ne mazāk noziedzīgu režīmu, ar totalitāru lielvalsti PSRS. Nevajadzētu izvairīties to atzīt, tas ir vēstures fakts.

Kāpēc LCP memorandu par Latvijas suverenitātes atjaunošanu vajadzēja iesniegt Latviešu leģiona ģenerālinspektoram Rūdolfam Bangerskim?

Tāpēc, ka viņš bija okupācijas varas izveidotas struktūras pārstāvis, un okupācijas apstākļos kaut ko atklāti darīt bija mazāk bīstami nekā slepeni. Bangerskis dokumentu nepieņēma, jo nacisti jau bija piedraudējuši okupēto Baltijas valstu pašpārvalžu pārstāvjiem, ja tie izvirzīs politiskas prasības, tad sekos represijas. Bet memorands nebija iemesls, kāpēc arestēja Konstantīnu Čaksti un citus LCP locekļus. Jo memorandā nebija nekāda vēršanās ne pret Vāciju, ne pret Hitleru, tikai prasība atjaunot Latvijas valsts suverenitāti un izveidot valdību. Tas, ka latvieši to gribēja, vāciešiem nebija nekāds noslēpums.

Čaksti apcietināja tāpēc, ka Tallinā pārķēra lietuviešu kurjeru un atklāja, ka Baltijas valstu pretošanās kustībām bijušas kopīgas slepenas sanāksmes, turklāt noskaidroja, ka viņi uztur nelegālus sakarus ar ārzemēm. LCP dalībniekiem izvirzīja apsūdzības par neatļautu sakaru uzturēšanu ar ienaidnieka valstīm. Vēlāk arī pret ģenerāļa Jāņa Kureļa grupu vērsās nevis tāpēc, ka tajā uzņēma leģiona dezertierus, bet par to, ka tā uzturēja radiosakarus ar Zviedrijas militāro izlūkošanas dienestu.

Zviedrijas valdības pārstāvji pieļāva bēgļu plūsmu no Baltijas valstīm, jo ar viņu palīdzību ieguva militāras nozīmes informāciju. Kāpēc ASV valdība finansēja bēgļu pārvešanu uz Zviedriju?

ASV bija izveidota Kara bēgļu padome, kuras darbības motīvi bija humāni — glābt nacistiskā režīma upurus. ASV vēstnieks Zviedrijā Heršels Džonsons 1944. gada pavasarī tikās ar Zviedrijas valdības pārstāvjiem un panāca, ka tā neliks šķēršļus politisko bēgļu uzņemšanai. Bet interesanti — ASV Kara bēgļu padomes pārstāvis Zviedrijā Ivers Olsens bija līdzjūtīgs un vēlējās palīdzēt kara upuriem, bet, tiklīdz Latvijā iegāja sarkanarmieši, atklāti pateica, ka finansiāla palīdzība tiek pārtraukta.

Kā vērtējat LCP Ārzemju komitejas lēmumu neatbalstīt nacionālo partizānu darbību Latvijā pēc kara?

Viņi pieņēma lēmumu, nezinot, ka Latvijā daudzi reāli bija spiesti kļūt par partizāniem. Ja viņi nepretotos, viņus tāpat nošautu vai izsūtītu uz Sibīriju. Jā, viņu darbība nodarīja latviešu tautai zaudējumus, bet, no otras puses, viņi bija tie, kas uzturēja dzīvu ideju par neatkarīgu Latvijas valsti. Mēs varam būt lepni, ka mums bija nacionālie partizāni. Viņi nenodarbojās ar politisko deklarāciju izstrādni, bet tāpat viņi cīnījās par savas tautas brīvību.

Komentāri (119)

fretka 17.02.2017. 11.33

Kad politkorektie kušina poļus, kuri saka, ka Otrajā pasaules karā Poliju okupēja vācieši, nevis “nacisti”, tad poļi saviem politkorektajiem atbild ar jautājumu:

“Kāpēc kara laikā Varšavā uz tramvaja vagoniem bija uzraksti “Nur fuer Deutsche” (Tikai vāciešiem), nevis “Nur fuer Nazis” (Tikai nacistiem)?

Arī mēs varam jautāt saviem kušinatājiem, kāpēc “kolpanti” te neraksta tatāru, baškīru vai uzbeku valodā.

+12
0
Atbildēt

22

    edge_indran > fretka 17.02.2017. 19.48

    ————–

    9.maijs – tā ir Eiropas diena, kuru svin un svinēs arī šogad.

    http://www.seeu.edu.mk/images/news/picture1079.png

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    edge_indran > fretka 17.02.2017. 23.20

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    edge_indran > fretka 17.02.2017. 19.40

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    edge_indran > fretka 17.02.2017. 19.29

    —————

    Bija tā, un labi, ka tā.

    130. Latviešu strēlnieku korpuss ienāk Rīgā, 16.10.1944.

    http://www.russkije.lv/media/original/r/red-army-pobeda.jpg

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    Anonīms > fretka 17.02.2017. 18.58

    Tā kā PSRS armijā iesauca visus PSRS pilsoņus, tad starp padomju tankistiem bija ARĪ Vidusāzijas iedzīvotāji. Kas, protams, nenozīmē, ka PSRS armijā nebūtu krievu.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    edge_indran > fretka 17.02.2017. 19.05

    —————-

    Īpašas tadžiku, turkmēņu vai citu aziātu divīziju gan Sarkanajā armijā nebija. Toties bija bija 201.Latviešu strēlnieku (43. gvardes; 130. Latviešu strēlnieku korpuss).

    Tā sākās holokausta apturēšana – ar latviešu līdzdalību nacistu sagrāvē Maskavas kaujā pirms 75. gadiem.

    http://jaunagaita.net/jg66/JG66_Pravda.jpg

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

    edge_indran > fretka 17.02.2017. 20.29

    ————

    Ja nebūtu anti-hitleriskās koalīcijas (PSRS, ASV, L-Britānija, Francija) uzvaras, tad

    būtu īstenots nacistu “Generalplan Ost”, un nekādu svinību 9.maijā nebūtu.

    http://svitppt.com.ua/images/7/6642/960/img17.jpg

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

    Anonīms > fretka 17.02.2017. 19.50

    debiledge-debilindrans kārtējo reizi debilitātes dēļ nav spējīgs atbildēt, bet nav spējīgs arī aizvērties, un maina tēmu – runa te bija par PSRS ”uzvaru”!

    0
    0
    Atbildēt

    0

    andrejs > fretka 17.02.2017. 12.24

    Kura partija okupēja Kurzemi 1915. gadā?

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    robotron > fretka 17.02.2017. 14.20

    fretka

    Protams, protams. mongoļu-tatāru imperiālisti gruzīnu diktatora kalpībā.

    Diez vai gruzīnus priecēs, ka osetīnu padauzas un nezināma klaidoņa atvases, žīdu kurpnieķeļa: alkaša, sadista un pederasta, audzināto bastardu, sauks par gruzīnu.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > fretka 17.02.2017. 23.08

    Atliek noskaidrot, kādi motīvi bija Staļina plānam ”Generalplan West” un kāpēc šis plāns – kurš paredzēja iznīcināt un pakļaut arī krievus – būtu labāks par hitleriešu plānu?

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > fretka 17.02.2017. 22.55

    Speciāli debiledge-debilindranam kā totāli debilam kremļnacistam un v alsts nodevējam debilmelim atgādinu – PSRS piesmērējās antihitleriskajai koalīcijai tikai tad, kad Hitlers uzbruka viņiem pašiem. Pirms 1941. gada Berlīnes un Kremļa nacistu starpā valdīja ideāla saskaņa.

    Ko nu, sakautais kremļnacistu debilgebelseli?

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > fretka 17.02.2017. 19.37

    Vācu okupanti sakauj padomju okupantus

    https://www.youtube.com/watch?v=-Z8r4Ak5ytw

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    andrejs > fretka 17.02.2017. 12.52

    Man jau bija tādas aizdomas… 🙂

    P.S.

    Ja būtu KDS, būtu daudz labāk.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    robotron > fretka 17.02.2017. 13.06

    andrejs

    ka tankisti, kas 1940. iebrauca Rīgā esot bijuši ar šķībām acīm.

    Tie bija Ordas karotāji, pravoslavnutizēti mongoloīdi.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > fretka 17.02.2017. 19.44

    … debilisma šovu

    Paši krievi nosoda 9. maija ”uzvaras” debilšovu

    https://www.youtube.com/watch?v=i7tOP2VeVkY

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > fretka 17.02.2017. 19.34

    Vēl labāk, ka šitā

    Vācu okupanti atbrīvo Rīgu no padomju okupantiem, pateicīgā tauta dāvina puķītes

    https://www.youtube.com/watch?v=f26Ac3-tClQ

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > fretka 17.02.2017. 19.12

    Speciāli debilkvekšķim debiledge-debilindranam. Padomju armijā bja 1. un 2. poļu armija un čehoslovaku korpuss – daļas, kas tiešām pārstāvēja npo PSRS neatkarīgas valstis, kaut arī ar komunistu marionešu valdībām. Tā sauktais ”latviešu strēlnieku korpuss” bija PSRS armijas daļas, tādas pašas kā tās, kur dienēja uzbeki un citi. Ceru, ka neesi debils un saprati?

    Pēc faktu kļūdu labojuma virsraksts skan šādi: Латыши идут на одного врага по приказу другого

    Maskavas kauja nekādi neietekmēja holokausta gaitu Latvijā – uz 1942. gadu Vanzē protokols uzrāda Latvijā dažus tūkstošus ebreju no desmitiem tūkstošu, kas Latvijā dzīvoja pirms kara.

    Starp citu, PSRS bija oficiāls Izraēlas ienaidnieks un padomju vara par holokaustu klusēja. Pat šodien debilkolpantelis vēl nevar nosaukt holokaustu vārdā un nevar paskaidrot, kas un kāpēc tika represēti!

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    fretka > fretka 17.02.2017. 12.30

    Vācu sociāldemokrāti :))

    +3
    0
    Atbildēt

    0

    andrejs > fretka 17.02.2017. 12.56

    To fretka

    Pirms kāda laika man sanāca aizraujoša diskusija ar mūsu jaunizcepto Valdi, kurš stāstīja, ka tankisti, kas 1940. iebrauca Rīgā esot bijuši ar šķībām acīm. Vēlāk viņš precizēja, ka viņi neesot bijuši no Pleskavas apgabala…

    +3
    0
    Atbildēt

    0

    fretka > fretka 17.02.2017. 14.14

    > andrejs: “tankisti, kas 1940. iebrauca Rīgā esot bijuši ar šķībām acīm”

    ————–

    Protams, protams. mongoļu-tatāru imperiālisti gruzīnu diktatora kalpībā.

    Ždanoka mums par to stāstīja jau pagājušajā gadsimtā. Beidzot arī “Valdis” to sapratis.

    +4
    -1
    Atbildēt

    0

    Anonīms > fretka 17.02.2017. 23.36

    dziedi līdzi šim, nodevēj debilgebelseli no Kremļa

    https://www.youtube.com/watch?v=3_25WiaM_fM

    +3
    0
    Atbildēt

    0

rinķī apkārt 17.02.2017. 09.14

… Nacistiskais režīms latviešiem asociējās ar kara apstākļiem, grūti panesamiem, bet — tajos bija iespējams izdzīvot. Turpretī padomju okupācija šķita briesmīgākais, kas iespējams…+++ vairs nešķiet briesmīgākais, kas iespējams. Pretējā gadījumā sabiedrības attieksme pret visa veida šīs Kremļa okupācijas palieku valkāšanu un lietošanu šodien netiktu uztverta, kā pieļaujama “alternatīva viedokļa” paušana. Tad šāda cilvēkēdāju attieksme pret noziegumu, kuru pastrādāja padomju iebrucēji, tiktu uztverta citādi. Tad nebūtu situācija, kad LR Saeimā darbotos politisks spēks, kurš praktiski ir šī ļaunuma turpinājums. Tad visi tie, kuri atklāti simpatizē “padomju laikiem”, nokļūtu izstumto kārtā, taču realitāte Latvijā ir pavisam pretēja. Kāda, riebjas par to rakstīt, paši tā pat zinām.

+12
-1
Atbildēt

9

    kolpants > rinķī apkārt 17.02.2017. 10.25

    Чтобы было как у финнов, надо и вести себя как финны что тогда, что сейчас.

    +1
    -9
    Atbildēt

    0

    edge_indran > rinķī apkārt 17.02.2017. 18.28

    ——–fretka Mēs labi zinām….

    ========================================================================================

    Jums, zinošajiem, vajag arī saprast, citādi pagātnes notikumus neapjēgsiet – un nākotnē vēl kādu pērienu no vēstures saņemsiet!

    Mācās no ungāriem,lai kaut nedaudz vēstures procesa gaitu izprastu.

    http://ww3.hdnux.com/photos/56/72/67/12299766/3/1024×1024.jpg

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    edge_indran > rinķī apkārt 17.02.2017. 23.05

    ———

    Tikai ar smaidu, kā Urho Kekonens/Urho Kaleva Kekkonen, Somijas prezidents (1956–1982), to darīja!

    http://aikalainen.uta.fi/data/uploads/2014/10/kekkonen.jpg

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    Valdis Lâcis > rinķī apkārt 19.02.2017. 09.43

    edge_indran

    Peksis verās tālē zilā,

    Prātā senās dienas cilā,

    Žēl ir Peksim laikus tos,

    Kad viņš bija strebukos,

    Kad viņš mežos latviešus,

    medīja kā zvēriņus

    Peksi, neskumsti ne nieka,

    Draņķim tādam netrūks prieka,

    Dodies medīt Ukrainā

    Ukraiņus nu Donbasā…

    Un, kaut tur arī sagultu buldozera raktā bedrē kopā ar citiem tādiem PSRS atjaunotājiem!

    http://spaliuke.files.wordpress.com/2008/04/soviet_propaganda.jpg

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > rinķī apkārt 17.02.2017. 19.25

    Par somiem atgādinu debilkolpantelim, ka 1940. gada padomju prese viņus lamāja gan par ”fašistiskiem suņiem” gan ”buržuju dēliņiem” un rakstīja, ka ierindnieka Porosjonkova komandetie 30 vīri esot atsituši, sakāvuši un piespieduši bēgt veselus 700 somus 😀 Tā ka, nepiebeigtā kontra, nekvekšķi pretī padomju varai!

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > rinķī apkārt 17.02.2017. 18.46

    Nekādas ”deklarācijas” nebija vajadzīgas, jo debiliķi edge-indrani un kolpanti tāpat neizlasītu un nesaprastu, nbet pārējiem bija skaidrs arī bez deklarācijām.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Anonīms > rinķī apkārt 17.02.2017. 23.30

    debiledgedebilindranelim specveltījums skaties, par ko karoja tavi vectēvi!

    https://www.youtube.com/watch?v=iv5op5ZdG9o

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    robotron > rinķī apkārt 17.02.2017. 12.17

    rinķī apkārt

    kad LR Saeimā darbotos politisks spēks, kurš praktiski ir šī ļaunuma turpinājums.

    Vienotība ir pārņēmusi visus LC komunistu cūku un čekas pidarasu tikumus.

    +3
    -2
    Atbildēt

    0

    fretka > rinķī apkārt 17.02.2017. 09.25

    Mēs labi zinām, ka “padomju okupācija” nebija tikai “padomju”.

    Citādi Puķins jau sen braukātu apkārt pa “bijušajām padomju republikām” un ar vainagu nolikšanu godinātu karojošo antikomunistu piemiņu. Tā. kā viņš to dara, piemēram, Somijā.

    Un vēl mēs zinām, ka Latvijā nav tikai trīs oligarhi.

    +6
    0
    Atbildēt

    0

lno 17.02.2017. 19.17

Augsti godājamam

Izglītības un zinātnes ministram

Kārlim Šadurska kungam

Vaļņu ielā 2, LV-1050, Rīgā

Augsti godājamais Šadurska kungs!

Tā ir vispārzināma aksioma, ka izglītības sistēma veido pamatu valsts nākotnei. Vadoties pēc šīs aksiomas, kvalitatīva izglītība ir Latvijas tautas un tautsaimniecības izaugsmes pamats. Patriotiskā audzināšana – priekšnosacījums Latvijas iekšējai drošībai un attīstībai, Latvijas valstiskuma pamatu nostiprināšanai un nācijas saliedēšanai.

Laikā, kad ārēji spēki cenšas vājināt un šūpot Latvijas valstiskuma pamatus un degradēt Latvijas iedzīvotāju ticību savai valstij, Latvijā jo īpaši nozīmīgs ir kļuvis jautājums par patriotisma un lojalitātes stiprināšanu sabiedrībā, kur, nenoliedzami, fundamentālu lomu spēlē skolu sistēma un tajā darbojošies pedagogi. Šī iemesla pēc apsveicu Jūs ar centieniem novērst nelojālu un pretvalstiski noskaņotu pedagogu darbošanos Latvijas skolu sistēmā, kā to paredz Jūsu ierosinātie un Saeimas apstiprinātie grozījumi Latvijas Izglītības likumā, kas stājās spēkā šī gada 1. janvārī. Piekrītu, ka „pedagogu pienākums ir audzināt krietnus, godprātīgus un atbildīgus cilvēkus – Latvijas patriotus, stiprināt piederību Latvijas Republikai“, un ka nav pieļaujama tādu pedagogu darbošanās Latvijas skolās, kas apstrīd Latvijas Satversmi un valstiskuma pamatus.

Vienlaikus vēlos aicināt stiprināt Latvijas izglītības sistēmu, veicinot mērķtiecīgu valsts finansēto skolu pārēju uz mācībām valsts valodā. 26 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvija vēl joprojām turpina finansēt skolu sistēmu divās valodās. Ir nepieciešams panākt, ka latviešu valodas statuss kā valsts valodas statuss tiek nostiprināts ne tikai Satversmē, bet arī Latvijas valsts un pašvaldību finansēto skolu sistēmā. Kā Jūs to pats pirms trim gadiem skaidrojāt, vēl būdams Eiropas parlamenta deputāta amatā, ir pienācis laiks pilnīgai pārejai uz mācību procesu latviešu valodā, kas ir būtisks priekšnosacījums sabiedrības integrācijai un saliedēšanai. Sagaidām, ka, būdams Izglītības un zinātnes ministra amatā, Jūs spersiet konkrētus, mērķtiecīgus, praktiskus soļus šajā virzienā.

Visbeidzot, vēlos atgādināt, ka Latvijas nacionālās interesēs ir uzturēt un stiprināt saikni ar latviešu kopienu ārpus Latvijas, sniedzot atbalstu Latvijas diasporas skolu darbībai un izglītības programmām, kā arī remigrējušo jauniešu integrācijai Latvijas skolu sistēmā.

Gribu no sirds novēlēt Jums, augsti godājamais ministra kungs, daudz veiksmes un izturības Latvijas attīstībai un izaugsmei tik nozīmīgās izglītības sistēmas sakārtošanā!

Ar patiesu cieņu –

Jānis Kukainis

Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis

2017. gada 6. februārī

+8
-1
Atbildēt

5

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu