Par pašvaldībām – labāk mazāk, ​bet labāk 22

Vīna glāzes. Foto: Ieva Lūka, LETA
Ilze Viņķele
Print Friendly, PDF & Email

Kad Labklājības ministrijā strādāju par ministri, ļoti svarīga pienākumu daļa bija reģionālās vizītes. Lai cik un kā ņemtos pa Rīgu, pilnu bildi varēja salikt tikai tad, ja no Rīgas regulāri izbrauca ārā. Jā, protams, pasākumi saturēja ceremoniālo daļu, bet tā nespēja aizēnot uz vietas gūto informācijas un pieredzes vērtību.

Kādā piektdienā ar manu kolēģi biroja vadītāju devāmies uz vienu no Latgales pašvaldībām. Gadalaiku precīzi neatceros – kokiem noteikti nebija lapu, bija tas dūmakaini pelēcīgais un dzidrais laiks, kas var būt gan pavasaris, gan rudens. Ministres vizītes standarta programma – tikšanās ar pašvaldības vadību, tikšanās ar iedzīvotājiem, ministrijas institūciju apmeklējums, dalība kādā pasākumā, saruna ar vietējiem uzņēmējiem. Sākām ar tikšanos ar iedzīvotājiem. Izremontēts kultūras nams. Reāli cilvēki – ar savu pieredzi, problēmām, skepsi, redzējumu par to, kā lietām būtu jābūt pareizi.

Nekad neesmu sapratusi, kādēļ tikšanās beigās amatpersonai tomēr iešķiebj to puķu pušķi, ja sarunas pēcgarša tāda, ka dalībnieki labprātāk tev uzdotu ar koku pa muguru. Lai būtu. Ņēmu savus ziedus un devāmies tālāk.

Brauciena īpašais pasākums bija krīzes centra atklāšana. Izveidots par ES fondu līdzekļiem (kā gan citādāk?). 3 vai 4 stāvu izglītības iestādes bijusī kopmītne izremontēta un pārveidota par dzīvoklīšiem. Tie paredzēti cilvēkiem, kas nonākuši krīzes situācijā, cietuši no vardarbīga partnera vai partneres, uz laiku palikuši bez sava mājokļa.

Kad ieradāmies krīzes centrā, mūs sagaidīja sārtvaidzis pašvaldības vadītājs, krīzes centra darbinieces, pašvaldības deputāti un katoļu mācītājs. Bija arī sapucēti skolēniņi, šķiet, stilizētos tautastērpos un krīzes centra iemītnieki. Vairākas jaunas sievietes un viens sirms kungs gados. Katoļu mācītājs, tērpies baltā izšūtā kārtā, svētīdams izstaigāja visus krīzes centra stāvus. Mēs rātni sekojām. Tika parādītas istabiņas, kas jau bija apdzīvotas. Kāda sieviete ar bērnu šeit atradās tādēļ, ka dzīvesbiedrs bijis vardarbīgs. Sirmajam kungam bija nodegusi māja. Beigu galā visa ēka tikta iesvētīta, miers ar jums un mums visiem un lai mūžīga izdošanās.

Pašvaldības vadītājs tikām ķērās pie virpas. Vai Labklājības ministrija nākamā gada budžetā varētu paredzēt naudu krīzes centra uzturēšanai? Kā tā? – vaicāju. Ja krīzes centrs izveidots par ES fondu līdzekļiem, pašvaldībai bija jāapliecina spēja to pašai uzturēt vismaz 5 gadus pēc projekta nodošanas. Jā nu nē bet, teica pašvadības vadītājs, tādi tie noteikumi. Mums tas centrs par lielu, vaitomērnevarētuizņēmumu. Vaicāju, vai nav runājis ar kaimiņu pašvaldībām, lai varētu kooperēties. Jā nu nē bet, teica pašvaldības vadītājs, vaitomērnevarētuizņēmumu. Teicu – nē, nevarētu. Un nodomāju – kas par nekauņu. Ko viņš nodomāja – nezinu, gan jau līdzīgi.

Tagad svinības, svinības, sauca krīzes centra darbinieces un vadīja mūs uz kaut kādām blakus telpām. Tā bija plaša zāle ar skatuvi. Nekas nav palicis atmiņā par ēdienu, jo neizdzēšamu iespaidu atstāja zāles vienā malā klātie galdi, kurus pārpildīja dzērienu rindas. Bija balts vīns un sarkans vīns un degvīns pudelēs ar mazām zaļām lapiņām.

Pudeļu rindas. Rindu rindas. Ar kolēģi apstulbām. Krīzes centra atklāšana ar mācītāju, Karl! Krīzes centra, kurā nonāk cilvēki, kas cietuši arī no alkohola atkarīgu partneru vardarbības, atklāšana.

Klāt pienāca laipns kungs. Iepazināmies. Domes deputāts, narkologs. Pēc iepazīšanās kungs ieteica: ” Tikai nedzeriet vīnu. Tas šķaidīts no pulvera. Sāpēs galva. Ņemiet labāk degvīnu. Lai arī nav ar akcīzes marku, varu garantēt – kvalitatīva manta”.

Mēs ar kolēģi no svinībām aizgājām. Devāmies satikt ministrijas iestāžu filiāļu kolēģus un tikāmies ar vietējo uzņēmēju. Pēc vairākām stundām braucām atpakaļ uz Rīgu. Ceļš veda garām krīzes centram, kura zāles logi joprojām bija gaiši. Svinības turpinājās. Dzīves svinēšana. Tāda iegriezta.

Jaunā gada vēlējums – Lai Latvija nākamgad tuvojas spējai veikt pašvaldību refromu. Labāk mazāk, bet labāk.

 

Autore ir bijusī Saeimas deputāte, kustība Par!

Komentāri (22)

Kamielis 02.01.2018. 10.27

Skarbs postpadomju ierašu/parašu apraksts.
Tikai jautājums kāpēc tad tās galda parašas netika pārtrauktas, bet tā pieklājīgi izvairīgi atteiktas?
Tie ES finansētie projekti ir mūsu lielākā nelaime, tajos celtnieki atmazgā naudu, ko maksāt politiskajiem jumtiem, bet sadārdzināto objektu ekspluatācijas nesamērīgās izmaksas tiek uzliktas uz nodokļu maksātājiem. Kas notiek ar šiem objektiem pēc 5 gadiem? Varēja jau kāds žurnālists veikt pētījumu, jo no ekonomikas ministrijas jau to nesagaidīs, neies jau savā acī knābt.

+3
0
Atbildēt

0

Dusma 02.01.2018. 11.23

staļīns jau teica vēl labāk – nav cilvēka, nav problēma

+2
-2
Atbildēt

0

vvilums 02.01.2018. 20.13

Drīzāk stāsts par novadu priekšsēdētājiem un viņu padomisko kolhoziem raksturīgo saimniekošanas stilu. Šai paaudzei bija jāaiziet atpūtā vēlākais 20 gadus pēc pēdējā kolhoza likvidēšanas. Nu jau drīz būs 30 gadi kopš, bet vecie kolhozu priekšsēdētāji vai jau to mazbērni( SCZZS jaunā paudze) lielā cieņā.

+2
-2
Atbildēt

2

    fzss > vvilums 03.01.2018. 02.47

    kretini dejjjo 😛

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    Bārdainais Signe > vvilums 04.01.2018. 13.36

    Kolhozu priekšsēdētāji varbūt,ka nemāk labi saimniekot,bet arī zagt viņi nemāk tik labi,kā daži jaunāki kadri no Vienotības.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu