Mānīgi labi. Kurš domās par nākotni?

Ilustratīvs attēls no pixaby.com
Agnese Rutkovska
Print Friendly, PDF & Email

Iedzīvotāju aptaujas allaž ir bijušas interesants un vērtīgs informācijas avots. Protams, aptaujas atspoguļo lielu daļu subjektivitātes – vidējā latvieša iedzimto skepsi, bet vienlaikus arī cerības par labāku nākotni. Arī patēriņa, uzkrāšanas un investīciju lēmumos iedzīvotāji pauž savas bažas un cerības, un šie lēmumi ietekmē kopējos valsts makroekonomiskos rādītājus. Tādēļ aptaujas palīdz izprast iekšzemes kopprodukta (IKP), privātā patēriņa u.c. rādītāju pārmaiņas.

38% no „Baltic International Bank Latvijas barometra” aptaujātajiem iedzīvotājiem uzskata, ka 2018. gads Latvijai būs veiksmīgāks nekā 2017. gads. 7% aptaujāto domā, ka gads būs neveiksmīgāks, bet 39% lēš nemainīgu situāciju. Tātad iedzīvotāji ir mēreni optimistiski nākamā gada prognozēs. Var izteikt minējumus, ka tautsaimniecības attīstība ritēs savu gaitu bez būtiskiem satricinājumiem, vismaz tādiem, kurus varam patlaban iedomāties.

Protams, mēs visi apzināmies, ka ne visu spējam prognozēt, piemēram, 2017. gada otrs spilgtākais respondentu norādītais (to min 43% aptaujāto) notikums bija plūdi Latgalē, kas apgrūtināja meža un lauksaimniecības darbus, tā radot gan dīkstāves zāģētavās, gan problēmas ar ražas novākšanu un pārvadāšanu. Neapšaubāmi – tas radīja zaudējumus daudzām ģimenēm un uzņēmumiem. Vienlaikus lietavas uzlaboja enerģētikas nozares sniegumu, tā vismaz daļēji kompensējot negatīvo ietekmi uz IKP.

Neraugoties uz šīm īstermiņa svārstībām, gads kopumā ir bijis pat ļoti veiksmīgs – iekšzemes kopprodukta izaugsmi noteica gan ārējā pieprasījuma kāpums, gan arvien nozīmīgāk – iekšzemes pieprasījuma pieaugums, jo īpaši būvniecība, ko veicina gan privātās investīcijas, gan Eiropas Savienības (ES) fondu finansējums.

Lai gan kopējie gada dati vēl nav pieejami, tomēr var lēst, ka IKP izaugsme 2017. gadā bijusi 4,7% apmērā.

Lai gan šī šķiet iepriecinoša ziņa, tomēr viss nav tik rožaini, kā gribētos. Šādai izaugsmei ir sava ēnas puse. Tā iemidzina, jo šķiet, ka viss taču ir kārtībā. Tomēr ES fondu finansējums nav ilgtermiņa risinājums, investīcijas apstrādes rūpniecībā ir mazas, bet ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, inovācijas līmenis – šīs joprojām ir Latvijas vājās vietas. Reformu gaita veselībā un izglītībā ir lēna. Savukārt uzņēmējiem arvien vairāk samilzt problēmas ar darbaspēka trūkumu, nu jau arī mazkvalificētā darbaspēka segmentā, kas prasa valdības aktīvāku darba tirgus pasākumu veikšanu.

Cīņa par darbiniekiem provocē algu palielinājumus, kas līdz ar mazām investīcijām produktīvajā segmentā rada bažas par algu fondam atbilstoša ražīguma kāpumu. Lai gan patlaban vēl problēmas nav samilzušas tādā mērā, lai runātu par kritisku situāciju, tomēr, turpinoties šādai dinamikai, tālākie noteikumi ir samērā prognozējami – augs izmaksas, un pasliktināsies konkurētspēja eksporta tirgos, kas nesola neko labu tautsaimniecības attīstībai. Turklāt nav pat jāpiedzīvo krīze kā negatīvas sekas. Nevēlama virzība būtu arī stagnācija un tā saucamais vidējo ienākumu slazds, no kura var būt vēl grūtāk izrauties nekā no krīzes satricinājuma, kas sāpīgi atgādina par nepieciešamu aktīvu rīcību.

 

Autore ir Latvijas Bankas ekonomiste

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu