Nocīnījušies melnām mutēm • IR.lv

Nocīnījušies melnām mutēm

31 gadu vecais Lauris Ļubka ir zemnieku saimniecības Lūsēni izpilddirektors un eksporta kūrētājs, bet tēvs Andris — direktors un īpašnieks.Foto — Māris Justs
Ieva Alberte

Laurim ir izcila humora izjūta. Kad šovasar applūda 1000 hektāri labības Lūsēnu saimniecībā, viņš izmetās līdz peldbiksēm un latgaliski teica: «Voi mēs, zemnīki, raudosim? Nā! Kod gon viel byus īspieja nūzapeldeitīs kvīšu laukā!» Šo video iemeta WhatsApp grupā, kurā sazinās ar citiem zemniekiem. Kāds no viņiem pārsūtīja video tālāk, un vēl kāds ievietoja Facebook. Pašam negribot, Lauris kļuva pazīstams. Ikdienā 31 gadu vecais latgalietis ir zemnieku saimniecības Lūsēni izpilddirektors un eksporta kūrētājs. Viņa tēvs Andris Ļubka — direktors un īpašnieks. Šis gads bija smags, jo plūdu dēļ cieta abas nozares: gan graudkopība, gan kokapstrāde, kas veido ap 80% no apgrozījuma.

Cietie ķīnieši

Lūsēni ir meža vidū, netālu no Kārsavas. Kad šovasar tur viesojos plūdu laikā, šķita — vai tiešām no šīs nelielās kokzāģētavas eksportē uz Ķīnu? Vienkārša būve bez milzu žoga, ko apsargā viens cilvēks un viens suns. Kā izrādās, Rokijs ir ne tikai sargs — brīvdienās strādā arī mežā, jo tēvs un dēls brīvbrīžos medī. «Faktiski jau šis ir ģimenes uzņēmums, jo māsa Sanita atbildīga par loģistiku. Mamma? Viņa šmorē gulašus! Kādam taču arī tas jādara,» smejas Lauris, kurš pats nesen nodibinājis savu ģimeni.

Saimniecība darbojas kopš 1995. gada, un to izveidoja Andris Ļubka. Sāka ar vienu motorzāģi un neatlaidību. Bijušajā kolhoza graudu pieņemšanas punktā iekārtoja nelielu zāģētavu. Līdz 2012. gadam ražoja celtniecības dēļus, taču tad pamainīja produktu uz līmētiem zāģmateriāliem: logu un durvju brusām, mēbeļu plātnēm. Pārcēlās uz citu vietu, kur izveidoja modernāku ražotni bankrotējušas kokzāģētavas vietā.

Pēc vidusskolas absolvēšanas Laurim nebija vēlmes saistīt studijas ar kokapstrādi vai lauksaimniecību, tāpēc Latvijas Lauksaimniecības universitātē devās studēt būvzinātni. No tēva puses nekad nebija izjutis spiedienu, ka nākotnē būtu jāstrādā tieši Lūsēnos. Līdz maģistra grādam Laurim nedaudz pietrūka, jo nolēma atgriezties Latgalē. Tas notika pirms septiņiem gadiem. Tēva saimniecība tobrīd piedzīvoja smagus laikus. «Pienākuma apziņa pret tēva sasniegto ņēma virsroku pār loloto sapni,» saka Lauris.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu