Nocīnījušies melnām mutēm

31 gadu vecais Lauris Ļubka ir zemnieku saimniecības Lūsēni izpilddirektors un eksporta kūrētājs, bet tēvs Andris — direktors un īpašnieks.Foto — Māris Justs
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Laurim ir izcila humora izjūta. Kad šovasar applūda 1000 hektāri labības Lūsēnu saimniecībā, viņš izmetās līdz peldbiksēm un latgaliski teica: «Voi mēs, zemnīki, raudosim? Nā! Kod gon viel byus īspieja nūzapeldeitīs kvīšu laukā!» Šo video iemeta WhatsApp grupā, kurā sazinās ar citiem zemniekiem. Kāds no viņiem pārsūtīja video tālāk, un vēl kāds ievietoja Facebook. Pašam negribot, Lauris kļuva pazīstams. Ikdienā 31 gadu vecais latgalietis ir zemnieku saimniecības Lūsēni izpilddirektors un eksporta kūrētājs. Viņa tēvs Andris Ļubka — direktors un īpašnieks. Šis gads bija smags, jo plūdu dēļ cieta abas nozares: gan graudkopība, gan kokapstrāde, kas veido ap 80% no apgrozījuma.

Cietie ķīnieši

Lūsēni ir meža vidū, netālu no Kārsavas. Kad šovasar tur viesojos plūdu laikā, šķita — vai tiešām no šīs nelielās kokzāģētavas eksportē uz Ķīnu? Vienkārša būve bez milzu žoga, ko apsargā viens cilvēks un viens suns. Kā izrādās, Rokijs ir ne tikai sargs — brīvdienās strādā arī mežā, jo tēvs un dēls brīvbrīžos medī. «Faktiski jau šis ir ģimenes uzņēmums, jo māsa Sanita atbildīga par loģistiku. Mamma? Viņa šmorē gulašus! Kādam taču arī tas jādara,» smejas Lauris, kurš pats nesen nodibinājis savu ģimeni.

Saimniecība darbojas kopš 1995. gada, un to izveidoja Andris Ļubka. Sāka ar vienu motorzāģi un neatlaidību. Bijušajā kolhoza graudu pieņemšanas punktā iekārtoja nelielu zāģētavu. Līdz 2012. gadam ražoja celtniecības dēļus, taču tad pamainīja produktu uz līmētiem zāģmateriāliem: logu un durvju brusām, mēbeļu plātnēm. Pārcēlās uz citu vietu, kur izveidoja modernāku ražotni bankrotējušas kokzāģētavas vietā.

Pēc vidusskolas absolvēšanas Laurim nebija vēlmes saistīt studijas ar kokapstrādi vai lauksaimniecību, tāpēc Latvijas Lauksaimniecības universitātē devās studēt būvzinātni. No tēva puses nekad nebija izjutis spiedienu, ka nākotnē būtu jāstrādā tieši Lūsēnos. Līdz maģistra grādam Laurim nedaudz pietrūka, jo nolēma atgriezties Latgalē. Tas notika pirms septiņiem gadiem. Tēva saimniecība tobrīd piedzīvoja smagus laikus. «Pienākuma apziņa pret tēva sasniegto ņēma virsroku pār loloto sapni,» saka Lauris.

Tas bija 2008. gads, krīze, kad pieprasījums kritās un Lūsēniem tik labi vairs negāja.

«Tēvs nekad vājumu nav izrādījis. Arī toreiz ne, taču es sajutu, ka ir smagi. Un tad pār mani nāca apskaidrība, ka ir jāsteidz palīgā tētim — nedrīkst pieļaut, ka aiziet postā viss viņa sūri grūti sasniegtais.

Intereses un izpratnes par lauksaimniecību vai kokapstrādi man nebija. Tas, ka dzīvoju laukos, nenozīmē, ka zināšanas par graudaudzēšanu ir iedzimtas vai pašas uzsūcas,» atceras Lauris.

Viņš sāka iedziļināties lauksaimniecības un kokapstrādes niansēs, sāka meklēt eksporta tirgus. «Kā? Iegūglēju!» smejas jaunais zemnieks. Un izgūglējis vairākas izstādes, uz kurām vērts doties, kā arī apjautis iespējamos sadarbības partnerus. Kad Lauris sāka strādāt Lūsēnos, eksports bija tikai uz Vāciju un Ungāriju, un galvenokārt caur starpniekiem. «Tāpēc, ka tobrīd tā bija vienkāršāk, jo, lai arī cik ļoti censtos, tētim lāgā nebija laika tam visam. Būt uzņēmuma vadītājam, izejmateriālu sagādātājam, produkcijas tirgotājam un darbu koordinatoram vienā personā ir sasodīti grūti.»

Lauris sāka meklēt tiešos klientus. Pašu pirmo eksporta līgumu ļoti gribējās izpildīt ideāli, taču tieši tad radās problēmas ar izejmateriālu. «Pārdzīvoju: esmu atradis klientu, bet ražošana un izpilde klibo. Daļu brusu par augstāku cenu iepirkām no konkurentiem, lai tikai izpildītu līgumu.» Tas bijis tā vērts, jo klients no Vācijas ir labs partneris joprojām.

Ar skandināviem Lūsēni strādā sesto gadu. Sūta priedes koka mēbeļu plātnes uz Norvēģiju un Zviedriju virtuves iekārtu ražošanai. Skandināvi ir prasīgi. Pirms līguma noslēgšanas brauc uz ražotni: skatās, pēta, čamda kokus. Lauris stāsta, ka visgrūtāk eksportā ir aizsūtīt pirmo testa kravu un cerēt, ka saņēmēju apmierinās kvalitāte, par to tiks pienācīgi samaksāts. Ka neuzmetīs. Risks atmaksājas. «Ja spējam pierādīt, ka produkts ir labs un konkurētspējīgs, ja esam pretimnākoši un atsaucīgi, tad izveidojas stingra sadarbība,» saka Lauris.

No visa Lūsēnu eksporta 10 — 15% aizceļo uz Ķīnu. Trešo gadu jūras konteineros turp brauc priedes koka logu sagataves: daļa caur uzpircējiem, daļa pa tiešo. Pirms līguma noslēgšanas ķīnieši bijuši ciemos. Lūsēnus viņiem ieteicis kāds cits bijušais klients. Lai nonāktu līdz pirmajai kravai uz Ķīnu, bija vajadzīgs gads. «Ķīniešus grūti izkost, ciets rieksts. Ir grūti izteikties viņiem saprotamā veidā. Tu vari kaut četras reizes nedēļā skaidrot vienu un to pašu, ka brusas ir no priedes koka, tik un tā kādā brīdī viņi iemanās pajautāt: «No kāda koka tad jūs ražojat tās brusas?» Mēs sarakstījāmies gadu. Reizēm viņi mēdza dialogu ignorēt pat nedēļām ilgi. Smagi, ļoti smagi,» saka Lauris. Viņš nesen arī bijis izstādē Ķīnā ar LIAA atbalstu, taču tā nenesa gaidīto. Gandrīz katru uzrunāto ķīnieti neinteresēja nekas vairāk kā primitīvs zāģmateriāls un — jo lētāks, jo labāks. Lauris saprata, ka prātīgāk jāatlasa izstādes, kurp doties.

Lielākā neveiksme, kas skārusi Lūsēnus eksportā, ir sadragāts jūras konteiners: 40 dienu peldēšanas laikā iekļuva sālsūdens un sabojāja kravu. Sekoja skaidrošanās ar apdrošinātāju, kurš zaudējumus nesedza pilnā apjomā.

Lauri motivē Lūsēnu izaugsme. «Kad, ieejot cehā, redzu, kā darbojas jaunās iekārtas un uzlabojas produkcijas kvalitāte, manī iedegas papildu dziņa strādāt vēl jo cītīgāk.» Kopumā Lūsēnos strādā 65 darbinieki. Lielākā daļa no tiem ik dienu no 30 km attālās Rēzeknes tiek vadāti ar busiņu. Daži pašu spēkiem mēro līdz pat 40 km lielu attālumu. Darbinieku trūkst. «Ne jau Latgale vienīgā ir zilo degunu zeme. Visā Latvijā tā ir problēma. Lai gan vairāk par dzeršanu ir jācīnās ar to, ka cilvēki vienkārši nevēlas strādāt. Trūkst degsmes.» Lauris stāsta, ka esot izveidojusies gaužām aplama vīzija par darbu kā tādu, jo tiek uzskatīts, ka tam jābūt raiti, viegli, ātri, ērti, bezatbildīgi veicamam un ar deputāta cienīgu algu. Reti kurš no strādātgribētājiem darba pārrunās pirmo uzdod jautājumu, kas saistīts ar darba specifiku. Pirmais jautājums ir: «Cik tad maksāsi?»

Kokapstrādes darba tirgū netrūkst to, kuri var aiznest dēli no punkta A līdz punktam B. Līdzko jāatrod kāds, kurš būtu spējīgs strādāt ar iekārtu, rodas problēmas. Atrast lentzāģa operatoru tā pēkšņi ir neiespējami. Tas ir ražotnes centrālais balsts, kam pakārtota virkne cilvēku. Ja viņš atļaujas bez brīdinājuma nozust, izslēdzot telefonu, Laurim situācija jāatrisina. «Mums ir paveicies, ka ir tāds ražošanas daļas vadītājs kā Edvīns, kurš spēj operēt gandrīz ar ikvienu iekārtu. Viņa artava nav vārdos aprakstāma. Cilvēks, kurš uzņēmumu pieņem kā savu, cilvēks ūnikums — trešā lūša galva, kas veido Lūsēnu pamatkodolu. Lūk, tādu cilvēku Latvijā mums trūkst,» saka Lauris.

Kombains kūla ūdeni

Šogad augusta beigās lietusgāzes neizturēja Ičas upe, meliorāciju neredzējusi gadu desmitiem. Applūda visi 1000 hektāri Lūsēnu labības.  Pirms lietus bija paspēts novākt tikai ap 25% ražas. «Izlec no traktora un līdz kulei dubļos!» smejas Lauris, atceroties šīs vasaras plūdus.

Humora izjūta ir tā, kas viņu un tēti noturēja pie veselā saprāta. «Bija smagi. Visi lauki ūdeņos. Nomāktība mums visiem pirmajās lietavu dienās bija baigā,» atceras Lauris. Tieši tolaik viņš nolēma kviešu laukā nopeldēties. «Kaut kā tas mani pašu sapurināja. Atspirgu. Un citi man līdzi. Sapratām, ka nevaram pretoties dabai, tikai cīnīties ar sekām.» Abi Ļubkas nolēma censties no laukiem ņemt maksimālo, jo kas zina — varbūt kompensāciju tā arī nebūs. No Rīgas tika atgādāti ūdens sūkņi, ar kuriem pumpēja no laukiem nost ūdeni. Andris Ļubka atceras, ka no 16 hektāriem tika izsūknētas 160 tonnas. Lauki daudzviet bija tā applūduši, ka kombains mala ūdeni. Iestigšana dubļos bija ikdienišķa parādība, un bez pāris vilcējtraktoriem lauka malā kulšana nebija iedomājama. «Reizēm bijām spiesti virknē saķēdēt pat četrus traktorus, lai tik dabūtu kombainu ārā. Cīnījāmies melnām mutēm,» atceras Lauris.

Lūsēni savos 1000 hektāros audzē rapsi, kviešus un miežus. Bioloģiskās auzas, zirņus un griķus. Kompensācijām pieteica tikai zirņu laukus ap 100 hektāru platībā. Banka brīnījās, ka lielākais nodokļu maksātājs Kārsavas novadā spēja turpināt kredīta atmaksas termiņus. «Ja spējām pārdzīvot ko tādu  — maz vairs atliek, kas varētu mūs nākotnē pārsteigt un nospiest uz ceļiem,» smaida Lauris.

Plūdu laikā darbs apstājās arī zāģētavā, jo pietrūka koku. Baļķi praktiski peldēja pa mežu. «Nekādi nespējām tos dabūt ārā,» galvu saķer Ļubka. Zvanīja lietuviešiem un prasīja, vai var nopirkt pāris kravas priedes koka, jo noslēgtie pasūtījumi bija jāizpilda laikus. Lietuvieši brauca ar kravu, taču apstājās pie pārrauta ceļa. Nācās līkumot pa maziem lauku ceļiem. «Tā bija baigā spriedze un pārbaudījums, taču deva zināšanas un pieredzi,» atceras Lauris. Piemēram, plūdi iemācīja nopietnāk piedomāt pie apaļkoku uzkrājumu veidošanas. «Čīkstēšana nav mūsu garā, tā paņem daudz laika un enerģijas. Tās vietā darām, nevis bezjēdzīgi filozofējam,» saka Lauris. Nākamais gads noteikti būšot labāks, par to viņš ir pārliecināts. 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Uzņēmuma izaugsme un atbildības sajūta pret sasniegto.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Kļūdas nešķirojam lielās vai mazās, katra no tām ir vērtīga mācība. Kļūdas neatgrūžam, bet pieņemam — tās veido pamatu panākumiem.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Uzdrošināties riskēt un darīt. Labāk nožēlot neveiksmīgi padarīto, nekā nožēlot faktu, ka neesi mēģinājis.

No visa eksporta 10 — 15% aizceļo uz Ķīnu. Trešo gadu jūras konteineros turp brauc priedes koka logu sagataves. Foto — Māris Justs

«Nomāktība mums visiem pirmajās lietavu dienās bija baigā,» atceras Lauris. Tieši tolaik nolēma kviešu laukā nopeldēties. «Kaut kā tas mani pašu sapurināja. Atspirgu. Un citi man līdzi»

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu