Par jaunu pansionātam

Foto — Lauris Nagliņš, Picture Agency
Ieva Alberte
Print Friendly, PDF & Email

Šoruden portālā Ziedot.lv bija lasāms ne tik ierasts stāsts. Elvīra no Saldus prasīja pēc padoma, kur atrast darbu. «Elvīras sapnis ir strādāt par konditori. Iepriecināt cilvēkus ar gardiem un ar mīlestību gatavotiem saldumiem,» ziņoja portāls. Elvīra būtu gatava darīt arī kādu citu darbu, kur nevajag kājas, jo viņa pārvietojas ratiņkrēslā.

Dažos mēnešos tika saziedots meitenes rehabilitācijai un transporta izdevumiem līdz centram Poga Rīgā, taču darba piedāvājuma — neviena.

Elvīras stāsts ir par to, ka cilvēks bez ģimenes atbalsta, nonākot tikai valsts aprūpē, ir ļoti nevarīgs. Nenovērtēts. Dzīve pansionātā ir tas, ko valsts spēj piedāvāt jaunajai sievietei.

Kūlenis ar auto

Braucam ar fotogrāfu uz Tērveti pie Elvīras. Mežš ir piesnidzis. Visapkārt kluss, mīksts un skaists kā pasakā. Sociālās aprūpes centrs Tērvete ir dziļi mežā, tālu no administratīvā centra. Parādes durvju priekšā gaida deviņi melni un pelēki kaķubērni, saslējuši asti, kas trīc no prieka un vēsuma. Kaķēni mīņājas uz vietas un gaida kārumus. Elvīra mūs satiek aiz nākamajām durvīm, pie dežurantes. Priecīga par svešajiem viesiem. Satraukusies.

Elvīrai paveicies, viņa istabiņā dzīvo viena. Pārsvarā pansionāta iemītnieki ir izmitināti pa diviem. Koplietošanas telpā televīziju skatās garu mūžu nodzīvojuši cilvēki. Noskaņa ir padrūma. Klusumu pāršķeļ tikai seriāla dialogi: «viņš tevi nemīlēs» un tādā stilā. Elvīra kopā ar citiem TV neskatās, viņai istabiņā ir pašai savējais. Pusdienlaikos noskatās Mīlas vīnu, vakarā — Nakts karalieni. Cītīgi sekojusi X Faktoram.

«Es vēlos jūs uzcienāt!» Elvīra piedāvā tēju un tad atceras, ka ir palūgusi kādai sociālajai darbiniecei nopirkt čipsus. Veikli aizrullē tiem pakaļ un ir atpakaļ ar čabošu paku. «Ar krējumu un sīpoliem!» smaida Elvīra. Pirms diviem mēnešiem slēgts aprūpes centra veikals, tāpēc čipsus tik vienkārši iegādāties vairs nevar. Otrdienās ierodas autoveikals, ceturtdienās pieved saldējumu.

Uz plaukta Elvīras istabā ir trauks ar garšvielām, jo viņai patīk gatavot. Aizripinās līdz kopīgajai virtuvei un uzcep krāsnī dārzeņus. Istaba ir ļoti kārtīga, un Elvīra pasmaida: «Es pati varu arī gultu saklāt!»

Pēdējā gada laikā ir uztrenējusies no ratiem tikt gultā bez palīdzības. Arī dušā viņa tiek galā pati. Tā ir liela lieta, jo vairākumam pansionāta iedzīvotāju vajadzīga palīdzība. Tāpēc viņi tiek mazgāties tikai reizi nedēļā. Tērvetes darbiniecei dienā jānomazgā astoņi cilvēki. Elvīra var pati, tāpēc mazgāties tiek biežāk.

Uz brīdi viņa novērš skatienu. Nopūšas un apvalda asaras. «Man te ir grūti. Cilvēki regulāri mirst. Gribu prom. Jā, ir te psihologs, parunājos, bet tas nepalīdz. Izraudos, bet arī nekļūst vieglāk. Es gribu mājās.»

Mājas ir Saldū. Tētis dzīvo vienistabas dzīvoklī, kas ir apkurināms ar malku, un nav siltā ūdens. Tualete koridorā. Tētis ir bezdarbnieks un piestrāda mazus darbiņus. Elvīras mamma ir Rīgā, ar meitu nekontaktējas kopš pavasara. «Esmu dzīvu vecāku bārenis,» Elvīra nopūšas. Smagi.

Vecākiem aprūpes tiesības uz meitu atņemtas bērnībā. «Man bija divi gadi, kad mamma aizgāja. Kādu dienu viņas vienkārši nebija mājās,» atceras Elvīra. Par iemesliem nevēlas runāt, tikai pastāsta, ka tolaik augusi ar pusbrāli no mammas puses. Viņš bijis vecāks un nokļuvis pie tantes Ventspilī. Elvīra palika ar tēti, taču aizbildnībā meiteni paņēma vecmāmiņa. Tētis bieži meitu apciemoja. «Man ir vēl viens pusbrālis no mammas puses, bet es nekad neesmu viņu redzējusi. Viņš dzīvo audžuģimenē,» stāsta Elvīra.

Kopš 1. klases meitene mācījās Cieceres internātskolā un pie vecmāmiņas dzīvoja tikai brīvdienās. Kad Elvīra gāja
5. klasē, vecmāmiņa nomira. Tad par Elvīras aizbildni kļuva tēvamāsa. Pēc internātskolas beigšanas sekoja konditora aroda iegūšana tehnikumā Kuldīgā. Kādu brīdi Elvīra bija bez darba, taču tad atrada: sāka strādāt Saldū — vietējā uzņēmumā pakoja maizi un cepumus. Darbiņš patika.

Liktenīga meitenei izrādījās piektdiena, 2015. gada 21. marts. Elvīra pabeidza darbu un domāja, ko darīt. Vakara plāni ar draudzeni bija izjukuši. Negribējās sēdēt mājās. Vakarpusē piezvanīja kāds draugs un teica, ka ir plāns braukt uz Pampāļiem. Tā ir apdzīvota vieta 25 km aiz Saldus. «Neatceros, kāpēc braucām tieši turp. Laikam kādam no puišiem bija jāsavāc mašīnas dokumenti. Koroče, man gribējās tajā vakarā kaut ko darīt,» saka Elvīra. Tumši sarkanajā BMW bija seši pasažieri: pieci puiši un Elvīra. Piesprādzējusies viņa nebija. Šoferis nebija lietojis alkoholu. Taču uzprasījās pabraukt viņa draugs. Viņš bija iereibis. «Tad bija kūlenis un attapos uz zemes,» atceras Elvīra. Bojā gāja viens no puišiem. Šoferis palika dzīvs, pārējie pasažieri tikai apdauzījās.

Elvīra nonāca slimnīcā Dobelē. Ārstējās pāris mēnešu. Mugurkaula lūzums liecināja, ka viņa paliks uz gultas. Sekoja rehabilitācija Vaivaros. Tad nokļua slimnīcā Saldū, kur sociālā dienestā teikts, ka «tev tāpat nebūs, kas mājās palīdz, un, visticamāk, būs jābrauc uz kādu pansionātu». Elvīra atbildējusi, ka gan jau tētis palīdzēs. Kad tētis nācis uz slimnīcu ciemos, meita vairākkārt atkārtojusi: «Es tev, tēti, nepiedošu, ja ieliksi mani pansionātā.» Stāstījusi, ka bērnu un vecāku attiecībās ir jāpalīdz tam, kuram iet sliktāk. Atkārtojusi, ka ir taču viņa meita. Tētis piekritis ņemt viņu uz mājām.

Pēc četru mēnešu dzīves medicīnas iestādēs Elvīra beidzot nokļuva mājās. Ar tēti. Vienistabas dzīvoklī. «Mums gāja raibi. Tētim bija grūti pieņemt, ka meita ir ratiņkrēslā. Ka konkrētos laikos jābūt mājās,» atceras Elvīra. Apstākļi nebija piemēroti: bez tēta palīdzības izkļūt no mājas Elvīra nevarēja, jo nebija uzbrauktuves. «Visu dzīvi esmu paļāvusies uz saviem
spēkiem, taču tad prasīju palīdzību sociālajam dienestam,» teic Elvīra. Nepiedāvāja ne iespēju uzbūvēt pacēlāju, ne arī vietu sociālajā mājā. Neesot brīvu dzīvokļu.

Pēc pusgada Elvīras tētis saprata, ka vairs nespēj ne fiziski, ne emocionāli. Kāds draugs viņam bija teicis: ja būtu viņa vietā, sen būtu ielicis pansionātā. Kādā februāra dienā 2016. gadā Elvīru, kā ierasts, tētis aizstūmis uz fizioterapiju. Izvingrojusies. Gaidījusi, kad viņš vedīs mājās. «Tētis neatnāca. Durvīs ieraudzīju sociālā dienesta darbinieces, kurām bija piezvanījusi fizioterapeite. Tētis necēla klausuli. Sociālās darbinieces teica, ka šādā krīzes situācijā nav citas vietas, kur palikt, kā pansionāts. Un tētis iepriekš esot tam piekritis. Es teicu, ka esmu pilngadīga, pati varu izvēlēties, kur dzīvošu. Bet man taču ir kaķis vēl mājās. Mantas jāsakravā. Nekā.» Elvīrai sākušas birt asaras. Sociālā darbiniece pateikusi: «Nemanipulē ar asarām. Mājās tāpat netiksi.» Pati sociālā darbiniece telefonsarunā ar Ir noliedz, ka tā būtu teikusi.

Kad bira asaras, aizrakstīja

Nākamā gada februārī būs divi gadi, kopš Elvīra dzīvo pansionātā. «Es saprotu tēti, ka viņam bija grūti ar mani. Paša bērns ratiņkrēslā. Mums ir labas attiecības: viņš man sūta naudu un ciemojas. Bet es viņam nepiedošu, ka esmu šeit,» saka Elvīra. Par mammu viņa runāt nevēlas. Sāpīgi. Šajā pavasarī pilnībā pazudis kontakts. «Viņa it kā solīja, ka pieņems mani un rūpēsies, bet nekā. Pa telefonu pateica, ka tomēr ne. Lai es pati tieku galā,» saka Elvīra. Mamma ar draugu dzīvojot Rīgā.

Kādu dienu, kad bira asaras, Elvīra nolēma, ka aizrakstīs Ziedot.lv. Nebija neviena cita, kam vaicāt pēc palīdzības un padoma, kā izkļūt no pansionāta. Ziedot.lv darbinieki atsaucās ātri. Piedāvāja vākt līdzekļus rehabilitācijai un publicēt Elvīras stāstu par darba meklējumiem. Pāris mēnešos tika saziedoti 4176 eiro, un tos Elvīra izlietos rehabilitācijas kursam, kā arī speciālā transporta apmaksai braucieniem no Tērvetes uz Rīgu. Viens kurss rehabilitācijas centrā Poga viņai jau ir bijis, un par to Elvīra samaksāja ar avārijas kompensācijas naudu. «Un vēl nopirku to, ko ļoti gribēju: ķēdīti un telefonu,» Elvīra rāda smalku ķēdīti ar mazu sirsniņu. Pārējie līdzekļi nokļuva Pogā, kur Elvīra «staigāja» G-EO System gaitas robotā. Tajā kustību uzlabojumus panāk ar fizioloģiskās gaitas simulāciju un biežu noteiktu kustību atkārtojumu. Tagad par saziedoto naudu plānota fizioterapija un slinga terapija.

Elvīras veselības stāvoklis uzlabojas. Viņa katru rītu rīvējas, kā iesaka Inese Ziņģīte. «Inese Ziņģīte man ir paraugs. Viņa pati sevi dabūja uz kājām,» Elvīra stāsta, ka rīvēšanās ar dvieli tiešām palīdz. Asinsrite uzlabojas. Rītos meitene pati cenšas rāpot pa grīdu mazus aplīšus uz elkoņiem, tad ar adatainu bumbiņu norullē sev pēdas. Apmazgājas, dodas brokastīs. Pusdienas Elvīra gatavo sev pati. «Es vispār daudz varu izdarīt pati. Tas, ka man kājas slimas, nenozīmē, ka galva slima. Pēc avārijas man vēl vairāk gribas dzīvot. Sapratu, cik dzīve ir īsa,» viņa saka.

Darīt sēdošu darbu Elvīra varētu itin labi. Piemēram, cept kūkas. Vai būt manikīra meistare. «Nauda manikīra kursiem man būtu, bet kurš mani uz tiem izvadās? Ja izmācītos, varētu klientus arī mājās pieņemt, taču man jau nav māju,» skaidro Elvīra. Kā manikīra meistare viņa pati varētu veidot savu grafiku, lai savienotu ar rehabilitāciju. Nesen no nelabvēļiem dzirdējusi jautājumu: un kur tad tu liksies, kad dabūsi darbu un nesanāks? Taču Elvīra ir noskaņota apņēmīgi. Viņa nedomā par to, ka atgriezīsies pansionātā. «Es domāju par to, ka izdosies. Noskaņoju sevi uz labu rezultātu.»

Šis ir veco ļaužu pansionāts!

Ko valsts spēj piedāvāt Elvīrai? Labklājības ministrijas preses pārstāve Aiga Ozoliņa stāsta, ka katram sociālā aprūpes centra iemītniekam ir jājautā pēc iespējām apmeklēt vēlamos kursus, jo «regulējošie MK noteikumi uzliek iestādei par pienākumu nodrošināt klientiem saturīgu laika pavadīšanu, un labā prakse liecina, ka sociālās aprūpes centros arī tiek organizēti dažādu veidu pulciņi un interešu izglītības nodarbības». Kā arī jāprasa pēc transporta pakalpojumiem. Tērvetes vadītāja Signe Vintere paskaidro, ka nevar tos atļauties, jo uz 213 klientiem ir pieejami tikai divi auto. «Prioritāri šis ir veco ļaužu pansionāts, un nevaram atļauties manikīra kursus vienam cilvēkam,» piebilst Vintere.  Un norāda, ka meiteni pieteikuši Sociālās integrācijas Valsts aģentūras koledžā Jaundubultos, kur jāierodas janvārī un jāaizpilda testi, pēc kuriem tiks piemeklēta atbilstošā apmācības programma tieši viņai. Vadītāja novērojusi, ka Elvīra atsakoties no dažādiem darba piedāvājumiem, kas šo mēnešu laikā tikuši piedāvāti viņas Facebook kontā pie ieraksta par darba meklējumiem. Elvīra pati skaidro, ka vēlas tos apdomāt, jo  «tie visi ir darba piedāvājumi, bet vajadzīga vispirms ir dzīvesvieta ar pieejamu vidi».

Savukārt Saldus sociālā dienesta darbiniece Inta Vanaga stāsta, ka joprojām nav dzīvokļu. Nesen rosinājumu meklēt dzīvokli uz sociālo dienestu aizsūtījusi Poga. «Šobrīd Saldū nav iespējams atrast dzīvokli pirmajā stāvā sociālajā mājā,» saka Vītola. Viņa atzīst, ka divu gadu laikā dienestam būtu vajadzējis rast risinājumu, jo Elvīras tēva īpašumā — 14 m2 dzīvoklī — nav iespējams dzīvot diviem cilvēkiem.

Par visu vairāk Elvīra vēlas sevi stiprināt. Lielais mērķis ir tikt uz kājām.  Atrast darbu. Dzīvokli. «Parūpēties par sevi. Būt savā vietiņā. Būt neatkarīgākai. Kad tētis kļūs švakāks, lai varu arī par viņu parūpēties. Brīnumi notiek, es lūdzu Dievu. Kaut kam jau ir jātic un kaut kas ir jādara. Nevar gaidīt, ka viss pats notiks,» saka Elvīra. Viņa tic, ka kļūs patstāvīga. Tic, ka viņai ir vairāk spēka, nekā pati domā.

Mūsu saruna galā, dodamies uz izeju. Fotografēties. Elvīra saskumst. Vēlas mani apskaut. Es viņu arī. Vaicā, vai vēl atbraukšu ciemos uz pansionātu. Saku, ka ne. Tikai uz viņas jaunajām mājām, un lai nākamreiz, kad redzamies, viņa man pucētu nagus!

Kamēr fotogrāfs bildē Elvīru sniegā pansionāta pagalmā, pienāk klāt trīs dusmīgi cilvēki. Tērvetes vadība. Mēs neesot saskaņojuši bildēšanu, kas notika telpās.  «Elvīra, par visiem, kas pie tevis nāk, ir jāinformē vadība!» Elvīra norij asaras un atvainojas. Jo viņai tur jādzīvo. Jāsvin priecīgi Ziemassvētki.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu