Latviešiem jāpaliek kopā

Jau 3. decembrī Vācijas karaspēka Austrumu frontes virspavēlnieka mītnē Brestļitovskā (tagad Bresta Baltkrievijā) sākās sarunas starp Krievijas delegāciju un Centrālo valstu bloka pārstāvjiem Vācijas vadībā. 15. decembrī abas puses parakstīja pamiera līgumu uz 28 dienām, tas stājās spēkā 17. decembrī. Pēc tam sākās miera sarunas. Lielinieki piedāvāja atteikties no aneksijām un reparācijām, ātri atbrīvot okupētās teritorijas, kā arī apspriest tautu pašnoteikšanās tiesības.

13. decembris  Saistībā ar gaidāmo vienošanos un jautājumu par tautu pašnoteikšanās tiesībām satraukumu izteica ne tikai Valkā dibinātā Latviešu pagaidu nacionālā padome, bet arī Rīgā esošie latviešu sabiedriskie darbinieki. Rīgas Latviešu Avīze 13. decembrī publicē rakstu, kurā mēģina skaidrot notiekošo bijušajā Krievijas impērijā un to, kādas ir Latvijas nākotnes iespējas. Vistālāk ar pašnoteikšanos no Krievijas impērijā dzīvojošajām tautām esot tikuši somi, jo viņi savulaik pievienoti Krievijai nevis kā guberņa, bet gan kā «atsevišķa valsts» ar savu pārvaldi, un kopīgs esot bijis tikai valdnieks. Pēc cara atsacīšanās no troņa šī vienība esot zudusi.

Poļi un lietuvieši arī jau esot spēruši pirmos soļus, lai atdalītos no Krievijas. Tagad pienākusi igauņu un latviešu kārta izdarīt izvēli un rīkoties, jo miera sarunās noteikti tikšot lemts arī par Baltijas jūras piekrasti.

Vācu okupācijas apstākļos pašnoteikšanās gan tiek aprakstīta kā izvēle: palikt kopā ar lieliniecisko Krieviju vai saistīt savu likteni ar Vāciju. Tam piedāvāti vairāki varianti: pievienoties Vācijai, līdzīgi kā tas notika ar Elzasu-Lotringu (pēc uzvaras Francijas—Prūsijas karā 1871. gadā Vācijas impērija anektēja šo Francijas apgabalu, kurā dzīvoja gan franči, gan vācieši, un Francija to atguva 1918.gadā — red.), vai kļūt par vienu no Vācijas «mazajām valstiņām» vai arī izveidot atsevišķu Latvijas valsti, kuras valdnieks būtu vācu ķeizars.