Brūnā zelta putekļos • IR.lv

Brūnā zelta putekļos

Silu kūdras īpašnieks Andris Ritenis vienā no Tukuma lidlauka angāriem, kuros padomju laikā no amerikāņu satelītiem slēpti krievu iznīcinātāji. Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Aivars Kļavis

Kaut gan purvi aizņem gandrīz desmito daļu Latvijas, kūdras ieguve notiek tikai nelielā daļā no tiem. Tāpēc varam būt droši, ka unikālie biotopi tiks saglabāti arī nākamajām paaudzēm — lieguma zonas un rezervātus sargā likums. Turklāt daudzos purvos kūdras slānis pat nesasniedz metru, tāpēc to izstrādei nav ekonomiska pamata.

Diemžēl ar pašu kūdras ieguves un pārstrādes nozari ir sarežģītāk nekā ar purviem. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atgūšanas joprojām nav vienotas valsts stratēģijas attiecībā uz šo dabas resursu. «Mēs Latvijā nevaram lepoties ar daudz un dažādiem derīgajiem izrakteņiem,» bilst Silu kūdras īpašnieks Andris Ritenis. «Tomēr kūdra mums ir. Un tā ir bagātība, par ko daudzas valstis var tikai sapņot. Tā teikt — mūsu zelts. Vietējā tirgū paliek labi ja 5% no saražotā,» teic Andris, kura uzņēmums eksportē visu savu produkciju.

Ar kūdras ieguvi vispirms sāka nodarboties Andra tēvs Andrejs Ritenis. Pēc profesijas meliorators, viņš 90. gadu sākumā nodibinājis savu uzņēmumu Meliorators un iegādājies kādus 150 hektārus purva zemes.

«Pašlaik 80% purvu ir Latvijas valsts mežu īpašums, bet toreiz purvi nevienu īpaši neinteresēja,» skaidro Andris. Nozare atradusies visdziļākajā krīzē, bet tēvs laikam apjautis, ka nākotnē šis resurss tiks novērtēts. Sākumā, tāpat kā citi kūdras ražotāji, viņš to vedis uz ostu, kur kūdra krauta kuģos un eksportēta kā produkts ar ļoti zemu pievienoto vērtību. Vietējā tirgū pieprasījums bijis tuvu nullei.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu