Diena: 13. decembris, 2017

Anekdotes

«Jau sen plānoju sākt jaunu dzīvi, taču nekādi nespēju sagaidīt īsto pirmdienu. Līdz šim visas pirmdienas iekritušas tieši pēc svētdienas.»

«Kad es vēlos dzirdēt kaut ko gudru, es pats sāku runāt.»

«Esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem nekad nav bijis iPhone. Sakiet, vai es vispār vēl esmu sabiedrības loceklis?»

«Vai šeit drīkst smēķēt?»
«Jaunais cilvēk, jūs esat bibliotēkā!»
Čukstus: «Atvainojiet, vai šeit drīkst smēķēt?»

«Ir pierādīts, ka šokolādē ir vielas, kas palīdz pret depresiju. Taču es personīgi dodu priekšroku vīnogām. Vecajām labajām vīnogām, kas sapildītas pudelēs.»

Uzbrukt uz ielas nepazīstamiem cilvēkiem nav labi! Ja nu izrādās, ka viņiem mājās viens pats sēž kaķītis.

Vīrieši visbiežāk aizmirst trīs lietas: cimdus, lietussargu un solījumu precēties.

Kad meklēju jaunu darbu, man parasti atbild: «Uz šo vietu jau vismaz trīs pretendenti.»
Kad vēlos aiziet no iepriekšējā darba, man atbild: «Jānostrādā mēnesis, kamēr atradīsim kādu citu!»

Bērnudārza audzinātāja palīdzēja mazam puisēnam uzaut zābaciņus. Nācās ilgi stīvēties. Kad zābaciņi beidzot bija kājās, zēns paziņoja: «Jūs tos uzvilkāt uz nepareizajām kājām.»
Nācās vilkt nost, kas arī nebija viegli. Pēc tam stīvēja uz pareizajām kājām. Kad tas beidzot izdevās, puisēns paziņoja: «Tie nav mani zābaciņi!»
Audzinātāja sakoda zobus un noelsās: «Ko tu agrāk neteici?!» Un vēlreiz vilka zābaciņus nost.
Pēc tam puisēns paziņoja: «Tie ir mana brāļa zābaciņi, bet mamma tagad liek valkāt man.»
Audzinātāja kļuva sarkana, uz pieres izspiedās sviedru lāsītes, un viņa atkal stīvēja zābaciņus puisēna kājās. Kad tas bija izdarīts, viņa pamanīja, ka mazajam nav cimdu: «Kur tu tos liki?»
«Iebāzu zābaciņos…»
Audzinātājas tiesāšana sāksies nākamnedēļ.

«Es ne reizi neesmu slimojis, jo pieturos pie ļoti veselīga dzīvesveida. Jau kopš 20 gadu vecuma katru dienu gulēt eju deviņos vakarā un mostos sešos. Smagi strādāju no astoņiem līdz pieciem. Pa vidu ir pusdienas — nekas pārmērīgs. Un stundu veltu sportošanai.»
«Atvainojiet, par ko jūs tikāt iesēdināts?»

«Mamma gribēja zēnu, bet tētis — meiteni. Lūk, tā viņi arī iepazinās!»

Ja hameleoni labāk darītu savu darbu, tad mēs nemaz nezinātu, ka hameleoni vispār eksistē.

Ītam vīrietim katra manta atrodas pareizajā vietā! Tikai pašas vietas mēdz haotiski pārvietoties.

«Dārgais, kas zvanīja?»
«Kaut kāds vīrietis, laikam
sinoptiķis…»
«Kāpēc tev tā šķiet?»
«Viņš uzdeva dīvainu jautājumu: «Nu, ko, saulīt, vai apvār-snis ir tīrs?»

Ir iesaka

15-16. decembris. KONCERTS. CARMEN KONCERTZĀLĒS GORS UN CĒSIS. Akordeoniste Ksenija Sidorova kopā ar mūziķu apvienību — kontrabasistu Roberto Kohu, pianistu Klaudio Konstantīni, vijolnieku Alehandro Logersio, ģitāristu Rentko Dirksu un sitaminstrumentālistu Itamaru Doari — atskaņos ārijas no operas Karmena, Pjacollas, Lekuonas skaņdarbus, Latīņamerikas tradicionālo mūziku. Biļetes cena 7—30 €. Bilesuparadize.lv

No 15. decembra. IZSTĀDE. SINERĢIJA. LAIKMETĪGĀS TENDENCES METĀLMĀKSLĀ UN DIZAINĀ DEKORATĪVĀS MĀKSLAS UN DIZAINA MUZEJĀ. Izstāde iezīmē šābrīža aktualitātes, mākslinieku darbības virzienus un radošos meklējumus gan eksperimentālās, gan klasiskās formveidēs rotu mākslā, objektos un dizaina priekšmetos. Izstādē piedalās
30 Latvijas metālmākslinieki. Lnmm.lv

No 21. decembra. IZRĀDE. LATVIEŠU ROMANTIĶI VALMIERAS DRĀMAS TEĀTRĪ. Gadumijas koncertu iedvesmojusi mīlas dzeja, kas ir pamatā vienam no skaistākajiem kamermūzikas žanriem — solodziesmai. Skanēs gan latviešu akadēmiskās mūzikas komponistu dziesmas, gan darbi no latviešu mūzikliem un rokoperām. Režisore Indra Roga. Piedalās teātra aktieri, pianists Ventis Zilberts, NBS štāba orķestris. Biļetes cena 13—18 €. Bilesuparadize.lv

16-22. decembris. CIRKS. TIKAI KAULIŅI ZIRGU PASTĀ UN FON STRICKA VILLĀ. Pasaules cirka festivālos godalgotā Toma Monktona soloizrāde — virtuoza, humorpilna klaunāde, kur nelielā skatuves laukumā vienas spuldzītes gaismā izdomas pilnā izrādē rodas pārdzīvojums, kas gan uzjautrina, gan liek padomāt. Biļetes cena 13,60—20 €. Bilesuserviss.lv

Kinojaunumi

Laimīgas beigas / Happy End. AustriešaMihaela Hanekes jaunākais darbs ir skarbs stāsts par mūsdienu sabiedrību un tajā pieaugošo cinismu. Dziļi maskēta divkosība un egoisms tiek mantots paaudzēs, neatgriezeniski izkropļojot gados jaunāko cilvēku dzīves uztveri un atbrīvojot no jebkādas cilvēciskās ētikas: interneta tiešraidē iefilmēt te kāmīša, te opīša nāvi, izrādās, ir pieņemami. Lai arī nebūt ne spožākais no Hanekes darbiem, filma iedarbojas kā šoka terapija un distancēts vērojums, nevis moralizējoša fabula. Kā jau režisoram raksturīgi — satricina un sapurina, nedodot skatītājam ne mazākās cerības. Lomās: Izabella Ipēra, Žans Luijs Trentiņāns un Metjū Kasovics. Splendid Palace no 7. decembra.

Zvaigžņu kari: Pēdējie džedi / Star Wars: The Last Jedi. Kurai nometnei piederat jūs? Vai kaismīgajiem Zvaigžņu karu sekotājiem ar enciklopēdiskām zināšanām par 40 gadu seno fantastikas filmu franšīzi? Vai tiem, kam jau sajucis filmu skaits? Lai vai kā, pēc pagājušā gada pārsteidzoši saturīgās filmas Spēks mostas šo turpinājumu ir vērts gaidīt — tā režija uzticēta salīdzinoši jaunam režisoram Raienam Džonsonam, kurš veidojis gan ikonisko seriālu Breaking Bad, gan pierādījis sevi fantastikas žanrā ar trilleri Looper (2012). Filmā vēl redzama 2016. gadā aizsaulē aizgājusī Kerija Fišere jeb princese Lea. Neesmu redzējusi. No 15. decembra.

Kā izglābt Ziemassvētkus / Santa & Cie. Franču kino laika gaitā ir teicami apguvis Holivudas blokbasteru kopēšanas mākslu un nu uzražojis brīvdienu izklaides stiķi par Ziemassvētku vecīša nedienām. Proti, ko iesākt, ja rotaļlietu «ražošanas» karstumā saslimst elfi? Būtiska filmas problemātika šķiet patērēšanas kultā balstīta — vai tiešām rotaļlietu nesaņemšana ir traģēdija? No 15. decembra.

Oranžie bumbuļi

Mandeļu kūka

3 lieli mandarīni (tā, lai izvārot sanāk 1 glāze (250 ml) masas), 3 olas, 200 g cukura, 300 g mandeļu miltu, 1 tējkarote cepamā pulvera. Pūdercukurs pārkaisīšanai.

Uzkarsē cepeškrāsni līdz 180 grādiem. Nomazgā mandarīnus, liek katliņā aukstā ūdenī un vāra 15 minūtes. Nolej ūdeni. Ielej vēlreiz aukstu ūdeni un vāra vēl 15 minūtes (tā pazudīs rūgtā garša). Nolej ūdeni, atdzesē novārītos mandarīnus (nemizo!), izņem sēklas, sablendē viendabīgā masā.

Bļodā saputo cukuru un olas, pievieno mandeļu miltus, cepamo pulveri un mandarīnu masu. Samaisa.

Liek ietaukotā cepamtraukā (22 cm diametrs) un cep apmēram 50 minūtes, līdz kūka brūna un vidus izcepies. Pārkaisa ar pūdercukuru.

Ķīniešu cūkgaļa

Vidēji liela cūkgaļas fileja, ap 700 gramu, sagriezta plānās strēmēlītēs, 1 ēdamkarote kartupeļu cietes, 2 ēdamkarotes eļļas (vēlams sezama), 1 ēdamkarote sakapāta svaiga ingvera, 4 mazi nemizoti mandarīni, sagriezti daiviņās, 8 ēdamkarotes Āzijas saldās čili mērces, 2 ēdamkarotes sojas mērces, 1/4 tējkarotes Ķīnas piecu garšvielu maisījuma, 2 pakčoji, sagriezti gabalos, 4 lociņi, sagriezti lielos gabalos.

Cūkgaļai pievieno sāli, piparus, kartupeļu cieti, samaisa tā, lai ciete nosedz visus gaļas gabaliņus.

Pannā vai vokpannā uzkarsē ēdamkaroti eļļas, pievieno ingveru, maisot apcep pusminūti. Pievieno cūkgaļu, cep, līdz gaļa gandrīz izcepusies. Pieliek mandarīna gabaliņus, maisot cep pusminūti. Pievieno Āzijas mērci, sojas mērci, piecu garšvielu maisījumu, maisot uzkarsē aptuveni minūti, tad pieliek ēdamkaroti eļļas, pakčojus un lociņus. Maisot pacep pāris minūšu, līdz pakčoji mīksti, bet kraukšķīgi.

Vegānu kēksiņi ar glazūru

300 g miltu, 200 g cukura, 3/4 tējkarotes sāls, 1 tējkarote cepamā pulvera, pustējkarote dzeramās sodas, 250 g nomizotu un gabaliņos sasmalcinātu mandarīnu, 1 tējkarote vaniļas esences, 80 ml eļļas (ar neitrālu garšu), 250 ml svaigi spiestas mandarīnu sulas. Rīvēta miziņa no puscitrona (ja gribas izteiktāku garšu, var pievienot vairāk).

Glazūrai — 250 g pūdercukura, 3—4 ēdamkarotes svaigi spiestas apelsīnu sulas, šķipsna sāls.

Uzkarsē cepeškrāsni līdz 200 grādiem. Lielā bļodā samaisa sausās sastāvdaļas: miltus, cukuru, cepamo pulveri, dzeramo sodu, sāli. Citā traukā samaisa mitrās sastāvdaļas: eļļu, vaniļas esenci, mandarīnu gabaliņus un sulu. Tad mitrās sastāvdaļas pievieno miltu maisījumam, rūpīgi samaisa.

Mīklu pilda kēksiņu formiņās nedaudz vairāk par pusi (cepot kēksiņi pacelsies). Cep cepeškrāsnī 15—18 minūtes. Tad atdzesē, lai varētu uzklāt glazūru.

Pagatavo glazūru. Samaisa sāli, cukuru un apelsīnu sulu. Uzklāj īsi pirms pasniegšanas, ļauj glazūrai nedaudz notecēt.

Mandarīnos marinēta cūkgaļa

Marināde noderēs gan grilētām cūkgaļas šķēlēm, gan cepetim. Marinādes sastāvdaļas norādītas 400 gramiem gaļas.

3—4 lieli mandarīni (lai iznāk 250 ml sulas), 2 lielas ķiploka daivas, 2 rozmarīna zariņi, 4 tējkarotes brūnā cukura, 2 tējkarotes Vusteras mērces, 2 ēdamkarotes šerija vai vermuta.

Norīvē mandarīniem miziņu, izspiež sulu (250 ml). Sasmalcina ķiploku, rozmarīnu. Marinādei sajauc sulu, mandarīna miziņu, rozmarīnu, ķiplokus, Vusteras mērci, šeriju, cukuru. Liek marinēties gaļu uz dažām stundām vai nakti.

Grilējot gaļu, to ik pa brīdim pārsmērē ar marinādi, cepot cepeti — ik pa brīdim aplaista ar marinādi.

Salāti — vieni ar olīvām, otri ar bietēm

4 lieli nomizoti mandarīni, tiem noņemtas baltās šķiedras, sagriezti gabalos, 125 g melno vai Kalamatas olīvu bez kauliņiem, 60 ml labas olīveļļas, 1 ēdamkarote baltvīna etiķa, pustējkarote malta kumīna,
1/4 tējkarotes paprikas pulvera, 1/8 tējkarotes Kajēnas piparu, 1 neliela salātu galviņa, saplucināta, nedaudz sasmalcinātu pētersīļu.

Pagatavo mērci — samaisa olīveļļu, etiķi, kumīnu, paprikas pulveri un Kajēnas piparus. Bļodā liek sagrieztos mandarīnus un olīvas, pielej mērci, apsāla un sapiparo, samaisa.

Uz šķīvja kārto salātus, pa virsu liek mandarīnu un olīvu salātus, pārkaisa ar pētersīļiem.

3 nelielas vārītas bietes, sagrieztas ripās vai pusripās, 3 lieli nomizoti mandarīni, noņemtas baltās šķiedras, sagriezti ripās vai pusripās, 2 tējkarotes rīvētas mandarīna miziņas, 3 ēdarotes labas olīveļļas, 3 ēdamkarotes dzērveņu sulas, 2 ēdamkarotes aveņu vai sarkanvīna etiķa, 1 neliels pusripās sagriezts zilais sīpols, paciņa rukolas vai dažādu salātu lapiņu mikšļa, sāls un pipari.

Mērcei sajauc eļļu, dzērveņu sulu, etiķi, mandarīna miziņas, sāli un piparus, visu sablendē. Bļodā kārto salātus, bietes, mandarīnus un zilos sīpolus. Pārlej mērci, uzmanīgi samaisa.

Spirdzinošais sorbets

750 ml svaigi spiestas mandarīnu sulas, sarīvēta miziņa no pāris mandarīniem, 1/4 glāzes (30 g) cukura, 1 ēdamkarote citrona sulas, 1 ēdamkarote apelsīnu liķera (ja vēlas).

Visas sastāvdaļas samaisa, līdz cukurs izkusis. Liek lepusskapī un kārtīgi atdzesē. Tad liek saldējuma mašīnā un, ievērojot instrukcijas, sagatavo sorbetu. Pārliek uzglabāšanas traukā un liek saldētavā.

Ja saldējuma mašīnas nav, sorbeta masu uzglabāšanas traukā vispirms liek saldētavā, sasaldē. Tad izņem un sablendē viendabīgā masā. Jāstrādā ātri, lai masa nepaspēj izkust. Ēd uzreiz vai uzglabā saldētavā.

Klasisks kokteilis

Mimoza — sajauc (1:1) svaigi spiestu mandarīnu sulu un šampanieti vai kādu citu dzirkstošo vīnu.

Irēna Gedroviča, vēlas sasniegt polāro loku

Triju bērnu mammai Irēnai patīk skriet, patīk doties ekspedīcijās. Par spīti tam, ka četrpadsmit gadus sadzīvo ar artrītu, viņa vēlas sasniegt polāro loku. Un iemesls tam ir. Pirms kāda laika Irēna pamanīja, ka Zviedrijas apģērba ražotājs Fjällräven aicina cilvēkus no dažādām valstīm pieteikties ekspedīcijā. Šī ziņa izlēca viņas acu priekšā, jo Irēna savulaik feisbukā bija nospiedusi «patīk» zīmolam, kas daudziem pazīstams ar gulošas lapsiņas logo. «Manī kaut kas notrīcēja, ka es to gribu,» atceras Irēna. Viņa pastāsta, ka ekspedīcija ilgtu nedēļu, būtu 300 kilometru gara, vestu no Norvēģijas ziemeļiem un finišētu Zviedrijā. Viss maršruts ir aiz polārā loka. Aprakstā bija teikts, ka «lapsiņa» visu apmaksātu un nodrošinātu ar apģērbu un teltīm. «Ekspedīcijās liels uzsvars ir uz dabas aizsargāšanu. Piemēram, aiz suņiem savāc maisiņos un ved uz finišu. Daba ir jāsa-prot. Nevari taču aizsargāt to, ko nesaproti. Ja cilvēks dabā jūtas labi, viņš to nepiesārņos,» saka Irēna.

Suņu pajūgos paredzēts traukties 20 cil-
vēkiem — pa diviem no katra pasaules reģiona. Dalībniekus nosaka gan žūrija, gan atbalstītāji internetā. Irēna nosūtīja savu pieteikumu. Patlaban, kad lasāt rakstu, balsošana ir beigusies, un, cerams, Irēna aprīlī varēs traukties aiz haskijiem.

«Man ļoti gribas nedēļu katru dienu nevārīt zupu saviem trim bērniem,» smejas Irēna, stāstot, kāpēc tik ļoti vēlas doties ekspedīcijā. Jā, suņi jau arī būs jābaro  un pašai sev jāgatavo, taču vides nomaiņa vien ir sava veida atpūta. Ekspedīcija būtu fizisko un garīgo spēku pārbaude: jānakšņo teltī –20 grādu salā. Un tā nedēļu! «Bet es to vēlos. Esmu nogājusi pārgājienu Kolka—Dubulti, kopā ar vīru esmu uzkāpusi Kazbekā. Nebaidos no grūtībām.»

Irēnas darbs ir SOS ciematu digitālais mārketings un komunikācija, tādējādi rūpējoties par bērniem, kuriem pietrūcis ģimenes mīlestības. Irēnai pašai ir trīs bērni. Visa ģimene regulāri kopā dodas uz Stirnu bukiem. Divi lielākie skrien braši, mazākais tikai nesen iemācījies staigāt. «Man skriešanu ierādīja tēvs. Mēs ar vīru, ejot dabā, bērnus ņemam līdzi. Tad viņi to iemācīs arī saviem bērniem,» saka Irēna. Viņai svarīgi skriet, lai izskrietu visu, kas uzkrājies. Bieži tās ir četras reizes nedēļā. Pusmaratonu noskrējusi nepilnās divās stundās un bijusi apmierināta.

Šogad 18. novembrī kopā ar pašas izveidotās Facebook grupas biedriem Jaunmārupe skrien izskrējusi pa karavīru piemiņas vietām. Svētku kūka pēc tam tik labi garšojusi!

Par jaunu pansionātam

Šoruden portālā Ziedot.lv bija lasāms ne tik ierasts stāsts. Elvīra no Saldus prasīja pēc padoma, kur atrast darbu. «Elvīras sapnis ir strādāt par konditori. Iepriecināt cilvēkus ar gardiem un ar mīlestību gatavotiem saldumiem,» ziņoja portāls. Elvīra būtu gatava darīt arī kādu citu darbu, kur nevajag kājas, jo viņa pārvietojas ratiņkrēslā.

Dažos mēnešos tika saziedots meitenes rehabilitācijai un transporta izdevumiem līdz centram Poga Rīgā, taču darba piedāvājuma — neviena.

Elvīras stāsts ir par to, ka cilvēks bez ģimenes atbalsta, nonākot tikai valsts aprūpē, ir ļoti nevarīgs. Nenovērtēts. Dzīve pansionātā ir tas, ko valsts spēj piedāvāt jaunajai sievietei.

Kūlenis ar auto

Braucam ar fotogrāfu uz Tērveti pie Elvīras. Mežš ir piesnidzis. Visapkārt kluss, mīksts un skaists kā pasakā. Sociālās aprūpes centrs Tērvete ir dziļi mežā, tālu no administratīvā centra. Parādes durvju priekšā gaida deviņi melni un pelēki kaķubērni, saslējuši asti, kas trīc no prieka un vēsuma. Kaķēni mīņājas uz vietas un gaida kārumus. Elvīra mūs satiek aiz nākamajām durvīm, pie dežurantes. Priecīga par svešajiem viesiem. Satraukusies.

Elvīrai paveicies, viņa istabiņā dzīvo viena. Pārsvarā pansionāta iemītnieki ir izmitināti pa diviem. Koplietošanas telpā televīziju skatās garu mūžu nodzīvojuši cilvēki. Noskaņa ir padrūma. Klusumu pāršķeļ tikai seriāla dialogi: «viņš tevi nemīlēs» un tādā stilā. Elvīra kopā ar citiem TV neskatās, viņai istabiņā ir pašai savējais. Pusdienlaikos noskatās Mīlas vīnu, vakarā — Nakts karalieni. Cītīgi sekojusi X Faktoram.

«Es vēlos jūs uzcienāt!» Elvīra piedāvā tēju un tad atceras, ka ir palūgusi kādai sociālajai darbiniecei nopirkt čipsus. Veikli aizrullē tiem pakaļ un ir atpakaļ ar čabošu paku. «Ar krējumu un sīpoliem!» smaida Elvīra. Pirms diviem mēnešiem slēgts aprūpes centra veikals, tāpēc čipsus tik vienkārši iegādāties vairs nevar. Otrdienās ierodas autoveikals, ceturtdienās pieved saldējumu.

Uz plaukta Elvīras istabā ir trauks ar garšvielām, jo viņai patīk gatavot. Aizripinās līdz kopīgajai virtuvei un uzcep krāsnī dārzeņus. Istaba ir ļoti kārtīga, un Elvīra pasmaida: «Es pati varu arī gultu saklāt!»

Pēdējā gada laikā ir uztrenējusies no ratiem tikt gultā bez palīdzības. Arī dušā viņa tiek galā pati. Tā ir liela lieta, jo vairākumam pansionāta iedzīvotāju vajadzīga palīdzība. Tāpēc viņi tiek mazgāties tikai reizi nedēļā. Tērvetes darbiniecei dienā jānomazgā astoņi cilvēki. Elvīra var pati, tāpēc mazgāties tiek biežāk.

Uz brīdi viņa novērš skatienu. Nopūšas un apvalda asaras. «Man te ir grūti. Cilvēki regulāri mirst. Gribu prom. Jā, ir te psihologs, parunājos, bet tas nepalīdz. Izraudos, bet arī nekļūst vieglāk. Es gribu mājās.»

Mājas ir Saldū. Tētis dzīvo vienistabas dzīvoklī, kas ir apkurināms ar malku, un nav siltā ūdens. Tualete koridorā. Tētis ir bezdarbnieks un piestrāda mazus darbiņus. Elvīras mamma ir Rīgā, ar meitu nekontaktējas kopš pavasara. «Esmu dzīvu vecāku bārenis,» Elvīra nopūšas. Smagi.

Vecākiem aprūpes tiesības uz meitu atņemtas bērnībā. «Man bija divi gadi, kad mamma aizgāja. Kādu dienu viņas vienkārši nebija mājās,» atceras Elvīra. Par iemesliem nevēlas runāt, tikai pastāsta, ka tolaik augusi ar pusbrāli no mammas puses. Viņš bijis vecāks un nokļuvis pie tantes Ventspilī. Elvīra palika ar tēti, taču aizbildnībā meiteni paņēma vecmāmiņa. Tētis bieži meitu apciemoja. «Man ir vēl viens pusbrālis no mammas puses, bet es nekad neesmu viņu redzējusi. Viņš dzīvo audžuģimenē,» stāsta Elvīra.

Kopš 1. klases meitene mācījās Cieceres internātskolā un pie vecmāmiņas dzīvoja tikai brīvdienās. Kad Elvīra gāja
5. klasē, vecmāmiņa nomira. Tad par Elvīras aizbildni kļuva tēvamāsa. Pēc internātskolas beigšanas sekoja konditora aroda iegūšana tehnikumā Kuldīgā. Kādu brīdi Elvīra bija bez darba, taču tad atrada: sāka strādāt Saldū — vietējā uzņēmumā pakoja maizi un cepumus. Darbiņš patika.

Liktenīga meitenei izrādījās piektdiena, 2015. gada 21. marts. Elvīra pabeidza darbu un domāja, ko darīt. Vakara plāni ar draudzeni bija izjukuši. Negribējās sēdēt mājās. Vakarpusē piezvanīja kāds draugs un teica, ka ir plāns braukt uz Pampāļiem. Tā ir apdzīvota vieta 25 km aiz Saldus. «Neatceros, kāpēc braucām tieši turp. Laikam kādam no puišiem bija jāsavāc mašīnas dokumenti. Koroče, man gribējās tajā vakarā kaut ko darīt,» saka Elvīra. Tumši sarkanajā BMW bija seši pasažieri: pieci puiši un Elvīra. Piesprādzējusies viņa nebija. Šoferis nebija lietojis alkoholu. Taču uzprasījās pabraukt viņa draugs. Viņš bija iereibis. «Tad bija kūlenis un attapos uz zemes,» atceras Elvīra. Bojā gāja viens no puišiem. Šoferis palika dzīvs, pārējie pasažieri tikai apdauzījās.

Elvīra nonāca slimnīcā Dobelē. Ārstējās pāris mēnešu. Mugurkaula lūzums liecināja, ka viņa paliks uz gultas. Sekoja rehabilitācija Vaivaros. Tad nokļua slimnīcā Saldū, kur sociālā dienestā teikts, ka «tev tāpat nebūs, kas mājās palīdz, un, visticamāk, būs jābrauc uz kādu pansionātu». Elvīra atbildējusi, ka gan jau tētis palīdzēs. Kad tētis nācis uz slimnīcu ciemos, meita vairākkārt atkārtojusi: «Es tev, tēti, nepiedošu, ja ieliksi mani pansionātā.» Stāstījusi, ka bērnu un vecāku attiecībās ir jāpalīdz tam, kuram iet sliktāk. Atkārtojusi, ka ir taču viņa meita. Tētis piekritis ņemt viņu uz mājām.

Pēc četru mēnešu dzīves medicīnas iestādēs Elvīra beidzot nokļuva mājās. Ar tēti. Vienistabas dzīvoklī. «Mums gāja raibi. Tētim bija grūti pieņemt, ka meita ir ratiņkrēslā. Ka konkrētos laikos jābūt mājās,» atceras Elvīra. Apstākļi nebija piemēroti: bez tēta palīdzības izkļūt no mājas Elvīra nevarēja, jo nebija uzbrauktuves. «Visu dzīvi esmu paļāvusies uz saviem
spēkiem, taču tad prasīju palīdzību sociālajam dienestam,» teic Elvīra. Nepiedāvāja ne iespēju uzbūvēt pacēlāju, ne arī vietu sociālajā mājā. Neesot brīvu dzīvokļu.

Pēc pusgada Elvīras tētis saprata, ka vairs nespēj ne fiziski, ne emocionāli. Kāds draugs viņam bija teicis: ja būtu viņa vietā, sen būtu ielicis pansionātā. Kādā februāra dienā 2016. gadā Elvīru, kā ierasts, tētis aizstūmis uz fizioterapiju. Izvingrojusies. Gaidījusi, kad viņš vedīs mājās. «Tētis neatnāca. Durvīs ieraudzīju sociālā dienesta darbinieces, kurām bija piezvanījusi fizioterapeite. Tētis necēla klausuli. Sociālās darbinieces teica, ka šādā krīzes situācijā nav citas vietas, kur palikt, kā pansionāts. Un tētis iepriekš esot tam piekritis. Es teicu, ka esmu pilngadīga, pati varu izvēlēties, kur dzīvošu. Bet man taču ir kaķis vēl mājās. Mantas jāsakravā. Nekā.» Elvīrai sākušas birt asaras. Sociālā darbiniece pateikusi: «Nemanipulē ar asarām. Mājās tāpat netiksi.» Pati sociālā darbiniece telefonsarunā ar Ir noliedz, ka tā būtu teikusi.

Kad bira asaras, aizrakstīja

Nākamā gada februārī būs divi gadi, kopš Elvīra dzīvo pansionātā. «Es saprotu tēti, ka viņam bija grūti ar mani. Paša bērns ratiņkrēslā. Mums ir labas attiecības: viņš man sūta naudu un ciemojas. Bet es viņam nepiedošu, ka esmu šeit,» saka Elvīra. Par mammu viņa runāt nevēlas. Sāpīgi. Šajā pavasarī pilnībā pazudis kontakts. «Viņa it kā solīja, ka pieņems mani un rūpēsies, bet nekā. Pa telefonu pateica, ka tomēr ne. Lai es pati tieku galā,» saka Elvīra. Mamma ar draugu dzīvojot Rīgā.

Kādu dienu, kad bira asaras, Elvīra nolēma, ka aizrakstīs Ziedot.lv. Nebija neviena cita, kam vaicāt pēc palīdzības un padoma, kā izkļūt no pansionāta. Ziedot.lv darbinieki atsaucās ātri. Piedāvāja vākt līdzekļus rehabilitācijai un publicēt Elvīras stāstu par darba meklējumiem. Pāris mēnešos tika saziedoti 4176 eiro, un tos Elvīra izlietos rehabilitācijas kursam, kā arī speciālā transporta apmaksai braucieniem no Tērvetes uz Rīgu. Viens kurss rehabilitācijas centrā Poga viņai jau ir bijis, un par to Elvīra samaksāja ar avārijas kompensācijas naudu. «Un vēl nopirku to, ko ļoti gribēju: ķēdīti un telefonu,» Elvīra rāda smalku ķēdīti ar mazu sirsniņu. Pārējie līdzekļi nokļuva Pogā, kur Elvīra «staigāja» G-EO System gaitas robotā. Tajā kustību uzlabojumus panāk ar fizioloģiskās gaitas simulāciju un biežu noteiktu kustību atkārtojumu. Tagad par saziedoto naudu plānota fizioterapija un slinga terapija.

Elvīras veselības stāvoklis uzlabojas. Viņa katru rītu rīvējas, kā iesaka Inese Ziņģīte. «Inese Ziņģīte man ir paraugs. Viņa pati sevi dabūja uz kājām,» Elvīra stāsta, ka rīvēšanās ar dvieli tiešām palīdz. Asinsrite uzlabojas. Rītos meitene pati cenšas rāpot pa grīdu mazus aplīšus uz elkoņiem, tad ar adatainu bumbiņu norullē sev pēdas. Apmazgājas, dodas brokastīs. Pusdienas Elvīra gatavo sev pati. «Es vispār daudz varu izdarīt pati. Tas, ka man kājas slimas, nenozīmē, ka galva slima. Pēc avārijas man vēl vairāk gribas dzīvot. Sapratu, cik dzīve ir īsa,» viņa saka.

Darīt sēdošu darbu Elvīra varētu itin labi. Piemēram, cept kūkas. Vai būt manikīra meistare. «Nauda manikīra kursiem man būtu, bet kurš mani uz tiem izvadās? Ja izmācītos, varētu klientus arī mājās pieņemt, taču man jau nav māju,» skaidro Elvīra. Kā manikīra meistare viņa pati varētu veidot savu grafiku, lai savienotu ar rehabilitāciju. Nesen no nelabvēļiem dzirdējusi jautājumu: un kur tad tu liksies, kad dabūsi darbu un nesanāks? Taču Elvīra ir noskaņota apņēmīgi. Viņa nedomā par to, ka atgriezīsies pansionātā. «Es domāju par to, ka izdosies. Noskaņoju sevi uz labu rezultātu.»

Šis ir veco ļaužu pansionāts!

Ko valsts spēj piedāvāt Elvīrai? Labklājības ministrijas preses pārstāve Aiga Ozoliņa stāsta, ka katram sociālā aprūpes centra iemītniekam ir jājautā pēc iespējām apmeklēt vēlamos kursus, jo «regulējošie MK noteikumi uzliek iestādei par pienākumu nodrošināt klientiem saturīgu laika pavadīšanu, un labā prakse liecina, ka sociālās aprūpes centros arī tiek organizēti dažādu veidu pulciņi un interešu izglītības nodarbības». Kā arī jāprasa pēc transporta pakalpojumiem. Tērvetes vadītāja Signe Vintere paskaidro, ka nevar tos atļauties, jo uz 213 klientiem ir pieejami tikai divi auto. «Prioritāri šis ir veco ļaužu pansionāts, un nevaram atļauties manikīra kursus vienam cilvēkam,» piebilst Vintere.  Un norāda, ka meiteni pieteikuši Sociālās integrācijas Valsts aģentūras koledžā Jaundubultos, kur jāierodas janvārī un jāaizpilda testi, pēc kuriem tiks piemeklēta atbilstošā apmācības programma tieši viņai. Vadītāja novērojusi, ka Elvīra atsakoties no dažādiem darba piedāvājumiem, kas šo mēnešu laikā tikuši piedāvāti viņas Facebook kontā pie ieraksta par darba meklējumiem. Elvīra pati skaidro, ka vēlas tos apdomāt, jo  «tie visi ir darba piedāvājumi, bet vajadzīga vispirms ir dzīvesvieta ar pieejamu vidi».

Savukārt Saldus sociālā dienesta darbiniece Inta Vanaga stāsta, ka joprojām nav dzīvokļu. Nesen rosinājumu meklēt dzīvokli uz sociālo dienestu aizsūtījusi Poga. «Šobrīd Saldū nav iespējams atrast dzīvokli pirmajā stāvā sociālajā mājā,» saka Vītola. Viņa atzīst, ka divu gadu laikā dienestam būtu vajadzējis rast risinājumu, jo Elvīras tēva īpašumā — 14 m2 dzīvoklī — nav iespējams dzīvot diviem cilvēkiem.

Par visu vairāk Elvīra vēlas sevi stiprināt. Lielais mērķis ir tikt uz kājām.  Atrast darbu. Dzīvokli. «Parūpēties par sevi. Būt savā vietiņā. Būt neatkarīgākai. Kad tētis kļūs švakāks, lai varu arī par viņu parūpēties. Brīnumi notiek, es lūdzu Dievu. Kaut kam jau ir jātic un kaut kas ir jādara. Nevar gaidīt, ka viss pats notiks,» saka Elvīra. Viņa tic, ka kļūs patstāvīga. Tic, ka viņai ir vairāk spēka, nekā pati domā.

Mūsu saruna galā, dodamies uz izeju. Fotografēties. Elvīra saskumst. Vēlas mani apskaut. Es viņu arī. Vaicā, vai vēl atbraukšu ciemos uz pansionātu. Saku, ka ne. Tikai uz viņas jaunajām mājām, un lai nākamreiz, kad redzamies, viņa man pucētu nagus!

Kamēr fotogrāfs bildē Elvīru sniegā pansionāta pagalmā, pienāk klāt trīs dusmīgi cilvēki. Tērvetes vadība. Mēs neesot saskaņojuši bildēšanu, kas notika telpās.  «Elvīra, par visiem, kas pie tevis nāk, ir jāinformē vadība!» Elvīra norij asaras un atvainojas. Jo viņai tur jādzīvo. Jāsvin priecīgi Ziemassvētki.

Nost ar spīlēm!

Tieši pirms gada, decembrī, Ingrīda Pičukāne Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā sāka darbu pie sava skaļākā darba: sienas gleznojuma Sarkanā upe, kas vēstīja par mākslinieces personīgo pieredzi — dažādiem menstruālā cikla posmiem, kas saistās gan ar lielām sāpēm, gan prieka un atvieglojuma sajūtu, mēnešreizēm beidzoties. Sieviešu dzīves noklusētā daļa — tā mākslas darbu, ko pārvērta divus mēnešus garā tapšanas rituālā, nodēvēja pati Pičukāne.

Tēma, kas citviet pasaulē mākslinieču apspēlēta jau vairākus gadu desmitus, ieguva plašu rezonansi. Internetu pārplūdināja neizprotoši, naidīgi komentāri. Ingrīda tos neignorēja, bet izmantoja kā materiālu nākamajai performancei.

Pirms astoņiem gadiem studējusi animācijas mākslu Tallinas Mākslas akadēmijā, vēl pirms tam — vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā, Ingrīda plašāku atpazīstamību piedzīvoja tieši pēdējā gada laikā, kad radīja vairākus pašai nozīmīgus projektus. Tie visi saistīti ar feminisma tēmām. Sarkanajai upei 2017. gada pavasarī sekoja piecu latviešu mākslinieču grupas izstāde Es pieskaros sev Nacionālajā mākslas muzejā. Ingrīda izdeva arī feministisko zīnu Samanta — intelektuāli un estētiski piesātinātu alternatīvu sieviešu žurnāliem. Tā galvenā tēma bija ķermeņa kaunināšanas kultūra, bet vāku rotāja apaļīga sieviete gados bez mediju plaši lietotā fotošopa.

Tikko Ingrīda atgriezusies no Tartu, kur trīs nedēļas norisinājās piecu Latvijas mākslinieču grupas izstāde Goddess ex Machina. Viņa tajā piedalījās ar videoperformancēm Es esmu skaista un Kliedziens, kā arī lielformāta gleznojumu Jutīgā pļava, kas stāsta par sievietes seksualitāti. Lūk, kā Ingrīda apraksta savu darbu Kliedziens: «Sieviešu kliegšanas procesa dokumentācija, lai ieraudzītu nekontrolētu, sabiedrības prasību un dzimtes standartu neierobežotu sievietes tēlu. Tas ir veltījums sieviešu iekšējās enerģijas izlādēšanas procesam, kas mūsdienu sievieti pārnes no civilizētās pasaules uz arhaisko, mežonīgo stāvokli.»

Nacionālajā mākslas muzejā patlaban var apskatīt vēl kādu grupas izstādi, kurā piedalās Ingrīda Pičukāne, — Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze. Mākslinieces darbs saistīts ar atmiņu klades fenomena pētījumu no pēckara laika līdz mūsdienām.

Ko, tavuprāt, daļa sabiedrības par sievietēm aizvien pārprot?
Lielākais pārpratums joprojām ir, ka «sieviete nav cilvēks». Ka viņa tiek atdalīta no cilvēka kā kaut kas īpatnējs — ar īpašām vajadzībām, domāšanu. Kaitina, ja vīrieši saka: viss ir kārtībā, jūs esat pat gudrākas nekā mēs. Arī tā ir attieksme pret atšķirīgo, īpatnējo.

Vai tavus darbus uztver kā mazāk vērtīgus, jo tos «radījusi sieviete»?
Sarežģīts jautājums. Ilgu laiku mākslā biju visu ko darījusi, bet netiku ievērota, ko ļoti pārdzīvoju. Nekad mūžā nebiju domājusi, ka tas saistīts ar manu dzimumu. Domāju, ka neesmu pietiekami talantīga. Esmu satikusi mākslinieces, kuras saka to pašu. Ja skatos atpakaļ, redzu, ka dzimumam tomēr bijusi nozīme. Jau studiju laikā mani interesēja feminisms.

Manā [Vizuālās komunikācijas] nodaļā par to visu laiku tika iesmiets. Teikts «sāc nodarboties ar kaut ko nopietnu». Šķiet, ka radošajai videi būtu jābūt atvērtai dažādām idejām, bet tā nav.

Ja skatāmies uz Mākslas akadēmiju, redzam, ka lielākā daļa profesoru ir vīrieši, bet lielākā daļa studentu — sievietes. Jocīga disproporcija. To var skaidrot ar to, ka sievietes sāk nodarboties ar bērnkopību un izkrīt no karjeras aprites. Vīrieši maz palīdz bērnu kopšanā, tāpēc viņām neatliek daudz laika karjerai, radošajam darbam.

Kāds būtu risinājums?
Tāds, kādu redzu Skandināvijas valstīs, arī Igaunijā: vīrieši ir gatavi pieslēgties ģimenes dzīvei, ieguldīt vairāk laika.

Esmu ievērojusi nerakstītu likumu, ka arī izstāžu veidošanā vairāk aicina vīriešus. Viņus visu laiku pavelk uz augšu. It kā viņi paši par sevi būtu vērtība, kas izstādi automātiski uzlabo.

Latvijas kultūrā kā skatītājas daudz piedalās sievietes. Ir pat tāds teiciens, ienākot telpā: atkal tikai meitenes sanākušas! It kā viņas būtu nekvalitatīvāka publika par vīriešiem. Tādi puscilvēki.

Vai sievietēm grūtāk sevi apliecināt?
Arī es kādā brīdī pārstāju gaidīt, kad kuratori mani aicinās. Nolēmu darīt pati: taisīt izstādes, izdot feministisko zīnu Samanta.

Mums izglītības sistēma ir orientēta uz izpildi, nevis iniciatīvu. Sēdi un gaidi, kad tev prasīs, kad aicinās piedalīties. Taču nav vērts tērēt laiku pasivitātei! Kad sāku izdot žurnālu, ļoti patika, ka daru tieši to un tieši tā, kā pati gribu.

Kā sāki meklēt domubiedrus?
Brīdī, kad pārslēdzos no pasīvās domāšanas uz aktīvo, sakrita, ka Latvijas mākslas telpā ienāca [kuratore] Jana Kukaine. Viņa uzrakstīja grāmatu Daiļās mātes un nolēma veidot mākslinieču izstādi Es pieskaros sev. Mākslā radās vide, kurā iespējams runāt par feminismu.

Kad izdevu Samantu, biju pārsteigta, ka Latvijā izaugusi jauna paaudze, kas nebaidās runāt par dzimumu stereotipiem, atzīt, ka ir feministi.

Kā pati izvēlējusies par to runāt?
Es zīmēju komiksus. Ar nolūku zīmēju supersaldi. Tas tiek uztverts kā «sievišķīgais stils». Man patīk strādāt ar šo stereotipu. Pastāv vispārpieņemts uzskats par feminismu un to, kā tev jādarbojas tajā. Tāpat ir stereotips par sievišķīgumu — kā tam jāizskatās. Bieži tas, kas ir sievišķīgs, tiek definēts kā negatīvs. Piemēram, dekoratīvās kosmētikas uztvere. Priekšstats, ka feministes nekrāsojas. Tā tas nav. Man ļoti interesē kosmētika, patīk krāsoties. Jaucu krāsu toņus, tas ir radošs process.

Sabiedrībā ir ambivalenta attieksme: no vienas puses, tā no sievietes pieprasa krāsošanos, no otras puses, nosoda, «sakrāsojusies kā caca!». Ir daudz šādu negatīvu priekšstatu: sievietes — pļāpas, sieviešu žurnāli — banāli. Kopējais viedoklis: «Tas nav nopietni!» Tāpēc man patīk strādāt ar supersievišķīgo stilu kā zīmi, robežām starp «nopietni» un «nenopietni», «svarīgi» un «mazsvarīgi».

Komiksi Latvijā joprojām tiek uzskatīti par nenopietno žanru. Māksliniece Maija Kurševa ar izstādēm un žurnālu Kuš! izdarījusi daudz, lai to mainītu. Igaunijā citādi, viņiem ir spēcīgs komiksu mākslinieks Prīts Parns, kurš jau padomju laikā veidoja animācijas filmas pieaugušajiem. Igauņi tādas filmas iet skatīties ar nopietnu attieksmi.

Kas tevi saista komiksos?
Tā ir demokrātiska māksla. To mēdz saukt arī par lēto animāciju. Kad Igaunijā pabeidzu animācijas mākslas maģistrantūru, sapratu, ka veidot filmas ir sarežģīts grupas darbs, kas prasītu milzīgus ieguldījumus. Sāku zīmēt komiksus. Tas nozīmēja arī darbu ar tekstu. Esmu cilvēks stāstnieks. Komiksi ir veids, kā izstāstīt stāstu. Tajos ir laika elements tāpat kā animācijas filmās. Tie ir daudz pieejamāki, jo tos var izdot grāmatās un žurnālos — pērc un mājās lasi!

Tev ir komikss arī par mēnešreizēm.
Jau sen gribēju to uzzīmēt. Domāju, varbūt jāuztaisa grāmata, piesaistot arī citas mākslinieces. Es taisu video ar sociālās problemātikas ievirzi un zīmēju komiksus, kas ir ironiski saldi. Vienlaikus mani velk pie glezniecības. Tāpēc, kad Laikmetīgās mākslas centrs uzaicināja veidot izstādi Sarkanā upe, nolēmu — taisīšu milzīgu komiksu! To izveidoju lielu, pa visu sienu. Darbs ieguva rezonansi. Lasīju arī «brīnišķīgos» interneta komentārus par manu darbu.

To varēji nedarīt, vai ne?
Komentārus vēlāk integrēju citā mākslas projektā. Sapratu, ka par to jārunā. Lai kā mēs uz šiem anonīmajiem komentāriem skatītos, tie ir lielas daļas Latvijas cilvēku domas. Kopā ar citām māksliniecēm šogad izveidojām Fembloku — performanci, kas bāzējās 90. gadu mākslas projektā Sieviešu līgas projekts. Mēs, piecas mākslinieces — es, Rasa Jansone, Mētra Saberova, Viviana Marija Staņislavska un Vika Eksta — atsaucāmies uz to. Taisījām fotosēriju, sākotnēji tā bija domāta kā ironija par Playboy kalendāru. Beigās izveidojām bilžu un piezīmju blociņu. TV24 mums bija arī Femšovs. Man patīk eksperimentēt ar dažādām komunikācijas formām. Šovi taču arī tiek uztverti kā kaut kas nenopietns. Katrai māksliniecei Femšovā bija sava ideja. Es izlēmu pievērsties mēnešreižu tēmai. Uztaisīt tādu kā lekciju. Pievērsos arī mediju komentāriem par tēmu. Analītiski tos sadalīju grupās. Ieraudzīju Latvijas viedokļu telpu par tēmu.

Kad plānoju savu lielformāta komiksu, daudzi mākslinieki teica: beidz, tas vairs nav tabu! Jaunā paaudze par to atklāti runā! Man šķita, nē, Latvijā tā aizvien ir aizliegtā tēma. Asā reakcija parādīja, ka tā tas ir: cilvēkus neinteresēja krāsa, līnija, kompozīcija. Viņi metās kritizēt vēstījumu.

Kāpēc tev šī tēma bija svarīga?
Sapratu, ka ir kādas manas dzīves daļas, par kurām savos darbos nerunāju. Jau ilgus gadus strādāju mākslā, bet darbi lielā mērā bijuši atsvešināti. Nolēmu runāt par to, kas man personīgi ir svarīgs. Interesanti, ka pasaulē esam pārdzīvojuši [Maļeviča] melno kvadrātu, [Dišāna] pisuāru, bet Latvijā joprojām esam iesprūduši bailēs mākslā runāt par personīgām, ar ķermeni saistītām tēmām. Nolēmu, ka nebaidīšos nevienu aizvainot un uztaisīšu performanci par mēnešreizēm.

Ko iespējams panākt, runājot atklāti par delikātām tēmām, kas saistītas ar cilvēka ķermeni?
Ja nebūtu aizliegto tēmu, sanāktu garlaicīga dzīve, vai ne!? (Smejas.) Manā izpratnē tā var iedrošināt cilvēkus runāt par to, kas viņus satrauc. Mēnešreizes ir dabiska pieaugušo dzīves daļa. Kāpēc šī tēma būtu jāslēpj? Līdzīgi kā depresija, tā Latvijā ir vēl viena slēgtā tēma. Kāpēc jāsmaida, ja sāp, ja ir grūti? Mēs noņemam no dienaskārtības veselu cilvēka emocionālās dzīves daļu, lai tēlotu veiksminiekus.

Man bijusi situācija, strādājot reklāmas aģentūrā, ka svarīgas prezentācijas laikā bija ļoti sāpīgas mēnešreizes. Šefam godīgi uzrakstīju, kāpēc nevaru ierasties. Viņš kļuva dusmīgs. Teica, atnes ārsta zīmi!

Mēģinājums pazemot, pateikt «nedrīkst»?
Drīzāk neticības izrādīšana. Ar domu, tu vienkārši negribēji nākt uz darbu, (nievājoši) māksliniece! Tolaik man vēl nebija sava ginekologa un poliklīnikā nonācu rindas kārtībā pie ārsta vīrieša. Arī viņš man neticēja. Ārsta zīmi beigās tomēr uzrakstīja, bet emocionāli tas bija nepatīkams piedzīvojums. Vai tā bijis daudzām sievietēm? Kāpēc par to nerunājam?

Nav tā, ka piedzimu kā feministe. Par sieviešu līdztiesības tēmu domāt rosināja reālas dzīves situācijas. Ir bijis, kad, pieņemot darbā, atklāti pasaka, «gribējām ņemt vīrieti, bet neatradām pietiekami kvalificētu un pieņēmām tevi». Darba tirgū tā notiek.

Lai runātu atklāti, vajadzīga drosme. Vai kopš bērnības esi dumpiniece?
Skolas laikā biju ļoti aktīva. Taču mani vecāki nekad nav bijuši cīnītāji. Bijām strādnieku šķiras ģimene no Rīgas, es — parasts padomju bērns. Tomēr nevaru teikt, ka neviens nav palīdzējis izaugt par domājošu cilvēku. Man ir vecāka māsa tulkotāja Elizabete Pičukāne. Māsa studēja filozofiju, viņa ir intelektuāli jaudīgs cilvēks. Viņa bija tā, kas mani ietekmēja, izglītoja.

Bet vecāki?
Mamma nekad nav [intelektuāli] atbalstījusi ne mani, ne māsu. Viņai feminisms šķiet kaut kas jocīgs. Arī mana māksla viņu neuzrunā. Iespējams, lomu nospēlē tas, ka mamma ir krievvalodīgā. Viņa dzīvo krievvalodīgajā mediju telpā. Šķiet, pirmoreiz mani novērtēja, kad mana un Rasas Jansones intervija tika nopublicēta žurnālā Lilit. Mamma teica — o!

Vai Samanta bija protests tam, kā sievieti uzrunā spīdīgo vāku žurnāli?
Feministisko žurnālu gribēju taisīt jau gadus desmit. Trīs gadus nostrādāju par maketētāju žurnālā Privātā Dzīve. Mani neapmierināja veids, kā par sievietēm runā žurnāls Santa. Gribējās, lai sievietēm ir spēcīgs intelektuāls žurnāls, kas vienlaikus nav atdalīts no tādām tēmām kā mode. Virsraksts Samanta ir saspēle ar Santu, Latvijā lielāko sieviešu žurnālu.

Glancētie žurnāli ir domāšanas veids. Man bija svarīgi parādīt, ka sievietēm ir dzīve arī ārpus tiem. Saskaitījām, kādas sievietes tiek eksponētas Santā, Cosmopolitan un Lilit. Izrādījās, ka visos trijos žurnālos kopā ir 297 jaunas sievietes un 62 sievietes gados. Tikpat kā nav apaļīgu jaunu sieviešu. Ja ir, tad vēsturiskas personas vai personas, kuras ieguvušas augstu statusu sabiedrībā. Tur, protams, uzreiz tiek likts lietā fotošops, jo sieviete nedrīkst izskatīties veca un apaļīga. Viņa tiek «uzlabota», un žurnāla lapās nonāk pilnīgi citāda.

Samantas pirmais un pagaidām vienīgais numurs veltīts ķermenim. Gribējās runāt par sievietēm, kuras ir izslēgtas no mediju telpas. Glancētie žurnāli pārdod sapni. Bet kāpēc šis sapnis ir tik atrauts no realitātes? Žurnāla vienā lappusē tekts — iemīli sevi, kāda esi! Bet nākamajā ir pretgrumbu krēmu izlase un vingrojumi notievēšanai, jo tu nedrīksti būt, kāda esi. Sievietes dzīvo šajās pretrunu spīlēs.

Runa nav tikai par skaistumu. Var pastāvēt cita izpratne par ķermeni kā vērtību. Piemēram, tavs ķermenis ir vērtība, jo tu ēd kaut ko garšīgu un jūti to. Tu peldi, un tavs ķermenis jūt, kā ūdens tam pieskaras.

Ar kādām atziņām atgriezies no izstādes Igaunijā?
Tur ir daudz spēcīgāka feministiskā māksla, tā gandrīz jau kļuvusi par meinstrīmu. Mākslas akadēmijā ir pasniedzējas, kuras interesējas par feminismu. Tam ir ietekme uz jauno mākslinieku izglītību. Latvijas Mākslas akadēmijā nezinu nevienu tādu pasniedzēju.

Igaunijā jutu lielāku draudzīgumu. Uz atklāšanu ieradās arī vairāki īpatņi, kuri apmeklē visus pasākumus, līdzīgi kā party bomži Latvijā. Taču igauņiem viņi ir interesanti: sieviete ar milzīgiem, uz augšu saceltiem matiem un koši izkrāsotām acīm, sieviete ar kaķi uz pleca, vīrietis naģenē ar gaismiņu. Visi mēģina iedziļināties, saprast, ko tu mākslā dari. Latvijā atklāšanās vienmēr ir kāds, kurš sāk nosodīt [feministisko mākslu]. Ievēroju arī, ka igauņu mākslinieki vīrieši ir ļoti atbalstoši.

Tu piedalies arī jaunatvērtajā izstādē Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze. Ko apspēlē tavs darbs?
Mans darbs veltīts atmiņu kladēm. Mani interesē atkārtošanās kā formāla lieta mākslā. Atmiņu kladēs, lai cik tās šķistu subjektīvas, ir atkārtošanās elements. Mans pētnieciskais ietvars bija no pēckara laika līdz mūsdienām. Gāju cauri reālām atmiņu kladēm, meklēju atkārtošanās principu — piemēram, sirsniņas, zaķīšus. Iekustināju šos objektus kā animācijā, sakombinējot no līdzīgiem attēliem. Liku arī tekstus, kas atkārtojas. Piemēram, Lai ir grūti, vajag spēt stipram būt un uzvarēt. Atmiņu klades galvenokārt ir sieviešu attiecību kultūras elements. Vīriešiem tādu ir maz.

Atmiņu kladēs vari redzēt laikmetu maiņu. Piemēram, parādās Bembija tēls, un saproti — tie jau 90. gadi, Latvijas televīzijā sākuši rādīt Disneja filmas. Mums šķiet, ka esam ļoti subjektīvi, ārpus sava laika, bet tā nav.

KNAB par Baronielas remontdarbu dokumentu viltošanu rosina sākt krimināllietu (papild.)

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) vērsies Ģenerālprokuratūrā, rosinot sākt kriminālvajāšanu pret sešām personām par dokumentu viltošanu Krišjāņa Barona ielas remontdarbiem Rīgā. Šajā lietā aizdomās turēto personu vidū ir divas Rīgas domes Satiksmes departamenta amatpersonas, viena no tām darba attiecības ar departamentu jau ir izbeigusi.

KNAB informē, ka nosūtījis Ģenerālprokuratūrai krimināllietas materiālus. Krimināllietas ietvaros izmeklētājs lūdzis prokuroru arī piemērot piespiedu ietekmēšanas līdzekļus divām juridiskām personām, lai sauktu tās pie kriminālatbildības.

KNAB uzsver, ka šīs krimināllietas sekmīgā izmeklēšanā ieguldīts liels izmeklētāju un operatīvo darbinieku darbs, izvērtējot apjomīgu dokumentāciju un nopratinot lielu skaitu personu, kas iesaistītas kriminālprocesā.

Kriminālprocess par, iespējams, veiktiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar dokumentu viltošanu (Krimināllikuma 275.panta otrā daļa) sākts 2016.gada oktobrī.

Toreiz KNAB paziņoja, ka iegūtie pierādījumi dod pietiekamu pamatu uzskatīt, ka Satiksmes departamenta rīkotajā iepirkumā “Rīgas pilsētas ielu seguma periodiskās atjaunošanas darbi 2015.gadā” iepirkuma daļā “Ielu seguma atjaunošana. Seguma atjaunošana Krišjāņa Barona ielā” valsts amatpersona veikusi dienesta viltojumu.

Krimināllikums par dokumenta viltošanu vai par viltota dokumenta izsniegšanu vai izmantošanu paredz brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem, piespiedu darbu vai naudas sodu.

KNAB 2016.gada rudenī ieradās arī ceļu būves uzņēmumā “Binders”, kas veica Barona ielas seguma rekonstrukciju. KNAB no “Bindera” izņēmis daļu dokumentu oriģinālu un veicis kopijas, iepriekš vēstīja telekanāls LNT.

Ceļu būves firma “Binders” ir informēta par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lūgumu prokuroram piemērot pret uzņēmumu piespiedu ietekmēšanas līdzekļus saistībā ar Rīgā, Barona ielā, veiktajiem būvdarbiem, taču uzņēmums kategoriski nepiekrīt izvirzītajiem pārmetumiem, aģentūrai LETA sacīja “Binders” pārstāve Vita Noriņa.

Viņa apstiprināja, ka novembra sākumā “Binders” no KNAB saņēmis informāciju par lūgumu prokuroram piemērot pret uzņēmumu piespiedu ietekmēšanas līdzekļus, un, iepazīstoties ar šī lūguma pamatojumu un secinājumiem, kategoriski nepiekrīt izteiktajiem pārmetumiem.

“Patlaban “Binders” procesuālā kārtībā realizē savas tiesības pierādīt savu nevainību,” sacīja Noriņa, piebilstot, ka uzņēmums arī nav tiesīgs sniegt plašākus komentārus. Noriņa arī piebilda, ka ka neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā.

“”Binders” nekomentēs politisku interešu diktētus procesus, kuros būvnieks ticis ierauts. Par to, ka iesaistītas politiskas intereses, liecina apstākļi, kādos tika formētas apsūdzības,” piebilda Noriņa.

LETA jau ziņoja, ka kopumā brauktuves remontdarbi izmaksājuši 2,6 miljonus eiro, bet ietves – 900 000 eiro. Ielas remontdarbu kvalitāte vairākkārt izraisījusi sabiedrības sašutumu.

KNAB atgādina, ka neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā.

(papildināta ar uzņēmuma “Binders” viedokli)

Brūnā zelta putekļos

Kaut gan purvi aizņem gandrīz desmito daļu Latvijas, kūdras ieguve notiek tikai nelielā daļā no tiem. Tāpēc varam būt droši, ka unikālie biotopi tiks saglabāti arī nākamajām paaudzēm — lieguma zonas un rezervātus sargā likums. Turklāt daudzos purvos kūdras slānis pat nesasniedz metru, tāpēc to izstrādei nav ekonomiska pamata.

Diemžēl ar pašu kūdras ieguves un pārstrādes nozari ir sarežģītāk nekā ar purviem. Vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pēc neatkarības atgūšanas joprojām nav vienotas valsts stratēģijas attiecībā uz šo dabas resursu. «Mēs Latvijā nevaram lepoties ar daudz un dažādiem derīgajiem izrakteņiem,» bilst Silu kūdras īpašnieks Andris Ritenis. «Tomēr kūdra mums ir. Un tā ir bagātība, par ko daudzas valstis var tikai sapņot. Tā teikt — mūsu zelts. Vietējā tirgū paliek labi ja 5% no saražotā,» teic Andris, kura uzņēmums eksportē visu savu produkciju.

Ar kūdras ieguvi vispirms sāka nodarboties Andra tēvs Andrejs Ritenis. Pēc profesijas meliorators, viņš 90. gadu sākumā nodibinājis savu uzņēmumu Meliorators un iegādājies kādus 150 hektārus purva zemes.

«Pašlaik 80% purvu ir Latvijas valsts mežu īpašums, bet toreiz purvi nevienu īpaši neinteresēja,» skaidro Andris. Nozare atradusies visdziļākajā krīzē, bet tēvs laikam apjautis, ka nākotnē šis resurss tiks novērtēts. Sākumā, tāpat kā citi kūdras ražotāji, viņš to vedis uz ostu, kur kūdra krauta kuģos un eksportēta kā produkts ar ļoti zemu pievienoto vērtību. Vietējā tirgū pieprasījums bijis tuvu nullei.

«Padomju laikā kūdra kā lēts kurināmais tika izmantota siltuma un elektrības ražošanai. Tam nepieciešama tā sauktā melnā kūdra, kas parasti atrodas purvu dziļākajos slāņos,» stāsta Andris. «Līdz ar neatkarības atgūšanu kūdru nomainīja citi energoresursi. Savukārt Rietumeiropā kūdras substrātus jau tolaik plaši izmantoja dārzkopībā.» Atšķirībā no kurināmās kūdras dārzkopības substrātus ražo no kūdras, kas atrodas purvu augšējos slāņos un kuru sadalīšanās process sācies vēlāk.

Tas nozīmējis, ka dažu gadu laikā visai nozarei vajadzējis pagriezties par simt astoņdesmit grādiem. No melnās kūdras uz gaišo, no enerģētikas uz dārzkopību. Tāpēc izejvielas eksports uz Eiropu bijis pilnīgi likumsakarīgs. Tomēr jau pavisam drīz lielās, globālās kompānijas, kas substrātus ražoja un tirgoja visā pasaulē, sāka savas ražotnes izvietot arī Latvijā. Tuvāk kūdras ieguves vietām!

«Patiesībā viņi mums iemācīja ražot substrātus. Tāpēc var tikai apbrīnot šo investoru drosmi un uzņēmību. Toreiz, deviņdesmito gadu vidū, vēl nekas taču nebija īsti skaidrs. Kā attīstīsies valsts? Kā tiks veidoti likumi un attīstīsies ekonomika? Ne velti tos sauc par juku laikiem,» turpina uzņēmējs. Viņš pats 2000. gadā pabeidza LU Ekonomikas fakultāti, pēc tam pusgadu mācījies maģistrantūrā Lielbritānijā. Esot domājis tur studēt, tomēr atgriezies Latvijā un iestājies Turībā. Kādu laiku pastrādājis bankā, apdrošināšanas kompānijā un krīzes laikā neilgi arī kūdras pārstrādes uzņēmumā Laflora. Bet līdz ar ģimenes nodibināšanu, vecāku mudināts, atgriezies dzimtajā Tukuma pusē un pirms trīspadsmit gadiem pievērsies kūdras pārstrādei.

Novada dome piedāvājusi privatizēt daļu no bijušā Tukuma lidlauka ar visiem zem velēnām nomaskētajiem angāriem, kuros padomju laikā no amerikāņu satelītiem slēpti krievu iznīcinātāji MIG. Tiesa, ar nosacījumu, ka viņš šo izpostīto un par izgāztuvi pārvērsto vietu sakops. «Nav iespējams izstāstīt, kā te toreiz izskatījās. Padomju armija šo vietu nebija saudzējusi,» atceras uzņēmējs. Tomēr, sākot no viena gala, palēnām īpašumu sakopuši. Tagad, kā smejas Andris, viņiem esot ražošanas angāri, kurus nav nepieciešams ne apsildīt, ne arī vēsināt. Tajos gan ziemā, gan vasarā ir nemainīga 12—15 grādu temperatūra.     

Vienā no tiem viņi uzstādījuši pirmo presēšanas iekārtu, jo nozare šo desmit gadu laikā bija pārkārtojusies. Līdz ar investoru ienākšanu pilnā sparā tika ražoti substrāti, un bijis skaidrs, ka jāsāk kūdru pārstrādāt pašiem, nevis turpināt to pārdot kā lētu izejvielu.

«Meklējot jaunas iespējas un tirgus, 2006. gadā izstādē Holandē satiku kompānijas Stender AG pārstāvi. Tā ir liela vācu kompānija ar daudzām ražotnēm, un substrāti tiek realizēti ne tikai Eiropā, bet arī Dienvidamerikā, Āzijā, Āfrikā. Viņi interesējās par iespējām izveidot ražotni Latvijā. Atbildēju, ka mums ir neliels kūdras lauks un ideāla vieta ražošanai līdzās šosejai starp Rīgas un Ventspils ostu,» atceras Andris Ritenis. Vācieši teikuši — okey un jau pēc divām dienām ieradušies bijušajā Tukuma lidlaukā. Vēl pēc divām nedēļām ieradies arī pats kompānijas īpašnieks un panākta vienošanās par substrātu ražotnes izveidi.  

Pašmāju kurināmais?

Turpmākais noticis apbrīnojami ātri. Maijā Vācijā sāka likt kopā iekārtas, vasarā notika darbam nepieciešamo ēku celtniecība, jo ar lidmašīnu angāriem vien nepietika, un oktobrī fabrika jau sāka darbu. Vienīgi Andris Ritenis jau no paša sākuma skaidri un nepārprotami pateicis, ka šajā projektā piedalīsies tikai tad, ja tāpat kā vācieši būs jaunās ražotnes līdzīpašnieks. Nozares kontekstā tas ir unikāls fakts, jo lielum lielākā daļa līdzīgu ražotņu, kaut arī tapušas ar vietējo kūdrinieku līdzdalību, pieder ārvalstu investoriem.

Pašlaik Silu kūdrā pastāvīgi strādā 26 darbinieki, bet kūdras ieguves sezonā, kas ilgst no maija līdz septembra beigām, to skaits pieaug līdz pat 70. Apgrozījums pērn bijis ap 2 miljoni eiro, lai gan Andris atzīst —  tas neesot daudz. Lielie pārstrādātāji gadā apgrozot gandrīz desmit reižu vairāk. Tāpēc no Latvijā esošajiem aptuveni 30 kūdras pārstrādes uzņēmumiem viņi atrodoties starp vidēji maziem un maziem.

Vai vācieši no savām kapitāldaļām šķīrās labprātīgi? «Pārsteidzoši, bet tā bija viņu ideja,» saka uzņēmuma īpašnieks. Detaļas viņš, protams, nezinot, bet acīmredzot saistība bijusi ar Stender AG īpašnieka došanos pensijā — uzticot uzņēmuma vadību citiem, vēlējies atbrīvoties no vienīgās ražotnes, kura tiem pilnībā nepiederēja.

Tomēr no vāciešiem iegūtā pieredze esot nenovērtējama. Pašlaik Silu kūdra ražo ap desmit dažādu frakciju un veidu substrātus, ko eksportē uz 16 valstīm, to skaitā arī uz Japānu, Zimbabvi, Dienvidkoreju un Peru. Vienīgi laika apstākļi situāciju var pamatīgi koriģēt. «Parasti sezonā ir ap 40 dienu, kad tehnika var iebraukt kūdras laukos, bet šogad tādu bija 14,» atzīst Andris. Tas savukārt nozīmē, ka trūks kūdras ko pārstrādāt. Pirmām kārtām jāpanāk piegādes nodrošināšana pastāvīgajiem klientiem. Un tad jau redzēs. Visiem gribētājiem substrāta diezin vai pietiks.

Visticamāk, šādu krīzes situāciju nozarei pārvarēt būtu vieglāk, ja Latvijā kūdra tiktu atzīta par lēni atjaunojamo resursu, kā tas ir Igaunijā, vai par atjaunojamo resursu, kā Somijā, un melnā kūdra tiktu izmantota enerģētikā — siltuma un elektrības ražošanai. Tas nozīmē, ka uzņēmumi varētu uzkrāt rezerves. Diemžēl pie mums kūdra tiek uzskatīta par neatjaunojamo resursu, un jautājums par tās izmantošanu enerģētikā vispār netiek apspriests, tāpēc melnā kūdra neizstrādāta paliek purvos. Lai gan jaunākie pētījumi liecina — kūdras slānis gadā vietām var pieaugt pat līdz 2 cm, nevis tikai 2 mm, kā uzskatīja līdz šim.

Pagājušajā mēnesī Eiropas Parlamentā pretēji līdzšinējam viedoklim atzīts, ka kūdra tomēr nav fosilais materiāls. Pagaidām gan vēl neviens nevar pateikt, kas notiks tālāk un kā tas ietekmēs Latvijas pozīciju šajā jautājumā. Tomēr «nav fosilais» ražotājiem noteikti ir labāk nekā «fosilais». Tās ir iespējas, kas varētu tikt realizētas nākotnē.

Mēģinot notestēt kūdru kā kurināmo mūsdienu apstākļos, uzņēmums nedaudz to piegādājis katlumājai Tukumā. Tur kūdra kurināta kopā ar šķeldu. Rezultāti bijuši labāki, nekā gaidīts. Kūdra drīzāk izrādījusies par sausu, nevis slapju, un siltumatdeve bijusi lieliska. Andris Ritenis domā — iespējams, ka pie pašreizējām gāzes un šķeldas cenām, kas aug un turpinās augt, nelielām katlumājām tomēr vajadzēs atgriezties pie kūdras — tāpat ka Somijā vai Igaunijā, kur vairāk paļaujas uz vietējiem resursiem, nevis importēto dabasgāzi.

Par laimi, beidzot gaisma tuneļa galā redzama arī attiecībā uz valsts stratēģiju kūdras jautājumā. Pateicoties Kūdras ražotāju asociācijas neatlaidībai, izstrādāta un pagājušā mēneša beigās valdībā iesniegta valsts stratēģija. Vienlaikus paredzētas arī izmaiņas likumā Par zemes dzīlēm, kas ļautu nomas līgumus ar Latvijas valsts mežiem slēgt uz daudz sapratīgākiem un ilgākiem termiņiem nekā pašlaik, tas ļautu purvus izstrādāt pilnībā un pēc tam renovēt atbilstīgi mūsdienu prasībām.

Ja nebūtu šīs sasodīti lietainās vasaras, tas viss ļautu nākotnē raudzīties daudz optimistiskāk. Tā ir zināma stabilitāte un iespējas attīstīt biznesu. Tomēr Andris Ritenis nesūkstās, bet domā par nākotni: «Pašlaik strādājam pie produkcijas klāsta un fasējuma veidu papildināšanas. Lielie 250 litru iepakojumi ir gana ērti ražotājiem, bet pārāk smagi produkta lietotājiem. Tirgus pieprasa no 100 līdz 120 litru. Centīsimies pieprasījumu apmierināt.» 

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Mūsdienās nav jēgas strādāt pie citiem vai valsts uzņēmumos cerībā, ka tā nodrošināsi dzīvi visā garumā. Jādara pašam, ja vien redzi šādu iespēju. Ir jābrauc uz izstādēm, jāmeklē idejas un par tām jāiestājas.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Ir bijuši gadījumi, kad, investējot kādā projektā, zaudēti vairāki tūkstoši. Vai arī aizsūti produkciju, un tev nesamaksā. Bet tie ir sīkumi, kardinālu kļūdu nav.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nešaubīgi — ģimene,mani trīs bērni