Diena: 11. decembris, 2017

Oligarhu lietas izmeklēšanas komisijā liecina Ameriks, uzklausīs Jurašu un Strīķi

Oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisija pirmdien nolēma uz nākamajām sēdēm aicināt bijušās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) amatpersonas Jutu Strīķi un Juri Jurašu, bet atkārtoti ekspolitiķi Aināru Šleseru, vēsta LETA. Pirmdien komisijā uzklausīja Rīgas vicemēru Andri Ameriku.

Pirmdien komisijas sēdē klātneesošais deputāts Ritvars Jansons (VL-TB/LNNK) bija ierosinājis uz komisijas sēdi uzaicināt bijušo KNAB priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi un Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieku Juri Jurašu. Abas amatpersonas savulaik vadīja KNAB korupcijas apkarošanas bloku, kad tika sākta oligarhu krimināllieta un tika organizētas sarunu noklausīšanās viesnīcā “Rīdzene”.

Komisijas vadītāja Inguna Sudraba (NSL) teica, ka vēl nav iegūta informācija, vai abas amatpersonas varēs 4.janvārī ierasties Saeimā.

Komisijas vadītāja vērsa uzmanību, ka krimināllietā, kurā tiek tiesāts Aivars Lembergs, decembrī nav paredzētas tiesas sēdes, tāpēc lietderīgi būtu viņu uzklausīt 18.decembrī. Šajā dienā uz komisiju uzaicināti arī bijušais politiķis Andris Šķēle, uzņēmējs Viesturs Koziols un bijušais AS “Diena” padomes vadītājs Aleksandrs Tralmaks.

Komisijas loceklim Andrejam Judinam (V) bija iebildumi par Lemberga aicināšu nākampirmdien, jo, “zinot, kā Lembergs uzvedas tiesā” un baidoties, ka Ventspils mēram ir vēlme gari diskutēt, viņš aicināja Lemberga iztaujāšanai veltīt atsevišķu komisijas sēdi.

Sudraba vērsa uzmanību, ka ar Lembergu vienojusies, ka viņa viedokļa paušanai tiks veltītas 20 minūtes. Turklāt Sudraba ir pārliecināta, ka personu uzklausīšana ir vadāms process. Pēc diskusijas par Lemberga uzklausīšanu komisija vienojās, ka viņš 18.decembrī tiks uzklausīts kā pēdējā uzaicinātā persona.

Judins ierosināja uz kādu no nākamajām komisijas sēdēm atkārtoti uzaicināt bijušo politiķi Aināru Šleseru, jo komisijai ir “jānodrošina Šleseram atbildēt pēc būtības uz jautājumiem”. Judins teica, ka prokurors Māris Leja nolēma nesākt kriminālprocesu pret Šleseru par atteikšanos atbildēt uz jautājumiem oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā.

Judins uzskata, ka lietā ir vairāki apstākļi un fakti, par kuriem Šlesers atkārtoti jāiztaujā. Komisija Judina ierosinājumam principiāli piekrita un Šlesera uzklausīšana varētu notikt 4.janvārī, lai gan šis datums ar pašreizējo uzņēmēju vēl nav saskaņots.

Komisijas sēdē pieaicinātais savulaik oligarhu lietu uzraugošais prokurors Leja izteica šaubas, vai Šlesera atkārtota uzklausīšana būs lietderīga, ja viņam tiks uzdoti tie paši jautājumi, kas saistīti ar kriminālprocesu.

Komisija arī nolēma nosūtīt vēstuli ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram ar lūgumu izskaidrot vispārēju pozīciju jautājumā ar liecinieka atteikšanos liecināt kriminālprocesā.

Ameriks: Šlesers nebija man rīkotājs un uzdevumu devējs

Rīgas vicemērs un Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētājs Andris Ameriks (GKR) pirmdien “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē noliedza, ka bijušais politiķis Ainārs Šlesers viņam bijis “rīkotājs un uzdevumu devējs”.

Viņš komisijā pastāstīja, ka ar žurnālā “Ir” publicētajām sarunām iepazinies tikai daļēji. Pašu žurnālu nav iegādājies, bet Ameriks iepazinies ar interneta portālos publicētajiem “Rīdzenes viesnīcas” sarunu atreferējumiem.

Ameriks uzskata, ka publicētās sarunas varētu būt tikai daļēji autentiskas. Amerikam kriminālprocesā atskaņoja tikai vienu sarunu, taču tur “praktiski nebija lamu vārdu”. Viņš bija aicināts uz tiesībsargājošām iestādēm liecināt tikai par vienu sarunu, lai gan kriminālprocess tika izbeigts.

Komisijas vadītāja Inguna Sudraba (NSL) iztaujāja Ameriku par toreizējā politiķa, Rīgas vicemēra Aināra Šlesera lomu Amerika ievēlēšanai Rīgas brīvostas valdes priekšsēdētāja amatā. Ameriks skaidroja, ka Šleseram vēlēšanās ir bijusi tikai viena balss, jo vēsturiski ostas valdē bija četri valsts un četri pašvaldības pārstāvji un vēsturiski vienmēr pašvaldības pārstāvis ieņēmis valdes priekšsēdētāja amatu. “Ņemot vērā, ka biju valdes loceklis, tad man bija lielākā pieredze, tās bija vēlēšanas, kur valsts un pašvaldības puse izteica savu atbalstu,” norādīja Ameriks.

Ameriks komisijā skaidroja, ka viņš ir ilgāk politikā nekā Šlesers un abiem savulaik bija vienoti politiskie uzskati. Tomēr Ameriks nekad neesot uztvēris, ka Šlesers “ir rīkotājs un dod uzdevumus”, ziņo LETA. “Šlesers ir pietiekami aktīvs kā politiķis, taču neesam diskutējuši, ka man būtu īpaši interesējušiem jautājumiem jāpievērš uzmanība un jālobē kādu uzņēmumu intereses,” paskaidroja Ameriks.

Tāpat Amerikam nekas nav zināms par Šlesera slēptām īpašumtiesībām uzņēmumos, lai gan Ameriks bija informēts par Šlesera vīziju kā brīvostai attīstīties.

Vaicāts par līgumu starp brīvostu un uzņēmumu “Mediju namu”, Ameriks atbildēja, ka brīvostas valdes priekšsēdētājam valdē ir tikai viena balss un šī amatpersona nekādā veidā vienpersoniski neslēdz vai lauž līgumus. “Es varu parakstīt tos valdes lēmumus par kuriem nobalsojuši valdes locekļi,” uzsvēra Ameriks un piebilda, ka brīvostai ir bijušas attiecības ar medijiem, tai skaitā, iespējams, ar “Mediju namu”, taču valde nenodarbojas ar reklāmas jautājumu risināšanu.

Sudraba lūdza Amerika skaidrojumu par to, ka “Rīdzenes” viesnīcā Šlesers esot teicis, ka “krievu skolas Rīgā ir īsta zelta ādere”, jo uzturēšanās atļauju pircēji ir sajūsmā, uzzinot, ka Eiropā ir valsts ar krievu skolām. Ameriks atbildēja, ka šādu citātu dzirdot pirmo reizi, turklāt ar Šleseru viņš ar krievu skolām vispār nekad neesot runājis.

Kopumā Amerika iztaujāšana komisijai aizņēma aptuvenu pusstundu.

Jau vēstīts, ka parlamentārās izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti tā dēvētajā oligarhu lietā tika izveidota šā gada 21.jūlijā.

Putins liek izvest Krievijas karaspēku no Sīrijas

Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlējis sākt izvest Krievijas karaspēka grupējumus no Sīrijas, ziņo Krievijas mediji. Tas kļuva zināms viņa vizītes laikā pirmdien Sīrijas aviācijas bāzē Hmeimimā.

Aģentūra RIA Novosti ziņo, ka Putins ieradies gaisa spēku bāzē Sīrijā un tur viņu sagaidīja Sīrijas prezidents Bašars al Asads, kā arī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu ar karaspēka grupējuma komandieri Sīrijā Sergeju Surovikinu.

“Vairāk nekā divu gadu laikā Krievijas bruņotie spēki kopā ar Sīrijas armiju sagrāva starptautisko teroristu grupējumu. Tāpēc esmu pieņēmis lēmumu: lielākā daļa Krievijas militārā kontingenta Sīrijā atgriežas mājās, uz Krieviju,” paziņoja Putins aviācijas bāzē. Viņš piebilda, ka Krievija dos jaunu un vēl spēcīgāku triecienu teroristiem, “ja tie atkal pacels galvas”.

Krievija militārās operācijas Sīrijā sāka 2015. gada septembrī. 2016. gada martā Putins pavēlēja sākt izvest no Sīrijas Krievijas armijas grupējumus, tomēr Krievijas karavīri turpināja piedalīties militārās operācijās Sīrijā un veikt uzbrukumus.

Par latviešu diasporas Argentīnā mantojuma saglabāšanu

Kad Latvijā kokiem lapas jau nobirušas un iestājies tumšais rudens laiks, dienvidu hemisfēras puslodē sāk gaidīt vasaru. 18. novembris Buenosairesā, Argentīnas galvaspilsētā, tiek sagaidīts vēlā pavasarī. Šis bija īpašs gads, jo Latvijas 99. gadadiena tika svinēta pēdējo reizi latviešu kopā sanākšanas vietā – Latviešu draudzes namā, Buenosairesas provincē. Celts latviešu rokām 1951. gadā Urlingamā (Hurlingham), aptuveni 40 kilometrus no Buenosairesas centra, šogad nams piedzīvoja savu 66. dzimšanas dienu. Diemžēl nedaudzo palikušo latviešu ģimeņu un negatīvā finansiālā stāvokļa dēļ šā gada decembra beigās tas tiks nodots Argentīnas luterāņu draudzei.

Tas mudināja muzeju un pētniecības centru „Latvieši pasaulē“ doties ekspedīcijā, lai ievāktu ziņas un materiālus par latviešiem, kuri iebraukuši Argentīnā pagājušajā gadsimtā, kā arī pēdējās desmitgadēs jau pēc Latvijas netkarības atjaunošanas.

Kopš 19. gs. sākuma migrācija ir bijusi svarīga sastāvaļa Argentīnas vēsturē. Migrācijas viļņi, pirmkārt, no Eiropas, bet vēlāk no Argentīnas pierobežas un citām Latīņamerikas valstīm, ir veicinājuši Argentīnas nācijas veidošanos un tās turpmāko attīstību.  Buenosairesa ir viena no eiropeiskākajām pilsētām Latīņamerikā, jo liela daļa no iedzīvotājiem ir eiropiešu izcelsmes. Kultūru sajaukšanās Argentīnā radījusi unikālu dzīves stilu, tāpat arī neatkārtojamu mūzikas, dejas, valodas un kulinārijas sajaukumu.

Ar imigrantu ierašanos Buenosairesā var iepazīties Imigrantu muzejā (Museo de los Inmigrantes), kas atrodas ostas rajonā un ir kādreizējais imigrantu hotelis, kas devis naktsmītni un patvērumu iebraucējiem no 1911. līdz 1953. gadam. Pavisam netālu no muzeja
atrodas neliela iela, kas nosaukta Latvijas vārdā (Calle Letonia). Šī iela ir bijušās Latvijas goda konsules Argentīnā – Mirdzas Rastbergs Zalts – nopelns, kas tā tika nosaukta pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā. Pašlaik šajā ielā atrodas Argentīnas nacionālā pasta ēka.

Latvieši Argentīnā

Latvieši Argentīnā iebraukuši jau 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, pārsvarā kā avantūristi, taču netrūka arī darba meklētāju, kas atrada darbu kā laukstrādnieki kviešu novākšanā vai strādāja naftas laukos Patagonijā. Rosario pilsētas apkaimē, Santa Fe provincē, darbojās arī latviešu baptistu misionāri, kas te bija ieceļojuši no Brazīlijas dienvidiem.

Argentīnā ieceļojuši arī 1905. gada revolucionāri no Krievijas impērijas, kuri te atrada patvērumu no represijām. No literatūras zināms, ka 1907. gadā Patagonijā kāds no Sibīrijas izbēdzis latvietis Jānis Kļaviņš dibinājis latviešu komūna (citur: kolonija) “Austra” ar 250 dalībniekiem, taču tā pagaisusi bez pēdām. Visticamāk, ka Patagonijas bargā klimata dēļ tie pārcēlās uz citām Argentīnas vietām. Iespējams, ka kādreizējie “Austras” dalībnieki bija Buenosairesas latviešu strādnieku pašpalīdzības grupas dibinātāji 1908. gadā. Pēc dažiem mēnešiem to pārdēvēja par latviešu bibliotēku “Zvaigzne” Buenosairesā un tā pastāvēja līdz 1914. gada sākumam. Arī starpkaru periodā Buenosairesas latviešu sabiedriskā dzīve bija aktīva, darbojās divas konkurējošas organizācijas: Latviešu savienība un Latviešu klubs, 1935. gadā pēc Latvijas pilnvarotā lietveža Brazīlijā un Argentīnā Pētera Oliņa ierosmes izveidojās Buenosairesas latviešu savienība.

Vislielākā latviešu ieceļotāju plūsma bija pēc Otrā pasaules kara. Argentīna par galamērķi tika izvēlēta galvenokārt tāpēc, ka tika  uzņemtas ģimenes ar bērniem. 20. gadsimta vidū Argentīnā ieradušies vairāki tūkstoši latviešu un tie veidoja otru lielāko latviešu kopienu Latīņamerikā (pēc Brazīlijas).

Pēc Otrā pasaules kara ar jau 20. gs. pirmajā pusē Argentīnā iebraukušo latviešu un Sanmigelas Pāvila draudzes mācītāja Luija  Garsijas Iskjerdo atbalstu tika nopirkta ēka Sanmigelā, Buenosairesas piepilsētā, kas bija pirmā apmešanās vieta lielai daļai latviešu imigrantu. Vēlāk šiem iebraucējiem bijusi iespēja iegādāties vairākas ēkas tajā pašā rajonā un Sanmigelā izveidojies tā sauktais latviešu kvartāls, kur sākuma periodā, 20. gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, mitinājušās 38 latviešu ģimenes. Nelielā iela, kas vedusi caur šim kvartālam arī nosaukta Latvijas vārdā.

Pašlaik šajā kvartālā dzīvo vairs dažas personas, kas tiešā vai netiešā veidā saistītas ar Latviju. Piecdesmitajos, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados latviešu kopiena bijusi ļoti aktīva un pārsvarā sanākšanas un saviesīgie pasākumi notikuši tieši Urlingamas Latviešu draudzes namā. Tika rīkoti teātru uzvedumi, kori, regulāri iznāca mācītāja Ilgvara Liepiņa izdotais žurnāls „Vēsts“. Vēlāk tā izdošanu pārņēma Ilgvars Ozols, žurnāls sāka sniegt plašāku kas sniedza informāciju par latviešiem Argentīnā un pasaulē un atgādināja par nozīmīgiem notikumiem Latvijā. Tāpat latvieši Argentīnā stingri iestājās par Latvijas neatkarību, līdz ar lietuviešiem un igauņiem piedaloties protesta akcijās pret Latvijas okupāciju Maiju laukumā (Plaza de Mayo), Buenosairesas centrā. Vienīgais informācijas avots ir Ilgvara Ozola un Mirdzas Restbergs – Zalts 2001. gadā, Buenosairesā, izdotā grāmata – “Latvieši Argentīnā, Čīlē un Urugvajā”.

Latviešu kopiena Argentīnā

Latviešu kopienu Argentīnā pašlaik uztur uz roku pirkstiem saskaitāmi biedri un trīs ģimenes, kas nodrošina kopienas sabiedrisko dzīvi un vēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Pēdējos gados reizi mēnesī Latviešu draudzes namā pulcējies tikai neliels skaits latviešu. Parasti tās ir svētdienas, kad maza grupiņa latviešu un to radinieku ierodas uz dievkalpojumiem, kas jau vairākus gadus notiek spāņu valodā, pēc tam vienmēr seko saviesīgā daļa ar pusdienām un tērzēšanu. Ir vērojama strikta robeža starp vecākās paaudzes latviešiem, to ģimenēm un tiem latviešiem, kuri iebraukuši pēdējā laikā, pavisam citu motīvu vadīti.

Lielais attālums no Buenosairesas centra, kā arī neieinteresētība apmeklēt dievkalpojumus, kavē jaunākās paaudzes piedalīšanos svētdienas pasākumos. Pēdējos gados nams vienojis latviešus un to draugus Latvijas Neatkarības Proklamēšanas gadadienā,  Ziemassvētku pasākumos, kad ierodas argentīniešu Ziemassvētku vecītis – Papa Noel – un pavisam reti – Jāņos.

Lai arī latviešu kopiena Argentīnā ar katru gadu sarūk, 18. novembra svinības latviešu draudzes namā šogad pulcēja vairāk kā astoņdesmit dažādu paaudžu cilvēkus ar tuvākām vai tālākām saitēm Latvijā. Tika teiktas svētku runas. Andris Ozols, kurš bez oficiāla goda konsula titula vairākus gadus brīvprātīgi veicis tā pienākumus, un viņa tēvs Ilgvars Ozols atklāja svinīgo pasākumu. Jaunieši latviešu tautas tērpos zālē ienesa Latvijas karogu, bet Argentīnas karogu ienesa gaučo stilā tērpti viesi. Tika nodziedātas abu valstu himnas. Ar runu uzstājās arī jaunais Latvijas goda konsuls Argentīnā Dr. Karlos Arkagni (Dr. Carlos Arcagni). Svinīgais pasākums  turpinājās ar prezentācijām par Latvijas kultūras mantojumu, “Latvieši pasaulē” muzeja realizētajiem un iecerētajiem projektiem, kā arī par Latvijas Valsts Vēstures arhīvu un iespējām tajā sameklēt savus radurakstus.

Latvijas valsts svētku svinības Argentīnā šogad. Foto: muzejs “Latvieši pasaulē”

Viesus priecēja argentīniešu tradicionālās dejas, kā arī tango priekšnesums, kur uzstājās jauniebraucējs Arts Klints ar argentīniešu partneri. Tika klāts bagātīgs svētku galds, netrūka štovēto kāpostu, kā arī argentīniešu “pīrāgu” – empanadas.

Ekspedīcija materiālu vākšanai

Muzejs “Latvieši pasaulē” nolēma veikt nelielu ekspedīciju uz Buenosairesu, lai ievāktu dažādus materiālus par latviešiem Argentīnā.  Ekspedīcijā piedalījās Pasaules mantojuma maģistra studente Mare Heimrāte, „Latvieši pasaulē“ pārstāve un Latīņamerikas latviešu
pētniece Brigita Tamuža, kā arī Latvijas Valsts Vēstures arhīva darbinieks Jānis Rimšāns, kurš projektā piedalījās sava atvaļinājuma laikā kā brīvprātīgais. Latvijas Nacionālajā arhīvā (gan Latvijas Valsts Vēstures arhīvā, gan Latvijas Valsts arhīvā) glabājas ziņas par latviešiem Argentīnā, kuras līdz šim pētītas tikai izlases veidā.

Projekta gaitā tika apzināti latvieši Argentīnā, pamatā Buenosairesā un tās provincē. Materiāla ievākšana notika trīs dažādās formās.  Pirmkārt, strukturētu un brīvu interviju formā, otrkārt, dokumentārā mantojuma formā (dokumenti, fotogrāfijas, dienasgrāmatas,
rakstiskas liecības), kā arī materiālā mantojuma formā (dažādi priekšmeti), piemēram, Buenosairesā izdotās grāmatas no latviešu draudzes bibliotēkas, uzņemti unikāli kadri no pēdējām 18. novembra svinībām latviešu draudzes namā Urlingamā, Ilgvara Ozola
dienasgrāmatas, rakstītas no 1940. – 2016. gadam, kas vēsta par kultūras, sociālo un politisko dzīvi latviešu saimē Argentīnā, plakāti, kas atspoguļo Argentīnas latviešu dalību protesta akcijās pret Latvijas u.c. Baltijas valstu okupāciju. Ir ievākta unikāla informācija, jo tika apsekota vecākā paaudze, kas ieradusies Argentīnā pēc Otrā pasaules kara, un šo personu radinieki. Notika arī intervijas ar  jaunākā perioda iebraucējiem, kuri, dažādu motīvu vadīti, iebraukuši Argentīnā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un apmetušies Buenosairesā un tās provincē.

Projekta rezultātā ir bagātinājies ne tikai muzeja “Latvieši pasaulē” krājums. Latvijas Nacionālajai bibliotēkai tiks nodoti reti  periodiskie izdevumi un grāmatas, kas izdotas Argentīnā un līdz šim nebija nonākušas LNB rīcībā. Pēc dokumentu izpētes daļa no tiem (kas neattiecas uz personu arhīviem), tiks nodota Latvijas Nacionālajam arhīvam. Projekta īstenošana ir ļāvusi saglabāt vismaz daļu no Argentīnā dzīvojošo latviešu etnogrāfiskā, dokumentārā un materiālā mantojuma, līdz ar to dodot iespēju to pētīt vēsturniekiem, īpaši diasporas pētniekiem. Ir iegūts unikāls informācijas krājums, kas vispirms tiks apstrādāts un sistematizēts, pievienots muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” krājumam. Ja izdodies piesaistīt finansējumu, nākotnē paredzēts savāktās un pārfotografētās fotogrāfijas pievienot foto datu bāzei www.latviesipasaulefoto.lv, kas veidojas un papildinās sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku.

Ekspedīcijas vākums pēc tā izpētes dos iespēju izveidot pilnīgāku priekšstatu par latviešu kopienu Argentīnā un ļaus pievienot Latvijā līdz šim maz zināmo Argentīnas latviešu stāstu kopējam latviešu tautas vēstures stāstam, kā arī padarīt to pieejamu plašākai Latvijas
sabiedrībai. Ņemot vērā, ka šī bija neliela ekspedīcija, kuras laikā tika apzināta latviešu Argentīnā pašreizējā situācija, laika trūkuma dēļ neizdevās apzināt visu Argentīnā esošo materiālu. Lai pilnīgāk izpētītu un muzeja krājumam pievienotu materiālus no privātpersonām, nepieciešama ilglaicīgāka ekspedīcija un kopīga sadarbība. Svarīgi ir arī uzturēt kontaktu ar jaunajiem ieceļotājiem.

Kaut arī Latviešu draudzes nams vairs nebūs vienotājs gan saviesīgās, gan ikdienišķās sanākšanās, ir ideja radīt jaunu kopā  sanākšanas vietu, kura interešu un attāluma ziņā mūsdienu situācijai būtu daudz piemērotāka. Liels paldies tiem, kuri atsaucās mūsu aicinājumam un piekrita intervijām, kā arī ziedoja savus materiālus muzejam “Latvieši pasaulē”. Tāpat liels paldies Leonardo Pataccini ar ģimeni par palīdzību.

Izsakām lielu pateicību projekta atbalstītājiem: Latvijas ārlietu ministrijai, Pasaules Brīvo latviešu apvienībai, Valsts Kultūrkapitāla fondam, Lienes Neilandes fondam, Latvijas Institūtam, Latvijas Nacionālajam kultūras centram, NicePlace un citiem.

 

Autores ir muzeja “Latvieši pasaulē” pārstāves

VDK dokumentu izpētes komisiju pamet divi pētnieki; vietā trīs kandidāti

Pēc atkārtotiem publiskiem paziņojumiem, ka zinātniskajai izpētei jāsaņem sevišķā atļauja pieejai valsts noslēpumam, iesniegumus par izstāšanos no LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas ir iesnieguši divi vēsturnieki, pirmdien Ir informēja komisijas administratīvā sekretāre Marta Starostina. Komisija savā sapulcē izvirzījusi trīs zinātniekus darba turpināšanai, par kuriem tagad būs jālemj Ministru kabinetam.

Starostina informēja, ka viens no kandidātiem ir Latvijas Universitātes doktorants, vēsturnieks M. hist. Ojārs Stepens. Viņš strādājis Labklājības ministrijā, vairāk nekā desmit gadu – Latvijas Okupācijas muzejā, bijis Latvijas Enciklopēdijas redakcijas vēstures nozares redaktors.

Otrais kandidāts ir bijušais Latvijas Policijas akadēmijas dekāns, jurists M. hist., M. psych. Aldis Daugavvanags. Viņš bijis KNAB Administratīvā departamenta vadītājs, Daugavpils universitātes Tiesību zinātņu fakultātes docents, ir VAS Pasažieru vilciens valdes loceklis.

Trešais kandidāts ir Rīgas Stradiņa universitātes doktorants, zvērināts advokāts M. iur. Linards Muciņš. Viņš bijis Augstākās padomes, Saeimas deputāts, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, vairāku augstskolu akadēmiskais mācībspēks.

Piektdien komisijas sēdē Satversmes aizsardzības biroja pārstāvis esot apliecinājis, ka jau aizvadītajā nedēļā ir saņemti komisijas locekļu dokumenti valsts noslēpuma ieguvei, piebilda Starostina.

Komisija iesniegusi lūgumu neizpaust zinātnieku fiziskās personas datus, tajā skaitā to, kuri pētnieki strādās valsts drošības iestādes telpās, lai novērstu publisku spiedienu uz tiem.

Starostina uz Ir jautākumu, kuri vēsturnieki pamet VDK dokumentu izpētes komisiju, atbildēja, ka “komisijai publiski uzspiež darbu valsts noslēpuma režīmā, [tāpēc] esam vienojušies, ka šo informāciju publiski neizpauž līdz oficiālu rakstveida dokumentu sagatavošanai Ministru kabinetam”. Viņa arī piebilda, ka, “neraugoties uz klajo politisko spiedienu”, komisija vēlas parādīt specdienestam, “ka esam konstruktīvs sadarbības partneris”.

Jau ziņots, ka SAB direktors Jānis Maizītis vēstulē izglītības un zinātnes ministram Kārlim Šadurskim (V) atzina, ka no VDK zinātniskās izpētes komisijas puses esot piedzīvota tikai destruktīva sarakste.

SAB aicinājis komisijas pētniekus ierasties SAB telpās, lai aizpildītu aptaujas lapu pieejai valsts noslēpumam, jo atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem pēc aptaujas lapas aizpildīšanas tajā norādītā informācija ir valsts noslēpums.

Zinātniskās komisijas darba administrēšanu veic Latvijas Universitāte. Taču, ņemot vērā to, ka Latvijas Universitātei nav sevišķās lietvedības telpu, SAB savā 30.novembra vēstulē aicināja komisijas deleģētos pētniekus ierasties SAB un aizpildīt nepieciešamo dokumentāciju uz vietas SAB telpās.

“Latviešu operācija”

Atnāca un aizgāja pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena. Likumā Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām tā ir noteikta kā decembra pirmā svētdiena.

Saeima nobalsoja par šo piemiņas dienas iekļaušanu atceres dienu sarakstā 1998. gada 17. jūnijā – tai pašā reizē, kad noteica 16. martu par Latviešu karavīru atceres dienu. Nepieņēma ierosinājumu to nosaukt par Latviešu leģiona atceres dienu, un drīz pēc tam, 2000. gada martā, vispār atcēla 16. marta atceres dienu.

Likumprojekta pirmajā lasījumā 1998. gada 12. martā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vārdā deputāts Juris Vidiņš iepazīstināja deputātus ar pamatojumu genocīda upuru piemiņas dienas atzīmēšanai: “Politbiroja sēdes protokola izraksts nr. 57 no 1938. gada 31. janvāra: „Atļaut Iekšlietu komisariātam turpināt līdz 1938. gada 15. aprīlim operācijas spiegu un diversantu kontingenta iznīcināšanai, kurš sastāv no poļiem, latviešiem, vāciešiem, igauņiem, somiem, grieķiem, irāniešiem, harbiniešiem, ķīniešiem un rumāņiem. Atstāt spēkā līdz 1938. gada 15. aprīlim ārpustiesas arestēto personu lietu izmeklēšanu.“ (..) Kā pamats represijām ir „kak ļico latišskoi nacionaļnosti“ (respektīvi, represiju pamats ir tas, ka cilvēks ir latvietis). Tas principā ir kvalificējams kā genocīds pret latviešu tautu.”

Tā sauktā Latviešu operācija sākās ar PSRS iekšlietu tautas komisāra Nikolaja Ježova 1937. gada 23. novembrī nosūtīto rīkojumu par latviešu oficiālo iestāžu un organizāciju vadītāju un aktīvistu arestu. Sarakstā starp citu minēti tādi vispārinājumi kā latviešu klubi, rakstnieku biedrības, laikraksti, teātri, latviešu kolhozi, latviešu mācību iestādes. Bez šādām nevainīgām organizācijām Lielais terors skāra PSRS dzīvojošos latviešu komunistus un čekistus, kā arī latviešu strēlnieku komandieri un pirmo padomju Krievijas visu bruņoto spēku virspavēlnieku Jukumu Vācieti.

Latviešu operācijas ietvaros Iekšlietu Tautas komisariāts (NKVD) arestēja apmēram 25 tūkstošus latviešu, sevišķās trijotnes (t.i., troikas) notiesāja 22 360 cilvēkus un lika nošaut 16 573 no tiem.

Skaita ziņā tas būtu tāpat, kā apcietinātu pilnīgi visus Valmieras šodienas iedzīvotājus un nošautu divas trešdaļas no viņiem.

Kāpēc šo dienu neatzīmējam pienācīgi Latvijā un kāpēc vispār tā tikpat kā nav mūsu sociālajā atmiņā?

Autors ir laikraksta “Latvietis” redaktors

Austrumu slimnīca un Stradiņi – svarīgāk specializēt, nevis apvienot

Ja man kā politiķim un mediķim būtu jāatbild uz jautājumu, vai Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) apvienošana ir lietderīga, es teiktu, ka tas tomēr nav primāri veicamais uzdevums, lai uzlabotu abu šo slimnīcu darbu un sakārtotu Latvijas veselības aprūpes sistēmu kopumā.

Jāsaprot, ka mēs runājam par divām lielākajām Latvijas slimnīcām, kura katra ir ar savām vēsturiskajām tradīcijām, ambīcijām, specifisku pieredzi un pasaules līmeņa speciālistiem, kas savās nozarēs ir vadošie Latvijā.

Neraugoties uz to, ka daudzi veselības aprūpes pakalpojumi abās slimnīcās dublējas, ir medicīnas nozares, kas kādā no šīm slimnīcām ir attīstītas veiksmīgāk. Piemēram, kardioloģija PSKUS vai onkoloģija RAKUS. Augsta līmeņa kardioloģijas un onkoloģijas speciālisti ir abās slimnīcās, tomēr jādomā būtu nevis par to, kā nodrošināt ļoti sarežģītu operāciju pieejamību abu slimnīcu pacientiem, bet gan par to, kā šīs slimnīcas arī turpmāk precīzāk un mērķtiecīgāk specializēt.

Atvērtās sirds ķirurģijas operācijas jau tagad tiek veiktas tikai PSKUS un diez vai kāds šaubās par to, ka šāda prakse būtu jāsaglabā.

Gluži otrādi, jādomā, ka tieši kardioloģija un sirds operācijas varētu būt viens no primārajiem virzieniem, kas jāattīsta tieši PSKUS – klīnikā, kura šajā jomā jau uzrāda izcilus rezultātus. Jāattīsta, piesaistot labākos nozares speciālistus, iegādājoties jaunāko specifiski nepieciešamo medicīnisko aprīkojumu, novirzot lielāko daļu kardioloģijai paredzētā mērķfinansējuma.

Tieši specializējot abas slimnīcas un domājot, kā novērst daudzu funkciju dublēšanos, to darbu būtu iespējams plānot un virzīt daudz veiksmīgāk.

Jau tagad abās slimnīcās strādā izcili, pasaules klases profesionāļi, kas dažbrīd tik tiešām ir teju vai konkurējošās pozīcijās. Domāju, ka ne vien es kā mediķis, bet arī lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju internetā un televīzijā ar lepnumu lasa un skatās ziņas par to, ka kādā no valsts lielākajām slimnīcām – RAKUS vai PSKUS – ir veikta unikāla operācija.

Pateicoties uzkrātajām zināšanām, pieredzei un mūsdienīgākajām medicīnas tehnoloģijām, Latvijas vadošo slimnīcu speciālisti tagad tik tiešām spēj izdarīt gandrīz visu to, ko dara viņu kolēģi lielāku atzinību ieguvušajās Vācijas, Šveices vai ASV klīnikās.

Viena no medicīnas aksiomām gan skan šādi – jo biežāk noteikta veida operācijas tiek veiktas, jo labāki ir rezultāti un pilnīgāka to izpildes sistēma. Sarežģītas un ļoti specifiskas operācijas notiek gan RAKUS, gan PSKUS. Tiesa, daudz retāk nekā tas būtu līdzīga profila ārstniecības iestādē, piemēram, Vācijā. Tas ir saprotams. Latvijā ir daudz mazāks iedzīvotāju skaits un retāk arī rodas šādu operāciju nepieciešamība. Diemžēl par specializāciju šajās situācijās ne vienmēr ir padomāts.

Ja kādā konkrētā medicīnas jomā Latvijā veicam specifiskas operācijas 5-10 gadā, tad tās tomēr vajadzētu koncentrēt tikai vienā no lielajām klīnikām, otrai ļaujot sakopot spēkus un resursus, kļūstot par vadošo cita veida operācijās citā jomā. Veicot tikai dažas līdzīgas operācijas gadā, turklāt darot to gan RAKUS, gan PSKUS, diez vai sasniegsim tādu līmeni, kāds ir Vācijas klīnikās, kuras šādas operācijas veic 50 reizes gadā.

Specializējot abas slimnīcas un uzlabojot to savstarpējo sadarbību, rezultāti noteikti būs labāki, nekā strādājot līdz šim, vai nepārdomāti tās apvienojot.

Daudz efektīvāk būtu iespējams organizēt arī medicīniskā aprīkojuma iegādi, izvairoties no situācijām, kad abas slimnīcas nopērk simtiem tūkstošus eiro vērtu līdzvērtīgas kvalitātes un parametru aparatūru, kas pēc tam netiek izmantota ar pilnu slodzi. Medicīnas tehnika pēdējos gados ir piedzīvojusi ļoti strauju attīstību, tāpēc vēlme iegādāties arvien jaunākas, precīzākas un labākas iekārtas ir saprotama un atbalstāma. Diemžēl pat ar papildus budžeta finansējumu Latvijā nebūs iespējams nopirkt visu valsts lielākajām slimnīcām nepieciešamo tehniku tādā gadījumā, ja piešķirtie līdzekļi netiks tērēti racionālāk.

Tā vietā, lai darbību saskaņotu un sadarbotos, vienai slimnīcai nopērkot vienu, bet otrai citu aparatūru, vienojoties par kopīgām izmantošanas iespējām, resursi tiek sadrumstaloti. Specializācija un ciešāka sadarbība no šādām situācijām ļautu izvairīties. Novērstu darba dublēšanos un nevajadzīgu konkurenci.

Apvienot slimnīcas, laužot gadu desmitos veidojušos sistēmu, ir vērts tikai tad, ja ir skaidrs redzējums, ka to nomainīs cita – labāka. Nepieciešami precīzi izmērāmi kvalitātes kritēriji tam, ko vēlamies uzlabot abu slimnīcu darbā un Latvijas veselības aprūpes sistēmā kopumā. Šādi kritēriji joprojām nav izstrādāti, kaut gan tieši tas, nevis divu Latvijas medicīnas flagmaņu apvienošana, būtu primāri veicamais Veselības ministrijas uzdevums.

 

Autors ir neiroķirurgs, Saeimas deputāts, Vienotība