Bērnu “audzēšana” nav tas pats, kas audzināšana 9

Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Dace Augustiņa
Print Friendly, PDF & Email

Lūkojoties uz lejupslīdošajiem demogrāfiskajiem rādītājiem un izmisīgi cenšoties kaut ko lietas labā darīt, Latvijā tiek atbalstīta bērnu “audzēšanas” politika. Tikai tā nodēvējama esošā sistēma, kas no vecākiem prasa tikai to, lai bērni būtu siltumā un paēduši. Šķiet, ir aizmirsts, ka bērniem nepieciešama arī vecāku mīlestība, uzmanība, sapratne, atbalsts un dzīves gudrība, jo, tikai bērnu “audzējot”, vērtības neieaudzināsi! Bērni no sociālā riska ģimenēm par šo skaudro dzīves patiesību mums atgādina katru dienu. 

Lai gan vārdu salikums “sociālā riska ģimene” ir sabiedrībā bieži lietots, trūkst  vienotas izpratnes par tā nozīmi. Valda stereotips, ka tā tiek apzīmēta ģimene, kas ir nabadzīga. Tomēr sociālais risks nav tikai nabadzība naudas izteiksmē. Nereti tā ir tieši emociju, jūtu, vērtību vai intelektuāla nabadzība. Ja par pamatvajadzību ģimenē tiek uzskatīts “sekss un kotletes”, ir naivi cerēt, ka jaunajai paaudzei primāras būs citas vērtības. Lai to panāktu, būtu jāmaina šo cilvēku vērtīborientācija, kuras pirmos iedīgļus iegūst ģimenē.

Mamma ar septiņu klašu izglītību, kurai mācīšanās nekad nav bijusi vērtība, visticamāk, nevarēs iemācīt bērnam to, ka izglītība un sevis pilnveidošana ir vērtība.

Strādājot ar sociālā riska ģimenēm, kurās aug bērni, nākas novērot, ka vienas un tās pašas sociālās problēmas atkārtojas vairākās paaudzēs. Bērni ir vecāku spogulis, kurā atbalsojās kā  vērtības, tā dzīves paradumi. Ja bērns ģimenē nesaņem beznosacījuma mīlestību, veidojas dziļas emocionālas traumas, un, visticamāk, arī savām atvasēm šis cilvēks nodos savu vecāku “mantojumu”. Tā tiek pārmantota mazvērtības sajūta un sevis nemīlēšana. Šādi bērni neuzskata sevi par vērtību un neko no dzīves negaida, kļūstot par kompleksu māktu pieaugušo, kurš turpina dzīvi, veidojot attiecības kā upuris vai meklējot pats savu upuri.

Vecāku mīlestības trūkums dzīvē var izpausties dažādi – bērni klaiņo, lieto atkarību izraisošas vielas, cenšas pievērst sev uzmanību ar agresīvu un deviantu uzvedību. No pieredzes varu teikt, ka ļoti bieži, lai aizbēgtu no bezcerīgās realitātes, zēni izvēlas apreibināties ar dažādām vielām. Varbūt pat neizvēlas, vienkārši dzīvē pie tā noved… Savukārt meitenes steidz meklēt glābiņu pretējā dzimuma apskāvienos, cerot, ka tas ir princis baltā zirgā, kurš viņu izglābs un nodrošinās saulaino nākotni. Diemžēl dzīvē bieži vien izrādās pavisam citādāk nekā izsapņots.

Zinu kādu jaunu sievieti, kura bērnībā bija spiesta ilgāku laiku atrasties bērnunamā, jo māte cieta no alkoholisma un mēdza viņu pamest novārtā. Rezultātā viņai uz laiku tika atņemtas aizgādības tiesības. Meitene savu mīļoto iepazina caur vēstulēm, īsziņām un telefonsarunām. Sarakste bija ilgusi divus gadus un attiecības izveidojās, vīrietim atrodoties ieslodzījuma vietā. Kad jaunietei palika 16, vīrietis tika atbrīvots, un ilgi lolotās jūtas guva piepildījumu. Viņš meitenei bija pirmais, un drīz pieteicās arī kopīgais dēliņš. Tikai grūtniecības laikā meitene uzzināja par vēl kādu “dāvanu”, ko bija atstājis mīļotais – mazulis bija HIV pozitīvs.  Tomēr šis stāsts nav tikai par to, cik nežēlīga var izrādīties dzīve bērnam, kurš ģimenē nav saņēmis tik nepieciešamo mīlestību un sirds siltumu. Tas ir arī stāsts par bērnu, kurš audzis ģimenē ar izkropļotām vērtībām un nav saņēmis dzīvei nepieciešamās zināšanas, lai sevi pasargātu.

Par lielu prieku apkārtējiem, neraugoties uz savu rūgto bērnības pieredzi, šī meitene pat savos 17 gados bija laba, rūpīga un mīloša mamma. Diemžēl 19 gadu vecumā atkal iestājās neplānota grūtniecība. Ja rūpēm par pirmo bērniņu viņai pietika spēka un varēšanas, tad ar diviem tik viegli vairs neklājas. Ir jāatceras, ka katra nākamā bērniņa ienākšana ģimenē samazina māmiņas veiktspēju un ietekmē ģimenes spēju pildīt sociālās funkcijas. Arī labklājīgā ģimenē, piedzimstot bērniņam, ikdienā ienāk papildu rūpes, pienākumi un, protams, arī izdevumi. Ja mana stāsta varonei būtu bijusi pieejama informācija par ģimenes plānošanas metodēm un bezmaksas izsargāšanās līdzekļiem, vismaz viens bērns varētu augt mīlošā ģimenē.

Var jau teikt, ka tas ir ģimenes, ne valsts pienākums sniegt bērniem zināšanas par reproduktīvo veselību un ģimenes plānošanu, tomēr dzīve pierāda pretējo. Vecākiem pašiem ir ļoti vājas zināšanas par šīm tēmām, un nereti viņiem nav pat vēlmes šos jautājumus skart.

Rezultātā 16 gadus veca meitene no sociālā riska ģimenes, kura bijusi profilaktiskā vizītē pie ginekologa, ir ļoti liels retums. Tāpat regulāri nākas būt par liecinieci situācijai, kad sieviete uz konsultāciju pie ginekologa pirmo reizi aiziet, jau nesot mazuli zem sirds. Zināšanu un izpratnes trūkumu jautājumos, kas skar reproduktīvo veselību, labi ilustrē fakts, ka uz jautājumu par izsargāšanās metodēm pārsvarā tiek sniegta atbilde: “Mēs bijām uzmanīgi.” Vēl satraucošāka ir atbilde par kontracepcijas mērķi – lielākā daļa sociālā riska grupu jauniešu min izsargāšanos no nevēlamas grūtniecības. Par inficēšanās vai saslimšanas risku pat netiek domāts!

Mūsdienu jaunieši informāciju par savu ķermeni un veselību iegūst valstij neglaimojošā ceļā – “v tuaļetno koridornom obrazovaņije*”, kas tik seksualizētā sabiedrībā, kādā mēs dzīvojam, nav pieļaujami.

Dzīvojot šādā vidē, ir liekulīgi moralizēt par tikumību un aizliegt apmācītiem profesionāļiem skolās skaļi runāt par cilvēka ķermeņi, pubertāti un reproduktīvo veselību.

Šobrīd visa atbildība tiek uzvelta ģimenei, bet kurš atbildēs to bērnu priekšā, kuru vecāki nemāk vai neuzskata par nepieciešamu viņiem šo informāciju sniegt? Kurš atbildēs bērniem, kuri iegūst apšaubāmas kvalitātes informāciju internetā vai no draugiem un rezultātā uz savas ādas izdzīvo nepatīkamākās pieaugušo dzīves blaknes? Esmu to vecāku vidū, kuri uzskata, ka dzimumaudzināšanai skolā ir jābūt obligātai, tomēr arī ģimenē vecākiem ar saviem bērniem ir jārunā. Ja vecāki nejūtas pietiekami kompetenti, tad jārunā plašāk – par visas sabiedrības izglītošanu. Jo zinošāka un drošāka būs mūsu jaunā paaudze, jo mazāk Latvijā būs jauniešu ar negribētu un nelabvēlīgu seksuālo pieredzi. Tas mazinātu kā nevēlamo pusaudžu grūtniecību un abortu, tā arī ar seksuāli transmisīvām slimībām sirgstošo un HIV inficēto skaitu.

 

Autore ir sociālā darbiniece, sociālā darba maģistre

*Tualetes un koridora izglītība

Komentāri (9)

Dusma 06.12.2017. 17.39

“Strādājot ar sociālā riska ģimenēm, kurās aug bērni, nākas novērot, ka vienas un tās pašas sociālās problēmas atkārtojas vairākās paaudzēs. ” – nu šitas teikums ir par to pašu – ka laiki mainās – karaļi krīt un ceļas , bet nekas nemainās.

Es domāju, ka autore ir pastiepusies pēc poda ļoti augstā plauktā. Ļoti. Jo mans pirmais jautājums ir – cik vispār bērnu ir mīlēti bez nosacījumiem? Mani mīlēja un mīļoja un lutināja, bet nopēra tā, ka noskanēja, ja darīju blēņas. Tagad, kad tuvojas pusmūžs, šīs savas pieredzes pārrunāju ar vienaudžiem – katram savs bēdu stāsts.

Vienu gan varu teikt – manuprāt, šodien ģimenes Latvijā ir tikpat saplosītas, izārdītas kā pēc kara, pat ne ja vairāk. Un tikko atkal lasu par kārtējo māmiņu reibumā un pliku, nosalušu un , protams, neēdušu bērniņu.

Nu ja – toties parādnieks ar saviem draugiem labi paēdis un tie bērnu tirgoņi vispār kā miljonāri dzīvojot – tā kā – nekas ja nav viennozīmīgi

un reku rakstniekiem valsts uzsauc Mārtiņa Sirmā krogu – ti uzreiz nesapratu – vedīs arī uz Londonu šo vai tik te pa Rīgu uzdzīvos

+2
-1
Atbildēt

1

    j_zalitis > Dusma 06.12.2017. 19.06

    Ja nopēra, kad slikti uzvedies, tātad nemīlēja, vai ne?
    Nevis ģimenes ir saplosītas, bet mūsdienu uzskati par to, kas ir labi un pareizi, ir, mazākais, utopiski.

    Ja jau “laiki mainās, bet nekas nemainās”, laikam jau tad tā nav valsts problēma, bet kaut kas tāds, kas pastāv sabiedrībā neatkarīgi no valsts?

    Un, ja kādam liekas, ka tagad ir tikpat slikti “kā pēc kara” pilnīgi jebkurā jomā, man uzreiz rodas spēcīgas aizdomas, ka cilvēks pat īsti nav ar saviem vecvecākiem par šo tēmu runājis, jo viņu grūtības un ciešanas pielīdzināt mūsdienām ir, mazākais, necieņa pret senčiem.

    +1
    0
    Atbildēt

    2

    Dusma > j_zalitis 06.12.2017. 21.50

    zini – protams, ka saku tev nē –
    par valsti – es teiktu tā, ka vara ir un paliek vara – lai cik skaistas idejas nesludinātu, bet pirmā vietā ir vienmēr pašas valsts – pilnais puncis un vēl pilnākie maki – tā es to biju domājusi – cilvēks ir tikai naudas avots varai -valstij

    par karu – saproti mani pareizi – mans tēvs uzauga un mana mamma tāpat, katrs savā Latvijas novadā – abi uzauga bez tēviem, nabadzībā, bieži badojoties, piedzīvojot netaisnības , ļaunumu –

    vai kāds ir saskaitījis , cik bērni aug bez tēviem? Kā ir ar naudu? Kas ko var – nevar atļauties. Kā ir ar tiesiskumu? Es neteicu, ka ir kā karā, bet ka ir kā pēc kara – kad sievietes vienas ar bērniem dzīvo milzīgā nabadzībā. 60 % pensionāriem ir zem iztikas minimuma pensijas – kādam tā starpība ir jāsedz un kādam tas jāatņem

    Es savu audžubērnu audzināju diezgan lielā pieticībā – ne reizi vien uz pusēm dalījām viena laša steika gabalu piemēram, bet iedomājies, reiz pie viņas atnāca klasesbiedrene , kurai liels veclaiku maisiņš bija ielikt košā – tirgū pirktā plastmasas maisiņā – tieva bāla nedroša meitene. Izprašņāju – kas un kā un man par sevi palika neērti . Kad meitene aizgāja – mans bērns saka, ko tu tik daudz viņai prasīji – vai neredzēji, ka viņa ir no ļoti nabadzīgas ģimenes

    nu jā – spriest man gribas gari un plaši un par visu – bet laika nav – visādi darbi jādara, bet es tev nepiekrītu – tas ir galvenais

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Dusma > j_zalitis 06.12.2017. 22.02

    vēl par to pēršanu – es visu saprotu – mammai bija grūti – viņa mūs praktiski viena audzināja un mēs neklausījām, bet – man vēl tagad paliek slapjas acis, kad redzu, ka sit bērnus un vienreiz es savu pēru un nespēju pati to vienu reizi sev piedot

    es domāju – kāda es būtu bijusi ja man būtu tikusi tīra , beznosacījuma mīlestība gan no mammas, gan tēta, nevis žagari pa ciskām, vai kā tētis mani reiz sita ar siksnu, ka es domāju, ka lekšu pa logu laukā ? maza es biju apaļa un mīlīga – es kā runcis gar visiem glaudījos un tad pērt mani tādu ?
    es domāju par savām attiecībām ar cilvēkiem – tagad man ir laiks vairāk analizēt sevi – kam un kāpēc esmu centusies izpatikt, izpildīties, no kā izvairījusies , pie kā tiekusies

    kaut kāda cenšanās būt labākai kā esmu, gudrākai, smukākai , ja vēlies – absurdi centieni pārlekt pār savu dibenu – nu jā –

    tagad var pieteikties pa rbrīvprātīgiem sociālās mājās – bet 3 stundas – man neder – , kamēr atbraukšu – aizbraukšu – viena diena pa galam – un es atkal domāju – vai pieņemt šo izaicinājumu – un kāpēc- lai būtu laba savās un tad arī citu acīs – redz kā es palīdzu?

    nu labi – man nepatīkami darbi jādara – šausmīgs slinkums

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    j_zalitis > Dusma 06.12.2017. 22.33

    No komentāra ir skaidrs, ka Jums nav bērnu. Man ir 2. Es dzīvoju ar bērniem, Jūs atmiņās/fantāzijās par bērniem.
    No teksta paliek skaidrs arī, ka uzdodat jautājumus un pati atbildat, gluži kā raksta autore.
    Jā – ir kas skaita statistiku cik bērni izaug bez vecākiem, utt.
    Viss tas ir un par to var runāt, bet ne šādā kontekstā.
    Jūsu ieraksti – vaimanoloģija gluži kā autores raksts, kur izceļ atsevišķus pāridarījumus mēģinot tos iztēlot par “normu”.

    +1
    -1
    Atbildēt

    1

    Dusma > j_zalitis 07.12.2017. 10.46

    nu bezkauņa , zini ko – man nav laika taga , bet velāk gan es tev uzrakstīšu

    0
    0
    Atbildēt

    0

j_zalitis 06.12.2017. 16.42

Raksts īsumā: “Tas, ka pastāv sociālā riska ģimenes pierāda, ka Latvijā ir kaut kāda politika, kas liek vecākiem neaudzināt savus bērnus”.

Autorei vajadzētu izlasīt, kas ir loģikas kļūda “neseko/neizriet” (non sequitur).

Reālajā pasaulē:
1. Vairums vecāku mīl savus bērnus, neatkarīgi no to skaita.

2. Bērnu skaitam nav korelācijas ar mīlestību pret tiem. Sociālā riska ģimenēs tos neaudzinās neatkarīgi vai tajās būs 1 vai 7.

3. Valstij patiesībā nebūtu jāveic kaut kāda politika par lietām, kas cilvēkiem ir jādara pašiem. Ilgošanās pēc visādām “politikām” ir komuisma nostaļģija. Varbūt mums vajag arī “Valsts politiku tualetes apmeklējuma jautājumā”? Attiecībā uz bērniem un demogrāfiju varētu būt politika, kas pretdarbojas šādiem rakstiem skaidrojot, ka lielos vilcienos ģimenes Latvijā nav sliktas, situācija pamazām uzlabojas un, ka bērni vispār kopumā ir kaut kas ļoti labs, nevis drausmīgs slogs un klapatas (arī daudziem sociāli labvēlīgiem cilvēkiem ir ļoti greizi uzskati par bērniem).

+1
0
Atbildēt

1

    tonijs > j_zalitis 06.12.2017. 22.54

    Jusm patīk visus pamācīt, kā pareizi, laikam bērnībā tikāt stingri audzināts. Manuprāt, raksta galvenā doma ir par to, ka jauniešiem trūkst dzimumaudzināšanas, kas viņiem rada dažādas problēmas. Autore piedāvā arī risinājumu, piemēram, ieviest obligātu dzimumaudzināšanu skolā.

    0
    0
    Atbildēt

    0

tonijs 06.12.2017. 22.35

Par dzimumaudzināšanu viegli runāt ar bērniem agrā vecumā. Kad 5-gadīgam bērnam izstāsti, kā rodas bērni, viņš visu uztver dabiski.

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu