Diena: 22. novembris, 2017

Dukurs kļūst par čempionu – Tretjakovam SOK atņem zeltu

Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) trešdien atņēma Krievijas skeletonistam Aleksandram Tretjakovam 2014.gada Soču olimpiskajās spēlēs izcīnīto zelta medaļu, līdz ar to par olimpisko čempionu kļuvis Latvijas skeletona līderis Martins Dukurs, kurš Sočos palika otrais. Viņa brālim Tomasam Dukuram pienākas bronzas godalga, ziņo LETA.

Tretjakovs, tāpat kā virkne citu Krievijas sportistu, tika turēts aizdomās par dopinga provju viltošanu Soču Olimpiādes laikā. Šīs lietas izskatīja speciāla SOK komisija Denisa Osvalda vadībā, pēc kuras rekomendācijām, SOK arī pieņēma lēmumu atņemt Tretjakovam medaļu.

Tāpat krievu skeletonistam uz mūžu aizliegts piedalīties olimpiskajās spēlēs, tāpēc viņš februārī nevarēs startēt 2018.gada Phjončhanas Olimpiādē.

Līdzīgas sankcijas skārušas arī Krievijas skeletonisti Jeļenu Ņikitinu, kura Sočos tika pie bronzas dāmu sacensībās.

Līdz ar to Martins Dukurs kļuvis par pirmo Latvijas sportistu kopš neatkarības atgūšanas, kurš Ziemas olimpiskajās spēlēs izcīnījis čempiona titulu.

Anekdotes

Esmu nonācis pie pārliecības, ka Instagram ir radīts, lai to lietotu vecāki un būtu informēti, kur atpūšas un ko ēd viņu bērni.

«Nāc pie manis par sievu!»
«Gredzentiņu ar briljantu uzdāvināsi?»
«Žēl, ka tu mani atšuvi, žēl…»

«Kāpēc jūs sastrīdējāties?»
«Viņa palūdza, lai uzminu cik viņai gadu?»
«Un?»
«Uzminēju precīzi.»

«Šķiramies! Man vairs nav spēka tā dzīvot!»
«Nē! Kā atraitni apprecēju, kā atraitni arī atstāšu.»

Nopietnas attiecības — tas ir tad, kad jaunais cilvēks no savas draudzenes dzīvokļa sāk iznest atkritumu spaini.

«Kungi, es jau reiz lūdzu: kad spēlējat bērēs, sejām jābūt skumjām. Andri, tas pirmām kārtām attiecas uz tevi! Turklāt visu laiku aplaudēt?!»
«Nē, es sitamos šķīvjus mājās aizmirsu.»

Ja jums priekšā braucošā mašīna pēkšņi samazina ātrumu un sāk mētāties no vienas puses uz otru, tas nozīmē, ka pie stūres ir vadītājs ar vienu procesoru — nespēj vienlaikus runāt pa tālruni un stūrēt auto.

«Iesakiet kādu indi pelēm, lai tā nekaitētu manam sunim!»
«Kaķis.»

Latvijas Universitātes naktssargi dežūras laikā nevis min, bet izstrādā jaunas krustvārdu mīklas.

«Kāds ir jūsu bērnības muļķīgākais sapnis?»
«Kļūt pieaugušam.»  

Galvenais matemātikas likums: ja uzdevumu izdodas atrisināt ļoti ātri, tas nozīmē, ka risinājums nav pareizs.

Jo mazāk domā, jo vairāk domubiedru.

«Kurš kaķis staigā uz divām kājām?»
«Nezinu.»
«Gārfīlds! Kura pele staigā uz divām kājām?»
«Nezinu.»
«Mikimauss. Kura pīle staigā uz divām kājām?»
«Donalds Daks!»
«Nē, ikviena!»

Ja reiz Padomju Savienībā visiem bija tik labi, tad kāpēc par tās atjaunošanu no visām 15 republikām sapņo tikai Krievija?

«Vai es drīkstu doties prom no darba dažas minūtes agrāk?»
«Cik?»
«Kādas 480 minūtes.»

Īsti, smaržojoši un dzīvi

Latvietis ir visēdājs, kam garšo gan labi izcepta karbonāde, gan suši un citi tālzemju gardumi. Tomēr aizvien pieaug interese par bioloģisku, tepat Latvijā audzētu pārtiku. Kur pie lauku labumiem, kas silda ne tikai vēderus un sirdis, bet arī Latvijas ekonomiku, tiek modernie pilsētnieki?

Vietējo ābolu bļoda, ko piepildījis kāds no kolēģiem, rudenī rotā daudzu biroju galdus. Latviešiem patīk ne tikai rosīties savā dārzā, bet arī dalīties ar to, kas izaudzis. Dāvināt mīļākās zaptes burciņas un atnest draugam paša izaudzētu ķirbi. Tomēr tieši ar āboliem, izrādās, dalāmies visbiežāk. Britu pētniece Džoanna Storija (Joanna Storie) izpētījusi, ka 83 procenti no tiem, kuri paši audzē ābolus, tos arī dāvā citiem. Pētniece, kura gandrīz desmit gadus dzīvo nelielā ciematā Austrumlatvijā un Igaunijas Dzīvības zinātņu universitātē studē doktorantūrā, uzstājās ar priekšlasījumu par mazdārziņu kultūru Latvijā starptautiskā konferencē Alternative Food Supply Networks in Central and Eastern Europe.

Intensitāte, ar kādu latvieši savos piemājas dārziņos nodevušies pārtikas audzēšanai, bija tas, kas viņu, pārceļoties uz Latviju, pārsteidza visvairāk. Savs dārzs nav tikai izdzīvošanas stratēģija — tā ir sena tradīcija. Lielbritānijas iedzīvotājiem zināšanas par to, kā izaudzēt dārzeņus un augļus pašiem, zudušas jau pirms Otrā pasaules kara. Mūsdienās vairs tikai retajam ir priekšstats par to, stāsta pētniece.

Toties Latvijā mazdārziņu kustība ir ne tikai izplatīta, bet arī salīdzinoši viegli pieejama. Viņa pati pie zemes pleķīša netālu no mājām tikusi, pavaicājot vietējā pašvaldībā, un neapstrādātas zemes reģionos ir daudz. Pie sava dārziņa var tikt arī galvaspilsētā. Informācija par brīvajām dārziņu platībām pieejama pašvaldības mājaslapā.

Iemesli, kāpēc cilvēki izvēlas līkņāt gar tomātu stādiem kopš agra pavasara, nevis iegādāties tos tuvējā lielveikalā, ir dažādi. Ģimenē pārmantotās tradīcijas. Vēlme uzturā lietot kvalitatīvu pārtiku ar izsekojamu izcelsmi. Čehu pētniece Lūcija Sovova, kura pētījusi urbānās dārzniecības tendences vienā no lielākajām Čehijas pilsētām Brno, to nosaukusi par tomātu indikatoru — tieši tomāti ir viena no kultūrām, ko cilvēki visbiežāk izvēlas audzēt paši, jo gluži vienkārši šādi audzētu dārzeņu garša ir daudz labāka nekā veikalā nopērkamajiem.

Vēl viens būtisks aspekts ir drošība. Ne tikai iespēja ietaupīt naudu un justies drošāk par savu finansiālo situāciju, bet arī apziņa, ka X stundā spētu sev un ģimenei nodrošināt visnepieciešamāko — pārtiku, stāsta Džoanna Storija.

Iknedēļas rituāls

Lai gan lielai daļai pilsētnieku būtiska ēdienkartes sastāvdaļa ir pašu vai vecāku dārzā izaudzētais, netrūkst arī to, kas iegādājas Latvijas zemnieku audzēto. Pasūtīt uz mājām zaļumu kasti, svaigu gaļu vai kartupeļu maisu kļūst aizvien vienkāršāk. Jau vairākus gadus darbojas digitālais tirgus Svaigi.lv, kurā iespējams iegādāties bioloģisko audzētāju ražoto pārtiku ar piegādi Rīgā un citās tuvējās pilsētās.

Interneta plašumos var sameklēt vairākas zemnieku saimniecības, kas izaudzēto piedāvā iegādāties tiešsaistē. «Pirms pieciem gadiem sāku piedāvāt sociālajos tīklos, jo ir neiespējami audzēšanu vēl apvienot ar būšanu tirgū un maziem bērniem mājās. Man nešķita racionāli nogriezt salātus, aizbraukt uz tirgu, kur tajā dienā varbūt tikai viens cilvēks tos nopērk, un pārējo vest mājās, lai izmestu kompostā,» stāsta Ilze Lipska, Absolūts ēd saimniece, kuras diedzējumus, dārzeņus un krāsainos augu un dārzeņu pulverus iecienījuši daudzi pilsētnieki. Interneta tirdzniecība piedāvā iespēju zināt konkrētu pasūtījumu skaitu. Turklāt vieglāk novērtēt arī atgriezenisko saiti, audzēt to, ko cilvēki patiešām vēlēsies iegādāties. «Iepriekšējā dienā vai piegādes dienas rītā savācam dārzeņus, zaļumus, salātus un piegādājam līdz durvīm. Ziemas sezonā audzējam mikrozaļumus, un arī tos piegādājam jebkuros laikapstākļos.» Lūgta raksturot klientu loku, Ilze stāsta, ka lielākā daļa ir rīdzinieki. «Viņi gatavo mājās, domā par to, ko ēd, un viņiem ir svarīgi zināt, no kurienes nāk pārtika, ko ģimene apēd.»

No nelielas entuziastu grupas par visu Latviju aptverošu kustību pārvērtusies arī tiešā pirkšana. Princips ir vienkāršs — lai iegādātos produktus no vietējiem bioloģiskajiem zemniekiem ievērojami lētāk, nekā tos pārdod ekoveikalos vai citās tirdzniecības platformās, tiešās pirkšanas pulciņu (TPP) dalībnieki to darbību nodrošina paši — pēc dežūru principa. Šobrīd aktīvi darbojas 15 pulciņi Rīgā un 12 citur Latvijā. «Sākotnēji iesaistīšanās TPP kustībā bija vienkārša man kā laukos uzauguša bērna vēlmes apmierināšana — ēst īstus, smaržojošus un dzīvus dārzeņus,» saka Arta Platace, kura strādā skandināvu kompānijā un darbojusies vairākos pulciņos. Dzīvojot Rīgā, viņa pie vecāku dārzā izaugušajiem labumiem tika reti. «Iepirkšanās un «īsto» Latvijas produktu medības Centrāltirgū arī nav mana lieta. TPP ir man vispieņemamākā forma. Nopirktā pārtika nav bezpersoniska, jo zinu, kurš zemnieks to lolojis. Tiešās pirkšanas pulciņš man ir iknedēļas rituāls — no pasūtīšanas mirkļa līdz saņemšanai.»

Dalība pulciņā būtiski var mainīt ne tikai iepirkšanās, bet arī ēst gatavošanas paradumus. Iepērkoties tikai reizi nedēļā, nepieciešama daudz rūpīgāka ēdienreižu plānošana. Turklāt ēdiens ir sezonāls, kas cilvēkam, kurš pieradis pie lielveikala plašā produktu klāsta, sākumā var būt izaicinājums. Tomēr tā ir iespēja arī būt daļai no kopienas. «Priecājos par pulciņa sociāli sabiedrisko pusi — tiekoties ar foršiem, līdzīgi domājošiem cilvēkiem, apmainoties ar pieredzēm, izzinot jaunas receptes,» saka Arta.

Lai gan sākumā veselīgas un Latvijā audzētas pārtikas meklējumi var šķist sarežģīti, ar laiku apzinātāka ēdiena izvēle kļūst ne tikai par ieradumu, bet arī paver jaunas iespējas.

Māris Maniņš, māca aust

Piektdienas vakarā Māris ir enerģijas pilns, un mūsu saruna ievirzās pacilātos toņos. «Visi mani darbi nav īpaši,» viņš smejas, prātojot, ko tādu ievērības cienīgu uzaudis. Divus darbus tomēr izceļ: rekonstruējis Latvijas laikā austu mēbeļu audumu, kas apskatāms brīvdabas muzejā, un pērn ar kolēģiem audis ķieģeļkrāsas aizkarus Rīgas pils Sūtņu zālei. Aust pašam un mācīt aušanu citiem tautas lietišķās mākslas studijā Rīdze ir Māra aizraušanās, ikdienā viņš strādā par dizaineru tekstila uzņēmumā Klippan Saule.

Rīdzē Māris māca aust par brīvu, taču materiāls gan jāpērk pašiem. «Nesen mums baigi labo katlu nopirka, varam skaisti krāsot dzijas. Stelles arī jaunas. Nezinu, kas pēkšņi par dāsnumu domei uznācis,» saka Māris. Darbnīcā ir tikai viens ierobežojums — ja māceklis uzaudis labi un skaisti, Māris darbu uz pieciem gadiem «konfiscē» un sūta uz dažādām izstādēm.

Interese par stellēm Mārim radās 7. klasē. Viņš padzirdēja, ka skolā ir aušanas pulciņš. Aizgāja. Bija nolēmis noaust prievīti, jo dejoja tautas dejas. «Uzaudu gan tikai pēc trim gadiem. Patrāpījās laba skolotāja, ieinteresēja.» Pabeidzis arodskolā audējus, Māris kādu laiku aktīvi ar aušanu nenodarbojās, bet dejoja un arī pats veidoja deju uzvedumus. Pie stellēm atgriezās 1993. gadā.

Māris dejo tautu dejas Dancī. Vienubrīd dejošanu gribēja pamest, taču tad kādā izstādē ieraudzīja Rucavas novada vesti. Saprata, ka vēlas tādu uzaust. Tam bija vajadzīgi četri gadi. Un būs vien Latvijas simtgadē tā jāvelk un jādejo deju svētkos. Vestei ir košas rozā puķes, pelēcīga vadmala. «Drēbe vien maksā minimālo algu,» smejas Māris. Visam Dancim būšot šādas vestes. Studija Rīdze gan neapauž dejotājus un dziedātājus, Māra skolēni lielākoties ņemas ar dvieļiem, segām un brunčiem.

Sākam runāt par pūra locīšanu. Kamēr meita nav sevi apgādājusi ar visu nepieciešamo, precēties nevar. «Meitas nāk, brunčus auž. Kāda improvizē, kāda auž pēc parauga. Bet neprasiet man, es neesmu precējies un pūru redzējis,» smejas Māris. Jaunākā Rīdzes pūra locītāja esot 24 gadus veca. «Vienkārši grib iemācīties aust,» meitenes motivāciju skaidro Māris. Agrāk no 70 dalībniekiem mājās stelles bija 50, tagad no 40 audējiem — diviem.

Māra dzīve ir līdzsvarā: vakaros viņš māca aust, bet pa dienu seko, kā rūpnīcā auž iekārtas. Klippan Saulē Māris ir tas, kurš segas zīmējumu uzliek uz stellēm. «Izpildām pasūtījumus. Ja  man nepatīk krāsu salikums, varu pakomentēt, bet raksts paliek tāds, kā pasūtīts. Piegādājam visā pasaulē. Līdz pat ekvatoram. Kādā brīdī visiem paliek auksti,» atkal smejas Māris. Viņš novērojis, ka kopumā pasūtītājiem patīk krāsas un pat skandināvi kļuvuši košāki.

Par tiem, kuri nepakļāvās

Pretošanās kustības vēstures apzināšanās ir cieši saistīta ar nācijas pašapziņu. Tā uzskata Ugāles uzņēmējs Andrejs Ķeizars, kurš izveidojis muzeju Rubeņa bataljonam. Latvijai tās simtgadē viņš kopā ar citiem kurzemniekiem gatavojas dāvināt pilnveidotu Nacionālās pretošanās muzeju

Zemnīca, paslēpta Usmas mežos netālu no Ilziķu ezera, ir tumša un auksta. Tajā ir tik vien kā koka galds, divstāvu gulta un karogs pie sienas. 1944. gada rudenī no šīs barakas 27 gadus vecais leitnants Roberts Rubenis komandēja paša izveidoto bataljonu. 650 vīru, kuriem bija jākļūst par daļu no atjaunotās Latvijas valsts armijas. Kad 1944. gada 14. novembrī ģenerāli Jāni Kureli, kurš mēģināja veidot šo armiju, un viņam pakļautos karavīrus Puzē arestēja, rubenieši nolēma nepadoties un turpināja kaujas līdz pat 9. decembrim. Rubenis gūto ievainojumu dēļ mira, bet viņa karavīri Kurzemē vēl mēnešiem un daudzi pat gadiem ilgi pretojās okupācijas varām, cerot uz Latvijas Republikas atjaunošanu.

Šo cilvēku nepakļaušanās iedvesmoja Ugāles uzņēmēju Andreju Ķeizaru pētīt pretošanās kustības vēsturi Kurzemē. Dibinājis Roberta Rubeņa fondu, viņš ar tā palīdzību Kurzemē ir izveidojis trīs nacionālās pretošanās kustības piemiņas vietas: Roberta Rubeņa bataljona muzeju Ugālē, Nacionālās pretošanās kustības muzeju Rendā, kura telpas pašlaik remontē, un bunkuru Rubeņa rotas apmetnes vietā.

Ne krievus, ne vāciešus

«Nekā es nezināju,» Ķeizars atzīstas, kad jautāju, vai 90. gadu sākumā, kad viņš ar ģimeni pārcēlās no Rīgas uz Ugāli, bija kaut ko dzirdējis par Rubeņa bataljonu. Lai gan Andrejs Ķeizars ir vēsturnieks, 80. gados vadīja Latvijas Nacionālo bibliotēku. Taču tad ar sievu un trim bērniem nolēma atgriezties mātes un tēva dzimtajās vietās Kurzemē, lai kļūtu par zemnieku. Bija sailgojies pēc vienkāršas lauku dzīves.

Vairākus gadus mēģināja iztiku gādāt ar aitu ganāmpulku, tad nomāja mežu, līdz izveidoja uzņēmumu Līcīši un partneri, kas klāj skaidu jumtus. Strādājot Usmā un Ugālē, saausījies no vietējiem stāstus par Rubeņa bataljonu un sācis par to interesēties.

«Ir tieksme vienkāršot vēsturi un domāt, ka Rubeņa bataljons bija vai nu kopā ar sarkanajiem, vai nu uz vienu roku uz fričiem,» secinājis Ķeizars. «Bet viņus dziļi nīda gan sarkanarmieši, gan nacisti. Krievi viņus sita ar lielāku milnu nekā tos, kuri dienēja vācu armijā. Un vācieši viņus zvetēja nežēlīgāk nekā tos, kuri dienēja sarkanajā armijā. Krievi ar vāciešiem te kārtoja savas attiecības. Un kaut kādi nacionāli noskaņotie latvieši, kuri negribēja savā zemē ne krievus, ne vāciešus, maisījās viņiem pa kājām.»

Rubeņa bataljons bija viens no Kureļa izveidotajiem bataljoniem. Lai gan parasti stāstu par Kureļa vienību izveidi sāk ar faktu, ka 1943. gadā vācu okupācijas varas iestādes atļāva latviešiem atjaunot aizsargu organizāciju un pilnvaroja bijušo Latvijas armijas virsnieku ģenerāli Kureli izveidot Rīgas aizsargu pulku, Ķeizars uzsver — nē, šis stāsts jāsāk citādi.

Tā: 1943. gadā Latvijā izveidojās viena no lielākajām pretestības organizācijām — Latvijas Centrālā padome — un par tās militārās komisijas vadītāju iecēla Kureli. Padomei aizsargu organizācija bija tikai maskēšanās karaspēka izveidei, lai pēc kara beigām nepieļautu Latvijas okupāciju.

Iespējams, otrs aizsegs bija sadarbošanās ar vācu 16. armijas 212. Frontes izlūkošanas grupas darbinieku leitnantu Ervīnu Haselmani. Viņa uzdevums ir bijis organizēt diversijas sarkanās armijas okupētajā daļā. Ķeizaram esot liecības, ka 1944. gada maijā Kurelis esot redzēts kopā ar Haselmani.

«Bet tagad mēs zinām, ka vācu leitnants Haselmanis bija angļu spiegs,» saka Ķeizars, norādot uz vēsturnieka Ulda Neiburga pētījumos atklāto, ka Haselmanis un Latvijas Centrālās padomes darbinieks Pēteris Klibiķis bija starp britu izlūkdienesta nozīmīgākajiem informācijas avotiem Latvijā. Tātad vācu okupantu deguna priekšā Kurelis Latvijas Centrālās padomes uzdevumā veidoja armiju, kas pretotos jebkurai okupācijas varai. Rubeņa bataljons bija daļa no šīs jaunās armijas.

Uzticīgs latvietis

Ilgu laiku nekas neliecināja par Roberta Rubeņa spožajām militārajām spējām un apbrīnas vērtu drosmi. Lai gan kara laikā bija divdesmitgadnieks, viņš līdz pat 1944. gada martam, strādājot tēva saimniecībā Krustpils pagastā un par cukurbiešu inspektoru Jēkabpils apkaimē, bija izvairījies no iesaukuma leģionā. Taču tad viņu paņēma vācu armijā, un, tā kā Rubenis pirms kara bija dienējis Latvijas armijā un pabeidzis rezerves virsnieku kursus, viņu kā leitnantu nosūtīja uz 15. latviešu SS grenadieru mācību kursiem.

Vēsturnieks Neiburgs izpētījis, ka, iespējams, Rubenis 1944. gada jūlijā piedalījās cīņās Jelgavas apkārtnē un tieši pēc šīm kaujām kopā ar citiem karavīriem atkāpās Skrīveru virzienā, kur bija sākusies Kureļa grupas organizēšana. Rubenim uzticēja veidot rotu. Kureļa grupas štāba operatīvā adjutanta Jāņa Gregora dienasgrāmatā Rubenis cildināts kā «izdarīgs un enerģisks virsnieks un uzticīgs latvietis». Rudenī, ģenerāļa Kureļa grupai pārvietojoties uz Kurzemi, Rubenis kopā ar aptuveni 100 vīriem apmetās mežos netālu no Ilziķu ezera. Šeit dažu nedēļu laikā viņam izdevās vienību izaudzēt līdz 650 karavīru lielam bataljonam.

«Vietējie, kas puikas gados Robertu Rubeni bija redzējuši, saka — viņš bija ar virsnieka stāju, harismātisks cilvēks. Lai izveidotu un nostādītu bataljonu kaujas gatavībā bez jebkādiem rekrutēšanas un mācību centriem, vajadzīgs liels talants un organizatoriskās dotības,» uzsver Ķeizars.

Ieročus Roberts sagādāja ar vecākā brāļa Jāņa Rubeņa palīdzību, kas bija «ģeniāls sagādnieks». Kā bijušais pagastvecis mācēja daudz ko sarunāt un iesaistīties apmaiņas darījumos. Tā kā vācu karavīriem trūka pārtikas un degvielas, viņš iemanījās «speķi un spirtu» apmainīt pret viņu ieročiem. Ugāles, Usmas, Rendas un Zlēku mežos atrastās vācu, krievu, japāņu, angļu un franču patronas liecina, cik dažādi bija šie ieroči. Rubenieši šāva gan ar krievu, gan ar friču automātiem. «Ar vāciešu akceptu aizsargiem tika iedotas franču plintes, taču tās visas faktiski palika Vidzemē. Droši vien kaut kur pa mājām bija saslēpti angļu ieroči, jo tie bija bijuši Latvijas armijas bruņojumā. Grūti pateikt, kā te bija nonākuši japāņu ieroči, bet to bija diezgan daudz,» stāsta Ķeizars. Arī formas bijušas kāda nu kuram. Virsnieki bija ģērbušies Latvijas armijas formās, aizsargi — savējās, pārējie — civilās.

Kad Kurelis, kas ar aptuveni tūkstoš karavīriem bija apmeties Puzē, nepakļāvās SS un policijas augstākā vadītāja Ostlandē obergrupenfīrera Frīdriha Jekelna prasībām pāriet viņa pakļautībā, neuzņemt savās rindās dezertierus un iesaistīties cīņās ar partizāniem, nacistiem bija skaidrs — kurelieši ir bīstami. Turklāt Kurelis bija skaļi pieprasījis pēc kara atjaunot Latvijas valsti. 1944. gada 14. novembrī vācu SS un SD vienības aplenca un arestēja kureliešus. Uz Usmu tika nosūtīta tikai 70 vīru liela SS vienība, kurai bija uzdots atbruņot Rubenim pakļautos vīrus. Droši vien domāja, ka viņi, tāpat kā Puzē, padosies. Taču tā nenotika.

Rubenis nolēma pretoties

Virsnieku, kurš draudot vicinājās ar pistoli, rubenieši nošāva, pārējos esesiešus piespieda atkāpties. Rubenis pieņēma lēmumu pretoties. Iestājoties tumsai, viss bataljons, 650 vīru un 23 pajūgi, ar munīciju un pārtiku devās pa Usmas ezera krastu Rendas virzienā, lai ieņemtu kaujām labākas pozīcijas. «Pavisam dīvaina izskatījās šī latviešu kolonna. Tajā bija redzams sirms karavīrs, kas dienējis savā laikā Nāves salā, blakus 14 gadus vecs zēns, tālāk Volhovas purva cīnītāji cietām sejām. Tie paglābušies no aizsūtīšanas uz Austrumprūsiju, tagad iet vienā kopsolī, turēdami ticību, ka kaut ko spēs darīt dzimtenes labā,» vēlāk rakstīja kāds aculiecinieks.

Vēsturnieks Uldis Neiburgs raksta, ka 16. novembrī Abavas krastā pie Pērkoņu mājām Rubeņa bataljons sadūrās ar divām vācu automašīnām. Nākamajā dienā leitnants Rubenis, pierunāts sākt sarunas ar vāciešiem, ieradās Jekelna komandpunktā. «Ir liecinieks Šulcs, viens no rotas komandieriem, kurš labāk par Rubeni mācēja vāciski un tāpēc sarunās bija paņemts līdzi kā tulks. Pēc Šulca atmiņām, Jekelns bija nikns, ka uz pārrunām pie viņa ieradās kaut kāds puņķains leitnants. Bet Rubenis izturējies ar milzu pašcieņu un pavēstījis, ka ar viņu var darīt, ko grib, taču latviešu karavīri noskaņoti aizstāvēties,» stāsta Ķeizars. Jekelns nenošāva Robertu Rubeni, palaida.

Taču jau nākamās dienas, tas ir, 18. novembra, rītā sākās vāciešu uzbrukums rubeniešiem. Četras stundas ilgā kaujā, pēc Ķeizara vārdiem, latviešu bataljons lupatu lēveros sasita daudz lielākus vācu armijas spēkus. Taču Rubenis kaujās smagi ievainots vēderā, plecā un kājās. Nākamajā dienā viņa bataljons uzbruka Jekelna štābam un padzina to no mežsarga mājām Novadnieki. Šajās mājās Rubenis nomira. Karavīri svinīgi izsoļojuši cauri istabai, kurā gulēja viņu komandieris, izrādīdami viņam pēdējo godu.

Kaujas turpinājās vēl līdz 9. decembrim, kuru laikā vācieši zaudēja ap 300 karavīriem, bet divtik vairāk bija ievainoto, apsaldējumus guvušo un saslimušo. Bet arī Rubeņa bataljons izjuka — virsnieku trūkuma dēļ tas sadalījās mazākās grupās un izklīda. «Te ir kauju rajons, kur notika Zlēku kaujas. Tās te ir briesmu lietas,» saka Ķeizars, norādot uz kartē iezīmētiem krustiem, kas apzīmē vāciešu nodedzinātās mājas. Atriebjoties nacistu soda ekspedīcija nodedzināja vairākas Zlēku viensētas un nogalināja vismaz 80 iedzīvotāju. It kā par to, ka viņi atbalstīja padomju partizānus Sarkanā bulta, bet, kā uzskata Ķeizars, patiesais iegansts bija dusmas par Rubeņa bataljona pretošanos.

Iespējams, lai saistītu Rubeņa bataljonu ar sarkanajiem partizāniem, kāds Haraldam Biezajam, grāmatas Kurelieši. Nacionālās pretestības liecinieki autoram, iedevis viltotas bataljona karavīra Kārļa Vīnakmeņa rakstītas atmiņas, kurās apgalvots, ka pēdējās kaujās rubeniešiem pievienojušies Sarkanās bultas partizāni. Ķeizars rāda ar dzeltenu marķieri izceltas rindas Vīnakmeņa īstajās atmiņās, kas izņemtas no Biezajam nodotajām atmiņām un aizstātas ar safabricētu stāstījumu. «Īstajās atmiņās Kārlis Vīnakmens stāsta, ka jau pirms kaujām uzzināja, ka viņa vecāki bēgļu gaitās nokļuva Valdemārpilī, tāpēc aizbrauca viņus apciemot, bet tur trāpījās žandarmi, kas visus, kam nebija pieraksta pilsētā, aizveda uz Vāciju. Zlēku kauju laikā Vīnakmens jau bija tālu prom no kaujas vietām,» lasot atmiņas, kas pirms dažiem gadiem nonāca Okupācijas muzejā, atklājis Ķeizars. Kas tās viltoja, nav zināms.

Lai gan bataljons bija izjucis, Ķeizars uzsver — līdz pat kara beigām Rubeņa karavīri mēģināja nodrošināt kārtību Kurzemes katlā. «Te faktiski nebija nekādas civilās pārvaldes, toties bija tūkstošiem bēgļu un vācu armijas vienības, kas jau bija morāli degradējušās. Cik esmu runājis ar vecajiem kurzemniekiem, valdīja absolūta patvaļa. Rubeņa bataljona vīri vietējiem radīja kaut nelielu drošības izjūtu. Ja friči darīja pāri meitenēm vai mēģināja izlaupīt mājas, rubenieši viņiem vienkārši sadeva pa rīkli,» emocionāli stāsta Ķeizars.

Par to, ka rubenieši aizstāvēja savas zemes ļaudis, ar viņiem izrēķinājās gan vācu, gan vēlāk padomju okupācijas varas pārstāvji. Vācijas koncentrācijas nometnēs ieslodzīja vairāk nekā tūkstotis kureliešu. Pēc Latvijas otrreizējās okupācijas čeka ierosināja krimināllietas pret 314 kureliešiem. Daudziem tika piespriests nāves sods, daudzi nomira Sibīrijas lēģeros un nometinājuma vietās. Vēl aptuveni 400 karavīru pēc kara turpināja pretošanās cīņas dažādās nacionālo partizānu grupās.

Veidojas muzejs un nācija

«Es domāju, ka mums ir bagātākais dokumentu un fotogrāfiju klāsts par Rubeņa bataljonu,» saka Ķeizars par paša veidotajiem muzejiem. Pārsteidzošākais, ka gan Rubeņa rotas bunkurs, gan muzeji Ugālē un Rendā veidoti pēc kurzemnieku iniciatīvas. Ķeizars 2007. gadā nodibināja fondu, lai būtu vieglāk vākt naudu, materiālus un cilvēkus, kas palīdz vēstures apzināšanā. Pašlaik fondā aktīvi darbojas 150 cilvēku.

«Nav mums Nacionālās pretošanās muzeja galvaspilsētā, tad veidosim Rendā!» saka Ķeizars. «Pašlaik ar talkām mēģinām atjaunot muzeja ēku Rendā. Tik lielas naudas, lai algotu būvfirmu, nav, tāpēc strādājam paši. Pēc pusgada būs brīnišķīga muzeja ēka. Tā mēs gaidām mūsu Latvijas simtgadi.»

Pēc Ķeizara pārliecības, apzinoties pretestības vēsturi, mēs varam atbrīvoties no tā, ko viņš sauc par «apspiestas nācijas mentalitāti» un veidoties par «politisku nāciju», tas ir, tādu, kas pilnā mērā un ar augstu pašapziņu uzņemas atbildību par savu valsti.

Vajadzība sarunāties

«Jebkurš mākslas darbs ir politisks, tāpēc ka tas parāda iespēju domāt citādi un būt brīvam tajā, ko dari,» Lielā Kristapa balvas saņēmēja režisore Krista Burāne stāsta par to, kas viņai ir svarīgs mākslā

Ar teātra un kino režisori Kristu Burāni tiekamies drēgnā pēcsvētku dienā viņas ģimenes mājās Cēsīs. Uz dzīvojamās istabas sekcijas stāv nesen saņemtā nacionālās kinobalvas Lielais Kristaps statuete, ko kategorijā Labākais dokumentālās filmas režisors Krista ieguva par darbu pie scenogrāfam Andrim Freibergam veltītās lentes Pasaka par tukšo telpu. Balva esot nākusi kā pārsteigums, ar to esot jāaprod, tāpēc Kristaps te vēl atrodas — pārējās ar dzīvesbiedru režisoru Mārtiņu Eihi saņemtās balvas viņi glabājot piemājas šķūnīti, joko Krista.

Viņa brīvi pārvietojas starp kino un teātri, veidojot dokumentālā kino darbus, kā arī teātra izrādes, kurās tieši, iesaistot auditoriju, runā par sociāli aktuālām tēmām. Strādājusi par pasniedzēju Latvijas Universitātē, kā arī par radošo direktori reklāmas aģentūrā. Kopā ar Mārtiņu Eihi nodibinājuši radošo apvienību Nomadi un vairākus gadus rīkojuši teātra festivālu bērniem un jauniešiem. Kristas darbus un radošo dzīvi raksturo jaunu formu un izteiksmju meklējumi, bet galvenokārt dzīva un empātiska interese par līdzcilvēkiem, nevis vēlme pēc pašizpausmes.

Krista bija viena no retajiem, kas pārtrauca sabiedrības un valdības klusumu pēc oligarhu sarunu publicēšanas, mudinot cilvēkus uz pilsonisku aktīvismu. Vēlme diskutēt par cilvēcību un līdzcietību ir biežs motīvs viņas teātra darbos. Sociopolitiskā tēma ir arī mūsu sarunā, kurā Krista stāsta, kāpēc šābrīža Latvijas māksla nevar atļauties augstprātību.

Kā nonācāt pie domas par dzīvi ārpus Rīgas?
Tā bija vairāku apstākļu sakritība. Mēs ar Mārtiņu Eihi bijām intensīvi strādājuši, savas radošās apvienības Nomadi laikā Rīgā un Latvijā veidojot izrādes, teātra festivālu, paralēli arī filmas un izstādes. Bijām ārkārtīgi noguruši no Rīgas ritma. Likās, ka ir jāmaina attieksme pret to, ko dari, lai, veidojot mākslas darbus, nejustos kā fabrikas strādnieks. (Smejas.) Bija sajūta, ka izraušanās no Rīgas ļaus īstenot šo mērķi. Vienlaikus Mārtiņš atgriezās strādāt Valmieras teātrī.

Tā bija loģiska izvēle braukt uz Valmieru. Bet Cēsis paralēli sāka «dzīvot» mūsu dzīvē, tāpēc ka šeit bija Cēsu Jaunā sākumskola — alternatīvās izglītības iespējas mūsu [jaunākajai] meitai. Bija arī posms, kad braukājām starp Valmieru un Cēsīm, vadājot bērnu uz skolu un atpakaļ, bet tas, protams, bija nogurdinoši. Mēģinot normalizēt dienas ritmu un padarīt to mierīgāku, sapratām, ka ir jāpārceļas uz Cēsīm. Cēsis ir forša vieta, šejienes kultūras piedāvājums kvalitātes nozīmē ir līdzvērtīgs tam, kas ir Rīgā. Mūs arī apmierināja tas, ka šeit satikām cilvēkus, kuri domā līdzīgi un kuriem ir līdzīgas vērtības. Gan par izglītību, gan par to, kā sabiedrībai būtu jāveidojas, lai tā būtu cilvēciskāka, brīvāka un gudrāka.

Kā Cēsu kultūras piedāvājumu ietekmē tas, ka daudzi pārceļas šurp no Rīgas un citām pilsētām?
Mēs šeit esam tikai gadu un, godīgi sakot, ļoti intensīvi ar Cēsu dzīvi neesam vēl iepazinušies. Principā pirmā satikšanās ar cēsniekiem notika pavisam nesen, taisot 18. novembra koncertu, kuru kultūras centrs mani aicināja veidot tikai ar dejotājiem. Ar Mārtiņu izdomājām, ka veidosim koncertu ne tikai klasiskā izpratnē — koncertzālē, ar karogu, kur visi iznāk, skaisti nodejo.

Mūsuprāt, svētkiem pilsētā vajadzētu ievirmot jau no paša rīta, un izdomājām, ka jāiet dancot un dziedāt pagalmos, sveicot cilvēkus, kuri netiks uz koncertu. Sastapāmies ar lielu pretestību, jo cilvēkiem likās, ka, nē, to nevajag. Kā tad mēs tur iesim un dancosim… Ir taču novembris, un ārā neviens nedejo. Tā sajūta, patiesību sakot, bija diezgan nejauka, un, manuprāt, liela daļa cēsnieku, tāpat kā liela daļa Latvijas iedzīvotāju, ir ļoti noslēgušies un dzīvo savos priekšstatos, kā visam ir jānotiek.

Šos priekšstatus vai izpratni par to, kas ir pareizi un kā ir jāsvin svētki, mainīt ir grūti. No vienas puses, apzinies lielo potenciālu, kas Cēsīm ir tāpēc, ka šeit patlaban ir daudz foršu cilvēku. No otras puses, daļai cēsnieku nepieciešamība kaut ko darīt vai mainīties nav saprotama. Ir jāpaiet ilgākam laikam, lai pašas Cēsis saprastu, kāpēc šis kultūras piedāvājums ir svarīgs. Vienlaikus arī izskanēja, ka kultūras piedāvājums, kas ir interesants rīdziniekiem, cēsniekiem ir pārāk dārgs, viņi to nevar atļauties un tāpēc arī norobežojas. Sociālā nevienlīdzība parādās arī šādā formā.

Vēl viens iemesls, lai māksla izkāptu no ierastās vides un formāta. To šovasar lieliski paveica Valmieras vasaras teātra festivāls, rīkojot izrādes dabā un pilsētvidē, parādot, ka teātris var būt tik dažāds.
Tas bija tas, ko sākām ar Nomadu teātra festivālu. Mums Valmierā bija trīs festivāli — teltīs, ārā laukumos un bibliotēkā. Mēs ar Mārtiņu sākām bīdīt bērnu teātri ārā no telpām jau pirms desmit gadiem. Tas, ka šobrīd daudz kas notiek, man gribētos domāt, ir arī mūsu nopelns. (Smejas.) Un par to ir prieks! Svarīgākais tiešām ir sanākt kopā un darīt, nevis vērojot palikt pasīvā pozīcijā.

Bet jābūt drosmīgam — redzi, ka tur danco kāds cilvēku pulciņš, taču saņemties, pienākt un iesaistīties ir solis, kas prasa sevis pārliecināšanu. Man ir svarīgi, lai skatīšanās fāze pāriet darīšanā.

Vai savos darbos esi novērojusi, ka iesaistīt darīšanā ir vieglāk, piemēram, jaunāko paaudzi?
Nevaru būt pārliecināta par visu paaudzi. Ir atvērtāki un drošāki jaunie cilvēki, bet joprojām liela daļa izglītības sistēmas māca visu darīt pareizi, nevis izvēlēties to, kas atbilst tavām vērtībām un tābrīža pārliecībai. Arī jaunajiem dejotājiem bija lielas bailes, kā viss izvērtīsies. Mūsu sākotnējā ideja bija daudz radikālāka: ejam, zvanām pie durvīm un aicinām tos, kas nenāk ārā, izdancinām viņus kāpņu laukumiņā! Uz tādu lietu es nespēju viņus pierunāt, jo «nē, tā jau nedara»! To iemāca skola. Joprojām ir liela vēlme atsaukties uz autoritātēm un pieaugušajiem. Jaunieši, kuriem ir 17 vai pat 18 gadu un tiesības vēlēt, vēl aizvien skatās, ko par to teiks tie, kas hierarhijā ir augstāki par viņiem.

Kā tas veidojas? Piemēram dejotāji, kurus vecāki kā trīsgadīgas knīpas aizved uz tautas deju ansambļiem, — cik man ir nācies būt šajos mēģinājumos, uz bērniem vienmēr kliedz, viņus lamā. Uz to balstās visa mūsu dziesmu un deju svētku kultūra. Visi vienādi skaisti paceļ roku, pārējie ar asarām acīs uz to skatās, bet tā psiholoģija ir tāda, ka es esmu cilvēks, uz kuru drīkst kliegt, un ka man ir smuki jāizdara. Man tas nepatīk, un tāpēc arī neeju uz šiem koncertiem.

Pērn konferencē Kuš! Netraucē! par kultūras piedāvājumu bērniem tev bija prezentācija par dažādiem audzināšanas veidiem. Konferencē arī izskanēja doma, ka mūsu izglītības sistēma lielā mērā ir saglabājusi cara laika skolu pamatuzdevumu izaudzināt paklausīgu kareivi.
Izglītības sistēmā notiek izmaiņas. Kompetencēs balstītais saturs, manuprāt, ir pareizs solis. Protams, ir ārkārtīgi daudz problēmu, un daļa skolotāju ir norobežojušies, viņiem tas šķiet kā ļoti haotiski īstenots projekts. Taču, lai cik nepilnīgs tas būtu, tā šobrīd ir mūsu vienīgā cerība. Būtu lieliski, ja visās skolās notiktu jaunā projekta lasījumi un kopēja domāšana par to, ko tas izmaina skolas, bērnu un vecāku savstarpējās attiecībās.

Lielākā nelaime ir tā, ka skolotāji baidās no brīvības, bet, ja viņi baidās, kā viņi var to iemācīt skolēnam? Patlaban būtu daudz jāstrādā, lai sabiedrībai pamatotu, kāpēc šīs reformas ir nepieciešamas. Jo tās būs nākotnes sabiedrības veselības pamatā.

Nākamais ir ne tikai simtgades, bet arī Saeimas vēlēšanu gads. Ar kādām sajūtām tu to gaidi?
Vēlēšanas gaidu ar lielu satraukumu. Gribētu aicināt gan jaunās partijas, gan esošās eiropeiskās partijas (kas nu tur vairs ir palicis) daudz vairāk iet un runāt ar cilvēkiem, piemēram, pagalmos. Pie pagalmiem atgriežos, balstoties pieredzē, ko guvām, veidojot izrādi Cietoksnis Daugavgrīvā un iepazīstoties ar cilvēkiem Bolderājā un Daugavgrīvā, Vakarbuļļos. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņi balso par Saskaņu tāpēc, ka Saskaņa iet ar viņiem sarunāties.

Piemēram, Daugavgrīvā ir sporta skolotājs, kurš tur visiem vada nodarbības. Visi ir sajūsmā, viņš strādā katru dienu, sākot no maziem bērniņiem līdz pat vecīšiem. Visi runā par to, cik šis cilvēks ir foršs, interesants un atraktīvs. Un viņam ir krekliņš ar uzrakstu Krim naš… Cilvēkiem interesē nevis Krim naš un tie, kuri viņam maksā algu, bet gan tas, ka viņš pievērš viņiem uzmanību, bet vienlaikus viņi iemācās, ka Krim naš ir labi. Daugavgrīvā savukārt ir Latvijas armija, kur džeki dzīvo savā armijas pilsētiņā. Kāpēc Latvijas armijas puiši nevarētu iet Daugavgrīvas pagalmos un vadīt fizkultūras nodarbības turienes bērniem?

Kamēr mūsu partijas to nesapratīs un mums katrā pagalmā nebūs cilvēki, kas kopā ar bērniem lasa grāmatas, kuri ar pensionāriem spēlē šahu, tikmēr vēlētāji joprojām ies un vēlēs par tiem, kas no eiropeiskas valsts viedokļa liekas pilnīgi nepieņemami.

Arī no mākslinieka pozīcijām ir jākāpj pāri augstprātībai, ar kuru esmu satikusies mākslinieku vidē: «Tie jau ir plebeji, kas mākslu nesaprot. Viņu vieta ir kultūras namos, skatoties otrās šķiras izrādes.» Šī augstprātība noved pie tā, ka vēlētājs izvēlas to, ko viņš zina — otrās šķiras tingeltangeli ne tikai kultūras, bet arī politikas piedāvājumā.

Savās izrādēs tu ej ne tikai pagalmos, bet arī dzīvokļos. Vērojot citus māksliniekus — vai pilsoniskais aktīvisms ir kļuvis par pozitīvu tendenci?
Nezinu, vai tā pagaidām ir tendence. Vai arī mūsu burbulis ir pārāk šaurs un es neredzu aiz tā robežām. (Smejas.) Par tendenci es būtu gatava runāt, ja simtgades birojs pēkšņi saprastu, kādā dimbā viss ir, un teiktu: «Mēs pārstrukturējam simtgades programmu, tās darbības virzienus un strādājam uz tagadni un nākotni, nevis un pagātni!»

Beidzot 12. klasi, jaunieši domā, ka jaunais dzejnieks ir Imants Ziedonis, un viņi nav dzirdējuši ne par Martu Pujātu, Kārli Vērdiņu, Ingu Gaili vai Ingu Ābeli! Bet, ja tas ir tas, ko viņi zina par šodienas Latviju, par kādu nākotni mēs runājam!? Pagātne ir jāzina, bet nevari uz tās pastāvēt tagad. Taču visa simtgade mums ir balstīta pagātnē!

Atgriežoties pie tavām izrādēm un arīdzan pie Pasakas par tukšo telpu, tu bieži strādā kopā ar saviem vecākajiem bērniem. Kā tevī sadzīvo mamma un režisore?
Es ar viņiem strādāju, jo man ārkārtīgi patīk ar viņiem kopā radīt. Nekad neesmu bijusi klasiskā mamma ar siltajām pusdienām un jautājumu: cikos tu būsi mājās? Es nekad neesmu mēģinājusi viņus pakļaut saviem priekšstatiem, kā ir jāfunkcionē ģimenei, kādām ir jābūt bērnu un vecāku attiecībām. Ņemot vērā, ka mana pamatizglītība un tas, ar ko es nodarbojos laikā, kad dzima mani [vecākie] bērni Laila un Toms, bija filosofija, man bija svarīgi radīt vidi, kurā bērni paši domā, kas ar viņiem notiek, kas viņi ir šajā pasaulē, un meklē argumentus, uzdod jautājumus un rod atbildes.

Mēs vienmēr esam vairāk eksistējuši kopējā domāšanas laukā nevis kopējā pusdienu vārīšanas laukā. Varbūt arī tāpēc man ar viņiem ir vienkāršāk kopā strādāt, nekā taisīt ģimenes pusdienas vai svinības. Mēs to darām, bet tas ir retāk un kaut kādā ziņā daudz dīvaināk, nekā būt ar viņiem blakus kā patstāvīgiem māksliniekiem. Esmu pārsteigta, ka viņi piekrīt ar mani kaut ko tādu darīt! (Smejas.) Varētu arī atteikties, bet acīmredzot viņiem ir interesanti būt kopā šādās attiecībās. Un, protams, jāsaka, ka viņi ir labi profesionāļi.

Tu daudz strādā. Kas tev dod neizsīkstošo enerģiju?
Tā ir izsīkstoša! (Smejas.) Šobrīd jūtos mazliet sadegusi. Bet bērni vienmēr ir bijusi galvenā motivācija rīkoties tā, lai viņi dzīvotu cilvēcīgā vidē. Jo es esmu atbildīga, ka viņi ir piedzimuši, tāpēc ka es tā esmu gribējusi. Man nav tiesību prasīt kādam citam viņiem šo vidi nodrošināt. Tas ir tāpat kā izslaucīt mājās grīdu — ej un mēģini «slaucīt» prātus vai situācijas.

Tu brīvi pārvietojies starp teātri un kino. Kur jūties komfortablāk?
Šobrīd kino. Ņemot vērā veidu, kā es strādāju, tur varu vairāk kontrolēt procesu un nebūt tik atkarīga no citiem. Kino varu domāt par mūžīgi aktuālajām un lielajām tēmām, bet teātris man ir instruments, ar ko reaģēt uz sociālām lietām, par kurām ir jārunā te un tagad. Kino dod iespēju domāt lēni un niansēti.

Tagad ar Pasaku par tukšo telpu esi noslēgusi triloģiju par Latvijas teātra personībām. Kas būs tālāk?
Es vēl nezinu, kas būs tālāk! Nezinu, kā viss izvērsīsies, bet man ir padomā ideja — mēģināšu apvienot kino, teātri un politisko [dimensiju]. Taču patlaban man ir punkta pielikšanas sajūta. Ir arī loģiskā tukšuma sajūta. Tagad jāgaida, kad tie avoti no jauna satecēs. (Smejas.)

Taču es nemāku ilgi neko nedarīt. Šobrīd ir jāpabeidz disertācija, un tad gribu ķerties klāt apjomīgam kinoprojektam.

Foto no privātā arhīva, Viktorija Eksta, Andrejs Strokins, Raitis Valainis

Godmane-Pētersone sāk vadīt “Latvijas gāzes” meitasuzņēmumu “Gaso”

Par trešdien dibinātā AS “Latvijas gāze” meitasuzņēmuma AS “Gaso” valdes priekšsēdētāju iecelta bijusī Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane, liecina “Latvijas gāzes” paziņojums biržai “Nasdaq Riga”.

“Latvijas gāzes” padomes priekšsēdētāja vietnieks Juris Savickis jau iepriekš teica, ka Pētersone-Godmane ir viens no pretendentiem uz uzņēmuma vadītāja amatu, uzsverot, ka viņai ir ļoti labas iespējas kļūt par “Gaso” valdes priekšsēdētāju. Iespējams, par viņas ciešo saikni ar Savicki Godmanei-Pētersonei tika liegta piekļuve valsts noslēpumam, kad viņa strādāja Iekšlietu ministrijā.

“Gaso” valdē iecelts arī Antons Bubenovs, Joahims Hokerts, Baiba Bebre un Aleksandrs Koposovs, ziņo LETA.

Par “Gaso” padomes priekšsēdētāju iecelts Aleksandrs Medvedevs, par padomes priekšsēdētāja vietnieku iecelts Aldis Pauniņš. Padomē iecelti arī deviņi locekļi – Nikolajs Vasiļjevs, Oļegs Tarasovs, Deniss Jemeļjanovs, Viljams Pīrsons, Martins Sihelkovs, Gijoms Rivrons, Kristians Jensens, Ludvigs Ekehards un Ņikita Pozdņakovs.

Padomes priekšsēdētāja ikmēneša atlīdzība ir noteikta 2577 eiro apmērā, bet padomes priekšsēdētāja vietnieka un padomes locekļa ikmēneša atlīdzība ir noteikta 2319 eiro apmērā.

“Gaso” pamatkapitāls ir 39,9 miljoni eiro, kuru veido 39,9 miljoni akciju viena eiro nominālvērtībā. Kompānijas pamatkapitāls veidojas “Latvijas gāzes” reorganizācijas procesā, nodalot sadalāmās sabiedrības (dibinātāja) mantu.

Apstiprinātajos “Gaso” statūtos minēts, ka “Gaso” izveidota, izpildot Enerģētikas likuma grozījumu prasības, kas stājas spēkā 2018.gada 1.janvārī, par sadales sistēmas operatora darbības veidu nodalīšanu no “Latvijas gāzes” atsevišķā kapitālsabiedrībā ar patstāvīgas juridiskās personas statusu.

Jau ziņots, ka “Latvijas gāzes” akcionāri ārkārtas sapulcē augusta vidū atbalstīja uzņēmuma reorganizāciju, nodalot sadales sistēmas operatoru un izveidojot “Gaso”.

Atbilstoši Eiropas Savienības un Enerģētikas likuma prasībām “Latvijas gāzei” līdz 2018. gada 1.janvārim ir jānodala dabasgāzes tirdzniecība un sadale. Atšķirībā no pārvades un uzglabāšanas nodalīšanas, kas tika veikta 2016.gadā, izveidojot AS “Conexus Baltic Grid”, uz sadales un tirdzniecības nodalīšanu neatteicas prasība par īpašnieku maiņu. Līdz ar to nodalāmā sabiedrība var būt meitasuzņēmums.

“Latvijas gāzes” pamatkapitāls ir 55 860 000 eiro, kas sadalīts 39 900 000 akcijās 1,4 eiro nominālvērtībā. “Latvijas gāzes” akcionāri ir “Gazprom” (34%), “Marguerite Gas II” (28,97%), “Uniper Ruhrgas International” (18,26%) un “Itera Latvija” (16%), kā arī Latvijas valsts ar mazāk nekā 0,01% akciju. Savukārt 2,77% ir neidentificēto akcionāru uzrādītāja akcijas.

“Latvijas gāze” pērn strādāja ar 392,266 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 11,8% mazāk nekā 2015.gadā, savukārt uzņēmuma peļņa pieauga par 22,9% – līdz 37,506 miljoniem eiro. “Latvijas gāzes” akcijas kotē “Nasdaq Riga” otrajā sarakstā.

Hāgas tribunāls Ratko Mladičam piespriež mūža ieslodzījumu

ANO tiesneši trešdien piesprieda mūža ieslodzījumu bijušajam Bosnijas serbu armijas komandierim Ratko Mladičam, atzīstot viņu par vainīgu genocīdā un kara noziegumos Bosnijas kara laikā, ziņo LETA/AFP.

Tiesa atzina Mladiča vainu desmit no 11 apsūdzībām, kas viņam izvirzītas saistībā ar Bosnijas kara laikā 90.gados notikušo nežēlīgo etniskās tīrīšanas operāciju, kā arī Srebrenicas slaktiņa vadīšanu.

ANO augstais cilvēktiesību komisārs Zeids Raads al Huseins, komentējot tribunāla spriedumu, norādīja, ka mūža ieslodzījumam jākalpo par brīdinājumu citiem kara noziedzniekiem un atgādinājumu, ka viņiem neizdosies izvairīties no tiesas. “Visiem tiem, kas šodien pastrādā smagus starptautiskus noziegumus tik daudzās situācijās, vajadzētu baidīties no šī rezultāta,” sacīja Zeids.

“Mladičs ir ļaunuma iemiesojums, un Mladiča tiesāšana ir iemiesojums tam, kas ir starptautiskā tiesa,” viņš piebilda.

Mladičs notiesāts par genocīdu saistībā ar Srebrenicas asinspirts sarīkošanu. 1995.gadā serbu spēki pārņēma musulmaņu Srebrenicas anklāvu, kuru apsargāja viegli bruņotas nīderlandiešu vienības, kas neizrādīja nekādu pretestību. Vēlāk Srebrenicā tika noslepkavoti aptuveni 8000 musulmaņu vīriešu un zēnu. Šis slaktiņš tiek uzskatīts par smagāko kara noziegumu, kas Eiropā pastrādāts kopš Otrā pasaules kara.

Mladičs notiesāts arī par 44 mēnešus ilgušo Bosnijas galvaspilsētas Sarajevas aplenkumu, kura laikā gāja bojā 10 000 cilvēku.

Viņš netika atzīts par vainīgu genocīda pastrādāšanu pašvaldībās. “Par šo noziegumu pastrādāšanu palāta piespriež Ratko Mladičam mūža ieslodzījumu,” pavēstīja tiesnesis Alfonss Orī, piebilstot, ka pastrādātie noziegumi bijuši “vieni no šausminošākajiem, kādi zināmi cilvēcei”.

“Apstākļi bija brutāli. Tie, kuri centās aizsargāt savas mājas, sastapās ar nežēlīgu spēku. Notika masu slepkavošana un daži upuri mira pēc piekaušanas. Daudzi no noziedzniekiem, kas sagūstīja Bosnijas musulmaņus, neizrādīja nekādu cieņu pret cilvēka dzīvību,” sacīja Orī.

Par “Bosnijas miesnieku” iesauktā Mladiča lieta ir pēdējā ANO Starptautiskā kriminālnoziegumu tribunāla bijušajai Dienvidslāvijai (ICTY) izskatāmā lieta, un tās spriedumu jau sen gaidīja desmitiem tūkstoši kara upuru reģionā. Nākamajā mēnesī tribunāls gatavojas savu darbu beigt.

Sarežģītā lieta tika izskatīta vairāk nekā piecus gadus, tajā liecināja teju 600 cilvēku un tika sniegti vairāk nekā 10 000 pierādījumu.

Serbijas prezidents Aleksandars Vučičs sacīja, ka šis spriedums bijis iepriekš zināms, bet ir pārsūdzams. Vučičs sacīja, ka “visi zinājuši, kāds būs spriedums”, bet piebilda, ka viņam, kā prezidentam, nav tiesību komentēt pirmās instances spriedumu.

Viņš aicināja Serbijas iedzīvotājus “raudzīties nākotnē, domāt par miera un stabilitātes saglabāšanu reģionā, neslīgt asarās par pagātni, bet veidot citādāku un labāku nākotni”.

Mladičs noliedza vainu 11 apsūdzībās, kas viņam izvirzītas saistībā ar Bosnijas kara laikā 90.gados notikušo nežēlīgo etniskās tīrīšanas operāciju, kā arī Srebrenicas slaktiņa vadīšanu.

Mladičs tika aizturēts 2011.gadā pēc 16 gadus ilgas bēguļošanas un kopš tā laika atrodas ieslodzījumā. Viņa tiesas process sākās 2012.gada maijā.

74 gadus vecais Mladičs apsūdzēts par genocīdu, cilvēku vajāšanu un iznīcināšanu, slepkavībām, deportācijām, necilvēcīgu rīcību un nežēlīgu izturēšanos, kas pastrādāta nolūkā “likvidēt vai uz visiem laikiem” aizvākt musulmaņus no plašām Bosnijas teritorijām, lai īstenotu sapni par Lielserbiju.

 

ICTY pagājušā gada martā par vainīgu genocīdā atzina bijušo Bosnijas serbu līderi Radovanu Karadžiču un piesprieda viņam 40 gadus cietumā.

Spēks ir kooperatīvā

Gan iespēja nepievilt klientus neražas gados, gan jaudīgs ES atbalsts — Zelta ābeles runasvīri argumentē, kāpēc vienīgie Baltijā izlēma apvienot vairāku augļkopības saimniecību resursus

Augļkopības kooperatīva Zelta ābele vadītāju Gintu Neimani sastopu Siguldas pievārtē, viņa kolēģa Jāņa Zilvera zemnieku saimniecībā Pīlādži. Tikai nesen novākta raža, āboli glabājas milzīgos koka konteineros, pa 300—400 kg katrā. Visu ziemu tiks darbināta šķirošanas līnija, dārza veltes fasēs pirms došanas veikaliem un programmai Piens un augļi skolai, ko atbalsta Eiropas Komisija. Uz Siguldu no Dikļiem ceļos arī Ginta izaudzētie āboli — viņam šķirošanas līnijas vēl nav.

Breša zemnieka Jāņa Zilvera ģimene augļkopībā strādā jau 27 gadus, sākuši biznesu pirms uzņēmumu reģistra izveidošanas. Neimaņi — tikai kopš 2000. gada. Bet abu stāstā ir kaut kas kopīgs. Tā ir interese par šo nozari vairākās paaudzēs.

«Manam vecvectēvam, arī Jānim Zilveram, kurš bija linu kupcis, Cēsīs bija liels ābeļdārzs un ķiršu dārzs, īpašs ābolu pagrabs un klēts. Vecmamma stāstīja, ka viņai ķirši ar šķērēm tirgum bija jāgriež, lai nebojā zaru un ogas nesulo,» stāsta Jānis.

«Arī manam vectēvam Ādolfam Dikļos pie mājas bija kādas desmit ābeles,» iesaucas Gints. «Atceros, kā viņš sakrāva ražu kravas mašīnā un veda pārdot uz Ļeņingradu. Pabeidzu lauksaimniecības universitāti, domāju, ko darīt. Bija no vecātēva mantotais nelielais zemes gabals Dikļos…»

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, kad interese par augļu pārdošanu radās Jānim Zilveram, diplomētam inženierim celtniekam, Latvijā modē bija puķkopība. Piegādājot ziedus Krievijas tirgum, pirmos soļus biznesā toreiz spēra daudzi. Arī Zilveri izmēģināja laimi ar neļķēm.

Tad izlēma kļūt par Breša zemniekiem, izmantot iespēju saņemt zemi mūža lietošanā. «Bijām tādi īpatņi, kas vieni no retajiem Latvijā pateica, ka nodarbosies ar augļkopību. Citiem Breša zemniekiem — piens, graudi. Jo padomju laikos Moldāvija un Ukraina saražoja augļus, bet Latvijā bija jāražo gaļa un piens,» stāsta Jānis.

1989. gada beigās viņš izsaukts uz toreizējo izpildkomiteju. ««Kā, tu tagad taisies zemniekot? Audzēt ābolus?» man prasīja. Teicu: «Mēs pienu un graudus vedam uz Krieviju, bet augļus pērkam! Ja taisāmies būt pašpietiekami, kāpēc lai augļus neaudzētu? Pirmskara Latvijā tie ir audzēti.» Redzēju, ka tā ir brīva tirgus niša, kā tagad gudri māca biznesā.»

Sandra un Jānis Zilveri sāka stādīt kociņus — ne tikai skābās, sulu spiešanai piemērotās šķirnes, kādas pirms tam kultivēja kolhozu ābeļdārzos, vairāk tā dēvētos deserta ābolus, kas paredzēti ēšanai. Tagad Jāņa saimniecībā ir  ābeles un bumbieres 14 ha platībā. «Kolekcijā mums ir 70 ābeļu šķirņu, augļu ražošanai aktīvi izmantojam sešas, no tām Lietuvas šķirne ‘Auksis’ ir populārākā,» stāsta saimnieks. Šobrīd viņš gan lauzot galvu, ko nākotnē piedāvāt mūsu jaunajai paaudzei, kas labprāt grauž kraukšķīgākus un saldākus ābolus. Ir izveidojis palīgnozares — augļu koku un ogulāju stādu audzēšanu pārdošanai un vīna ražošanu, ar to vairāk nodarbojas dēli Reinis un Jānis. Organizējot vīna degustācijas, viņi startē arī tūrisma nišā.

Ceļš uz ābolu audzētāju kooperatīvu nav bijis rozēm kaisīts. Zilvers seniors jau 90. gadu sākumā iestājās LANDA — Latvijas Neatkarīgo dārzkopju apvienībā. «Sabiedriskā organizācija, ja sāk nodarboties ar biznesu, parasti visu salaiž dēlī. Tā arī notika,» paškritiski konstatē.

90. gadu beigās dibinātā Latvijas Augļkopju asociācija, kuru viņš vadīja pēc augļkopības zinātnieces Māras Skrīveles ieteikuma, mācījusies no kļūdām. «Zem sevis savācām gan vīnogu, gan smiltsērkšķu, gan krūmmelleņu audzētājus, subsīdijas pirms lielajiem Eiropas maksājumiem dārzu ierīkošanai izcīnījām. Teicu — to nedrīkst jaukt ar komerciju. Aizstāvēsim nozares intereses likumdošanā, Pārtikas un veterinārajā dienestā, Valsts ieņēmumu dienestā.»

Uzņēmējdarbības nākotni Zilvers saskatījis iespējā kooperēties. Vispirms, kā tas notiek  augļkopības reģionos lielākajā daļā Eiropas, — sastrādāties ar kaimiņiem. Tos iekustināt neesot izdevies. Asociācijas biedriem organizējis braucienus pieredzes apgūšanai ābolu lielvalstīs Polijā un Vācijā. Tā tuvāk iepazinies ar entuziastiem citviet Latvijā. Arī ar jauno agronomu Gintu Neimani, kurš gadsimtu mijā no viņa iepircis pirmos ābeļu stādus.

«Tehnika sākumā nekāda nebija, iestādījām dārzu, iesējām ābeļu rindu starpās zālienu. Pirmo ražu kastēs nesu vecātēva pagrabā ar saliektu muguru,» Gints atceras dārzkopja gaitu sākumu savā saimniecībā.

Divreiz mazāk ķīmijas

Periodu, kad dārzs vēl neienes naudu, bet tik un tā cītīgi jākopj, nav izturējuši daudzi entuziasti, kas, tāpat kā jaunpienācējs Gints Neimanis, iestādījuši kociņus. Viņš, līdz 2007. gadam strādādams algotu darbu citur, spējis saglabāt entuziasmu. Augļkoku platības paplašinājis pakāpeniski — no viena līdz 10 ha.  2008. gadā Zilvers ar astoņiem kompanjoniem nodibināja kooperatīvo sabiedrību Zelta ābele. Neimanis pievienojās tai nākamajā gadā. Vēl pēc gada aizgāja no darba, lai nodotos tikai augļkopībai.

Lielākā daļa Zelta ābeles dalībnieku — zemnieku saimniecības, SIA un paju sabiedrības — jau bija izgājuši ugunskristības citā kooperatīvā, stāsta Jānis. «Vispirms tika izveidots kooperatīvs Lieldārzi, vairāk nekā 50 biedru. Es tajā neiestājos. Vienu brīdi tam Rīgā, Centrāltirgū, bija sava vieta. Diemžēl neveicās. Viens no pamatojumiem — latviešu daba. «Nē, es kooperatīvam nedošu, varu tirgū pārdot dārgāk, šogad raža ir maza!» Bet bija labas idejas, projekts uztaisīts lielai glabātavai pie Rīgas, lai āboli būtu tuvāk patērētājiem.»

Arī Zelta ābele pirmajos gados piedzīvoja turbulences. Viens biedrs izstājās, cits, kas paralēli bija audzējis dārzeņus, pārgāja tikai uz tiem. Dārzeņu kooperatīvi Latvijā ir vairāki un samērā spēcīgi, jo tiem sortiments ir plašāks un tirgošanas laiks ilgāks, stāsta vīri. Ābolu audzēšanai nodibināti divi kooperatīvi — bez Zelta ābeles vēl ir arī Augļu nams —, un viens ogām, Ziemeļoga. «No baltiešiem pirmie augļu kooperatīvu lietas palaidām. Igauņiem un lietuviešiem tādu jo-projām nav. Lietuvā gan ir daži ļoti spēcīgi ābolu ražotāji, lielākais izaudzē tikpat, cik mums viss kooperatīvs kopā.»

ES atbalsts kooperatīviem kļūstot arvien nopietnāks. «Augļu un ogu nozari ir grūti regulēt. Piemēram, upenēm ļoti laba cena, visi sastāda upenes, nākamajā gadā nav, kur upenes likt, visi izput. Tad Eiropas ierēdņi saprata — lai zemnieki paši to regulē, lai taisa kooperatīvus! Naudu, kas bija paredzēta intervences atbalstam — lieko produktu izņemšanai no tirgus —, viņi novirzīja uz kooperēšanās atbalstu.»

«Mums bija iespējams visu ko sabūvēt tikai tāpēc, ka kooperējāmies,» uzsver Neimanis un Zilvers. «Šī ābolu glabātava Pīlādžos ir kooperatīva īpašums, ar Eiropas projektu palīdzību esam uzbūvējuši sešas jaunas glabātavas: arī Dikļos, Valmieras, Limbažu, Tukuma un Saldus pusē. Divas, vēl no padomju laikiem, renovētas.»

Zelta ābeles biedrus var sastapt katrā Latvijas novadā, izņemot Latgali.  Kopējā dārzu platība ir 280 ha. Poceriem Sēlijā, Viesītes novadā, pieder lielākie augļudārzi Latvijā, 140 ha. «Konsultējamies par tehniskām lietām, sveci zem pūra neturam. Piemēram, Guntis Ofkans, kam ir z/s Eglāji, rūpīgi pētīja šķirošanas līnijas, lai piemeklētu tādu, kas Auksi nebojā, jo tam ir diezgan vārīga miza. Atrada holandiešu līniju, kas nav superdārga, jo tai elektronikas praktiski nav, ir labi izdomāta, pat tomātus un papriku var šķirot. Tagad mums tādas ir pieciem gabaliem. Pat pie dīleriem pēc elektriskajām šķērēm ejam kā kooperatīvs. Uzreiz ņemam 10, var cenu labāku dabūt. Kopā pērkam kartona taras kastes. Ja tu pērc nevis 2000, bet 20 000, uzreiz cita cena, lai arī katram raksta savu rēķinu,» skaidro Jānis.

Augļu tirdzniecība tiek organizēta, biedriem no savām noliktavām augļus pārdodot kooperatīvam, kas ir produkcijas piegādātājs klientiem. Tagad Zelta ābeles ābolus var atrast arī lielveikalos Rimi un Maxima — atšķirībā no importa fasētus tīkliņos. «Piegādes notiek organizētāk. Kooperatīva efekts!» izsaucas Zilvers. «Un klimatiskos apstākļus arī mūsu kooperatīvs var pārvarēt,» piemin pavasara salnas, kuru dēļ raža mēdz atšķirties ik sezonu. «Mums ir vietas, piemēram, pie Tukuma, kur praktiski katru gadu ir laba raža, citur — tad lielāka, tad mazāka. Kopējās saistības — augļus skolām un piegādes veikaliem — varam nodrošināt.»

Audzētāji iesaka izvēli izdarīt par labu Latvijas augļiem ne tikai patriotisma dēļ. «Ķīmija integrētās audzēšanas uzņēmumos, kādi Latvijā esam mēs, tiek lietota vismaz divas trīs reizes mazāk, salīdzinot, piemēram, ar Poliju, kur klimata dēļ ir gan vairāk kaitēkļu, gan slimību.  Dienas un nakts temperatūru starpība lielāka, mūsu āboli ir aromātiskāki. Katru gadu poļi Latvijā pērk ābolus, lai savu pliekano sulu pašķaidītu ar ko aromātisku un skābu.»

Zelta ābele pērn pārdevusi 1477 tonnas ābolu, 136 tonnas realizētas skolu programmā. «Četras reizes gadā mums ir kooperatīva sanākšanas katru reizi pie cita biedra. Pie reizes apskatāmies, kā viņam iet, ko ir izdarījis. Katra biedra viens pārstāvis ir valdes loceklis, katrs atsevišķi — ar paraksta tiesībām. Liela savstarpēja uzticēšanās!» uzsver kolēģi.

Pēdējā sēdē nomainījuši vienu valdes locekli —  Jēkabs Spickus no uzņēmuma Auseklītis Tumes pagastā pensionējies cienījamā 90 gadu vecumā. Vēl februārī braukuši pie viņa svinēt apaļo jubileju. Spickus mazdēls, bijušais policists, nesen aizgājis izdienas pensijā, lai arī pievērstos augļkopībai. «Tā ir ikdiena ar dabu, dzīvošana ar gadalaikiem. Darbs, kas ir gan hobijs, gan sirdslieta,» sarunu noslēdz Jānis Zilvers.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Īstam dārzniekam bizness ir arī hobijs. Tāpēc daudzi gatavi strādāt vēl cienījamos gados.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Katra dārzā kļūdu ir bijis daudz, bet kooperatīvam nopietnu kļūdu nav gadījies.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Ja gribi kādu kultūru audzēt, tev šai kultūrai ir arī jāpatīk. Ja āboli negaršo, neaudzē tos! Pirms kaut ko iestādi, jābūt skaidrībai, kas ir tavs klients. No pirmā brīža jāstrādā ar domu, kas tieši viņam vajadzīgs.