Diena: 15. novembris, 2017

«Čekas maisu» pētnieki iebilst pret ierobežojumu runāt par atklāto

Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu zinātniskās izpētes komisijas pētniekus neapmierina aizliegums runāt par “čekas maisu” izpētes gaitā atklāto, vēsta Latvijas sabiedrisko mediju (LSM) portāls lsm.lv. To LSM paudis komisijas vadītājs Kārlis Kangeris, komentējot Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces (NA) šorīt intervijā LTV1 raidījumam Rīta panorāma pausto, ka nav skaidrs, kādēļ pētnieki nevar sadarboties ar Satversmes aizsardzības biroju (SAB) “čekas maisu” izpētē.

Pēc Kangera skaidrotā, VDK zinātniskās izpētes komisijas pētnieki nav pieteikušies darbam ar “čekas maisiem” prasītajai pielaidei valsts noslēpumam, jo viņus neapmierina SAB nosacījums par izpētē atklātās informācijas neizpaušanu. Komisijas vadītājs atzina, ka trīs pētnieki, iespējams, būtu ar mieru ar šādiem noteikumiem strādāt, taču ne viņš pats un vairāki citi zinātnieki.

Kangeris pauda cerību tuvākajā laikā rast iespēju tikties sarunā ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, lai vēlreiz runātu par “čekas maisu” atvēršanu. Jau ziņots, ka Vējonis pēc VDK komisijas vēstules saņemšanas, kas aicina atcelt īpašo VDK likumu, lai atvērtu ‘’čekas maisus’’, nepauda tam skaidru atbalstu.

Saeima 2014.gada maijā nolēma, ka “čekas maisi” publiski būs pieejami pēc to zinātniskās izpētes. Saeima un valdība uzdeva zinātniekiem izpētīt, kā darbojās bijušās Padomju Savienības VDK. Uzdevuma izpilde nav ritējusi gludi, sākumā komisijai nepiešķīra finansējumu, turklāt pētniekiem nav izdevies piekļūt pie SAB telpās esošās datubāzes.

SAB glabātajā VDK datubāzē “Delta” atrodas aģentu ziņojumi un uzskaites kartītes. Datubāze pašlaik tiek digitalizēta. No jaunās versijas, kas būs pieejama zinātniekiem, dzēš ārā svarīgu informāciju, iepriekš vēstīja LTV raidījums “de facto”.

Rektors augstskolai, kas «drīz būs labākā»

Jaunievēlētais Rīgas Stradiņa universitātes rektors Aigars Pētersons (58) sola jaunas studiju programmas un universitātes mācību centrus visās reģionālajās slimnīcās

Dienā, kurā Aigars Pētersons savā pagaidām vēl Doktorantūras nodaļas dekāna kabinetā atvēlējis laiku mūsu sarunai, viņš jau sniedzis trīs intervijas. Vai nu tāpēc, vai arī neseno rektora vēlēšanu iespaidā Pētersons runā ar  patosu. Gan par sevi kā cilvēku, kurš nosprauž augstus mērķus un vienmēr tos sasniedz, gan par universitāti, kas «drīz būs pati labākā».

Mums gan neizdodas precizēt, pēc kādiem kritērijiem. «Kvalitātes ziņā,» Pētersons atbild. Turpināšot ilggadējā RSU rektora Jāņa Gardovska sākto, kas nozīmē — ne tikai saglabās visas veselības aprūpes un sociālo zinātņu studiju programmas, bet veidos jaunas. Tādas kā jau radītā maģistrantūras programma Veselības vadība. Būšot programmas, kurās apgūt pacienta tiesības, civilo aizsardzību, veselības mācības pedagoģiju, komunikāciju veselības aprūpē. Pārjautāju, vai tiešām nerunājam par atsevišķiem lekciju kursiem, bet studiju programmām? «Jā,» atbild Pētersons. «Ļoti daudzas idejas ir Juridiskajā fakultātē. Piemēram, par nacionālās drošības, ekonomiskās drošības studiju programmām. Mums ir fantastisks profesors [Andra] Sprūds, kurš vada Latvijas Ārpolitikas institūtu. Bet universitātē varētu būt tikpat skaists Iekšpolitikas institūts.»

Atgādinu par studiju programmu sadrumstalotību un Izglītības ministrijas mērķi panākt to skaita samazinājumu no 900 līdz 600. Atbildes vietā Pētersons atgādina, ka sociālo zinātņu studiju programmās RSU nav nevienas budžeta vietas, bet tik un tā jaunieši nāk «ar augšupejošu līkni un ir gatavi maksāt naudu». «Šobrīd universitātē notiek sociālo zinātņu programmu izvērtēšana. Nešaubos, ka daļa tiks apvienotas, bet daļu ieteiks slēgt,» stāsta Pētersons. Bet uzsver, ka viņa augstskolā valda «katedru autonomija», proti, tās izlemj par studiju programmām. «Jo mēs uzticamies saviem profesionāļiem. Vai tad Kreituses kundze (Ilga Kreituse, Politikas zinātnes katedras vadītāja — red.) nav profesionālis? Vai profesors Sprūds vai profesors Vilks (Andrejs Vilks, Juridiskās fakultātes dekāns — red.) nav profesionāļi? Mēs uzticamies viņiem un gaidām no viņiem jaunus produktus.» Iebilstu, ka Vilku ārpus augstskolas pazīst pēc bēdīgi slavenā pētījuma par dzimumaudzināšanas metodēm Norvēģijā, kurā viņš izmantoja viltus ziņas. «Andrejs Vilks ir visaugstākā kaluma nozares eksperts juridiskajās zinātnēs. Ļoti kompetents profesors, universitātē viņš ir ļoti mīlēts un cienīts gan no kolēģu, gan studentu puses,» atbild Pētersons. «Mums nav viņam jānorauj uzpleči.»

Ir kāds paradokss, par ko vēlos uzzināt Pētersona viedokli. Lai gan Latvijā ir netipiski liels medicīnas studentu skaits (21,7 uz katriem 100 000 iedzīvotāju, savukārt OECD valstīs vidēji 9,9) un ik gadu ap 200 jauno ārstu emigrē, vienlaikus reģionālajās slimnīcās ir mediķu deficīts. Kam mums tik daudz medicīnas studentu? «Bet mums jāņem vērā ārstu migrācija. Tā nav augstskolas problēma — noturēt ārstus, lai viņi nedotos darbā uz Vāciju vai Norvēģiju,» atbild Pētersons un atgādina par algu atšķirībām Latvijā un Rietumeiropā. Vēl pirms pāris gadiem daļai medicīnas fakultāšu absolventu pietrūka vietu rezidentūrā un daļa jauno mediķu bija spiesti iziet rezidentūru ārzemēs. Šogad valsts apmaksājusi 240 rezidentūras vietu — par 50 vairāk nekā iepriekš, tāpēc visiem to pietiek, norāda Pētersons. Dažās jomās, piemēram, neatliekamā medicīniskā palīdzība, pat pietrūkst gribētāju.

Bet ko darīt ar faktu, ka Latvijā trūkst vairāk nekā 500 ārstu, īpaši reģionālajās slimnīcās? «Atbilde ir manā stratēģijā,» Pētersons saka un sāk stāstīt par ieceri katrā no septiņām reģionālajām slimnīcām izveidot RSU mācību un pētniecības centru. Tāds jau esot Daugavpilī, tiekot gatavots līgums ar slimnīcu Liepājā, arī citas slimnīcas izrādot interesi. «Kur būs šādi centri, tur mūsu studenti strādās praksēs. Iespējams, arī rezidentūrā. Ir jau noslēgts 101 līgums starp reģionālajām slimnīcām un mūsu rezidentiem, kuri apsolījuši tur turpināt darbu,» saka Pētersons. Līgums esot noslēgts arī starp universitāti un Vācijas slimnīcu ķēdi Lukaskrankenhaus GmbH, lai vācu jauniešiem, kas studē medicīnu Latvijā, būtu prakses iespējas dzimtenē. Būšot vēl sadarbības līgumi ar slimnīcām Vācijā, Skandināvijas valstīs, Itālijā.

RSU ir augstskola ar vislielāko ārzemju studentu īpatsvaru Latvijā — 22%. Gandrīz puse no tiem ir vācieši, 35% — skandināvi. Kādreiz vācu jaunieši, tikuši tomēr pie budžeta vietām kādā no dzimtās zemes augstskolām, pameta RSU. Pēdējos divos gados vācu studentu atbirums samazinājies no 10 līdz 6%. «Kā viņiem var te nepatikt, ja ārzemēs klīniskās prakses nav pirmos sešus gadus, bet mūsu ārvalstu studenti tiek vesti pie slimnieku gultām un piedalās izmeklējumos. Studiju process ir integrēts klīnikās,» skaidro Pētersons. Austrumu slimnīcā maijā atvērts RSU studiju centrs, tāds būšot arī Stradiņa un Bērnu slimnīcā. Tikai viena centra izveidē ieguldīti 943 tūkstoši. Kur augstskolai tāda nauda, lai atvērtu vēl divus? «Ieguldīsim ne tikai pašu nopelnīto, bet centīsimies Eiropas struktūrfondu naudu piesaistīt. Mums ir aktīvi mecenāti,» pārliecinoši atbild jaunievēlētais rektors.

Tāpat kā iepriekšējos gados, viņš ir apņēmības pilns gādāt, lai pēc iespējas vairāk jauno ārstu izvēlas turpināt studijas doktorantūrā, kā arī palielināt zinātnisko publikāciju skaitu platformās Web of Science, SCOPUS un Pubmed — pērn tādu RSU pastāvīgajiem pasniedzējiem bijis 175, plāns turpmākajiem pieciem gadiem ir 300. «Jo vienīgais, kā mums pietrūkst, lai ieņemtu augstas vietas augstskolu reitingos, ir zinātnisko publikāciju skaits,» paskaidro Pētersons.

Pārliecība, ka mediķim jātiecas apvienot ārstēšanu ar akadēmisko karjeru, balstīta viņa paša dzīves pieredzē. Kad pirms 34 gadiem Pētersons pabeidza augstskolu, kuru turpmākos piecus gadus nu vadīs, Bērnu ķirurģijas katedras vadītājs profesors Jānis Gaujēns viņam teicis: «Bērnu operēšana nav nekas, ja paralēli nestrādā zinātniski pētniecisku darbu un nemāca studentus.» Un jaunais rektors izstāsta, kā pēc dzelzs priekškara krišanas 80. gadu beigās stažējies deviņu valstu 12 klīnikās, lai atvestu uz Latviju ne tikai jaunas prasmes un pieredzi, bet arī kopētas grāmatas un medicīnas zinātnes žurnālus. Kā viņš aizstāvējis vienu disertāciju, otru, kļuvis par docentu, asociēto profesoru un profesoru, katedras vadītāju un dekānu. Tāpat Bērnu slimnīcā viņš savu karjeru sācis kā sanitārs, līdz pamazām pa karjeras kāpnēm uzkāpis līdz valdes locekļa amatam. Tiesa, dienā, kad valdība Pētersonu apstiprinās RSU rektora amatā, viņš šo slimnīcas valdes locekļa amatu atstās. Bet turpinās strādāt par ekspertu konsultantu Bērnu ķirurģijas klīnikā, lai nosargātu savu ārsta sertifikātu. «Tas ir drošībai, lai pēc piecu gadu rektorēšanas varu atgriezties normālā dzīvē,» Pētersons paskaidro, ka metodiski domā par visiem procesiem savā mūžā.

«Fantastiska laika plānošana,» viņš atbild uz jautājumiem, kā var paspēt karjeru apvienot ar rūpēm par sešiem bērniem. Regulāri tiekoties ar vecākajiem, jau pieaugušajiem bērniem, bet ar jaunākajiem, septiņus gadus vecajiem dvīņu puikām, vēl nupat brīvdienās pirms rektora vēlēšanām esot apmeklējis futbola turnīru Salaspils kauss. Pētersons regulāri vedot zēnus uz futbola treniņiem — kamēr viņi spēlē bumbu, pats lasa medicīnas žurnālus.

Ēdienkarte

Tase melnas kafijas
Divas glāzes ūdens

Gads pirms astoņpadsmitā

1917. gada novembrī Latvijas stāvoklis izskatījās bezcerīgs

1917. gada 18. novembris. Gads pirms neatkarības pasludināšanas. Latvijas stāvoklis izskatās bezcerīgs.

Jau vairāk nekā divus gadus frontes līnija ir dalījusi latviešu apdzīvotās zemes divās daļās, un kara postījumi ir bijuši milzīgi. No Rīgas izvestas gandrīz visas rūpniecības iekārtas, abos Daugavas krastos izpostītas neskaitāmas saimniecības. Krievijas Februāra revolūcija nevis mazinājusi, bet gan pastiprinājusi valstī jukas. Armijas disciplīna sabrukusi, tās karavīri laupīdami klejo pa Vidzemi, kur dažviet jau izcēlies bads. Vācu okupācijas spēki Kurzemē un Zemgalē vietējiem zemniekiem uzlikuši smagas rekvizīcijas.

Nākotne nesola neko labāku.

Trešā daļa Latvijas iedzīvotāju — vairāk nekā 700 000 cilvēku — devušies bēgļu gaitās, un liela daļa ir izkaisīta pa visu Krieviju no Arhangeļskas līdz Vladivostokai. Kurzemes un Zemgales iedzīvotāju skaits pirms kara bija 800 000, tagad tur palikuši tikai 270 000.

Vienīgais reālais spēks Latvijas teritorijā ir Vācijas armija, un Berlīnē kaļ plānus pēc kara beigām Latvijas un Igaunijas teritoriju apvienot Vācijas satelītvalstī, uz kuru tiktu sūtīts liels skaits vācu kolonistu.

Savukārt Vidzemē izmisušie iedzīvotāji notic latviešu lielinieku melīgajiem solījumiem panākt mieru un taisnību un sniedz viņiem uzvaras visās 1917. gadā notikušajās vēlēšanās. Tomēr dažkārt pat lieliniekiem izsprūk kāds atklātāks vārds. «Mēs, Latvijas sociāldemokrātijas lielinieki un internacionālisti, negribam nekādas nacionālas autonomijas,» viens no viņu vadoņiem Oto Kārkliņš paziņo. «Nedomājiet, ka mēs aizstāvēsim latviešus: mēs aizstāvēsim tikai savas šķiras intereses, lai te dzīvotu latvieši, krievi, ebreji vai samojedi!»

Tiesa, ir saujiņa redzamu latviešu politiķu, sabiedrisku un kultūras darbinieku, to skaitā Jānis Čakste, Zigfrīds Anna Meierovics un Kārlis Skalbe, kuri saprot — vienīgais, kas var glābt no pilnīgas katastrofas, ir patstāvīga Latvija. Tāpēc 1917. gada 16. novembrī viņi pulcējas Valkā, lai dibinātu Latviešu pagaidu nacionālo padomi. (Plašāk par padomi lasiet Kultūras intervijā ar vēsturnieku Jāni Tomaševski.)

Objektīvs vērotājs tajā laikā teiktu, ka viņu izredzes panākt savu mērķi — Latvijas pašnoteikšanos — bija neizsakāmi niecīgas. Padomei tobrīd nebija ne naudas, ne bruņoto spēku, ne plaša un organizēta atbalsta tautā. Cerības uz Rietumu demokrātisko valstu palīdzību bija sapnis, nevis realitāte. Tomēr par visiem šiem šķietami nepārvaramajiem šķēršļiem svarīgāki izrādījās dibinātāju principi un pārliecība. Latviešu pagaidu nacionālā padome ielika pamatus neatkarīgai Latvijas valstij.

2017. gada 18. novembris. Gads pirms neatkarības pasludināšanas simtgades. Latvija ir brīvāka, drošāka un bagātāka nekā jebkad.

Taču, ja tieši vissliktākajos laikos ir jāspēj saskatīt un virzīties uz labāku nākotni, kā to darīja pagaidu nacionālās padomes dibinātāji, tad arī labajos laikos ir svarīgi neaizmirst pagātnes mācības.

Pirmā, acīmredzamā — lai kā mums ikdienā patīk sūdzēties par dažādām nebūšanām šodienas Latvijā, ir bijuši arī daudz sliktāki laiki. To ir svarīgi apzināties nevis, lai samierinātos ar esošajiem apstākļiem, bet gan tieši otrādi — lai stiprinātu sevī apziņu, ka arī mūsdienu problēmas ir pārvaramas.

No tā izriet otra mācība — par pārliecības milzīgo spēku. Vēsturē atkal un atkal ir pierādījies, ka šķietami maznozīmīgas grupas, kuras tic savam mērķim, var to sasniegt pat cīņā ar daudz varenāku pretinieku, kuram trūkst iekšējas pārliecības.

Tas liek apzināties trešo patiesību, kas būs sevišķi aktuāla nākamajā — Latvijas simtajā — gadā. Mūs gaida nepieredzēti neprognozējama priekšvēlēšanu kampaņa. Politiskais spektrs ir sadrumstalots, cīņa par vēlētājiem būs asa. Parādīsies melnais PR un kandidātu centieni citam citu diskreditēt. Jau tagad tiek kārtējo reizi grabināti «čekas maisi», kuri politiķu rokās vienmēr bijuši cīņas ierocis, nevis vēsturiskās patiesības noskaidrošanas līdzeklis.

Tik labilā un sakaitētā politiskā vidē Krievijai nebūs grūti veicināt Latvijas partiju savstarpējos konfliktus, sabiezināt esošos un māk-slīgi radīt jaunus skandālus, lai tieši uz simtgades fona radītu cilvēkiem priekšstatu par Latviju kā «neizdevušos valsti». Ļeņina mantinieki labi saprot — ja pārcērt pārliecības saknes, tad agri vai vēlu koks krīt gandrīz vai pats no sevis.

Tāpēc svarīgākā 1917., 1918. un arī visu sekojošo gadu mācība ir — valsts izšķirošā nozīme. Tai nav jābūt ideālai, nekad tā nebūs pilnīgi perfekta. Tomēr, lai kādi būtu tās trūkumi, valsts pastāvēšana mūs pasargā, savukārt bez tās cilvēki ir pakļauti vislielākajām briesmām. Par to nebija jāpārliecina Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibinātāji — tieši tāpēc viņi tik šķietami bezcerīgos apstākļos 1917. gada novembrī sanāca un sāka valsti veidot.

Ja sapratīsim, kāpēc viņi bija gatavi uzņemties šo smago darbu, labāk arī apzināsimies, kas mūsu ikdienā ir svarīgs, kas otršķirīgs, un kāpēc mūsu uzdevums ir turpināt pirms simt gadiem sākto.

Komentārs 140 zīmēs

Pret aizsēdēšanos. Prezidents atmetis likuma grozījumus, kas ļautu tiesu priekšsēdētājiem ieņemt amatu vairāk nekā divas reizes pēc kārtas.

Labvēlīga vide. Sestdien Varšavā 60 000 piedalījās vienā no pēdējos gados lielākajiem labējo radikāļu maršiem Eiropā.

Ko tad īsti grib? Atceltais Katalonijas prezidents Pudždemons paziņojis, ka reģiona neatkarība nav nepieciešama Spānijas krīzes atrisināšanai.

Stulbeņu tiesības

Prokurors Leja un apsūdzētais Lembergs paplašina apmelojumu robežas

Prokuratūra iedibina jaunu vārda brīvības standartu: ja neiebilsti, ka tevi faktiski nosauc par idiotu, kurš nejēdz, ko gvelž, tad vari nesodīti melot. Prokuratūra tavā vietā izskaidros, ko gribēji teikt «patiesībā».

Prokurors Māris Leja, kas uzraudzīja pērn decembrī izbeigto «oligarhu lietu», bet tagad pārstāv prokuratūru oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā, ir atbildējis uz žurnāla Ir iesniegumu komisijas vadītājai Ingunai Sudrabai, kurā bija norādīts, ka Juris Paiders un Imants Liepiņš 18. septembrī komisijai sniedza apzināti nepatiesu informāciju. Leja faktiski pavēsta, ka liecināt uzaicinātie drīkst melot, ja ir tik stulbi, ka nesaprot, ko runā.

Liepiņš bija komisijai pavēstījis, ka žurnālā Ir publicētās Rīdzenes sarunas «par 79,49% ir viltus ziņas» un «publikācijas mērķis ir bijis izplatīt nepatiesību, melus un izdomājumus». Bet Paiders bija apgalvojis, ka neesot iespējams noskaidrot žurnāla Ir izdevēja a/s Cits medijs patiesos labuma guvējus.

Jāatgādina, ka, pirmkārt, noskaidrot Ir vai Latvijas Avīzes īpašniekus, par kuriem komisijā uztraucās Neatkarīgās Rīta Avīzes rakstonis Paiders, nav šīs komisijas uzdevums, taču visu Ir akcionāru saraksts ir publicēts žurnāla mājaslapā. Otrkārt, par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu parlamentārās izmeklēšanas komisijai likumā paredzēta kriminālatbildība.

Prokurors Leja atbildē jeb paskaidrojumā par Liepiņa un Paidera runāto izrakstās kā abu advokāts, kurš mēģina ieskaidrot, ka viņa aizstāvamie paši nesaprot, ko domā, un nespēj citiem saprotami izteikties.

Izanalizējis, ko, viņaprāt, bija gribējis pateikt Paiders, prokurors viņa sacīto pārformulē — «jāsecina, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijā J. Paiders bija domājis izteikties šādi: Ir patiesā labuma guvēju noskaidrošana ir sarežģīta». (Nudien, atvērt mājaslapu internetā dažam var būt sarežģīti.) Uzsvēris, ka «tieši šādā nozīmē J. Paiders domājis šos izteikumus», Leja norāda: «Secināms, ka apstiprinās sākotnējais pieņēmums, ka J. Paidera izteikums par to, ka žurnāla Ir patiesā labuma guvēju noskaidrošana ir sarežģīta, ir viedoklis.»

Viedoklis, protams, nevar būt ne patiess, ne nepatiess, atbildību var prasīt tikai par nepatiesu ziņu apzinātu izplatīšanu. To pēc daudzu gadu mokām un Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem sāk saprast arī tiesneši Latvijā.

Līdzīgi dunduku tulks un redaktors Leja skaidro, kā, «objektīvi raugoties, jāsaprot» Liepiņa gvelztais komisijai. «Patiess un precīzs valsts amatpersonu un to sarunbiedru teiktā atspoguļojums nav viltus ziņa, tomēr tam nav izšķirošas nozīmes,» viņš uzskata. «Neatkarīgi no tā, cik metodoloģiski pareiza ir I. Liepiņa pieeja», ne viss valsts nozadzēju plānotais esot īstenots, tāpēc «izteikums «Rīdzenes sarunu publikācija par 79,49% ir viltus ziņas (fake news)» jāsaprot šādi: «79,49% no Rīdzenes sarunā runātā nav realizējies dzīvē». Bet Liepiņa apgalvoto, ka Ir mērķis esot bijis izplatīt melus un nepatiesību,  varot «uztvert kā faktu», tikai «izolēti raugoties», «tomēr, ņemot vērā izteikuma kontekstu, izdarāms cits secinājums» — «šī izteikuma daļa vērtējama kā viedoklis».

Lai kāda būtu prokurora paša metodoloģija, viņš, pirmkārt, atkārto valsts nozadzēju stāstīto nepatiesību, ka viņi Rīdzenē tikai papļāpājuši, bet neko no tur sarunātā neesot darījuši. Turklāt uzskata, ka tas attaisno viņu sulaiņu melošanu izmeklēšanas komisijai.

Otrkārt, prokurors sniedz vadlīnijas noziedzniekiem, kā nesodīti apmelot tos, kuri iedomājas apšaubīt viņu rīcību vai ir citādi netīkami.

Līdz šim tieši zagļi un blēži ir bijuši naski uz tiesāšanos par savu tā dēvēto godu un cieņu, ko mēdza uzskatīt par aizskartu, kad publiski parādījās ziņas par viņu iespējamajiem noziegumiem vai pat tikai viņiem netīkams viedoklis. Tagad notiek arī otrādi.

Sabiedrība par atklātību Delna iesniegusi tiesā prasību pret Aivaru Lembergu par nepatiesu un godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu. Lembergs bija nodēvējis Delnu par «ārzemju specdienestu finansētu organizāciju». «Tāds ir mans viedoklis,» Lembergs stāsta, un «par viedokli netiesā».

Latvijas Televīzija jau pērn vērsās Ģenerālprokuratūrā par Lemberga apgalvojumiem, ka žurnālists Ivo Leitāns esot «korumpēts», bet LTV vadībai un raidījumam De facto tiekot maksāts no Artusa Kaimiņa politiskās kustības naudas. Tagad Lembergs atkārto, ka Leitāns esot «korumpēts žurnālists», taču «tas ir mans viedoklis».

Tādā gadījumā būtiski mainītos publiskos izteikumos pieļaujamā robežas. Sākumam varētu vaicāt prokuratūrai, vai neatkarīgi no metodoloģijas kāds tagad drīkstētu paust, piemēram, šādu viedokli: «Ņemot vērā Lemberga straujo kļūšanu bagātam un viņa Krievijai labvēlīgos izteikumus, izdarāms secinājums, ka viņš ir Kremļa aģents, kas lielā mērogā un sistemātiski apzadzis Latvijas valsti.» Par viedokli taču netiesā.

Šķiet, ka vismaz valsts nozadzējiem runāt atļautā robežas prokuratūra var vēl paplašināt. Prokurors Leja pašlaik vērtē arī deputāta Andreja Judina iesniegumu par Rīdzenes sarunu namatēva Aināra Šlesera neatbildēšanu uz komisijas jautājumiem. Vai drīz uzzināsim, ka arī Šlesers ir stulbs un ko domā patiesībā?

Komentārs 140 zīmēs

Vēlreiz «sados pa rīkli»? Līdzko prezidents Vējonis pateicis, ka atbalstīs Maizīti otram termiņam SAB vadībā, sākusies kņada ap «čekas maisiem».

Nu gan būs protesti. Valdība atbalstījusi Valsts kancelejas plānu trijos gados samazināt valsts pārvaldē strādājošo skaitu par 3500.

Jo lepnāks vāģis, jo brangāks «sociāldemokrāts». Saskaņas Urbanovičs brauc ar kārtējo jauno Range Rover.

Divas izvēles

Sveicot lasītājus 18. novembrī, žurnāls Ir sāk Latvijas vēstures sēriju. Tajā katru nedēļu uzzināsit, kādi būtiski notikumi pirms 100 gadiem tuvināja Latvijas valsts proklamēšanu. Faktus un to kontekstu skaidros Latvijas Kara muzeja vēsturniece Barba Ekmane

Iespēja 1918. gada 18. novembrī nodibināt Latvijas valsti neradās tukšā vietā un vienā dienā — tā bija konkrētu notikumu un noteiktu personu izdarīto izvēļu rezultāts. Atskaites punkti, no kuriem sākt ieskatīties šajā procesā, var būt dažādi, bet mēs sāksim ar 1917. gada novembra notikumiem, kas noveda pie varas maiņas Krievijā, novēršoties no iespējas veidot demokrātisku Krievijas republiku. Tas nozīmē — vairs nebija iespējams īstenot pēc Februāra revolūcijas (1917. gada 12. martā jeb 27. februārī pēc vecā stila) arvien biežāk dzirdamo lozungu «Brīva Latvija brīvā Krievijā». Latviešiem atlika divas izvēles — darboties kopā ar Krievijas lieliniekiem vai meklēt iespējas veidot savu valsti.

Pirmā pasaules kara laikā vācu karaspēks pakāpeniski okupēja tobrīd Krievijas impērijas sastāvā ietilpstošo Latvijas teritoriju. 1917. gada 1. septembrī atsāktajā uzbrukumā vācu rokās dažas dienas vēlāk krita arī Rīga. Kara gados aptuveni 800 000 Latvijas iedzīvotāju bija pametuši Latviju — devušies bēgļu gaitās vai kā strādnieki evakuēti uz Krieviju kopā ar rūpnīcu iekārtām. Politiskās pārmaiņas Krievijā 1917. gada pavasarī — cara Nikolaja II atteikšanās no troņa un tam sekojošais mēģinājums veidot demokrātisku valsts pārvaldi — noveda Krieviju pie varas sašķeltības. Šajā laikā ieviestā vārda, preses un pulcēšanās brīvība gan deva iespēju dibināt jaunas un legalizēt agrāk izveidotās partijas un sabiedriskās organizācijas, taču šo pašu brīvību rezultātā arvien lielāku ietekmi gan armijā, gan sabiedrībā guva lielinieki, kuri savā labā prata izmantot cilvēku neapmierinātību ar ieilgušo karu un ekonomiskajām grūtībām.

Līdzīgi procesi norisinājās arī latviešu sabiedrībā. Darbojās virkne pilsonisko partiju, kas sākotnēji par savu mērķi izvirzīja Latvijas autonomiju, bet vēlāk izveidoja apvienības, kas autonomijas ideju attīstīja līdz mērķim dibināt neatkarīgu Latvijas Republiku.

Taču lielinieku propaganda atrada dzirdīgas ausis arī latviešu vidū, tajā skaitā latviešu strēlnieku pulkos, jo strēlnieki pārdzīvoja neveiksmes frontē un redzēja, kādu postu karš ir izraisījis arī karadarbības neskartajā Latvijas daļā.

1917. gada 7. novembrī (25. oktobrī pēc vecā stila) Petrogradā notika viens no svarīgiem pagrieziena punktiem mūsu reģiona vēsturē — bruņots apvērsums Krievijas Komunistiskās (lielinieku) partijas izveidotās Kara revolucionārās padomes vadībā. Ieņēmuši Krievijas Pagaidu valdības mītni Ziemas pilī, lielinieki paziņoja, ka vara Krievijā pāriet jaunas valdības — Tautas komisāru padomes — rokās.

Tajā laikā vēl vācu karaspēka neokupētajā Latvijas daļā — Ziemeļvidzemē — varu uzurpēja 12. armijas Kara revolucionārā padome. Pakļaujoties tās pavēlēm, vairāki latviešu strēlnieku pulki līdzdarbojās lielinieku varas nodibināšanā šajā teritorijā.

1917. gada 11. novembrī lielinieku valdība publicēja piedāvājumu visām karojošajām valstīm nekavējoties sākt sarunas par «taisnīgu un demokrātisku mieru».

Atsaucība no citu valstu vadītājiem gan šim aicinājumam nesekoja. Pati Krievijas armija tobrīd jau bija zaudējusi lielu daļu no savām kaujas spējām, jo lielinieki kopš pavasara pielika lielas pūles un ieguva nozīmīgu ietekmi karavīru vidū, aicinot viņus necīnīties par «zemniekiem un strādniekiem svešām interesēm». Karavīri aktīvi iesaistījās politiskajās norisēs, disciplīna karaspēkā sasniedza kritiski zemu līmeni.

Tas attiecās arī uz latviešu strēlnieku pulkiem. 1917. gada 12. novembrī jau piecas dienas bija turpinājušies virsnieku aresti vairākos latviešu strēlnieku pulkos. Lielinieki viņus apsūdzēja kontrrevolucionārismā.

1917. gada 15. novembrī Cēsīs lielinieki ieņēma vietējo tipogrāfiju un ieviesa cenzūru tur drukātajos prese izdevumos, kā arī aizliedza tirgot Valkā iespiestos laikrakstus — Latviešu zemnieku savienības izdevumu Līdums un Latvju kareivju nacionālās savienības izdevumu Laika Vēstis. Vietējie vārda brīvības aizstāvji jauno varu nodēvēja par «lielinieku diktatūru».

Notiekošais Ziemeļvidzemē vairoja iedzīvotāju bažas par nākotni, tajā skaitā iespējamo badu jau tuvākajā laikā — arvien grūtāk bija nopirkt miltus un citus produktus, jo tirgotāji paaugstināja cenas, cilvēki centās uzkrāt lielāku produktu daudzumu, gaidot, kas notiks tālāk.

Frontes līnija starp Vācijas un Krievijas armijām Latvijā 1917. gada oktobrī

Dāvanas

Svētkos iederas dāvanas, tāpēc uz Latvijas 99. dzimšanas dienu esam sagādājuši pat vairākas. Aizsākam žurnālā jaunu vēstures sēriju, kurā turpmāk katru nedēļu līdz pat valsts simtgadei lasīsit par zīmīgiem un interesantiem notikumiem, kas bruģēja ceļu uz Latvijas Republikas proklamēšanu. Jo valsts, protams, neradās vienā dienā.

30 iedvesmas stāstu — šo dāvanu jau piektdien pastkastītē saņems Ir abonenti, bet elektroniski varēs lasīt ikviens interesents. Ar projekta TUESI.LV komandu esam sagatavojuši Ir speciālizdevumu par jauniem cilvēkiem, kuri dzīvo laukos un mazākās pilsētās dažādās Latvijas malās. Dzimtā vieta vai vienkārši miers ārpus lielpilsētas kņadas dod spēku, kuru viņi liek lietā, veidojot savu dzīvi un vienlaikus arī Latviju. Viņi jūs apburs ar savām idejām, mērķtiecību un pozitīvo dullumu!

Pastaigas mežā ik dienu, pelde ezerā gandrīz visu gadu un putnu dziesmas — dabas klātbūtne ir svarīga arī mūziķim Vestardam Šimkum, kurš intervijā atzīst, ka patiesi laimīgs jūtas tikai tēva mājās, kur joprojām mīt kopā ar ģimeni. Sarunā par Latvijas šodienu gan neiztiekam arī bez minora, bet tas nāk no sirds un ir par lietu. Un svētkos jau mažora netrūks, dziedot himnu. Lai skan!

Kā iznīcināt ģimenes ārstu dienestu

Saeimā pilnā nopietnībā tiek izskatīts piedāvājums, ko iesniegusi Vienotības frakcija, nediskutēsim, cik vienota savā pasaules skatījumā tā ir, vēl neesošajam veselības aprūpes finansēšanas likumam:

„Veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai paredzētie valsts budžeta līdzekļi tiek prioritāri novirzīti valsts un pašvaldību īpašumā un kontrolē (>50% kapitāla daļu) esošajām ārstniecības iestādēm. Ja valsts un pašvaldību ārstniecības iestādes pamatoti nevar nodrošināt Ministru kabineta noteiktos veselības aprūpes pakalpojumus pilnā apjomā vai nesniedz atsevišķus to veidus, uz iztrūkstošo pakalpojumu apjomu, bet gadījumā, ja pakalpojums nav nodrošināms, uz iztrūkstošo pakalpojumu veidu tiek piesaistītas privātās un ārvalstu ārstniecības iestādes. Pakalpojumu sniedzējs tiek piesaistīts tikai uz to laiku, kamēr valsts un pašvaldību īpašumā un kontrolē esošās ārstniecības iestādes nevar nodrošināt iztrūkstošo pakalpojumu daudzumu un veidu, bet ne ilgāk kā uz vienu kalendāro gadu.”

Nesapratāt? Visiem, kas nav profesionāli krustvārdu mīklu minētāji, šis teksts sagādātu problēmas. Mēģināšu iztulkot. Saeimas deputātiem ir radusies pārliecība, ka visiem medicīnas pakalpojumu sniedzējiem – slimnīcām, veselības centriem un ģimenes ārstu praksēm – jābūt valsts vai pašvaldības īpašumā. Uz vienu gadu viņiem vēl varētu ļaut kādu līgumiņu noslēgt, bet pēc gada – nē un nemaz.

Nerunāšu par labu likumdošanas praksi, kas neparedz visu medicīnas iestāžu nacionalizāciju gada laikā, nerunāšu par priekšlikuma izteiksmes formu un latviešu valodas konstrukcijām, ko nevar saprast neviens, kas nav pārlasījis jaunradīto 5.panta 5.daļu daudzkārt. Mēģināšu analizēt – kam un kāpēc šķiet vajadzīga šāda veselības aprūpes zemestrīce ar neparedzamām sekām.

Šajā pašā Saeimā, šīs struktūras galvenajā – Sociālo un darba lietu – komisijā (man tiešām šķiet, ka tieši šī ir Saeimas galvenā komisija, jo tur rūpi par iedzīvotāju labklājību) ik dienu notiek vētrainas diskusijas par to, vai nodokļu nemaksātājiem pienākas primārā veselības aprūpe. Vairākums deputātu ieņem pozīciju – nodokļu nemaksātājiem pie ģimenes ārsta nav, ko darīt, lai mirst mājās, bet, ja nevar tāpat nomirt, lai sauc neatliekamo palīdzību. Paši komisijas deputāti lēš, ka šādi cilvēki, kam jaunais likums liegs veselības pakalpojumus pat primārajā līmenī, Latvijā ir 200 vai 300 tūkstoši, tātad – katrs desmitais Latvijas iedzīvotājs.

Ģimenes ārstu dienests ir izmaksu efektīvākais, kas ļauj ekonomēt valsts līdzekļus, kuri daudz lielākā mērā pēc tam tiktu tērēti slimnīcā. Viena aknu transplantācija maksā tikpat, cik 15 ģimenes ārstu prakses visu mēnesi ar 40 pacientiem dienā, ar ārsta palīgu un medicīnas māsu. Pasaulē nav izdomāts nekas labāks par ģimenes medicīnu pieejamības jautājumā.

Tomēr ar ģimenes ārstiem ir viena problēma, kas kā kauls kaklā strēgst ministrei un deputātiem, – ģimenes ārsti streiko. Ministrija kaut ko sola, tiesa, mutiski, bet viņi streiko. Ministrija ievieš nejēdzīgu un nestrādājošu e-veselību par 14 miljoniem, bet viņi streiko. Visa mūsu valsts vadība raugās uz ģimenes ārstiem ar nīgru skatienu, ja ne ar naidu. Visos līmeņos valsts vara demonstrē – ja mums nebūtu to slikto ģimenes ārstu, mums medicīnā viss būtu kārtībā.

Tie, kas klausās ministres Andas Čakšas televīzijas un radio runas vai pat vienkārši sēž ministrijā sanāksmē, ko vada ministre, itin viegli pamana padomju skolas neirolingvistiskās programmēšanas paņēmienus. Ministre neticami viegli liek uzsvarus uz visiem saprotamām, sīkām nebūtībām, bet tekstā ieliek savas veiksmes kodu. Pret šādu – specifiskām zināšanām apveltītu vai apmācītu – ministri ir sacēlušies ģimenes ārsti – darbā nogurušas vecāka gadagājuma meitenes, kuras labāk par Ministru kabineta 1529.noteikumiem pārzina medikamentus, izmeklējumus un savu pacientu medicīniski sociālās problēmas. Ministrija viņās, protams, neklausās, bet viņas streiko.

Deputātu priekšlikums dod iespēju neslēgt līgumus ar tiem ģimenes ārstiem, kas streiko, proti, tiem, kam pašiem ir prakses, jo formāli šie ārsti ir privāti uzņēmēji. Rīgas ģimenes ārstiem tiek norādīts – ejiet strādāt par ģimenes ārstiem Rīgas 1.slimnīcā, tur jau šādu ārstu ir gana daudz, bet tad jūs atradīsities Veselības ministrijas saitē. Lauciniekiem ministrija ar jaunajiem Ministru kabineta 1529.noteikumiem paredz, ka mazajās lauku slimnīcās – Siguldā, Limbažos, Saldū, Preiļos u.c. – nevarēs vairs operēts dienas stacionārā. Lūdzu, ģimenes ārsti, ejiet šajās telpās un kļūstiet par slimnīcu darbiniekiem. Bet ar tiem streikotājiem ministrija likumiskā kārtā varēs līgumus neslēgt.

Ja nebūs ģimenes ārstu, visiem pacientiem nāksies iet uz maksas veselības centriem uzreiz pie speciālistiem. Es lāgā neticu, ka minētais priekšlikums pārtrauks VCA, VC4, Jūras medicīnas centra un ARS darbību, kaut arī to šis projekts netieši paredz. Ja valsts finansējums šiem centriem arī būs nogriezts, būs sasniegts mērķis –maksas medicīna pilnībā, bet tiem, kas nespēj tik daudz maksāt, – Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļa.

Pasaulē nav izdomāts nekas labāks par ģimenes medicīnu pieejamības jautājumā, taču ir izdomātas daudzas metodes, kā ģimenes medicīnu birokratizēt, pārvērst par darba nespējas lapu, veidlapu, recepšu, nosūtījumu izrakstīšanas dienestu, un Latvijas Veselības ministrija šajā jomā noteikti var pretendēt kļūt par pasaules līderi.

Ārstu biedrības un SKDS aptauja liecina, ka vidējais Latvijas ārsts nedēļā papīru aizpildīšanai spiests tērēt vairāk laika – dokumentu, atskaišu aizpildīšanai un administratīvajam darbam ārsts vidēji velta 15,49 stundas nedēļā. 2013.gadā veltīja tikai 13,31 stundas nedēļā. Gadā vidēji ārsts papīriem tērē 807,69 stundas jeb par 113,67 stundām vairāk nekā 2013.gadā. To panākusi Veselības ministrija Gunta Belēviča un Andas Čakšas vadībā. Taču ģimenes ārsts ir ārsts, kuru ministrija ir piespiedusi dokumentu aizpildīšanai tērēt vairāk laika, nekā vispār paredzēts pacienta pieņemšanai.

Nevis ģimenes ārsti ir vainīgi, ka sistēma nav efektīva, bet Veselības ministrija, kas visu medicīnu ir pārvērtusi papirokrātijā. Saeimas deputāti iet šīs birokrātijas pavadā.

 

Pēteris Apinis ir Latvijas Ārstu biedrības prezidents.

OIK afēru pieļāva Ekonomikas ministrija ar caurumainiem normatīviem un nekontrolējot ražotājus

Ekonomikas ministrija ir radījusi likumīgu shēmu, kura ļauj piesegt acīmredzamas nelikumības un atsevišķiem uzņēmumiem pelnīt uz visas sabiedrības rēķina, garantējot tiem dāsnu valsts atbalstu uz daudziem gadiem.

Diskutējot par iespējām samazināt OIK maksājumu slogu, Ekonomikas ministrijai (EM) jau daudzreiz ir norādīts uz nepieciešamību pārbaudīt “OIK ražotājus”: to darbības atbilstību izsniegto atļauju nosacījumiem. Jau izsniedzot atļaujas, daudzos gadījumos bija acīmredzams, ka atļaujā paredzētos nosacījumus nebūs iespējams godīgi izpildīt, lai atļaujas saņēmējs varētu kvalificēties dāsnā atbalsta saņemšanai.

Taču EM ne tikai nav rīkojusi nekādas “OIK ražotāju” pārbaudes, tā ir rīkojusies tieši pretēji – ar saviem lēmumiem ir centusies piesegt iespējamās neatbilstības, lai dotu iespēju komersantiem saglabāt dāsno atbalstu, pieņemot lēmumus, kuriem nav likumīga pamata.

“OIK politika” tika piesegta ar zaļākas un energoneatkarīgas Latvijas ideju, deleģējot to visu īstenot valdībai, likumā neparedzot nekādus nosacījumus, lai atbalsts būtu samērīgs un saskaņā ar sabiedrības interesēm. Tas deva ērtu iespēju valdībai rīkoties pēc sava prāta – radīt dīvainas un dāsnas atbalsta shēmas, jo nekādu ierobežojumu vai principu, kā būtu jānosaka atbalsta apmērs, nebija.

Tika izveidotas normas, kas ir plaši interpretējamas – lai tās pareizi izskatītos, bet lai tās varētu izmantot, kā nu kuram ir izdevīgāk. Tika radīti “normatīvie caurumi”, caur kuriem legāli var īstenot darbības, kuras sakārtotā normatīvā vidē būtu krāpniecība. Turklāt pati EM ar saviem lēmumiem un instrukcijām palīdzēja izmantot “normatīvos caurumus”.

Tā tika sagatavota augsne, iespējams, lielākajai “valsts nozagšanai” Latvijas vēsturē, par kuru visai sabiedrībai nu ir jāmaksā simti miljonu eiro. 2016.gada OIK maksājums – 237 miljoni eiro.

“OIK afēru” nebūtu bijis iespējams īstenot tik daudzus gadus, ja kāds būtu kontrolējis izsniegto atļauju pamatotību un izpildi. Taču EM rīcība arī šeit ir bijusi līdzīga kā ar dīvainās normatīvās vides izstrādi un lēmumiem. Visus šos gadus nav notikušas praktiski nekādas darbības, lai pārliecinātos, vai atbalsta saņēmēji vispār pilda nosacījumus un ir tiesīgi saņemt palielināto maksājumu, vien formāla iesniegto dokumentu pārbaude. Atliek tikai iesniegt ministrijā pareizi aizpildītus dokumentus. Ja nu tomēr kādam gadās “iekrist” un tapt pieķertam, tad par to arī nav jābaidās, jo par to nekas nebūs, nav pat riska zaudēt atbalstu – tiks dota iespēja to novērst, tā paredz normatīvie akti.

Ļoti savādi skan EM paustā paļāvība, ka visam vajadzēja notikt godprātīgi, ja pat tās veidotie noteikumi ļauj rīkoties citādi. Galvenais, lai neviens nepārbaudītu. Kā redzams no EM atbildēm Saeimai, EM rūpīgi ir centusies to darīt.

Pati “OIK afēras” shēma nemaz nav tik sarežģīta – tās pamatā ir brīvas interpretācijas iespēja, bezatbildība, un, acīmredzot, mantkārība. Valdība ir pieņēmusi tādus EM izstrādātos noteikumus, kuri nodrošinās dāsnu atbalstu tiem, kuriem EM izsniegs atļauju, savukārt atļaujas nosacījumi ir visnotaļ formāli – galvenais izvēlēties pareizo tehnoloģiju, kurai pienākas atbalsts un noslēgt kaut vai nodomu protokolu ar kādu, kurš nākotnē būtu it kā gatavs nopirkt saražoto siltumu. Ir jāiesniedz pareizs pieteikums, un var iegūt atļauju ar tiesībām uz valsts atbalstu, ja komersants paredzētajā termiņā izpilda atļaujas nosacījumus.

Lai gūtu ieskatu, cik vērtīgs komersantam ir šāds EM lēmums: šķeldas koģenerācijai pie 1Mw jaudas tas ir vairāk nekā miljons eiro gadā, ko valsts apņemas piemaksāt komersantam par lēmuma izpildi. Sakārtotās atļaujas ir vērtība – pat ja atļaujas saņēmējs ir tikai tukša juridiskā čaula, to var pārdot kādam citam un labi nopelnīt.

Stacijas būvniecības termiņu var pagarināt līdz diviem gadiem, un tā vietā, lai EM kritiski vērtētu pagarinājuma lūgumu, parasti atļauju pagarina vienkārši uz uzņēmēja iesnieguma pamata. Savukārt, ja termiņus vairs nevar pagarināt, bet nepieciešams, lai uzņēmums nepazaudētu dāsno valsts atbalstu, ministrija ir ieviesusi inovāciju – var nodot staciju ar daudzkārt mazāku jaudu, piemēram, kā gadījumos ar konteineriem, kurus sabiedrībai parādīja TV3 žurnālisti. Turklāt šādā gadījumā EM lēmums paredz, ka komersantam piešķirtais atbalsta apjoms, kurš noteikts pavisam citai jaudai un citai tehnoloģijai, tiek saglabāts.

Ja kādu tiešām šajās situācijās var turēt pamatotās aizdomās par prettiesisku un sabiedrības interesēm neatbilstīgu rīcību, tad tā ir pati EM, kura, it kā izvērtējot komersantu iesniegumus, ļauj šādai “uzņēmējdarbībai” turpināties un piesedz to, it kā komersants būtu pilnā apmērā izpildījis visus nosacījumus, lai varētu saņemt dāsno valsts atbalstu. Nav šaubu, ka žurnālistu atklātie gadījumi nav vienīgie.

Jau 2010.gadā centos norādīt uz sagaidāmajām “OIK afēras” sekām, taču toreiz valdošā elite ir pārliecinājusi sabiedrību, ka bažas ir nepamatotas. Ir skaidrs, ka valdošā elite nav ieinteresēta objektīvā un sabiedrības interesēm atbilstīgā “OIK afēras” un EM pieņemto lēmumu izvērtēšanā, tāpēc tikai ar aktīvu sabiedrības pozīciju ir iespējams panākt, lai tiktu īstenotas darbības un pieņemti lēmumi, kas būtiski samazina OIK slogu.

 

Ivars Zariņš ir 12.Saeimas deputāts no partijas Saskaņa.

Pēc Zolitūdes traģēdijas mainījusies attieksme pret drošību

Četru gadu laikā kopš lielveikala Maxima sagrūšanas notikušas apjomīgas pārmaiņas būvniecības, sabiedriskās drošības un civilās aizsardzības jomā, aug būvniecības projektos iesaistīto pušu izpratne par atbildību.

PROVIDUS ceturto gadu publisko monitoringa rezultātus par valsts līmeņa normatīvo aktu grozījumiem, kas labo Zolitūdes traģēdijas izgaismotās sistēmiskās kļūdas, seko līdzi cietušo atbalstam, būvniecības uzraudzības kvalitātes celšanai un civilās aizsardzības uzlabošanai.

Uzraudzība ļauj secināt, ka kopš 2014.gada līdz šim brīdim

1 sākts pildīt lielāko daļu uzdevumu, lai kontrolētu būvju drošību un plānotu plašāku sabiedrības izglītošanu par rīcību krīzes situācijās;

2 uzlabotas sabiedrības līdzdalības iespējas būvniecībā, kvalifikācijas kontrole būvniecības speciālistiem;

3 vēl aizvien trūkst kompleksas pieejas labākajiem risinājumiem, taču noteikts obligāts pienākums evakuēties trauksmes gadījumā;

4 notiek efektīvāka publisku ēku būvniecības kontrole, izveidots atbalsta mehānisms cietušajiem, noteikta konkrēta atbildība katastrofu situācijās. Joprojām būtiskas reformas nepieciešamas nozares iekšējā kontrolē.

Uzraudzības rezultāti pieejami www.providus.lv/zolitude

Cietušo tiesību aizsardzībai ir izveidots īpašs atbalsta mehānisms, lai ikviens iedzīvotājs varētu saņemt valsts palīdzību gadījumā, ja ir cietis noziedzīgā nodarījumā. Papildināts tiesiskais regulējums, kas palīdz noteikt, vai persona uzskatāma par cietušo. Ar Krīzes centra Skalbes atbalstu darbojas bezmaksas informatīvais tālrunis “Palīdzības dienests nozieguma upuriem” 116006 un interneta vietne www.cietusajiem.lv.

Vēl būtu jāveido kopēja izpratne par to, ko saprotam ar “palīdzību krīzes situācijā”, un jārūpējas, lai pašvaldības tām uzticēto uzdevumu izpildē rīkotos pēc vienotiem noteikumiem.

Būvniecībā no sabiedrības drošības viedokļa redzamākais paveiktais saistīts ar publisku ēku būvniecības un ekspluatācijas efektīvāku kontroli, ko pilda Būvniecības valsts kontroles birojs. Nozīmīgs solis procesu caurspīdīguma un efektīvas uzraudzības sistēmas ieviešanai dzīvē ir Būvniecības informācijas sistēma, kaut arī tā vēl nesniedz pienācīgu informāciju, lai kontroles darbā iesaistītu arī plašāku sabiedrību.

Vienlaikus obligāta principa “Konsultē vispirms” ieviešana pirms būvniecības ieceres sagatavošanas sekmētu dokumentu atbilstīgu izstrādi, novērstu šķēršļus un kavējumus ieceres veiksmīgai izpildei. Būtiski, lai visi būvniecības nozarē iesaistītie savu darbu plānotu, īstenotu un kontrolētu ar vienādiem noteikumiem.

Civilās aizsardzības jomā 2016.gadā Ministru kabinets pieņēma grozījumus ugunsdrošības noteikumos, kas nosaka pienākumu personām evakuēties no ēkām trauksmes gadījumā. Evakuācija kļūst par ierastu rīcību. Ir papildināts civilās aizsardzības likums, kas kopā ar vairākām līdzīga rakstura izmaiņām nosaka konkrētu atbildību iestādēm katastrofu situācijās, kā arī paredz jaunu pašvaldību un pilsētu sadarbības teritoriju veidošanai. Civilās aizsardzības prasmju stiprināšanai no 2018.gada civilās aizsardzības kurss tiks mācīts izglītības iestādēs.

Tomēr būtiskākie nepieciešamie ieguldījumi, kas ietekmē atbildīgo dienestu spēju reaģēt uz ārkārtas situācijām, it īpaši mazāk apdzīvotās vietās, šobrīd ir tikai uzskaitīti, un papildus nepieciešamais finansējums ugunsdzēsības depo atjaunošanai un būvniecībai vēl tikai tiek meklēts. Nav arī izveidota efektīva atbalsta sistēma brīvprātīgo ugunsdzēsēju rīcībai.

Domnīca PROVIDUS sadarbībā ar Latvijas Radio aicināja uz sarunu ekspertus, lai atskatītos uz paveikto četros gados pēc Zolitūdes traģēdijas tās izgaismoto kļūdu novēršanā un vērtētu, kas vēl darāms, lai Latvijas sabiedrība varētu justies droša. Joprojām reformas nepieciešamas mērķtiecīgākā nozares iekšējā kontrolē, bažas rada arī nepietiekami saskaņota rīcība, secina domnīcas PROVIDUS aptaujātie eksperti.