Diena: 15. novembris, 2017

Jaunākās grāmatas

MĀKSLA. INGŪNA ĢĒĢERE. JĀNIS FERDINANDS TĪDEMANIS. IZDEVNIECĪBA NEPUTNs. «Līdzīgi brāzmai 20. gadu beigās Latvijas mākslas aprindās ietraucās Antverpenē studējošais Jānis Tīdemanis. (..) Bagātinātā, impulsīvi košā un ekspresīva sprieguma piesātinātā glezniecības valoda papildināja tolaik jaunreālisma rāmumā ieslīgušo latviešu mākslu,» raksta grāmatas autore. Apgāda cena 9 €.

ROMĀNS. BAIBA ZĪLE. MELU MEISTARS. IZDEVNIECĪBA ZVAIGZNE ABC. Romāns par mīlestību, noziegumiem un dzīves jēgas meklējumiem padomju un atjaunotās Latvijas laikā. Spraigs stāstījums par cilvēku ceļu uz pašizpratni, meklējot atbildi uz jautājumu — kā iespējams sadzīvot ar pagātni, kā iznīdēt ļaunumu, pirms tas iznīdējis tevi? Pieejama e-grāmata. Apgāda cena 13,99 €.

BĒRNIEM. KĀRLIS SKALBE. KAĶĪŠA DZIRNAVAS. IZDEVNIECĪBA LATVIJAS MEDIJI. Pazīstamā Kārļa Skalbes pasaka par kaķīti, kas spēj iziet smagu dzīves ceļu nevis prasot palīdzību, bet dodot to citiem, pirms dažiem gadiem tika atzīta par nācijas mīļāko grāmatu. Jauno izdevumu ilustrējusi māksliniece Ieva Jurjāne. Drīzumā pasaka iznāks arī latgaliešu valodā. Apgāda cena 9 €.

Pa mātes pēdām

Somijas diplomāta atmiņu stāsts par mentālo spēku, drosmi, vitalitāti un spēju izdzīvot

Salīdzinoši nelielā izmēra grāmatai ar nosaukumu Pēdējais vilciens uz Maskavu, uz kuras brūnīgā vāka redzama plaši interpretējama fotogrāfija, grāmatnīcu jaunumu vidū es drīzāk uzmanību nepievērstu (oriģinālizdevumam un tulkojumam krievu valodā uz vāka izmantots autora mātes fotoattēls, kam ir daudz lielāks pievilcības spēks). Sabiedrībā, kurā par ārpolitiku interesējas tikai šaurs profesionāļu loks, neko neizsaka arī autora vārds — Renē Nībergs (René Nyberg). Pieļauju, tas ir kāds no Briseles birokrātu cilts, ja reiz grāmatu, kurā «vēsture iepazīstama caur personisku skatījumu», lasīt iesaka politiķis un diplomāts Andris Piebalgs.

Taču ironiju izgaisina jau pirmās lappuses, kurās autors atklāj ar savas mātes Fanijas Tukacieres izcelsmi saistītās dramatiskās, pat traģiskās attiecības tuvāko radu starpā Somijā. To, ka viņa māte ir ebrejiete, kas pretēji sava tēva gribai 1937. gadā apprecējusies ar Somijas zviedru Bruno, tāpēc izraidīta no savu vecāku ģimenes un tai piederīgo loka veidā, kas salīdzināms ar goda slepkavību (ģimene viņu pasludināja par rituāliski mirušu un viņa «izdzēsta» no tās dzīves), 1946. gadā dzimušais Renē uzzina pusaudžu gados 50. gadu beigās, un tas ir visai satricinoši. Šīs apjautas iespaids ir tik liels, ka pēc sekmīgas karjeras Somijas diplomātiskajā dienestā viņš, būdams jau mūža otrajā pusē, šķetina savas mātes dzimtas pavedienus, meklējot atšķirtībai no tuvākajiem radiniekiem Austrumeiropas ebreju vēsturē sakņotus iemeslus un izskaidrojumus.

Somijas galvaspilsētā mītošās Tukacieru ģimenes respekts pret jūdaisma dogmatiskajām tradīcijām 30. gadu otrajā pusē starp ģimenes locekļiem raisījis drīzāk traģikomēdijai raksturīgus attiecību pavērsienus, un par tāda kalibra kaismi aizraujoši lasīt arī mūsdienās. Latviešu lasītājam šis raitais, lietišķi atturīgais, bet precīzais stāstījums īpaši varētu iet pie sirds, jo viens no grāmatā aprakstītās dzimtas atzariem, citiem apmetoties Krievijā, Amerikā un Somijā, 20. gs. sākumā atradis ceļu uz Rīgu.

Lasot Renē Nīberga grāmatu, iespējams ne tikai kompaktā veidā uzzināt ebreju un jūdaisma vēsturi Krievijas rietumu daļā, Baltijā un Somijā, Zviedrijā, bet arī piedzīvot atgriešanos. Proti, atkalbūšanu tajā 30. gadu silti dzirkstošajā Rīgas izglītoto un turīgo ebreju vides gaisotnē, kādu iepazinu Valentīnas Freimanes grāmatā Ardievu, Atlantīda! Arī fotogrāfijās redzami skaisti, ar dzīvi apmierināti cilvēki. To lielākā daļa pēc dažiem gadiem tiks nogalināta nacistu «galīgajā atrisinājumā». Taču ir, kam lemts izdzīvot, 1941. gada jūnija beigās pēdējā brīdī ielecot vilcienā, kas dodas prom uz Krievijas pusi, pārdzīvot kara laika grūtības staļinisma pārņemtajā Padomju Savienībā un atgriezties pēckara Rīgā.

Nībergs šo grāmatu veltījis savai mātei, tēvam un tantei — mātes māsīcai Mašai — apbrīnā par abu sieviešu mentālo spēku, drosmi, vitalitāti un spēju izdzīvot gan vecāku nolieguma un izstumtības, gan totalitārisma radīta garīga un fiziska sprosta apstākļos.
Lasīt par Mašas un viņas vīra, pirmskara Berlīnē skolotā mūziķa Jozefa Jungmaņa dzīvi pēc 1945. gada nozīmē sastapšanos ar daļai šodienas lasītāju vēl atpazīstamu padomiskotās Rīgas gaisotni, mūziķu sabiedrību, attiecībām starp latviešiem, krieviem un ebrejiem. Interesanti, ka Mašai trīs padomju desmitgadēs bijusi absolūta skaidrība par to, ka stāties komunistiskajā partijā nevajag, jo «ar šo noziedznieku sistēmu nav ko ielaisties». «Velna valstībā velnu uzvarēt nevar.» Tiesa, Jungmaņi zina, ka viņu zeme ir Izraēla, un galu galā tajā arī nonāk, bet nepaliek.

Pēc Valentīnas Freimanes grāmatas izlasīšanas alkaini gribējās zināt, kā tālāk ritējusi viņas dzīve padomju Latvijā, savukārt šajā darbā dzimtas locekļu šīszemes gaitas aprakstītas līdz pat mūsdienām, ietverot arī sakaru atjaunošanu 50. gadu beigās starp Helsinkiem un Rīgā dzīvojošajiem radiniekiem.

Grāmatu rakstot, Nībergs līdzās citu autoru darbiem izmantojis arī latviski izdotos un zināmos vēsturnieku pētījumus, laikabiedru atmiņas, literātu darbus par šo tēmu. Mulsinošas tomēr šķiet atsauces uz sacerējumu Nākotnes melnraksti. Latvija 1948—1955. Vietām sastopamas kļūdas, piemēram, ka boļševiki pievienojuši Latgali Latvijai, vai stāsti, kuri ņemti no 1948. gadā staļiniskās propagandas publicistu Ērenburga un Grosmana sagatavotā Melnās grāmatas manuskripta, piemēram, ka drīz pēc vācu okupācijas sākuma bariņš SS vīru no Ģertrūdes ielas sešstāvu nama jumta metuši lejā bērnus. Būtu lieti noderējis, ja kāds vietējais vēsturnieks tulkojumam būtu pārlaidis savu aci.

Prasītos arī pēcvārds, kurā lasītājs kaut ko vairāk uzzinātu par grāmatas autoru — savulaik Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas atbalstītāju un joprojām aktīvu politiskās domas izteicēju Baltijas jūras reģionā.

Renē Nībergs. Pēdējais vilciens uz Maskavu. Tulkojusi Anete Kona. Izdevniecība Jumava. Apgāda cena 8,98 €.

Neuzticība ar komplikācijām

Suņi, meli un spriedze — Jāņa Norda trilleris Ar putām uz lūpām

Pretēji aktuālajai tendencei filmas veidot arvien garākas režisora Jāņa Norda jaunākais darbs ir lakonisks — tikai 80 minūtes garš, spraigs attiecību trilleris, kas kūleņo skatītājam neparedzamā virzienā. Sausā ikdienišķumā ieslīgusi laulība, aizdomas par neuzticību, ko metaforiski pastiprina dzīvnieciska nots: galvenā varoņa acuraugi — suņi — nelaimīgas sakritības dēļ viens pēc otra saķer baisu kaiti. Ainas ar dzīvniekiem ir gudri izplānots sajūtu kairinātājs — to pirmatnējā, cilvēka kontrolei knapi padevīgā agresija liek asinsspiedienam celties ne reizi vien.

Taču cauri spriedzei ir jūtams skaidri salasāms režisora rokraksts, kas turpina darboties ar iepriekšējās filmās Amatieris un Mammu, es tevi mīlu izmantotajiem motīviem — neuzticēšanās tēmu un personāžu individuālistiski izmisīgos centienus problēmsituācijas risināt pašu spēkiem, kas, protams, nozīmē vienvirziena ceļu dziļāk «auzās».

Tumšos kambarus neatver

Stāsts par policijas suņu treneri Didzi (Vilis Daudziņš) un viņa novārtā atstāto laulību ar fizioterapeiti Janu (Ieva Puķe), kura iesaistās bīstamās attiecībās ar jaunāku vīrieti (Raimonds Celms), ir ļoti pateicīgs materiāls — attiecību trijstūrī ir daudz apslēptu domu, tumšu kambaru, ko pētīt. Taču režisors ir izvēlējies tos nemaz nevērt vaļā, filmas stāstu atstājot kodolīgu, īsu un skaidri formulētu, tādējādi skatītājam neļaujot pārlieku aizrauties ar savām interpretācijām. Subjektīvi neuzskatu, ka tas ir bijis veselīgs lēmums. Filma līdz ar to maķenīt cieš no konteksta trūkuma, radot iespaidu, ka stāstam būtiski notikumi (motīvi) nav izstāstīti.

Piemēram, avārija, kurā galvenais varonis ir zaudējis kāju, ir kā mīklaina formalitāte, kas tiek epizodiski piesaukta, tāpat kā atkopšanās pēc tās, kas pāra attiecības ir ievedis strupceļā. Taču, redzot to, cik precīzi attīstās filmas stāsts, un to, kāda pārliecība ir jaušama režijā, rodas priekšstats, ka šis lēmums nav bijis nejaušs. Un savā veidā saprotami, jo attiecību drāmai ar skaidriem spēles noteikumiem ir krietni vien vieglāk atrast skatītāju, nekā urdošam psiholoģiskajam trillerim, kas no dzīlēm uzrauj visneērtākās domas.

Noticēt aktieriem

Nozīmīgs veiksmes aspekts ir Norda sadarbība ar aktieriem Vili Daudziņu, Ievu Puķi, Indru Briķi un Raimondu Celmu. Līdzīgi kā režisora iepriekšējos darbos, arī šajā aktieri organiski saplūst ar saviem tēliem, veiksmīgi pielāgodami spēles stilu no skatuves tik krasi atšķirīgās kinokameras priekšā. Uz ekrāna redzam ticamas, cilvēciskas situācijas, kurās varoņi adekvāti rīkojas, nevis nodarbojas ar teatrālu deklamāciju. Tajā, protams, liela nozīme ir scenārijam, kas varoņus neiesprosto trulā vienveidībā. Nords to attīstījis no amerikāņu rakstnieka Metjū Goseta radītā scenārija ar Čārlza Darvina darbam līdzīgo nosaukumu Origin of a Species (Sugas izcelsme), to pielāgojot Latvijas situācijai. Kinodarbā ir strēķītis humoristisku ielaidumu, kas labi saprotami vietējiem skatītājiem, piemēram, ironija par «tikumību» skolās.

Filma iedarbojas arī simbolu līmenī, proti, skumjas likumsakarības dēļ šķietami nesvarīga epizode pakļauj nāves briesmām Daudziņa spēlētā Didža suņus. Kamēr viņa laulība, šķetinot attiecību jucekli ar sievu, piedzīvo krīzi, arī suņi — gadsimtiem sens uzticības un lojalitātes simbols Rietumu mākslā — ķepurojas, cīnīdamies pret nāvējošas slimības simptomiem.

Pēc noskatīšanās nepamet mazuma piegarša, jo, manuprāt, no filmas stāsta būtu iespējams izveidot virtuozu trilleri, kas spētu skatītājam gluži vai palīst zem ādas. Tomēr Ar putām uz lūpām atjautīgi nobalansē starp autorkino un pamatplūsmas filmām, kas paredzētas ja ne izklaidei, tad acumirklīgai intrigas tveršanai un baudīšanai — tajā nolasāms gudrs un prasmīgi savērpts vēstījums, kas vienlaikus nepaģēr zemūdens akmeņu un metaforu šķetināšanu.

oooc

Ar putām uz lūpāmKino no 10. novembra.

Aktieru vārdotāja uznāciens

Dailes teātra izrāde Kam no Vilka kundzes bail? — jauns režisors, pārsteidzoši aktierdarbi

Jaunā režisora Toma Treiņa izrādē spēlē trīs mākslinieki, ko vairāk ierasts skatīt dzeltenās preses lappusēs, — Agnese Zeltiņa, Ivars Auziņš un Andris Bulis. Ceturtā kompānijā ir jaunā aktrise Elīna Avotiņa, kurai atliek paļauties tikai uz savu talantu, ne uz publikas zināšanām par viņas privāto dzīvi. Nenoliegsim, šāda aktieru izvēle jau pirms izrādes noskaņo skatītāju gaidīt kaut ko līdzīgu skandālam, nevis izjustu mākslas darbu. Tomēr tiem, kuriem uzreiz gribas sākt asināt ironijas bultas, iesaku paciesties: izrādē var nākties (patīkami) vilties.

Edvards Olbijs ir amerikāņu dramaturģijas smagsvars, bet 1962. gadā sarakstītā luga — viņa slavenākais darbs, kas vienlaikus liecina par autora saknēm absurda dramaturģijā un viņa interesi par sabiedrības lomu un normu kritiku. Lugas oriģinālnosaukums Who’s Affraid of Virginia Woolf piesaka lugas it kā rotaļīgo dabu un vienlaikus ierāmē tematiku: no Disneja multenes par trim sivēntiņiem aizgūtajā dziesmiņā (latviskā lokalizācijā «Kas no vilka baidīsies») iemontēts feministiskās literatūras zvaigznes Virdžīnijas Vulfas vārds. Stāsts patiešām ir gan par vilkiem (tas ir, dēmoniem, kas slēpjas šķietami ikdienišķu cilvēku dvēselēs), gan sievietēm, gan spēlēm, tikai nebūt ne bērnišķīgām.

Lauleņi ar stāžu — Agneses Zeltiņas atveidotā Marta un Ivara Auziņa spēlētais universitātes profesors Džordžs — pēc ballītes ieaicina pie sevis jaunu pāri — Andra Buļa atveidoto Niku un Elīnas Avotiņas iemiesoto būtni, ko vīrs ironiski bezpersoniski dēvē par Dārgumu. Un Marta ar Džordžu metas viens otru atmaskot, izaicināt, plosīt, raisot viesos interesi, neērtību, pārākuma un varas apziņu. Un galvenais jautājums viltīgi izslīd no viņu uzmanības loka: kas īsti notiek?

Olbija lugu režisors Toms Treinis «slēdz», izmantojot spēles estētiku. Pamelas Butānes veidotā iestudējuma telpā nemainīga ir tikai gaišzila siena, uz kuras tiek projicēti ainu nosaukumi, tādējādi sadalot darbību atsevišķos nogriežņos — šķietami izolētās rotaļās, kuras uzved Marta, Džordžs vai, kad iejuties atmosfērā, arī Niks (tikai viņš spēli nemaz nesaprot un tādēļ spēlē stipri nemākulīgi).

Katrai ainai nepieciešami citi aksesuāri, un tie kā pēc burvja mājiena arī uzrodas — visiem četriem izrādes varoņiem nepaskaidrojot, no kurienes vai kāpēc. Metāla vanna. Baloni. Liela, zila lauvas skulptūra. Kroplīgi krēsli, uz kuriem nenosēdēt, lai kā censtos. Asprātīgi, paradoksāli, bet, galvenais, tas ļauj atraisīties aktieriem, mijiedarbojoties un reaģējot ne tikai citam uz citu, bet arī uz nemitīgi mainīgo spēles vidi. Un ļauj viņiem aizmirst, ka Olbiju vajadzētu spēlēt kaut kā «īpaši» (šis «īpašums» pārlieku bieži padara absurda dramaturģijas iestudējumus nebaudāmus).

Dailes teātra izrāde ir dzīva, raita, konkrēta un ļauj novērtēt to, uz ko daudzi skatītāji, iespējams, necerēja: ko spēj cilvēki, kurus bulvārprese ietiepīgi dēvē par aktieriem. Izrādās — spēj. Auziņam Džodžs, manuprāt, ir labākā loma kopš Bormentāla laikiem (Lauras Grozas-Ķiberes diplomdarbā pēc Mihaila Bulgakova Suņa sirds motīviem). Bulis spēlē ar patīkamu pašironiju. Savukārt Zeltiņa savā lomā nospēlē kaut ko patiešām negaidītu: izklausīsies paradoksāli, bet Marta ir gandrīz vai maiga būtne.

Šajā ziņā vislielākie komplimenti režisoram. Toms Treinis Latvijas teātrī pamazām iegūst aktieru vārdotāja un grūti uzvedamu materiālu atmūķētāja slavu. Arī šoreiz — aktieriem un viņu lomām acīmredzami veltīts daudz režisora uzmanības. Protams, iestudēt Olbija lugu ir daudz grūtāk nekā Gunāra Priedes Zilo — Treiņa «supergabalu» Nacionālajā teātrī. Taču man patīk, ka Vilka kundzei trūkst mākslīgi uzpumpētu ambīciju, toties līdz perfekcijai nopulēts tas teksta nogrieznītis, ko mums piedāvā. Tā Olbija luga Dailē pārtapusi psihoanalītiskā drāmā, kuras briesmoņi mokās pašpārmetumos un vainas apziņā un kuriem nežēlība ir drīzāk līdzeklis, ar kura palīdzību sodīt sevi.

Par ko viņi mokās un kurš vainīgs, tas ir jautājums, ko režisors atstāj skatītāja ziņā. Meklēt ir interesanti. Bet saprast — aizkustinoši.

oooo

Kam no vilka kundzes bail? Nākamās izrādes 30. novembrī un 17., 19. decembrī. 20 eiro.

Valsti nenodibināja vienā dienā

Kad patiesībā tika pasludināta Latvijas neatkarība? Vēsturnieks Jānis Tomaševskis izpētījis, ka atbildēt uz šo jautājumu nemaz nav tik vienkārši

Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! Negaidāt vairs citas atlaišanas! Ņemat sev paši, ko vēsture jums dod, un esat gatavi notīrīt savas durvis no svešiem apspiedējiem! Ņemat paši sev šo zemi, kuru mūsu tēvi pirkuši ar saviem asins sviedriem, un ceļat tur labāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā, — ar tādu Kārļa Skalbes un Jāņa Akuratera sacerētu uzsaukumu 1917. gada novembrī nāca klajā Latviešu pagaidu nacionālā padome (LPNP), kuru ne viens vien vēsturnieks un tiesību eksperts uzskatījis par īsto Latvijas neatkarības pasludinātāju. Par šo ļoti svarīgo, bet salīdzinoši maz zināmo organizāciju tikko iznākusi grāmata Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture. Valsts svētku priekšvakarā intervija ar tās autoru, vēsturnieku Jāni Tomaševski.

Visi zina, ka Latvijas neatkarību proklamēja 1918. gada 18. novembrī. Taču pārsteidzošā kārtā jau nedēļu iepriekš, 1918. gada 11. novembrī, Zigfrīds Anna Meierovics saņēma no Lielbritānijas valdības apliecinājumu, ka tā atzīst viņu par Latvijas de facto valdības pārstāvi. Kā tas varēja notikt?
Tas bija iespējams tāpēc, ka Latviešu pagaidu nacionālā padome, kuru 1917. gada novembrī dibināja Valkā, par vienu no saviem galvenajiem uzdevumiem izvirzīja kontaktu dibināšanu ar Rietumu sabiedroto pārstāvjiem. Viņi savos iesniegumos sabiedroto pārstāvjiem minēja, ka nacionālā padome ir formējusies no lielākajām latviešu politiskajām partijām un sabiedriskajām organizācijām un ir tiesīga runāt visas tautas vārdā. Viņi gan neteica konkrēti, ka tā ir rīcībspējīga valdība, jo 1918. gadā visu Latviju bija okupējuši vācieši. Labākajā gadījumā mēs to varam uzskatīt par trimdas valdību.

Saistībā ar LPNP izveidošanu 1917. gada novembrī jūsu grāmatā ir nodaļa Vai Valkā proklamēta neakarīga Latvija? Kāda ir atbilde uz šo jautājumu?
Tas bija interesants moments arī man pašam. Daudzi vēsturnieki un arī vairāki tiesībzinātnieki uzskata, ka Latvijas valstiskais pamats ir ielikts tieši Valkā. Piemēram, tiesībnieks Kārlis Dišlers ne tikai domā, ka nacionālajai padomei bija tiesības runāt visas tautas vārdā, tieši tāpat kā Tautas padomei gadu vēlāk, bet arī uzskata, ka paziņojums par to, ka Latvijas stāvokli, iekšējo iekārtu un attiecības uz ārieni noteiks tās Satversmes sapulce un tautas plebiscīts, nozīmē, ka gribam būt neatkarīgi. Tajā brīdī vārdu «neatkarība» nedrīkstēja lietot.

LPNP dibinātāji, kuru vidū bija ievērojami juristi, kas pārzināja starptautiskās tiesības un bija uzņēmuši sakarus ar sabiedrotajiem, saņēma signālus, ka — varat teikt, ka gribat savu patstāvību, pašnoteikšanos, bet nedrīkstat aizskart Krievijas teritoriālās intereses. Tajā brīdī, lai arī lielinieciska, Krievija joprojām atradās kara stāvoklī ar Vāciju, tāpat kā Rietumu sabiedrotie. Tie negribēja iejaukties Krievijas iekšējās lietās. Tika izdomāts veids, kā caur puķēm pateikt, ka gribam būt neatkarīgi. [Skalbes un Akuratera rakstīto] uzsaukumu «Visiem latviešiem», kas iznāca neilgi pēc LPNP pirmās sesijas, [2012. gadā] Valsts prezidenta izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija atzina par pirmo soli uz neatkarīgu valsti.

Tajā brīdī tas bija maksimāli iespējamais formulējums latviešu prasībām. Ja tiešām būtu pasludināta neatkarība, tad, iespējams, LPNP darbība pēc dibināšanas būtu krietni vien ierobežota.

Iespējams, nebūtu ārlietu nodaļas, kuras pārstāvis Meierovics vēlāk aizbrauca uz Londonu. Tas bija reālpolitisks formulējums.

Interesantas ir paralēles ar neatkarības atjaunošanu. Ar to arī saistīti divi datumi — 4. maijs un 21. augusts, katrs ar savu nozīmi.
Neesmu tādā aspektā domājis, taču pieturos pie idejas, ka Latvija netika nodibināta vienā dienā. Šis process ilga veselu gadu. Diez vai demokrātiskais bloks 1918. gada novembrī varētu tik brīvi rīkoties un dibināt Tautas padomi, ja pirms tam LPNP nebūtu sākusi sarunas un panākusi valdības de facto atzīšanu. Ceļš līdz Latvijas proklamēšanai būtu daudz ērkšķaināks. 1918. gada novembrī bija mainījušies politiskie apstākļi, Tautas padomes dibinātājiem bija brīvākas rokas. Varam teikt, ka Valkā notika klusā proklamēšana, bet valsts uzbūve praktiskā līmenī sākās tikai 18. novembrī.

Kāpēc tika izveidota Latviešu pagaidu nacionālā padome?
Dažādi latviešu politiskie spēki par latviešu patstāvību vai lielākām tiesībām Krievijas impērijā sāka runāt vismaz no 20. gadsimta sākuma, taču bija vajadzīgi kādi ārkārtēji apstākļi, lai kaut ko panāktu. Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impērija tuvojās savai bojāejai. 1917. gada februārī cars tiek gāzts un latviešus sāk uzrunāt plašs politisko spēku spektrs. Tobrīd visas partijas iestājās par Latvijas autonomiju.

Jūs grāmatā rakstāt, ka pat lielinieki bija spiesti atbalstīt autonomiju. Tātad šī prasība bija populāra.
Jā, noteikti. Jau pirms revolūcijas Rainis teica: «Brīva Latvija brīvā Krievijā.» Tas skan skaisti, bet nepasaka neko konkrētu — cik tad brīva, cik brīvā Krievijā? Pēc tam aprises kļūst konkrētākas — tai jābūt politiski autonomai Latvijai federatīvā Krievijā. Autonomijas idejas attīstība pēc Februāra revolūcijas notiek diezgan strauji, jo latviešiem vairs nepietiek ar skaistiem lozungiem, viņi grib ko reālu. Viņi skatās uz igauņiem, kuri jau 30. martā panāk Igaunijas autonomijas likumu — ka visi igauņu apdzīvotie apgabali tiek apvienoti, izveidota igauniska pārvalde, un igauņi var sākt realizēt pašnoteikšanos.

Latviešiem tādas tiesības netiek sniegtas. Rezultātā latvieši, kuri tobrīd ir cietuši lielus iedzīvotāju skaita zaudējumus, strēlnieki ir ziedojuši savas dzīvības uz Krievijas altāra, jūtas apvainoti. Iesniegumi Krievijas pagaidu valdībai tiek noraidīti, sakot — gaidiet uz Krievijas Satversmes sapulci. Ja prasāt autonomiju, mums tāda būs jādod visiem, arī samojediem. Taču latvieši tobrīd ir starp izglītotākajām Krievijas mazajām tautām, arī Latvijas reģions pirms kara rūpnieciskajā ziņā bija viens no attīstītākajiem. Rezultātā latvieši jūtas apvainoti, ka Krievijas Pagaidu valdība neņem vērā viņu prasības.

Kāpēc igauņiem izdevās panākt autonomiju?
Igaunija nebija kara ietekmēta. [No Latvijas trešā daļa iedzīvotāju bija spiesta doties bēgļu gaitās, Igaunijā] neizveidojās milzīga bēgļu kustība.

Vai viņiem politiski bija lielāka ietekme Pagaidu valdībā?
Viņiem bija līdzīgas organizācijas kā latviešiem. Igauņu analogs nacionālajai padomei arī izveidojās tikai 1917. gada rudenī. Igauņu karavīri esot gājuši demonstrācijās Petrogradā, ko ir redzējuši Krievijas pagaidu valdības pārstāvji, tas, iespējams, uz viņiem ir atstājis iespaidu. Tomēr drīzāk tie bija objektīvi faktori, nevis apzināta vēršanās pret latviešiem. Taču vilšanās ne tikai politiķu vidū, bet arī sabiedrībā un strēlnieku pulkos par Pagaidu valdības politiku bija iemesls, kāpēc sabiedrība sāka radikalizēties.

Bija dažādi faktori. Latvijas sociāldemokrātija pēc revolūcijas bija ļoti aktīva. Tā rīkoja mītiņus, arī starp strēlniekiem, kas bija pirmā sabiedrības grupa, kura izteica uzticību lielinieku [nereāliem] saukļiem par mieru. Pēc asiņainajām Ziemassvētku kaujām strēlnieki vairs neticēja Pagaidu valdības lozungiem, ka pēc revolūcijas viss ir mainījies un tagad mēs sakausim vāciešus. Lielinieku saukļi ietekmēja arī latviešu sabiedrību, kura jau divus gadus ir dzīvojusi kara un bada apstākļos. Tajā brīdī valdīja vēlmju domāšana. Pilsoniskie spēki daudz mazāk uzrunāja sabiedrību, strēlniekus viņi vispār uzskatīja par konstantu masu, kuras nacionālo noskaņojumu nekas nemainīs. Arī viņu prasības bija mazāk radikālas, viņi aicināja gaidīt Krievijas Satversmes sapulci, kas palīdzēs realizēt pašnoteikšanās iespējas. Rezultātā liela daļa sabiedrības tobrīd novērsās no pilsoniskajām idejām.

Tomēr jau pirms lielinieku apvērsuma pilsonisko partiju pārstāvji sāka runāt par neatkarību.
Liela, slepena sanāksme notika [valsts domnieka un strēlnieku pulku organizētāja] Jāņa Goldmaņa dzīvoklī Petrogradā jau 1916. gada decembrī. Tur tika izteikti tālejoši pareģojumi, ka Krievija varētu beigt pastāvēt kā impērija un kara rezultātā latviešiem un citām tautām būs iespēja tikt pie neatkarības. Tobrīd tas bija pārdrošs secinājums, kuram ticēja tikai šaurās inteliģences aprindās. Tomēr starp dalībniekiem bija vairāki, tajā skaitā laikrakstu pārstāvji, kuri teica, ka mums ir jāsāk prasīt vairāk, jāsāk prasīt vismaz autonomiju. Laikrakstos sāka parādīties idejas par autonomiju, tika apskatīti citu valstu — Austrālijas, Kanādas, Somijas — piemēri.

Pēc februāra revolūcijas nebija centrāla spēka, kas varētu uzņemties virzību. Par tādu gan daļēji varētu uzskatīt Nacionāldemokrātisko partiju, kas bāzējās Maskavā. Tās laikraksts bija Dzimtenes Atbalss, kurš jau no revolūcijas sākuma ieņēma vadošo lomu nacionālu ideju izvirzīšanā. Jau 1917. gada vasarā viņi bija nonākuši pie idejas, ka jāprasa neatkarīga Latvija, jo viņi redzēja, kas notiek Krievijā — haoss, bads, armijas demoralizācija.

Ka radās doma veidot nacionālo padomi?
Iniciatori bija Petrogradas latvieši un tur esošās organizācijas — bijušie valsts domnieki, Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, vairākas politiskās partijas. Viņi tikās un runāja par «tekošo momentu», kā tolaik teica. Doma, ka jāsāk kaut ko reāli darīt, radās pēc Rīgas krišanas [1917. gada septembrī]. Krievijas armija bija demoralizēta, tā postīja, laupīja, dedzināja, un lielinieku ietekme uz sabiedrības prātiem bija ļoti liela.

Visās vēlēšanās uzvarēja lielinieki, un, lai gan arī pilsoniskie spēki bija pārstāvēti [vēlētajās institūcijās], viņu ietekme bija minimāla. Lieliniekiem bija vairākums, un vienošanos nevarēja panākt ne tikai politiskajos, bet arī praktiskos jautājumos, piemēram, ko darīsiem ar Krievijas armijas dezertieriem un marodieriem, kas skraida pa Vidzemes ceļiem?

Kas uzņēmās iniciatīvu dibināt šo pilsonisko spēku pārstāvniecību?
Bijušie valsts domnieki Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis, vēl bija arī Arveds Bergs, Zigfrīds Anna Meierovics, Jānis Čakste un Ādolfs Klīve. Tas bija «lielais sešinieks», kas izstrādāja pamatnostādnes. Jau [1917. gada] oktobra sākumā bija doma, ka jāsanāk visām lielākajām organizācijām un jāpasaka, ko tad latvieši īsti gribi. Vēlme bija iesaistīt ne tikai pilsoniskos spēkus, bet gan maksimāli lielu dalībnieku loku, tajā skaitā lieliniekus. Lieliniekiem tika piedāvāta vieta padomē, bet viņi to noraidīja. Viņi tobrīd jutās vareni. Kad LPNP sanāca Valkā, iespējams, viņi uzskatīja, ka padomei nebūs lielas ietekmes sabiedrībā un pie sabiedrotajiem. LPNP dibināšana bija nolikta uz 29. oktobri Valmierā, bet oktobra apvērsuma dēļ tika pārcelta uz 16. novembri Valkā.

Ko nacionālā padome darīja laikā no 1917. līdz 1918. gada novembrim?
Neraugoties uz konspiratīvajiem apstākļiem — 19. decembrī LPNP tiek aizliegta —, Valkā ievēlētā valde ir aktīva un sarīko 41 sēdi gan lielinieku valdīšanas, gan vācu okupācijas laikā. Izveidojās sešas nodaļas un divas komisijas. Viena no aktīvākajām bija ārlietu nodaļa, kuras uzdevums bija lauzt ceļu pie sabiedroto diplomātiem. Tas nebija viegls uzdevums, jo lielinieku vara pieņemās spēkā. Vienīgais diplomāts, kuru izdevās nosūtīt uz Rietumiem, bija Meierovics, bet nodaļa izdeva arī dažādas brošūras, kurās tika stāstīts, kas tā tāda latviešu tauta ir un kādas ir tās prasības. Tas nav mazsvarīgi, jo diez vai Rietumu valstu diplomāti bija informēti par katras Krievijas mazās tautas vēsturi.

Pretstatā, piemēram, lietuviešiem, kuri mekēja Vācijas atbalstu, LPNP jau no sākuma orientējās uz Rietumu sabiedrotajiem. Cik efektīva bija šī izvēle?
Jau 1917. gada rudenī pilsoniskie spēki redzēja, ka Krievijas armija nav spējīga karot, savukārt vāciskā orientācija latviešiem nebija aktuāla gan «700 verdzības gadu» dēļ, gan tāpēc, ka kara laikā viņi bija latviešu pretinieki. Jau 1917. gada rudenī latviešu laikrakstos ieskanas doma, ka kara uzvarētāji būs Rietumu sabiedrotie un viņi pēc pasaules kara noteiks pasaules kārtību. Lai arī Krievija tobrīd vēl bija Rietumu sabiedrotā, bija pamats uzskatīt, ka tieši viņi varētu atbalstīt mūsu nacionālos centienus. Kara rezultāts vēl nebija zināms, bet LPNP darbiniekiem bija jāliek likme [uz kādu no pusēm]. Rietumi bija vienīgā izvēle, kuru latvieši tajā brīdī varēja uzskatīt par savējo. Tā nevarēja būt ne lielinieciskā Krievija, ne ķeizariskā Vācija, kas gribēja radīt Baltijas valsti, kurā tiktu izvietoti vācu kolonisti un latviešiem būtu pakārtota loma.

Liktos loģiski, ka pēc kara tieši LPNP pasludinātu neatkarību un sāktu valsts celtniecību. Kāpēc tā nenotika?
1918. gada rudenī LPNP valde ieradās Rīgā un sāka sarunas ar [vairāku partiju izveidoto] demokrātisko bloku, kas visu laiku bija darbojies vācu okupētajā Rīgā. Sākotnēji tika panākts lielākās daļas bloka partiju atbalsts LPNP platformai, un likās, ka tieši uz šīs bāzes veidosies Latvijas priekšparlaments. Latviešu laikraksti ziņoja, ka notiek sarunas un tajās galvenais spēks ir starptautiski atzītā LPNP. Taču sāka izpausties cilvēciskais faktors, un radās problēmas, kurām nevarēja tikt pāri. LPNP uzskatīja, ka valsts jādibina tieši uz tajā ietilpstošo organizāciju bāzes un ka sociāldemokrāti mazinieki tur nekļūs par atslēgas spēlētājiem. Savukārt demokrātiskā bloka redzamākais politiķis Kārlis Ulmanis uzskatīja, ka nedrīkst ignorēt lielu sabiedrības daļu, kuru pārstāv sociāldemokrāti, kā arī mazākumtautības. Viņš uzskatīja, ka [valsts dibināšanā] var piedalīties tikai politiskās partijas, nevis sabiedriskās organizācijas, kuras bija daļa no LPNP.

Ulmanis bija nepierunājams. Savukārt LPNP vadošie darbinieki tobrīd bija zināmā mērā nobijušies no atbildības, kura viņiem būtu jāuzņemas. Viens ir vadīt nelegālu valdi, kas pieņem deklarācijas, bet kurai nav varas, otrs ir darboties reāli. Ulmanis 15. novembrī Valkā saņēma savas partijas, Zemnieku savienības, atbalstu no partijām veidotas Tautas padomes dibināšanai, bet LPNP uz to varēja tikai noskatīties no malas.

Lai gan Jānis Čakste bija Latvijā un demokrātiskais bloks viņu izvēlējās par jaunās Tautas padomes priekšsēdētāju, viņš uz proklamēšanas aktu 18. novembrī neatbrauca. Kāpēc?
Nezinu, vai kāds šo jautājumu pašam Čakstem ir uzdevis. Klīve uzskata, ka Čakste bija apvainojies, ka Tautas padomes dibinātāji neatzina starptautiski atzītās LPNP galveno lomu. Tomēr viņa tālākā darbība liecina, ka viņš šo krupi norija, ja tāds bija.

Tātad beigās visi konsolidējās ap Tautas padomi.
Tieši tā. LPNP valde uz savu pēdējo sēdi sanāca 17. novembrī. Viņi saprata, kas notiek un ka nevar tam stāties ceļā. Bija jārīkojas Latvijas valsts celtniecības labā. To pierāda piecu LPNP locekļu nonākšana pagaidu valdībā, Čakstes kļūšana par Tautas padomes priekšsēdētāju. Arī citi LPNP locekļi aktīvi iesaistījās valsts uzbūvē.

«Senioru grupa»

Latviešu pagaidu nacionālajā padomē politisko virzienu lielā mērā noteica seši cilvēki, kuri vēlāk spēlēja svarīgu lomu Latvijas brīvvalstī

Arveds Bergs, trešais LR iekšlietu ministrs
Jānis Čakste, pirmais LR Valsts prezidents
Jānis Goldmanis, pirmais LR zemkopības ministrs
Ādolfs Klīve, trešais Latvijas Bankas prezidents
Zigfrīds Meierovics, pirmais LR ārlietu ministrs
Jānis Zālītis, pirmais LR apsardzības ministrs

CV

Dzimis 1985. gadā Aizkrauklē
2009. gadā Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu vēsturē
2007— 2011 Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vēsturnieks
Kopš 2011. gada Latvijas Kara muzeja Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs
2017. gadā izdevis grāmatu Neatkarības čuksti: Latviešu pagaidu nacionālās padomes vēsture

Kļūdas labojums

9. novembra numura rakstā 20 miljoni uz pieciem kļūdaini norādīts minimālais algu līmenis, par kādu Latvijas Būvuzņēmēju partnerība cenšas panākt ģenerālvienošanos ar nozares uzņēmumiem — 546 eiro vienkāršo profesiju strādniekiem un 685 eiro profesionāļiem plānotas kā zemākās algas uz rokas, nevis uz papīra, kā bija teikts rakstā. Atvainojamies būvnieku organizācijai un lasītājiem!

Radars pasaulē

Simtiem tūkstošu cilvēku nedēļas nogalē Barselonā protestēja pret Katalonijas neatkarības kustības līderu arestiem. No amata atceltais autonomā reģiona prezidents Karless Pudždemons atzina, ka krīzi Spānijas politikā var atrisināt arī citā ceļā, ne tikai Katalonijai atļaujot būt neatkarīgai. Viņš bildis, ka Madride un Barselona var panākt jaunu vienošanos, un Pudždemons būtu gatavs to pieņemt. Spānijas Senāts nobalsoja par tiešas pārvaldes atjaunošanu Katalonijā, bet Spānijas premjerministrs Marjano Rahojs atlaida Pudždemona vadīto Katalonijas valdību un reģiona parlamentu, izsludinot jaunas reģionālās vēlēšanas 21. decembrī, aicinot atbalstīt valsts vienotību.

Eiropas Parlaments pieņēma ES mēroga noteikumus labākai patērētāju aizsardzībai un ātrākai negodīgu tirgotāju apturēšanai. Likumprojekts paredz, ka ES dalībvalstu varas iestādēm būs plašākas pilnvaras atklāt un apturēt patērētāju tiesību pārkāpumus tiešsaistē.

NATO aizsardzības ministru sanāksmē galvenā uzmanība pievērsta militārās Šengenas veidošanai — dažādu birokrātisku un praktisku šķēršļu likvidēšanai militārās tehnikas pārvietošanai no vienas alianses valsti uz otru. NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs paziņoja, ka alianse arī paplašinās militārās mācības misiju Afganistānā no 13 līdz 16 tūkstošiem karavīru.

Demokrātu partijas pārstāvji daudzviet uzvarējuši ASV vietējās vēlēšanās. Virdžīnijas štatā pārliecinošu sakāvi piedzīvoja republikāņu kandidāts gubernatora amatam, kurš kampaņas laikā izcēlās ar prezidentam Donaldam Trampam līdzīgu retoriku. Savukārt Virdžīnijas Pārstāvju palātā ievēlēta dzimumu mainījusi kandidāte, pārspējot ļoti konservatīvu republikāni. Rezultāti atspoguļo daudzu vēlētāju noraidošo attieksmi pret Trampa prezidentūru, norāda politologi.

Irākas un Irānas robežapgabalu svētdien satricinājusi spēcīga zemestrīce, paņemot vairāk nekā 400 cilvēku dzīvību. 7,3 magnitūdas stiprās zemestrīces epicentrs atradās Irākas ziemeļaustrumos 33,9 km dziļumā. Humānās palīdzības organizācijas ziņo, ka vairāk nekā 70 000 cilvēku pēc zemestrīces palikuši bez pajumtes.

Krievijas parlaments izstrādā likumprojektu, ar kuru raidorganizācijas Deutsche Welle, CNN, kā arī radiostacijas Brīvā Eiropa/Radio Brīvība un Voice of America var tikt atzītas par ārvalstu aģentiem. Likumprojekts izstrādāts pēc Kremļa raidorganizācijas RT paziņojuma, ka ASV varas iestādes to spiež reģistrēties ārvalstu aģenta statusā. Vašingtona uzskata RT par propagandas ruporu un plāno uz to attiecināt tādas pašas prasības kā lobistiem un juristiem, kas pārstāv ārvalstu interesēs.

Polijas neatkarības dienā maršā Varšavā piedalījās 60 000 labējo radikāļu. Tā bijusi viena no lielākajām labējo aktīvistu demonstrācijām Eiropā pēdējos gados.

Vācijas Konstitucionālā tiesa nolēma, ka cilvēkam ir tiesības reģistrēt sevi kā piederošu trešajam dzimumam, kas nav ne vīrietis, ne sieviete.

Trauslā veselība

Eiropas Komisija prognozē salīdzinoši lēnu ekonomikas izaugsmi ES lielākajās valstīs nākamajos pāris gados: lai gan samazināsies bezdarbs un saruks budžeta deficīti, kopēja iekšzemes kopprodukta pieaugums būs kusls.

Radars Latvijā

VDK izpētes komisija aicina Valsts prezidentu Raimondu Vējoni rīkoties, lai atvērtu čekas maisus. Komisija pēc dažām nedēļām varēs sākt strādāt ar aģentu ziņojumiem, bet uzskata, ka tai pieejamā informācija būs nepilnvērtīga, jo radušās domstarpības ar Satversmes aizsardzības biroju par joprojām slēptās informācijas pieejamību.

Jūrmalas tiesa nevar atrast lietu par bijušā premjera Ivara Godmaņa iespējamo sadarbību ar VDK, kura tika skatīta pirms gandrīz 20 gadiem. Lietu pieprasījusi VDK zinātniskās izpētes komisija, tiesa sākusi to aktīvi meklēt.

Nepietiekama pārstrādāto atkritumu apjoma dēļ Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts Latvijā sācis pārbaudi, kas var novest pie pārkāpuma procedūras ierosināšanas. Apjoms no patlaban pārstrādātajiem 27% sadzīves atkritumu līdz 2020. gadam jāpalielina līdz 50%. Paredzams, ka straujāk augs dabas resursu nodoklis par atkritumu apglabāšanu, lai palielinātu motivāciju šķirot atkritumus. Eksperti norāda — šķirošana visefektīvākā ir tad, ja to dara atkritumu radīšanas vietās, proti, mājsaimniecībās.

Valsts kancelejas sagatavotais valsts pārvaldes reformu plāns paredz atlaist 3000 ierēdņu jeb 6% no kopskaita. Reforma paredz reorganizēt vai likvidēt 17 mazas valsts iestādes un paaugstināt algas atlikušajiem valsts darbiniekiem. Pret to iebilst ministrijas, ārlietu un tieslietu ministri pauduši bažas, ka tas slikti ietekmēs viņu pārstāvētās jomas. Valdības vadītājs Māris Kučinskis (ZZS) norādījis, ka reforma nenotiks bez iepriekšējas analīzes kā skaldot ar cirvi.

Prokuratūra sākusi pārbaudi par bijušā politiķa Aināra Šlesera neatbildēšanu uz jautājumiem oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijā. Ja pārkāpumu pierāda, par to draud kriminālatbildība. Šlesers komisijai neatbildēja uz vairākiem jautājumiem, to skaitā par norādījumu došanu valsts kapitālsabiedrībām slēgt reklāmas līgumus ar atsevišķiem medijiem.

Valsts rezidents Raimonds Vējonis atdevis otrreizējai caurlūkošanai Saeimā grozījumus likumā «Par tiesu varu», kas atceltu ierobežojumus rajonu un apgabaltiesu priekšsēdētājiem ieņemt amatu vairāk nekā divus termiņus pēc kārtas. Prezidents raksta, ka «ilg-stoša atrašanās vienā amatā var radīt stagnācijas riskus». Trešā daļa tiesu priekšsēdētāju ir amatā 10 gadus un ilgāk.

Viestura Kairiša filma par Staļina laika deportācijām Melānijas hronika nacionālajā kinoskatē saņēma sešus Lielos Kristapus, to skaitā balvas par labāko spēlfilmu, labāko režisoru un labāko aktrisi.

Latvijas Dzelzceļam draud sods par informācijas slēpšanu. Tas pārraudzības iestādei nesniedz datus, kas ļautu pārbaudīt tarifu celšanas pamatotību nākamgad un iespējamo citu pārvadātāju diskrimināciju.

KNAB vērtēs informāciju par Rīgas domes bagātīgo atbalstu humora organizācijām, no kurām vienu vada Saskaņai pietuvinātas personas. Gandrīz 300 000 eiro piešķiršana varētu liecināt par pašvaldības līdzekļu prettiesisku izmantošanu.

Par izstāšanos no sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa paziņojis vairākums jeb 113 Jelgavas pilsētas nodaļas biedru. Tā ir trešā lielākā Saskaņas nodaļa ārpus Rīgas. Jelgavnieki pametuši partiju, jo centrālā valde izlēmusi apvienot Jelgavas pilsētas un novada nodaļas. Turklāt partija esot zaudējusi savas vērtības, nepildot solījumus par demokrātijas, tiesiskuma un labklājības valsts veidošanu.

Valdība noraidīja visus Saeimas deputātu priekšlikumus naudas pārdalei 2018. gada budžetā. Gan opozīcijas, gan koalīcijas deputāti bija iesnieguši priekšlikumus par 223 miljoniem eiro. Tomēr valdība nolēma piešķirt 1,7 miljonus eiro sporta būvēm Jēkabpilī un Valmierā un 2,4 miljonus internātskolu uzturēšanai.

Ārvalstu transakciju bilance pozitīva

Latvijas iedzīvotāju personīgie pārskaitījumi no ārvalstīm 2016. gadā bija par 173 miljoniem eiro lielāki, nekā pārskaitīts citās valstīs dzīvojošajiem, liecina Eurostat dati.

Ārvalstu pārskaitījumi (miljonos eiro)

Nedēļas citāts

Simbolisma vairāk nekā jēgas

Krievija atvēlējusi fantastisku summu jauna tilta būvēšanai uz Krimu, jo «politikā ir svarīgas fiziskas saites». «Ja uzceļat jaunu tiltu vai uzbūvējat jaunu šoseju, jūs deklarējat, ka tā ir jūsu zeme»

Topošais tilts ir labākā izrāde Kerčas pilsētā. Vismaz reizi divās nedēļās pensionēts jūrnieks Nikolajs Enčs un viņa sieva Olga sēžas savā Toyota pikapā un dodas apbrīnot šo inženierijas brīnumu, kas jūras šaurumā starp Krimu un Krieviju pamazām aug arvien garāks. «Kaut kas tāds Krievijā tiek būvēts pirmo reizi!» ar lepnumu saka 67 gadus vecais vīrietis. Augustā viņš krastā pavadīja visu nakti, tālskatī vērojot, kā celtnieki paredzētajā vietā ierīkoja divas pirmās arkas. Darbs tika pabeigts 7.27 no rīta. «Jā, mēs ar to lepojamies!»

Saskaņā ar plānu tiltu paredzēts atklāt nākamā gada decembrī. Kopējās izmaksas pašlaik tiek lēstas ap septiņiem miljardiem ASV dolāru. Ievērojami pieticīgāki skaitļi tiek saukti, prognozējot satiksmes noslodzi nākotnē, tāpēc nav šaubu, ka tilts vairāk ir prestiža, nevis praktiskuma simbols. «Arī mēs parādām pasaulei, ka varam paveikt lielas lietas,» saka politoloģe Jekaterina Šulmane, kas strādā Krievijas prezidenta nacionālās tautsaimniecības un valsts pārvaldes akadēmijā Maskavā. «Valdība varbūt arī nespēj nodrošināt cilvēkiem drošību, labu veselības aprūpi un izglītību, taču tā var piedāvāt lielus projektus. Ja nevar iedot maizi, tā vietā var piedāvāt vismaz izrādi.»

19 kilometrus garajam tiltam vēl lielāku simbolismu piešķir fakts, ka pārējā pasaule 2014. gadā Krievijas īstenoto Krimas aneksiju uzskata par nelikumīgu. «Jā, tas būs uzskatāmākais piemērs, ka Krievija un Krima ir savienotas. Labāku simbolu atrast būtu grūti,» saka Šulmane.

Braucot pa Krimu, bieži var pamanīt plakātus, kuros tilta būvēšana tiek cildināta kā «vēsturiska misija». Un tas nekas, ka nav naudas, lai salabotu bedrainos ceļus, pie kuriem šie plakāti izvietoti.

Kad projekts tika izziņots, šķita, ka neviena Krievijas kompānija nevēlas iesaistīties tā īstenošanā. Pirmkārt, tāpēc, ka tā ir tehnoloģiski sarežģīta būve. Otrkārt, darbošanās Krimā automātiski nozīmētu starptautiskas sankcijas pret konkrēto uzņēmumu. Treškārt, galvenais projekta uzraudzītājs ir pats Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kurš izsludināja ļoti īsus būvēšanas termiņus.

«Tilts pats par sevi ir grūta lieta. Mērogi ir milzīgi, un darba grafiks ļoti strikts,» saka tiltu būves speciālists Oļegs Skvorcovs, kas bija uzaicināts 50 cilvēku lielajā būvniecības ekspertu padomē. «Termiņu noteica pats prezidents, un neviens negribēja riskēt.»

Vienīgais, kas pieteicās, bija miljardieris Arkādijs Rotenbergs (65). Jau kopš jaunības dienām Sanktpēterburgā Rotenbergs ir Putina treniņu partneris džudo. Un viņam nebija jāriskē ar savu starptautisko reputāciju, jo pēc Krimas aneksijas miljardieris bija viens no pirmajiem, kuru kā prezidentam tuvu personu iekļāva Rietumu noteikto sankciju sarakstā. 

Ļaudis gan mēļo — vai Rotenbergs tilta būvēšanai pieteicās brīvprātīgi vai tika piespiests? Saskaņā ar oficiālo versiju miljardieris esot teicis, ka neviens upuris nav par lielu, lai kalpotu savai tēvijai. Turklāt izdošanās gadījumā tilts būs kā grezns kronis viņa biznesam.

«Izskatās, ka šis būs mans pēdējais lielais projekts, un es tajā esmu iesaistījies, nedomājot par peļņu,» 2015. gadā avīzei Kommersant stāstīja Rotenbergs. «Tas ir mans ieguldījums valsts attīstībā.»

Līdz šim miljardieris lielākoties pievērsis uzmanību, tiekot pie ienesīgiem Krievijas valdības pasūtījumiem. Bēdīgi slavenākais piemērs ir Soču labiekārtošana, lai šī Melnās jūras kūrortpilsēta varētu uzņemt 2014. gada ziemas olimpiskās spēles. To sagatavošanas izmaksas sasniedza 51 miljardu dolāru, kļūstot par visu laiku dārgākajām olimpiskajām spēlēm.

Politiķis un korupcijas apkarotājs Boriss Ņemcovs, kuru 2015. gadā nošāva uz tilta pie Kremļa, bija sarēķinājis, ka Arkādija Rotenberga un viņa brāļa Borisa kabatās nonāca 15% no visas Soču spēlēm atvēlētās naudas. Biznesmeņi gan vienmēr nolieguši, ka jelkad izmantojuši tuvās attiecības ar prezidentu personīgā labuma gūšanai.

Eksperti prāto, ka Kerčas tilts varētu būt nebijis gadījums Krievijā, proti, valsts naudas nozagšanas, kas raksturīga daudziem megaprojektiem, šajā reizē, iespējams, nebūs. Tilta konstrukciju savienošana sarežģītajos ūdeņos ir ļoti dārga, un arī termiņi ir ļoti īsi, tāpēc nebūs ne liekas naudas, ne papildu laika, lai kaut ko paspētu iebāzt savās kabatās.

Ideja par Kerčas šauruma tiltu ir vismaz 100 gadu veca, taču katru reizi atlikta vai nu lielo izmaksu, kara, vai arī mātes dabas untumu dēļ. Neviens nevar droši apgalvot, ka arī šoreiz viss izdosies, kā plānots.

Šaurums atrodas starp divām kalnu grēdām, un to regulāri šausta spēcīgas vēja brāzmas. Jūras dibenu vietām klāj 80 metrus biezas un nestabilas nogulas, kas sanestas no tuvējām upēm. Pavasaros kuģus apdraud strauji peldoši ledusgabali. Starp citu, tieši ledus pārcirta pagaidu militāro tiltu, kuru Otrā pasaules kara laikā bija uzbūvējuši vācieši. Reģions ir arī seismiski aktīva zona.

Lai pārvarētu minētās problēmas, jūras dibenā jau iedzīti tūkstošiem pilonu. Atsevišķi tilta posmi projektēti tā, lai to forma līdzinātos lidmašīnu spārniem un tādējādi atvieglotu vēja triecienus.

«Šī galvu lauzīšana par ģeoloģiju, ledu, vēju un viļņiem varbūt bija smaga pirms gadiem piecdesmit,» saka Maskavas Augstākas ekonomikas skolas Transporta politikas institūta direktors Mihails Bļinkins. «Tagad vienīgais jautājums ir nauda. Objekts vienkārši kļūst dārgāks, un nekas vairāk, jo pa šo laiku notikusi milzīga tehnoloģiju attīstība.»

No otras puses, viņš piebilst, šis ir interesants projekts Krievijas inženieriem un celtniecības nozarei, kas reti kad sastopas ar tik lieliem izaicinājumiem. Patiesībā pāri šaurumam tiek būvēti divi dvīņu tilti — pirmais parastajai satiksmei tiks atklāts nākamā gada beigās, bet otrs ar dzelzceļa līniju — gadu vēlāk. Centrālās tiltu laiduma arkas būs 227 metrus platas un 35 metrus augstas, lai zem tām varētu izbraukt kuģi.

Lielajās celtniecības izmaksās iekļauta ne tikai tilta būvēšana, bet arī jauna dzelzceļa līnija un automaģistrāle cauri Krimai. Speciālisti sūdzas, ka Kerčas megaprojekts apēd visu Krievijas ceļu un pārvadu izbūvei atvēlēto budžetu. Amatpersonas to noliedz, taču jau izskanējusi doma, ka Krimas tilta dēļ būs jāceļ nodoklis degvielai.

«Par to, ka tiltu celtniecība citviet ir apstājusies, man nav, ko teikt,» atbild Skvorcovs, kas vada Kerčas tilta ekspertu padomi. «Mūsu valstī daudzviet trūkst tiltu un ceļu. Mums nav tik daudz naudas, tāpēc jādomā par prioritātēm.»

Viņš atzīstas, ka sākumā pret megatilta ideju izturējies skeptiski, piekrītot ieteikumam, ka daudz lētāka un praktiskāka būtu modernizēta prāmju līnija. Kad tilts būs pabeigts, tā kapacitāte būs 40 000 automobiļu un 94 vilcienu sastāvi dienā. Salīdzinājumam — pērn decembrī prāmji pārveda 38 000 automašīnu. Tiesa, tūrisma sezonas karstākajā mēnesī — augustā — prāmju kopējā noslodze bija 305 000 auto.

Pēc Krievijas īstenotās Krimas aneksijas Ukraina ir slēgusi galvenās sauszemes transporta līnijas, tādā veidā no savas puses nobloķējot pussalu. Un tagad Kijeva iebilst pret tilta celtniecību.

Daļa Krimas iedzīvotāju uzskata, ka tilts demonstrē Maskavas rūpes par viņiem. «Vairāk nekā 20 gadus visapkārt viss tikai bruka un gruva. Beidzot top kaut kas jauns!» priecājas pastniece Nadežda Ņesterenko (39). Arī viņai patīk aizbraukt līdz krastam, lai sekotu celtniecībai. Vēl daļa vietējo cer, ka tilts palīdzēs Krimai izkārpīties no provinciālisma, lai gan pašlaik visiem skaidrs, ka Maskavas galvenā motivācija ir Krievijas teritoriālo pretenziju nostiprināšana.

Agrākos laikos pastāvēja divas ceļu būves filozofijas, saka transporta eksperts Bļinkins. Senie romieši būvēja lielceļus, lai plašajā impērijā demonstrētu savu ietekmi. Savukārt senās skitu ciltis pie Melnās jūras atturējās no ceļu būves, lai apgrūtinātu ienaidnieku ierašanos.

Krievija gadsimtiem ilgi turējusies pie otrās pozīcijas, uzskata Bļinkins. Tādi vadoņi kā Staļins ignorēja ceļu būvi, lai atturētu gan iebrucējus, gan apgrūtinātu krievu aizbraukšanu. Kerčas tilts tagad salauž šo nostāju. «Arī politikā ir svarīgas fiziskas saites. Ja uzceļat jaunu tiltu vai uzbūvējat jaunu šoseju, jūs deklarējat, ka tā ir jūsu zeme.»

Simtgades estrāde

Vairāk skatītāju vietu un īpašās laboratorijās testēta akustika — tāds ir Mežaparka estrādes pārbūves projekts, kura pirmais posms jāpabeidz tieši uz Dziesmusvētkiem nākamvasar. Cik īsti viss maksās, nezina vēl neviens

Ir tumšs. Pulkstenis rāda sastrēgumu — pulksten piecus vakarā. Piestāju pie Mežaparka leģendārās šašliku ēstuves Mores ielā. Ne uz maltīti. Barjera tepat aiz stūra regulē iebraukšanu Mežaparka Lielās estrādes būvlaukumā. Šaurie ceļi ved cauri tumšiem kokiem, bet pa labi no Jaunlaulāto kalniņa paveras gaismas lauks. Ar prožektoriem apgaismotā būvlaukumā slienas desmit metrus augsti betona stabi, kuri jau nākamvasar balstīs vairāk nekā 30 tūkstošus skatītāju. Pagaidām te ir tikai vīri krāsainās ķiverēs un rūcoša tehnika. Ja sasals zeme vai uzsnigs biezs sniegs, darbi būs jāpārtrauc, tāpēc līdz vēlam vakaram viņi steidz uz priekšu svētku estrādes būvēšanu.

Ideja par Mežaparka Lielās estrādes atjaunošanu virmojusi gaisā jau vairāk nekā desmit gadus. 2007. gadā arhitekti Austris Mailītis un Juris Poga konkursā ieguva tiesības īstenot estrādē savu vīziju — sidraba birzi dziesmu kalnā. Ekonomiskā krīze šai idejai uz kādu laiku pielika punktu — ar strauji rūkošo budžetu Rīgas pilsēta estrādes būvniecību vairs nespēja atļauties. Taču pērn pilsētas vadība atjaunoja līgumu ar arhitektiem, un tie ar pilnu jaudu turpināja būvprojekta izstrādi. Tas nebūtu iespējams bez Kultūras ministrijas atbalsta, kas projekta realizēšanai domei izsniegusi bezprocentu aizdevumu uz 30 gadiem.

Rīgas vicemērs Andris Ameriks personiski šos jautājumus esot risināja ar kultūras ministri Daci Melbārdi, uzsver domes Pilsētas īpašuma komitejas priekšsēdētājs Oļegs Burovs.     

Uz valsts simtgades Dziesmu un deju svētkiem nākamā gada jūlijā visu estrādes projektu neizdosies vēl pabeigt, tāpēc tas sadalīts divos etapos. Līdz 18. jūnijam ekspluatācijā jānodod atjaunotā skatītāju zona, bet skatuves pārveide sāksies augustā — pēc Prāta vētras koncerta, lai vārtus publikai atkal vērtu citā valstiskā datumā — 2021. gada 4. maijā.

Meža akustika

«Viens no brāļiem Kokariem ir teicis, ka Dziesmusvētki ir mūsu reliģija. Ja svētku norises vieta ir svētvieta, tad estrāde ir tās simbols. Mūsu koncepcija paredz, ka mūsu svētā vieta ir daba, tāpēc taisām to līdzībās ar dabu,» tiekoties ar Ir, skaidro viens no estrādes idejas autoriem arhitekts Austris Mailītis.

Dziesmusvētki nākamvasar pulcēs krietni vairāk skatītāju. Uz soliem, kas jau šobrīd pasūtīti Somijā, varēs sasēsties aptuveni 30,5 tūkstoši cilvēku — iepriekš vietas bija 22 tūkstošiem skatītāju. Soliem, kurus uz Latviju ar kravas mašīnām sāks vest nākamā gada sākumā, nebūs atzveltnes, lai netraucētu akustikai. Pie skaņas risinājumiem projektētāji strādā rūpīgi, tādēļ Latvijas labākajiem akustiķiem talkā nāk arī Vācijas eksperti. Dabiskās skaņas un apskaņošanas salāgošana ir izaicinājums meistariem, turklāt jāatrod risinājumi, lai vienlīdz labi skan gan koru koncerti, gan individuālie izpildītāji. «Tā ir akustiski unikāla telpa, man gribētos to saukt par meža akustiku,» salīdzina Mailītis.

Meklējot labākos risinājumus, vasarā Latvijas un Vācijas meistari strādāja akustiskajā laboratorijā Rīgā, kur bija izveidojuši vairākus kvadrātmetrus lielu estrādes modeli. «Iedomājies, ka ieej telpā, kur ir akls klusums. Telpā, kas izlikta ar stikla vati. Cilvēks stāv pacelts uz armatūras sieta. Siets drusciņ kustas un šūpojas. Sirreāla sajūta,» laboratorijā piedzīvoto apraksta Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte, kura aktīvi seko līdzi estrādes tapšanai.

Īpaši izraudzīts arī bruģis, ko vēlāk liks estrādes grīdā un jau šobrīd klāj visā estrādes teritorijā. Lai izraudzītos labāko, tika aicināti tautas deju dejotāji — laižoties dejas soļos uz vairākiem bruģētu virsmu modeļiem, viņi izvēlējās piemērotāko.

Darbi Mežaparkā rit uz priekšu tikpat raitā solī. Vasarā būs nomainītas un sakārtotas visas komunikācijas — ūdens, kanalizācija, elektrība. Atjaunots Viestura prospekta ceļa segums, estrāde plašākā teritorijā nekā iepriekš apjozta ar jaunu žogu.

Taču vislielākās izmaiņas saistītas ar skatītāju tribīnēm. «Tas būs bērnišķīgs pirmatklājums katram no mums,» sola Signe Pujāte. Starp desmit metrus augstiem betona stabiem, virs kuriem sliesies sēdvietas, tiks izvietoti divi stāvi tualetēm un tirdzniecības vietām. «Gribam to visu nolikt zem skatītājiem. Mežā ir paredzētas vietas, kur var nolikt pagaidu tualetes, bet vēlamies tās pēc iespējas samazināt,» skaidro arhitekts Mailītis. Tāpat arī tuvāko platību atbrīvot no tirdzniecības vietām. «Tirgošanās rada akustisko fonu. Vienu daļu plānojam likt apakšā, otru — tālāk teritorijā,» komentē arhitekts.

Skatuve nākamgad piedzīvos tikai nelielas izmaiņas. Jau nojaukti vecie skatuves spārni, jo tur tiks izbūvētas koka pagaidu tribīnes. Tas ļaus uz skatuves vienlaikus satilpināt visus 13,5 tūkstošus koristu, kas saņēmuši ceļazīmi uz simtgades svētkiem. Kad 2021. gadā būs gatava jaunā skatuve, dalībnieku ietilpība tajā būšot līdzīga, ap 13—14 tūkstošiem, bet tiks uzlabotas plūsmas, kā koristi kāpj uz skatuves un dodas prom no tās. Ēka, kas šobrīd slienas aiz skatuves, tiks pārbūvēta zem tribīnēm. Tas ļaus aizmugurē izbūvēt astoņas kāpņutelpas (šobrīd ir četras) un katrā sānā vēl divas ejas.

Ēkai zem skatuves būs divi stāvi un pagrabs. Zemākajā līmenī plašas ģērbtuves, augstākajā — Rīgas mežu biroji, bet par pirmā stāva pielietojumu vēl tiek lauzītas galvas. Oļegs Burovs no Rīgas domes pastāsta dažas idejas — Dziesmusvētku ekspozīciju zāle, koncertzāle, telpa koru skatēm un koncertiem. Burovs rīkojis sanāksmi ar Latvijas lielākajiem pasākumu organizatoriem, vaicājis — kam jābūt estrādē, lai pasaules zvaigznes savām koncerttūrēm izvēlētos Rīgu, nevis Tallinu? «Paredzējām kravas liftu uz ģērbtuvēm, jo Lady Gaga brauc ar savu lielo dīvānu. Sīkums, bet, ja to lielo dīvānu nevaram dabūt ģērbtuvēs, Rīga var zaudēt šo koncertu,» viņš stāsta par uzklausītajiem ieteikumiem.

Miljoni esot sekundāra lieta

«77, 87, 97 vai 67 miljoni kopējās izmaksas — šobrīd par agru teikt,» spriež Burovs. Medijos izskanējušo versiju, ka kopējās Mežaparka estrādes rekonstrukcijas izmaksas būs aptuveni 77 miljoni eiro, viņš sauc par literatūru, bet «skaidrs ir viens — kopumā, protams, šis projekts būs dārgs».

Būvniecības pirmo etapu realizē pilnsabiedrība RE&RE un LNK Industries, kas darbus apņēmusies paveikt par 26,7 miljoniem eiro bez PVN. Taču joprojām nav zināms, cik dārga būs būvdarbu otrā daļa — pašas estrādes rekonstrukcija. Konkurss par šiem darbiem tiks izsludināts pavasara sākumā. Sarežģītākā daļa būšot skatuves kupola metāla konstrukcijas, ar ko Latvijā neesot pieredzes. Šobrīd esot grūti nosaukt pat aptuveno summu, cik tās varētu izmaksāt. Otrs nezināmais ir akustiskā membrāna, ar ko jānoklāj skatuves jumts. Burovs tikai izsaka cerību, ka otrās kārtas kopējās izmaksas nepārsniegs 50 miljonus eiro. «Tie miljoni, ja skatām ilgtermiņā, ir sekundāra lieta. Mēs būvējam šo uz vairākiem gadiem. Negribu runāt, kāda būs estrāde, kad svinēsim Latvijas 200 gadu jubileju, bet simt procenti, ka 150 gadu jubilejā plānojam rīkot Dziesmusvētkus uz šīs estrādes,» viņš saka.

Piecu mēnešu laikā, kopš būvlaukumā darbus sākuši celtnieki, iztērēta tieši puse naudas. Divarpus miljoni mēnesī — ļoti labs ražīguma rādītājs, vērtē Burovs. Darbi Mežaparkā rit raiti. «Skatoties plānoto darbu grafikā, mēs šobrīd esam 28.—30. janvārī. Esam izdarījuši tik daudz ar vienu domu — ziema mūs noliks kaut kādā saprātīgā vietā atpakaļ,» satraukumu par drīzo nodošanas termiņu un neprognozējamiem laikapstākļiem pauž pilnsabiedrības RE&RE un LNK Industries projektu direktors Valdis Koks. Ja uznāks liels sals vai sasnigs bieza sniega sega — darbu tempi saruks. «Mēs ceram uz tipisku ziemu — ārpus Rīgas var būt balts, bet šeit nevajag,» viņš pajoko.

Kā pirmos būvnieki cenšas paveikt darbus, ko visvairāk var kavēt aukstums, tāpēc jau šobrīd pabeigta betonēšana un tiek steigta uz priekšu labiekārtošana — apzaļumošana, ceļu darbi. Izbūvēti gandrīz visi ārējie komunikāciju tīkli, kuriem pēc grafika bija jābūt gataviem tikai aprīlī.

Joprojām skaidri nav zināms, vai būvnieki iekļausies noteiktajos 26,7 miljonos eiro. Piemēram, par 55 tūkstošiem eiro neplānoti palielinājās izmaksas, jo projektā nebija paredzēts stiprinošais ģeorežģis zem bruģa. Tikmēr solu iegādē izdevies ietaupīt. Visus plusus un mīnusus būvnieks un pasūtītājs gatavojas savilkt kopā jūnijā, kad objekts būs jānodod ekspluatācijā.

Tā kā Lielā estrāde ir Rīgas īpašums, nauda tās rekonstrukcijai bija jāatrod pilsētai. Veiksmīgā kārtā tai izdevās izkārtot bezprocentu aizdevumu uz 30 gadiem no valsts. Iepriekš pilsēta ar Kultūras ministrijas palīdzību atjaunojusi Mākslas muzeju un VEF kultūras pili. «Mums visiem vajadzētu saprast — ja nebūtu Mākslas muzeja, nebūtu izveidojusies tā sadarbība, nebūtu arī Mežaparka. Tas nozīmē, ka mums valstī var būt arī pozitīvas lietas,» par galvaspilsētas vadības un valdības sadarbību saka Burovs.

Pirmā valsts aizdevuma summa ir 45 miljoni eiro, kam vajadzētu segt visus tēriņus vēl arī 2018. gadā. Pēc tam būs vajadzīgs papildinājums. «Vicemērs šo jautājumu izrunāja ar kultūras ministri. Cik sapratu, kultūras ministrei notika saruna ar finanšu ministri. Maksimālā summa, [kas varētu būt vajadzīga,] ir rezervēta aizdevumam,» skaidro Burovs, atturoties komentēt, cik tā ir liela.

«Šitie puiši zina papīrus»

Pilnsabiedrība RE&RE un LNK Industries iepirkumā nepiedāvāja zemāko cenu Lielās estrādes būvniecībai, tomēr konkursā uzvarēja. Dome noraidīja zemākās cenas piedāvātāju, Igaunijā bāzēto kompāniju Lemminkainen kā nepietiekami pieredzējušu. Interesanti, ka konkursa laikā Iepirkumu uzraudzības birojā tika iesniegtas sūdzības no trim dažādām kompānijām par pārmērīgiem pieredzes kritērijiem iepirkuma prasībās. Lai gan lielākā daļa darbu veicami ārā, nolikums pieprasīja no pretendentiem pieredzi kā ģenerāluzņēmējam tādas ēkas būvdarbu veikšanā, kur būvdarbu vērtība ir vismaz 19 miljoni eiro un platība — 15 tūkstoši kvadrātmetru. Divas sūdzības tika noraidītas kā nepamatotas (to skaitā Lemminkainen), bet trešo tās iesniedzējs atsauca pats.

«Sūdzības rakstīja tikai ārzemnieki,» taisnojas Burovs. Uzņēmumi tādā veidā tikai mēģinājuši novilcināt laiku piedāvājuma sagatavošanai un kārtojuši savstarpējās attiecības. «Man liekas, ka Latvijas iedzīvotājiem nodarboties ar tādām spēlītēm, kas varētu apdraudēt Dziesmusvētkus, nav populāri,» viņš rezumē un izsaka prieku, ka uzvarējusi Latvijas kompānija. «Negribu slavēt RE&RE un LNK Industries, bet ārzemniekiem, nezinot, pie kā iet, kādas atļaujas prasīt, būtu diezgan grūti iebraukt šajā termiņā.»

Šis nav pirmais iepirkums par lielu summu, ko Rīgā izdevies uzvarēt abām nosauktajām kompānijām. LNK Industries par 10,6 miljoniem atjaunoja tribīnes Dau-gavas stadionā un rekonstruēja Salu tiltu, kas kopumā izmaksāja ap trīsdesmit miljoniem eiro. Rīgas domes Īpašumu departamenta izsludinātos konkursos tā kopš 2012. gada uzvarējusi 25 reizes, apgūstot 46,5 miljonus eiro. Tikmēr RE&RE veiksmes sērija ir ilgāka — šajā departamentā uzņēmums kopš 2008. gada uzvarējis 12 iepirkumos par kopējo summu 51,3 miljoni eiro.

Jāpiemin, ka LNK Industries (iepriekš firmas nosaukums bija MR Investīcijas) no 2009. līdz 2011. gadam bijusi braša toreizējā Rīgas vicemēra Aināra Šlesera atbalstītāja. Valdes un padomes locekļi Vadims, Artjoms un Aleksandrs Milovi gan Šlesera Reformu partijai, gan apvienībai Par labu Latviju! ziedojuši kopā 50,7 tūkstošus eiro.

Tomēr viegli laiki LNK Industries šobrīd nav. Par Salu tilta remontdarbiem KNAB ierosinājis pret to krimināllietu, bet meitasuzņēmuma Latvijas Tilti valdes priekšsēdētājs Genādijs Kamkalovs aizdomās par kukuļa došanu Klaipēdas ostas infrastruktūras direktoram Ģediminam Zumaram tiek tiesāts Lietuvā.

Vai kompānijas reputācija ir atbilstoša, lai būvētu tik valstiski nozīmīgu objektu? «LNK reputāciju vērtēju ļoti pozitīvi,» Burovs atbild, pat lāga nenoklausījies jautājumu. Pēc skandāla Klaipēdā LNK Industries parakstījis līgumus par vairākiem miljoniem eiro, dažus tai pašā Klaipēdā, zina stāstīt Burovs. «Viņiem ir projektu vadītāju līmenī visspēcīgākais menedžments. Jauni puiši ap 30 gadiem ar ļoti labu izglītību, kas nebaidās pieņemt lēmumus. Vecākā paaudze, tā sauktie «prorabi» [darbu vadītāji] no padomju laikiem, viņi arī ir spēcīgi cilvēki, bet viņiem ir viens liels mīnuss — viņi neko nesaprot par naudu. Viņš zina ķieģeli, ar to viņš var strādāt, bet papīrus viņi nevar. Šitie puiši zina papīrus,» Burovs ir azartisks. «Tie skandāli, kas ir, lai viņi beidzas! Mums viņi ļoti daudz uzvar ar zemāko cenu, un mēs esam apmierināti.»

Par šiem korupcijas skandāliem nebija dzirdējusi Signe Pujāte no Latvijas Nacionālā kultūras centra. «Lai zēni un meitenes ir stipri savā mugurkaulā. Ja nepieciešams, lai izdara secinājumus, bet lai turpina un nepieviļ mūs, ceļot estrādi,» viņa atbild, vaicāta, vai kompānijas reputācija ļautu viņiem pie šāda projekta strādāt.

74% miglā tīti

Iepirkuma pieteikumā pilnsabiedrība norādījusi, ka 74% no visiem estrādes būvniecības darbiem veiks tās piesaistīti apakšuzņēmēji. Rīgas domē Ir saņem skaidrojumu, ka tie lielākoties ir pašas pilnsabiedrības locekļu grupas uzņēmumi — RERE vide, RERE meistari, LT piling, Latvijas Tilti. Vaicāts, kādus apakšuzņēmējus piesaista šie uzņēmumi, Burovs tikai attrauc, ka likums uzņēmumiem neaizliedz veidot apakšuzņēmēju ķēdes — viņam tas nemaz nepatīkot, bet, ja līgumā iekļaušot prasību uzrādīt visus darba darītājus, uzņēmēji par to sūdzēšoties.

Jau iepriekš Ir izpētīja, ka prakse iekļaut publiskā iepirkuma līgumā prasību atklāt visus, pat vismazākos, apakšuzņēmējus nav nekas unikāls, piemēram, to dara Latvijas Ceļi, tādējādi padarot pilnīgi caurspīdīgu apakšuzņēmēju ķēdi. Kā zināms, šādas slēptas ķēdes ļauj lielajos iepirkumos pastarpināti piedalīties firmām, kas nemaksā nodokļus par saviem darbiniekiem, un tādējādi konkurēt ar zemāku cenu.

Sarunas sākumā Burovs lepojās — lai gan celtniecības nozarē ir krīze, jo trūkst darbinieku, Mežaparkā šādu problēmu neesot. «Ja kaut kur parādās cilvēku trūkums, viņi uzreiz maina vienu brigādi uz otru. Ja apakšuzņēmējs nav spējīgs vai viņi nevar sameklēt [cilvēkus], viņi ņem citu.» Varam tikai minēt, vai būvnieki patiesi ir tik skarbi pret savām meitaskompānijām.

Arī Valdis Koks no RE&RE un LNK Industries pilnsabiedrības skaidro, ka būvlaukumā primāri tiek izmantoti meitasuzņēmumi. Ceļu sakārtošanai palīgā piesaistīts A.C.B. Vaicāts par apakšnieku ķēdēm, viņš skaidro: «Domāju, ka darba darītāju kā tādu viņiem ļoti daudz apakšā nemaz nav. Uzņēmumi ir pietiekami spēcīgi.»

Ir atgādina, ka, pateicoties elektroniskajai darbalaika uzskaitei, kas no 1. oktobra ieviesta visos vismaz miljonu vērtajos būvobjektos, jābūt taču iespējai precīzi zināt visus uzņēmumus, kuru darbinieki ienākuši estrādes būvlaukumā. Tomēr uz jautājumu, vai ar šādu sarakstu būtu iespējams iepazīties, pilnsabiedrības projektu direktors Jevgenijs Locovs atbild: «Neesmu jurists, bet domāju, ka, ievērojot datu aizsardzības prasības, mēs nevaram to darīt.»

Estrādes rekonstrukcija

1. posms — skatītāju zona

Būvniecība sākta: 2017. gada jūnijā

Jānodod ekspluatācijā: 2018. gada 18. jūnijā

Izmaksas: 26,7 miljoni eiro (bez PVN)

Darbus veic: pilnsabiedrība RE&RE un LNK Industries

2. posms — skatuve

Jāsāk būvniecība: 2018. gada augustā

Jānodod ekspluatācijā: 2021. gada 4. maijā

Izmaksas: vēl nav zināmas, ap 50 milj.

Darbus veiks: konkursu izsludinās pavasarī

Dati: Rīgas domes Īpašumu departaments

Raksts tapis ar VKKF atbalstu