Somijas diplomāta atmiņu stāsts par mentālo spēku, drosmi, vitalitāti un spēju izdzīvot
Salīdzinoši nelielā izmēra grāmatai ar nosaukumu Pēdējais vilciens uz Maskavu, uz kuras brūnīgā vāka redzama plaši interpretējama fotogrāfija, grāmatnīcu jaunumu vidū es drīzāk uzmanību nepievērstu (oriģinālizdevumam un tulkojumam krievu valodā uz vāka izmantots autora mātes fotoattēls, kam ir daudz lielāks pievilcības spēks). Sabiedrībā, kurā par ārpolitiku interesējas tikai šaurs profesionāļu loks, neko neizsaka arī autora vārds — Renē Nībergs (René Nyberg). Pieļauju, tas ir kāds no Briseles birokrātu cilts, ja reiz grāmatu, kurā «vēsture iepazīstama caur personisku skatījumu», lasīt iesaka politiķis un diplomāts Andris Piebalgs.
Taču ironiju izgaisina jau pirmās lappuses, kurās autors atklāj ar savas mātes Fanijas Tukacieres izcelsmi saistītās dramatiskās, pat traģiskās attiecības tuvāko radu starpā Somijā. To, ka viņa māte ir ebrejiete, kas pretēji sava tēva gribai 1937. gadā apprecējusies ar Somijas zviedru Bruno, tāpēc izraidīta no savu vecāku ģimenes un tai piederīgo loka veidā, kas salīdzināms ar goda slepkavību (ģimene viņu pasludināja par rituāliski mirušu un viņa «izdzēsta» no tās dzīves), 1946. gadā dzimušais Renē uzzina pusaudžu gados 50. gadu beigās, un tas ir visai satricinoši. Šīs apjautas iespaids ir tik liels, ka pēc sekmīgas karjeras Somijas diplomātiskajā dienestā viņš, būdams jau mūža otrajā pusē, šķetina savas mātes dzimtas pavedienus, meklējot atšķirtībai no tuvākajiem radiniekiem Austrumeiropas ebreju vēsturē sakņotus iemeslus un izskaidrojumus.
Somijas galvaspilsētā mītošās Tukacieru ģimenes respekts pret jūdaisma dogmatiskajām tradīcijām 30. gadu otrajā pusē starp ģimenes locekļiem raisījis drīzāk traģikomēdijai raksturīgus attiecību pavērsienus, un par tāda kalibra kaismi aizraujoši lasīt arī mūsdienās. Latviešu lasītājam šis raitais, lietišķi atturīgais, bet precīzais stāstījums īpaši varētu iet pie sirds, jo viens no grāmatā aprakstītās dzimtas atzariem, citiem apmetoties Krievijā, Amerikā un Somijā, 20. gs. sākumā atradis ceļu uz Rīgu.
Lasot Renē Nīberga grāmatu, iespējams ne tikai kompaktā veidā uzzināt ebreju un jūdaisma vēsturi Krievijas rietumu daļā, Baltijā un Somijā, Zviedrijā, bet arī piedzīvot atgriešanos. Proti, atkalbūšanu tajā 30. gadu silti dzirkstošajā Rīgas izglītoto un turīgo ebreju vides gaisotnē, kādu iepazinu Valentīnas Freimanes grāmatā Ardievu, Atlantīda! Arī fotogrāfijās redzami skaisti, ar dzīvi apmierināti cilvēki. To lielākā daļa pēc dažiem gadiem tiks nogalināta nacistu «galīgajā atrisinājumā». Taču ir, kam lemts izdzīvot, 1941. gada jūnija beigās pēdējā brīdī ielecot vilcienā, kas dodas prom uz Krievijas pusi, pārdzīvot kara laika grūtības staļinisma pārņemtajā Padomju Savienībā un atgriezties pēckara Rīgā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.