Latviešu baroks

Latvijā es varu aiziet pie sava Gunāra vai pie vecmāmiņas, brītiņu uzkavēties, padomāt, viņi man atgādina par to, kas ir bijis. Amerikā, Austrālijā, Vācijā — tur viss ir svešs, saka Ingrīda Meierovica. Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

«Mans dzīves piepildījums ir arī tas, ka es varēju atgriezties šeit Latvijā,» saka Ingrīda Meierovica. Ar kuģi 60. gados apbraukusi apkārt pasaulei, viņa tagad Rīgā sīksti iesakņojusies kā kadiķis — tāds reiz bija Ingrīdas pseidonīms Radio Brīvā Eiropa

Miška, viņš ir apmēram manā vecumā — Ingrīda Meierovica paceļ gaisā pelēki brūnu, padilušu auduma lācīti, kam gadīgas rokas uzadījušas cepurīti un uzvalciņu Latvijas karoga krāsās. Kas viņai to dāvinājis ap 1934. gadu, neatceras. Vecāku lutinātā Rīgas meitene nav pieķērusies savai leļļu kolekcijai, vairāk auklējusi lāčus — mazo Mišku un lielo, pinkaino Mukiju. «Saglabājies tikai šis. Viņš ar mums sagaidīja kara beigas Vācijā, nonāca arī bēgļu nometnē, ceļoja uz Austrāliju. Kad atgriezos Eiropā un tālāk devos uz Ameriku, viņš palika pie manas mammas Austrālijā,» stāsta Ingrīda. «Mamma atbrauca pie manis ciemos, kad jau biju precējusies un dzīvoju Amerikā, un viņu atveda. No tā laika es no viņa negribu šķirties.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Jums jābūt drukātā vai elektroniskā žurnāla abonentam. Abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesat abonents, aicinām abonēt. Abonējot elektronisko žurnālu, neatkarīgi no abonementa termiņa, saņemsiet piekļuvi rakstam nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu