Diena: 15. novembris, 2017

Atsācies nodarbinātības kāpums

Darba meklētāju īpatsvars 3.ceturksnī samazinājās līdz 8.5% no 8.9% iepriekšējā ceturksnī un 9.5% pērnajā rudenī. Taču svarīgākā ziņa jaunākajos darbaspēka apsekojuma datos — pēc gadu ilgušā krituma ir sācis augt nodarbināto skaits, atkal pārsniedzot 900 tūkstošus.

Puse no ziemeļu kaimiņa tempa

Absolūtajos skaitļos pieaugums ir 8000 pretstatā līdzīgam kritumam iepriekšējos četros ceturkšņos. Jāteic, ka dati par aizņemto darbavietu skaitu rāda vismaz šķietami atšķirīgu ainu – šis indikators ir kāpis nepārtraukti kopš 2010.gada, un ir dažādi apsvērumi, kuru dēļ šie dati varētu būt ticamāki. Piemēram, tas atbild uz jautājumu — kāpēc kopš 2010.gada IKP pieaugums Latvijā un Igaunijā bijis gandrīz vienāds, bet nodarbinātības kāpums Latvijā bijis tikai puse no ziemeļu kaimiņa tempa.

Tas atrisina arī citas mistērijas. Taču nav šaubu, ka 2016.gadā un vēl arī šī gada sākumā darba tirgus attīstība nebija visai labvēlīga. Tas nepārprotami saistīts ar neseno krīzi celtniecībā, kas ir svarīga darba devējiem. Taču 3.ceturksnī tās izlaide gada griezumā jau kāpa par ceturto daļu, un rezultāts ir acīmredzams.

Bezdarbs samazinājās arī periodā, kad nodarbinātība it kā neauga. Taču tā krituma temps no vidēji 1-3 procentpunktiem iepriekšējos gados saruka līdz tikai 0.2 procentpunktiem pērn. Šogad bezdarba samazināšanās atkal ir paātrinājusies — līdz 1.0 procentpunktam 3. ceturksnī. Reģistrētā bezdarba kritums šajā laikā ir bijis vēl straujāks.

Ekonomiski aktīvo skaits nemainīgs

Par spīti nelabvēlīgajām demogrāfijas tendencēm, ekonomiski aktīvo cilvēku skaits gada laikā mainījies pavisam nedaudz, samazinoties par 2.4 tūkstošiem līdz 987 tūkstošiem, pēdējo trīs gadu laikā tas bijis gandrīz nemainīgs.

Šeit darbojas ļoti vienkārša loģika – augstākas algas un labākas iespējas atrast darbu pamudina savas spējas pārbaudīt cilvēkus, kuri bija atmetuši cerības atrast darbu vai kurus nevilināja piedāvātās algas. Savukārt darba devēji spiesti atteikties no aizspriedumiem, kas balstīti uz vecumu vai citām darba ražīgumu ne vienmēr izšķirīgi ietekmējošām pazīmēm. Ekonomiski neaktīvo cilvēku skaits 15-64 gadu vecuma grupā samazinājies līdz šim zemākajam punktam jeb 274.4 tūkstošiem.

Bezdarbs turpinās sarukt

Bezdarba līmenis turpinās samazināties, vismaz pagaidām tas nerada ļoti izteiktu algu kāpuma paātrinājumu, kaut Latvijā ir populāra teorija, ka apmēram 10% ir tā saucamais dabiskais bezdarba līmenis. Algu kāpums gan šī gada 1.pusē pieauga no apmēram 5% pērn līdz apmēram 8%, taču iespējams, ka tas saistīts ar legalizāciju vai citiem neprecizitātes raisošiem faktoriem. Atšķirībā no pārējām Baltijas valstīm, pamatinflācija mūsu valstī ir stabila.

Nav šaubu, ka lielākajā daļā valsts teritorijas tā sauktais dabiskais bezdarba līmenis ir tālu zem 10%. Tas ir ļoti liels vienkāršojums, taču šobrīd bezdarbs ir tuvu 5% vai pat zem tā visur valstī, izņemot Latgali un atsevišķus attālus novadus pārējos reģionos, pārsvarā gar valsts robežu.

Šī situācija ir vienlaikus risks un iespēja. Tas ir risks, ka cilvēki no šīm vietām aizbrauks, taču tas ir arī skaidrs signāls, kur attīstīt ģeogrāfiski diezgan viegli izkliedējamas aktivitātes kā rūpniecisko ražošanu. Darba meklētāju īpatsvars Lietuvā un Igaunijā ir zemāks, lielā mērā pateicoties tieši vienmērīgākai attīstībai — attiecīgi 6.6% un 5.2%.

Pēteris Strautiņš ir bankas Luminor ekonomists.

Anekdotes

«Dārgais, pirms kāzām vēlos atzīties visos savos grēkos!»
«Bet tu taču pirms nedēļas jau atzinies…»
«Ir svaigāki dati!»

Reiz draudzene sadusmojās, jo es salātiem nopirku konservētus ananasus, kuri bija sagriezti gabaliņos, nevis gredzenos. Neko darīt — deviņos vakarā steidzos uz veikalu pēc īstajiem. Nopirku, atnesu. Un ziniet, ko viņa izdarīja? Sagrieza gabaliņos.

«Jaunkundzīt, jūsu dēlēns ēd avīzi!»
«Lai ēd, tā ir vakardienas!»

«Kas pārnāca mājās piecos no rīta?!»
«Dārgumiņ, tas bija kaķis! Es viņam durvis atvēru!»

Kājāmgājējam vienmēr taisnība. Kamēr dzīvs…

Katrai meitenei garderobē jābūt mazai melnai vakarkleitai. Man arī ir melna vakarkleita, kas man par mazu.

Padomju laikos kādā PSRS rūpnīcā ierodas uzņēmēju delegācija no ārzemēm. Sarunāties sāk divu rūpnīcu direktori — krievs un japānis.
«Mēs ražojam darbgaldus,» stāsta japānis.
«Mēs arī!» atbild krievs.
«Mums ir desmit cehi.»
«Mums arī!»
«Mums ir 3000 strādnieku.»
«Mums arī!»
«Mums ir seši inženieri.»
Te krievs apmulst un pie sevis prāto: «Ja pateikšu, ka mums ir 200 inženieru, tas būs ļoti mulsinoši. Labāk teikšu, ka mums ir septiņi.» Tā arī izdara.
Nākamajā dienā abi direktori satiekas atkal. Japānim acis sarkanas jo sarkanas. «Visu nakti nevarēju aizmigt, jo prātoju un nekādi nespēju saprast, ar ko jūsu septītais inženieris nodarbojas?»

«Tev nav taisnība!»
«Kāpēc?»
«Par to es vēl neesmu padomājusi…»

«Visiem stāvēt un nekustēties!»
«Kas tas ir?! Laupīšana?»
«Ko tu domāji — grupas foto?»

Pirms katra lidojuma es labi apskatu pārējos pasažierus, lai laikus zinātu, ar ko var nākties dzīvot uz vientuļas salas.

Ziemeļu ledus okeāns. Uz ledusgabala guļ polārlāča mamma, apkārt viņai skraida mazs lācēns.
«Mammu, mammu, mums rados koalas ir bijušas?»
«Nē, nav.»
«Bet brūnie lāči?»
«Nē, arī brūno lāču mums rados nav.»
«Tad kāpēc man tik ļoti salst?!»

Gints Timoško, uz šosejas sveic svētkos

Braucot pa Liepājas šoseju cauri Babītei, pie Vālodzēm daudzi auto nobremzē. Milzu mašīnas kausā stāv Kristaps Porziņģis, Mairis Briedis un Aļona Ostapenko, nogāzuši no kājām Melno bruņinieku. Salmu Lāčplēsim atliek tikai noskatīties. Kaut ko tādu ieraugot, nevar nespiest pa bremzēm. Neba nu tiešām mūsu slavenākie sportisti stundām ilgi stāv iekrāvēja kausā, lai sveiktu garāmbraucējus Latvijas Republikas dzimšanas dienā? Nē, tie ir tikai pārģērbti manekeni. Taču bildes ar sportistu tēliem sociālajos tīklos iegūst daudzus «Patīk». Savukārt Gints Timoško un viņa kolēģi, kuri sagatavo apsveikumus, saņem daudzus «paldies».

Labo atsauksmju dēļ Gints jau otro gadu vismaz astoņos dažādos gada svētkos sveic visus, kas pa Liepājas šoseju brauc garām viņa vadītajam uzņēmumam Trimen Tractors. Uzņēmums nodarbojas ar celtniecības tehnikas tirdzniecību, vismaz 90% tiek importēti un eksportēti. Latvijā reklāmu nevajag, apsveikumiem ceļmalā nav nekāda sakara ar uzņēmuma darbu. «Kad pirms diviem gadiem pārcēlāmies uz šejieni, pirms Ziemassvētkiem joka pēc ar pacēlāju 14 metru augstumā pacēlām ar spuldzīšu virtenēm izrotātu eglīti. Kad tumsā brauca garām, izskatījās, ka eglīte karājas gaisā. Tas bija vienkārši joks. Mēs te visi ar humora izjūtu,» Gints pastāsta, kā viņš kopā ar astoņiem kolēģiem izveidoja pirmo sveicienu svētkos. «Pēc dažām dienām pienāca elektroniskā vēstule no kādas sievietes ar vārdiem, cik ļoti šis nelielais sveiciens viņu ir aizkustinājis. Pastāstīja nedaudz par sevi — viņa katru dienu ar autobusu brauc garām mūsu placim uz darbu maizes ceptuvē. Tādiem vienkāršiem cilvēkiem, kuri pa Liepājas šoseju ik dienu dodas uz darbu, mēs izlēmām sagādāt nākamos apsveikumus.»

Jau otro gadu ceļmalā ir sveicieni Latvijas Republikas proklamēšanas dienā, Ziemassvētkos, Valentīna dienā, Sieviešu dienā, 1. aprīlī, Māmiņu dienā, Jāņos, 1. septembrī. Šogad arī Visu svēto dienas vakarā garāmbraucējus baidīja vēja pluinīts spoks. Sociālajos tīklos un Trimen Tractors elektroniskajā pastkastītē ir tik daudz pateicību, ka Gints apsveikumu sagatavošanu uztver kā atbildību. Līdz šim visvairāk atsauksmju bija pēc 8. marta, kad Trimen Tractors mehāniķi autobusu pieturā, kas atrodas netālu no viņu darbavietas, sagaidīja pirmo satiksmes autobusu pulksten 5.20, un katrai pasažierei uzdāvināja ziedus. «Viņām, kuras piecos sešos no rīta brauc uz darbu, ir pilnīgi vienalga, kāds šiem svētkiem ir politiskais fons. Viņas vēlas mazus svētkus. Kāda vecāka sieviete, saņēmusi puķes, apraudājās,» stāsta Gints. 

Viņš parasti ir idejas autors, tās īstenošana esot mehāniķu rokās. «Kad viņiem pastāstu, ko gribu, viņi parasti smagi nopūšas. Taču, kad pieķeras darbam, uztaisa labāk, nekā biju domājis. Mēs šo darbu izbaudām,» paskaidro Gints.

Tēta projekts

Latvijas Radio žurnāliste Justīne Savitska izveidojusi audiostāstu Tēta projekts par to, ko ģimenei nozīmē, ka tētis pēc 15 gadiem atgriežas no Īrijas. Daudz kopā būšanas un smieklu, taču tētis atkal ir bez darba un aizķeras aiz alus pudeles

Liels vēders, liela bārda. Tā sāk jau sirmot. Tas ir mans tētis, — Justīne rāmā balsī sāk savu tekstu. Stāsts ir par tēti, kurš no Īrijas atgriezies dzimtajā Latgalē. Arī par to, ko ģimene zaudēja, kamēr tētis bija prom, un ko neizdarīja, nesaprata vai nevarēja. Ko īsti nozīmē tēta atgriešanās, kas notiek pēc tās? Justīnes atklāto un ļoti personisko pieredzi var lasīt arī portālā Lsm.lv. «Viņš dzēra. Un tas kopā ar viņu tagad ir atgriezies mājās. Jo atbraucot atgriežas viss. Arī tie iemesli, kuru dēļ viņš devās prom.

Mamma verandā raud. Tētis ir atkal piedzēries. Es aizeju pie mammas, un viņa man prasa: «Nu pasok, Justa, kū dareit? Nu tai ža nav jāgys dzievuot vyspuor. Tu gudruoka, Justīn, pasok, kū dareit.»

Neko es neatbildēju. Es viņu apķēru un vienkārši tupēju līdzās līdz brīdim, kad viņai kļuva neērti un viņa man teica: «Ej, salasi zirņus.» Tā tas arī beidzās.»

Negribēja kļūdīties

Mana saruna ar Justīni sākas radioēkas kafejnīcā. Un sākas pavisam neveikli. Esmu pusdienās pasūtījusi salātus un nez kāpēc arī cūkas mēli. Justīne pavaicā, kas tas ir, un es atbildu, ka mēle. Varbūt viņa ir veģetāriete? Jā. Nostumju mēli aiz puķu vāzes un sālstrauka. «Nē, nevajag, vari ēst, man nav grūti skatīties,» Justīne saka. Tieva, gariem matiem un ārprātīgi atklāta. Tieša.

Justīne izstāsta, ka pirms gadiem desmit viņai bija ēšanas traucējumi. «Nezinu, kāpēc un kā tas notika. Ēdu ļoti maz un daudz sportoju. Izveidojās dīvaini ēšanas rituāli.» Piemēram, no rīta viņa dzēra melnu kafiju un piegrauza burkānu. Šķita, ka piens organismam nav vajadzīgs. «Man bija bail no ēdiena! » Lai arī ēda maz, Justīne visu laiku domāja par ēdienu. Tā bija kā apsēstība. Līdz brīdim, kad viņa svēra tikai 40 kilogramus. Tad nolēma sakārtot savu ēdienkarti, kļuva par veģetārieti. «Iespējams, ēšanas traucējumi man bija tāpēc, ka es visu gribēju izdarīt labi. Jo šķita: ja neizdarīšu vislabāk, neesmu nekā vērta. Tātad nevaru cerēt uz labām lietām,» saka Justīne.

Daugavpils Mūzikas vidusskolā viņa ieguva visas iespējamās stipendijas, atzīmes bija labas. Apveltīta ar interesantu balss tembru, varēja kļūt par labu dziedātāju. Tomēr Justīne to negribēja. Un tā, īsti negribēdama, aizbrauca uz konsultāciju Rīgā. Kad leģendārā vokālā pedagoģe Anita Garanča pajautāja, kur ir plaušas, un Justīne nezināja, ko atbildēt, viņa izjuta zināmu atvieglojumu un uz iestājeksāmeniem nolēma neiet. Iestājās žurnālistos Latvijas Universitātē un dziedāja vokālajā grupā Anima Solla, kas izpilda akadēmisko mūziku un tieši Animai rakstītu mūziku, piemēram, komponistu Riharda Dubras, Andra Dzenīša darbus.

Pirmajā kursā Justīnei bija prakse Latvijas Radio, un viņai tur iepatikās. Darīja mazus darbiņus Kultūras rondo. Patlaban Justīne ir gan skaņu operatore, gan darbojas ar montāžu, gan arī redaktore LR5. Šogad ieguva maģistra grādu kultūras un sociālajā antropoloģijā.

Gada sākumā Radio ziņu producente Dace Krejere stāstīja, ka ir plāns izveidot aizbraucēju stāstus, jo kopš 2010. gada no Latvijas izceļojuši aptuveni 270 000 cilvēku un daudzi tomēr atgriežas. Justīne ieminējās, ka viņas tētis brauc mājās. To atceroties, Dace Krejere saka: «Uzreiz nebija skaidrs, kas no tā sanāks. Sākām lēnām, teorētiski. Kad Justīne atveda pirmo stāstu, bija skaidrs — tas ir jaudīgi. Un jaudīgi ne tāpēc, ka tēta stāsts būtu unikāls, bet tāpēc, ka tas ir tik tipisks.»

Daudzi kolēģi Justīnes stāstītajā saklausīja tik pazīstamas situācijas: vai tie bija lauki un bezcerība, vai meitas un tēva attiecības. Visus pārsteidza jaunās žurnālistes drosme būt tik atklātai. Spējīgai publiski izstāstīt tik personisku stāstu.

Tēti Justīne sāka «dokumentēt» šā gada sākumā. Protams, ar viņa atļauju un norunu: «Tikai tāpēc, ka biežāk brauksi uz mājām.» Tik bieži uz laukiem Justīne sen nebija braukusi — divreiz mēnesī, notirpušu muguru no gandrīz trīs stundu sēdēšanas autobusā. Justīne daudz runājās ar vecākiem, skatījās bildes.

«Iedomājies — mēs atradām atklātnīti, kurā bija rakstīts: «Varbūt sagaidīsim, ja ticēsim, cerēsim, mīlēsim.» Un blakus mamma ierakstījusi Ojāra Vācieša dzejoli — «Kaut ko klusiņām, klusiņām — kā krīt sniegs».»

Tētis uz Īriju aizbrauca 2001. gadā. Justīne tolaik mācījās ceturtajā klasē, brālim Rihardam bija septiņi gadi. Tētim bija 38 gadi, un viņš izlēma doties strādāt uz ārzemēm, jo dzimtajā vietā nebija darba. Visu dzīvi braucis par šoferi, viņš bija gatavs lēkt nezināmajā. Justīnes mamma jo-projām strādā vietējā bibliotēkā. «Naudas mums tolaik nebija. Atceros — braucām uz Rīgu ciemos pie māsīcas, viņas ģimene dzīvoja labāk. Es mammai prasīju: «Kāpēc viņi tik labi dzīvo, un kāpēc mēs tik slikti?» To iedomājoties, man tagad nāk raudiens, ka bērns ko tādu pajautā mammai.» Lai piepelnītos, tika audzētas zemenes, un bērniem tās bija jāravē. Reiz Justīnei nācās arī tās tirgū pārdot. «It kā forši, ka ir sava nauda, taču es sajutos arī apkaunojoši. It īpaši, kad atnāk tie, kuri vēlas nopirkt divas zemenes.»

Ģimenes mājā Savitskiem ūdens bija, taču tualete — sausā. Tā atradās auksta koridora galā. Lamināts uz grīdas bija atlobījies, sienas apmetums — birstošs. Pods uzbūvēts uz ķieģeļu kvadrāta, tāda kā paaugstinājuma. Virs bedres bija uzlikts pods. «Paskaties lejā — un tur mēsli. Iedomājies, kādas bailes bija iet uz tualeti, ja tajā ir auksti un pretīgi,» saka Justīne. Tagad mājā ir vannasistaba un normāla tualete, pateicoties tēta darbam Īrijā un atsūtītajai naudai. Arī abi bērni varēja skoloties Rīgā, tāpēc ka tētis daudz strādāja. Pirms pāris gadiem Savitski nopirka lietotu automašīnu. Pirmo dzīvē.

Pirms aizbraukšanas tētis domāja, ka aizbrauks tikai uz gadu. Nopelnīs naudu un brauks atpakaļ. Taču viņa pienesums bija būtisks ģimenes balsts. Pie tam tētim tur patika: alga bankas kontā ienāk laikā, apmaksātas brīvdienas. «Viņš kā cilvēks varēja aiziet uz veikalu un nopirkt normālus zābakus,» smaida Justīne.

Īrijā tētis strādāja uzņēmumā, kas būvēja sporta laukumus, brīvdabas koncertu vietas un apzaļumoja parkus. Vadīja traktoru vai ekskavatoru, taisot drenāžas. Stādīja kokus. Reizi gadā, ap Ziemassvētkiem, atbrauca uz Latviju. Kādos no tiem viņš uzdāvāja Justīnei tumši zilu naktskreklu ar puķēm un mežģīnēm. Garu, līdz zemei. Kad tas tika pasniegts, meita paskatījās uz mammu. Nojauta, ka šis darinājums nav meitas gaumē. «Naktskreklu un man? Es vispār staigāju tikai biksēs. Man tirpas pārskrēja! Mamma mani pierunāja to uzvilkt un parādīties,» Justīne atceras un nodrebinās. Aizbraukusi uz Rīgu, naktskreklu iebāza dziļi skapī. Viņai bija kauns. Par to, ka tētis viņu nepazīst. Vairs nepazīst.

Tikai vienu reizi šo 15 gadu laikā mamma ar bērniem viesojās pie tēta Īrijā.

Alkohols atgriežas

Katru gadu tētis paziņoja, ka brauks mājās. Pagāja 15 gadi, un tā diena pienāca. Dubultpilsonību ieguvušais latvietis-īrs šogad janvārī atgriezās. «Neticēju, ka viņš tiešām atbrauks,» saka Justīne. Pirmās kopējās brīvās dienas pagāja laimīgi kopā. Savā stāstā Lsm.lv Justīne apraksta, kā bērnībā ar brāli un tēti laiduši gaisā pūķi, skriedami pa apartu un apsnigušu lauku. Nelīdzenu un grumbuļainu. «Es atceros, kā tētis skrien pa to lauku un smejas, un viņam ir bārda, un tas viss ir tik muļķīgi, jocīgi un arī ļoti forši. Jo viņš veltīja mums laiku,» raksta Justīne.

Šādus laimes brīžus no bērnības Jus-tīne tikpat kā neatceras. Pirmās atmiņas ir tētim klēpī traktorā, un viņš ļauj meitai grozīt stūri. Bērnībā tēta bija maz, jo viņš dažkārt dzēra. Reizēm vakaros iedzēra un atgriezās agri no rīta un virtuvē meklēja ēdienu. «Atceros kastroļu skaņu, kad tētis ir atnācis mājās. Neviens ar viņu nerunā, viņam sagribas ēst, un tad viņš iet un grabina tos kastroļus. Un es zinu, ka bija reizes, kad es cerēju, ka viņi izšķirsies.» Jo pēc kastroļu skandināšanas sekoja vecāku strīdi. Kliegšana. Mamma skaļi raudāja. Reizēm lidoja šķīvji. «Mums virtuvē bija tādas baltas tapetes — kraupainas, kurām skaidas apakšā. Tā siena bija pretīga.»

Audiostāstā ir dzirdams, kā mamma raud. Tas ierakstīts nesen. Jo līdz ar tēta atgriešanos «atbrauca» arī alkoholisms un bezdarbs. «Aizbraukšana bija vajadzīga, lai viņš atrod darbu. Ja ir darbs, tad cilvēks savācas,» saka Justīne. Šovasar tētis atrada līgumdarbu — pēc mēneša tas beidzās, un naudu par nostrādāto laiku viņš tā arī nesaņēma. Toties vasarā ielēja pamatus verandai, kas bija iecerēta jau pirms 15 gadiem.

Justīne ļoti vēlas, lai tētis nedzer. «Jo viņš ir tik foršs. Lasa detektīvus, interesējas par politiku. Kam viņam tā dzeršana? Lai gan es viņu saprotu. Viņam ar dzeršanu ir tāpat, kā man bija ar ēšanas traucējumiem. Tie noteica manu dzīvi,» nosaka Justīne.

Lsm.lv viņa raksta, ka reizēm tētis zvana un viņa īsi atbild, ka ir aizņemta darbā. «Saku, ka pārzvanīšu. Kad atgriežos mājās un zvanu viņam, tētis jau ir iedzēris. Un tad uz brīdi es jūtos tā, it kā būtu to izraisījusi, jo nevarēju ar viņu aprunāties. Es viņu neizglābu.» Pēc tam tētis smejas, ka aizķēries aiz alus pudeles. Viņš mēdz tā jokot un sevi pakaunināt.

«Tētis ir tik foršs. Viņš, tāpat kā es, mēdz skaļi lasīt priekšā anekdotes. Man tas šķiet tik smieklīgi,» Justīne smaida. «Mamma arī ir forša. Gudra. Pļauj ar lielo trimmeri. Reiz, kad tētis bija prom, viņa kāpa uz jumta lepēt (mūrēt) skursteni un nokrita. Traumēja muguru.»

Kāpēc Justīnei bija svarīgi runāt par atgriešanos? «Man nepatīk vārds remigrācija. Es gribēju pastāstīt, ko patiesībā nozīmē atgriešanās. Ģimenei. Kādas ir attiecības pēc visa šī atšķirtības laika. Piemēram, es vairs nezinu, kas tētis ir par cilvēku,» saka Justīne. Tagad viņa tēti atkal iepazīst no jauna. Nepieciešamība doties uz mājām Latgalē, lai veidotu Tēta projektu, radījusi lielāku pieķeršanos vecākiem. Ik pa brīdim Justīne Rīgā iedomājas, ko viņi mājās dara, kā viņiem klājas. Tagad, kad tētis ir atgriezies, abu vecāku viņai pietrūkst daudz vairāk nekā agrāk. «Es viņiem vairāk pieskaros, īpaši tētim. Pie pleca, kad braucu prom. Šķiet svarīgi izrādīt pieķeršanos.»

Zemes krāsas skaņa

Pianists un komponists Vestards Šimkus valsts svētkos aicina apzināties, cik svarīgs katrs esam Latvijas nākotnei

Vestardam Šimkum raksturīgā neapslāpētā emocionalitāte, kuru pazīstam no koncertiem, valsts svētku nedēļā izpaudusies ar mūziku nesaistītā žestā: lentīti Latvijas karoga krāsās viņš pie mēteļa atloka piespraudis asā leņķī, prāvu, labi pamanāmu no attāluma. Domāt par valsti nākotnes kategorijās — gan problemātisko, kas jālabo, gan cerīgo — pianistam šogad svarīgi arī pavisam personiska iemesla dēļ: viņa un operdziedātājas Elīnas Šimkus ģimenē gada nogalē gaidāms pēcnācējs. Intervijā Vestards stāsta, kāpēc viņa atbilde uz izdevīgiem piedāvājumiem dzīvot citviet pasaulē vienmēr bijusi pilnīgi skaidrs «nē».

Šoruden viņš nospēlējis koncertus Berlīnē, Barselonā, Briselē. Apbraukājis Latvijas reģionus ar koncertizrādi Novecento: režisora Dmitrija Petrenko iestudējumā pēc rakstnieka Alesandro Bariko darba motīviem Vestards iejuties klavierspēles ģēnija lomā, pats izrādei radījis arī mūziku.

Svētku nedēļā sākas arī valsts simtgadei veltītā lielkoncertu cikla Latvijas gredzens Kurzemes koncertu Pūt, vējiņi sērija: kopā ar Valsts akadēmisko kori Latvija Vestards 16. novembrī uzstāsies koncertzālē Lielais dzintars. Vestards ar ģimeni aizvien dzīvo tēva atjaunotajās mājās Vecmokās un atzīst — tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur jūtas patiesi laimīgs.

Kāda no mūzikas tāla — varbūt gluži sadzīviska vai dabas — skaņa tev emocionāli saistās ar Latviju?
Grūti runāt par skaņām, kas būtu tālu no mūzikas, jo bieži laikmetīgajos darbos mūzika var būt jebkāda skaņa.

Tieši šogad esmu sācis pastiprināti ieklausīties putnu dziesmās. Sevišķi vasarā un pavasarī tās ir visapkārt. Taču vajag atvērt acis un ausis, lai dzirdētu. Apzināti mūsu piemājas mežā meklēju vietas, kurās putnus var dzirdēt visvairāk. Vienu esmu atradis diezgan tālu no cilvēku apdzīvotām vietām. Mežā staigāju katru brīvo dienu. Tur top visas idejas par mūziku, tās interpretāciju.

Tā vieta… Dzirdu putnu balsu polifoniju. Vieni un tie paši putni ar vienu un to pašu dziesmu rada veselu skaņas instalāciju. Stāvu desmit, piecpadsmit, divdesmit minūtes — skaņas instalācijā nekas nemainās. Šie skaņu salikumi mani ārkārtīgi iedvesmo. Tā ir skaņa, kas man asociējas ar mājām, Latviju. Interesanti, ka, nākamajā dienā aizejot uz to pašu vietu, skan kaut kas pilnīgi cits. Klausos piecpadsmit, divdesmit minūtes — skaņas instalācija nemainās. Ja iešu klausīties nākamajā dienā, tā atkal būs pilnīgi cita. Domāju — kurā brīdī notiek izmaiņas?

Kā vari noteikt, ka nākamajā dienā skan kas cits — to nosaka muzikalitāte vai kāda cita maņa?
Domāju, ka pilnasinīgi to var sadzirdēt ar zināmu muzikālo sagatavotību. Cilvēkam, kurš ikdienā nav pieradis ieklausīties — vienalga, mūzikas vai dabas, pilsētas skaņās —, būs grūti sevi piespiest tās sadzirdēt. Nepieciešama koncentrēšanās. Mūsdienās tā pazaudēta. Piemēram, veids, kā cilvēki šodien klausās klasiskās mūzikas koncertus un klausījās tos vēl pirms desmit gadiem, ir mainījies. Traucējošo trokšņu koncertzālē kļūst arvien vairāk. Klepošana, mobilo telefonu neizslēgšana.

Klepo Latvijā vai visur pasaulē?
Visur. Mazāk Skandināvijā, Vācijā, kur publika ir uzmanīga. Dienvideiropā, Austrumeiropā ir izteikts koncentrēšanās trūkums. Neticu, ka tik daudziem cilvēkiem vienlaikus var būt klepus. Viņiem vienkārši kļūst grūti iedziļināties, un fiziski tas tiek izpausts. Tas nav apzināts ļaunums, bet mūsdienu cilvēka koncentrēšanās spēju līmenis.

Kā pats koncentrējies?
Konsekventi atturos no ieskatīšanās sociālajos tīklos. Publicēju informāciju, kas saistīta ar profesionālo darbību, bet nesekoju sarunām, saitēm.

Koncentrēšanās spēju nevar iegūt vienā mirklī. Tas ir ilgs treniņa process. Gūstu daudz interesanta tieši no lietām, kas pieprasa iedziļināšanos, piepūli. Katru dienu vismaz stundu ierakstos klausos [citu komponistu] mūziku kā koncertā. Ļoti daudz lasu: daiļliteratūru, akadēmisko literatūru — par mūziku, bet arī Latvijas vēsturi, kultūru. Tūlīt būšu pieveicis akadēmisko rakstu krājumu četros sējumos Latvieši un Latvija. Ļoti interesē viss, kas saistīts ar manu valsti. Saprotu arī skeptiski noskaņotos. Nīdēšana ir rezultāts tam, kas ar Latviju neatkarības gados noticis. Cilvēkiem ir iemesls nīdēt. Nepietiekami uztraucamies par izbraukušo skaitu. Zaudējam pašu svarīgāko — savus cilvēkus, dzīvo spēku.

No tiem, kuri aizbraukuši, vairums neatgriezīsies. Varbūt atbrauks paraudāt pie senču kapa, bet tas arī viss. Valsts attīstības uzstādījums pēdējos gados bijis: strādāt lielajās pilsētās vai ārzemēs. Lauku nedrīkst būt. Tas ir noziedzīgi, nevis veiksmes stāsts.

Kāpēc mani interesē Latvijas vēsture? Tas ir katra cilvēka uzdevums — apzināties savas saknes un cik svarīgs esam mēs katrs Latvijai nākotnei. Pats esmu saskāries ar izvēli — piedāvājumu dzīvot citur pasaulē, kas ekonomiski man būtu izdevīgāk. Mana atbilde bijusi nepārprotama: dzīvoju Latvijā un lepojos ar to!

Braucot vieskoncertos uz Latvijas reģionālajām koncertzālēm Cēsīs, Liepājā, Rēzeknē, renovētajiem kultūras centriem Gulbenē, Alūksnē, Saldū, no visas sirds izjūtu lepnumu par cilvēkiem, kuri, par spīti grūtībām, palikuši savā vietā un turpina to kopt, attīstīt. Ejot uz vēlēšanām, katru reizi paturu prātā: jebko citu varam dabūt ārpus Latvijas, izņemot latviešu kultūras un valodas telpu. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Latvija dibināta un pastāv.

Par sevi varu teikt, ka pa īstam kā es pats jūtos tikai mājās, kur esmu dzimis un uzaudzis. Mans tētis 70. gadu beigās izlēma no Rīgas pārvākties uz lauku māju Tukuma novada Vecmokās. Tolaik tas bija grausts. Tētis sakopa, restaurēja. Sāka dzīvot naturālajā saimniecībā. Šajās mājās kā bērns jutos laimīgs un jūtos laimīgs aizvien. Citur esot, sāku sevi it kā zaudēt.

Vai koncertzāles reģionos ir pilnas?
Divas stundas pirms koncerta, kad ierodos, pilsētas ir tukšas kā izslaucītas. Pusstundu pirms koncerta sabrauc mašīnas un, jā, koncertzāle pilna. Konkrēti vienā pilsētā cilvēku it kā nav, bet no visa reģiona piepilda trīssimt četrsimt vietu zālīti.

Tukšums Latvijā ir. Ja darba laukos nav, skaidrs, ka lauki nav dzīvojama vieta. Tie kļūst par atpūtas vietu dažiem izredzētajiem.

Tu vēlētos, lai laukos ir vairāk uzņēmumu, darbavietu?
Kas attiecas uz ekonomiku, pēc grandiozajiem starptautiskajiem valsts aizņēmumiem, kas nozīmē ne tikai parāda atdošanu, bet arī tā apkalpošanas izdevumus, mums diez vai ir pamats jelkad cerēt uz labklājību.

Biju mazs puika, kad notika Atmodas process. Mani vecāki aktīvi piedalījās. Augu starp ideālistiem — ar izpratni, ka Latvijas neatkarības atjaunošana nepieciešama, lai likvidētu okupācijas sekas, beigtos rusifikācija, latviešu valoda atgūtu tai pienācīgo statusu un latviešu nācija varētu pilnvērtīgi eksistēt. Tikai salīdzinoši nesen sapratu, ka faktiski bijušas trīs ļoti atšķirīgas cilvēku grupas ar atšķirīgiem Latvijas neatkarības mērķiem. Bija ideālisti ar nacionālas valsts mērķiem kā mani vecāki. Bija cilvēki, kuri vēlējās brīvo tirgu un dzīvot labklājībā kā Rietumos. Un bija cilvēki ar liberāliem mērķiem, kuri Latviju vēlējās raibu kā putras katlu ar absolūtu brīvību katram.

Aizmirsu vēl ceturto grupu: bijušie kompartijas aktīvisti, kuri brīvību gribēja, lai varētu zagt uz nebēdu, izmantojot sev pieejamos līdzekļus un kontaktus.

Vienoties par mērķiem šādai sabiedrībai nav viegli.
Domāju, ka vienotības Latvijā nav, jo vērtību hierarhija izjaukta. Nav centrālās ass, ap ko zirnim vārdā «Latvija» augt uz debesīm. Ja nav kopīgu vērtību, kopīgas izpratnes par labo un slikto, sašķeltība ir loģisks rezultāts.

Esmu ticīgs cilvēks. Man paveicies, ka tas ir mans dzimtas mantojums paaudžu paaudzēs. Kristīgā ticība man ir veids, kā orientēties pasaulē. Tā ļauj dzīvot laimīgāku dzīvi — virzīties pretī kaut kam vērtīgam, saturīgam. Nav noslēpums, ka visi mirsim. Ļoti iespējams (lai arī to nevaru pierādīt), ka vienīgais, kas no mums paliks pēc nāves, būs mūsu dvēsele. Ja tā, būtu skumji uz mūžīgiem laikiem palikt kopā ar tukšu, bezvērtīgu dvēseli.

Ticība ir mistisks pārdzīvojums, ļoti personisks. Viss mūsu dzīvē balstās uz ticību. Arī ateists tic, ka Dieva nav. Es izvēlos ticēt, ka Dievs ir. Ir svarīgi to uztvert tieši šādā — nepragmatiskā — veidā. Diendienā ticība man palīdz, bet no tās negaidu konkrētus ieguvumus. Vai visas brīnišķīgākās lietas pasaulē nav mistiskas? Piemēram, mūzikas burvība. Mīlestība.

Kāds ir tavas dzīves mērķis?
Mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Ļoti vienkārši. Un tik grūti.

Kā rit tava ikdienas dzīve — mūzika nosaka to visu?
Mūzika mani nepamet nevienu brīdi, dzirdu to pat sapņos. Tā lielākoties ir jauna, manis izdomāta mūzika. Kā pianistam man ir sportista režīms. Klavieru spēlēšana saistīta ar pirkstu muskulatūru, kura «aizmirst», kā spēlēt jau pēc vienas brīvas dienas. Tāpēc brīvdienu man nav. Mūzika ir manas ikdienas centrālā ass.

Vai reizēm neizjūti ķermeni kā traucēkli pilnībai, ko var piedzīvot domās, — tas visu laiku jādīda?
Diendienā man ir ķermeņa audzināšanas process. Pats esmu izdomājis akadēmiski neapstiprinātu, bet manā un arī māsas [pianistes Aurēlijas Šimkus] gadījumā ļoti efektīvu vingrinājumu sistēmu. To pielāgoju visiem skaņdarbiem, ko mācos. Dienā kā minimums spēlēju trīs četras stundas.

Kā atšķiras tavs un Aurēlijas spēles stils?
Ir līdzīgais un atšķirīgais. Mēs, protams, neesam viens un tas pats cilvēks. Veids, kā pianists pieskaras taustiņam, ir atšķirīgs. Tam jābūt atšķirīgam. Esmu pieredzējis, starptautiskos konkursos klausoties dalībniekus, ka divi pēc kārtas spēlē vienu skaņdarbu tik līdzīgi, ka, aizverot acis, viņus neatšķirtu. Konkursu standarta vienādošana — es runāju nevis par tehnisko, bet tieši māksliniecisko pusi — mūsdienās sasniegusi tādu stadiju, ka pianisti vienādi pieskaras taustiņam, vienādi izprot skaņas raksturu. Tā ir modes lieta akadēmiskajās aprindās, bet izslēdz jebkāda veida radošo pieeju. Arī pats esmu saskāries, ka profesori uzspiež starptautisko konkursu standarta piesitienu. Man tas nekad nav bijis interesanti, bet daudzi mūziķi pakļaujas. Viņi acīmredzot spēj neaizmigt aiz garlaicības. Liels jautājums — vai mūzika vispār vairs ir māksla, ja tā notiek?

Kas ir neizprotamākais, grūtākais skaņdarbs, ko tev nācies spēlēt?
Visus savus koncertus un mēģinājumus ierakstu. Koncertus arī filmēju. Katru rūpīgi, ar notīm, analizēju. Dienu no dienas paškritika ir mans galvenais balsts kā mūziķim. Šaubas par to, cik labi izdodas skaņdarbs, bieži pavada visā tā gatavošanas procesā līdz pat uziešanai uz skatuves. Brīdī, kad uzej uz skatuves, nedrīksti būt nepārliecināts par to, ko dari. Klausītāji nav pelnījuši negatavu mūziķi. Man ir ļoti liela cieņa pret klausītājiem. Gribu spēlēt, cik labi vien varu.

Maksimālistiskā pieeja ir tik liela un naktsmiegu bojājoša, ka katru reizi [ar skaņdarbiem] ir sajūta — es atkal ar kaut ko cīnos. Tas ir normāli. Mūzikā ir tik daudz interesantu, ģeniālu ideju, ko komponists uzrakstījis. Man tās jāprot iztulkot no nošu teksta.

Pie kā strādā tagad?
Pirms dažām dienām pabeidzu komponēt 20 minūtes garu skaņdarbu Sol klavierēm un korim. 23. decembra koncertā Rīgas Domā to izpildīšu kopā ar jauniešu kori Maska. Tas ir ļoti gaišs garīgs skaņdarbs ar tekstu no Jaunās Derības. Esmu arī iesaistījies Latvijas simtgades projektā Kurzemes gredzens, apbraukāsim reģionālās koncertzāles ar Liepājas Simfonisko orķestri un Valsts akadēmisko kori Latvija Māra Sirmā vadībā. Man jāspēlē klavierpartija vairāku komponistu darbos — Ērika Ešenvalda, Raimonda Tigula, Kārļa Lāča un Pētera Butāna. Spēlēšu arī savu fantāziju par latviešu tautasdziesmas Pūt, vējiņi! tēmu.

Latvijas mūsdienu klasiskās mūzikas aina ir apskaužama. Ir tāds fenomens, par kuru pasaulē runā: Baltijas jaunās mūzikas skaņa. Visveiksmīgāk un visorganiskāk mūsu komponistu mūzikā saplūdis Rietumu sarežģītais modernisms un Austrumu savdabīgais garīgais strāvojums. Bieži latviešu mūziku esmu sastapis koncertos citās valstīs. Tā ir mūzika, ko klausītāji ļoti augstu vērtē. Pats ikdienā klausos Pētera Vaska, Santas Ratnieces, Gundegas Šmites, Andra Dzenīša, Mārtiņa Viļuma mūziku. Tā ir ārkārtīgi skaista, intelektuāla.

Kā tevī sadzīvo pianists un komponists?
Vēl līdz Otrajam pasaules karam vairums komponistu bija arī izcili pianisti. Viņu ieraksti ir saglabājušies. Varam dzirdēt, kā spēlē Moriss Ravēls, Klods Debisī. Fenomenāli, tāds pianisms mūsdienās vairs neeksistē! Vēlāk radās noslāņošanās: tie, kuri spēlē, un tie, kuri komponē. Es cenšos turpināt veco tradīciju: komponēju un arī izpildu citu radīto mūziku. Abas šīs daļas manī papildina viena otru.

Izskaidrot, kā atnāk skaņdarbs, nav iespējams. Pie manis tas atnācis arī, piemēram, skujoties. Pēkšņi tas ir prātā, un redzu to kā gleznu. Uzreiz visu, no sākuma līdz beigām. Notis pēc tam iepildīt šajā «gleznā» ir tīri profesionāls jautājums. Esmu sarakstījis virkni klavieru skaņdarbu, ko spēlēju koncertos. Ir pasūtījumu darbi festivāliem, koncertiem.

Vai spēj sevi apzināties ārpus mūzikas?
Neprotu būt prom no mūzikas. Brīžos, kad eju pa mežu vai peldos ezerā — to daru deviņus mēnešus gadā no marta līdz decembrim —, dzīvoju savu dzīvi kontaktā ar dabu. Kad peldu, neesmu pianists. Esmu cilvēks, kas peldas ezerā. Taču arī šādi brīži iedvesmo vēlāk komponēt, muzicēt. Atdalīt sevi no mūzikas manā gadījumā laikam nav iespējams.

Kas tev patīk rokmūzikā?
Manī nav konsekventa snobiska nolieguma pret neakadēmisko mūziku. Ļoti lielu interesi izraisīja atjaunotie mana tēta 1969. gada kompozīciju ieraksti. Gunārs Šimkus un Vilnis Šmīdbergs dibināja Latvijā pirmo progresīvā roka grupu Katedrāle. Tētis katru dziesmu ļoti rūpīgi bija pierakstījis notīs ar roku. Saglabājis. Pirms dažiem gadiem divas dziesmas ieskaņoja rokmūziķi Leona Sējāna vadībā. Tēta ieraksti man lika domāt par to, kā izskatītos Latvijas neakadēmiskās mūzikas aina, ja grupa Katedrāle būtu eksistējusi ilgāk par gadu.

Atceros kādu garīgās mūzikas koncertu baznīcā pirms dažiem gadiem. Kā skatītājs sastingi, koncerta vidū izdzirdot maza bērna spēļmantiņas skaņu. Tagad ar sievu gaidāt mazuli. Vai raizējies, ka tavā ikdienā klusuma vietā turpmāk būs kņada?
Ikdienā visu laiku apkārt ir kādas skaņas. Kad mājās ar klavierēm vingrinos, nav tā, ka neciešu citas skaņas. Mamma var mierīgi sūkt māju ar putekļusūcēju, es turpinu vingrināties.

Neiederīgas skaņas ikdienā un koncertā būtu jānošķir. Es uzskatu, ka uz koncertiem bērns jāved tad, kad mūzikā sācis kaut ko saprast. Pats kā divgadnieks vai trīsgadnieks uz koncertiem netiku vests. Kā redzams, tas nav traucējis man vēlāk būt mūzikā ļoti ieinteresētam.

Mums abiem ar sievu būs pirmais bērns. Ir pārliecība, ka tam ir īstais laiks un īstā vieta. Tas būs arī mūsu mazais pienesums Latvijas demogrāfijai. Mūsu attieksme ir pilna nopietnības, atbildības. Ap gadumiju domājam sagaidīt.

Ja tev jāraksturo Lavija ar vienu skaņu, kāda tā būtu?
Mūsu brīnišķīgās himnas tonalitāte ir fa mažors. Skaņas un tonalitātes es redzu krāsās. Fa mažors — ļoti silta zemes krāsa, kas man vienmēr asociējas ar māju sajūtu.

Latviešu baroks

«Mans dzīves piepildījums ir arī tas, ka es varēju atgriezties šeit Latvijā,» saka Ingrīda Meierovica. Ar kuģi 60. gados apbraukusi apkārt pasaulei, viņa tagad Rīgā sīksti iesakņojusies kā kadiķis — tāds reiz bija Ingrīdas pseidonīms Radio Brīvā Eiropa

Miška, viņš ir apmēram manā vecumā — Ingrīda Meierovica paceļ gaisā pelēki brūnu, padilušu auduma lācīti, kam gadīgas rokas uzadījušas cepurīti un uzvalciņu Latvijas karoga krāsās. Kas viņai to dāvinājis ap 1934. gadu, neatceras. Vecāku lutinātā Rīgas meitene nav pieķērusies savai leļļu kolekcijai, vairāk auklējusi lāčus — mazo Mišku un lielo, pinkaino Mukiju. «Saglabājies tikai šis. Viņš ar mums sagaidīja kara beigas Vācijā, nonāca arī bēgļu nometnē, ceļoja uz Austrāliju. Kad atgriezos Eiropā un tālāk devos uz Ameriku, viņš palika pie manas mammas Austrālijā,» stāsta Ingrīda. «Mamma atbrauca pie manis ciemos, kad jau biju precējusies un dzīvoju Amerikā, un viņu atveda. No tā laika es no viņa negribu šķirties.»

Ingrīda novieto Mišku ierastajā vietā — uz koka lādītes, kur glabājas fotogrāfijas. Ar latviskiem ornamentiem rotāto kastīti taisījis viņas tēva brālis emigrācijā.

«Es to saucu par latviešu baroku — katra trimdas latvieša dzīvoklī bija zināmas lietas,» viņa iesmejas. «Cilvēkiem tās simbolizēja pazudušo pasauli. Viņi tās darināja brīvajā laikā — kā nu katrs mācēja. Māla svečturi, vāzes un šķīvji, izšuvumi.» Pat viņa, 15 gadus veca meitene, bēgļu gaitās Austrālijā izšuvusi spilvenu. «Nekad neesmu bijusi rokdarbniece, kāpēc man to vajadzēja?» jautā un pati tūdaļ atbild: «Acīmredzot, Austrālijā man tā visa pietrūka. Vācijā mēs tikām audzināti latviski — it kā Latvijas skola būtu pārcelta uz bēgļu nometni Vācijā. Mums pat bija uniformas, koris, teātri spēlējām tāpat kā Latvijā.»

Saulainajā Austrālijā, Ingrīdas vārdiem, viss licies pilnīgi aplam, sākot no eksotiskajām, griezīgi skaļajām putnu balsīm līdz skatam aiz bēgļu barakas loga — sauss, pelēks, izdedzis klajums, tikpat vientuļš kā viņa pati. «Skolas biedri lielākā daļa bija aizbraukuši uz Ameriku, jutos pamesta. Kad Austrālijā sāka iznākt pirmās latviešu grāmatas, piemēram, Aleksandra Grīna Dvēseļu putenis, es tās pirku. Tas bija kā sapnis, no kura negribēju pamosties. Sapnis par Latviju.»

Gunārs Latvijā bija laimīgs

Ingrīdu esmu iepriekš satikusi četrus gadus pēc viņas atgriešanās Latvijā, 1998. gada pavasarī Rīgā, līdzās vīram Gunāram Meierovicam, leģendārā Latvijas Ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dēlam. Intervijā par godu Latvijas Republikas dibināšanas astoņdesmitgadei viņa ļāva priekšplānā būt vīram un abām pārējām Meierovicu atvasēm. Gunāra brālim Helmutam, kurš pēc Vorkutas nometnēm lielāko mūža daļu bija nodzīvojis Latvijā. Un Rutei, kas Sibīrijā sabeigto veselību 80. gados devās atgūt pie māsīcām Zviedrijā, lūdza tur politisko patvērumu, bet pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas laipni tika uzņemta Gunāra un Ingrīdas ģimenē Rīgā. «Te, pie šī paša kafijas galdiņa, viņi visi fotografējās,» ieminas Ingrīda. Tad klusākā balsī piebilst — kurš varēja zināt, ka ne Rutiņas, ne Helmuta pēc gada vairs nebūs?

Nu jau desmit gadus nav arī Gunāra. Meierovicu vidējais bērns bija mantojis tēva aso prātu un interesi par politiku, savulaik strādāja par analītiķi Pentagonā. Taču neilgi pēc jaunās tūkstošgades sākuma Gunāru skāra Alcheimera slimība. Ingrīda sākotnēji apsvēra Amerikā mītošo bērnu lūgumu pārcelties uz Vašingtonu, taču pēdējā brīdī intuitīvi saprata — vīram piemērotāka būs mājas atmosfēra Latvijā, kur abi tik kaismīgi bija vēlējušies atgriezties.

Detaļās par Gunāra dzīves pēdējiem gadiem Ingrīda nevēlas izplūst, tikai rezumē, ka šis laiks bija ļoti smags. Vēl, kad vīrs varēja iziet sabiedrībā, viņu bilde ievietota smalko aprindu hronikā — Gunārs dodas lejup pa Saeimas kāpnēm, Meierovica kundze cenšas viņu panākt, steidzoties pāris soļus nopakaļ. Ne fotogrāfs, ne jokpilnā paraksta autors, visticamāk, pat nenojauta, ka Ingrīda bija kļuvusi par vīra acīm, ausīm un atmiņu.

«Gunārs Latvijā bija laimīgs,» Ingrīda secina. «Varbūt ne par to visu, ko viņš šeit redzēja, bet par faktu, ka Latvija atkal bija brīva valsts, un ka viņš varēja šeit darboties. Vairāk panākumu viņam gan bija trimdas politikā, tieši sadarbībā baltiešu starpā. Viņš Vašingtonā nodibināja Apvienoto baltiešu komiteju, teica: Mēs nevaram iet atsevišķi, mums visiem ir viens mērķis. Tas veicināja to, ka mēs, baltieši, bijām politisko notikumu centrā. Viņš cerēja, ka, nonākot Latvijā, varēs kaut ko tādu atkārtot, bet tas negāja tik vienkārši.»

Pēc 10 gadiem atpakaļ Eiropā

Ar saviem nopelniem Gunāra dzīvē Ingrīda nerotājas kā ar skaistām krellēm, daudz sevi analizē, jautā, vai vienmēr ir izdarījusi pareizās izvēles.

Kamēr Meierovics, jauns leģionārs, lēmumu bēgt no dzimtenes pieņēma pats, tolaik desmit gadus vecās Ingrīdas likteni noteica vecāki. Tēvs Eduards Tuktēns, inženieris elektriķis, bija ne tikai viens no Ķeguma HES cēlājiem, bet arī privātdocents universitātē.

1944. gada rudenī Tuktēni iesēdās vilcienā uz Vāciju, ar to evakuēja LU mācībspēku ģimenes. Ar Gunāru Meierovicu, kas jau bija jauneklis, mazās meitenes ceļi bēgļu nometnēs Vācijā nekrustojās. «Viņi dzīvoja angļu, mēs amerikāņu zonā,» Ingrīda piemin Gunāra mammu Annu un līgavu Ainu. «Mēs skaitījāmies priviliģēti, jo amerikāņu aprūpe bija daudz labāka nekā angļu. Dzīvojām kā nieres pa taukiem, mums sūtīja aprūpes pakas, kur bija iekšā kafija, žāvēti augļi, šokolāde. Ēdiens, ko varēja dabūt nometnes kopējā virtuvē, gan visiem bija noriebies. Tur bija zirņu zupa, ko sauca par zaļajām briesmām, vēl otra, par ko teicām, ka tur zirgu zobi ir iekšā.»

Ingrīda ir lasījusi, ka cilvēkiem šādās nometnēs tāpat kā ieslodzītajiem cietumā izveidojas īpašs psiholoģisks stāvoklis: viņi vairs nevar funkcionēt normālā dzīvē, ir pieraduši, ka viņus kāds baro un aprūpē.

Vai pašreizējā bēgļu krīze atgādina pašas piedzīvoto? «Jā un nē. Cilvēks bēg, atstāj savas mājas tāpēc, ka ir spiests. Kara bēgļus nekad nevajadzētu noraidīt. Ekonomiskie bēgļi vienkārši meklē labākus dzīves apstākļus, tur jābūt citai pieejai. Mums tas bija tikai izdzīvošanas jautājums — cilvēki bija laimīgi, ka ir jumts virs galvas un kaut kas ēdams. Tagad bēgļi protestē, ka apstākļi nav pietiekoši labi. Ja tas ir cilvēks, kurš nāves bailēs bēg, viņš pieņems visu. Galvenais, lai viņš un viņa bērni būtu drošībā.»

Kāpēc mums vajag tik tālu braukt prom, viņi ar brāli prasījuši tēvam vilcienā uz Neapoli, no kurienes ar kuģi Wooster Victory pēc četriem Vācijas bēgļu nometnēs pavadītiem gadiem un mēnesi ilgas okeāna šķērsošanas ieradās Austrālijā. «Viņš teica: kad jums būs pašiem savi bērni, sapratīsiet. Bija pārdzīvota Berlīnes blokāde, valdīja bailes, ka varētu sākties Trešais pasaules karš, tēvam bija paniskas bailes, ka mūs panāks un aizsūtīs tur, no kurienes bēgām, uz Tālajiem Austrumiem.»

Perfekti runādams vāciski, Eduards Tuktēns būtu varējis dabūt inženiera darbu arī pēckara Vācijā, tā vietā viņš pirmo laiku Austrālijā pavadīja cementa fabrikā 80 jūdzes no Sidnejas. Ingrīda ar mammu Loniju un jaunāko brāli atrada īres istabiņu Mitagongā, Sidnejas pievārtē.

«1959. gadā biju atpakaļ Eiropā,» Ingrīda uzvaroši saka. «Sidnejas Universitātē ieguvu bakalaura grādu politoloģijā un valodās — franču un itāļu — un dabūju stipendiju uz Itāliju.» Atkal ar kuģi viņa atgriezās Neapolē. Tikai šoreiz tas bija elegants pasažieru laineris, pieturēja Singapūrā, Šrilankā un Ēģiptē. Ceļojumu uz Latviju gan nevarēja iztēloties pat vispārdrošākajis sapņos, līdz Staļina nāvei bija pātrūkusi sarakste ar tur palikušajiem tuviniekiem. «Vecmamma Latvijā nomira tajā pašā gadā, kad Staļins. Otra vecāmamma vēl bija dzīva, ar viņu sarakstījos vairākus gadus. Tagad ir žēl, ka man nebija dūšas viņu apciemot.»

Zem pelēkā plīvura

Arī Latvijā Ingrīda ieradās agri, 1972. gadā. «Lūzums manā dzīvē,» viņa emocionāli saka.

«Sapratu, kas esmu, ka gribētu kaut ko darīt, lai mainītu sistēmu. Tas, ko redzēju… Likās, ka Latvijai ir kaut kas pretīgs pārvilkts pāri. Ne tikai tāpēc, ka te viss bija tāds nobružāts, noplucis. Latvieši Latvijā likās kā iedzīti kaktā, pažobelē. Visas sarunas — pusčukstus, lai Dieva dēļ neizsprūk kaut kas, ko nevajadzētu teikt. Cilvēkiem bija bail ar mani tikties, mūs kā aitu baru vadāja apkārt Intūrista pavadoņi.»

Nākamajā braucienā, 1979. gadā, kad viņus veda līdz Ainažiem un Salacgrīvai, viņa paņēmusi līdzi abus dēlus. Vecākais, Roberts, kam bija 15 gadi, ar citiem jauniešiem sadomājis pie Latvijas robežas ar Igauniju, kur bija lieli burti Latvijas PSR, uzkarināt savas žaketes uz šīs abreviatūras. «Mīļā stundiņ, kolhoza priekšnieks ņēmās lamāties: Kā jūs uzdrīksaties, jūs esat ciemiņi! Kā viņam acis dega!»

«Māsīca dzīvoja mazā dzīvoklīti pie Teikas,» Ingrīda turpina, «Viņai bija mājās klavieres. Tur dēli sāka spēlēt Dievs, svētī Latviju, māsīca bija tā pārbijusies! Kāds kaimiņš dzirdēs. Bet tad jau laiki bija mazliet mainījušies.»

Pārcēlusies uz Vašingtonu, Ingrīda aizvien aizrautīgāk sāka iesaistīties emigrācijas latviešu politiskajās aktivitātēs. No sava bibliotekāres darba brīvajā laikā palīdzēja Gunāra Meierovica vadītajai Baltiešu komitejai, rakstīja sēžu protokolus. Rediģēja Latvian News Digest — informatīvu biļetenu angļu valodā, kas deva iespēju uzzināt par baltiešu cīņu plašākam cilvēku lokam. «Satiku pirmos disidentus, kas tika izmesti no Latvijas, Pāvilu un Olafu Brūverus. Kad viņi liecināja ASV Kongresā, es gāju tulkot.»

Tieši Gunārs Meierovics Ingrīdai devis ziņu, ka Radio Brīvā Eiropa latviešu redakcija Minhenē meklē darbinieci. Ingrīdas pirmā laulība bija izirusi, abi dēli — jau patstāvīgi, viņa pieteicās un 1983. gadā dabūja šo darbu.

«Radio vairāk interesēja sieviešu nekā vīriešu balsis, jo toreiz raidījumus šeit traucēja, sieviešu balsis ir spalgākas, tās labāk gāja cauri,» viņa stāsta. Protams, noderēja arī Ingrīdas vācu un franču valodas zināšanas un orientēšanās politikā.

Viņa piemin Eiropas Sadarbības un drošības konferenci Parīzē 1990. gada decembrī, kur brauca PBLA priekšsēdim Gunāram Meierovicam līdzi jau kā dzīvesbiedre — abi bija 1984. gadā apprecējušies. Vēl nenojauta, ka taps vēsturiska reportāža Radio Brīvā Eiropa klausītājiem. «Francijas valdība bija ieaicinājusi baltiešu ārlietu ministrus, igauņu Meri, mūsu Jurkānu, lietuviešu Saudargas. Visi gaidīja, ka baltieši pirmoreiz tiks starptautiski atzīti, bet tā nenotika. Gorbačovs bija uztaisījis lielu traci. Franči uzaicināja baltiešus iedzert glāzi šampanieša foajē, izvilināja ārā no zāles. Tad vienkārši pateica, žēl, bet jūs nevarēsiet piedalīties,» viņa atceras. Gunārs meties organizēt preses konferenci Parīzes Grand Hotel, atbalstīt baltiešus ieradušies Austrijas, Islandes un Ungārijas ārlietu ministri. Ingrīdai par šo misēkli bija jāuzklausa ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera viedoklis. «Biju tāds maziņš, maziņš nobijies sievietīts,» viņa smejas.

Sarma Kadiķe — tāds bija Ingrīdas pseidonīms radio, pārtulkots angliski, patiešām nav izklausījies visai nopietni. «Sarma — man tie baltie mati, kaut kas auksts, bet kadiķis ir tāds spurains. Lai arī varēju būt diezgan kautrīga, tajā pašā laikā arī diezgan spītīga varēju būt, tas kadiķis noderēja,» Ingrīda pamato.

Radio darbs bijis kā medusmaize, «tur satikās manas intereses, aizraušanās un doma, ka to darām Latvijas labā. Īstenība jau tika slēpa. 1986. gadā, kad bija Černobiļas atomkatastrofa, mēs bijām pirmie, no kā cilvēki šeit to uzzināja.»

80. gadu beigās un 90. gadu sākumā arī latviešu trimdas aktivitātes arvien vairāk koncentrējās Eiropā. Gunārs Meierovics kopā ar PBLA biroju pārcēlās uz Latviju tūlīt pēc neatkarības atgūšanas, Ingrīda līdz aiziešanai pensijā 1994. gadā daļu laika pavadīja Minhenē, daļu radiostacijas Rīgas birojā. Viņas dēliem Amerikā ir ģimenes, abi ir veiksmīgi savās profesijās. Roberts ir arhitekts, Brendans — pilots. Aiz okeāna Ingrīdai aug četri mazbērni

«Mans dzīves piepildījums ir arī tas, ka varēju atgriezties Latvijā,» viņa runā, piemetinādama, ka tādu atbraucēju kā viņa nav tik maz. «Tomēr nereāli cerēt, ka no diasporas, kas tagad izveidojusies, liela daļa atgriezīsies. Ja viņi ir iedzīvojušies, bērni sāk iet skolā, ir grūti visu pamest. Latvieši pēc savas dabas nav klaiņotāji. Tur, kur mēs nonākam, tur paliekam.»

Ingrīdu gan ārkārtīgi kaitinot, kad kāds pārmetoši saka: «Mēs neesam savai valstij vajadzīgi!»

«Mums pašiem ir vajadzīga Latvijas valsts,» viņa runā noteikti. «Tas varbūt izklausās savādi, bet man ir sajūta, ka šī zeme man ir kā enkurs. Šeit visi mani senči ir dzimuši, cīnījušies un strādājuši. Es šeit piederu.»

No oksitocīna līdz saldējumam

Piena pārstrādātājs Grasbergs, kurš darbojas izbraukumu tirdzniecībā, sācis raudzīties arī uz veikaliem. Pagājušajā nedēļā Grasbergu saime no prezidenta saņēma Latvijas skaistākās lauku saimniecības titulu

Nenokults kukurūzas lauks svītraini noviz rīta saulē, kad auto nogriežas uz Grasbergu saimniecību. Tā ir pašā Zilūža ezera krastā netālu no Valmieras. Sarunu ar Jāni Grasbergu sākam par kukurūzas lauku. «Plūdi mūs tik ļoti neskāra. Viss laikā nav nokults, jo bija par maz tehnikas. Nācās īrēt,» stāsta Jānis, kad tiekamies.

Graudus Grasbergi audzē tikai pārsimt hektāros: gan pārdošanai, gan savām govīm. Šogad gandrīz visu nācies pārdot lopbarības graudos. Kukurūzas lauku Jānis vēl plāno kult. «Govīm garšos. Sasalums padara vālītes saldākas. Tāpat kā apsaluši āboli ir saldāki,» saka Jānis.

Viņš par liellopu barību ir zinošs, jo zooloģiju studējis LLU Lauksaimniecības fakultātē. Tolaik gan mācīts, kā jābaro govis, kas gadā dod ap 6000 litru piena. Zemnieku saimniecībā Zilūži no govs gadā var iegūt vidēji 12 000 litru. «Es daudz lasu, lai saprastu, kas notiek pasaulē. Piemēram, ka skābpiens jeb raudzētais maziem teļiem ir labāks nekā svaigs. Sākām barot ar to, un vairs nav veselības problēmu,» saka Jānis.

Ēd kā sportisti

Saimniecībā ir 425 liellopi, no tiem 200 slaucami. Pārējie — teles un mazie teļi. Produktīvu slaucamu govi Jānis salīdzina ar profesionālu sportistu, kam uzturā jālieto pārdomāta pārtika. Zilūžu govis vasarā neēd svaigu zāli, bet skābbarību un skābsienu. Lucernas, āboliņa, kukurūzas. «Tas tāpēc, lai nemainītos piena garša. Citādi tas būs jūtams saldējumā. Svaiga zāle arī rada vielmaiņas problēmas, turklāt mēs nevaram garantēt, ka tas, ko nopļausim, būs uzturvērtīgs,» stāsta Jānis. Ziemas periodā govis ēd arī sienu. Pirms dzemdībām tām dod uzturu, kas satur mikroelementus: cinku, varu, sēru. Teliņus uzreiz pēc dzemdībām ievieto katru savā mājiņā, apjožot ar siltu apmetni, un speciālu trauku ar silikona pupu piepilda ar skābpienu. Govis toties sāk savu darbu — piena došanu.

Vaicāju Jānim, kā viņš katrai no 200 govīm nodrošina tesmeņa pamasēšanu pirms slaukšanas, jo tas rada govīs oksitocīnu jeb laimes hormonu. Jānis apstiprina, ka nevar govij mesties virsū ar slaukšanas aparātu bez atrietināšanas jeb govs sagatavošanas. Tā ir ļoti svarīga. «Receptors pupa galā ir tas, kurš atbild par oksitocīna izdali. Mēs to panākam, noslaukot pupu galus ar salvetes stūri, kas rada kairinājumu.» Stimulēt pupa galu ar roku nav vēlams, jo no tā govij var rasties adrenalīns, un tas bloķē oksitocīnu.

Slaukšanas maiņās strādā četri cilvēki, un varbūt tikai viens no viņiem ir govs iecienītais slaucējs, bet trīs — svešie. «Tie trīs nevar pakutināt to pupa galu tā, kā tas viens. Govs var satraukties no sveša pieskāriena un nedot pienu,» Jānis stāsta, kāpēc plāno iegādāties speciālu iekārtu ar birstītēm jeb mehānisko roku, kas visām govīm pakutinātu pupa galu vienādi. Arī kairinājums būtu krietni elekftīvāks nekā ar salveti. Šo robotu Jānis ieraudzīja Amerikā, kurp dodas ik gadu pieredzes apmaiņā. Arī Zilūžu kūts ir celta pēc Amerikas parauga, un govis tajā brīvi pastaigājas, ik pa laikam paberzēdamās pie speciālām birstēm.

Teliņi Zilūžos dzimst visu gadu. Reizi mēnesī atbrauc muca ar sasaldētu spermu, kas atsūtīta no Amerikas, jo tur lielāka izvēle un vairāk iespēju labam materiālam. No mazākās Vācijas buļļa nebūtu tik labs ģenētiskais potenciāls.

Nenovērtētā piena cena

Grasbergu atbildība Zilūžos sadalīta šādi: Jānis ir saimniecības vadītājs. Brālis Valts, kurš pievienojas mūsu sarunai, atbild par tirdzniecību — autoveikalu maršrutu tīklu. Trešā brāļa Andra nav klāt, jo studē veterinārmedicīnu. Jāņa sieva fermā ir atbildīga par ģenētiku, un viņai ir atbilstoša izglītība. Grasbergu mamma ir grāmatvede, bet tētis rūpējas par izejvielu piegādi pārstrādes ceham.

Jānis stāsta, ka ar piena lopkopību Grasbergi nodarbojušies vienmēr, taču zemnieku saimniecība Zilūži reģistrēta 1993. gadā. Pienu no 30 govīm piegādāja tuvējiem pārstrādātājiem. Pirms septiņiem gadiem vadību pārņēma Jānis, lai saimniecība varētu pieteikties Eiropas Savienības fondu līdzekļiem, ar kuriem atbalsta jaunos zemniekus.  Tolaik Zilūžos jau bija 70 govju. Tagad saimniecībā ir ap 900 hektāru un 425 galvas. Jānis uzskata, ka sasniegti griesti un pie šī apjoma turēsies. Ir jāatmaksā virkne kredītu, jo pēdējos gados saimniecībā daudz ieguldīts. Šogad plānotais uzņēmuma apgrozījums ir miljons eiro.

Pirms četriem gadiem, kad strauji kritās piena cena, Grasbergi nolēma, ka jāsāk ražot pašiem. Jā-rada sava piena produktu līnija. Jā-domā, kā to nodēvēt. «Kurš zina, kas ir Zilūži? Neviens. Tikai mēs paši, jo dzīvojam pie Zilūžu ezera,» Jānis atceras, kā sākuši domāt nosaukumu. Zīmolveži ieteikuši kļūt par Grasbergu. Jānis, pēc dabas kautrīgs, bija pret uzvārda likšanu nosaukumā. Taču saprata, ka Grasbergs skan labāk nekā Zilūži un saistās ar konkrētu cilvēku, kas uzņemas atbildību par kvalitāti. Turklāt uzvārda vācu valodas saknes — Gras kā zāle un Berg kā kalns — ir pietuvināti realitātei: uz piemājas kalna regulāri ir kāda zāles čupa.

Kad zīmols bija izstrādāts un busiņi ar Grasberga vārdu apdrukāti, piena produkti sāka braukāt pa Vidzemi. Piens, kefīrs, jogurts, krējums, sviests, biezpiens. Mājaslapā redzams katrs punkts maršrutā, kur busiņi apstājas un tirgojas. Litrs Grasberga piena maksā no 89 centiem līdz eiro atkarībā no iepakojuma. Pirmsākumos cena bija zemāka. «To, ka pienu faktiski dāvinām, sapratām pirms pusgada. Kādu dienu vienkārši sapratām, ka nevaram savilkt galus un esam aizšāvuši garām. Sākotnējie aprēķini bija pārāk vāji,» atceras Jānis.

Sākot piena pārstrādi, Grasbergi bija pārāk koncentrējušies uz telīšu audzēšanu un piena kvalitāti, nevis finanšu plānu. «Plus vēl pirmā eiforija un tauriņi vēderā, palaižot jaunu biznesu. Šķita — gan jau viss aizies,» saka Jānis. Nācās piesaistīt profesionāli, kurš iedziļinājās un izrēķināja optimālo produkta cenu. Sakārtoja finanšu sistēmu: cik jāmaksā bankai kredītos, cik jāiegulda attīstībā, cik jāsaņem pašiem algās. Pēc finanšu pārstrukturizēšanas Grasbergi saprata, ka pienu pārdot nav izdevīgi arī par eiro litrā. Lielāka atdeve ir tad, ja paši pienu pārstrādā biezpienā un sviestā. «Bet tas ir piena busiņš, kā nedosi to līdzi,» saka Valts.

Ienesīgākais no Grasbergu produktiem ir saldējums, ko produktu klāstā «palaida» pēdējo. Un tieši tas ir Grasbergu «naudas govs», jo veido lielāko daļu no ieņēmumu pīrāga. Vidēji vienā vasaras mēnesī tiek izgatavotas četras tonnas, ziemā — vidēji 1,5 tonnas mēnesī. Melleņu, griljāžas, šokolādes, plombīrs, zemeņu, ķiršu un cidoniju. Visvairāk pieprasīts ir griljāžas. Auzu pārslas tam grauzdē sviestā uz lielas pannas.

Griljāžas saldējums tiešām gards. Stāstu Valtam, ka Vecrīgā savulaik bija tāda saldējuma kafejnīca Leduspuķe. Tur bija vēl vairāk auzu pārslu vienā bumbiņā. «Mēs nopirkām viņu iekārtas, kad firma beidza pastāvēt. Recepte arī no viņiem, bet mēs uztaisījām saldējumu dabiskāku. Izņēmām stabilizatorus un augu taukus. Visu lieko, mūsuprāt,» — tā Jānis. Tieši tāpēc Grasbergu saldējums ir derīgs tikai trīs mēnešus. Un pats svarīgākais —  piena ceļš līdz saldējumam ir pāris metru, jo pienu izslauc blakus ēkā.

Startēs uz Rimi Klēti

Piena busiņu maršruta plāns rāda, ka pieturas punkti blīvi pārklāj Vidzemi un sniedzas pat līdz Jelgavai. Šogad Grasbergs atvēra savu kiosku Valmierā un startēja arī veikalos ar saldējumu. Pāris mazās un jaukās vietās Vidzemē — kafejnīcās, kioskos un Valmiermuižas vasarnīcā pie Vaidavas ezera. Valts stāsta, ka plāno parādīties arī Rimi Latvijas produktu nodaļā Klēts, taču tas prasa daudz laika un formalitāšu. «Mēs kopumā skatāmies tuvu: atveram vienas durvis un izdomājam, kuras būs nākamās. Pagaidām daudzmaz esam aptvēruši Vidzemi un Rīgu,» saka Valts.

Lielveikalu vajadzībām atbilstošus apjomus Grasbergs piegādāt nespētu, jo kā piena pārstrādātāji ir mazi. Līdz ar to — dārgāki nekā lielražotāju produkcija. Tajā pašā laikā pēc uzņēmuma formas Grasbergs ir lielāki par mājražotājiem, kas var tirdziņos andelēties bez čekiem. «Tirdziņā pie manis pienāk paziņa un saka: vai esi pamanījis, ka vienīgais te dod čekus?» Jā, bet Grasbergi uzskata, ka nodokļi ir jāmaksā, jo pašiem jau vien Latvijā tas paliek. No darbiniekiem retumis ir jutuši spiedienu, vai nevar daļu izmaksāt «kaut kā». Nē, nevar.

Jānis apņēmies vairāk domāt, kā vēl motivēt un iepriecināt darbiniekus. Visus kopā uz balli ārpus fermas savākt grūti, jo govis nedrīkst pamest. Arī pārstrādes cehu. Zilūži strādā bez pārtraukuma: 365 dienas gadā un 24 stundas diennaktī. Jānis stāsta, ka vismaz kafijas aparāts jau nu gan būšot šogad jānopērk. Piens, ko pieliet, ir pašiem.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Viss, ko darām, ir cilvēkiem par svētību un Dievam par godu. Mēs esam ticīga ģimene.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Nepievērsām gana uzmanības finansēm un to plānošanai. Kādu laiku bijām pienu pārdevuši par pārāk zemu cenu.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Esi uzticams mazajās lietās, tad iecels pie lielākām. Tici, ko dari, bet atceries, ka globālajā tirgū cenu regulē birža.

Ir iesaka

No 16. novembra. KONCERTI. BAHA KAMERMŪZIKAS FESTIVĀLS RĪGĀ UN KULDĪGĀ. Septiņos koncertos uzstāsies Francijas un Vācijas baroka orķestri, skanēs baroka mūzika kora izpildījumā, čella un klavesīna saspēlē un klavieru solo, kā arī Latvijā līdz šim nedzirdēta forma — vēsturiskā stīgu instrumenta viola da gamba kvartets. 16. novembrī Mazajā ģildē festivālu atklās baroka orķestris Les Ambassadeurs no Francijas (attēlā).

17. novembris. IZRĀDE. ART DAILES TEĀTRA LIELAJĀ ZĀLĒ. Dž. Dž. Džilindžera iestudētās izrādes apzīmējums — franču izklaide divos cēlienos. Tā vēsta par trim draugiem, kuru draudzībai īsts pārbaudījums izrādās abstraktā māksla. Draugus atveido Juris Žagars, Ģirts Ķesteris un Artūrs Skrastiņš. Izrādē piedalās arī Marija Naumova. Biļetes cena 5—22 €. Bilesuparadize.lv

No 17. novembra. IZSTĀDE. LNMM JAUNIEGUVUMI. 21. GADSIMTS IZSTĀŽU ZĀLĒ ARSENĀLS. Ekspozīcijā 150 darbu. Atskats uz zīmīgiem 21. gadsimta notikumiem un refleksija par laikmeta iezīmēm mūsdienu Latvijas mākslā, mākslinieka attieksme pret laiku, vietu un sevi. Tēmas izvērsums strukturēts divās daļās: viena veltīta laikmeta vērojumam, otra — dažādiem identitātes konstruēšanas paņēmieniem. Lnmm.lv

17. novembris. IZRĀDE. KAĶIS UZ NOKAITĒTA SKĀRDA JUMTA VALMIERAS TEĀTRA MANSARDA ZĀLĒ. Tenesija Viljamsa pasaulslaveno lugu iestudē režisore Inese Mičule, Megijas lomā — Ieva Puķe. «Kaķis ir simbols drosmei dzīvot neatkarīgi, rīkoties pēc savas sirdsapziņas. Kaķis dara, ko grib, dabū to, kas tam vajadzīgs, nekautrējas, neko sev neliedz, ir godīgs un tiešs. Tad kāpēc mēs gaidām brīdi, kad ir jau par vēlu?» saka režisore. Biļetes cena 15 €. Bilesuparadize.lv

 

Kinojaunumi

oooo Dubultais mīlnieks / L’amant double. Ražīgi strādājošā franču režisora Fransuā Ozona jaunā filma ir intriģējoša variācija par psiholoģisko trilleri. Erotiski piesātināta, filma koķetē ar dubultnieku un dvīņu tēmu. Tās sižetu var pielīdzināt turbulentai fantāzijai, kas balansē uz neprāta robežas. Sterili spožs vizuālais veidols, izteiksmīga režisora iecienīto aktieru Marinas Vaktas un Džeremija Renjē saspēle šo filmu kinoteātru repertuārā izceļ kā pamanāmu, izaicinošu autordarbu. Splendid Palace no 15. novembra.

oooo Glābjot dzīvos / Réparer les vivants. Atsaucot atmiņā Alehandro Gonsalesa Injaritu drāmu 21 grams, franču režisores Katelas Kijeverē (Katell Quillévéré) veidotā filma ir iejūtības pilns stāsts par cilvēkiem, kurus kopā savedusi traģēdija — vajadzība pēc sirds transplantāta. Filmas veidotājiem ir izdevies līdzsvarot ar noskaņu — stāstā netrūkst ne ikdienišķu reāliju, ne smeldzīga aizkustinājuma. Turklāt vēstījumā par to, cik smalkām stīgām visi esam saistīti, lauvastiesu sniedz aktieru ansamblis — Anne Dorvala, Tahars Rahims un Emanuela Seņē. Kino Bize no 16. novembra.

Ziemeļu gaisma. Komponista dienasgrāmata. Nepilnu stundu garais, Renāra Vimbas režisētais dokumentālais ceļojums vēsta par Ērika Ešenvalda skaņdarba Ziemeļu gaisma rašanos — no idejas līdz pirmatskaņojumam. Filmā iemūžināti «ziemeļblāzmas un iedvesmas meklējumi» arktiskajos reģionos. Neesmu redzējusi. Splendid Palace no 16. novembra.