Diena: 13. novembris, 2017

Ministrijas iebilst pret darbinieku skaita samazināšanu valsts pārvaldē un mazo iestāžu reformēšanu

Vairākas ministrijas iebilst Valsts kancelejas ieceri samazināt valsts pārvaldē strādājošo skaitu par 6% jeb aptuveni 3500 un reformēt mazās valsts iestādes. Šonedēļ Ministru kabinets izskatīja valsts kancelejas sagatavoto valsts pārvaldes reformu plāna projektu. Starp reformu plānā ietvertajiem desmit rīcības virzieniem vislielāko rezonansi izpelnījušās ieceres valsts pārvaldē samazināt amata slodžu skaitu par 6%, kā arī pārskatīt ļoti mazo un mazo valsts iestāžu funkcijas.

Valsts pārvaldes reforma nenotiks bez iepriekšējas analīzes, tā nenotiks kā skaldot ar cirvi, otrdien Ministru kabineta sēdē sacīja valdības vadītājs Māris Kučinskis (ZZS). Lielākās bažas par sliktu ietekmi uz pārvaldītajām nozarēm darbinieku skaita samazināšanas dēļ pauduši ārlietu un tieslietu ministri.

Visas ministrijas ir sniegušas savu vērtējumu par Valsts kancelejas izstrādāto reformu plānu, un liela daļa ministriju pauž iebildumus. Tieslietu ministrija (TM) norāda, ka reformu plānā nav skaidrots mērķis strādājošo skaita samazināšanai – vai tas ir pašmērķis, vai arī ar mērķi nodrošināt valsts budžeta līdzekļu ekonomiju. TM arī iebilst pret ilgstošo vakanču skaita samazināšanu visās valsts tiešās pārvaldes iestādēs, nevērtējot situāciju katrā gadījumā individuāli.

Finanšu ministrijas ieskatā nodarbināto skaita samazināšana jāvērtē katrā gadījumā individuāli. Veselības ministrija (VM) norāda, ka amata vietu samazinājuma procents visām VM padotības iestādēm nav piemērojams, jo ne visām ministrijas padotības iestādēm ir vakances 6% apmērā no kopējā amatu vietu skaita. “Vakantie amati mainās un tos visus ir nepieciešams aizpildīt, lai kvalitatīvi veiktu pamatfunkcijas nodrošināšanu ilgtermiņā. Un nav pieļaujama situācija, kad jāsamazina esošie darbinieki,” pauž VM.

Iekšlietu ministrija (IeM) reformu plānā rosina noteikt, ka amata vietu samazinājums neattieksies uz institūcijām, kuras īsteno valstiski svarīgus uzdevumus iekšējās un ārējās drošības jomā un to tajā skaitā neattiecinās uz iekšlietu sistēmas iestāžu amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm un karavīriem. IeM arī uzskata, ka “lineāra” ilgstoši vakanto amata vietu samazināšana, nevērtējot to izveidošanas iemeslus un sekas, ir kategoriski neatbalstāma.

Aizsardzības ministrija (AM) vērš uzmanību uz to, ka amatu likvidēšanas izņēmums būtu attiecināms uz aizsardzības resoru kopumā un it īpaši uz Nacionālo bruņoto spēku civilajiem darbiniekiem, AM, Valsts militāro objektu un iepirkumu centru, Militārās izlūkošanas un drošības dienestu, kā arī Jaunsardzes un informācijas centru. “Ja tiks samazināts nodarbināto skaits citās AM padotības iestādēs, tad to būs nepieciešams kompensēt uz to aizsardzības resorā nodarbināto rēķina, kuri jau šobrīd tieši ir iesaistīti ar valsts ārējo drošību saistīto funkciju izpildē,” atzīst ministrijā.

Nodarbināto skaita samazināšanu par aptuveni 6% neatbalsta Izglītības un zinātnes ministrija. Tā aicina kritiski vērtēt pieeju, kurā matemātiski noteikts vienāds procentuāli likvidējamo amatu skaits resorā. Labklājības ministrija rosina reformu plānā norādīt, ka ka samazināmo amatu vietu skaita noteikšanā tiks ņemtas vērā arī iepriekšēji veiktās reformas un optimizācijas pasākumi, tai skaitā ne tikai tie, kas veikti kopš 2015.gada, bet arī tie, kas veikti kopš 2009.gada

Zemkopības ministrijas (ZM) ieskatā nodrošināt tiešajā valsts pārvaldē nodarbināto skaita samazināšanu par aptuveni 6% jeb 3500 amata vietām nav korekts mērķis, jo nav ņemts vērā apstāklis, ka vairākās iestādēs, kurās ir ievērojams nodarbināto skaita īpatsvars, samazinājums vai nu netiks īstenots, vai būs mazāks par 6%. ZM ir pārliecināta, ka reformu plānā izvirzīto amata vietu samazinājumu par 3500 aritmētiski nebūs iespējams sasniegt pat aptuvenā skaitļu līmenī, tātad izvirzītais mērķis praktiski nav sasniedzams.

Vērtējot mazo valsts iestāžu iespējamu apvienošanu, TM uzskata, ka valsts iestāžu efektivitātes izvērtējums ir veicams visām valsts pārvaldes iestādēm neatkarīgi no tajās nodarbināto skaita un atrašanās tiešajā vai pastarpinātajā valsts pārvaldē.

“Galvenajam kritērijam, lemjot par iespējamu iestāžu apvienošanu, jābūt nevis iestādē nodarbināto skaitam, bet gan iestādes nodrošināto funkciju efektivitātei. Proti, vispirms ir jādefinē esošo funkciju nepieciešamība un lietderība. Pēc esošo funkciju apzināšanas nepieciešams izvērtēt, vai iestāde ir izmantojusi visus iespējamos risinājumus iestādes darbības efektivizēšanai,” pauž TM.

Kultūras ministrijas (KM) ieskatā valsts mazo iestāžu darbības lietderības vērtēšana tikai pēc nodarbināto skaita neatspoguļo iestādes efektivitāti un lietderību. Ministrija uzskata, ka mazo tiešās pārvaldes iestāžu darbību nepieciešams vērtēt, arī pamatojoties uz to funkcijām un sasniegtajiem rezultātiem. Kā piemēru KM min Nacionālo kino centru, kura darbības mērķis ir īstenot valsts politiku kino un filmu nozarē un administrēt kino un filmu nozarei paredzētos valsts budžeta līdzekļus.

Valsts pārvaldes reformu virzieni izstrādāti, analizējot valsts pārvaldes funkcijas un procesus, cilvēkresursus, problēmas un sabiedrības vajadzības trijās dimensijās – ekonomija jeb ieguldīt mazāk, lietderība jeb ieguldīt atbilstīgi ieguvumiem un efektivitāte jeb ieguldīt gudri.

“Valsts pārvaldes reformu plānā 2020” iekļautie reformu virzieni un pasākumi piedāvā koncentrēties uz svarīgāko – trijos gados īstenojamiem pasākumiem, kuri sniegs attīstības impulsu valsts pārvaldes kvalitātes un efektivitātes uzlabošanai. Desmit reformu virzieni tiks īstenoti sasaistē cits ar citu, lai nodrošinātu izvirzīto rezultātu sasniegšanu, vienlaikus dodot adekvātus instrumentus valsts pārvaldes iestāžu vadītājiem to sasniegšanā.

Latvijas iedzīvotāji pērn saņēmuši par 173 miljoniem eiro vairāk nekā pārskaitījuši uz ārzemēm

Latvijas iedzīvotāji 2016.gadā no ārvalstīs dzīvojošām personām personīgos pārskaitījumos saņēma par 173 miljoniem eiro vairāk nekā pārskaitīja citās valstīs dzīvojošajiem, liecina Eiropas Savienības (ES) statistikas departamenta “Eurostat” pirmdien publicētie dati.

Kā vēsta aģentūra LETA, “Eurostat” dati rāda, ka 2016.gadā Latvijas iedzīvotāji no citu valstu iedzīvotājiem personīgos maksājumos saņēma 494 miljonus eiro, tostarp 249 miljoni eiro tika saņemti no citās ES valstīs dzīvojošajiem, bet 245 miljoni eiro saņemti no ārpus bloka esošo valstu iedzīvotājiem.

Savukārt no Latvijas citu valstu iedzīvotājiem tika pārskaitīts 321 miljons eiro, tostarp 194 miljoni eiro citās ES dalībvalstīs dzīvojošajiem un 127 miljoni eiro ārpus bloka dzīvojošajiem.

“Eurostat” dati rāda, ka vislielākā starpība starp pārskaitījumiem, kurus valsts iedzīvotāji saņēmuši no ārvalstīs dzīvojošajiem, un tiem, kas veikti uz citām valstīm, 2016.gadā bijusi Polijā (+2,822 miljardi eiro), kam sekoja Portugāle (+2,809 miljardi eiro), Rumānija (+2,236 miljardi eiro), Bulgārija (+860 miljoni eiro), Lietuva (+666 miljoni eiro), Ungārija (+563 miljoni eiro), Horvātija (+245 miljoni eiro), Latvija (+173 miljoni eiro), Slovākija (+166 miljoni eiro), Zviedrija (+67 miljoni eiro), Igaunija (+65 miljoni eiro), Čehija (+31 miljons eiro) un Slovēnija (+pieci miljoni eiro).

Lietuvas iedzīvotāji no citām valstīm 2016.gadā saņēma 1,092 miljardus eiro, tostarp 500 miljoni tika saņemts no ES dalībvalstīm, bet 591 miljons – no citām valstīm. Savukārt uz citām valstīm Lietuvas iedzīvotāji pārskaitīja 426 miljonus eiro, no kuriem 154 miljoni nonāca citās ES valstīs, bet 272 – ārpus bloka.

Igaunijas iedzīvotāji no citām valstīm ir saņēmuši 112 miljonus eiro, no kuriem 83 miljoni eiro tika saņemti no pārējām 27 bloka zemēm, bet 29 miljoni – no valstīm ārpus bloka. Igaunijas iedzīvotāji 2016.gadā uz citām valstīm pārskaitīja 46 miljonus eiro, no kuriem 29 miljonus saņēma citu ES dalībvalstu iedzīvotāji, bet 17 miljonus – ārpus bloka robežām dzīvojošie.

Pārējās 12 valstīs, par kurām pieejami dati, 2016.gadā no valsts pārskaitīto līdzekļu apmērs bija lielāks par to, ko no ārvalstīm saņēma valstī dzīvojošie. Vislielākais pārskaitīto līdzekļu pārsvars pār saņemtajiem līdzekļiem reģistrēts Francijā (-9,420 miljardi eiro). Otrs lielākais tas bija Apvienotajā Karalistē (-4,632 miljardi eiro), kam sekoja Vācija (-4,209 miljardi eiro) un Itālija (-4,012 miljardi eiro)

Kopumā ES dalībvalstu iedzīvotāji uz valstīm ārpus bloka 2016.gadā kā personīgus pārskaitījumus nosūtīja 24,064 miljardus eiro, bet no citām valstīm saņēma 42,476 miljardus eiro, kas nozīmē, ka starpība starp saņemtajiem un nosūtītajiem līdzekļiem bija negatīva (-18,4 miljardi eiro)

Statistikas izpratnē ar “personīgiem pārskaitījumiem” tiek saprasti visi kārtējie maksājumi naudā vai natūrā, ko veic vai saņem vienā valstī dzīvojoša mājsaimniecība citai vai no citas mājsaimniecības, kas atrodas citā valstī. Dati nav pieejami par Dāniju, Maltu un Spāniju, jo tie ir konfidenciāli, bet Portugāles dati attiecas tikai uz strādājošo pārskaitījumiem.

Skaudrā realitāte – joprojām bērniem dzimst bērni. Kā rīkoties?

Lai gan pēdējos gadu desmitos labklājības līmenis Latvijā ir būtiski audzis un informācijas pieejamība ir šķietami visaptveroša, situācija, kad bērniem dzimst bērni, aizvien nav retums. Šī problēma mūsu valstī ilgstoši ignorēta, atstājot gados jaunās meitenes likteņa un nezināšanas varā.

Nezināšana un zema pašapziņa

Tieši nezināšana un jauniešu zemā pašapziņa ir galvenie iemesli, kas ne vienu vien pusaudzi nolemj jaunās un visbiežāk arī vientuļās māmiņas statusam. Redzot to gadu no gada, neviļus rodas jautājums – vai Latvijai patiešām nav vajadzīgas laimīgas ģimenes, kurās katra atvase ir gaidīta, mīlēta un lolota? Vai patiesi jaunā māmiņa, kura nabadzībā viena audzina savu atvasi, ir Latvijas demogrāfisko problēmu risinājums, kā to uzskata viens otrs valstsvīrs?

Kā liecina statistikas dati, ik gadu mammām, kas ir jaunākas par 18 gadiem, piedzimst 200–300 mazuļu. Tostarp ik gadu vismaz trīs meitenes kļūst par mātēm jau 14 gadu vecumā. Meitenēm, kas pāragri ir kļuvušas par topošajām māmiņām, nākas saskarties ar vairākām problēmām. Pirmkārt, dažādu iemeslu dēļ nepilngadīgās māmiņas bieži nesaņem bērnu tēvu un vecāku atbalstu, tādēļ liela daļa gados jaunu māmiņu ir spiestas audzināt mazuli vienas. Otrkārt, bieži vien grūtniecība aprauj izglītības gaitas, un tikai retā meitene pēc mazuļa piedzimšanas turpina mācības. Treškārt, nepilngadīgām māmiņām nereti nākas saskarties ar sabiedrības nosodījumu un nelabvēlīgu attieksmi, kas smagi iedragā viņu pašapziņu.

Situāciju var uzlabot skola

Īpaši grūti klājās nepilngadīgajām grūtniecēm no sociālā riska grupām – apzinoties situācijas smagumu, viņas nereti meklē palīdzību pašvaldību sociālajos dienestos, tostarp lūdzot sociālajiem darbiniekiem pabalstu grūtniecības pārtraukšanai.

Galvenais iemesls problēmām ir zināšanu trūkums. Diendienā strādājot ar jauniešiem, redzam, ka viņiem bieži trūkst gan elementāru zināšanu par cilvēka fizioloģiju, gan par ģimenes plānošanas metodēm. Diemžēl lūkojoties nākotnē jāsecina, ka šāda tendence saglabāsies, ja vien skolās netiks pievērsta lielāka uzmanība zināšanām par jaunieša ķermeni un attiecībām.

Vecāki runā nelabprāt

Pēdējos gados, par spīti šķietami viegli pieejamai informācijai, nezināšana nebūt nav gājusi mazumā. Cenšoties rūpēties par jaunās paaudzes morālo stāju un pieņemot tā dēvētos “tikumības grozījumus” Izglītības likumā, ir izdarīts “lāča pakalpojums”, kas iespēju gūt zināšanas jauniešiem samazinājis vēl vairāk. Baidoties no “izrēķināšanās” par Izglītības likuma panta pārkāpšanu, skolotāji izvairās skolā runāt par to, kā pasargāt sevi no pāragras grūtniecības un negribētām seksuālām attiecībām.

Saskaņā ar aptauju datiem, arī vecāki nelabprāt runā ar saviem bērniem par intīmiem jautājumiem, daudz labprātāk viņi tos uztic skolai. Ja skolā par šīm tēmām nerunā, tad veidojas zināšanu trūkums, kuru internets un sarunas ar vienaudžiem nespēj pietiekami kvalitatīvi kompensēt.

Ne populismu, bet jēgpilnu rīcību

Tas vissmagāk skar meitenes no ģimenēm, kur vecāki pienācīgi nerūpējas par saviem bērniem. Tie ir bērni no bērnunamiem, internātskolām, sociālajam riskam pakļautām ģimenēm. Šīm meitenēm ir raksturīgs pašapziņas trūkums, un pāragras seksuālās attiecības ir tā sekas. Tādēļ jājautā, vai nebūtu tikai cilvēcīgi sniegt jauniešiem zināšanas par to, kā sevi pasargāt no pāragras grūtniecības, ja reiz seksuālās attiecības ir uzsāktas?

Situāciju varētu uzlabot, mērķtiecīgi strādājot ar riska ģimenēm, sniedzot zināšanas par to, kā pasargāt sevi no nevēlamas grūtniecības, kā arī padarot pieejamu ģimenes plānošanu. Tomēr līdz šim lēmumu pieņēmēji devuši priekšroku populistisku saukļu iedzīvināšanai nevis jēgpilnai rīcībai.

Šķiet tikai loģiski, ka, domājot par izglītības sistēmas attīstību un pakāpeniski pārejot uz izglītību, kas skolēnos attīstīta dzīvei 21.gadsimtā svarīgas zināšanas, prasmes un attieksmi, to vidū būtu arī zināšanas par savu ķermeni un veselību. Tās nākotnes cilvēkam ir tikpat svarīgas kā eksaktās vai humanitārās zinātnes, un ir traģiski, ka līdz šim mēs Latvijā to vēl neesam sapratuši.

 

Iveta Ķelle ir biedrības “Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja.

Ministrijas līdzfinansējums kavējas mēnešiem – vai tās ir sankcijas?

Gada sākumā privātajās pirmsskolas izglītības iestādēs un vecāki saskarās ar grozījumiem, kad valdība lēma par izmaiņām metodikā, saskaņā ar kuru pašvaldības aprēķina līdzmaksājumu. Gads vēl nav beidzies, kad nāk nākamais pārsteigums – novembrī joprojām nav saņemti līdzmaksājumi no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) par periodu no septembra.

Pašvaldības savu daļu samaksājušas, ministrijas nauda joprojām jāgaida. Lai nebūtu jācieš bērniem un vecākiem, privāto bērnudārzu un skolu īpašniekiem un vadītājiem jāiegulda savi līdzekļi. Gandrīz jāsāk domāt, ka tās ir IZM sankcijas par to, ka privātie bērnudārzi nepiekrīt ministrijas lēmumam sūtīt skolā sešgadniekus, stāsta SIA “BeBe.lv” direktors Juris Stikāns.

Kavējas finansējums aptuveni 1000 bērniem

Nav tā, ka naudu nav saņēmuši tikai mūsu bērnudārzi, to nav saņēmis neviens no aptuveni 100 privātajiem bērnudārziem un 50 privātajām skolām. Kopumā šajās izglītības iestādēs mācās aptuveni 1000 bērni, un arī viņiem ik dienas nepieciešamas visas tās lietas, ko saņem pašvaldības un valsts izglītības iestāžu audzēkņi.

Līdz šim IZM maksājumus saņēmām katru mēnesi. Maksājumi par bērniem, kas apgūst obligāto pirmsskolas programmu (piecgadnieki un sešgadnieki) ir aptuveni 50 eiro par bērnu. Mūsu bērnudārzā tas nozīmē 2 000 eiro katru mēnesi, ko šobrīd ņemam no saviem līdzekļiem, jo nevēlamies, lai cieš vecāki. Ministru kabineta noteikumi paredz, ka mums šī summa ir jāatrēķina, pirms vecākiem tiek izrakstīts rēķins par pakalpojumiem, bet ilgtermiņā segt to no sava budžeta nav viegli.

Kas nokavē, paliek bešā

Tā gan nav vienīgā aplamība sistēmā. Līgumus ar privātajām izglītības iestādēm ministrija ir sagatavojusi tikai tagad, kaut gan bērnu skaits katrā iestādē bija zināms jau pašā septembra sākumā. Ja vēl šo birokrātiju varētu saprast, tad cits aspekts tomēr ir grūtāk pieņemams. Ja vecāki ir lēmuši par privāto pirmsskolas izglītības iestādi, tad bērnam tajā jāsāk iet līdz 5.septembrim – tikai tad vecāki var saņemt IZM līdzfinansējumu. Ja bērns kādu iemeslu dēļ sāk iet bērnudārzā no 6.septembra, līdzfinansējums vairs nepienākas. Jāgaida līdz nākamā gada augusta beigām, kad bērnu skaits atkal tiek atjaunots.

Jāņem vērā, ka iemesli var būt ļoti dažādi, un ne vienmēr vecākiem patiešām ir iespēja visu sakārtot tieši līdz 5.septembrim, piemēram, bērniņš var ilgstoši slimot, pēkšņi var nākties mainīt dzīvesvietu utt. Tāpēc uzskatu, ka noteikti jāparedz iespēja līdzfinansējumu saņemt visiem bērniem, neatkarīgi no tā, kurā brīdī viņi sāk apmeklēt bērnudārzu.

Vai tiešām atbalstīt bērnus ir pārāk sarežģīti?

Privāto pirmsskolas iestāžu vadība cenšas nākt pretī ikvienai ģimenei, arī tiem, kuri sāk apmeklēt bērnudārzu vēlāk, taču ministrijas arguments, ka sniegt līdzfinansējumu katram neatkarīgi no iestāšanās laika ir sistēmiski pārāk sarežģīti, neiztur kritiku. Ja jau valsts attīstības plānos minēts, ka mums vajag vairāk bērnu, kas ir mūsu valsts nākotne, kāpēc atbalstīt šos bērnus ir “pārāk sarežģīti”?!

No mums – privātajām izglītības iestādēm – tiek prasīts, lai visa dokumentācija tiktu kārtota laikus, lai visi maksājumi notiktu laikus, lai visi vecāku maksājumi tiktu skaidri atšifrēti. Tas ir pareizi. Tikpat pareizu rīcību mēs – uzņēmēji – ceram sagaidīt arī no ministrijas puses.

Juris Stikāns ir uzņēmējs, SIA “BeBe.lv” direktors, SIA “ThermoKid” vadītājs.

Pret Latviju varētu sākt pārkāpumu procedūru par nepietiekamu pārstrādāto atkritumu apjomu

Nepietiekama pārstrādāto atkritumu apjoma dēļ Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorāts Latvijā sācis pārbaudi, jo līdz 2020.gadam pārstrādes apjomi ir jādubulto, svētdien vēstīja LTV raidījums “De facto”. Lai pārstrādi palielinātu, varētu straujāk pieaugt dabas resursu nodoklis, medija ziņoto citē aģentūra LETA.

Latvijā līdz pārstrādei patlaban nonāk tikai 27% sadzīves atkritumu. Līdz 2020.gadam apjoms ir teju jādubulto un jāpārstrādā puse jeb 50% sadzīves atkritumu. Iepriekš desmitiem miljonu Eiropas fondu un publisko līdzekļu ieguldīja, lai uzbūvētu jaunus atkritumu apglabāšanas poligonus. Daļu uzbūvēti pārāk lieli, jo mērķis ir apglabāt pēc iespējas mazāk atkritumu. Pēc tam naudu virzīja, lai uzbūvētu rūpnīcas, kur atkritumus sašķiro pēc savākšanas.

Teju desmit gadus Eiropas direktīva aicina nodrošināt atkritumu nošķiršanu izcelsmes vietā. Ja tos šķiros iedzīvotāji, tie būs vairāk un labāk pārstrādājami. Tagad intensīvi jāmeklē jauni, efektīvāki risinājumi atkritumu apsaimniekošanai, lai pāris gadu laikā pārstrādi teju dubultotu. Ja rezultāta nebūs, Latvijai draud pārkāpuma procedūra.

Pašlaik Eiropas Komisijas Vides ģenerāldirektorātā par Latviju iedarbināta tā sauktā agrās brīdināšanas sistēma. “Eiropas Komisija, piesaistot konsultantus, vēlējās saprast, kādi pasākumi un kādi soļi tiek veikti, lai panāktu, ka līdz 2020.gadam mērķi varētu sasniegt. Tas ir process, kas notiek, pirms termiņš ir pienācis, jo, kad pienāks tas laiks, kas noteikts direktīvā – 2020.gads, tad jau ir citas sarunas, kuras mēs droši vien ne labprāt gribētu. Tad ir potenciāla pārkāpuma procedūra par to, ka nav izpildītas noteiktās prasības, noteiktie mērķi,” raidījumam stāsta Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) valsts sekretāra vietniece Alda Ozola.

Pārbaude sākta 2016.gada nogalē, un ziņojums ar rekomendācijām varētu tikt iesniegts nākamā gada sākumā. Risks nesasniegt noteiktos mērķus konstatēts 12 Eiropas Savienības dalībvalstīs – Latvijā, Igaunijā, Polijā, Čehijā, Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā, Bulgārijā, Kiprā, Maltā, Horvātijā, Spānijā.

Eksperti ar Latviju strādājuši gandrīz gadu un pēc dažiem mēnešiem jābūt gataviem ieteikumiem, ko darīt, lai sasniegtu mērķi. Zināms, ka dabas resursu nodokli cels straujāk nekā iepriekš plānots, un tas nozīmē, ka par atkritumu izvešanu būs jāmaksā vairāk.

VARAM iecerējusi virkni pasākumu, cerot sasniegt pārstrādājamo atkritumu mērķi un izvairīties no Eiropas Komisijas sankcijām. Pašvaldībās būs jābūt vismaz vienam atkritumu dalītās savākšanas punktam uz pustūkstoti iedzīvotāju. Ministrija atgriezusies arī pie idejas par iepakojuma depozīta sistēmas izveidošanu.

Šajā Eiropas fondu plānošanas periodā 41 miljons eiro ir atvēlēts atkritumu atkārtotas izmantošanas un pārstrādes uzlabošanai. Ekspertu ieskatos ar plānotajiem pasākumiem ir par maz, lai panāktu nepieciešamo pārstrādes pieaugumu.

Ģenerālprokuratūra sākusi pārbaudi par Šlesera neatbildēšanu uz jautājumiem “oligarhu lietas” komisijā

Ģenerālprokuratūra pēc Saeimas deputāta Andreja Judina (V) iesnieguma sākusi pārbaudi par bijušā politiķa Aināra Šlesera neatbildēšanu uz jautājumiem “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijā, vēsta aģentūra LETA.

Pārbaudi vada prokurors Māris Leja, kuru prokuratūra deleģējusi kā pārstāvi parlamentārās izmeklēšanas komisijā. Viņš aģentūrai LETA teica, ka informācijai par pārbaudes gaitu ir ierobežota pieejamība un neprognozēja pārbaudes pabeigšanas termiņu.

Judins iesniegumā Ģenerālprokuratūrai raksta, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijai ir tiesības uzaicināt uz savām sēdēm jebkuru personu. Uzaicinātājām personām ir pienākums sniegt izmeklēšanas komisijai paskaidrojumus, bet par atteikšanos to darīt ir paredzēta atbildība. 30.oktobrī Šlesers parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē nesniedza atbildes uz vairākiem komisijas deputātu jautājumiem, tā vietā runājot par notikumiem un lietām, kas neattiecās uz viņam uzdotajiem jautājumiem, izvairoties no informācijas sniegšanas komisijai.

Bijušais Satiksmes ministrs un Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Šlesers neatbildēja uz vairākiem konkrētiem jautājumiem, tostarp tādiem, kas neattiecās ne uz viņu pašu, ne uz viņa ģimenes locekļiem. Piemēram, Šlesers neatbildēja uz vairākkārt uzdotu jautājumu, vai viņam kaut kas ir zināms par norādījumu došanu valsts kapitālsabiedrībām slēgt reklāmas līgumus ar atsevišķiem medijiem, nodrošinot tiem finansējumu.

Vairākkārt novirzoties no jautājumiem un nesniedzot atbildi pēc būtības, Šlesers ir izvairījies no informācijas sniegšanas komisijai, kas, pēc Judina domām, ir skaidra, lai arī vārdos neformulēta atteikšanās dot paskaidrojumus komisijai. Papildus tam Šlesers vairākkārt kategoriski norādījis, ka neatbildēs uz jautājumiem, kas attiecas uz kriminālprocesu.

Tā kā par atteikšanos sniegt paskaidrojumu parlamentārās izmeklēšanas komisijai ir paredzēta kriminālatbildība, Judins lūdzis sākt procesuālās darbības, lai noskaidrotu, vai Šlesers nav izdarījis Krimināllikuma 272.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu.

Šlesers parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē 30.oktobrī paziņoja, ka viņa rīcībā ir informācija par koruptīviem noziedzīgiem nodarījumiem, kuru izdarīšanā bijušas iesaistītas atbildīgas valsts amatpersonas, ko viņš apzīmēja kā “Vienotības tumbočkas”, “Rēzeknes burtnīciņas” un “Liepājas metalurgs”. Komisijas sēdes laikā Šlesers piedāvājis Judinam satikties ar viņu privāti, apsolot papildu informāciju. Pēc komisijas sēdes Šlesers no tikšanās atteicies. Tā kā Šlesera rīcībā, iespējams, ir informācija par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem, Judins lūdzis sākt procesuālās darbības, lai iegūtu šo informāciju, kā arī vērtēt, vai Šlesera ilgstoša informācijas nesniegšana par šiem nodarījumiem neietver sevī Krimināllikuma 315.pantā paredzētā nozieguma pazīmes. Šis likuma pants paredz atbildību par neziņošanu par noziegumu.

Bijušais laikraksta “Diena” vadītājs Uldis Salmiņš parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē iepriekš saistībā ar ietekmi uz mediju pieminēja bijušos politiķus Andri Šķēli un Aināru Šleseru, kā arī Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, lai gan atzina, ka viņa rīcībā nav tiešu faktu, kas apliecinātu šo informāciju. Uz prokurora vaicājumu, kāpēc bijušais “Dienas” vadītājs tikai tagad nāk klajā ar šo informāciju, Salmiņš atbildēja, ka ir pārsteigts, kāpēc neviena tiesībsargājošo institūciju amatpersona viņam līdz šim nav uzdevusi jautājumus par šo lietu.

Kā ziņots, parlamentārās izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti tā dēvētajā oligarhu lietā tika izveidota šā gada 21.jūlijā. Viesnīcā “Rīdzene” noklausītās politiķu un uzņēmēju sarunas kalpoja kā viens no galvenajiem pierādījumiem tā dēvētajā oligarhu lietā, kas tika ierosināta 2011.gadā. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) šo lietu izmeklēja vairākus gadus, tomēr izrādījās, ka noklausītās sarunas nav pietiekams pierādījums apsūdzību celšanai, tāpēc kriminālprocess KNAB un prokuratūrā tika izbeigts.

Lieta atkal aktualizējusies pēc tam, kad žurnālā “Ir” tika publicētas amatpersonu un uzņēmēju sarunas, kuras, iespējams, tika noklausītas oligarhu lietā. KNAB sācis dienesta pārbaudi par sarunu nokļūšanu publiskajā telpā. Šī pārbaude bija pēdējā, kas KNAB palikusi no aktualizētā skandāla par izbeigto oligarhu lietu. Pārbaudes rezultāti pagaidām netiek publiski izpausti.

VDK zinātniskās izpētes komisija aicina Vējoni rīkoties, lai nodotu “čekas maisus” atklātībai

Valsts drošības komitejas (VDK) zinātniskās izpētes komisija ir nolēmusi lūgt Valsts prezidentam Raimondam Vējonim rosināt atcelt īpašo VDK likumu un nodot “čekas maisus” atklātībai, informē Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta sekretāre, komisijas priekšsēdētāja Kārļa Kangera pārstāve Marta Starostina.

Kangeris komisijas vārdā lūdz Vējoni rosināt atcelt pirms 23 gadiem pieņemto īpašo Valsts drošības komitejas likumu, kas paredz īpašu procesu tiesā, un nodot Satversmes aizsardzības biroja (SAB) esošo okupētājvaras totalitārā režīma specdienesta dokumentāciju arhīvam, kur tam varētu piekļūt ikviens. Komisija lūdz, paturot citu likumu speciālajās tiesību normās jau esošos ierobežojumus, atzīt par spēku zaudējušu likumu “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”.

Komisija uzsver, ka VDK un tās priekšteči bija tikai viena no okupācijas režīma institūcijām. “Represijas organizēja Padomju Savienības komunistiskās partijas, Latvijas Komunistiskās partijas vadība. Totalitārā režīma nostiprināšanā, represijās, līdzcilvēku izspiegošanā bija iesaistītas arī Latvijas Padomju sociālistiskās republikas Ministru padome, nedemokrātiski veidotās pilsētu un rajonu izpildu komitejas, ministrijas, sevišķi Iekšlietu ministrija, tiesas, prokuratūra, arī vissavienības institūcijas – PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotā LPSR institūcija un citas. Pētīt nepieciešams ne tikai VDK, bet visu šo sistēmu kopumā.”

“Zinātniskā izpēte ļauj pārliecinoši konstatēt, ka VDK jeb čeka darbojās ne vien tieši, bet arī caur piesegstruktūrām. Līdztekus zināmām struktūrām kā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru komiteja, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienība (Intūrists), kā segorganizācijas izmantoja arī, piemēram, Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienību, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti, Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, Augstākās izglītības un vidējās speciālās izglītības ministriju, daudzas citas iestādes,” vēstulē raksta komisijas pārstāvji.

Kā atgādina Kangeris, komisija jau 2015.gada 6.martā ar protokollēmumu vienbalsīgi pauda, ka vēsturiskās patiesības, vārda brīvības un sabiedrības saliedētības vārdā jānodrošina pilnīga un tūlītēja visu VDK dokumentu, arī SAB esošo, nodošana atklātībai un brīvai pētniecībai bez līdzšinējās diskriminācijas.

“Morālo vērtējumu par katra rīcību, motīviem, apstākļiem var dot vienīgi Latvijas sabiedrība un katrs cilvēks savā garīgajā dzīvē pats,” teikts komisijas paziņojumā.