Sabiedriskais medijs nedrīkst būt līdzeklis 5

Foto: Ieva Lūka, LETA
Ainārs Dimants
Print Friendly, PDF & Email

Saeimā pirmajā lasījumā pieņemtais Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumprojekts noteikti ir pelnījis daudz lielāku un regulārāku uzmanību tiklab publiskajā telpā, kā arī mediju profesionālajā sabiedrībā, nekā līdz šim. Tajā beidzot būtu strukturāli jānostiprina ilgstošā Latvijas valsts elektronisko plašsaziņas mediju pāreja no agrākās un mūsdienu „politiskās centrālkomitejas” vadītiem uz īstiem sabiedriskajiem medijiem.

Proti, tādiem plašsaziņas medijiem, kas kalpo sabiedrībai par sabiedrības naudu (turklāt ne ar ikgadējiem un vēl biežākiem valdības un parlamenta, lasi – valdošās koalīcijas, lēmumiem piešķirtu, bet patstāvīgu un vidējā temiņā pastāvīgu finansējumu) un sabiedrības pārraudzībā. Tieši šādu strukturālu, nevis pamatā no attiecīgo lēmumu pieņēmēju personālijām atkarīgu, garantiju Latvijas sabiedrisko mediju neatkarībai un kvalitātei arvien ir trūcis un trūkst joprojām, un tas jau ir kļuvis bīstami demokrātiskas publiskās sfēras pastāvēšanai Latvijā.

Lai mēģinātu novērst draudus un riskus, šajā rakstā, izmantojot komunikācijas zinātnieka ekspertīzi un mediju politikas pieredzi (sal., piemēram, 13–17.lpp.), vispirms pa punktiem pievērsīšos nepietiekamiem vai kļūdainiem likumprojekta piedāvājumiem, vienlaikus ierosinot attiecīgus uzlabojumus vai labojumus, un pēc tam izcelšu likumprojekta stiprās puses, kuras nedrīkstētu pazaudēt tā apspriešanas un pieņemšanas gaitā.

Terminoloģiskas problēmas izpratnē par mediju misiju

Pretēji valodniekiem un juristiem, kuri mūsu valstī burtiski uzmetušies par komunikācijas nozares terminologiem, neviens latviešu komunikācijas zinātnieks nelieto likumprojektā (turklāt vēl paralēli, lai galīgi sajauktu publikas un arī lēmumpieņēmēju galvu) lietotos terminus „plašsaziņas līdzeklis” un „masu informācijas līdzeklis” (3. panta 14. daļa, 5. panta 3. daļa, 6. panta 4. daļa utt.). Un šādus terminus nelieto ne tikai tāpēc, ka tie vēsturiski nāk no padomju masu informācijas un propagandas līdzekļiem (MIPL), un vārds „līdzeklis” šādā kontekstā tiek lietots vēl krievu, bet ne angļu un citās Rietumu valodās. Kaut arī šis nav nebūtisks apstāklis no latviešu kulturālās piederības viedokļa.

Bet galvenokārt tāpēc, ka „līdzeklis” ir saknē nepareizs un būtiski maldinošs apzīmējums, jo atšķirībā no mazgāšanās, izsargāšanās u. c. līdzekļiem, plašsaziņas medijiem (saīsināti – medijiem) demokrātijā ir nevis instrumentāla loma kultūrsociālās, politiskās, ekonomiskās un tiesību sistēmas pakļautībā, lai gan tās, protams, būtiski nosaka mediju spēles ietvarnoteikumus. Bet gan – patstāvīga, autonoma un pat centrāla loma, pašiem medijiem izlemjot savu redakcionālo līniju un redakcionāli neatkarīgi – par savu politisko un pārējo dienas kārtību un informācijas atlasi. Neatkarīgi un kvalitatīvi mediji demokrātijā ir nevis līdzeklis, bet neaizstājama patstāvīga platforma sabiedrības pašnovērošanas diriģēšanai ne tikai politiskās gribas, bet arī nacionālās identitātes un kultūras veidošanā un sociālo konfliktu risināšanā.

Vēl jo vairāk – uz sabiedriskajiem elektroniskajiem plašsaziņas medijiem vistiešāk attiecināms demokrātiskais varas dalīšanas princips, jo tie ir valsts dibināti un tos finansē visi nodokļu maksātāji, nevis valdība vai parlaments. Turklāt Satversmes vērtībās balstīto sabiedrisko plašsaziņas mediju dažādo kanālu loma kopīgās publiskās sfēras veidošanā pēdējos gados ir tikai vēl pieaugusi, ņemot vērā arvien turpinošos mediju auditoriju fragmentāciju un sociālo mediju lietojuma radītās atbalss kameras un informācijas burbuļus.

Finansēšanas modelis netiek piedāvāts

Ne mazāk svarīgs apstāklis, kas palielina sabiedrisko mediju lomu, it īpaši neliela mediju tirgus apstākļos (un sevišķi tas attiecas uz televīziju kā salīdzinoši dārgi izmaksājošu mediju), ir dažādu iemeslu dēļ samazinājies finansējums mediju satura veidošanai, galvenokārt būtiskai reklāmas daļai pārceļoties no plašsaziņas medijiem uz digitālajām koplietošanas platformām, turklāt globālām, kas pašas saturu neražo. Tā kā sabiedriskos medijus, tāpat kā Nacionālo teātri, operu u. tml., faktiski finansē visi nodokļu maksātāji, arī tāpēc un tādēļ šiem medijiem garantēti jāspēj īstenot savus jau BBC iedibinātos uzdevumus – informēt, izglītot un izklaidēt.

Kādas tad ir likumprojekta piedāvātās finansiālās garantijas Latvijas sabiedrisko mediju neatkarībai un kvalitātei? Faktiski nekādas. Tas ne tikai apiet jautājumu par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, kas noteikti ir pelnījis detalizētu regulējumu. Tikmēr Lietuvā jau no 2015.gada 1.janvāra 1,5% no ienākumu nodokļa un 1,3% no akcīzes nodokļa pa tiešo aiziet Lietuvas vienotajam sabiedriskajam medijam LRT, dubultojot tam valsts dotāciju, vienlaikus nepiedaloties reklāmas tirgū un nodrošinot finansiālo patstāvību un pastāvību, jo tālāk par LRT budžetu lemj tikai tā padome un valde.

Tā vietā mums piedāvāts tikai saglabāt līdzšinējo regulējumu, ka valsts budžeta dotācija sabiedriskā pasūtījuma īstenošanai nedrīkst būt mazāka nekā iepriekšējā gadā (7.panta 1.daļas 1.punkts). Kā zināms, pat pēckrīzes gados šī likuma norma, kā Latvijā pieņemts teikt, nedarbojās. Skaidri jāatzīst: finansēšanas modeļa risinājuma likumprojektā nav.

Likumprojektā jāietver jēdzienu skaidrojums

Tas, kas likumprojektā ir, – jēdzieni, kuriem pašā likumprojektā nav dots skaidrojums, tādējādi potenciāli legalizējot ārkārtīgi plašas patvaļīgas interpretācijas iespējas, kam jau ir, piemēram, Saeimas 2015.gada 8.jūlija lēmuma precedents par NEPLP locekļa atbrīvošanu, kas politiski un tiesiski patvaļīgi tika balstīts vienīgi uz šķietamu nevainojamas reputācijas zaudēšanu.

Tieši atbilstoši sabiedrisko mediju misijai likumprojektā būtu skaidri un konkrēti jādefinē „nevainojamas reputācijas” jēdziens, jo šāda prasība ir izvirzīta gan sabiedriskā medija valdes locekļa (5.panta 3.daļa), gan galvenā redaktora (6.panta 4.daļa), padomes locekļa (13.panta 2.daļas 5.punkts) un sabiedrisko mediju ombuda (20.panta 2.daļa) amatu pretendentiem un ieņēmējiem, līdz ar to arī atbrīvošanai no amatiem (eksplicīti – no padomes locekļa amata, 14.panta 3.daļas 3.punkts).

Tāpat vispār nav skaidrots likumprojektā ieviestais jēdziens „redakcionālās vadlīnijas” (6.panta 3.daļa u. c.), kas turklāt katram sabiedriskajam medijam ir paredzētas savas. Ja ar tām tiek saprasta redakcionālā līnija, kas ir komunikācijas zinātnē un praksē pieņemtais termins, tad nav saprotams, kāpēc lai tā Latvijas Radio un Latvijas Televīzijai būtu atšķirīga? Un kā tādā gadījumā būs ar redakcionālo līniju sabiedrisko mediju vienotajai interneta platformai LSM.lv, kas faktiski jau ir kļuvusi par galveno abiem sabiedriskajiem medijiem, – kas noteiks to?

Turklāt arī sabiedrisko mediju ombuds ir paredzēts viens (18.pants u. c.), lai arī ētikas kodekss nezkāpēc (atkal – ar ko tad tās ētikas normas būs atšķirīgas?) paredzēts katram sabiedriskajam medijam savs (17.panta 6.punkts).

Jānosaka skaidri atbrīvošanas kritēriji

Turklāt atbrīvošanai no valdes locekļa un galvenā redaktora amatiem nav paredzēti nekādi kritēriji: valdes locekli var atbrīvot no amata, ja par to nobalso vismaz divas trešdaļas klātesošo padomes locekļu, un nekāda motivācija nav paredzēta (5.panta 8.daļa), tas pats attiecas uz galveno redaktoru (6.panta 7.daļa) un sabiedrisko mediju ombudu (20.panta 5.daļa).

Vienlaikus ir labi zināms, ka iespēja līdz galam nostrādāt pilnvaru termiņu ir galvenā, turklāt mūsu valsts apstākļos faktiski vienīgā (sal. neseno Latvijas Radio valdes locekļu atbrīvošanu šogad, kas juridiski tika motivēta tikai un vienīgi ar „uzticības zaudēšanas” frāzi šeit un šeit) sabiedrisko mediju vadības un tātad arī pašu mediju neatkarības garantija (sal. 27.punktu Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendācijā par sabiedrisko mediju pārvaldību), no kā nepārprotami izriet, ka atbrīvošanas kritērijiem ir jābūt ļoti precīzi noteiktiem, nevis, kā tagad likumprojektā, – nekādiem.

 

Dr. phil. Ainārs Dimants ir Biznesa augstskolas “Turība” komunikācijas teorijas profesors, komunikācijas zinātnes doktora studiju programmas “Komunikācijas vadība” direktors un bijušais Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs (2012-2015).

Raksts pārpublicēts no Eiropas Žurnālistikas observatorijas interneta vietnes.

Komentāri (5)

Dusma 10.11.2017. 14.03

jāpiekrīt, ka jautājums ir absolūti aktuāls.
Par finansējumu – visu laiku es dzirdu, ka LTV1 taisnojas, ka nav nauda labu raidijumu veidošanai . Vienlaicigi es skatos – vien komanda Sumatrā, otra Ķīnā, vēl kāda Ekvadorā …
Tās ir milzigas summas – avio biļetes,viesnīcas, komandējumu naudas ēdināšana, apdrošin. uut.

Es secinu – ka LTV1 tā ir oligarhu diktētā ideoloģija, nevis naudas trukums. Tā pati melu laboratorija , vai Valsts simtgadei ir kāds raidījums par mūsu tautas un valsts vēsturi?

Mani izbrīna tieši inteliģences mnostāja, kuri pret to neiebilst, klusē par to.
Nav neviens pats diskusiju jautājums par kultūru. Kultūršoks nav diskusiju jautājums – tur oligarhu izvelēta žurnāliste un redaktore vienpusīgi izvēlas blodlaižam iun oligsrhiem paklausīgus runātājus , un pat informācija ļoti bieži netiek pasniegta objektīvi, nerunājot nemaz par demokrātijas pamatbūtību – viedokļu paušana, noskaidrošana un kopsaucēja meklēšanna

Viena lieta ir , ka saeima, ka prezidents, valdība , visa birokrātija ir oligarhu kalpi, bet mums taču ir LŽA – ko tie klusē?

+3
0
Atbildēt

0

tonijs 10.11.2017. 22.45

Autors teica:
un pēc tam izcelšu likumprojekta stiprās puses, kuras nedrīkstētu pazaudēt tā apspriešanas un pieņemšanas gaitā.
………………..
Lasīju 2 reizes, bet stiprās puses neatradu 🙁

+1
0
Atbildēt

1

    Ainârs Dimants > tonijs 13.11.2017. 03.39

    Šī ir raksta pirmā daļa no Eiropas Žurnālistikas observatorijas portāla https://lv.ejo-online.eu/, kur šonedēļ sekos otrā daļa.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu