Ko darīt ar beigtu Ļeņinu?

Vilis Daudziņš ar Ļeņina lomu savā pārtapšanas prasmē ir pacēlies jau gluži šausminošā, droši vien jāsaka, dieva statusā. Attēlā: ainā ar Baibu Broku (Krupskaja). Foto — Jānis Deinats
Zane Radzobe, žurnāla Ir teātra kritiķe
Print Friendly, PDF & Email

Viļa Daudziņa neticamais meistardarbs JRT izrādē Pēdējā Ļeņina eglīte

Izrāde Pēdējā Ļeņina eglīte negaidot ir kļuvusi par sensāciju, ko visi kāro redzēt, tāpēc, pirms sāku par to rakstīt, jāliek galdā kārtis — divreiz noskatoties Ulda Tīrona iestudēto darbu, iemīlēt to neesmu spējusi, un ap pusotru stundu garā izrāde, manuprāt, prasa no skatītāja krietni daudz izturības. Tomēr tas nav iestudējuma noliegums, drīzāk godīgs brīdinājums — lai arī runāt par to ir interesanti, izrāde realitātē skatītājam var nebūt aizraujoša. Tāpat kā droši vien var arī sajūsmināt, mulsināt, smīdināt, likties drosmīga vai nepieņemama. Tas, ka viedokļi ir radikāli atšķirīgi, manuprāt, ir interesantākais šīs izrādes aspekts.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Jums jābūt drukātā vai elektroniskā žurnāla abonentam. Abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesat abonents, aicinām abonēt. Abonējot elektronisko žurnālu, neatkarīgi no abonementa termiņa, saņemsiet piekļuvi rakstam nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu