Lai izmainītu dzīvi, svarīgi ir vienkārši mērķi un disciplīna
Lai dators neuzkārtos, tas ik pa laikam jāizslēdz. Līdzīgi ir ar prātu. Ja neļaujam tam atpūsties no tiešo pienākumu veikšanas — domāšanas un uztraukšanās —, agri vai vēlu atmiņa būs pilna un pat vienkāršs uzdevums sāks sagādāt grūtības. Lai Digital Freedom Festival stāstītu par prāta attīrīšanu un vairākās nodarbībās piedāvātu izmēģināt meditāciju, Latvijā ieradies budistu mūks Džons Paramajs Danisaro. Datorzinātņu doktors, kurš sevi dēvē par gīku mūku (no angļu valodas vārda geek, kā mūsdienu pasaulē bieži dēvē datorfanātus).
Meditē polārajā dienā
Taizemē reizi dzīvē aiziet klosterī ir katra vīrieša goda lieta, saka Džons. Kaut uz mēnesi vai diviem. Džons par mūku negribēja kļūt, jo baidījās pat domāt, ka vajadzēs nodzīt matus. Mamma teica, ka jāiet. Viņš solījās vispirms pabeigt bakalaura studijas. Tad maģistrantūru. Pēc doktora darba aizstāvēšanas vairs nebija attaisnojuma, Džons smejas.
Nu jau pagājuši desmit gadi. Viena no svarīgākajām praksēm, ko iemācās mūki, ir meditācija. Informācijas pārslogotajā pasaulē, lai atbrīvotu prātu, tā kļūst aizvien būtiskāka prasme arī ārpus klosteru sienām. Arī Džons to izmēģināja, pirms vēl bija devies uz klosteri. Doktorantūrā studējot Norvēģijā, viņu nesagatavotu pārsteidza ne tikai polārā nakts, bet arī polārā diena — tas, ka nekad nesatumst. Pamēģināja meditēt. Un palēnām sākotnējo skepsi nomainīja sajūta par vienkāršāku un sakārtotāku dzīvi, ko pārvalda brīvāks prāts.
Kā pie šiem labumiem tikt tiem, kuri ikdienu vada birojā un, ļoti iespējams, lielā steigā? Būtiskākais ir sākt ar sasniedzamu un vienkāršu mērķu nospraušanu. Nevis apsolīt sev meditēt stundu katru dienu, bet atrast laiku kaut pāris apzinātām ieelpām. Toties katru dienu. «Disciplīna,» iesācēju lielāko klupšanas akmeni nosauc mūks. Labāk izdarīt mazāk, bet katru dienu, nevis ik pa laikam un tā pamatīgi. Ja darīsi reti, būs aizvien grūtāk un grūtāk. Ieradumam ir milzīgs spēks. It īpaši iesīkstējušiem un sliktiem ieradumiem. Ikviena cilvēka prātā cīnās pozitīvā un negatīvā balss. Viena liek pusstundu meditēt, kamēr otra kliedz pēc atpūtas pie televizora. Uzdevums ir nevis iznīcināt kādu no tām, bet pozitīvo padarīt skaļāku. Arī viņa garīgais skolotājs joprojām māca domāt tikai vienu dienu uz priekšu. Rīkoties soli pa solim. Nespriedelēt par to, vai turpināsi sākto visu atlikušo mūžu. Svarīgāk saprast, kas esi šodien un vai būsi tas pats vēl rīt. «Rīt es būšu mūks,» ar smaidu saka Džons.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.