Telpa nemaz nav tukša

Kristas Burānes filma Pasaka par tukšo telpu latviešu dokumentālajā kino atgriež izcilību

Filma domās iemājo ilgi un uz palikšanu. Darbs par izcilo latviešu scenogrāfu Andri Freibergu kalpo ne tikai kā tilts starp kino un skatuves mākslām — teātri un operu —, bet arī no jauna apliecina, ka Latvijas kino dokumentālais žanrs turpina būt auglīgs placdarms jauniem domu strāvojumiem, drosmīgiem un oriģināliem stāstījuma paņēmieniem. Pasaka par tukšo telpu, gluži kā tās centrālais tēls scenogrāfs Andris Freibergs (79), rada jaunu telpu domai, nevis seko priekšrakstītiem noteikumiem vai pieņēmumiem.

Kā portretfilma Kristas Burānes darbs ir krasi atšķirīgs no vietējā vidē tapušiem dokumentālajiem stāstiem par nozīmīgām kultūras vai kādas citas jomas personībām. Tā nedeklamē pagātnes notikumus, cenšoties tiem piešķirt jēgu vēsturiskā kontekstā, nekurbulē mākslīgu patosu, bet gan nepretenciozi un ar asu fokusu stāsta par mākslinieka neizskaidrojamo impulsu radīt, neraugoties uz dzīves neparedzamajiem un dažkārt traģiskajiem pavērsieniem.

Atturīgs aizkustinājums

Pasaka par tukšo telpu ir noslēdzošais darbs Kristas Burānes triloģijā par teātra personībām. Iepriekšējie darbi bija par režisoriem Oļģertu Kroderu (Piektais Hamlets*, 2009) un Māru Ķimeli (Māra, 2014). Svarīgi, ka režisore triloģiju nav veidojusi pēc vienas «piegrieztnes», bet filmas emocionālās toņkārtas ir pielāgojusi katrai personībai.

Vēstījums par Andri Freibergu ir pieklusināts, taču idejiski piepildīts. Bez pašmērķīguma, katram simbolam un metaforai te ir sava vieta, turklāt šis stils rezonē ar režisores izteikumu, ka viņu ir saistījis Freiberga diskrētums. Bez dižošanās, mākslīgas nostalģijas vai izrāžu ierakstu atrādīšanas un «runājošajām galvām», bet gan atainojot meistaru savā vidē — uz Nacionālās operas skatuves. Tā ir viena no filmas daļām, kur redzam Freiberga neatlaidīgo darba stilu, radošos impulsus — viņš stāsta, it kā veidojot scenogrāfiju iestudējumam par sevi.