Dīvāni okeānā

Sencis īpašnieks un valdes loceklis Mihails Šlujevs. Foto — Ģirts Ozoliņš, Picture Agency
Aivars Kļavis
Print Friendly, PDF & Email

Līvānu uzņēmumā Sencis ražotās mīkstās mēbeles nopērkamas ne tikai Latvijā. Ar tām apmēbelētas bankas, slimnīcas, biroji Skandināvijā un vairāk nekā desmit okeāna kruīzu laineru, kas parasti kuģo otrpus zemeslodei

Dīvānus Līvānos taisa jau divdesmit gadus. Pirmie tapuši aiz starpsienas veikalā, kur tie pēc tam izlikti pārdošanai. Tos paši savām rokām izgatavoja abi toreizējie uzņēmuma Sencis īpašnieki. Izvēlējušies pareizos produktus un spējot tiem nodrošināt ne tikai pieņemamu cenu, bet arī kvalitāti, viņi samērā ātri iekarojuši vietējo tirgu.

Krīze aizvadītās desmitgades beigās likusi ne tikai pārstrukturēt ražošanu, bet arī meklēt klientus ārzemēs, kaut arī pirmā pieredze Somijā bijusi stipri negatīva. «Tomēr mēs sapratām, ka bez eksporta neiztiksim, tāpēc nepadevāmies,» tagad saka uzņēmuma īpašnieks un valdes loceklis Mihails Šlujevs.

Nepārtraukti pilnveidojot ražošanu un produktu klāstu, šoruden Līvānu mēbeļnieki savā attīstībā spēruši vēl vienu milzu soli. Paralēli jau esošajam nodibināts uzņēmums Lett, un Mihails saka — šis nosaukums, kas atvasināts no vārda «leti» jeb senie latvieši, nav izvēlēts nejauši.

Abu uzņēmumu īpašnieks un vadītājs Mihails Šlujevs stāsta: «Mūsu mērķis — vienlaikus ar mīkstajām mēbelēm, kuras ļoti augstu tiek vērtētas Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā, sākt ražot un tirgot savas dizaina mēbeles. Tās būs paredzētas cilvēkiem, kuri gatavi maksāt par labām, kvalitatīvām mēbelēm, bet negrib pārmaksāt par zīmolu. Jo nereti šis stāsts, ko pērk reizē ar produktu, ir dārgāks par pašu mēbeli. Turklāt pievienotā vērtība, ko radīsim kopā ar dizaineriem, paliks šeit — Latvijā.»

Lett orientēsies tikai uz dizaina mīksto mēbeļu izstrādi. Jau sākta sadarbība ar dāņu dizaineriem, notiekot pārrunas ar itāļiem, un vienu modeli izstrādājuši Latvijas dizaineri. Jaunais uzņēmums savus pasūtījumus īstenos jau esošajā uzņēmuma Sencis ražotnē, kur pašlaik strādā ap 50 cilvēku un apgrozījums šogad tiek plānots līdz diviem miljoniem eiro.

Bet sākās viss nevis pirms 20 gadiem, kad tapa pirmais dīvāns, bet vēl agrāk. «Man bija deviņpadsmit, kad atgriezos no dienesta Latvijas armijā,» 90. gadu sākumu atceras Mihails. «Biju pabeidzis Višķu sovhoztehnikumu, ieguvis tehniķa mehāniķa specialitāti un drusku pastrādājis Līvānu stikla rūpnīcā.»

Alga bijusi 30 latu mēnesī. Un Mihails secinājis, ka tas nav domāts viņam. Prasības pret dzīvi un nākotnes sapņi bija daudz lielāki. Gribējās savu māju, mašīnu… 

Līdzīgi kā daudzi šodienas uzņēmēji, arī Mihails sācis ar Polijas vairumtirdzniecības bāzēm un tirgiem. Nauda cilvēkiem vēl bijusi, bet preču Latvijā joprojām trūcis. Turklāt ap to laiku Līvānos atslēgts siltais ūdens. Cilvēkiem vajadzēja boilerus.

Vispirms viņš ar tēva mašīnu no Polijas atvedis boileru sev, tad draugiem un draugu draugiem. Kāds paziņa lūdzis pie viena atvest mātei sēklas. Mihails atvedis un pārsteigts uzzinājis, ka Latvijā tādas pašas, tikai mazākos iepakojumos, maksā vismaz trīsreiz dārgāk. Pēc tam viņš ar tām apgādājis visu vietējo dārzkopības biedrību.

Tēva mašīnu Mihails aprīkojis ar piekabi, vēlāk nopircis busiņu un Polijā pavadījis septiņus mēnešus gadā. Robežas vēl bija ciet. Dienām ilgi vajadzējis stāvēt rindās, lai tiktu no vienas valsts otrā, tāpēc šie braucieni nebija nekāda izprieca. Viena no pēdējām precēm, ko viņš veda, bijušas mēbeles.

Bet 90. gadu otrajā pusē situācija mainījās. Arī uz robežām. Bijis skaidrs, ka «pērc un pārdod» ēra beidzas. Draugam, kurš savulaik no Lietuvas uz Līvāniem veda lejamo alu, bija uzņēmums Sencis, kurš tobrīd gan darbojās tikai uz papīra. Viņi nolēma to izmantot, lai atvērtu Līvānos mēbeļu veikalu. Sākumā tirgot ievestās, pēc tam ražot paši.

«Visapkārt bija gateri, galdniecības. Kokmateriālu netrūka. Arī speciālisti vēl bija,» atceras Mihails. Savukārt, iepērkot mēbeles Polijā, bija tur iepazinies ar ražotājiem. Godīgi pateicis, ka arī pats grib pievērsties ražošanai. Poļi, neuzskatīdami viņu par konkurentu, ļāvuši iepazīties ar ražošanas procesu un pat fotografēt. «Tā es tur stāvēju un blociņā sīki pa punktiem visu pierakstīju,» ar smaidu atceras Mihails.

1997. gadā viņi atraduši galdniecību, kur uztaisīti pirmie dīvānu rāmji. Mamma, kas nodarbojusies ar šūšanu, sašuvusi mēbeļu audumu, bet viņi ar kompanjonu turpat veikalā aiz starpsienas tapsējuši un likuši kopā dīvānus. Sākumā tas bijis viens modelis un trīs komplekti mēnesī. Katrā komplektā — dīvāns un divi mīkstie krēsli.

Mihails gan atzīst, ka toreiz tas bijis vairāk hobijs nekā bizness. Peļņu nodrošināja veikals un ievestās mēbeles. Tomēr jau pēc gada viņi pārcēlušies uz citām telpām un izveidojuši savu galdniecību, pieņēmuši piecus sešus darbiniekus un mēnesī ražojuši vairāk nekā simt dažādu modeļu dīvānu, ko 1999. gadā pārdevuši jau visā Latvijā.

Tirgus tolaik vēl nebijis pārbāzts, vietas tajā pieticis visiem. «Mēs taisījām ekonomiskās klases mīkstās mēbeles. Tie ir standartprodukti, kurus dažādu valstu ražotāji pārņem cits no cita, uzlabo, līdz beigās paliek optimālākās konstrukcijas un pircēju visvairāk pieprasītie modeļi,» skaidro Mihails. Ņemot vērā šo mēbeļu zemo cenu, tās nav izdevīgi transportēt, tāpēc līvānieši varējuši sekmīgi konkurēt gan ar lietuviešiem, gan ar poļiem.

Kam domāts dīvāns?

Pēc gadiem sešiem pieprasījums pārsniedza piedāvājumu. Bija sācies nekustamo īpašumu bums, cilvēki iegādājās jaunus mājokļus un pirka mēbeles. Tas bija uzņēmuma ziedu laiks, kad Sencī divās maiņās strādāja 150 cilvēku, mēnesī saražojot vairāk nekā tūkstoti mēbeļu komplektu. Pieauga sortiments, sāka ražot arī augstākas klases mīkstās mēbeles.

Ap 2007. gadu iegādājušies bankrotējušu mēbeļu veikalu ķēdi un tikuši pie 12 tirdzniecības vietām no Daugavpils līdz Liepājai. Vienlaikus saražoto tirgojuši arī citos veikalos. Gada apgrozījums sasniedzis divus miljonus latu jeb gandrīz trīs miljonus eiro.

Un tad sākās krīze. Pieprasījums pēc mēbelēm nokrities par 70%. Daļa sadarbības partneru bankrotēja, tā arī nenorēķinājušies par saņemto preci. «Sākumā domājām, ka izvilksim, tāpēc ar cilvēku atlaišanu nesteidzāmies. Bet pagāja viens gads, otrs… Situācija nemainījās. Bijām tomēr spiesti atlaist cilvēkus un sapratām, ka vienīgā izeja ir eksports,» atceras Mihails Šlujevs.

Pirmais mēģinājums bijis neveiksmīgs. Somu uzņēmējs, ar kuru kādu gadu sadarbojušies, bankrotējis un par nerealizēto preci ir parādā joprojām. Lai gan parādu uzņēmējs nenoliedz, tomēr atgūt to diezin vai izdosies. «Tas ir bizness,» Mihails lakoniski komentē. Un risks vienmēr bijis biznesa neatņemama sastāvdaļa.

Vienā no Ķīpsalas mēbeļu izstādēm līvāniešu mēbeles ieinteresējušas kādas Skandināvijas kompānijas pārstāvi. Izrādījās — šī kompānija nodarbojas ar jaunuzbūvētu okeāna kruīza laineru aprīkošanu ar mēbelēm. Sarunai izstādē sekojusi gandrīz gadu ilga sarakste. Tad viņiem atsūtīts prototips, pēc kura vajadzējis saražot paraugus. Ieradušies Līvānos, skandināvi bijuši ļoti apmierināti gan ar paraugiem, gan ar ražotni.

2012. gadā Sencis saņēma pirmo pasūtījumu. Divu mēnešu laikā vajadzējis izgatavot apmēram 2000 dīvānu, kuru nosūtīšanai bija nepieciešami 40 konteineru. «Patiesībā pats produkts nebija nekas īpašs, vienīgi kuģu mēbelēm ir specifiskas prasības gan attiecībā uz kon-strukciju, gan ugunsdrošību, kas savukārt nosaka materiālu izvēli,» skaidro Mihails.

Darba apjoms bijis milzīgs un laika maz. Ne tikai pasūtītāji, arī paši šaubījušies, vai spēs to paveikt laikā. Tomēr, atsakoties no visiem pārējiem darbiem, noteiktajos termiņos tikuši galā. Vietējie klienti, protams, nebija par to sajūsmā, bet viņš tiem godīgi pateicis — šajā situācijā uzņēmumam nav citas izejas. Tagad uzņēmuma Sencis dīvāni ir vairāk nekā desmit kruīza kuģos. Vidēji gadā esot divi šādi lieli pasūtījumi, un, kā smejas Mihails, viņi sen iemācījušies strādāt šo četru nedēļu laikā tā, lai nepārtrauktu citu pasūtījumu izpildi. «Viss notiek, un neviens pat vairs nejūt, ka mums ir kuģi.»

Pašlaik ap 80% no Līvānos saražotajām mēbelēm eksportē. Sencis sadarbojas ar zviedru un norvēģu kompānijām, kas mēbeles realizē vairumā pēc kataloga un pilda lielus valsts pasūtījumus, tajā skaitā aprīkojot skolas vai sabiedriskas iestādes. Savukārt dāņu uzņēmumam, kas Latvijā ražo mēbeļu koka daļas, viņi veic polsterēšanu, ko pirms tam pasūtīja Lietuvā un Polijā. Bet Latvijā ar Līvānu mēbelēm aprīkota ne viena vien kafejnīca, viesnīca un bārs.

Pirms četriem gadiem notika restrukturizācija. Veikalu tīkls pārtapa atsevišķā uzņēmumā, ko pārņēma kompanjons, ražošanu atstājot Mihaila ziņā. Savukārt viņš, saglabājot sortimentu, nākotni saista ar augstākas klases un kvalitātes produktiem. Jau iegādāti četri dīvānu dizaini.

Sociālisma laikā, kad cilvēki tika iespiesti šauros dzīvoklīšos, dīvānu sāka izmantot gultas vietā. Tā radās izvelkamie un saliekamie dīvāni. Dzīves apstākļi mainās, tomēr šī multifunkcionalitāte postpadomju telpā atšķirībā no Rietumeiropas tiekot pieprasīta joprojām. «Bet man tas vairs nešķiet interesanti. Ekonomiskās klases mēbeles esam iemācījušies taisīt. Tagad jāiemācās ražot kvalitatīvas dizaina mēbeles ar augstu pievienoto vērtību,» saka Mihails Šlujevs. Tāpēc, lai atdotu dīvānam tā sākotnējo funkciju un ieinteresētu plašāku pircēju loku, arī tapis Lett, un drīzumā Rīgā tiks atvērta tirdzniecības vieta, kas noteikti nebūšot veikals noliktava, bet kalpošot kā showroom, kur varēs iepazīties ar jauniem produktiem, jaunām iespējām un jaunākām tendencēm mēbeļu ražošanā. Ja šis koncepts sevi attaisnos, var gadīties — ar laiku līdzīgi tiks atvērti arī citās Eiropas pilsētās.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Vajag darīt! Ja izdosies — viss kārtībā, ja neizdosies — būs iegūta jauna pieredze.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Viena no kļūdām — darbi, kas netika izdarīti tobrīd, kad vajadzēja. Rodas ideja, bet tu atliec un meklē savai rīcībai attaisnojumu. Piemēram, nav īstais brīdis, nav tāda situācija, kā gribētos… Biznesa idejas nedrīkst atlikt.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Man gandarījumu sagādā tikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Gan šeit, gan ārzemēs. Un ja vēl viņiem patīk mūsu mēbeles, kuras ieraugot, tie saka: «Ooo! Cik skaistas!» Tad tiešām ir gandarījums.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu